{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/pievienot-stastu","title":"Pievienot st\u0101stu","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-83eb32dceb21b468932833be844ed846.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"Pievienot st\u0101stu","checkDeactivatedProfile":true}
- Pasaki kā ir? Par seksu. Pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, sekss ir egoistiska vēlme apmierināties, savu instinktu apmierināšana. Cilvēki bieži to jauc ar mīlestību, tam ar to nav nekāda sakara. Piemēram, vīrietis vēlas seksu. Viņš to nesaņem. Tad dročī. Var jau dročīt kopā ar vēl kādu... Tad tas anālais caurums ..tas ir uzbudinošs gan džekiem, gan meitenēm..to jau arī gribas paaiztikt. Jautājums kāda atšķirība no homoseksuāla un hetereseksuāla cilvēka? Tikai mīlestība? Džeks džekam sūkā vislabāk, jo viņš zina kā vajag. Sorry dāmas. Tā mēs baudām dzīvi 262 0 7 pirms stundām
- Man pietrūka pletnes. PonyPlay. Modinātājs noskan agri, bet es mostos pāris minūtes pirms. Kaut kādā ziņā es vienmēr pamostos pirmā — pat pirms sava ķermeņa. It kā mana zemapziņa nemierīgi būtu sargājusi kādu noslēpumu visu nakti. Mans vīrs Pauls vēl guļ. Viņš izskatās mierīgs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viņš pat neieelpo dziļāk. Arī tad, kad man gribas vīrieti. Vannas istabas spogulī es aplūkoju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. Tāda, uz kuru vīrieši paskatās otrreiz, kad esmu jau aizgājusi garām. Dušā es palieku ilgāk nekā vajadzētu. Ūdens slīd pār krūtīm, pār gurniem un es pieskaros sev, lai atcerētos, ka esmu dzīva, esmu sieviete. Apakšveļu — izvēlos skaistu. Arī šodien. Kaut arī vīrs to nemana. Vai varbūt... nemāk novērtēt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minūtes no mājām. Mierīga iela, neliela izkārtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arī cenšos būt perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mēbeļu smarža. Ne tāda, kā IKEA. Šī ir dārga koka, ādas un putekļu smarža, kas liek domāt par vīriešiem, kas lasa grāmatas ar ādas vākiem. Kolēģes – Inga un Lelde – ir kā skaistas, bet slēgtas vāzes. Inga ir gados, glīta savā ledainajā distancē. Lelde – pārāk jauna, pārāk enerģiska. Mēs netusējam kopā. Mēs eksistējam līdzās tikai darbā.Es esmu tā, kas palīdz klientam “sajust mēbeli”. Es sēžos viņiem blakus, es lieku viņiem iedomāties vakarus, grāmatas, kājas uz pufa. Daži vīrieši runā ar mani pārāk tuvu. Daži izvairās skatīties acīs. Es novēroju viņus visus. Un daļēji – sevi viņos. Es nekad neesmu flirtējusi. Bet dažkārt es noliecos tā, kā nav vajadzības un dažkārt kādam parādu, ka man patīk tas dīvāns tieši tad, kad viņš sēž man pārāk tuvu. Tā ir mana ikdiena. Un kaut kas manī cer, ka tieši šodien ienāks... kāds īpašs klients.***Kārtējais vakars pēc darba. Mums ar vīru tikko bija sekss. Vismaz viņš tā domā. Viņš guļ man blakus, elpo siltu, glāsmainu elpu manā virzienā, kā sunītis, kurš lepns, ka ir atnesis kociņu. Viņš vienmēr čukst kaut ko mīļu, kā:“Tev bija labi, mīļā?” Es atbildu: “Protams…”, bet manā galvā ir klusums. Nepiepildīti tukšs. Manas kājas ir cieši kopā, nevis aizvērtas pēc kaisles, bet... pēc nekā. Es neesmu apmierināta. Ne fiziski, ne garīgi. Tikai noskūpstīta, samīļota, kā bērns. Un es viņu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vīru. Manu… mazo. Viņa galva iegrimst manā klēpī. Viņš sabužina manu vēderu kā plīša segu. Es glāstu viņa matus. Tā kā to dara māte, nevis mīļākā. “Tu biji tik maigs šovakar,” es čukstu. “Man gribas būt maigam ar tevi,” viņš atbild. Un es smaidu. Ārēji. Bet manās domās ir stipri pirksti uz kakla, rūgta vīrieša elpa pie sejas, ciets tvēriens uz gurniem. Kaut kas mežonīgs. Kaut kas… īstāks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Spogulī mana seja ir skaista. Pat tagad, pēc nekā. Manas krūtis vēl nedaudz cilājas, bet nekas manī neelpo. Es atveru skapīti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viņam patīk. Tas slēpj manas iekšējās liesmas tik labi, cik spēj audums, kas nekad nav ticis kaislē saplēsts. Pauls guļ. Jau. Es vēl ne. Man vajadzētu dzēst gaismu, bet es vēl nespēju. Es apsēžos pie tualetes galdiņa un ilgi skatos uz savām lūpām. Viņas ir kā radītas… kam citam. Skūpstam, kurš uzlauž, nevis glāsta. Es nopūšos. Rīt atkal darbs un varbūt… Varbūt rīt ienāks kāds, kurš mani pamanīs. Ne kā glītu konsultanti. Kā sievieti, kura ilgojas ne tikai pēc maiguma, bet pēc īstas, mežonīgas kaisles.***No rīta viss notiek kā parasti. Inga atver pirmā, Lelde kavējas, es – ne pārāk agri, ne pārāk vēlu. Mani mati šodien savilkti ciešā zirgastē. Nedaudz stingrāk nekā ierasts. Varbūt kā protests. Vai – cerība? Es noliecos, lai izkārtotu katalogus uz galda, tad sajūtu, ka kāds ienāk. Es iztaisnojos. Viņš jau ir tur. Viņš neizskatās pēc parasta klienta. Viņš izskatās pēc… ? It kā pats būtu viens no tiem dīvāniem – no ādas, smaržo pēc vīriešu ķermeņa un dūmiem. Viņš ir masīvs. Ap piecdesmitpieci, varbūt vairāk. Īsi, pelēcīgs bārdas rugājs, stingra zoda līnija. Ādas jaka, bet ne lēta. Iespaidīgs gredzens uz īkšķa. Un... viņš skatās. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. Profesionāli. Bet kaut kas manī… saspringst. Nevis aiz bailēm. Aiz sajūtas, ka šis skats var plēst nost vairāk nekā tikai drēbes. “Labdien,” es saku, “vai Jūs meklējat kaut ko konkrētu?” Viņš nenovērš skatienu. “Varbūt.” Viņa balss ir zema. Tāda, kuru atceras. Tā paliek fonā, kā grēks, kuru vēl neesi pastrādājusi. “Meklēju dīvānu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par ātru. Bet palieku mierīga. Profesionāla. “Vai vēlaties, lai es Jums parādu modeļus, kuri šobrīd ir pieejami? Mums ir daži klasiski – āda, ozolkoks, tumši toņi.” “Parādi man, kurā Tu sēdētu… vakarā. Viena.” Viņš runā lēni. It kā viņš zinātu, kaut ko vairāk. Es pagriežos un eju uz stūra ekspozīciju. Tur ir viens no maniem mīļākajiem dīvāniem – bieza šokolādes krāsas āda, elegants, bet brutāls. Es apsēžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. Viņš pienāk lēni. Apsēžas blakus. Tuva klātbūtne. Viņa ceļgals gandrīz pieskaras manējam. Es jūtu viņa smaržu – āda, cigārs, kaut kas dūmakains un silts. Instinktīvi noliecu skatienu. “Vai jūties ērti?” viņš jautā. “Jā,” es čukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai sajūta, ka esmu atklāta. Viņš pieceļas. Nekā vairāk. Tikai viņa skatiena smagums paliek man līdzās. “Es iešu paskatīties citur. Varbūt Tevi uzmeklēšu vēlreiz.” Un viņš aiziet. Es palieku sēžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kā pēc skrējiena, lai gan neesmu kustējusies.***Kārtējais vienmuļais vakars. Es guļu vīram blakus. Pauls elpo mierīgi. Klusi. Apmierināts. Viņa roka ir uz mana gurna, tā tur ir ieraduma dēļ, ne iekāres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnī. Es stāvu kaila. Tā nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kā uz teātra skatuves. Es dzirdu soļus, lēnus un nosvērtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kā atbilde jautājumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viņš pienāk. Tikai siluets. Masīvs, liels, spēcīgs. Viņa krūtis klātas ar ēnu vilni – tās ir spalvainas. Viņa rokas – lielas, raupjas. Un viņa seja – tā kā pazīstama. Kaut kur redzēta. Varbūt… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viņš to saka, vai es to jūtu. Bet es notupjos. Bez jautājuma. Bez kauna. Viņa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutāli. Es paceļu galvu un ieelpoju viņa smaržu. Āda. Koks. Tabaka. Vīrietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” Viņa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kāds nebaidās mani sagrābt. Es drebu, bet ne no aukstuma. Viņa pirksti lēni noslīd gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. Līdz manam dibenam. Viņa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta četrāpus. Bez vārdiem. Viņš ir jau aiz manis. Viņa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajā brīdī viņš ieiet manī – kā zibens, kā atbilde. “Tu esi mana. Tu būsi mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojām guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kājas… pavērtas, it kā sapnis nebūtu beidzies. Es lēni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulī un čukstu:“Kas Tu esi?”No rīta pieceļoties jūtoties kā nozieguma vietā. Viss manī ir… viegli saspringts. Joprojām dvesa pēcsajūta – kā sēkla, kas iestādīta nakts sapnī un tagad dīgst vēderā, lēni, bet neatgriezeniski.***Es atnācu uz darbu agrāk nekā parasti. Vienkārši… gribējās būt tur. Ja nu viņš atkal ienāk. Ja nu vēlreiz sajūtu to smaržu. Ja nu viņš… Bet viņš nenāca. Diena gāja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kā parasti. Tikai… telpa šķita tukša. Kaut kā tukšāka nekā agrāk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pēc smaržas? Kad pusdienlaikā pārlūkoju rēķinus. Tur bija atzīme:“Tumšā ādas gulta – pārdota. Apmaksa veikta. Piegāde: šonedēļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. Tā, uz kuras es sēdēju, kad viņš… bija blakus. Kad viņš mani vēroja. Kad mani ieraudzīja. “Lelde,” es ievaicājos, cenšoties runāt mierīgi, “to tumšo gultu – Tu viņu pārdevi?” “Nē,” viņa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viņa laikam nokārtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircējs. Tikai rēķins.” “Vai viņš pats… neatnāca?” “Kurš viņš?” viņa iepleš acis. Tad nosmaida. “Āāā. Tas resnais tēviņš?” “Viņš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieķiķinās. “Zane, come on. Viņš varētu būt tavs vectēvs! Ko Tu vispār jukusi… tavs Pauls ir ideāls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “Jā… tā ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vīrs Tevi dievina, dzīve sakārtota. Tev ir viss.” Jā. Viss. Tikai… ne viņš, es nodomāju.***Vakarā, guļamistabas gaisma bija izslēgta. Tikai lampas siltais oreols spīdēja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rādīja pēc vienpadsmitiem. Es biju gultā jau kādu laiku, skatījos griestos, līdz Pauls – klusi, kā vienmēr – piekļāvās man klāt. Viņa skūpsti vienmēr bija vienādi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. Viņš sāk glāstīt mani. Lēni. Uzmanīgi. It kā es būtu porcelāna trauks, kuram viņš vienmēr pieskaras vienā vietā, jo nezina citas. Un tad viņš slīd zem segas. Viņa galva starp manām kājām. Viņš sāk apmierināt mani… ar mēli. Viņam tas patīk un padodas. Es aizveru acis. Un tur viņš ir. Viņš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnī. Ar plaukstu manos matos. Ar rīkojumu balsī. Viņš mani rupji satvertu, ne laizītu. Viņš mani alkatīgi iegūtu, ne mīlinātos. Viņš necenstos būt labs. Viņš būtu īsts. Paula mēle maigi kustas. Es jau esmu mitra. Viņš domā, ka tas ir viņa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domātu, ka viņš sagādā man baudu. Bet patiesībā… es biju tukša. Kā istaba pēc izvākšanās. Mana mitruma iemesls nebija viņš. Tā bija ilgošanās. Nepiepildīta vēlme. Atmiņa. Fantāzija. “Zane… Tev patīk?” viņš čukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mīksti izdvešu, jo es viņu mīlu, bet tajā mirklī… man ir skumji. Skumji, ka viņš mani nesaprot. Viņš domā, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viņš piespiežas man klāt, apskauj mani kā meiteni, kuru viņš aizsargā. “Es gribu, lai Tu vienmēr esi laimīga, mīļā,” viņš saka. Es uzsmaidu tumsā. “Mmm… es arī, mīļais.” Bet iekšā man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniņš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viņš. Tajā pašā, smagajā ādā. Nesteidzīgs… klātesošs. Tā, kā viņam tas piederas. Viņa soļi skan unikāli. Grīda zem viņa smaguma elpo. “Sveika,” viņš saka mierīgi. Mana balss uz mirkli iestrēgst kaklā. Es piespiežu sevi pasmaidīt. “Sveiki. Atkal sveiki.” “Jūsu salons… atstāja iespaidu.” Viņš uzlūko mani. Ne mēbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustība, ko neapzināti izdaru, kad jūtos vērtēta. “Šoreiz es meklēju krēslu. Vienkāršu. Bet ar stāstu. Priekš sava veikala,” viņš turpina. “Un jūsu veikals…?” Es noprasu, cenšoties būt profesionāla. Bet manas acis viņā grimst. “Antikvariāts. Netālu. Nedaudz nomaļus. Lēns bizness, bet ar savu dvēseli,” viņš smaida. “Es tur galvenokārt... vācu lietas, kurām ir ko stāstīt.” “Ko tās saka?” es jautāju, pati nesaprotot, kāpēc. Viņš pienāk tuvāk, apsēžas. Viņa augums šķiet vēl masīvāks sēdus. Viņš pieskaras koka virsmai, it kā klausītos. “Tās saka to, ko cilvēki baidās teikt. Par ilgām, gaidām. Baudu. Vēlmēm. Tu būtu pārsteigta, cik daudz stāstu slēpjas šajās lietās.” “Es nezinu, vai es dzirdētu,” es klusā balsī saku. Viņš paceļ acis. “Tu dzirdētu, ja ieklausītos sevī.” Tajā brīdī viņš pieceļas. “Ja atradīsi ko piemērotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartīti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kādreiz būs brīvs brīdis… iegriezies manā pasaulē. Nevis kā pārdevēja. Kā sieviete, kura vēlas dzirdēt, ko runā lietas, kad telpā ir klusums.” Un viņš aiziet.Pēc tam, kad viņš bija aizgājis, telpā iestājās dīvaina sajūta – it kā kāds būtu atstājis nevis smaržu, bet enerģiju, kas vēl karājās gaisā. Es nejauši pieskāros vietai, kur viņš bija balstījis plaukstu. Tā vēl bija silta. Lelde pienāca klāt ar tējas krūzi, apsēdās uz stūra un klusi nočukstēja: “Zini... viņā ir kaut kas... trauksmains. Tāds... mežonīgs.” Inga pievienojās: “Man viņš nepatīk. Ne tā kā ‘riebjas’, bet... tā kā, zini – negribas skatīties pārāk ilgi. Tā sajūta, ka viņš tevi redz cauri, līdz pat ādai... un zina, ko Tu nevienam citam nestāsti.” “Viņa rokas,” Lelde nopūšas. “Tās ir smagas. Es viņas iedomājos sev uz kakla un... ne tādā labā nozīmē.” “BDSM tipāžs,” Inga noteic sausā balsī. “Paskaties uz viņa jaku. Uz zābakiem. Uz to skatienu. Viņš noteikti kādu ir piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusēju. Skatījos logā. Ārā putni, mierīga diena. Bet man galvā skanēja Ingas teiktais: “piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tālāk:“Zane, cerams, Tu viņam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mūsu dārgums. Nevajag, lai Tevi kāds aptetovē.” Es pasmejos. “Es taču esmu precēta.” “Tieši tā. Ar Paulu. Ar pašu laipnības iemiesojumu. Tu esi drošībā,” Inga nosaka ar tādu pašapmierinātu pārliecību, ka man gandrīz gribas kaut ko sadragāt. Jā. Es esmu drošībā. Bet es neesmu dzīva.***Mēs sēdējām pie brokastu galda kā parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. Televizorā runāja par laikapstākļiem un logā lija tik mierīgi, ka šķita – visa pasaule ir tikai fons mūsu klusajai, ērtajai, nekaitīgajai dzīvei. Pauls smaidīja. Viņa roka pieskārās manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žēl, ka jāskrien.” “Es palikšu mājās,” es atteicu, it kā būtu izlēmusi jau vakar. “Jūtos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskūpsta mani uz pieres – kā meitenīti, kā māsu, kā mūķeni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktās pašsajūtas dēļ.***“Es šodien VIŅU atradīšu,” es nodomāju ar kafijas krūzi rokā. “Es zinu, ka viņš mani gaida.” Es stāvēju skapja priekšā, meklējot atbildi. Mana roka pati slīdēja pie tās kleitas. Gaiša. Īsa. Tā nekad nav bijusi domāta darbam. Tā bija pārāk sievišķīga, pārāk atklāta, pārāk… seksīga? Es uzvilku to. Bez zeķubiksēm. Jo vīriešiem patīk manas kājas. Un viņš – es zināju – viņš tās novērtēs. Uzvilku augstpapēžu kurpes, tās liek manai gaitai kļūt – lēnākai, izaicinošākai. Es vēroju sevi spogulī. Kleitas mala pieskārās augšstilbiem. Apakšā – tikai stringi. Un krūšturis? Šoreiz nē. Es pasmaidīju. Nerātnule. “Ja viņš man pieskarsies, viņš sajutīs, cik esmu… kaila.” Lūpās tikai tonēts balzams. Acīs – apzināta izvēle. Tad es paņēmu viņa zīmīti. “Antikvariāts.” Manas augstpapēžu kurpes klabēja kā izaicinājums pret trotuāru. Un es gāju viņa virzienā. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papēži atsitās pret bruģi kā sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvāk kaut kam, par ko vēl nesen būtu kaunējusies pat domāt. Es atrados pilsētas nomalē. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci ķieģeļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kādai durvju ailei, aiz kuras dzīve turpinājās citā ritmā – lēnākā, dziļākā, tumšākā. Un tad es ieraudzīju. Antikvariātu. Neliela, izkārtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasāmi: “Pie Georga. Senlietas. Stāsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viņš. Un es zināju, ka šeit es esmu gaidīta. Esmu aicināta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. Misiņa zvaniņš klusumā gaidīja pieskārienu. Bet es nezvanīju. Es neklauvēju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stūmu durvis vaļā. Iekšā bija tumsnēji zeltains apgaismojums – kā sveču gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, āda, silti putekļi un smalks tabakas mājiens. Plaukti – no grīdas līdz griestiem, bet neviena prece nebija bezmērķīga. Katrā priekšmetā – it kā kāds stāsts, kāds noslēpums, kāda atmiņa. Bija tur arī kas cits: maskas, krēsli ar siksnām, zamša apkakles, stikla burciņas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viņu. Viņa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kā roka uz muguras. Manas krūtis nošūpojās ieelpā. Kleita viegli pieskārās augšstilbiem. Es sajutu sevi kā nekad agrāk – uz robežas starp iebrucēju un upuri, starp godīgu sievu un krāpnieci. “Zane,” viņš teica. No ēnas. Dziļā balsī. It kā mani jau gaidītu. “Tu taču zini, ka šeit neatnāci skatīties. Tu atnāci… sadzirdēt.” Viņš, Georgs stāvēja ar rāmu pārliecību, kamēr es jutos kā ieklīdusi svešiniece. Šajā telpā mana gaišā kleitiņa un augstie papēži šķita neiederīgi, kā balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pārvalkiem. Georgs atvēra vecu vitrīnu un uzmanīgi izņēma senlaicīgu ādas apkakli ar nelielu misiņa gredzenu priekšpusē. “Šī nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. No privātas kolekcijas Vīnē. Reta,” viņš paskaidroja, skatīdamies uz to, it kā lasītu vēstuli, kuru es neredzēju. Es klusēju, tikai pamāju, ka saprotu. Viņš atvēra nākamo skapi, kurā stāvēja seni, nepārprotami BDSM stilā veidoti priekšmeti – pītas pletnes, delikāti darinātas siksnas un smalki izstrādātas metāla važiņas. “Tā laika cilvēkiem bija interesanta pieeja attiecībām un baudai,” viņš mierīgi sacīja, “ne viss tika publiski atzīts, taču daudz kas tika saglabāts priekš tiem, kuri saprot.” Viņš paskatījās uz mani, vērojot manu reakciju. Es nodūru skatienu, vērojot priekšmetus, taču sajutu viņa acis, kas mani lasīja kā atvērtu lapu. “Tev ir vīrs,” viņš sacīja mierīgā, gandrīz neitrālā tonī, turpinot pārvietoties pa telpu un piekārtot priekšmetus, “Cik sen esat precējušies?” “Divus gadus,” es atbildēju klusi. “Un kopā ilgāk?” viņš jautāja, uzmanīgi izņemot senu grāmatu ar tumšiem ādas vākiem no plaukta. “Piecus.” Viņš pamāja neuzbāzīgi. Likās, ka viņš vienkārši mēģina saprast, nevis vērtēt. “Un Tev patīk tas, kā ir tagad?” viņš turpināja mierīgi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “Jā, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamāja, it kā pieņemot atbildi, bet viņa acīs bija kaut kas savāds. Viņš pietuvojās vēl vienai vitrīnai, kur bija izliktas lietas, kas nepārprotami bija saistītas ar petplay – delikāti darinātas ādas pavadiņas, maskas, suņu apkaklītes ar smalkām ķēdēm. “Arī šis nav jaunums,” viņš piezīmēja, bez izbrīna vai sensācijas balsī, “cilvēki vienmēr meklējuši veidus, kā atbrīvoties. Kā būt brīviem savā būtībā.” Georgs pievērsās man, nepārkāpjot nevienu robežu, taču viņa vārdi lika manām domām kļūt dziļākām un nedaudz nemierīgām. “Vai kādreiz ir bijusi interese par vēsturi un tās… erotisko pusi?” Es viegli sarāvos, bet tad sapratu – viņš nejautāja par mani tieši. Viņš ļāva man pašai izlemt, cik tālu atklāties. “Mani interesē,” es atbildēju uzmanīgi, klusi. Viņš viegli pasmaidīja, it kā būtu saņēmis tieši to, ko gaidīja. Bet neko neteica. Georgs turpināja lēnām, nesteidzīgi virzīties pa antikvariātu, ik pa brīdim uzmanīgi vērojot mani. Katrs viņa solis bija kā kluss jautājums, katra mana elpa – atbilde. Viņš apstājās pie vitrīnas, kurā bija izlikti dažādi senlaicīgi priekšmeti – eleganti, bet acīmredzami saistīti ar sodīšanu un pēršanu. Viņš izņēma smalku, bet izturīgu pletnīti, no pītas ādas, melni lakotu rokturi. “Šī ir britu,” viņš mierīgi paskaidroja, it kā runātu par tējas krūzi. “Izgatavota ļoti sen. Sākotnēji domāta kā sodīšanas rīks augstākās sabiedrības dāmām. Skaists, elegants dizains, vai ne?” Viņš negaidīja manu atbildi, taču uzmanīgi vēroja mani, kamēr mana seja kļuva sārta, lai gan centos to apslēpt. “Vai Tu kādreiz esi interesējusies par šādu lietu vēsturi?” viņš jautāja, it kā pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanēt profesionāli un mierīgi. Viņš uzmanīgi nolika pletnīti atpakaļ un pievērsās citai vitrīnai. Tur atradās priekšmeti, kas skaidri bija saistīti ar pakļaušanu – ādas aproces, delikātas ķēdes un siksnas, ko acīmredzot izmantoja roku un kāju fiksēšanai. “Šie nāk no senas vācu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privāti un uzmanīgi glabāti paaudžu paaudzēs. Daudzi to uztver kā… specifisku vēsturi, bet patiesībā tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vēlmes,” viņš paskaidroja mierīgi, nesteidzoties. Es nespēju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svīda, bet seja bija ļoti karsta. Viņa mierīgā balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisīja dziļas, negaidītas ilgas. Viņš turpināja:“Daži uzskata, ka sodīšana un pakļaušana sievietēm varēja sniegt savādu brīvību. Protams, tā ir jutīga tēma. Bet interesanta.” Georgs pagriezās pret nākamo vitrīnu. Tur bija vēl specifiskākas lietas – ādas apkaklītes ar zvaniņiem, zamša ausis, kas nepārprotami atgādināja kucēnu, smalkas zirglietas, ar metāla detaļām. “Šīs lietas ir saistītas ar ļoti senu tradīciju, mūsdienās sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvēki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taču tas ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki centās un joprojām cenšas izpētīt robežas. Protams, ļoti personīgi un privāti,” viņš atkal netieši pievērsās manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. Viņš redzēja manu reakciju, bet nekomentēja. “Vai Tev ir bijusi kāda saskarsme ar šādām tēmām iepriekš?” Georgs pajautāja, atkal neitrāli, gandrīz profesionāli. “Ne… ne īsti,” es klusi atzinu. Viņš viegli pamāja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šīs lietas, bet interesanti, ka cilvēki vienmēr atgriežas pie tām.” Viņš apstājās, ļaujot klusumam uz mirkli pārņemt telpu. Tad paskatījās uz mani. “Es ceru, ka nepārkāpju robežu. Antikvariāti ir vietas, kur pagātne mēdz runāt skaļāk par cilvēkiem,” viņš teica mierīgi. Es piecēlu galvu un sastapos ar viņa skatienu. “Viss ir kārtībā,” es atbildēju, kaut arī jutos iekšēji kaila. Georgs pasmaidīja – mierīgi, maigi, it kā zinot daudz vairāk, nekā es pati biju teikusi. Viņš mani aizveda līdz grāmatu plauktam, kas bija nošķirts no pārējām lietām. Atvēra stiklotas durtiņas, kuru eņģes viegli iečīkstējās un uzmanīgi izņēma biezu grāmatu ar melniem, rupjiem ādas vākiem. Viņa kustības bija tik lēnas un piesardzīgas, it kā šī grāmata varētu sabirt putekļos no viena neuzmanīga pieskāriena. Viņš pagriezās pret mani un maigi nolika grāmatu uz tumši zaļā samta, kas klāja nelielu galdiņu. "Šis ir īpašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplāros, paredzēts īpašiem lasītājiem," viņš teica klusi, mierīgi un nopietni. Viņa balss mani apņēma kā silta sega, reizē nomierinot un provocējot. Es paskatījos uz vāka. Virsraksts – zeltīts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvēra grāmatu uzmanīgi, lēni šķirstot senās, biezās pergamenta lapas. Man acu priekšā atklājās smalki, detalizēti zīmējumi. Pirmajā ilustrācijā – sieviete, smalka un maiga, kaila līdz viduklim, atradās četrāpus, viņas ķermenis apskauts ar smalkām ādas siksnām, sejā maska, kurai pievienots iemauktiņš. Viņas rokas un kājas apvilktas elegantās ādas siksnās, kuru galos – mazītiņi, spoži pakaviņi. Es aizturēju elpu, jūtot kā sirdspuksti paātrinās. "Tas, ko tu redzi, ir process," viņš teica mierīgi. "Sievietes, kas tiek pārvērstas par ķēvītēm – paklausīgām, elegantām, bet pilnībā pakļautām." Es klusēju, nespēdama atraut skatienu no ilustrācijām. Katrs zīmējums bija mazliet intensīvāks, smalkāks un jutekliskāks par iepriekšējo. Sievietes attēlotas dažādās stadijās: dažas jau pilnībā pārvērstas ķēvītēs, mugurās elegantas ādas zirglietas, sejas paslēptas aiz greznām maskām, bet ķermeņi – pārklāti ar smalkiem, izrotātiem iejūgiem. "Viņas tika disciplinētas, iejātas un trenētas ļoti rūpīgi. Šī māksla prasīja laiku un pacietību," viņš paskaidroja, vērojot manu seju. Viņa balss nemainīgi mierīga, bet es jutu – viņš vēro manu reakciju. Grāmatā bija arī ainas ar sodīšanu: sievietes, piesietas pie īpašiem soliņiem, pletnes pieskārieni uz kailajiem, jutīgajiem dibenu vaidziņiem. Viss attēlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas ādai vairāk sakarst. Klusums, kas sekoja, šķita bezgalīgs. Georgs uz brīdi pārtrauca šķirstīt, atstājot grāmatu atvērtu pie ilustrācijas, kur sieviete – jau pilnībā pārveidota par elegantas ķēvītes tēlu, kājās īpaši darināti zābaciņi ar pakaviem – paklausīgi gaidīja, lai viņu vestu tālāk. Viņš paskatījās uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viņš mierīgi jautāja. Viņš bija neitrāls, bet es zināju – viņš redzēja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrīz čuksts:"Nē. Tas ir... ļoti interesanti." Viņš lēni aizvēra grāmatu. "Šo grāmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varētu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatītu tuvāk, privāti," viņš sacīja, vērojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprāt paņemtu," es teicu. Es dzirdēju savu balsi kā no attāluma. Viņš viegli pamāja ar galvu, pasniedzot man grāmatu:"Esi uzmanīga. Tā mēdz mainīt to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grāmatu pie krūtīm. Tā bija smaga. Kā apņemšanās. Viņš klusējot pienāca tuvāk. Smagā āda sildīja manas plaukstas. Tā nebija vienkārša lieta. Tā bija kā… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kā viņš mani vēro, ne ar vīrieša alkām, bet ar sapratni, kas dur dziļāk. "Kad sieviete pieskaras šādai grāmatai," viņš teica, balss mierīga kā vakara dūmaka, "viņa reti to dara tikai ziņkārības pēc." Es skatījos grīdā. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vēlos saprast?" Viņa klusums bija skaļāks par atbildi. Viņš nostājās tā, ka es jutu viņa tuvumu – ne pieskārienu, bet klātbūtni. Kaut ko smagāku par loģiku. "Saprast var tikai tās, kuras ļaujas," viņš sacīja. "Pārējās vienkārši lapo un aizmirst." Viņa skatiens viegli slīdēja pār manu augumu – kleitu, kājām. Es jutu, kā man elpa kļūst sekla. Viņš skatījās nevis kā vīrietis, kurš novērtē, bet kāds, kurš redz to, ko es vēl slēpju pati no sevis. "Šajā pasaulē nav neviena, kas liek," viņš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tālāk." Es pamirkšķināju. Acis sausas. Man gribējās pateikt kaut ko, jautāt – ko nozīmē tālāk? Bet es klusēju. Manas rokas savilkās ap grāmatu ciešāk. "Un ja es iešu…" Es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi. “… vai tas mainīs mani?” Viņš piegāja vēl tuvāk. Tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu. Viņa smaržu, īstu vīrišķību – ādu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklās to, kas jau sen mostas," viņš atbildēja. Georgs iebīdīja starp lapām mazu, salocītu zīmīti. “Lasi vienatnē,” viņš sacīja. “Un ja vēlēsies – es būšu šeit.” Viņš atgriezās pie plaukta, mierīgi, klusi. Es stāvēju ar grāmatu rokās, plaukstas mitras, seja sakarsusi. Gribēju vēl ko pateikt… bet nebija vārdu. Es pagriezos, kāpjot pāri slieksnim. Tad apstājos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. Viņš bija aizgriezies, bet es jutu – viņš zināja, ka es skatos. Man vajadzēja jautāt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgāju. Tiklīdz smagās durvis aizvērās aiz muguras, mani apskāva vēss, nemierīgs vējš. Tas bija viegls, taču pietiekams, lai atdzīvinātu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko līdz šim biju centusies ignorēt. Es apstājos uz ielas, neviļus ievelkot dziļāku elpu. Kleita viegli uzpūtās un vējš ielauzās starp manām kailajām kājām, vēsi un bezkaunīgi glāstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neērti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomāju. "Es esmu pilnīgi uzbudināta." Seja acumirklī kļuva sārta. Es sajutu, kā vaigi piepildās ar karstumu, kamēr domas skrēja kā aptrakotas. Vai viņš bija to pamanījis? Vai viņš redzēja cauri visam manam mieram, manai izliekšanās spēlei? Es instinktīvi paskatījos lejup. Tur, zem kleitas vieglā auduma, mani krūšu galiņi bija sāpīgi piebrieduši, stingri un acīmredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudināta, ka mans ķermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnīgi un nepiedodami. "Viņš to redzēja," mans prāts kliedza. "Viņš noteikti redzēja." Manas kājas sastinga uz mirkli. Es gribēju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nē. Es nevarēju. Vēl viena vēja brāzma spēji ieskrēja man starp kājām, atgādinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kājām lika man nosarkt vēl spēcīgāk, vēl nepiedienīgāk. Es piespiedu grāmatu ciešāk sev pie krūtīm, it kā cenšoties noslēpties. "Ej mājās, Zane," es teicu sev. "Vienkārši ej." Un es devos. Ātrā solī, papēži klabēja pa bruģi kā vainas atzīšana. Es jutos tik atklāta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebēja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutīgajām kājām, atgādinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagās grāmatas svaru, kas atgādināja, ka šī sajūta nav nejauša. Es pati to biju izvēlējusies. Un viņš to zināja. Viņš bija redzējis visu, ko es vēl slēpu no sevis pašas.***Mājās bija kluss. Pauls jau gulēja. Viņa elpa bija viegla, ritmiska, kā bērnam. Es to klausījos un jutos... vainīga. Viņš bija mēģinājis man pieskarties, kad mēs atlaidāmies gultā. Rokas glāsts pār manu gurnu, viņa skūpsts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stūra un tas, ko viņš man šovakar varēja dot, šķita kā ūdens glāze pēc vīna sapņa. “Esmu nogurusi,” es čukstēju. “Rīt, mīļais.” Viņš neko neteica, tikai noglaudīja manu muguru un apgriezās uz otru pusi. Manas domas vēl sāpīgi atcerējās vēju. Starp kājām smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spējis atbrīvot. Kad viņš sāka viegli elpot sapņos, es piesardzīgi izslīdēju no gultas. Es atvēru naktsgaldiņa atvilktni, kur biju paslēpusi grāmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klēpī pie rakstāmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. Atvēru to tajā vietā, kur biju apstājusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. Ilustrācija bija skaista un graujoša. Pārvēršanās nebija sods. Tā bija atklāsme. Manas plaukstas pieskārās lapām, it kā es glāstītu ko dzīvu. Un tad starp lapām atklājās zīmīte. Viņa rokraksts. Precīzs. Stings. Vīrišķīgs. “Es ilgi domāju, vai MANA ķēvīte vispār eksistē. Tagad es domāju – cik ilgi viņa vēl slēpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vārti ir vaļā. Iemaukti – nospodrināti. Ērzelis – nepacietīgs. Tu zini, ko tas nozīmē.” Es sajutu kājās vājumu. Mana ķermeņa atbilde bija skaidra – es nodrebēju. Viss manī sāpīgi pulsēja un gaidīja. Gaidīja viņu, Georgu. Kad atšķīru pēdējo lappusi, tās apakšā – kā pavēle – bija ierakstīts viens fragments. “Īsta ķēvīte savu gatavību nekad neizsaka vārdos. Viņa to parāda. Viņa uzdāvina pātadziņu savam Ērzelim – ar savu izvēlēto ķēvītes vārdu. Tikai tad viņš zina, ka viņa ir gatava tikt iejūgta.” Es sajutu, kā mana mute atveras klusam elpas vilcienam. Manā priekšā vairs nebija tikai spēle. Šī bija valoda, šis bija rituāls. Un šis... bija uzaicinājums. Es glāstīju Georga zīmīti ar pirkstu galu, it kā tā būtu viņa āda. "MANA ķēvīte..." Es to atkārtoju sev galvā un man likās, ka mans ķermenis pats atbildēja ar vieglu, nemanāmu trīsas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritēja, bet es tajā nebiju. Acis slīdēja pāri klientiem, kolēģēm, mēbelēm, bet neko neredzēja. Manā galvā vēl dzīvoja Georga balss, viņa skatiens, viņa veikals, viņa priekšmeti. It kā manā miesā būtu iestrādāts magnēts, kas rāva atpakaļ – uz viņa antikvariātu. Kad veikals uz brīdi iztukšojās, es iegrimu elegantajā, zeltainā krēslā, ko pati biju izvēlējusies ekspozīcijai. Acis pašas aizvērās. Tikai uz mirkli. Piecām minūtēm. Un es sapņoju. Skanēja pakavu klaudzēšana, bet tā nāca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – āda un smagums. Iemaukti savilkās gar lūpām, manā mutē bija bieza ādas siksna. Nebija sāpju, tikai uzbudinājums un apziņa – viņš mani vada. Es klupu. Deguns zemē, dibentiņš pacelts. Klusums. Un tad — pātadziņas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. Uzbudinājums. Kauns. Vēl. Un tad viņa balss. Zema. Pie auss. Kā pavēle, kā vārds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. Piecēlos uzreiz, it kā būtu pieķerta. Krūšu gali sacietējuši, kājas... ļogās. Es nosarku. Kolēģe kaut ko man jautāja, bet es nespēju atbildēt. Tikai māju ar galvu. Man bija jāsavāc sevi, bet iekšēji kaut kas bija ielūzis. Tagad es zināju. Es būšu Spurgava.Diena vilkās. Es biju darbā, bet dvēseles kodols vēl joprojām klīda ap viņa skatienu, viņa balsi, viņa veikala smaržu – tabakas, ādas un pakļautības. Un tad es to ieraudzīju. Jauns krēsls, kas tikko atvests no noliktavas – vēl iepakojumā. Es lēnām atsedzu aizsargplēvi un manā priekšā parādījās tumši pelēka metāla karkass, dziļa zaļas ādas apdare un elegantas, izliektas līnijas. Tā muguras daļa – mazliet augstāka, kā tronim. Dizains starp mūsdienu minimālismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederētos viņa antikvariātā – ne kā artefakts, bet kā vieta, kur sēž Kungs. Vai viņa klients. Vai viņa... ķēvīte. "Šis būs man labs iegansts," es nodomāju. Bet starp kājām – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanās iemesls. Vēlāk, kad biju viena, atvēru datoru. Meklēju: discipline crop, engraved handle. Un tur tā bija. Pātadziņa – tumši brūna, stingra, ar smalki pītu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadīju:SPURGAVA un iegādājos. Piegāde: pāris darba dienas. Es ilgi skatījos uz ekrānu, pēc pasūtījuma apstiprinājuma. It kā gribētos vēl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritēja smagi, pātadziņas pasūtījums bija apstiprināts un es ik pa laikam pārbaudīju elektronisko pastkastīti, it kā ar skatienu varētu piegādi pievilināt ātrāk. Krēsls stāvēja savā vietā – nekustīgs, gaidošs, gluži kā es. Vēl tikai pāris dienas, tikai pāris soļi... Bet tad ienāca kāds klients, izskatījās pēc kāda arhitekta vai dizainera. Viņš apstājās pie manis izvēlētā krēsla. “Šis gan ir citā līmenī,” viņš nopētīja. “Kur ražots? Ir pieejams vēl kāds?” Viņš jau sāka meklēt cenu zīmi. Es strauju pielēcu kājās. “Šis... nav pieejams,” es pārtraucu viņu, balss pārāk asa, pārāk steidzīga. “Tas ir rezervēts.” Viņš sarauca uzacis, bet pamāja ar galvu un devās tālāk. Es atviegloti izelpoju, bet kolēģes jau bija pamanījušas. “Tu to krēslu tā kā savu godu sargā,” Ilze iesmējās. Es pasmaidīju. Bet sirdī satraukums sitās kā iemaukta ķēvīte. Šī bija zīme — es nedrīkstu kavēties. Tas ir domāts viņam. Tāpat kā es.***Rīts atnāca ar sajūtu krūtīs – šodien es vairs nevaru vilkt garumā. Kad atvēru durvis un paņēmu nelielo sūtījumu, rokas nodrebēja. Kastīte bija neliela, bet tā svēra kā liktenis. Apsēdos, attaisīju un tur tā bija. Pātadziņa. Rokturis tumši brūns, smags, stingrs. Uz tā – perfekti iegravēts vārds:SPURGAVAEs aizvēru acis. Sajutu, kā manī kaut kas noslēdzās. Krēsls — mans attaisnojums, mans oficiālais iegansts — es noformēju pirkumu. Kolēģes bija pārsteigtas. “Ko tu ar to iesāksi? Tik smags, stilīgs, dārgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. Vēlāk, kad kolēģes neredzēja uz krēsla novietoju trīs lietas: Grāmatu, kura bija sākusi manu iekšējo transformāciju. Pātadziņu, vēl nepasniegtu, bet jau liktenīgi saistītu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurā mana vizītkarte. Un teksts: no Zanes. Krēslu rūpīgi iesaiņoju. Es pati noformēju piegādi. Tajā brīdī mana sirds auļoja kā mežonīga ķēvīte. Kā lūgšana. Kā piederība. "Es vairs neesmu tā pati sieviete."***Es gaidīju. Nedēļa vilkās, bet nekādas atbildes no Georga nebija. Katrs rīts sākās ar cerību, katrs vakars beidzās ar šaubām. Varbūt es viņu pārpratu? Varbūt es tikai… fantazēju to, ko nevajadzēja. Uzbūvēju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesībā nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbā. Rokas pār papīriem, bet prāts — tukšs. Un tad. Īsziņa. Teksts — tāds, kādu tikai Georgs varētu rakstīt. “Krēsls iederas. Ja, pātadziņa ir simbols, par kuru es domāju, tad spēles ir beigušās! Šonakt! Pusnaktī! Antikvariātā! Būsi manā rīcībā trīs diennaktis. Apģērbs nav svarīgs! Ja pārdomāji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kā sirdī ieplūst karstums, vēders savelkas, kājas kļūst vājas. Viņš mani saprata. Viņš mani uzrunāja. Viņš mani grib. Nebija laika vilcināties. Es piecēlos no galda un klusi devos pie veikala vadītājas. Balss bija mierīga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktāk, laikam temperatūra. Es labāk paņemšu pārējo dienas daļu brīvu… arī rītdienu. Lai atkoptos.” Viņa tikai pamāja saprotoši. Man vēl paveicās, ka bija jau nedēļas beigas. Atgriezusies pie galda, es uzrakstīju ziņu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasījos no darba. Man viss kārtībā, bet pēdējās dienās jūtos pārāk nogurusi, mazliet arī emocionāli iztukšota. Gribu pabūt prom no visa un visiem. Trīs dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kārtībā? Kāpēc tu neko neteici vakar? Es jūtos slikti, ja neesmu Tev blakus.-Nē, nē, mīļais… Tev nav jāuztraucas. Es vienkārši… nezinu. Gribas pabūt klusumā. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palīdzēs. Tu rakstīsi man? -Diemžēl tur ir šausmīga zona, Tu taču zini. Visticamāk nevarēšu. Māsa jau smējās, ka mamma dzīvo kā citā pasaulē bez signāla.-Es saprotu… vienkārši zini, ka es mīlu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tāpēc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. Mēģināšu dot ziņu, ja varēšu. Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieņēmusi lēmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvēlējusies. Es steidzos mājās kā medījums, kas jūt, ka tuvojas nāves brīdis – bet tā nebūs nāve, tā būs mana piedzimšana no jauna.***Pauls vēl nav mājās. Man ir maz, pārāk maz laika. Ienākusi mājās, es uzreiz dodos vannas istabā. Krāns skan, putas ceļas. Epilācijas losjons smaržo savādi. Es to uzklāju lēni, maigi, pārdomāti. Katra kustība kā rituāls. Noskaloju visu. Pēc tam ieziešu ķermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. Izsmalcināta. Pa virsu es nevilku neko uzkrītošu. Tikai viegla, īsa vasaras kleita un augsti papēži. Kustības manī kļūst citādākas. Kleita apskauj mani kā apmetnis, kas slēpj – bet reizē izrāda mani. Tad – spogulis. Manā sejā ir vaibsti, kurus vēl vakar nepazītu. Tas nav ne miers, ne bauda. Tā ir – apzināta padevība. Un kaisle. Es būšu viņa ķēvīte. Pauls vēl nebija pārnācis, kad es izgāju ārā, aizvēru durvis tik klusi, it kā slēgtu aiz sevis veselu dzīvi.Es negribēju gaidīt kādā kafejnīcā. Es gribēju just pilsētu, bet no augšas. No malas. Jumts. Vecās daudzdzīvokļu mājas jumts bija vieta, kur reiz gāju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacē. Tagad es turp gāju kā sieviete, kura pati vēlas tikt smacēta — kaislē, pavēlēs. Vējš iešalcās zem manas kleitas. Tas skāra manus krūšu galiņus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spēlējās starp manām kājām, saprotot, ka esmu mikla no vēlmes tikt izmantota. Pilsēta klusi dūca zem manis, bet manī bija tikai viens vārds: Pusnakts. Es paliku tur līdz brīdim, kamēr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšķi no papēžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viņa. ***Es stāvu pie antikvariāta durvīm. Ir dažas minūtes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezē gluži kā priekšnojauta – zīme, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trīc, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sākuma tikai tukšums... līdz ieraugu viņu. Georgs. Viņš stāv turpat netālu, it kā mani būtu gaidījis. Tumšs ādas tērps cieši apvelk viņa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spīd metāla sprādzes uz ādas virsmas. Viņš nesaka neko – tikai skatās manī, vērtē. Rokā – mana pātadziņa. Tā, kuru pati izvēlējos, kura nes manas slepenās domas un apņemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viņa balss ir dziļa, nepielūdzama. “Tu vēl vari aiziet.” Es nenovēršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamāju. Viņš pagriežas un rāda man uz masīvām durvīm dziļāk antikvariātā. Es eju. Seko soļu skaņa man aiz muguras. Telpa kļūst vēsāka, es atveru norādītās durvis. Aiz durvīm — telpa ar augstiem griestiem, klusu kā baznīcā. Un tur — viņi. Divi vīrieši. Lieli. Muskuļoti. Viņi mani gaidīja. Viņu skatieni mani apēd, bet tajā nav nicinājuma – tikai kāra, dzīvnieciska vēlme un... ziņkāre. Tie nav svešinieki viņa pasaulē – tie ir staļļupuiši. Palīgi. Georgs nostājas man aiz muguras. Viņa balss atkal iegriežas ausī:“Izģērbies. Kaila!” Mana sirds dauzās. Iespēja aizbēgt vēl pastāv, bet manas rokas jau sāk kustēties. Es novelku kurpes, tad poga pēc pogas, audums slīd lejup. Kleita uz grīdas. Krūšturis. Biksītes. Es stāvu viņu priekšā kaila kā ķēvīte vēl pirms iejūgšanas. Es sajutu sevi kā izstādē. Kā ērzelim domātu guvumu. Viņu skatieni ir atklāti. Vērtējoši. Un Georgs... viņš vienkārši smaida. Lepns. Kluss. Valdonīgs. “Šī varētu būt tā īstā, Georg...,” viens no palīgiem murmina, skatoties uz manām gurnu līnijām, krūtīm, sejā. Otrs pamāj ar galvu, viņa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstām, manai trīcēšanai. “Lieliski gurni.” Un tajā mirklī es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairāk. Vai mazāk. Atkarīgs no tā, kā skatās. Mans skatiens nolaists un tomēr viss ķermenis liesmo no sajūtas, ka šis ir mirklis, kurā mana pagātne tiks noslaucīta kā sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lādi. Tajā tērps. Melnā āda, metāla detaļas, stingrība un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cēls. Georgs pieiet man pavisam klāt. Viņa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribēji. Tu pati izvēlējies. Klausies. Un pieņem.” Viņš pamāj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viņiem pienāca ar metāla trauku, tajā bija smēre – aromāts atgādināja saldu eļļu ar dūmakainu noti. Viņš pavērsa skatu manā virzienā, tad pamāja otram — “Sākam.” Mana roka tika saņemta stingrā tvērienā. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai ādai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. Viņš ar diviem pirkstiem uzlika smēres pikuci uz mana delnas. Tā bija silta. Viņš sāka to ierīvēt. Lēni. No pirkstu galiem līdz elkonim. Es jutu, kā āda kļūst slidena, kā muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pārāk intīmi. Pārāk… skarbi. Viņš pacēla pirmo lateksa cimdu. Sāka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spēcīgi piekļāvās pie ādas. Kad viņš beidzot aizvilka to līdz elkonim un pārbaudīja, vai viss ir perfekti izlīdzināts, es jau drebinājos no sajūtu intensitātes. Mani rokas pirksti savilkušies dūrē, vairāk tur tiem vietas nebija. No ārpuses zem tiem iemirdzējās pakavs. Otra roka. Vēl viens smēres pieskāriens. Šoreiz viņš nedaudz ilgāk pamasēja man plaukstu. Es notrīcēju. Es jutu, kā viņš skatās – un Georgs arī. Viņa elpa bija tuvumā, viņš neko neteica, bet es zināju – viņš izbaudīja, kā mani pakāpeniski iesaiņo savā lomā. Kad rokas bija gatavas, viņi ķērās pie manām kājām. Smēri uzklāja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur āda vissmalkākā, visjūtīgākā. Es nevilšus ieelpoju skaļāk. Viņa pirksti nenobijās. Viņš izsmērēja līdz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. Zābaks bija kā no cita laikmeta. Viņi to uzvilka ar spēku, bet rūpību. Es jutu, kā mana pēda tiek iekapsulēta, kā tā zaudē līdzsvara brīvību. Zābaks stingri spieda pēdas loku, atstājot mani balstāmies uz pirkstu galiem. Ar katru kājas kustību metāla pakavs pie zoles atsitās pret zemi – es jutu tā atsitienu arī sevī. Otrs zābaks – un nu es stāvēju. Augstāk. Savādāk.Tad nāca iejūgs. Viņi pacēla ādas siksnu tīklojumu. Tas bija ar krūšu siksnām. Pirmā pieskārās tieši zem maniem krūšu galiņiem, bet drīz viena cita siksna apvijās virs tiem, atstājot tos kailus. Mani krūšu galiņi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekāra zvaniņus, katra mana kustība kļuva par mūziku.Apkakle. Tā noslēdzās uz kakla ar klikšķi. Viens no vīriešiem to pievilka. Ne pārāk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrā kakla kustībā. Viņi lēni piestiprināja roku aproces. Tās piespieda manas rokas cieši gar sāniem. Es sajutos bezpalīdzīga.Viens no viņiem pietupās aiz manis. Otrs pavēra manus dibena vaidziņus. Un tad – silts pieskāriens. Viņš ar pirkstiem lēni, metodiski sāka ieziest man anālo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicīgi. Viņa roka kustējās profesionāli, bet ļoti... jūtīgi. Kad viņš bija beidzis darboties ar smēri, viņš atvēra kastīti. Tajā bija aste – spīdīga, melna, ar smalku matu šķipsnām, kuru manī turēs anālais korķis. Viņš pieskārās man vēlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manī. Es ievaidējos. Astes smagums un piepildījuma sajūta mani neprātīgi uzbudināja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dīvainās, pārsteidzošās piepildījuma sajūtas, kura elpoja manī kā pulsējošs mezgls. Bet tagad viņi pacēla nākamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manī sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkām sprādzēm. Pirmā siksna apvijās man ap zodu. Tā iegrima ādā ar ciešu, nežēlīgu tvērienu. Tad vēl viena – gar vaigiem uz augšu, līdz pat deniņiem. Manas acis sastapās ar viņu skatieniem – mierīgiem, neizdibināmiem. Kā meistariem, kuri zina, ko no māla var izveidot. Viņi vilka sprādzes ciet. Ar katru klikšķi mans žoklis kļuva mazāk brīvs. Un tad viņi paņēma mutes klapi. Tā bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tā nav vienkārša rotaļa. To virzīja man pret lūpām, es nedaudz pavēru tās, paklausībā. Instinktīvi. Jutos kā dzīvnieks, kas atveras iemauktiem. Tā ieslīdēja mutē, piepildot to lēni, stingri. Un tad – pēdējā sprādze. Zem pakauša. Kad tā tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehānisma. Ne brīvu kustību, ne iespējas parunāt. Es mēģināju ko teikt, bet izlauzās tikai... skaņa. Dzīvnieciska. Klusa, instinktīva. Skaņa, kas nāca no manas pakļautības. Manas acis pievērās. Elpa smagi ieplūda degunā. Viss ķermenis apzinājās – tagad es vairs nerunāšu. Man vairs nav balsstiesību. Es izdošu tikai skaņas. Es būšu izmantota, vadīta. Un... jā, es to vēlējos.Viens no vīriešiem nometās tupus. Viņa rokās bija smalka ādas ķēde, kuras gali bija savienoti ar metāliskām siksnām, pietiekami garām, lai ļautu man spert soli... bet ne pārāk plašu. Viņš paskatījās augšup manās acīs — kā pārbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. Viņš pietupās ciešāk un lēni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. Viņa pieskāriens bija tik smalks, bet jēga – nežēlīgi precīza. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sāpīgu, bet noteiktu. Pēdējais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manām acīm. Viņi vēl atstāja spraugu – es redzēju visu priekšā, bet vairs ne to, kas pa malām. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. Viņi atkāpās. Es stāvēju pilnībā ietērpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustējās no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplūko. Tad pamāj ar pirkstu:“Pagriezies. Lēni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustība smaržo pēc ādas. Zvaniņi skand. Aste kņud. Ceļgalu siksna ierobežo kāju kustības. Soļi kļūst ne tikai lēni, bet piesātināti ar kaut ko citu – pazemību, lepnību, piederību. Georgs novicina pātadziņu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna ādas lente – tiek piesieta pie tās priekšējā gredzena. Viņš paņem pavadu rokā, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jāsāk kustība. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zābaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstāk, soļot ritmiski, bet vēl neesmu pieradusi. Mani soļi šķiet kleberīgi, drusku izmisīgi, it kā ķermenis vēl pretojas jaunajai formai, kurā tas tikko ticis ietērpts. Kad mēģinu iztaisnoties, noturēt stāju kā sieviete, nevis ķēvīte, es gandrīz paklūpu. Sajūtu gaisa plūsmu. Nošalc pātadziņa un tā trāpa tieši pa manu kailo dibentiņu. Ass, bet precīzs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrīc. Sāpēs. Uzbudinājumā. No manis izlaužas nedabīga elsa, kā zviedziens. Tā nav fiziska reakcija – tas ir klikšķis manā dvēselē. Un tad viņa balss. Spēcīga, tumša, pavēloša:"Mierā, Spurgava!" Tas skan kā kristības. Kā vārds, kurš man vienmēr piederējis, tikai līdz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslābst. Georgs mani vēro. Palīgi klusē, bet es jūtu – viņi ir redzējuši, kas bija jāredz. "Šī būs īstā," viens no viņiem murmina un Georgs smaida – kā kungs, kurš nu beidzot ir iezīmējis savu ķēvīti. Es stāvu, lepni, ar siltu karstumu zem ādas un mitrumu starp kājām. Un jūtos laimīga.Durvis iečīkstas. Staļļupuiši atver tālākās, masīvās vērtnes, kuras līdz šim bija slēpušās ēnā. Tās ved ārā – uz pagalmu. Vēsais nakts gaiss strauji apņem manu gandīz kailo ķermeni, liekot ādai sacelties zosādā, bet tas tikai pastiprina sajūtu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu ķēvīte. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenīgu gaismu – viss šķiet kluss, bet ļoti organizēts. Tur stāv tumša, automašīna ar zirgu pārvadāšanas piekabi, kuras metāla malas mirguļo gaismā. Tā domāta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubīties. Palīgi mani ieved piekabē. Tās iekšpuse smaržo pēc ādas un viegla siena aromāta. Grīda klāta ar biezu, mīkstu siena kārtu – it kā maigi, bet pazemojoši. Kā dzīvniekam. Mani nofiksē stāvus, mugura pret metāla rāmi, kurš iebūvēts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rāmja – ap krūtīm, ap vidukli, ap potītēm. Pavada tiek piefiksēta pie metāla cilpas virs manis. Nav iespējams pakrist. Nav iespējams atkāpties. Tikai būt. Būt pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. Pāris vāji lukturi piekabes griestos met pelēcīgas ēnas uz manas ādas. Elpošana kļūst lēnāka. Es jūtu savu trīcošo miesu, jūtu kā zvaniņi pie krūšu galiņiem kustas, ik pa laikam maigi iešķindoties. Es biju iejūgta. Sagatavota.Ārpusē dzirdu soļus. Vīrieši kāpj automašīnā. Motors ierūcas. Visa piekabe nodreb un sāk kustēties. Es kratos līdz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurā mīļākais magi izvizina savu dāmu. Šī ir ķēvītes pārvadāšana. Mani pārved uz Georga muižu. Piekabe grab un šūpojas, katrs pagrieziens liek manam ķermenim nedaudz sasvērties, bet stingrās siksnas mani notur vietā. Zem manis siens, kas sākumā šķita silts un mīksts, pamazām kļūst kairinošs – tā putekļi ielien spraugās starp ādas jostām un degunā, es sprauslāju. Zināms diskomforts, jā, bet... tas man netraucē. Tas man patīk. Tādai ir jābūt īstai ķēvītei. Un tad manas domas sāk plūst.Ja kāds zinātu… Ja kāds no tiem, kuri šobrīd mierīgi guļ savās gultās, redzētu šo piekabi, vai viņi nojaustu, ko tajā ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. Nē. Ķēvīti. Mani. Ja kāds atvērtu durvis un ieraudzītu mani, piesietu, gandrīz kailu, ar zvaniņiem pie krūtīm, asti starp kājām un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolēģes...Ja viņas zinātu, kur es esmu? Ka esmu aizgājusi no darba, lai atdotu sevi vīrietim, kurš mani nevis glāsta, bet pārvadā, sit, pazemo un grasās padarīt par savu? Viņas būtu šokā. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taču esi precējusies!” “Tev ir jauks vīrs!” “Tu viņam dari pāri!” Lai viņas runā. Viņas nesaprot, ka es nedaru pāri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederēt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespējams – grants ceļa. Pakavi sāk klabēt skaļāk. Zvaniņi šķind. Es jau zinu – būs zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. Visticamāk arī uz krūtīm, kurās zvaniņi jau ierīvējuši savus riņķus. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. Vēl viena sašūpošanās, šoreiz straujāka. Motora rēciens pamazām rimstas. Mēs tuvojamies. Mašīna samazināja ātrumu. Dzirdēju, kā riteņi sāk dārdēt – mēs braucām pāri koka tiltiņam. Katrs rats, katrs metāla pakavs, šķita dziedam savā valodā – svešā, bet pazīstamā. It kā pati zeme gavilētu, zinot, kas tiek vesta pāri šim tiltam. Pāreja. Šis vārds pēkšņi iešāvās prātā. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepārkāpj. Tilts beidzās. Mašīna atkal uzņēma ātrumu, bet ne ilgi – vēl pēc mirkļa tā atkal lēnām piebremzēja. Dzirdu. Kaut kas priekšā. Metāliskas ķēdes… Tad — smagi dzelzs vārti atveras. Lēni, šķindēdami. Dzinējs apklust pavisam. Piekabes durvis čīkstēdamas atveras. Sajūtu, kā vēss nakts vējš iekļūst piekabē. Tas apķēra manus kailos gurnus, skāra pakļautību, kas vijās ap manu ķermeni. Tas skāra mani kā pļaukas priekšnojauta.***Nakts. Vējš svilpo pāri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplūst manā slēgtajā telpā. Viens no staļļupuišiem lēni paņem pavadu. Otrs atbrīvo siksnas, kuras mani saturēja pie rāmja. Smaržo pēc sviedriem, ādas un siena — es jūtos kā īsta, īsta ķēvīte. Viņi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrīz paklūpu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“Šī gan būs jāapmāca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzēti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidū ir apaļš, liels laukakmens, tajā iegravētas senu simbolu līnijas. Mani ved un nostāda uz tā. Georgs lēni tuvojas. Rokā viņam pātadziņa. Seja nopietna. Viņš apsēžas uz soliņa man pretī un sāk mani aplūkot. Tad pieceļas un sāk soļot ap mani trīs reizes. Pirmajā aplī viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai apkaklei. “Pakļāvība.” Otrajā aplī – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprāku piesitienu. “Auglība.” Staļļupuiši saviļņoti ieņurdas. Viens no viņiem čukst:“Tā kā radīta mūsu Ērzelim.” Trešajā aplī Georgs lēni, nesteidzīgi apstājas aiz manis, viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai astītei – kura šūpojas starp maniem dibenvaigiem. “Piederība.” Viņš nonāk man priekšā, raugās man tieši sejā. Manā mutē – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viņa balss smaga kā dūres trieciens. Es pamāju. Ar kājas pakavu sāku sist pa akmeni. Tas ir mans zvērests. Pātadziņas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiņa. Georgs iekliedzas:“Mierā, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “Šī viņam derēs. Viņa ir īstā.” Georgs paceļ pātadziņu augstu virs galvas. “No šī brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viņš pieaicina puišus. Viņi mani savelk, iemaukti tiek nostiprināti ciešāk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stūris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvēra staļļa vārtus. Iekšā valdīja dīvains miers – ne dzīvnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tīrs, bet piesātināts ar ādas, balzama un koka aromātu. Gaismas bija siltas un sienas rotāja veci, ornamentāli dzelzs rāmji, pakavi, siksnas... viss bija kā no sapņa. Tas bija sadalīts boksos. Viens notiem bija citāds – ar īpašu rūpību sakārtots. “Šis būs tavējais,” Georgs noteica un nedaudz paraustīja pavadu. Es paklausīgi sekoju, pakavi viegli atsitās pret akmens grīdu, kamēr mani ieveda “Ķēvītes boksā” – vietā, kas šķita – perfekta.Siens, svaigs un mīksts bija salikts zemā gultas formas kaudzē. Uz tā ādas pārvalks. Pie koka sienas atradās fiksatori, mani varēja nostiprināt dažādās pozās. Turpat bija arī neliels spogulis ar metāla rāmīti, kurā es nedaudz redzēju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vēl bija Georga rokās, bet viņš tai ļāva atslābt. “Šeit tu gulēsi. Šeit tu atpūtīsies. Un šeit tu sapratīsi, kas esi,” viņš noteica. Manas acis pievērās. Ne tāpēc, ka biju nogurusi, bet tāpēc, ka viss iekšā bija piepildīts. Es biju tur, kur man bija jābūt. Tur, kur Spurgava iederējās.***No rīta mani pamodināja nevis troksnis, bet klusums. Dīvaini mierīgs. Tik mierīgs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu ķermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. Viņi ienāca stallī. Trīs staļļupuiši. Bez liekām ceremonijām. "Cel ķēvīti," viens pavēlēja. Bokss atvērās, man palīdzēja nostāties. Mani pārveda citā boksā. Viens no viņiem pienāca priekšā un norādīja ar roku uz trim simboliskiem zīmējumiem, kas bija atdalīti viens no otra. "Šī," viņš rādīja uz to, kas pa kreisi, kurā bija redzami vilkmes iejūgi, siksnas, piekabes stienis. "Šī ir darba ķēvītes izvēle. Tā vilks, stums, strādās. Bez jēgas par izskatu – tikai izturība. Šī ķēvīte velk, kamēr nespēj paiet." "Šī," viņš norādīja uz vidējo zīmējumu, kurā bija attēloti dekoratīvi zvaniņi, ādas tērps ar mežģīnēm, izgreznotas astes. "Šī ir parādes ķēvītes izvēle. Viņas pienākums – būt skaistai, tikt izrādītai, likt siekaloties. Ēzeļi viņu grib, bet viņai neviens nekad netiek klāt. Viņa ir izstādei." Un tad viņš uzmeta skatienu zīmējumam pa labi. Tur bija attēlots savāds stends, kura nozīmi vēl nezināju. "Un šī..." viņa balss kļuva mazliet savādāka. "Šī ir vaislas ķēvītes izvēle. Viņa ir domāta vaislai. Viņas uzdevums – pieņemt, iznēsāt un dzemdēt. Viņa tiak sagatavota, viņa tiek iemācīta, viņa kļūst pieejama." "Tu vari izvēlēties," viņš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusēju. Skatījos uz tām trim izvēlēm. Manī drebēja viss. Es varēju izvēlēties vilkt, stiept, būt noderīga. Vai es varēju izvēlēties, saņemt skatienus un apbrīnu. Bet es zināju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicināja katrs solis, ko līdz šim biju spērusi. Es tuvojos. Lēni. Sirds klauvēja kā sirēna. Bet kājas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvēles. Staļļupuiši nosmējās. "Nu protams, protams..." viens no viņiem noteica. "Tie gurni... viņi sauc pēc kumeļiem." Georgs nostājās aiz manis. Viņš nenoliedzami visu bija redzējis jau no paša sākuma. Viņš pienāca, piepacēla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viņa balss dunēja. "Man dzemdēs kumeļus." Es pamāju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvēlējusies. Un viņi to visi redzēja. Viņi mani kādu brīdi vienkārši vēroja. Kā trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vēl nav izsaiņojuši. "Apkopt un apmācīt vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši ķērās pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadīta ārā no šī boksa, pakļāvīgi, ar lēniem soļiem, mācoties noturēt balansu, mugura liecās – ne gribas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija mana jaunā ķermeņa pozīcija. Mani ieveda labierīcību boksā un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpināt, viņi mani pārveda uz mazgāšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksējošas dušas – tas bija funkcionalitātes un attīrīšanas templis. No sienas līdz sienai – ūdens notekas, ādas jostas, pakaramie. Siltais ūdens tika šļākts no šļūtenes. Vispirms – mugura, kājas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. Viņi izmazgāja arī manu anālo atveri ar šļūteni. Viņi rīkojās profesionāli, bet ar baudu. Pēc tam viņi nomainīja dažas tērpa detaļas. Krūšu iejūgs tika pārbaudīts, savilkts ciešāk – zvaniņi tika nomainīti pret mazākiem, bet ar asākiem klipšiem, tie vairāk kairināja. Apkaklei pievienoja papildu metāla plāksnīti ar iegravētu vārdu: "Vaisla". Aste tika nomainīta – tagad tā bija garāka, smagāka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizēja auglību. Ponyboots savilkti ciešāk – mana stāja kļuva vēl izaicinošāka. Un tad viņi sāka mani ieziest – vispirms ar uzsildītu, smaržīgu ziedi – gurni, vēders, krūtis, mugura. Viņi masēja mani kā īstu ķēvīti. "Spurgava būs laba," viens no viņiem noteica. "Izskatās auglīga." Kad viss bija pabeigts mani pārveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunājās viens no puišiem, piesienot pavadu pie metāla cilpas. "un ķēvei ir jāzina, kā pieņemt savu Ērzeli. Bez bailēm. Bez pretošanās. Ar pateicību." Viņš paņēma nelielu plakātu ar senām ilustrācijām – tur bija attēlotas līdzīgas ķēvītes, dažādās pozās, ar piepaceltiem gurniem, izliektām mugurām, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituāls.Viņi parādīja pozīciju, ko sauca par "Dāvanu". Uz visiem četriem pakaviem, rokas izstieptas, kājas nedaudz paplēstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu ķermeni bija kā izaicinājums. Un man likās, ka viņi runāja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šādi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglāstīja man muguru, "Ērzelis to nepārpratīs, bet pirmā reize būs citādāka." Un viņš norādīja uz speciālu rāmi telpā pa vidu. Viss ar ādas cilpām, ieliekumiem, dzelzs skavām. Vēdera augstumā – atbalsta dēlis, kājām – šķērsbaļķi, lai tās atplēstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radīts ķermenim kā mans. “Vaislas rāmis,” viens no viņiem nopietni noteica. “Lai izzinātu Tavu potenciālu. Mēs Tevi tikai iepazīstināsim un pārbaudīsim.”Mani novietoja uz rāmja. Metodiski piesaistīja pie mehānisma – potītes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kā ķēvei – tika nofiksēta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. Sajūta – pazemojoša, bet... pareiza. Sākās pārbaude. Pirmā bija mana vēdera mīkstuma un iegurņa spriegojuma testēšana. Rokas, ar stingru pieskārienu, spieda, bakstīja, vērtēja mani kā īstu ķēvi. Komentāri bija klusi, profesionāli, bet es jutu – viņi ir sajūsmā. “Paskaties uz gurniem,” dzirdēju vienu murminām. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzās manī, tad trīs, uzkavējas, vērtē, masē iekšpusi. Es elpojot sēcu caur iemuti, zvaniņi uz krūtīm dreb no manas spriedzes. Kāda roka noglāsta manu vēderu – “Vērojiet, kā viņas ķermenis reaģē. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplūda, dzirde peldēja dūmakā. Pēdēja bija dzemdes kakla stāvokļa pārbaude. Es nezinu, kā viņi to veica, bet kad tas notika, viss mans ķermenis sarāvās un no manis izlauzās dzīvniecisks zviedziens. Viņi klusēja, bet sajūsmu nevarēja noslēpt. “Viņa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savādu dzērienu. Mani atbrīvoja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pār spaini. Dzēriens bija tumšs, silts, ar rūgteni saldenu aromātu. “Auglības tēja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausīgi dzēru, deguns pieskārās metālam, bet es dzēru – dziļi, cītīgi. Tā bija pavēle, tā bija mana jaunā barība. Kad biju padzērusies mana galva atkal tika nofiksēta, viņi atkāpās. “Tā nu būs,” kāds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrīz.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. Apmierināta. Uzbudināta un izslāpusi pēc nākamā soļa. Vakarā mani pārveda atpakaļ uz manu boksu un piesēja.***Rīts atnāca ar klusu čaukstēšanu aiz durvīm. Mani atsien bez steigas, bez vārdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierīcību, tad apkopes boksiem, viss notiek, kā vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. Viņu rokas ir rūpīgas. Viņi mani mazgā kā vērtīgu radību – katru vietu, katru ieloku, katru locījumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukāti, ķermenis iemasēts ar eļļu, kas smaržo pēc kāda sveša zieda. Īpaši rūpīgi viņi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drīz sāksies īstā kalpošana. Man patīk viņu klusēšana. Tā liecina par cieņu. Pēc sagatavošanas mani ieved citā boksā. Viens no vīriešiem ienāk ar nelielu kastīti rokās. No tās viņš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. Zīmogs – metāla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zīmoggalvas – lielais gotiskais "G". Viņš nostājas manā priekšā. Otrs pienāk pie manis no sāniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viņš runā lēni, svinīgi. “Tavs ķermenis ir sagatavots. Tava izvēle jau zināma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas ķēvīti, tev ir jāpieņem Ērzeļa zīme. G – kā Georgs. Viņa zīme būs uz tava kreisā dibena vaidziņa. Tas būs tavs piederības nospiedums. Mūžīgs. Redzams. Dzīvs.” Viņš pieliecas tuvāk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzināts. “Ja Tu piekritīsi šai iezīmēšanai, mēs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespējams pagriezt atpakaļ, bet arī uz priekšu netiksim.” Telpā iestājas klusums. Viņi gaida. Mana elpa kļūst seklāka, bet manā vēderā jau mutuļo kaut kas karsts, pazīstams – tās nav tikai bailes. Tas ir sajūsmas un padevības kokteilis. Lēni, bet bez šaubām es noliecu galvu, pēc tam lēnām – piekrītoši pamāju. Staļļupuiši uzmet īsu, gandarītu skatienu viens otram. Viens no viņiem pieiet pie sienas, kur sakārti instrumenti – izņem mīkstu siksnu, ar ko mani saturēt. Otrs sāk karsēt zīmi metāla traukā, kura liesmas es redzu atspulgā. Un es zinu – šis būs mirklis, pēc kura Spurgava vairs nekad nebūs tikai vārds. Man būs zīme uz manas ādas. Un dvēseles. Uguns svelme bija īsa, bet asa. Tā ielauzās manā ādā kā asa elpa, kā kliedziens bez skaņas. Es sarāvos – negribot, refleksīvi. Taču viņu rokas mani saturēja. “Mierā, Spurgava… jau viss,” viens no viņiem noteica ar pārsteidzošu maigumu, glāstot manu muguru, it kā mierinot niknu ķēvi pēc pirmā seglošanas akta. Siltums no zīmes vēl dedzināja, bet citādi… es jutu lepnumu. Dīvainu, rūgtsalduma pilnu. Es esmu iezīmēta. Es piederu. ***Viņi uzzieda ziedi uz dedzinošās brūces, tad atbrīvoja mani no siksnām. Viens no viņiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nākamajam posmam.” Es paskatījos uz viņiem. Abi pasmaidīja savā starpā un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks īpašā vietā. Jo tu esi īpaša. Muižkungs tā ir izlēmis. Ne stallī.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedīs kur citur? Kur? Tad viens iečukstēja man ausī:“Tas notiks muižas Kalvē. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” Vārdi kā dūres – spēcīgi, neatgriezeniski. Es jutu, kā miklums atgriežas starp manām kājām, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Kalve... Viņi sāka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuāri… viss tika darīts ar pārsteidzošu rūpību. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituāls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manī vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ērzeļa īpašums. Un Kalvē manī iekals.***Kalve. Tā smaržoja pēc metāla, ādas un eļļas, pēc brutalitātes — pēc rituāla. Sienās iestiprinātās sveces gaismu izkaisīja kā caur dūmaku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lēni un precīzi novieto uz paaugstinājuma platformas – ar augstāku, mīkstinātu ādas centrālo daļu un stingrām piesiešanas cilpām. Viņi nogulda mani četrrāpus, kā ķēvīti parādē. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tās izstieptas uz priekšu. Ap elkoņiem – ādas aproces, kas tur manas rokas nekustīgas. Ceļus piestiprina ar siksnām, kas atstāj tikai vienu iespējamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kā piedāvājumā. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutē jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionēta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viņš ienāk. Georgs. Ērzelis. Viņa soļi smagi un nepielūdzami, pakavu skaņa sitas pret kalves grīdu kā bungas. Viņš tuvojas man, bet mani vēl neskar. Viņa klātbūtne vien mani neprātīgi uzbudina. Katrs solis drebināja telpu, atbalsojoties manās krūtīs. Georgs nebija kā cilvēks. Viņš bija kā Ērzelis. Tēls no mitoloģijas. Savvaļas spēks. Viņa ķermenis ieeļļots — spīdēja uguns gaismā. Pleci kā cirsti no granīta. Mugura plaša un mataina, kā vilkam ziemas biezumā. Vēders atsegts, apkārt gurniem — metāla siksnu rāmis, spīdīgs, smags, izgreznots ar iekausētiem ornamentiem. Starp kājām... viņa lepnums. Pilnīgi atklāts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzīgs loceklis. Ieeļļots. Neiedomājams. Uz viņa rokām – ādas uzmavas ar iebūvētiem pakaviem. Viņa kustības bija plūstošas, kā plēsējam, kurš jau zina, ka viņa laupījums nepretosies. Uz kājām — īpaši ērzeļu zābaki, ar milzīgiem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ērzeļa krēpes viņam pār plecu, uz sejas zīmējums kas saplūda ar viņa vaibstiem. Un viņa skatiens… tas mani aprija. Viņš pieņēma mani ar vienu skatienu. Kā īpašumu. Kā ķēvīti, kura beidzot nonākusi starp viņa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viņa priekšā nolika lielu, stikla pakavu. Ērzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kājas pakavu. Tas saplīsa piecās daļās. Visi noelsās. Izskanēja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spēs, Ērzeli! Tie ir dzimuši iznēsāšanai! — Mūsu Spurgava… viņa būs dižākais vaislas dārgums!Ērzelis mani aplūko. Es jūtu viņa skatienu – tas velkas pāri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotājas iededzinātā zīme. — Spurgava…, — viņš norēc. Un tad viņš pietuvojas vēl vairāk. Maniem gurniem tagad bija dots mērķis. Viņš būs tas, kas to piepildīs. Viņš jau stāv aiz manis, viņa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ērzelis velk tos man pār muguru plosot manu miesu – atstājot pēdas kā piederības zīmes. Es elpoju asi, gandrīz vaidu, bet nesūdzos. Mani tas uzbudina vēk vairāk. Es tās nēsāšu ar lepnumu.Un tad viņš ienāk manī. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spēks. Nežēlīgs. Sākumā lēns, bet neapstādināms. Es vēlos, lai viņš mani uzlauž, atver līdz maksimumam. Jo es esmu ķēvīte. Viņa ķēvīte. Mans ķermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. Pieņem. Tā ir ekstāze. Tā ir patiesība. Un kad viņš iezviedzas, kā dzīvnieks, viņa sēkla piepilda mani un es jūtu – mana misija ir sākusies. Es vēl knapi biju atguvusi elpu, kad apkārtējais troksnis sāka attālināties kā sapnī – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplūdis. Bet tad… Viņa siluets atkal nostājās aiz manis. Es jutu – klātbūtni, smaržu, to dziļo spēku. Es zināju – viņš nebija vēl pabeidzis. Ķēvīte bija jāiegūst atkārtoti. Jāatslēdz durvis, kuras vairs nekad neaizvērsies. Es sajutu, kā mana elpa saīsinās, kļūst karsti. Skatītāji aizturējuši elpu – viņi redzēja vairāk nekā miesu. Viņi redzēja tapšanu. Pāreju. No sievietes – uz viņa. Uz viņa ķēvīti, viņa izvēli. Viņa Spurgavu. Brīdī, kad Ērzelis mani vēlreiz piepildīja ar sēklu... mēs eksplodējām kopā. Tā bija kā zīme. Un tikai tad, viņš – mans Ērzelis – pakāpeniski atkāpās. Kā karavadonis, kurš ir izcīnījis savu zemes pleķi un tagad to svēti apsargās. Es lēni ieelpoju. Joprojām nespēju pakustēties. No manis plūda viņa siltums, viņa sēkla. Manī tās bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaņas, bet no sava ķermeņa smaguma. No tā, cik dziļi viss bija iegūlies manī – gan viņš, gan nakts, gan es pati. Acis vēl neatvērās, bet es jau zināju – es vēl esmu tur pat. Manas rokas joprojām bija saistītas, kājas ierobežotas, ķermenis atstāts pozā, kādā biju palikusi. Neviens mani nebija atbrīvojis. Nebija arī vajadzības. Es nepiederēju sev. Sienas klusēja. Tikai blāvs rīta gaismas atspīdums filtrējās caur koka dēļiem. Uz ādas bija viņa skrāpējumu siltais kairinājums, uz augšstilbiem – viņa sēklas atlikums. No manis joprojām lēnām plūda viņa klātbūtne, atgādinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No ārpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kājām – pēcsajūta no dziļas kustības. It kā manī vēl kāds būtu. Zīme... Es zināju, ka tā tur ir. Viņa "G", ko neviens vairs neizdzēsīs. Iededzināta uz mana dibena. To man nevajadzēja redzēt – es to sajutu. Kā daļu no elpas. No manis. Soļi. Lēni, smagi. Kāds nāca. Es nebaidījos. Tikai gaidīju. Un gaidas manī bija kā lūgšana – lai viss turpinās. 315 0 14 pirms stundām
- Pa erotiskās masāžas viļņiem Pēc iepriekšējā stāsta publikācijas šeit, saņēmu vairākas atsauksmes par to, ka lasāmviela esot ok, bet saturs ne īpaši ticams. Nestrīdos, ainiņa uzburta (izfantazēta) manā prātā, taču pašam likās, ka personāžs tiešām varētu satikt iekārojamu meiteni sarkanā kleitā un viņiem pie abpusējas simpātijas varētu būt vētrains sekss teātra tualetē. Kļūdījos. Bet kam negadās, mēģinot! Guvis mācību nolēmu padalīties un nodot jūsu recenzēšanai savām emocijām par pavisam svaigiem notikumiem. Jo vairāk, emocijas par šo vēl nav norimušas un pat atceroties par to, ēdergalā kut, bet draudziņš biksēs paliek nemierīgs. Un tā, pie lietas! Stāsts par to, ka jau labu laiciņu tirdīja iekšējais nemiers - gribējās piepildīt sapni un nodoties masāžas baudai. Nē, ne parastās masāžas, bet gan tās, ko lielā klāstā piedāvā šeit, portālā gribu.lv daudzas jo daudzas meitenes - runa iet par erotisko masāžu salikumā ar lingam masāžas elementiem. Es nepaskaidrošu kas tas ir tiem, kuri to nezin, jo mamma Google to populāri paskaidros katram, kurš interesēsies un meklētājā ierakstīs šo maģisko vārdu - lingam! Un tā es piesēdos pie meklēšanas starp daidziem jo daudziem sludinājumiem, pētot meiteņu gana atklātās bildes, kārdinošos stāstus un lasot apmeklētāju atsauksmes. Teikšu kā ir - viegli tas nenācās! Viena meitene skaistāka par otru, katra sola debešķīgu baudu. Piebildīšu: vakarējs neesmu un skaidri apzinos, ka visam apakšā ir mārketings, jo visam dzinulis ļoti prozaisks - nauda! Neba meitenes alkst kārumniekiem gādāt to debešķīgo baudu! Gluži vienkārši viņām arī gribās ēst un reizēm ne pliku maizīti, bet gan arī reizēm uzsmērēt sviestiņu un uzlikt vēl virsū kādas desas pabiezāku šķēli. Un tā, pēc ilgas un nogurdinošas šķirošanas un svārstīšanās es tomēr apstājos pie vienas konkrētas meitenes ar kolosālu seksīgu augumu bildēs un sazinājos ar viņu, lai norezervētu konkrētu laiku un izrunātu pakalpojuma detaļas, jo jā, esmu šai lietā galīgi nepieredzējis, īsāk sakot, čaiņiks. Pēc sarunas man tapa skaidrs, ka meitene masēs pilnīgi kaila, ka procedūras laikā viņai drīkst pieskārties pilnīgi visur un ka jā, orgasms man ir garantēts, pie kam ne tāds, kā parasti, pie tradicionālā seksa ar sievieti, bet gan vairākkārt stiprāks, ar kolosālām izjūtām un arī tika piesolīts tas, ka mana potence pēc procedūras manāmi uzlabosies. Es gan nebiju par to sūdzējies, bet meitene, laikam sdzirdot cik man ir gadi, pati nolēma, ka nu jau šīs problēmas varētu mani piemeklēt. Kā lai tas nebūtu, laiks ir norunāts, adrese zināma, telefona numurs WhatsApp saziņai piefiksēts un es ar nepacietību skatoties pulkstenī, ne bez iekšējā uztraukuma gaidu stundu X! Kā jau parasti, gaidot laiks velkās ievainota bruņurupuča ātrumā, bet tomēr laimīgā stunda klāt! Sēžos savā zirgā un jāju nosauktās adreses virzienā. Pie norunātās adreses esmu laicīgi, kādas 15 minūtes pirms un rakstu meistarei ziņu, ka esmu klāt, ja var, tad esmu gatavs nākt uz viņas svētnīcu baudas saņemšanai. Atbildes nav! Nodomāju, ka esmu par agru, tamdēļ. Pacietīgi sagaidu precīzu laiku un rakstu vēlreiz. Bet... Atbildes nav! Nogaidīju 15 minūtes, uzrakstīju ar jautājumu, vai viņa ir uz vietas un vai nav par mani aizmirsusi? ... Uzminēsiet? Atbildes nav! Iā es pavadīju gandrīz stundu, sēžot un gaidot, bet iznākums viens. Atbildes nav! Sapratu, ka vairāk gaidīt jēgas nav, smagi nopūtos un grasījos dot komandu zirgam, lai ved mājās, bet... Ideja! Ja jau esmu nobriedis šim un izbrīvējis pasākumam laiku, kamdēl gan lai neizmantoju kādas citas meitenes piedāvājumu! Veru vaļā šī portāla sludinājumu sadaļu un, nolēmis uzrunāt pirmo, kas daudz-maz pieņemams pagadīsies pa rokai, sāku šķirstīt. Atvēru vaļē vienu no tādiem sludinājumiem. It kā ir ok. Zvanu. Jā, viss gandrīz tas pats, bet kur? Bolderājā! Jopcik! Nu slinkums tur sperties! Skatos vēl... Ā, re! Simpātiska meitene, krievu valodā sludinājums (gan jau ukrainiete, nodomāju, jo no valodām minētas RU, ENG), zem 30 gadiem. Rakstu viņai ziņu un momentāli saņemu atbildi - copy-paste sastādītu tekstu ar pakalpojuma aprakstu, no kā secinu, ka esot Kijevā mācījusies masāžu, 8 gadu pieredze masāžā, pastāvīgi paaugstina kvalifikāciju kursos utt... Esot brīva šobrīd, varot braukt un atrodas 4 minūšu brauciena attālumā. Pie sevis pats sevi salielīju, ka nedevos mājup un pēc dažiem pedāļa uzspiedieniem esmu klāt, par ko arī paziņoju manai no jauna atrastai baudas burvei. Momentāli saņemu uzaicinājumu ienākt, ko naski arī daru, kamēr nedod Dievs kaut kas nav nobrucis atkal! Kad biju parezā st'va kāpņu laukumā, durvis ar īsto numuru pavērās un es tiku iekšā telpā ar pieslāpētu apgaismojumu un neuzbāzīgu mūziku fonā - cita pasaule! Pievēršos namamātei un konstatēju, ka manā priekšā ir neliela auguma pasmalka meitene ar kolosāli izteiktām figūras formām, sompātisku sejiņu, lielām tumši brūnām acīm un... tikai un vienīgi smukā apakšveļā! Nedaudz pat elpu aizsita! Sasveicinājos, izveidojot uz sejas kaut ko līdzīgu smaidam un pajautāju vai ir iespēja ieiet dušā pirms sākam. Pretī saņēmu svaigu dvieli un norādi uz vannasistabas durvīm. Kamēr dušojos, galvā grozījās domas par to, ka ja jau tika solīta arī body to body masāža, ir cerība, ka vismaz no krūštura procedūras laikā varēs tikt vaļā un redzēt, kāds skaistums zem tā slēpjas. Rūpīgi samazgājies un noslaucījies nāku ārā no vannasistabas un... Man priekšā stāv pilnīgi kaila smaidoša meitene un jautā, vai esmu gatavs baudīt viņas sniegumu! Man pat balss aizsmaka un kaut ko līdzīgu PROTAMS izdvesis no sevis, ielaidos plašā gultā, kā arī tika noteikts - uz vēdera ar pliko dibenu augšup. Tā kā seju nebija kur likt, kā masieru kušetē, pagriezu galvu sānis un ieraudzīju, ka blakus gultai ir milzonīga izmēra spogulis, kurā var redzēt visu, kas notiek istabā, nerunājot par to, kas notiek gultā! Gan sevi (tas gan mani maz interesēja), gan arī skaisto meiteni varu redzēt pilnībā un varu baudīt viņas kolosālo augumu, slaido gurnu līniju un ļoti formīgas krūtis ar izteiktiem galiņiem, kuri konsekventi skatās augšup! Nav tā, ka es neesmu bijis uz klasisko masāžu, tamdēļ tās sajūtas ir gana labi pašistamas. Taču tas, ko veidoja viņa ar manām kājām, dibenu, muguru, rokām, kaklu, bija kaut kas noteikti neaprakstāms. Nu vismaz es nerisķēšu šeit aprakstīt sajūtas, taču varu teikt, ka masāžā ļoti aktīvi piedalījās viss viņas augums bez izņēmuma! Viņa pat tupot uz manis uz celīšiem, slidinājās pa manu bagātīgi saeļļoto muguru. Un ja pieliek klāt to, ka es varēju spogulī to visu vērot, .... Man trūkst vārdu ! Un jā! Par ko izbrīnījos pats: baudot šo visu un piedīvojot nenormālu iekšējo uzbudinājumu, pats priekš sevis ar izbrīnu konstatēju, ka mans draudziņš vispār bez reakcijas - nespiežas gultā un pat nedomā sacelties. Es pat par šo faktu nedaudz satraucos - kā tā??? Baudot to visu, pa galvu grozījās domas, kā lai izmanto atļauju bez ierobežojuma pieskārties, glāstīt viņu? Guļot uz vēdera tas ir nu pagalam neērti, taču nenoturējos - pamēģināju. Rezultātā pārreiz izdevās noglāstīt stingro cisku, pat paslidinot plaukstu līdz dupsim... bet nekas vairāk nesanāca. Kad skanēja viņas lūgums apgriezties, ko neslēpšu, ar nepacietību gaidīju! Skatoties tieši, bez spoguļa starpniecības, viņas augums bija vēl skaistāks, vēl seksīgāks! Pilnīgi noteikti bija redzams tas, ka tajās burvīgajās formās ir ieguldīts milzīgs darbs, lai tās ne tikai izskatītos, bet arī sajustos stingras, ar tik skaistiem izliekumiem un apaļumiem. un jā! Beidzot varēju ļaut vaļu rokām un pieskārties šai dailei! Ne tikai pieskārties, bet arī glāstīt, slīdot pa viņas ne mazāk par manu ieeļļoto augumu! Pleci, rokas, krūtis (nu vienkārši fantastiskas!) puncītis, gurni, dupsītis (tik stingrs un kārdinoši apaļiem vaidziņiem!)!!! Un te jau protams! Mans draudziņš nu bija augšā kā zaldātiņš goda sardzē! Brīdī, kad viņa masēja man kājas, pagriezdama man savu dupšuku pavisam tuvu, radās neizsakāma vēlme ne tikai ar roku un pirkstiem glāstīt viņas vāverīti, klitoriņu, bet arī skūpstīt viņai tur. Laizīt viņas miklumiņu strp kaunuma lūpiņām. Uzbudinājums sita augstu vilni! Vēlme iegūt, paņemt šo Sievieti lika skaidrajam saprātam paslēpties kaut kur ļoti tālu! Skaidri zināju, un tas tika norunāts pirms tam - seksu nepiedāvā! Nekādu! Bet mēģināts nav zaudēts - teicu: "gribu Tevi skūpstīt tur!" Protams, ka skanēja ļoti korekts, bet nepārprotams aizliegums! Bet es to pamēģināju, Un tad viņas glāsti lēnām tuvojās tam manam nemiera cēlājam, kurš tik nepārprotami man stāstīja, ka ir laiks un vajag ieiet iekš viņas! Nebūt nebija tā, ka viņa pa prasto pieķērās daiktam un vienkārši nomasēja, lai beidzu! NĒ! Tā bija vesela procedūra, kas uzdzina vispirms uzbudinājuma virsotnē, bet pēc tam nāca neaprakstāmi spēcīgs orgasms. Es salutēju tik spēcīgi, kā nu jau sen nebiju to darījis! bauda bija tāda, kuru man atkal trūkst spēju aprakstīt... "Vai Tev patika?" - ar mīļu smaidu acīs un uz lūpām krieviski jautāja meitene, apsēžoties blakus un skatoties man acīs. Es atbildēt vienkārši nespēju, bet bez šaubām viss bija skaidri redzams manā sejas izteiksmē (pieļauju, ka izskatījos gana muļķīgi, bet mani tas nemaz neuztrauca). "Vari lēnām celties un iet pamazām noskaloties" - viņa teica. Taču tam nebija spēka. Viņa nesteidzināja, neizrādīja nekādu nepacietību un mums izdevās vēl krietnu laiku parunāties. Par visu. Pavisam viegli, bez saspīlējuma, kā veci labi paziņas. Tā stunda pie viņas gultā palidoja kā viens mirklis, kuru nu jau gribās atkal atkārtot! Nobeigumā gribās vēl piebilst, ka pat negribās runāt par naudisko ekvivalentu šim pasākumam. Meitene īstajā vietā un atdodas pilnībā procesam, lai sagādātu klientam patīkamas sajūtas. Es pat sākumā viņai apjautājos, kamdēļ viņai izskatās noraizējusies sejas izteiksme, uz ko saņēmu vienkāršu atbildi: "Man viss kārtībā! Es vienkārši koncentrējos!" Kā noskaidroju sarunas laikā, meitene tiešām mācījās un turpina pilnveidot meistarību, lai tādiem kā es, kā mēs, kas nāk pie viņas, sagādātu tādu baudu, kādu bija laime saņemt man! Un jā, visiem mums zināmu apstākļu dēļ, viņa nav savās mājās, viņa spiesta dzīvot tālu prom pie mums! Bet es viņas vārdos nojasīju, ka viņa par Rīgu nu jau runā kā par savām mājām. 951 1 3 pirms dienām
- Bezierunu kapitulācija Berlīnē Man tad bija 27-28 gadi. Reiz braucu cauri Berlīnei un gribēju izmantot šo iespēju apmeklēt kādu no geju klubiem. Klubu es atradu, bet neatradu tur nevienu uzmanības cienīgu cilvēku, ar kuru varētu pasexot. Tuvāk pusnaktij devos atpakaļ uz viesnīcu. Pie viesnīcas kad uzpīpēju pēdējo cigareti, aprunājos ar kādu vietējo. Ap 50, tievs, drusku garāks par mani. Viņš jautāja kko vācu valodā, pēc tam angliski, lūdza cigareti. Pavadām dažas minūtes tērzējot. Viņš jautā, vai šī ir mana "before bed" vai "after bed" cigarete («pirms gulētiešanas" vai "pēc gulētiešanas»). Nesaprotu, ko viņš grib, bet atbildu, ka pēc tam iešu uz savu numuriņu, jo rīt man būs jāaizbrauc un man vajag atpūsties. Tomēr redzu pēc ķermeņa valodas, ka viņš flirtē: pieskaras manam plecam, savām biksēm. Domāju, varbūt ir jāizmanto šī iespēja, ja klubā neizdevās. Jautāju, vai viņš nevēlas pievienoties man numuriņā. Viņš vēlas. Istabā noņēma savu laulības gredzenu un atstāja to uz galdiņa (nu ļoti interesants cilvēks!). Tad sākam bučoties un es ielieku roku viņa biksēs. Bļāviens! Es turu savā rokā lielāko daiktu, kādu jebkad esmu redzējis. Nezinu… droši vien 22 cm garš, varbūt vairāk, milzīgs, nenormāli resns, rozā galviņa, un jau sāk tecēt. Taisnībā biju plānojis tikai orālo, bet tagad gribu viņu sajust sevī. Noteikti. Nometos uz ceļiem starp viņa kājām, centos iebāzt mutē vismaz 15 cm. Kad pimpis ir tievs, ir viegli iebāzt gan 15, gan 20, bet tādu resnu… Nu glāstu ar vienu roku un sūkāju, cik vien labi varu. Drīz viņš sāk vaidēt ("i'm cumming"). Nē, nē, nē, pagaidi. Eju uz vannas istabu, sagatavojos, noskalojos… Izeju no vannas istabas, viņš sēž un glāsta savu episko daiktu. Uzkāpju viņam virsū. Spļāvu uz locekli un ar to arī smērēju savu caurumu. Lēnām, lēnām, ļoti lēnām… nolaižu savu dibenu. Viņš atkal vaid, bet man gribas kliegt. Jūtos tā, it kā mani pārplēš uz pusēm. Neko darīt, turpinam, viņš iebāž dziļāk un dziļāk. Sāk kusties iekšā un ārā. Bļāviens! Sāp… Noslīdu no tā stieņa, spļāvu vēlreiz un uzkāpju atpakaļ. Tagad caurumiņš mazliet pieradis un ir pilnībā atvērts. Es kustos pats, dziļāk, dziļāk. Mmm… Cita lieta. Jūtu, ka mans pimpis arī aug, sāk tecēt. Parasti man patīk spēlēties ar savu locekli, kad mani drāž, bet šoreiz es vienkārši baidos pieskarties, lai uzreiz nepabeigtu. Prasu viņam paņemt mani “from behind”. Tagad jūtu viņu pilnīgi citādi. Viņš atkal un atkal trāpa "tajā īpašā vietā”, un man ir sajūta, ka noģībšu. Sāku trīcēt no baudas. Pimpis ir akmensciets. Saspiežu to ar roku un viss… Visa ķermeņa orgasms 30 sekundes. Viņš nepalēnina tempu, turpina drāzt vēl dažas minūtes, kamēr es cenšos nenoģībt pēc tik spēcīgas končošanas. Beidzot vaid, grūž dziļi un pārpludina mani ar savu spermu. Bet tas nav viss :) Pēc tam es vēl pusstundu pavadīju, glāstot to daiktu. Lielāko daiktu, kādu jebkad esmu dabūjis, jebkad redzējis savā dzīvē. Nezinu cik vēl dienu visu laiku domāju par to vācieti ar laulības gredzenu, tāpēc ka mans caurumiņš bija baigi sāpīgs... 895 0 3 pirms dienām
- Teātra izrāde Patīk man apmeklēt teātri. Laikam jau jebkuru no mūsu foršajiem Rīgas teātriem. Parasti ti daru kopā ar sieviņu, kura arī sagādā biļetes - viņai patīk meklēt ko interesantu un "izraut" biļetes uz izrādēm, kur parastajam mirstīgajam tikt ir pagrūti. Šoreiz sanāca savādāk. Bija nopirktas divas biļetes, bet sieviņai pēkšņi bija jābrauc komandējumā. Izrādi redzēt man ļoti gribējās, tamdēļ pat bez mazākās šaubu ēnas sataisījos, apzvanīju paziņas un kolēģus ar jautājumu vai nevēlas piebiedroties, bet visiem jau ir saplānots vakars, līdz ar to jāiet vien vienam. Pie sevis nodomāju, ka var būt kādam pie teātra notirgošu biļeti, bet ņemot vērā, ka tā ir viena, cerības mazas. Pēdējie taisīšanās rituāli un esmu gatavs doties. Labi smaržojošs, gludi noskūts un pat ar savu kritisku aci vērtējot, gana labi saģērbies. Neliegšos, tā kā eju viens - ne tik oficiāli, bet ar dažām niansēm, kas varētu patikt svešas sievietes skatienam. Bija silta pievakare. Patīkama pastaiga un nu jau teātra cēlā ēka ir redzama. Laika gana, tamdēļ piepīpēju cigareti un ļoti lēnām ejot, baudīju dūma aromātu, dziļi to ieelpojot un laižot ārā kuplu mākoni. Pavisam netālu no ieejas ieraudzīju sievieti skaistā sarkanā kleitā. Tas apgērba gabals tik efektīgi pasvītroja meitenes kolosālo figūru, ka es pat apstājos un baudīju šo skatu! Viņa nedaudz var būt virs vidējā auguma. Slaida, bet nu pavisam ne kalsna. Izteikts viduklis, plati gurni, kolosālas formas dibentiņš un garas kājas, kas ietērptas zeķubiksēs ar biku spīdumiņiem (kā vēlāk izrādījās, tās nebija zeķubikses, bet gan zeķes ar skaistām mežģīnēm augšā, bet tad es to vēl nezināju). Labi vien bija, ka viņa bij vērsusies uz ieejas pusi un pret mani bija pagriezusies ar muguru. Tā es stāvēju un pīpēju. Bet diemžēl cigarete uz beigām, arī laiks jau dotie iekšā, lai laicīgi atrastu un ieņemtu savu vietu. Tā nu grasījos doties lieliskajai sievietei garām, bet prātā iešāvās doma, ka jāmēģina viņai piedāvāt savu lieko biļeti. Noteikti priecātos noskatīties kolosālo izrādi ar šādi partneri blakām! Jovairāk, sanāca tā, ka viņas kleita ļoti labi saskanēja ar manu kreklu. Kad tuvojos viņai klāt, viņa pēkšņi pagriezās pret mani, ar acīm kādu meklējot, skatījās man garām. Apstājies pie viņas, es pasveicināju un atvainojoties par traucēšanu, vai viņa gadījumā tur tālumā nemeklē to biļeti, kas ir man kabatā? Viņa ieskatījās man acīs un tikai tad es apjautu, cik viņai skaista seja ar brūnām izteiktām acīm, smalku degumtiņu un lūpām, kas ir kā radītas skūpstiem! Biju gatavs sadzirdēt, ka viņa gaida savu draugu (vai vīru), bet cik liels bija mans izbrīns, kad viņa plati uzsmaidīja man un ar prieku balsī jautāja, vai man ir lieka biļete, ko es viņai varētu pārdot? Ātro plānu un domu vilcieni zibenīgi izskrāja caur manu galvu un es paspēju tajās dažās sekundēs jau uzbūvēt ne tikai šī vakara plānu, bet arī ko es viņai pasniegšu rīt brokastīs!))) -Nē! Es nevaru Jums pārdot savu biļeti, bet es labprāt Jūs paņemtu līdzi uz šo izrādi, ja vien Jūs piekritīsiet nākt man līdzās! Es pilnīgi sajuti, kā viņa mani no galvas līdz kājām novērtēja, censdamies tomēr to neizrādīt (tas viņai pagalam neizdevās))) un atbildēja, ka viņai nebūs ērti pieņemt no nepazīstama precēta (pamanīja pat gredzenu pirkstā!) vīrieša tik dārgu dāvanu. Varu piebilst, ka biļetes uz šo izrādi tiešām nebija lētas, ja nesaka ortādi - bija sakāpināti dārgas! Uz ko es viņai atbildēju, ka mēs to ļoti vienkārši varam labot! Viņas skaistās acis ieskatījās manī ar jautājumu skatienā. Man atbilde skanēja kā jautājums viņai: "Kā Jūs lūdzu godāt? Piemēram es esmu Aleksis". Viņa uzsmaidot pateica, ka viņa esot Krista, bet jautāja arī pa tiešo, kā es taisos labot situāciju. Bet es cik vien spēju mierīgā balsī viņai atbildēju, ka tagad viņai vairs nav jāpieņem biļete un jāiet kopā ar nepazīstamu vīrieti, jo esam pazīstami! Uz ko viņa sasmējās un nosauca mani par blēdi! BET pēc tam ļoti eleganti paņēma mani pie rokas un spēra soli uz teātra ieejas durvju pusi. Laikam jau nav jāstāsta, kas iekš manis notika tajā brīdi! Visām pozitīvajām emocijām un sajūsmai klāt vēl pieslēdzās doma, ka tik ni kāds no paziņām nepamana un vēlāk neizstāsta sievai, ka es špacierēju pa teātri ar efektīgu sievieti, kas nebūt neizskatījās sveša man, jo mums izdevās par kaut ko viegli runāties, skaļi smieties un justies brīviem līdz pat trešajam zvanam un izrādes sākumam. Mēģināju pievērsties izrādei, bet Kristas smaržas, viņas klātbūtne un it kā netīšie pieskārieni mani domās rāva pavisam prom no domām par to, kas notiek uz skatuves. Izdomāju kaut kādā veidā dabūt zināt, kas notiek viņas galvā, jo tajā hjautrajā čalošanā pirms irādes es no viņas skaidri un nepārprotami nolasīju, ka patīku viņai (es nezinu, vai tik pat stopri, cik viņa man, bet tāda parliecība manī bija). Es it kā netīšām pabīdīju savu ceļgalu viņas virzienā, lai mūsu kājas saskaras un gaidīju reakciju. Un es skaidri sajutu, ka viņa ne tikai nepavirzījās prom, dodot man vietu, bet otrādi - piespieda savu kāju manai un netikai! Es sajutu, ka viņa vieglītiņām paberzējās pret manu kāju! Un tajā pašā laikā viņas plauksta uzgīlās virsū manai. Laikam jau būtu jābūt galīgākam losim, lai nesaprastu šīs zīmes! Es izvilku savu roku no viņas plaukstas un pats satvēri viņas smalko rociņu. Lēnām to noglāstīju... Un te pēkšņi notika tas, ko neviens no mums abiem negaidīja! STARPBRĪDIS!!! Es ļoti rupji nolamājos pie sevis, bet neko drīt - saslēdzās spožās gaismas, visi sāka celties kājās, rosīties... Es uzsmaidīju Kristai un jautāju: "Kafiju? Šampi?" Viņas acīs es nolasīju to pašu nožēlu par starpbrīža iestāšanos, bet viņa bezrūpīgi man atbildēja: "Gan-gan!" Un atkal mīļi uzsmaidīja. Kaut ko es tajā smaidā nolasīju, bet pats īsti nesapratu ko... Stāvot rindā un pēc tam malkojot kafiju ar kūciņu un pa virsu uzdzerot šampi, mēs turpinājām jautri čalot ne par ko, jokot, smejoties. Pa starpu Krista zvanīja kādam pa telefonu, kaut ko skadroja, stāstīja, bet es ļoti centos neklausīties, izrādot cik pieklājīgs esmu). Piepeši atskanēja nu jau trešais zvans, kas liecināja par to, ka ar steigu jādodas zālē, savās vietās. Šī doma man patika, jo cerēju, ka varēs atkal nemanāmi slepus viņai pieskārtīes, iespējams pat glāstīt. Tiklīdz mēs iesēdāmies savās vietās, izdzisa gaisma un izrāde turpinājās. Es pacentos salīmēt bildi par notiekošo uz skatuves, kad piepeši sajutu, ka Krista mani piebikstīja un sadzirdēju čukstus ausī: "Es nepaguvu aiziet uz tualeti, bet man ļoti gribās čurāt!". Uz ko es saprotoši pamāju viņai ar galvu tā kā sakot: "Labi, ej!". Bet viņa atkal pieliecās pie manis un tonī, kas neparedz noraidošu atbildi iečukstēja: "Es nezinu kur šeit ir tualete! Pavadi mani!" Variantu nebija - abi cēlāmies un spraucāmies starp neapmierinātiem skatītājiem ārā no zāles. Tiklīdz bijām ārpus durvīm, sadzirdēju no Kristas: "Lūdzu ātrāk, savādāk es apčurāšos!". Cik liels bija mans izbrīns, ka es nevis pavadīju viņu, rādot ceļu, bet gan knapi tiku līdzi. Bija skaidrs - tā nav, ka viņa nezin kur ir tualetes! Mē burtiski noskrējām pa kāpnēm lejā. Krista panesās garām vīriešu tualetei, arī sieviešu tualetei garām un atverot vaļā invalīdu tualetes durvis pamāja man: "Ejam!" Man nekas neatlika, kā sekot viņai līdzi! Tikusi iekšā, viņa vienā rāvienā novilka bikšeles, pacēla augšā kleitu un pietupās uz poda... Maigi sakot, man šāda bilde bija neierasta, bet man arī bija pilnīgi skaidrs, kas notiks tālāk! "Šeit izrādes laikā 100 punkti neviens nenāks!" - pateica viņa vēl čurājot - es pat dzirdēju ar cik stipru spiedienu tas notiek!))) Tad viņa izvilka no savas somiņas mitrās salvetes, rūpīgi noslaucījās. "Tev nevajag čurāt?" - jautāja viņa, pametot savas sarkanās biksītes uz izlietnes malas. Nesagaidot atbildi, viņa piegāja pie manis, nometās ceļos un ar precīzām kustībām zibenīgi atbrīvoja mani no biksēm un apenes tika nolaistas ceļu līmenī. Lai arī viņa to izdarīja ļoti ātri, mans draudziņš noreaģēja tik pat zibenīgi un nu jau bija saslējies. Krista kāri metās tam virsū, apķerot ar lūpām galviņu un turot pie olām ar roku. Sajūtas aprakstīt vienkārši ir neiespējams! Acis aizsedza baudas migla... Es satvēru viņu aiz matiem un regulēju kustības, taču tas nemaz nebija nepieciešams, cik prasmīgi viņa to darīja! Es nemaz nezinu, cik ilgi tas notika, tika skaidri zinu, ka pa ši laiku mana locekļa galviņa tiks samīļota, sabučota, aplaizīta... arī visā garumā biju viņas mutē un ar galviņu sajutu kā spiežos viņai rīklē un dzirdēju, kā viņa rīstās. Pienāca brīdis, kad sapratu - vēl mirklis un es šaušu ārā spermas devu! Taču Krista, kā jusdama teica: "Paņem mani! Un neizdomā beigt, kamēr nebūši tur aigšā! Saprati?" Viņa piecēlās, uzgrieza man muguru un, balstoties uz izlietnes malas, dziļi pieliecās, izliekdama muguru. Kas tas bija pa skatu! Es nedaudz pakavējos, baudīdams to, noglāstīju viņas dupsi, kad sadzirdēju meitenes nepacietīgu, par aizkaitinātu balsi: "Aleksi! Izdrāz mani! Lūdzu!" Redzēju, ka viņas pežiņa ir pavisam slapja aiz uzbudinājuma. Pat viena pilīte lēnām stiepās uz leju no nu jau pavisam pavērtajām vaļā lūpiņām. Es satvēru viņu aiz gurniem, pievilku cieši klāt... Cietā locekļa galviņa atdūrās pret viņas pavērtajām lūpiņām un ļoti viegli ieslīdēja iekšā! "Ak Dievs!!! Es to gribēju vēl kad nebijām iegājuši iekšā teātrī!!!" - drīzāk novaidēja Krista. Jutu, kā viņas augums notrīcēja, kad ietriecu savu locekli viņai iekšā. "Lūdzu! Dari to!!!" -dzirdēju kristas balsi. Man divreiz nebija jāsaka! Es kustējos ļoti ritmiski, nemainot tempu... Tā bilde, ko redzēju bija vienkārši fantastiska! Viņas smukais dibentiņš ta attālinājās, ta spiedās man klāt. Gribēdams sagādāt meitenei vēl lielāku baudu, saslapināju siekalās savu lielo pirkstu un uzliku viņai uz dibentiņcaurumiņa. Sajutu, ka viņa atbrīvoja to, vieglītiņām uzspiedu un mans lielais pirksts ieslīdēja iekšā, pieskaņojās kustību ritmam. Meitene iekunkstējās labsajūtā! Nezinu cik ilgi tas bija, bet sapratu, ka ilgi nevarēšu - nāk virsū karstais orgasma vilnis. Pirms paspēju viņai pajautāt, sadzirdēju sakām: "Tik neizdomā vilkt ārā! Nosmērēsi man kleitu! Laid manī iekšā savu sēklu!! Es to gribu!!!". Ar pēdējo vārdu viņas balss aprāvās un manas rokas sajuta, kā bauidas trīsas pārņem viņas daiļo augumu. Viņa iekliedzās, bet uzreiz pati aizspieda sev lūpas ar plaukstu. Tas bija vētrainākais orgasms, ko es biju jebkad redzējis! Nu vismaz ja neskaita to, ko var redzēt pornofilmās. Protams, ka kas tāds parāva arī mani līdzi un es šāvu viņai iekšā savu spermu! Bauda bija neaprakstāma! Jutu, ka spermas bija ļoti daudz - es viņu piepildīju! "Tu esi vienkārši lielisks!!!" - teica Krista izelpā, knapi turoties kājās un noslīdot no mana locekļa, kas nu jau palika mīkstāks un krietni mazāks. "Lūdzu palīdzi man tikt līdz podam!" Pieturot viņas augumu, jo pati viņa, kā izskatījās, tiešām nespētu to izdarīt, aizvedu un apsēdināju uz poda. Viņa sēdēja un skatījās uz manīm ar vēl joprojām duļķainām acim. Viņas sejā bija skaidri redzama bauda un labsajūta. "Dievinu tevi!" - viņa nočukstēja. Bija dzirdami no viņas vāverītes tekošās spermas klunkšķi podā. Pēc tam viņa atkal kārtīgi noslaucījās ar salvetēm. Palūdza man lai pasniedzu viņai biksītes un roku dvieļu loksnīti. Uzvilka biksītes, kamēr es arī sakārtojos, akurāti salocīja papīra loksnīti un ielika to biksītēs - "Katram gadījumam" - smaidot pateica. Sakārtoja kleitu, ieskatījās spogulī, kritiski pakratīja galvu, kas liecināja par to, ka viņai nepatika pašas saburzītais paskats. Aleksi, piedod, man ir jāskrien! - viņa teica un pirms es paspēju atgūties, viņa pieskārās manām lūpām ar savām un bija ārā no yualetes. Es sekoju līdzi, taču viņa ļoti ātri pa kāpnītēm nokļiva vestibilā, ārdurrvis... Cauri vitrīnas stikliem redzēju, kā viņa ielec taksī, kas gaidīja netālu no durvīm... Tā tik bija izrāde! 1340 5 4 pirms dienām
- Skūšanās fetišs Viena no manām pirmajām erotiskajām pieredzēm notika slimnīcā. Man bija 18 gadi. Saplānota neliela operācija. Man bija jāpavada nakts pirms operācijas slimnīcā. No rīta ienāca šis puisis (nezinu, sanitārs?..) un teica, ka man jānoskuj vēders. Viņš sagatavoja savu komplektu, uzvilka cimdus, uzklāja skūšanās krēmu līdz pat nedaudz virs dzimumlocekļa un sāka skūt. Nezinu, kāpēc skujot viņam vajadzēja turēt manu pimpi. Viņš neskuva ne pimpi ne oliņas, tikai nedaudz virs tiem. Un tā kā viņa roka spieda manu pipuku, man iestājās erekcija. Viņš turpināja, it kā neko nebūtu pamanījis. Pa laikam apstājoties, lai noskalotu skuvekli, bet skujot joprojām turēja manu pimpi... līdz es sajutu, ka sāku izšļakstīt sēklu. Tā nebija liela porcija, bet to nebija iespējams nepamanīt. Tomēr viņš it kā nekas nebūtu noticis vēl nedaudz noskuva vēderu, paņēma mitru dvieli un visu notīrīja. Es domāju, ka savā darbā viņš katru dienu redzēja pietiekami daudz locekļu un vāveru, lai pilnīgi zaudētu interesi. Kaut kas līdzīgs ginekologa sindromam. Droši vien viņš ātri aizmirsa par notikušo. Bet man kopš tā laika ir skūšanās fetišs. Vai kāds negrib šovakar man kaut ko noskūt? ;) 898 1 4 pirms dienām
- Sievas māsa (2.daļa) Rihards jau pavēra muti atbildei, bet tieši tajā brīdī beidza mazgāties trauki un ar troksni atvērās vaļā trauku mašīnas durvis. Tas lika Evelīnai atgriezties realitātē – tas, ko viņa darīja nebija pareizi. Viņa strauji sakļāva kājas, noteica, “Laiks būtu doties pie miera” un piecēlās no krēsla. Rihards apmulsis spēja izdvest – “Laikam jau”. Bet iekšā viss bija uzvilkts kā stīga – vai tiešām tas būs viss? Arī viņš piecēlās. Galvā Rihardam malās simtiem domu – ko darīt, ko teikt, kā rīkoties vai arī nekā nerīkoties. Arī viņš zināja, ka tas, kas bija viņa prātā nav pareizi, bet viņš nevēlējās laist garām izdevību, kura viņam pat sapņos nebija rādījusies. Evelīna devās laukā no virtuves neatskatoties. Un tajā brīdī Rihards viņu satvēra no mugurpuses un cieši apskāva. Evelīna uz brīdi sastinga, bet jau nākamajā mirklī viņa centās izrauties no apskāviena. “Beidz, Rihard – tu zini, ka tas pareizi un patiesībā es neko vairāk nemaz negribu. Nezinu, kas man bija noticis – laikam vīns”. Viņa jau gandrīz izrāvās, bet Rihards satvēra ciešāk viņas rokas. Evelīna zināja, ka kliegt nedrīkst. Viņa centās izlauzties, bet pašai par brīnumu, viņa to nedarīja no visa spēka, it kā gribētu zināt – kas notiktu, ja viņa tomēr paliktu virtuvē. Rihards sajuta Evelīnas atslābumu un apskāva viņu vēlreiz. Viņš atglauda viņas matus un noskūpstīja sievas māsu uz kakla. Tikmēr roka satvēra viņas krūti un maigi saspieda. Evelīnas ķermenim pārgāja pāri trīsas – vai tas tiešām notiek? Tas tomēr laikam bija tas, ko viņa šovakar vēlējās. Rihards apgrieza viņu pret sevi un noskūpstīja uz lūpām, Evelīna viņam atbildēja. Viņu skūpsts bija kaislīgs, abu mēles iekļuva otra mutē. Riharda rokas klejoja pa viņas ķermeni, tās nonāca līdzi dibenam. Viņš pavirzīja kleitu un augšu, sagrāba un saspieda viņas dibena vaigus. Viņš skūpstīja viņas lūpas, kaklu, ausi, iekodās auss ļipiņā. Evelīna ieelsās. Tas Rihardam deva papildus stimulu. Viņš skūpstīja viņas kaklu, dekoltē un rokas tikmēr pārvilka pāri Evelīnas galvai viņas kleitu. Viņš satvēra krūštura aizdari un viegli to atvēra. Instinktīvi Evelīna satvēra savu krūšturi, tomēr Rihards paņēma viņas rokas, nolaida tās gar sāniem un krūšturis nokrita uz grīdas. “Tā, esmu vienās biksītēs”, Evelīna nodomāja. Tikmēr Rihardam pavērās skats uz viņas C izmēra krūtīm, kuras pēc zīdīšanas vairs nebija tvirtas, tomēr tik apetelīgas. Viņa lūpas no dekoltē devās zemāk, tās skūpstīja viņas krūtis, krūts galiņus. Rihards ar mēli laizīja tos pamīšus, līdz abi kļuva cieta. Evelīna izbaudīja to, viņa sāka elsot. Viņš skūpstīja viņas krūtis, lūpas devās zemāk uz vēderu. Un tad Rihards piecēlās, noskūpstīja Evelīnu kaislīgi uz lūpām un pacēla viņu aiz dupša. Evelīnas kājas apņēma viņa vidukli un Rihards viņu aiznesa uz blakus esošās viesistabas dīvānu. Viņš apguldīja viņu uz muguras. Ar rokām glāstīja viņas kājas no lejas uz augšu un tad novilka viņas biksītes. Tumšākais plankumiņš uz biksītēm tiešām bija tas, ko Rihards bija domājis – viņa jau bija mikla. Viņš pavēra Evelīnas kājas un ar lūpām noskūpstīja viņas vēderu un tad laidās zemāk. “Vai tiešām tas notiek?”, Evelīna nodomāja. Laurim bija aizspriedumi pret orālo seksu, tāpēc viņa pat neatcerējās, kad kāds ar mēli un lūpām bija bijis starp viņas kājām. Rihards skūpstīja viņai starp kājām. Vēl bez mēles. Tad sāka laizīt ar mēli – visapkārt, nedaudz pavēra lūpiņas un paslidināja mēli starp tām. Viņš sajuta klitoru, bet mēle slīd tikai ap to, bet rokas tikmēr glāstīja Evelīnas kājas. Rihards turpināja laizīt starp lūpiņām, bet viņa vidējais pirksts tikmēr sāka slīdēt iekšā Evelīnas caurumiņā. Tas slīdēja arvien dziļāk, viņam paralēli darbojoties ar lēli un lūpām. Mēle arvien biežāk skāra viņas klitoru un nu jau arī rādītājpirksts pievienojās, slīdot pa viņas vagīnu. Evelīna no baudas satvēra Riharda matus, viņa elsoja un kunkstēja. Viņa zināja, ka skaļākas skaņas izdvest nedrīkst. Evelīna juta, ka tuvojas baudas virsotne – viņa iegrābās Riharda matos vēl ciešāk. Un viņa darbošanās nesa augļus – Evelīna aizvēra acis, atvēra muti un sāka trīcēt – tas bija, kas tāds, ka nebija izjusts gadiem. Orgasms ilga, viņai likās, ka mūžību. Viņa atslīga dīvānā. Rihards beidza skūpstīt viņai starp kājām, noskūpstīja vēderu, krūtis un lūpas. Paralēli viņš novilkta savu kreklu, šortus, bokseršortus. Evelīna pavērās zemāk un ieraudzīja Riharda locekli – tas bija ciets un liels. Tā, ka tiešām liels. Viņai bija bijuši trīs seksa partneri un nevienam loceklis nebija tāds. Tas viņu nedaudz sabiedēja, bet arī no otras puses bija vēlme to sajust sevī. Rihards savirzīja Evelīnas kājas ceļos un loceklis tuvojās kājstarpei. Tas pavēra lūpiņas un galviņā lēnām ieslīdēja Evelīnas miklajā kājstarpē. Viņa to izjuta – tas bija ideāls. Tas slīdēja arvien dziļāk. Rihards sāka kustēties ātrāk un viņš juta Evelīnas trīsošo elpu. Viņa kustības kļuva arvien straujākas un Evelīna satvēra viņa dibenu, lai palīdzētu tam kustībās. Tad Rihards paņēma Evelīnas kājas un pārcēla tās pār saviem pleciem. Viņa loceklis nonāca arvien dziļāk viņā. Viņš drāza savu sievas māsu, skatoties tieši viņai sejā. Lai ieietu vēl dziļāk, Rihards noņēma vienu kāja no pleca, satvēra cieši ar rokām otru un turpināja viņu drāzt. Evelīna uz brīdi pat sarāvās – loceklis bija tik dziļi viņā. Un tad Rihards noņēma viņas kāju no pleca, satvēra Evelīnu aiz matiem un lika nostāties uz ceļiem viņa priekšā. Evelīna ko tādu nebija gaidījusi. Neviens neko tādu ar viņu nebija darījis – tas bija mulsinoši, bet tajā pašā laikā viņai tas patika. Viņa zināja, kas sekos. Viņa savā dzīvē locekli savā mutē bija ņēmusi tikai dažas reizes, turklāt īsti nezināja, vai tas partnerim patīk. Rihards satvēra savu locekli un pievirzīja Evelīnas mutei, “Sāc sūkāt”, viņš pavēlēja. Evelīna satvēra viņa locekli ar roku un virzīja to tuvāk mutei. Loceklis bija pie viņas lūpām, viņa pavēra tās. Rihards satvēra Evelīnu aiz matiem un viņa loceklis iekļuva viņas mutē. Viņa sāka to sūkāt un tas ieslīdēja arvien dziļāk. Turēdams aiz matiem, Rihards kontrolēja Evelīnas kustības. Sākumā tās bija lēnākas, tad ātrākas. Nonākot loceklim dziļāk mutē, Evelīna sāka rīstīties, viņas acīs sariesās asaras un mute piepildījās ar siekalām. Tās nopilēja viņai uz krūtīm. Rihards izbaudīja viņas lūpas, bet tad satvēra ciešāk Evelīnu aiz matiem un lika nostāties četrāpus ar muguru pret viņu. Viņš satvēra viņas dibenu, iepliķēja pa to, pavēra kājas. Loceklis noslīdēja gar viņas miklo kājstarpi. Viņa ieelsās un tad Rihards iegāja viņā no mugurpuses. Viņš satvēra viņas platos gurnus un sāka viņu drāzt no visa spēka. Viņas dupsis sitās pret Rihardu un viņš to atkal iepliķēja. Rihards satvēra Evelīnas matus, parāva tos. Viņa atlieca galvu un izbaudīja katru mirkli, kad tika vienkārši izdrāzta. Tas nebija nekāds sekss misionāra pozā. Viņa elsoja, stenēja un juta, ka drīz Rihards beigs. Un tajā brīdī Rihards izrāva locekli no Evelīnas vagīnas, turot aiz matiem lika nostāties viņai uz ceļiem. Viņš satvēra savu locekli, ielika to Evelīnas mutē, liekot viņai to sūkāt. Un tad kulminācijas brīdī izņēma to laukā un beidza viņai uz sejas. Ņemot vērā Rihards seksa biežumu, sperma pārklāja ne tikai Evelīnas seju, bet trāpīja arī uz matiem, krūtīm. Viņa tur tupēja uz ceļiem sava māsas vīra priekšā, pārklāta ar viņa spermu. Bet tāpat kā Rihards, viņa elsoja labsajūtā. Tas bija, kas tāds, ko viņa nekad mūžā nebija piedzīvojusi, bet laikam bija ļoti alkusi. Viņa paspēja iedomāties – ko tagad, kāds būs turpinājums? Bet tieši tajā mirklī augšstāvā atvērās kādas istabas durvis un kāds iededza augšstāva koridora gaismas… 1353 2 5 pirms dienām
- Klasesbiedrs atsaucies! Atkārtosim? Mans pēdejais sekss ar nedeļa pirms doties uz Rigu. Pēc tiesibas bij jau kabatā, braucam "zvejot" telts līdzi, ar nakšņošanu. Bijam sarunajuši, ka tā ir musu nosledzoša reize kopā un pec tam vairs neturpinam. Aizbraucam pie ezera, uzceļam telti, iekuram ugunskuru, sarunats, ka vairs nedarisim ko tadu vajag izdomāt ko īpašu. Ok, taka nebijam spermu nekad rijuši, saku "Norijam viens otra spermu būs, kā zvērests uz pirkstiņiem" OK. Klasesbiedrs piedāva anālo bez gumijas un beigtu viens otrā, nostiprinat musu zverestu. Tā nu ieliduši teltī sākam 69 beidzu es, viņš norija, likas hmmm viegli aizgāja - tad beidz viņš, saku ristities un uz leju neiet sperma, viņš aizpieda man muti ar roku un teica: "Rij nost zinu, ka Tev nepatīk.". Un noriju. Pagaja kadas div stundas. Iesledzam porno, sakam dročit. Nu viņš saka, lai uzsedinu viņu un beidzu iekšā, bet bez gumijas neslid tik labi un lubrikantu nebij, jo pirms tam vienmer to darijam ar gumiju. Es saku: " nu neiet iekša pa sauso.", nolēmu, pispļaušu viņa dibenu - visu samitrinaju un viņš apsūkqja manu locekli un aiziet, pēc 2 min "dogy style" biju beidzis viņa, bij mana kārta. Mani bij vieglak uzsēdinat , es vnk nosiekaloji viņa locekli un apsedos virsu un sāku lekat, biju viņa locekli tik nosiekalojis, ka problemu nebija, slīdeja kā ar lubrikantu. Lekaju kadas 5min, viņš nebeidz, mainam pozu "dogy style" - nebeidz, jau atkal sauss, uzspļauju, apleju dibenu ar ūdeni turpinam, nu ok - misionarā , viņš mani drāž un sak ar roku man dročīt, pēc paris min beidzu es un tikaj tad viņš pielaida manu dirsu. Super abi izbaudijām un ejam mazgaties, nopeldejamies ezera un ejam gulet. No rita piemodamies sapratam, ka gribas vell ko, bet sarunajam ka ar to būs viss, un draudziba beidzas. Miļo klasesbiedr, ja Tu lasi šo stāstu tad Tu zini kas viņu raksta, ir pagājuši 15 gadi. Es ar prieku atkārtotu. Man neerti Tev uz ielas paprasīt, bet ja Tu to izlasi un esi šeit tad varbūt ari Tu ilgojies? 1356 0 6 pirms dienām
- Sievas māsa (1.daļa) Bija vakars pēc ģimenes ballītes. Viesi bija izklīduši - vai nu aizbraukuši mājās vai arī uzgājuši uz guļamistabām augšstāvā. Mājas saimniece Evelīna nedaudz uzkopa pēc viesiem. Evelīnai bija nedaudz pāri trīsdesmit - jau vairāk kā desmit gadus laulībā un ar bērnu bariņu. Viņa bija simpātiska brunete, bet rūpes par bērniem bija atsājušas nospiedumus viņas izskatā - viņa vairs nebija tik slaida, kā jaunībā un grūtniecības dēļ viņas ķermeni "greznoja" strijas. Rihards sēdēja virtuvē un pārskatīja jaunumus savu sociālo tīklu profilos. Viņam bija četrdesmit un Rihards bija precējies ar Evelīnas māsu. Lai arī Rihards pazina Evelīnu vairāk kā 10 gadus, tomēr viņiem bija visai atturīgas un formālas attiecības. Viņi mēdza pārrunāt ikdienišķas lietas, bet neko dziļāku vai personīgāku. Rihardam ne visai patika, ka Evelīna mēdz uzdot provokatīvus jautājumus vai izteikt nepatīkamas piezīmes. Tomēr viņš mēdza paslepus vērot Evelīnu. Lai arī Evelīnas ģimene bija diezgan strikti kristieši, tomēr viņa mēdza nēsāt diezgan īsas kleitas. Tāda viņai bija mugurā arī šovakar - violeta, brīvi krītoša. To Rihards bija ievērojis. Evelīna ienāca virtuvē, lai sakoptu arī to. "Tu vēl te?", viņa jautāja Rihardam. "Jā, man vēl nenāk miegs. Ļauj, es tev palīdzēšu", noteica Rihards. "Paldies, neatteikšos" Evelīna pasmaidīja. Rihards palīdzēja satīrīt galdu, salikt traukus mazgājamajā mašīnā. Evelīna izņēma no skapīša kapsulu trauku mazgāšana, bet tā viņai izslīdēja no rokām un pakrita zem neliela galdiņa virtuves stūrī. Viņa notupās uz ceļiem, lai pasniegtos pēc tā. Tajā brīdī Rihardam pavērās skats, no kura viņš nevarēja novērsties - Evelīnas kleita vairs nenosedza visu viņas dibenu un bija redzamas viņas biksītes. Tās bija vienkāršas, gaiši violetas. Rihards sastindzis skatījās uz Evelīnes platajiem gurniem, dibenu, biksītēm. Mājas saimniece tikmēr cītīgi meklēja pazudušo kapsulu un atradusi, to ielika trauku mazgājamajā mašīnā. Ceļoties augšā, viņa paskatījās uz Rihardu un viņai likās, ka viņš it kā būtu pieķerts, viņš satrūkstās. Evelīna nebija pārliecināta, vai ir pareizi sapratusi Riharda reakciju un tās iemeslu. Tomēr viņai radās nojausma, uz ko viņš bija skatījies. Lai arī viņš bija patīkams cilvēks, Evelīnai Rihards īsti nebija interesējis kā vīrietis. Taču šobrīd doma, ka viņas māsas vīrs viņu iekāro, Evelīnu patiesībā uzbudināja. Virtuve bija sakopta un varētu doties pie miera. Tomēr Evelīna paskatījās uz tik tikko iesākto sarkanvīna pudeli un jautāja Rihardam: "Pasēžam pie vīna glāzes, parunājam?". Rihards pasmaidīja, paņēma divas glāzes un piepildīja tās. "Parunājam", viņš teica. Viņu pārsteidza šāds sievas māsas ierosinājums, jo viņa praktiski nelietoja alkoholu. Tāpēc viņam šis ierosinājums ieinteresēja. Evelīna un Rihards sēdēja pie galda vienā tā pusē viens otram pretīm un runāja. Runāja par ģimeni, bērniem, brīvo laiku. Tomēr katrā no viņiem bija zināma spriedze, pat drīzāk uzbudinājums. Evelīna it kā nejauši pavirzīja savu kleitu augšup un Rihardam atklājās skats, kur likās vēl nedaudz un atkal viņš redzēs viņas biksītes. Tomēr viņš centās tur neskatīties. Tika tukšota jau otrā vīna glāze un Evelīna tā starp citu iejautājās, "Kā jums ar Kristīni ir seksuālajā dzīvē?" Bet lai neliktos pārāk jautājums pārāk tiešs, uzreiz piebilda, "Mums ar Lauri it kā viss ir kārtībā, sekss ir diezgan regulārs. Bet viņš ir tik konservatīvs, ka man patiesībā reti kad gribas. Bieži vien ir sajūta, ka es viņam esmu tikai labās rokas vietā". Rihardu pārsteidza šāda atklātība, bet tas tomēr iedrošināja arī viņam atbildēt godīgi. "Patiesībā, mums ar Kristīne nav nekas labs, sekss nav bijis šķiet mēnešus trīs". Evelīnu tas pārsteidza un viņa nejauši izšāva, "Tad jau labā roka tev cieņā". Rihardu šī piezīme nesamulsināja, "Nu kas jādara, tas jādara". Tajā brīdī Evelīna apzināti pavēra platāk savas kājas tā, lai Rihards nespētu atturēties paskatīties uz leju. Viņš redzēja tās pašas gaiši violetās biksītes un viņam šķita, ka tām pa vidu ir neliels tumšāks plankumiņš. "Izkatās, ka tev patīk skats?", Evelīna jautāja nedaudz zemākā tonī.. 1609 1 1 pirms nedēļas
- Deguns Man bija kārtējā tikšanās ar savu bdsm partneri un es lūdzu viņai, lai šoreiz būtu "uz robežas". Viņa pasmaidīja un ķērās pie darba, pareizāk pie mana deguna, bet pirms tam viņa aizsēja man acis... Tas ko es piedzīvoju bija tiešām uz robežas, lūk kā tas bija - viņa paņēma mani aiz deguna un saspieda ļoti stipri un pagrieza to pulksteņa rādītāja virzienā un turēja tā laikam minūtes divas, es stenēju, pēc tam kad viņa atlaida, deguns sūrstēja un tecēja. Pēc minūtes es sajutu, ka viņa sāk bāzt man degunā pirkstus, viņa centās tos iebāzt maksimāli dziļi un sāka grozīt abus pirkstus itkā urbinot degunu, es sajutu nagus, kas skrāpējās degunā, acīs parādījās asaras, es vaidēju un stenēju gan no baudas sajūtas, gan no fiziskās. Nākamais ko sajutu bija instruments, kas paplašina vai atver degunu un pēc mirkļa sajutu kā pa degunu līdz pašai rīklei tiek kautkas iebāzts un šī darbība atkārtojas, kamēr deguns ir pilns ar tamponiem, asaras tek, viņa aiziet uz minūtēm 15. Tad viņa atnāk un lēnām izvelk abus tamponus stipri paņem mani aiz deguna un ar lielu amplitūdu sāk raustīt to uz visām pusēm, pirms tam atsienot man acis, viņas sejā ir redzams tāds viltīgs, baudaskārs smaids. Mans deguns kļūst arvien jūtīgāks un tek bez apstājas. Tad viņa paņem sasien rokas man aiz muguras un iestūķē man degunā divas lielas ķiploku daiviņas un aiziet, degunā grauž ... Pēc kāda laika viņa izņem ķiplokus un pieliek salveti pie deguna liekot izšņaukt, iziet liels daudzums iesnu, viņa izsmērē saturu pa visu seju un pasmejas, tad paņem noslauka un uzliek knaği uz deguna un sāk fočēt, knağis ir stiprs, deguns sāp un ir sarkans, bet mēs turpinam. Nākamo ir nepatīkami pat iedomāties, viņa paņem stipro zobu pastu un iespiež abās nāsīs veselu tūbiņu - atkal asaras....minūtes piecas es mēģinu dabūt to ārā, sākumā izspiežu degunu ar pirkstiem, tad izšņaucu, pēc tam viņa uztaisa resnus vates kociņus un aizbāž man degunu un sāk grozīt abus kociņus reizē, ik pa laikam kociņi tiek nomainīti un tīrīšana turpinās. Mūsu seanss iet uz beigām, viņa atkal stipri aizspiež man degunu zīmē lielus riņķus ar to un saka, lai es padalos sajūtās, es ar ciet degunu saku:" paldies, es jūtos brīnišķīgi, gribu vēl kādreiz atkārtot kautko tamlīdzīgu". Viņa atbild:"man prieks, vai gribi uz atvadām "plūmīti"?Es atbildu:"jā gribu". Viņa saspiež manu degunu stipri, stipri un sagriež uz vienu pusi cik vien var un kādu laiku tā patur, viņas sejā ir redzams smaids... 1215 0 1 pirms nedēļas
- Krāpniece 4 Aizkusis atsēžos klubkrēslā, skatos uz sasieto sieviņu, kas lokās gribulī. "Smuka viņa" nodomāju, "Smuka un drāžama ... krāpjoša ...." atkal iedomājos viņu kopā ar citu vīrieti, kā tas varētu izskatīties. Ka viņa guļ, kājas papletusi un mīļākais virsū, apskāvis viņu, loceklis viņas pežukā kustas ritmā. Drāž, kā tādu mazu kucīti. Vai arī mīļākais piestellējies aizmugurē, iestūmis savu locekli viņā un, drāžot, paskatās uz mani. Viņa, dupsi augšup paslējusi, kunkst uz katru grūdienu. "Ne, " nodomāju, "viņa vēl būs jāizdrāž. Par sodu viņai un par prieku man :)". Atsienu viņu, iedodu jauno vibratoru " Strādā!" saku "Apmierinies un parādi man, kā tu to dari!". Viņa paķer vibratoru, kājas paplešot arī viņas spraudziņa plaši paveras. Gandrīz apaļa, mikla, griboša ... vibrators momentā pazūd viņā un viņas roka to vienmērīgā ritmā kustina .... otras rokas nerātnie pirkatiņi drudžaini meklē ieslēgšanas pogas ... līdz atrod. Mana krāpniece skaļi noelšas, kad ieslidina vibratoru sevī, tas vienmērīgi dūc .... brīvie pirksti darbojas gar klitoru... varu vērot, kā vibrators parādās un atkal pazūd starp viņas slapjajām lūpiņām. Jūtu, ka man jau sāk viņu gribēties, stāv man uz viņu :) Viņa tikmēr jau tikusi tuvu kulminācijai, sāk vaidēt labsajūtā, kustina gurnus .... līdz orgasms ir klāt, mana krāpniece lokās baudā, paceļ gurnus, nolaiž un vēl un vēl drāž sevi ar vibratoru. Līdz orgasma konvulsijas lēnām beidzas, iestājas atslābums ...... vibrators dūkdams nokrīt blakus gultā, kamēr viņas neķītrie pirksti vēl glāsta vāverīti un klitoru. Kamēr viņas nu jau miklie pirksti lēni klejo pa vāverīti, esmu izlēmis - gribu viņu vēlreiz izdrāzt, manējais jau stāv gatavībā.Pieeju klāt pie gultas, saņemu savas krāpnieces rokas un pieceļu viņu sēdus, saku: "Es tevi vēlreiz izdrāzīšu. Tagad paglāsti mani ar mēlīti, lai lielāks un lai varu tevi tā kārtīgi paņemt priekšā." paveru ar roku viņas mutīti un mans loceklis pazūd starp viņas lūpām. Mmmm, karsta mēlīte glāsta viņu tur iekšā un momentā mans loceklis paliek vēl lielāks, stingrāks, slīd gar viņas lūpām iekšā un ārā, dziļāk un seklāk. Piepilda viņas neķītro mutīti.Līdz vairāk nevaru - pagriežu viņu ar dupsi uz augšu un iegrimstu viņas vāverītē līdz galam. Un turpinu viņu drāzt... 1563 0 1 pirms nedēļas
- Lūkass un Laila - noslēgums Semestris pamazām tuvojās beigām, līdz ar to arī Lūkasa un Lailas pikantās attiecības sāka virzīties uz noslēgumu, ko viņi abi jau ļoti labi saprata. Otrdienas un piektdienas parasti bija viņu dienas, kad pēc tikšanās sporta zālē varēja veltīt mazliet laika viens otram. Pēdējā laikā viņiem patika palikt gultā pēc seksa un kopīgi izrunāt detaļas par pārdzīvotajām izjūtām. Šo idilli gan reizēm traucēja fakts, ka Lailas meita varēja atgriezties mājās no skolas, bet mūsdienu digitālajā laikmetā arī tā bija risināma problēma. “Nu, ko, šķiet, ka tik drīz netiksimies – Signe būs atpakaļ jau pēc pāris dienām! Bet šis bija tiešām forši!”, Lūkass uzsāka sarunu gultā pēc kārtējās seksuālās izklaides. “Tā jau laikam ir, bet gan jau vēl kādreiz satiksimies sporta zālē!”, Laila negribīgi atzina. “Jā, bet tas būs pavisam citādi…”, Lūkass mazliet sadrūma. “Ak, vai, meita būs atpakaļ jau pēc 5 minūtēm!”, Laila konstatēja, ieskatoties savā telefonā. Tā nu nekāda atvadīšanās neiznāca, Lūkass apģērbās, tikai ļoti ātrs atvadu skūpsts, un viņš jau steigšus devās durvju virzienā, pie mājas ieejas jau varēja redzēt Lailas meitu, kas devās mājās no skolas. Vakarā Laila sazinājās ar savu vīru, saruna izvērtās mazliet neparasti. Vīrs drīz lidoja mājās no kārtējā komandējuma, tomēr šoreiz viņš sāka runāt par viņu attiecībām un to restartēšanu. “Kas tad nu, vai tiešām tā apaļīgā asistente ir atlaista?”, Laila nodomāja, bet nolēma censties sadarboties. “Atceries, cik foršs mums bija vakars tajā viesnīcā pie lidostas pirms pāris gadiem, varbūt varam uztaisīt ko līdzīgu pēc pāris dienām, kad atlidošu vēlu vakarā?”, vīrs kārdinoši turpināja sarunu. “Pirms pāris gadiem, tas bija gandrīz 10 gadus atpakaļ!”, Laila nodomāja, bet plāns viņu mazliet sāka ieinteresēt. “Varbūt Tu vari atrast to komplektu, ko toreiz izmēģinājām?”, vīrs turpināja. Wifi atslēdzās un saruna palika nepabeigta, bet pēc 5 minūtēm Laila telefonā ieraudzīja viesnīcas rezervāciju netālu no lidostas. Piegājusi pie veļas atvilktnes, Laila konstatēja, ka vīra pieminētais komplekts, kaut arī mazliet noputējis, ir savā vietā. Sarkanas veļas komplekts, pāris anālie spraudņi, vēl šis tas. Laila tagad tīri labi atcerējās to vakaru – pēc garas priekšspēles un anālā seksa vīrs viņai kaislīgi bija čukstējis, ka šis bija vājprātīgākais orgasms viņa mūžā. Bet tas šķita tik sen, un viņai pašai reāli bija patikusi tikai tā priekšspēles daļa… Pēc pāris dienām Lūkass lidostā bija ieradies savlaicīgi ar lielu ziedu pušķi. Signes atgriešanās bija svarīgs notikums, nekādi čati vai sarunas to nevarēja aizvietot. Mazliet dīvainu situāciju šajā vakarā padarīja vējainais laiks. Lūkass atvēra lidojumu aplikāciju savā telefonā. “Bāc, nevaru noticēt, jau vairāki reisi griežas uz citām lidostām!”, viņš konstatēja. Arī Signes lidmašīna sāka mainīt virzienu un acīmredzami devās uz Tallinas pusi. Laila tikmēr bija veiksmīgi iereģistrējusies lidostas viesnīcā. Saskaņā ar vīra instrukciju, viņa bija likusi lietā arī viņu slepeno komplektu, un bija tīri labi sagatavojusies šim vakaram. Bija gan mazliet dīvaini ierasties lidostas sagaidīšanas zālē sarkanās zeķēs, bet, ja tāds bija vakara plāns – kāpēc ne? Ierašanās zālē bija diezgan liela burzma, kad Laila tajā ieradās. Jau pēc mirkļa viņa nejauši saskrējās ar Lūkasu, kura rokās vēl arvien bija ziedu pušķis. “O, Tu arī šeit, es sagaidu savu vīru, tūlīt jābūt klāt!”, Laila satraukti iesaucās. “Nebūs tik vienkārši – daudz kas ir atcelts, citi tiek pārvirzīti uz Tallinu un Viļņu!”, Lūkass centās paskaidrot, bet acis nodevīgi kavējās pie Lailas sarkanajām zeķēm. Pēc mirkļa noskaidrojās, ka Lailas vīra lidmašīna ir devusies atpakaļ uz Oslo. “Dīvaina situācija!”, Laila domāja, vai tiešām viņiem ir neticamā veidā radusies vēl viena iespēja. Bet ar Lūkasu taču viņi nekad anālo seksu pat nebija pieminējuši (viņa pat atcerējās, ka viņš bija reiz teicis, ka tas ir priekš gejiem); un tagad viņas dupsī jau atrodas šis spraudnis un uzvilkta izaicinošā veļa. “Signe raksta, ka viņa paliek Tallinā līdz 5 no rīta, tikai tad tiks uz Rīgu!”, Lūkass konstatēja. “Tad jau laikam jābrauc mājās…”, viņš piebilda. “Vai arī – nē!”, Lailas galvā jau bija cits plāns. Jau pēc 10 minūtēm viņa kopā ar mazliet izbrīnīto Lūkasu atradās pie savas viesnīcas ieejas un droši devās lifta virzienā. “Mēs paliksim Tavā numurā?”, Lūkass vēl arvien bija neizpratnē. Prātā tikmēr virmoja internetā redzētās erotiskās epizodes no viesnīcu numuriem. Sarkanā veļa darīja savu, jo Lūkass to jau drīz varēja aplūkot visā krāšņumā. “Ir vēl viens neliels jaunums”, Laila koķeti pacēla kājas uz gultas malas un pabīdīja malā biksītes pie savas kājstarpes. Lūkass beidzot ieraudzīja spraudni, kas atradās Lailas dupsī. Tas uzskatījās tik neparasti un vilinoši. “Wow, Tu esi kaut kam gatavojusies! Bet es pat nezinu, vai…”, Lūkass čukstēja. “Tev sanāks, sākums ir tāds pats kā parasti!”, Laila centās iedrošināt. Lūkass jau tīri labi prata sevi kontrolēt, viņš arī zināja, kā Lailu vest uz augšu pa baudas kāpnēm. “Nāc iekšā, tas būs mazliet citādāk šoreiz!”, Laila jau diezgan drīz aicināja, atraujot Lūkasa seju no jau ierastās maigās izlaizīšanas. Lūkass ieslīdēja iekšā, Lailai vēl arvien esot uz gultas malas. Dupša aizbāznis padarīja izjūtas mazliet citādākas. “Tu šoreiz mani saspied ciešāk! Vai tas ir dēļ tā aizbāžņa?”, Lūkass konstatēja. Laila tikai pamāja un sāka baudīt sajūtu, kas radās vienlaicīgi izbaudot dubultu kairinājumu. Arī Lūkasa elpa bija straujāka nekā parasti, viņu, savukārt, spārnoja doma par to “aizliegto” spraudni, ka atradās Lailas dupsī. “Vai gribēsi pamēģināt arī tur? Tev laikam tāda pieredze vēl nav bijusi!”, Laila pēc mirkļa apjautājās. “Nezinu pat, kā aprakstīt - tas būs kā tāds ļoti, ļoti ciešs masturbators!”, viņa izdvesa. Šie vārdi Lūkasu ārkārtīgi uzbudināja. Lailas labā roka jau slīdēja dupša virzienā un sāka vilkt ārā aizbāzni. “Tikai neej dziļi uzreiz, un lieto šo!”, komplektā bija iekļauta arī lubrikanta pudelīte. Kā jau masieris, Lūkass zināja, ka steigties nevajadzētu, tomēr kaisle viņu sāka dzīt pretējā virzienā. Ar grūtībām savaldījies, viņš centās izmantot lubrikantu gan Lailas dupsī, gan uz sava piebriedušā locekļa. “Tur iekšā jau ir tas lubrikants, es jau pirmīt parūpējos. Mēģini tikt tagad iekšā, bet maigi!”. Sākumā lēnām, bet tomēr neatlaidīgi Lūkass iekļuva Lailas dupsī. Šis ievērojami atšķīrās no iepriekš pieredzētā. Lūkasam šķita, ka cieši sagrābtais loceklis eksplodēs jau tūlīt. Par laimi Laila savlaicīgi atslābinājās un ļāva viņam virzīties mazliet dziļāk. “Nu, kā, mazliet jau pieradi?”, Laila klusi jautāja. Viņas kājas bija paceltas ļoti augstu, lai Lūkass varētu ērtāk uz gultas malas piekļūt dupsim. Virzoties dziļāk, Laila sāka ļoti strauji elsot. “Vai Tev viss OK?”, Lūkass uz brīdi pārtrauca kustības. “Jā, es tikai esmu ļoti satracināta, vēl pāris kustības un es neizturēšu!”, viņa skaļi čukstēja. Lailas prognoze piepildījās, pēc neilga laika viņas ķermeni pārņēma orgasma vilnis – citādāks nekā iepriekš ar Lūkasu izbaudītie. Arī Lūkass jau bija uz kulminācijas robežas, neparastais kairinājums vairs nebija izturams, Lailas tvēriens burtiski izsūca no viņa visu spermu. “Mēs esam krietni nosmērējuši to gultas malu!”, Laila pēc mirkļa sāka ķiķināt. “Gan kāds par to parūpēsies, man bija pilnīgi citāds orgasms šoreiz!”, Lūkass atzinās. Telefonā noskanēja ziņa. “Šķiet, ka man jāsagaida Signe jau ap 6:30 no rīta”, Lūkass noteica. “Tikai neaizmirsti nomazgāties!”, Laila sāka smieties, aizsedzot seju ar rokām. 1327 1 2 pirms nedēļām
- Lūkass un Laila (4.daļa) - lasītāji lūdza turpinājumu - kāpēc ne? ;) Laila vēl palika gultā, bija laiks mazliet apdomāt tikko notikušo. Viņa neviļus ar roku novilka gar savu kājstarpi. Tur varēja sajust vēl arvien silto Lūkasa spermu, daļa no kuras pašlaik mēģināja iztecēt uz palaga. Lūkass tikmēr bija devies uz dušu, tālumā varēja dzirdēt ūdens šlakstus. Lailas pārdomas vēl arvien bija saistītas ar šo neparasto pieredzi. "Viņš bija ļoti labs tik jaunam vecumam!", viņa domāja. Spermas straumīte tomēr lika viņai pamest gultu un doties sameklēt salvetes un jaunas biksītes. Pēc brīža, ejot gar dušu, Laila ievēroja, ka durvis nav līdz galam aizvērtas. Viņa atcerējās, kā kādreiz jaunībā sporta nometnē bija nejauši vērojusi kailu puišu mazgāšanos dušās. Skats arī šoreiz bija tiešām vilinošs - Lūkass šajā brīdī diezgan intensīvi mazgāja savu locekli, kas, pat pēc iespaidīgā izšļāciena, vēl izskatījās diezgan mundrs. Laila, kā apsēsta, vēl mirkli pakavējās un izbaudīja šo erotisko skatu. Viņas galvā radās vēl kāds plāns, bet - vai tam pietiks laika un vai Lūkass tam būs gatavs? Lūkass tikmēr centās atbrīvot savu ķermeni pēc tikko pārdzīvotā. Šis orgasms viņam bija kaut kas jauns - tas nebija tikai fizisks gandarījums, šķiet, ka viņš bija spēris soli uz priekšu savā nelielajā seksa pieredzē. Īsta sieviete viņam bija sniegusi kaut ko tādu, kas nebija pat sapņos rādījies. Ko viņa teiks, kad viņš iznāks no dušas? Vai viņš bija pietiekami labs? Vai atkal beidza pārāk ātri? Laila aizsteidzās uz guļamistabu un atvilktnē atrada īpašiem brīžiem noslēpto melno apakšveļu. Izaicinošo tīkliņzeķu uzvilkšana aizņēma tikai mirkli. "Seksīgās biksītes un krūšturi man šoreiz nevajadzēs!", Laila nodomāja, atkal noguļoties gultā. Vēl komplektā bija arī neliela acu maska ar mežģinēm, kuru Laila pēc neliga pardomu brīža tomēr uzlika. Lūkasa atgriešanās bija tikai laika jautājums, jo viņa soma (ar visu bēdīgi slaveno masturbatoru) vēl arvien atradās turpat blakus. Lūkass pēc 10 minūtēm tomēr iznāca no dušas un ieraudzīja, ka Laila vēl arvien ir gultā, bet ir uzvilkusi neparasti seksīgas tīkliņzeķes un masku. Arī ieņemtā poza bija ļoti kārdinoša. Viņa šoreiz izskatījās gan seksīga, gan noslēpumaina. "Paldies, ka piepildīji mani, tas tiešām bija forši!", Laila koķeti čukstēja, skatoties Lūkasam tieši acīs. "Bet, vai Tu būtu gatavs uz vēl kaut ko? Šķiet, ka tagad ir mana kārta parūpēties par Tevi!", šie vārdi Lūkasam šķita tik uzbudinoši. "Vai es to varēšu, tas ir tiešām traki!", Lūkass domāja, lai gan reizēm ar masturbatoru bija "seksojis" pat 3 reizes pēc kārtas ar nelieliem intervāliem. Laila tikmēr droši devās pie Lūkasa mazliet atslābušā locekļa, un sāka maigi to kairināt ar savām lūpām un mēli. Maska piedeva šim procesam noslēpumainību. Lūkass šajā brīdi spēja tikai atcerēties, ka Signei orālais sekss ne pārāk patika. Bet ilgām pārdomām nebija laika, jo viņa locekli jau maigi aprūpēja Lailas mute un mēle. Bez tam, Lailas tīkliņzeķes bija vājprātīgi seksīgas; Lūkass juta, ka viņa loceklis Lailas mutē sāk strauji piebriest, izbaudot viņas mutes sūcošās kustības. "Tu tiešam sāc atkal kļūt ciets!", Lailas čuksti tikai pastiprināja viņa jauno uzbudinājuma vilni. "Gulies uz muguras!", Laila teica mazliet pavēlošā balsī, kad Lūkasa loceklis bija kļuvis pietiekami ciets. Lūkass paklausīja, un jau pēc mirkļa Laila maigi sūca viņa locekli, skatoties caur masku viņam tieši acīs. Tas ilga vairākas minūtes, kuru laikā Lūkass saprata, ka ir pat vēl vairāk uzbudināts, nekā pirmajā reizē. "Mans pussy tagad ir pilns ar Tavu spermu, tas ir neparasti slidens, Tu taču vēlies to kopā atkal izbaudīt?", Laila bija uzstājīga. "Jā, protams, Tavas zeķes ir ārprātīgi seksīgas!", Lūkass tikai spēja izdvest. Laila jau pēc mirkļa ieņēma jātnieces pozu un sāka ar savu kājstarpi maigi kairināt Lūkasa locekli, tomēr to vēl neievadot iekšā. "Esmu tagad tik slidena, vai gribi to sajust?", Laila skaļi čukstēja. Lūkasa atbilde bija strauja gurnu kustība, pēc kuras viņa loceklis atkal atradās Lailas makstī. Tā bija pat karstāka un slidenāka nekā iepriekš. "O, wow, bet nesteidzies, es Tev pamācīšu, kā sniegt maigumu savai sievietei!", Laila centās uzņemties iniciatīvu. Laila tagad kontrolēja situāciju, viņa sāka maigas un lēnas kustības. Lūkass krietnu brīdi izbaudīja neparasti slīdīgo pussy, papildu uzbudinājumu viņam radīja doma, ka šo slīdamību daļēji rada arī viņa paša sperma. Ar Signi nekas tāds nebija iespējams, jo obligāti lietojamais prezervatīvs neļāva izbaudīt šādas situācijas. Lailai, savukārt, Lūkasa iespaidīgais loceklis ļāva izbaudīt sen nebijušas sajūtas - jau pēc dažām kustībām viņa sajuta savu G-punktu. "Jā, tieši šeit, tas ir baigi forši!", viņa čukstēja, izbaudot Lūkasa vienmērīgās kustības savas maksts dziļumā. Lūkass pēc brīža aptvēra, ka otrajā reizē spēj kontrolēt sevi daudz labāk, tāpēc Lailai bija iespēja pamazām doties orgasma virzienā. Viņa izmantoja savu kontrolējošo jātnieces pozu, un pamazām kāpināja kustību tempu. "Es apgriezīšos otrādi, ja Tu spēj šo vēl kādu brīdi izturēt!", viņa pēkšņi piedāvāja. Lūkass tikai pamāja, un jau pēc mirkļa Lailas kustības atsākās vēl straujāk. Lūkasa acu priekšā tagad bija viņas labi trenētais dupsis, kas situāciju padarīja vēl pikantāku. Lailas kustību temps tikai turpināja pieaugt, bet Lūkass kā apburts vēroja viņas dupša kustības, par laimi otrā reize deva viņam iespēju noturēties ilgāk. Laila tikmēr tuvojās savam orgasmam - gurnu kustības kļuva nevaldāmas. Tik labu locekli viņa nebija sen izjutusi. Orgasma vilnis izlidoja caur viņas ķermenim, kamēr Lūkass centās turpināt savas kustības. "Pietiek, Tu mani jau aizvedi līdz orgasmam! Tas bija tik labi!", Laila čukstēja, atliecoties un ar abām rokām satverot savu galvu. Pēc mirkļa viņa nokāpa no Lūkasa un izaicinoši nostājās uz gultas malas sunīša pozā, pie reizes arī noraujot savu masku. "Tagad Tava kārta patrakot! Gribu saņemt vēl vienu Tavas karstās spermas devu!", viņa skaļi čukstēja. Lailas zeķes tagad bija redzamas vēl labāk, Lūkass jau bija mazliet apradis ar savu jauno partneri un droši devās iekšā Lailas makstī no aizmugures. Sajūtas bija fantastiskas. Pēc mirkļa viņs jau atkal bija zaudējis kontroli tāpat kā pirmajā reizē. Kustības kļuva maksimāli straujas, tās šoreiz turpinājās daudz ilgāk nekā iepriekš. "Izdrāz mani no visa spēka, man tas ļoti patīk!", Lailas skaļie vārdi kļuva tik izaicinoši. Lūkass nekontrolējami turpināja kustības šujmašīnas tempā, beidzot arī viņa orgasms super-slidenajā makstī bija klāt. Abi noslēgumā sabruka viens uz otra uz gultas malas. Lūkasa loceklis šoreiz atslāba ļoti strauji un daļa spermas iztecēja uz gultas malas. Laila tikmēr centās vēl mirkll izbaudīt ciešo apskāvienu no aizmugures. "Tas bija neticami, paldies par šo!", Lūkass čukstēja, vēl arvien apskaujot Lailu no aizmugures, bet jau izslīdot no viņas. Laila tikmēr zīmīgi ar labo roku nobrauca pa savu kājstarpi, un demostratīvi ar mēli nolaizīja Lūkasa spermas atliekas, skatoties pār plecu viņam tieši acīs. 1363 3 2 pirms nedēļām
- Šķūnis Sveiki! Gan jau būs daudzi, kas nesapratīs, bet gan jau savējie sapratīs! Tas notika diezgan pasen. Vasarā mani aizveda uz laukiem padzīvot pie vecvecākiem. Tie vēl bija tie laiki, kad nebija mobilo telefonu un vienīgā interesantākā izklaide bija slepus vērot kaimiņu meiteni, kura ravēja dārzu. Viņai mugurā bija peldkostīms, kurš izcēla viņas deviņpadsmitgadīgās meitenes formas. Arī viņa bija pilsētniece, kura vasarā dzīvoja pie vecvecākiem. Viņa mācījās universitātē un bija izšķīrusies no drauga, tādēļ bija nolēmusi vasaru pavadīt laukos. Neskatoties uz to, ka viņa bija pilsētniece, vairāk likās, ka viņa ir no laukiem. Viņa nebaidījās ne no kā. Ja vajadzēja, tad palīdzēja visos darbos un likās, ka viņa vienmēr ir visur. Tā kā mūsu mājas atradās praktiski blakus viena otrai, tad no sētas varēja redzēt, kas notiek kaimiņu sētā un uz lauka. Redzot viņu uz lauku es klusu ielīdu ceriņu krūmā un vēroju viņu. Hormoni trakoja un fantāzijas arī. Lai noņemtu spriedzi, parasti devos uz kaimiņu mājām, kuras atradās kādu puskilometru attālumā no mūsu mājām meža ielokā. Tās bija pamestas un tur neviens nedzīvoja. Tur bija arī vecs siena šķūnis ar nātrēm visapkārt apaudzis, bet vienā malā biju pamanījis tādu kustīgu dēli, kuru paverot uz malu varēja tikt šķūnī iekšā. Grūtākais bija tikt līdz šai vietai, jo nātres pamatīgi sargāja šo vietu. Bet nu jau bija izveidojusies smuka taciņa un es ātri vien biju iekšā. Vienā šķūņa galā vēl atradās siens, bet otrā galā stāvēja dažādi darbarīki un visādas zirgu lietas, ratus ieskaitot. Šī vieta šovasar bija mana paradīze, jo neviens te nenāca un es netraucēti varēju ļauties savām nodarbēm. Ja sākumā biju piesardzīgs un ik pa laikam skatījos vai nav kāds tuvumā, tad tagad par kaut ko tādu biju piemirsis. Man patika iztēloties dažādas trakas lietas. Tad es vēl nezināju tādu vārdu bdsm un mazohisms, bet tas viss traki mani uzbudināja un vēl aizdomājoties par kaimiņu meiteni, es ātri vien jau biju pilnīgi pliks. Arī šoreiz es ātri vien izdomāju dažādus sodus sev. Dažkārt varēju sevi mocīt vairākas stundas. Arī viena no tādām kā mocībām bija neļaut sev beigt. Man bija rokaspulkstenis un reizēm izdomāju, ka nedrīkst beigt līdz kaut kādam konkrētam laikam un biju pat izdomājis sodu, ja beigšu ātrāk. Tā arī bija noticis iepriekšējā dienā. Šodienas sods par to bija pēriens ar nātrēm pa locekli un olām. Pa ceļam vienu biju noplūcis un sāku sevi sodīt. Dzēlieni bija tik asi, ka sāku lēkāt un tad izdomāju, ka vajadzētu nosiet sev olas un auklas otrā galā piesiet kaut kādu smagumu, lai būtu grūtāk lēkāt. Tur bija viens liels un pamatīgs uzgrieznis, kuru šad tad izmantoju šādam nolūkam. Uzgrieznis bija tik liels, ka brīvi varēju uzmaukt uz sava uzbudinātā un pulsējošā locekļa. Katrā ziņā darīju daudz dažādu lietu, ko daudzi varbūt nesaprastu vai arī ir sapņojusi, bet tā arī nekad... Tad nu nostājos gandrīz miera stājā, kājas nedaudz platāk kā plecu platumā. Uzgrieznis šūpojās kādu sprīdi virs zemes un sāku savu sodu no sākuma. Mērķis bija locekļa pats galiņš, pa kuru bija jātrāpa 50 reizes. Pie kādas trisdesmitās reizes jau tricēju un elsoju, bet trakums, kas bija manī neļāva apstāties. Beidzot bija visas piecdesmit reizes. Loceklis pulsēja un dega, bet tas tikai vēl vairāk mani uzbudināja. Nenocietos un sāku sevi masēt. Ilgi nebija jāgaida un izšāvu. Atsēju auklu, apģērbos un laimīgs devos atpakaļ uz mājām. Tas, ka kādu laiku kaut kas sūrstēja vai nedaudz sāpēja, atgādināja par piedzīvoto, bet vienalga biju laimīgs. Nākošajā dienā vectēvs palūdza palīdzēt dažus darbus, kas ievilkās līdz vēlai pēcpusdienai. Pārgājis pāri sētai mēģināju kaut kur ieraudzīt savu burvīgo kaimiņieni, bet tā kā nekur nemanīju viņu, tad atlaidos šūpuļtīklā, kurš atradās ābeļdārza pašā malā. Nepagāja ilgs laiks un parādījās viņa. Šodien viņai mugurā bija cits peldkostīms. Vairāk atgādināja tādu kā bikinī. Arī man mugurā bija tikai peldbikses, jo diena bija karsta un sutīga, kā uz pērkonu. Pienākot tuvāk viņa it kā pa jokam teica, ka pa gabalu esot izskatījies, ka es te pliks guļot. Atbildēju viņai, ka neesmu jau tāds. Abi pasmējāmies un viņa sāka plūkt zāli ap jāņogu krūmiem. Skats pa tiešām bija kārdinošs, it sevišķi kad viņa bija noliekusies un dupsis gaisā. Bija sajūta, ka šodien viņa mani speciāli kaitina. Peldkostīma biksītes bija daudz šaurākas par iepriekšējām un varēja vietām saskatīt kūsīti. Jutu, ka manas peldbikses sāk spiest un kamēr viņa to nav redzējusi, ātri devos prom. Nu kur gan citur, kā uz šķūni. Pa ceļam jau atkal biju izdomājis sodus un noplūcis žagaru. Šodien viņa mani patiesi bija pārsteigusi ar saviem vārdiem un pieticīgajām biksītēm, bet tas nebija lielākais pārsteigums. Ātri ielīdu šķūnī. Iešļūcenes un peldenes aizlidoja katra uz savu pusi un es pilnīgi pliks piegāju pie ratiem, kur biju paslēpis visādas lietas. Paņēmu to pašu uzgriezni un auklu, tikai šodien biju izdomājis pamēģināt ko jaunu. Apsēju auklu ap olām un pa siena pantu kāpu augšā. No turienes varēja tikt uz sijām, kuras bija viena no otras kādu nepilnu pusotru metru. Nostājos ar katru kāju uz savas sijas. Ar vienu roku turējos pie jumta spāres, lai nenokristu lejā, bet ar otru roku ieliku smago uzgriezni sev starp dibena vaigiem. Uzdevums jeb sods bija palaist vaļā dibena vaigus un ļaut uzgrieznim, kurš bija piesiets auklas galā, ar kuru bija nosietas man olas, krist lejā. Ar otru roku pieturejos pie otras spāres un tagad tāds stāvēju,kā tāds x burts. Nekādi nevarēju saņemties palaist to uzgriezni vaļā, bet tai pat laikā jutu, ka ilgi to tur tā nenoturēšu. Aizvēru acis un mēģināju koncentrēties cik spēka. Varēja dzirdēt, ka kaut kur rībina negaiss. Nepagāja ilgs laiks un un sākās pamatīgs lietus. Arī vecais jumts bija savu nokalpojis un vietām tecēja ūdens. Dažas piles ik pa laikam trāpīja arī man. Te pēkšņi, kā zibens spēriens, izdzirdēju kaimiņienes balsi. Viņa prasīja, vai es ilgi tur vēl stavēšu. No uztraukuma pat nejutu, kā izslīd uzgrieznis, bet sitiens pa olām bija tik pamatīgs, ka diezgan skaļi ievaidējos. Tad viņa turpināja runāt un teica, lai es kāpjot lejā. Nezinu kas tajā brīdī manī notika, bet paklausīju, kā sunītis. Viens mirklis un jau stāvēju viņas priekšā. Neveikli mēģināju sevi piesegt ar rokām. Viņa stāvēja man pretī tajā pašā peldkostīmā, tikai bija viscaur slapja. Garie mati un peldkostīms vēl pilēja un viņa nedaudz trīcēja no nupat saņemtās aukstās dušas. Laukā patiešām gāza, kā ar spaiņiem. Parunāt neko nevarēju, bet arī nevajadzēja, jo runāja viņa. Viņa teica, ka kādu nedēļu jau skatās manas izrādes. Pirmajā reizē gan gribējusi izstāstīt manai vecmammai, bet tad pārdomājusi. Ilgi nevarējusi aizmigt un domājusi par redzēto, tad nākošajā dienā mani atkal vaktējusi un nākusi skatīties līdz sapratusi, ka arī viņu uzbudina tas ko es te darot. Vakar esot nolēmusi, ka pietiek skatīties caur šķirbu dēlī, un ka pati grib piedalīties un skatīties izrādi klātienē,bet nevarējusi saņemties un ja nebūtu sācis līt, tad nezin kā būtu bijis. Bet nu viņa bija te un man joprojām mute bija sausa un pateikt neko nevarēju, rokas biju salicis priekšā loceklim un kaunpilnām acīm skatījos zemē. Bet viņa turpināja un teica, ka man esot izvēle, vai nu viņa izstāstot manai vecaimammai vai arī... Kamēr viņa runāja, man galvā izskrēja cauri milijons domu mēģinot atcerēties, ko visu te esmu darījis un ko viņa ir redzējusi. Kauns bija tāds, ka gribējās, lai zeme paveras un es būtu kaut kur tālu prom. Sapratu, ka viņa mani ir redzējusi tādu, ka vairāk jau nav ko slēpt un teicu, ka ja jau mani esi redzējusi tāds kāds es esmu un ja vēlies tad vari darīt visu, kas patīk, tikai lai nevienam nestāsta. Viņa pasmējās un teica, ka tas tagad esot atkarīgs tikai no manis paša. Viņa apgāja man apkārt un jautāja, vai viņa drīkstot novilkt peldkostīmu un pakārt, lai izžūst. Atbildēju, ka jā, jo domāju, ka tūlīt viņu redzēšu pliku. Bet tā vietā viņa lika man pagriezties un aizvērt cieši acis. Viņa vēl kaut ko runāja, bet es pusi nedzirdēju, jo nevarēju vēl attapties no situācijas pavērsiena. Nedomājot pagriezos un paskatījos uz viņu. Viņa patiešām bija novilkusi peldkostīmu un pakārusi, lai žūst. Kādu brīdi bija klusuma pauze, jo es vispār neko pateikt nevarēju. Pirmo reizi dzīvē redzēju kailu sievieti,ja neskaita, ka ar draugiem bijām skirstījuši dažādus žurnālus. Bet tad ierunājās viņa un teica, ka es tomēr esot nepaklausīgs un bez pēriena te neiztikt. Dažas dienas atpakaļ viņa te esot redzējusi kā es te rāpoju no viena šķūņa malas līdz otrai un atpakaļ, un pēc tam esot mēģinājis sevi nopērt. Tad nu viņa lika man mesties četrrāpus un rāpot. Nebija nemaz tik viegli, jo smagais uzgrieznis vilkās pa šķūņa nelīdzeno grīdu brīžiem kaut kur aizķeroties, bet tad palīgā nāca viņa. Viņa no ratiem bija paņēmusi kārklu vicu, kuru šodien pa ceļam biju noplūcis. Gaisā atskanēja švīksts un sajutu dedzinošu sāpi uz sava dibena. Es nekad tik stipri nebiju sev trāpījis. Vēl viens švīksts un es elsdams un tricēdams apstājos. Viņa pienāca tuvāk un prasīja, vai tiešām es gribot, lai viņa pastāsta vecmammai, ko es te šķūnī esot darījis. Nezinu kas tās man bija par bailēm, bet vēlreiz lūdzu, lai nevienam nestāsta un ka darīšu visu, ko viņa grib. Viņa bija uzķērusi šīs manas bailes un visu atlikušo vasaru es pa tiešām darīju tikai to ko grib viņa. Un kā izrādījās, tad apetīte aug ēdot... Paklausīgi rāpoju tālāk un saņēmu vēl vairākus šāvienus pa dibenu, līdz viņa attapās un saka, kā tad tev caurumā nekā nav, jo aizvakar esot redzējusi citu skatu. Ateicu, ka ratos nolikts. Tas bija diezgan pamatīgs vīles kāts, kuru tur pat šķūnī biju atradis un neviļus izdomājis pielietojumu. Viņa piegāja pie ratiem un atrada to. Pasniedzot man viņa vēl pasmējās un teica, ka pa gabalu tas esot izskatījies mazāks. Tā jau bija kauns un nu vēl šis. Saslapināju ar siekalām un elsdams pūsdams dabūju to iekšā. Uzbudinājums bija tik liels, ka gribēju jau izšaut un neviļus pieskaros savam loceklim. Viņa dusmīgi paskatījās uz mani un teica, ka vēl nav laiks un turpmāk bez viņas atļaujas es nedrīkstu ne beigt ne arī sev pieskarties. Tad viņa lika man vēl pāris reizes parāpot no vienas sienas līdz otrai pa ceļam saņemot vēl dažas reizes pa dibenu. Nu es drīkstēja piecelties un viņa lika man nostāties pie ratiem ar skatu pret viņu un atliekties. Ar rokām turējos pie ratu pretējās malas un gaidīju kas būs tālāk. Tālāk sekoja tas, ko jau nojautu. Viņa teica, ka esot redzējusi kā es perot arī savu draudziņu un te lēkājot. Viņu tas esot nenormāli pavilcis un jau vairākus vakarus nelicis tas mieru un tagad nevarot palaist garām tādu iespēju. Ļāvos notikumiem, dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un gaidīju. Atskanēja švīksts un es skaļi ievaidējos, jo dzēliens bija tik ass. Elsoju un trīcēju. Atvēru acis un paskatījos uz viņu. Viņa smaidīja un teica, ja es izturēšot piecas reizes, tad saņemšot balvu. Aizvēru acis un gaidīju nākošo. Pie trešās reizes jau gribēju padoties, bet viņa mani pierunāja turpināt. Un kā gan nē, ja vienā rokā viņa turēja žagaru, bet otra roka viņai bija kājstarpē. Pēc piektās reizes elsdams un pūzdams notupos uz zemes. Tas nebija tas pats, kad pats sevi sodīju. Loceklis smeldza un pulsēja no sāpēm, bet tik un tā bija akmensciets. Viņa bija pagājusi nedaudz tālāk un prasīja man, vai es vēl ilgi tur šņukstēšot vai arī nākšot saņemt savu balvu. Paskatījos uz viņu. Viņa stāvēja šķūņa vidū, kājas nedaudz iepletusi un ar roku masēja savu kājstarpi. Viņas elpa bija nedaudz saraustīta, bet tiku tā sapratu, ka viņa grib, lai es noguļos ar muguru uz grīdas. Tiklīdz biju apgūlies, tā viņa nekaunīgi nostājās man virs sejas un vēl mirklis, kad viņa jau bija notupusies un viņas kājstarpe saskārās ar manu seju. Nerunājot jau nemaz, ka pirmo reizi dzīvē redzēju ko tādu, bet arī tik tuvu. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Manu tīksmināšanos pārtrauca viņa ar diezgan bargu pavēli - laizi! Kā apmāts sāku darīt kā nu pratu. Mēģināju apgūt viņu visu. Tolaik jau vēl nezināju kas ir klitors un kas īsti jādara, bet kaut kā savu darbu pabeidzu. No elsām viņa drīz vien pārgāja uz tādiem kā kunkstiem un vienā brīdī pamatīgi notrīcēja. Viņa piecēlās un teica, ka man vēl esot daudz ko mācīties, bet tā kā vasara vēl esot gara, tad gan jau paspēšot vēl man šo to iemācīt. Tā arī bija, viņa daudz ko man iemācīja un to nekad neaizmirsīšu... Beidzot viņa ļāva man piecelties un deva atļauju izšaut salūtu. Lietus bija piestājis, viņa uzvilka savu slapjo peldkostīmu un pirms devās prom teica man, ka turpmāk uz šķūni bez viņas atļaujas es nākt nevarot. Tā arī bija, uz šķūni gājām tikai tad, kad viņa gribēja. 3265 1 3 pirms nedēļām
- Anal adventure) I gripped her neck tight, she squealed, she pretended like she didn't like it and she was refusing to do it because she said it was painful however, we did it many times and then knew that she was down for it. It just had to be the right moment and we had to prepare for it, which is fine with me, it always takes time to get used to a partner, sometimes people aren't ready to do it sooner, but it's important to have patience in a relationship and everything else in life. I do appreciate classic sex as well, it all depends on the partner, I'm willing to explore. I do have some boundaries, but I'm pretty open minded.. 529 0 3 pirms nedēļām
- Lūkass un Laila (3.daļa) Lūkass un Laila (3.daļa) Lūkasa roka sāka skart Lailas kājstarpi. Tā bija pavisam citāda, nekā mazliet jaunavīgā draudzenes Signes kājstarpe, pie kuras jau viņš bija sācis pierast (bet viņa tagad bija tik tālu projām). “Paņem mazliet šo, būs foršāk!”, Laila čukstēja, sniedzot viņam lubrikanta pudelīti. Lūkass paklausīja un viņa labā roka tagad sāka maigi slīdēt pa Lailas kājstarpi. “Es Tev iemācīšu, kā sniegt baudu sievietei, tikai mazliet pacietības!”, Laila čukstēja Lūkasam ausī. Laila arī neviļus pievērsa uzmanību Lūkasa jau pilnībā piebriedušajam loceklim. Tas bija ļoti iespaidīgs – ar tādu viņai savā pieredzē vēl nebija bijusi iespēja saskarties. Šis garais jaunais čalis (190+ cm) un viņa – neliela auguma (ap 165 cm), bet ļoti seksīga 40+ gadniece – vai tas vispār ir iespējams? “Vai Tu kādreiz arī laizi savas draudzenes “pussy”?”. “Nu, esmu mazliet mēģinājis!”. “Pamēģini tagad, man tas ļoti patiktu, un es gribu, lai Tu izbaudi īstu sievietes smaržu un garšu!”, Laila prasmīgi vadīja Lūkasa galvu savas kājstarpes virzienā. Lūkasam nebija variantu, abas Lailas rokas satvēra viņa galvu un virzīja tur, kur viņš vēl šorīt nebūtu devies pat savās trakākajās iedomās. Sievietes smarža pārņēma viņu, mēle un lūpas, instinktu vadītas, devās satikt Lailas slideno klitoru un kaunuma lūpiņas. “Es papletīšu, lai Tu tiec klāt!”, Laila turpināja čukstēt ļoti pavedinošā balsī, “Jā, tas ir klitors, tam vari droši pievērst vairāk uzmanības!”. Lūkasa asinis burtiski vārījās, ar Signi šis parasti ilga tikai dažas sekundes, bet ar šo sievieti viņš jau uzreiz bija gatavs to darīt ilgi – šī smarža un garša viņu vājprātīgi uzbudināja, loceklis jau sen bija kļuvis superciets. Pirmo reizi dzīvē viņam vairs negribējās steigties un gūt baudu tikai priekš sevis. “Tev izdodas ļoti labi, ielaid droši pirkstus iekšā “tur”, Tu taču esi labs masieris, seko savām izjūtām!”, Laila turpināja aicināt uz kaut ko vēl seksīgāku. Lūkass pakļāvās, un jau drīz Lailas elsas sāka pieņemties spēkā. Orgasms atnāca, kad jaunā prasmīgā masiera rokas bija atradušas viņas īpaši jūtīgo punktu maksts dziļumā. “Nāc droši iekšā, gribu sajust Tavu lielo locekli tagad”, Laila bija ļoti tieša. Lūkass iegāja viņā klasiskajā pozā. “Ja gribi pagarināt šos priekus, tad izvelc āŗā, kad vajag un pabraukā ar to pa manu klitoru, tagad gan jau zini, kur tas ir!”, Lailas balss vēl arvien bija ļoti erotiska. Lūkass jau bija devies lubricētajā makstī un izbaudīja šo sajūtu. “Kā Tev patīk šis?”, Laila jautāja, negaidīti cieši sasprindzinot savus maksts muskuļus. Tas bija kaut kas tāds, ko Lūkass nebija gaidījis, viņš ātri izrāva savu locekli un centās nomierināties. Pēc brīža viņš atgriezās un turpināja. Lai kaut mazliet koncentrētos un ātri nebeigtu, Lūkass sāka pievērst uzmanību apkārt esošajām lietām. Viena no tām bija foto uz galdiņa pie gultas. “Kas tā par jaunkundzi tajā foto ar Tevi?”, Lūkass pēkšņi jautāja, cenšoties savaldīties. “Ā, tā ir mana meita, šogad beigs vidusskolu!”. “Cik tad Tev ir gadu, ja drīkst jautāt, es biju domājis, ka kādi 30-35? Tu esi tik nenormāli seksīga!”, Lūkass izdvesa, pārtraucot kustības. “Kā Tev šķiet? Nu, vispār 45. Vai tā ir problēma? Un cik Tev?”, jautājoši atbildēja Laila. “Wow, Tu esi tik fantastiski seksīga, bet Tev taču ir apmēram tikpat, cik manai mammai. Un man ir tikai 20”, Lūkass atjēdzās. “Parunāsim par to vēlāk, vienkārši turpini, jo es gribu izjust Tavu īsto kaisli!”, Lailas skatiens izteica visu. Atpakaļceļa vairs nebija, jo pēc šiem vārdiem Lūkass nolēma doties taisnā ceļā uz savu kulmināciju, viņa loceklis brīžiem tika cieši sagrābts Lailas maksts dziļumā, tas bija daudz foršāk par to bezpersonisko masturbatoru. Kustības kļuva straujas un mērķtiecīgas, Lūkass neatlaidīgi devās uz finiša līniju, gluži kā sporta sacensībās. Laila pāris minūtes izbaudīja jaunieša lielā locekļa dziļās kustības, bet tad juta, ka ir sācies kaut kas nekontrolējams. Pēc nepatīkamā rīta piedzīvojuma ar Signes dāvināto masturbatoru, Lūkasa orgasms bija tiešām varens. Laila ar prieku izjuta šo nevaldāmo spermas strūklu, kas piepildīja viņas maksti. “Izšauj visu, kas Tev ir, mans jaunais masieri!”, viņa čukstēja Lūkasa ausī vēl mirkli pirms viņa vājprātīgā orgasma. Lūkasa ķermenis saļima uz Lailas jau mirkli pēc trakā orgasma. “Kaut ko tādu es nevarēju pat iedomāties, tik forši, vājprātīga bauda!”, Lūkass čukstēja, kad saprāts sāka pamazām atgriezties. “Man arī patika, īpaši tā Tava masāža sākumā, Tev ir talants un tik prasmīgas rokas! Arī Tavs izšļāciens bija tiešām labs! Varu Tev iemācīt vēl šo to, ja Tev nav iebildumu pēc treniņiem šajā semestrī tikties ar pieredzējušāku sievieti! Varbūt iemācīsies daudz vairāk nekā ar to Tavas draudzenes dāvanu!”. 1650 7 3 pirms nedēļām
- Lūkass un Laila (2.daļa) Ieejot Lailas dzīvoklī, Lūkass kļuva mazliet saspringts. Lailas automašīnā viņi bija jauki iepazinušies un parunājuši par neko, bet masāža bija pavisam kas cits, tas jau bija diezgan intīmi. Lailas seksīgais, trenētais dupsis bija vismaz 2 reizes lielāks nekā Signei, bez tam vecākas sievietes Lūkasam reizēm šķita ļoti pievilcīgas. “Es, protams, darīšu, ko varēšu, bet ceru, ka viņa mani pārāk neuzbudinās!”, viņš domāja. Lailai tikmēr šis piedzīvojums sāka iepatikties. Sarunas gaitā viņa arī bija uzzinājusi par Lūkasa draudzenes prombūtni, tas sāka izskatīties ļoti interesanti. “Smukais čalis jūtas mazliet vainīgs par to somu, un ir gatavs masēt mani puskailu. Vīrs nebūs mājās vēl kādu laiku, vai tas nav jauki!”, viņa prātoja, atslēdzot sava dzīvokļa durvis. Dzīvoklī Laila droši veda Lūkasu uz savu guļamistabu. “Iekārtojies šeit, es tūlīt būšu!, viņa teica un nozuda vannas istabā. Lūkass tikmēr ķērās pie savas somas. “Labi, ka man ir līdzi viss nepieciešamais!”, viņš nodomāja. Apskatot somas saturu, protams, arī masturbators lika atcerēties par neseno pārpratumu sporta klubā, bet to Lūkass centās izdzēst no savas atmiņas. “Esmu gatava!”, Laila teica, ienākot guļamistabā un noguļoties gultā. “Vispirms uz vēdera, lūdzu!”, Lūkass teica, bet viņa domas bija pavisam kaut kur citur, jo Lailas uzvilktās stringa biksītes vēl vairāk izcēla viņas pasakaino, uz velotrenažiera trenēto dupsi. Lūkass sāka ar parastu masāžu, lai saprastu situāciju. “Nu, jā, tā Jūsu plecu josla tiešām ir saspringta!”, viņš murmināja, bet juta, ka loceklis kļūst arvien cietāks. Laila tikmēr šo izbaudīja pa īstam. “Viņa rokas ir tik labas! Es taču nelaidīšu garām šo iespēju!”, viņa domāja. Pēc brīža Laila apgriezās gultā uz muguras. “Tavas rokas ir fantastiskas, varbūt var kaut ko darīt arī, kad guļu uz muguras!”. Viņa izaicinoši novilka savu sporta krūšturi, vienīgais atlikušais apģērba gabals bija tās nenormāli seksīgās stringa biksītes. “Nu, es mēģināšu!”, Lūkass apjucis atbildēja, bet viņa lielo erekciju zem šortiem vairs nekas nevarēja noslēpt. “Wow, Tu esi mazliet satraukts, es atvainojos!”, Laila koķeti noteica. Viņas roka atrada ceļu uz Lūkasa šortiem. “Tas tiešām ir kļuvis ciets!”, viņa konstatēja. “Tas tāpēc, ka Jūs esat nenormāli seksīga šajos stringos, es pat nezinu, ko darīt!”, Lūkass atbildēja. “Neuztraucies, izdomāsim kopā! Varbūt, ka mums ir šis jāturpina!”, Laila jau sāka vilkt nost savus seksīgos stringus, “Ja Tev nav iebildumu, protams! Varbūt, ka būs pat foršāk nekā ar to draudzenes masturbatoru”. Lūkass bija apjucis, bet Lailas darbības viņam šķita ārkārtīgi seksīgas. “Man, ziniet, tikai ir viena neliela problēma – es parasti ļoti ātri beidzu!”. “Nu, es to sapratu no uzraksta uz tā masturbatora, bet Tava vecuma čaļiem tas laikam nav nekas neparasts! Tu man sniedzi foršu masāžu, varbūt varu Tevi mazliet pamācīt šajā jomā?”, Laila izaicinoši papleta savas kājas Lūkasa virzienā. Pirmo reizi Lūkass ieraudzīja Lailas kājstarpi, tas viņu nereāli uzbudināja. “Ja vēlies turpināt un iet līdz galam, man ir liels bonuss, ko Tev piedāvāt – Tu vari beigt manī iekšā, cik vien vēlies, nekad nevajadzēs ķēpāties ar tiem prezervatīviem!”, Laila bija jau krietni uzvilkusies no Lūkasa acīmredzamās erekcijas, un turpināja viņu vilināt uz kaut ko vēl daudz intīmāku. Lūkass sāka laizīt Lailas krūtis. Ne tikai Lailas dupsis, arī krūtis bija krietni lielākas nekā Signei un tas bija viņam ļoti uzbudinoši. Laila sāka patiesi izbaudīt šo. “Ja vēlies patiesu sievietes uzmanību, tad vēl Tev noteikti būs kādā brīdī jāpievēršas arī viņas “pussy”!”, viņa čukstēja un centās vadīt vienu Lūkasa roku zemāk uz savu kājstarpi. 1461 1 3 pirms nedēļām
- Lūkass un Laila (1.daļa) Lūkass (20 gadi) gatavojās jau drīz doties uz sporta zāli. Bija neliela vientulības sajūta, jo Signe (draudzene) bija pirms nedēļas devusies pavadīt vienu semestri Dānijā, tāpēc tagad mazajā dzīvoklītī viņš bija viens. Protams, studijas arī prasīja laiku, bet tās viņam patika, pēc masāžas sertifikāta iegūšanas viņš pat bija nolēmis izlikt sporta zālē sludinājumu ar savu piedāvājumu par trigera punktu masāžu. Signei viņa masāžas ļoti patika, tās gandrīz vienmēr pārauga karstā seksā. Vienīgā problēma, ka tas līdz šim nekad nevilkās ilgi, Lūkasam vēl nebija izdevies atrast veidu, kā savaldīties seksa laikā. Signe, dodoties projām uz Dāniju, viņam bija atsūtījusi uz piegādes kasti vīriešu masturbatoru, uz kura bija uzlīmējusi uzrakstu “Patrenējies!” un arī savu foto. Laila (45 gadi) arī gatavojās doties uz sporta zāli. Tā viņai bija iespēja mazliet mazināt stresu, patika reizēm arī pavērot vingros vīriešu ķermeņus un tad mājās par šo pafantazēt. Vīrs atkal bija devies garākā komandējumā uz Norvēģiju vai Zviedriju (viņa pat īsti neatcerējās, uz kuru no šim valstīm šoreiz). Pēc komandējumiem vīrs parasti nebija pārāk aktīvs uz seksu, stāstīja par nogurumu utt. Lailai gan bija nelielas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar gados jaunākās asistentes Luīzes dalību komandējumos, bet nekādu taustāmu pierādījumu viņai nebija. Tā nu reizēm nācās pastiept roku gultas atvilktnes virzienā, kur glabājās uzticamais vibrators. Mazliet stresu radīja domas, ka to varētu atrast viņas meita, kas mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Lūkasam vēl bija kādas 15 minūtes līdz iešanai uz sporta zāli, tāpēc viņa skatiens neviļus pievērsās masturbatoram. “Varbūt varu vēl paspēt!”, viņš nodomāja. Erekcija radās jau no domas par to, cik cieši tas atkal aptvers viņa piebriedušo locekli. Lūkass paķēra lubrikantu un šī mazā izprieca varēja sākties. Viņš centās noturēties ilgāk nekā iepriekšējā reizē, bet masturbatora radītā sajūta bija nepārspējama. Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Lūkass panikā iemeta savu masturbatoru sporta somā, kas stāvēja pie durvīm, un pabāza galvu pa durvju spraugu. “Vai Jums arī nav elektrības?”, izmisīgā balsī viņu uzrunāja kaimiņiene pensionāre. “It kā viss kārtībā!”, Lūkass atbildēja. “Nu, tad jau atkal man tie korķi, atvainojiet!”, noteica kaimiņiene. Atsākt procesu jau bija par vēlu, Lūkass ātri sakopa sevi un steigšus devās uz sporta zāli. Laila jau bija ieradusies sporta zālē, nākot iekšā viņa ievēroja, kas tas viens jaunais čalis, kuru viņa jau bija agrāk ievērojusi, cenšas kaut ko pielīmēt pie ziņojumu dēļa. “O, trigera punktu masāža, vai tas nebija tas, par ko mana draudzene Krista nesen tik ļoti fanoja!, vajadzēs pēc sportošanas izlasīt detaļas”. “Arī tas puisis bija ar diezgan simpātisku smaidu, bet tāds “pazaļš” izskatās”, Laila nodomāja. Treniņš pagāja bez īpašiem piedzīvojumiem. Laila šoreiz pievērsās velotrenažierim, kas dažreiz radīja diezgan seksīgas izjūtas, ko gan vajadzēja mazliet slēpt no apkārtējiem. Zāle bija patukša, Lūkass darbojās ar svariem, pāris reizes spogulī viņš nejauši ievēroja Lailas apspīlētās melnās bikses kustībā uz trenažiera. “Tas ir tiešām seksīgi! Nez, cik tai sievietei ir gadu – kādi 35, 36? Viņa reāli māk parūpēties par savu izskatu!”, Lūkass nodomāja. Pēc dušas Laila piegāja pie ziņojumu dēļa un sāka lasīt Lūkasa sludinājumu. “O, konsultācija un pirmās 15 minūtes bez maksas, izklausās OK!”, Laila nodomāja. Tikmēr Lūkass bija paņēmis no automāta espresso un strauji devās izejas virzienā. Ejot ap stūri viņš netīšām uzgrūdās Lailai un viņa espresso izlija uz viņas baltās sporta somas. “Lūdzu, atvainojiet, es tiešām tā negribēju!”, Lūkasa balss skanēja izmisīgi. “Jūs gan esat straujš, vai arī Jūsu masāžas ir tādas?”, Laila jau uzreiz centās pārvērst šo par joku, bet netīrā soma vēl arvien stāstīja ko citu. “Es tūlīt dabūšu salvetes, tepat kaut kur jābūt!”, Lūkass sāka izmisīgi grābstīties ap savu somu. No Lūkasa somas ar nelielu blīkšķi uz grīdas nodevīgi izripoja Signes dāvinātais masturbators un aizripoja pa gaiteni, ik pēc brīža parādot Signes foto un uzrakstu. Abi uz mirkli sastinga, Lūkasa seja manāmi piesarka, bet Laika skaļi iesmējās. “Redzu, ka Tu ar masāžu tiešām esi uz “Tu”!”, viņa atkal centās to pārvērst jokā. “Tas mani pārliecina, varbūt varam izmēģināt to trigera punktu masāžu jau šodien pie manis?”. “Ak, vai, man būs jāmasē šī neparasti seksīgā 30-gadniece, kā es to vispār izturēšu?”, Lūkass nodomāja. Jau doma par Lailas apspīlētajām sporta biksēm šodienas treniņa laikā viņam atkal izraisīja erekciju, kuru, par laimi, pašlaik nevarēja pamanīt. “Ja vēlaties, man šodien nav nekādu nodarbību, varam. Es tiešām ļoti atvainojos par šo!”, Lūkass murmināja, neveikli cenšoties savākt savu masturbatoru no grīdas un ar salveti tīrot Lailas somu. Brauciens ar Lailas auto līdz viņas mājām ilga tikai pāris minūtes – gluži kā Lūkasa līdzšinējie seksa piedzīvojumi ar draudzeni Signi. 1744 1 3 pirms nedēļām
- Pirmā darba diena Pirmā darba diena No rīta jaunajā darba vietā ierados krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj pārģērbties un pagatavot Kundzei rīta kafiju. Naktī diezgan slikti gulēju, bieži modos un skatījos pulstenī, nevēlējos nokavēt savu pirmo darba dienu. Satverot durvja rokturi, ķermeni pārņēma dīvainas trīsas un arī loceklis sāka piebriest... Ieeju sev atvēlētajā kabinetā. Aizverot aiz sevis durvis palieku pie durvīm un novērtēju kabinetu.. Kabinetā, gar vienu sienu atrodas skapji, gar otru, pārītis ādas dīvānu. Telpas galā atrodas stikla galds ar datoru un bāra krēsls. Tā tagad būs mana darba vieta... Pieeju pie skapja ar koda atslēgu un ievadu kodu KUCE. Noskrapst atslēga un durvis nedaudz paveras. Plaši atveru durvis. Durvju iekšpuse klāta ar spoguļiem. Arī skapja aizmugures sienai piestiprināti spoguļi. Skapja augšējā plauktā atrodas dažādas parūkas, zemāk plaukts ar dažādām rotaslietām. Uz karināmajiem dažādi apģērbu komplekti, bet pašā apakšā kurpes uz augstiem papēžiem. Ātri izģērbjos un paņemu apģērba komplektu nr1- īsi, kupli melni svārciņi, melns topiņš ar izgriezumiem krūšu galos, melnas tīkliņa raksta zeķes Pieliecos, lai uzvilktu zeķes... Pēkšņi saņēmu spēcīgu plaukstas sitienu pa dupsi -Labrīt kuce Nebiju pamanījis, ka kabinetā ir ienākusi kundze -Labrīt Kundze -Skatos, esi ļoti paklausīga un par bikšelēm esi aizmirsusi. Man par to liels prieks. -Kad beigsi spoguļoties, un beidzot būsi apģērbusies ienāc manā kabinetā. Jā, un neaizmirsti par manu rīta kafiju, kuce -Klausos Kundze Ātri uzvilku zeķes, svārciņus un topiņu. Pienākusi kārta apaviem. Komplektam paredzēti puszābaciņi. Uzvelku tos.Un nu kārta parūkai... Paņemu kafijas tasi un dodos kabinetā pie Kundzes -Jūsu kafija Kundze Kundze stāv pie galda ar dibenu atspiedusies galda malai un kaut ko raksta telefonā. Ar žestu tiek parādīts, lai kafiju nolieku uz galda... Salieku rokas aiz muguras un ar skatu ieurbjos grīdā, gaidu tālākos rīkojumus... -Gatavojies apskatei kuce -Jā, Kundze Paplešu kājas plecu platumā un paceļu rokas aiz galvas. Esmu gatava apskatei... Cik ilgi tā stāvu, nezinu... Pēkšņi tieku saķerts aiz olām un tās tiek lēnām saspiestas. No pārsteiguma un sāpēm ievaidos. -Klusē kuce. Darba vietā esi tekoša? Tas labi. Tam jākļust par ieradumu... Jūtu, loceklis atkal sāk piebriest, un galviņa sāk pacelt svārciņus... -Klausos Kundze Saņemu plaukstas sitienu pa locekli... - Neesmu atļāvusi viņam stāvēt...Šādu nekaunību tūlīt sodīsim. Saņemsi pērienu kuce -Jā Kundze -Nostājies pie galda, pieliecies un ar elkoņiem atbalsties pret galdu. Rokas turpini turēt aiz galvas. Un nespirinies, lai nav procedūra jāatkārto vairākas reizes Tiek pacelti svārciņi... un saņemu pirmo plaukstas sitienu pa dupsi -Paldies Kundze Saņemu desmit sitienus. Pēc katra sitiena pasaku „ paldies kundze”... -Drīksti iztaisnoties kuce. -Ar apģērbu esi tikusi galā godam. Man patīk... -Paldies Kundze -Tagad turpināsim...Katram apģērbam ir nepieciešamas rotaslietas. Rotaslietas ir obligāti jānēsā darba laikā. Un tad vēlāk jau redzēsim... - Izstiep rokas un aizver acis -Jā Kundze Izstiepju rokas un gaidu tālākos rīkojumus... Stāvot ar aizvērtām acīm un dzirdot kundzes soļus, jūtu, atkal uzbudinos... Uz rokām tiek uzliktas rokassprādzes. Paiet laiciņš un arī kājas potītes tiek pie savām sprādzītēm... -Drīksti atvērt acis kuce. Tagad paplet kājas nedaudz platāk... -Klausos Kundze Starp kājām tiek ielikts metāla stienis un piekabināts kājas sprādzēm. Nu vairs nav iespēja sakļaut kājas kopā. -Rokas aiz galvas Noskrapst karabīne, un rokas tiek saslēgtas aiz galvas. Kundze nostājas man pretī, rokās turo siksniņu ar uzrakstu „KUCE”. Tūlīt arī tā tiek aplikta ap kaklu. Tad no galda tiek paņemti jau zināmie zvaniņi un pieknaģēti krūšu galiem... - Lai dzirdu, kad pārvietojies pa biroju ... No visām šīm procedūrām un bezpalīdzības sajūtas, jūtu, atkal teku... Un pirmās pilītes jau stiepjas pretī gridai -Tagad dodies uz savu darba vietu. Kad būsi vajadzīga, pasaukšu... Izeju no kabineta un dodos pie rakstāmgalda. Pārvietošanās ir stipri apgrūtināta, traucē gan augstie papēži, gan plati saslēgtās kājas. Pieejot pie krēsla, tikai tagad pamanu, ka siena ap rakstāmgaldu ir klāta spoguļiem...Mēģinu uzsēsties uz krēsla, spoguļos atspīd maigi sārts dupsis un tekošais loceklis...Dupsis sūrst pēc pēriena... Apsēžos uz krēsla. Monitorā atvērts ziņojums...Vari rokas aiz galvas vairs neturēt kuce Nedaudz nomierinājies apskatu apkārtni...Ir redzams, ka katrs apmeklētājs varēs mani aplūkot spoguļos...No domām vien, ka svešinieki redzēs mani kailu, loceklis piebriest...Ar pirkstiem aizskaru locekli, pirksti kļūst mitri no sulas kas izdalās ...atkal teku... Ielieku pirkstus mutē un nolaizu... Pēkšņi atveras ieejas durvis, un telpā ienāk pieticīgi ģērbta sieviete. Kājās viņai gari šņorzābaki, ap vidukli apsiets priekšautiņš, krūšu galus rotā pieknaģēti krūšu pušķīši...Rokas,kas ietērptas melnos cimdos, tur palielu iepirkumu maisiņu Uzmetot man nicinošu skatienu viņa nosaka -Kundze mani izsauca... Izņemu pirkstus no mutes... -Tūlīt jūs pieteikšu Nolecu no krēsla, noskan zvaniņi, un zvaniņiem skanot, dodos uz kabinetu lai pieteiktu apmeklētju Ejot garām viešņai, redzu, viņa taču pilnīgi kaila, bez biksītēm... Dupša caurumiņā mirgo sarkana anālā tapa... -Lūdzu. Kundze jau jūs gaida... Atgriežos savā darba vietā... Paiet ilgs laika sprīdis, un tad saņemu ziņu- ienāc kuce Steigšus dodods uz kabinetu - Klausos Kundze... - Skaties. Kundze pievēršas pieticīgi ģērbtajai dāmai - Dēļ šīs tekošās kuces telpas uzkopšana jāsāk no rīta...Domāju, ka vajadzīgs sods... Tūlīt tevi nopērs apkopēja...Nāc kuce pie galda, un ar krūtīm uzgulies uz tā... -Jā, Kundze -Vari sākt... Saņemu spēcīgu plaukstas sitienu pa dibenu...tad nākamo...un tā līdz desmit. - Tagad abi pazūdiet no manām acīm. Jā, un sagatavo kuci pirmajai reizei...Drīksti pieņemt arī pateicību par pērienu Abi ar apkopēju dodamies uz manu darba vietu. Viņa liek man nogulties ar vēderu uz krēsla. Poza tiešām nav no tām ērtākajām... Rokas tiek pieķēdētas pie krēsla kājas. Pār muguru tiek pārlikta lenta, un tieku piefiksēts pie krēsla. Kustēties nav iespējams. Skats spoguļos uzbudinošs... Tiek pacelti mani svārciņi, un dupša caurumiņā tiek ievadīts šprices uzgalis. Tad apkopēja šprices saturu iepilda manī... Tad atspiežas pret galda malu un paceļ priekšautiņu. Saprotu, ka pienākusi reize pateikties par pērienu...Vēdera lejusdaļā dīvainas sajūtas pēc špricītes...Apkopēja paskaidro, ka kamēr klizma iedarbojas, man jādarbojas ar mēlīti...Jo atrāk viņai būs labi, jo ātrāk tkšu uz tualeti... Cenšos ļoti, ļoti... Apkopēja aiz matiem turot manu galvu, regulē, kur labāk mēlītei darboties...Galva tiek atgrūsta...Pēc neilga brīža tieku atbrīvots no krēsla, un varu doties uz labierīcībām... Atgriežos savā darba vietā. Saņemu ziņu no Kundzes, ka nopilinātā grīda pie krēsla jāsakopj ar mēli. Nometos uz ceļiem lai uzlaizītu savu iztecējušo šķidrumu. Savācis visu, domāju, nedaudz atvilkšu elpu. Taču jauns Kundzes rīkojums, un dodos uz kabinetu. Kundze sēž uz dīvāna, apkopēja nometusie uz ceļiem uz grīdas. Apkopējas galva atrodas kundzei starp kājām un tiek veikta mēles deja... - Gulies ar vēderu uz galda kuce. Kājas plati, ar rokām paplet dupša vaigus Jūtu, kājas tiek paplestas un pieķēdētas pie galda. Apkopēja nostājas man pie sejas. Kakla siksnai tiek piestiprināta karabīne, un tiek pieķēdāta pie galda. Atkal manas kustības ir ierobežotas. Dupša caurumiņš sajūt aukstu gēlu...jūtu ka kundzes pirksts mēģina manī ienākt -Nerausties kuce. Pirmajā reizē jau mēs tev palīdzam, bet turpmāk tev pašai būs viss jādara. Gan klizma, gan cauruma iesmērēšana. Jābūt vienmēr gatavai sniegt apmierinājumu gan man, gan tam kam likšu. Saprati kuce? -Jā, Kundze. Sapratu -Tagad atslābinies un gūsti pirmās reizes baudu. Jūtu, pirkstiņš jau ieslīdējis manī un saimnieko kā savās mājās. Pieķēdētais ķermenis neļauj man izlocīties no šīs procedūras -Kuce pārāk saspringusi un domā... Ņem abpusējo straponu un novērs viņas domas. Lai mācās sniegt baudu sūkājot. Apkopēja nostājas pie manas sejas, aiz matiem tiek pacelta mana galva, un lūpām tiek piespiests melns gumijas loceklis. Negribīgi paveru lūpas un ļauju tam ieslidēt mutē Dupsis tiek atbrīvots no pirksta, un sajūtu jau resnāku rīku pie dupša caurumiņa. Tas lēnām un nesteidzīgi pleš manu caurumiņu un slīd arvien dziļāk manī. Tad iestājas neliela pauze... Es turpinu sūkāt locekli... Un tad Kundze sāk aktīvas kustības, uz priekšu un atpakaļ...Mans loceklis arvien vairāk piebriest un tiek izšauts salūts... Arī apkopējas kustības kļūst arvien straujākas...viņa beidz, un atbrīvo manu muti no strapona. Kundze vēl kādu laiku darbojas ar straponu...jūtu, atkal esmu gatavs beigt... Kustības tiek pārtrauktas, un dupša caurumiņš tiek atbrīvots no strapona... Apkopēja atbrīvo mani no važām.. -Kā redzu , kucei ļoti patīk šī procedūra. Mani tas priecē. Bet tagad sakop šmuci ko sastrādāji. Aiz sevis ir jāsakopj... Nometos uz ceļiem, un ar mēli sāku uzlaizīt savus nopilinātos spermas pleķus. Jūtu, no locekļa atkal sāk tecēt... Kamēr darbojos uzkopšanas darbos, no muguras pienāk apkopēja, un pēc Kundzes rīkojuma ievieto man anālo tapu... -Man prieks, ka biji atsaucīga un paklausīga kuce. Pēc uzkopšanas šodien drīksti doties uz mājām Lai nerastos domstarpības, un kucei nerastos doma rīt neiersatie darbā...Atceries... Tava pirmā darba diena ir nofilmēta. Ja neieradīsies darbā, video saņems visi tavi telefona kontakti un tiks publicēts internetā... Viss skaidrs kuce? -Jā Kundze. Visu sapratu... No rīta darbā ierodos krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj savest sevi kārtībā un jāsagatavojas darba dienai. Arī kafija Kundzei jāpagatavo. Ieslēdzu kafijas automātu un dodos pie sava apģērbu skapja... Šai dienai paredzēta sarkana kleitiņa ar dziļu dekoltē, sarkani garie zābaki, parūka rozā krāsā un rotaslietas, kuras nepaspēju aplūkot...kabinetā ienāk apkopēja... -Sveicināta kucīt. Nezini, ka pirms apģērba uzvilkšanas ir jāattīras? Ņem špricīti un darbojies...Es no malas pavērošu un uzmanīšu procesu.. Paņemu špricīti un uzgali uzmanīgi ievadu dupša caurumiņā. Kad tas izdarīts, šprices saturu ievadu sevī... Apkopēja tikmēr apsēdusies uz dīvāna... tiek paplestas kājas un norādīts, lai pasakos par padomu un uzraudzību... Nometos ceļos un sāku darboties...sāku ar apļveida kustībām pa lūpiņām, tad pamazām mēlīte tuvojas šķirbiņai... Apkopēja saņem manu galvu un sāk koriģēt manas kustības...jūtu, loceklis sāk piebriest un sulojas...uz grīdas nopil pāris piles šķidruma -Kuce labi darbojas...bet nu pietiks... sakop grīdu un prom uz dušu Ar steigu uzlaizu grīdu un skriešus dodod uz labierīcībām Atgriežos kabinetā, nostājos pie skapja un sāku ģērbties darba uniformā... Akopēja izlaidusies uz dīvāna un vēro mani... Kleitiņas dekoltē nenosedz pat nabu, mugurpusē izgriezums atklāj dibena vaigu šķirbu... Ķeros pie rotaslietām...Aplieku siksniņu ar uzrakstu „kuce”, tad ausīs iekarinu auskarus- riņķus ar uzrakstu „kuce”. Paņemu siksniņās iestiprinātas sarkanas lūpas un ievietoju mutē...tagad mute ir plaši pavērta, un nav iespējams viņu aizvērt...atliek vēl uzlikt rokassprādzes Apkopēja paskaidro, ka tās liekamas virs elkoņiem Kad tas izdarīts, viņa paņem manas rokas un saslēdz aiz muguras...Tad paņem zvaniņu no plaukta... un pieknaģē priekšādiņu... jūtu, atkal sulojos Apkopēja dodas prom...palieku viens(a) kabinetā... - Labrīt kuce -Labrīt Kundze (nesakarīgi noburkšķu, jo paplestā mute ar ierobežotāju neļauj skaidri izrunāt vārdus) - Skatos, esi nopietni sagatavojusies darba uzdevumu veikšnai. Pēc piecām minūtēm ienes kabinetā kafiju -Jā kundze Kundze pazūd savā kabinetā...uzgaidāmajā telpā ienāk apkopēja un arī dodas uz Kundzes kabinetu. Šoreiz apkopējai uzvilkta korsete, kas stutē kailās krūtis...kājās stringu biksītes ar straponu Paņemu kafiju, un dodos uz kundzes kabinetu. Katru soli ko speru, pavada zvaniņa skaņa, kas iekarināts loceklī.. Kafijas nešana nav no tā ērtākajām...kaut kā tieku galā ar uzdevumu, un nolieku kafiju uz galda -Man prieks, ka esi paklausīga un uzcītīga... Taču visu nebiji izdarījusi kā nākas, tāpēc desmit sitieni pa dupsi... Pagriežu dupsi un pieliecos, lai saņemtu sodu -Kundzes pēriens ir jānopelna... Tevi sodīs apkopēja... pēc soda centīgi atsūkāsi straponu...Apkopējā atrodas divi dildo un viņai ir jābeidz no tavām aktivitātēm Ar krūtīm uzguļos uz galda un saņemu pelnīto sodu...Jūtu, loceklis piebriest arvien vairāk. Papildus uzbudinājumu rada saknaģētā priekšādiņa, liekas tūlīt eksplodēs galviņa... Saņēmis pērienu, nometos ceļos, un apkopēja ievada straponu atvērtajās lūpās. Mūsu acu skatieni satiekas...cītīgi darbojos ar muti un mēlīti... Apkopējas kustības kļūst aktīvākas... No mana aizknaģētā peņa sāk tecēt sperma...Atkal esmu beidzis... -Malacīte, kuce. Prieks bija skatīties... Pēc uzkopšanas darbiem esmu atgriezusies savā darba vietā. Sēdēt nav īpaši ērti, jo atkal ir ievietota anālā tapa, taču darba uzdevumus neviens nav atcēlis. Jāsašķiro ienākušie e-pasti un jāpārsūta kundzei... Darbojoties sajūtu maigu vibrāciju dupsī. Vibrācija kļūst uzstājīgāka un ilgāka. Monitorā parādās uzraksts- steigšus pie manis kuce Pielecu kājās, un zvaniņam skanot steigšus dodos uz kabinetu pie kundzes Kabineta vidū atrodas žurnāla galdiņš. Uz galdiņa četrrāpus atrodas apkopēja. Rokas un kājas nofiksētas pie galda.Krūtīs iekarināti atsvari ar zvaniņiem, apakšējās lūpiņas ar ķēdītēm arī piestiprinātas pie galda. Lūpu ķēdītes smuki nostieptas... No šī skata man draudziņš sāk atkal piebriest... -Redzu, ka kucei patīk ko redz. Drīkstēsi papriecāties...Nostājies pie galvas....pārējo jau viņa pati izdarīs Izpildu rīkojumu. Apkopēja ar lūpām norauj zvaniņu no priekšādiņas... Aiz sāpēm ievaidos. Tad paņem locekli mutē un sāk darboties. Draudziņš diezgan ātri sāk attapties un sāk no jauna piebriest. Kundze sāk pērt apkopēju. Apkopēja turpina sūkāt skatoties man acis. Kundzes sitieni kļūst arvien stiprāki, jo apkopējas acīs saviešas asaras.Esmu gatavs eksplozijai un beidzu, taču apkopēja locekli no mutes neizlaiž un turpina darboties.Kad peršana beidzas, mans loceklis tiek atbrīvots -Tagad vari pateikties labdarei un drīksti viņu izlaizīt.. Steigšus dodos pie pavērtajām lūpiņām...skats no apakšas brīnišķīgs...sāku darboties ar mēlīti. Manu, ka ķēdītes arvien vairāk nostiepjas un zvaniņi dzied savu dziesmiņu Atskan skaļi vaidi, no lūpiņām nolido ķēdītes, un apkopēja ar visu svaru piespiež manu galvu galdam -Jauka izrāde dārgās...Tagad dodaties darba uzdevumos. Un jā, pieliec krūšu zvaniņus kuce. Nevēlos, ka pārvietojies pa biroju bez skaņas Atgriežos darba vietā, pielieku krūtīm zvaniņus, un turpinu iesāktos darba uzdevumus. Pēc brīža no kabineta iznāk apkopēja, pienāk pie galda un noskūpsta mani uz lūpām, ar mēli ielaužoties manā mutē...Sajūtu savas spermas garšu... -Paldies kucīt. Vakarā vēl tiksimies... Dupsī sajūtu vibrāciju, steigšus dodos pie kundzes uz kabinetu... 1282 0 3 pirms nedēļām
- Dzīves ir Bezgala daudz, bet nobeigums viens... Visi mēs gribam ticēt,ka spējam dzīvot un dzīvojam priekš sevis! A...Vai sākumā dzīvojam priekš sevis un domājam ka kad visu izdivosim un sasniegsim, būs iespēja satikt?... !Kādu ar ko turpināt Dzīves ceļu kopā un sasniegt vēl kādu mērķus vai apskatīt kas vēl nav redzēts un buuts! Vai atstāt kautko pēc sevis no abiem,lai daļa no katra mūs abiem ir kas vairāk un Vesels! Dzīvojam dzīvi,bet viņa nav Mūsu! Mēs Vienkārši viņu Irējam un lietojam kā domājam ir pareizi vai labāk apkārtējiem vai pašiem,tas jau kā katrām patīkamāk Dzīvot vai Prot!!! B...Vai meklējam un mēģināt visu jau dabūt,atrast, satikt un nodzīvot pēc iespējas ilgāk ar kādu ar kuru labi,silti un iespējams darīt kopā Jau abi lai Labi!!! Daudzi... To sasniedza Daudzu gadus kā piemērus Tukštošiem gadus! Tas ir ļoti labi daudziem kā piemērs un arī daudzu klupšanas akmens, uzveļot pienākumus uz sevi vai apkartejiem,jo tikai tā Būtu Labi!!! Bet to nesasniedzot,atrodot daudzus vai neatrodot,bet neto, netos... Tagad dzīvo vieni un neko nemeklē,bet ir arī tādi kas turpina nepadoties un meklē kamēr Dzīves ceļš nav beidzies!!! iket30 1000 0 3 pirms nedēļām
- Ka es parguleju pirmo reizi ar sievieti Labvakar grribeju padalities ar savu stastu.Tas notika s.g.marta ta bij darba diena biju bikin iedzerusi un man sagribejas amfetaminu es dabuju vinu sataisiju un majas malkoju talak kad pec kada briza baltais pudercukurs iedarbojas un mana kajstarpite saka degt un gribejas sexu.Izlemu aiziet uz nocniku apgerbos zekbiksites svarcinus augsa biju uzvilkusi kreklinu un vareja redzet manus piepiedrusus galinus spiezamies caur kreklinu.Kamer gaju satiku divus viriesus kuri mani uzrunaja un mes kopa gajam uz 1845 0 3 pirms nedēļām
- Ar varu Paņemtai ar varu, nezinu no kā mani ir iekšā šī doma ir, bet tāda ir. Vai nu ar mani nav labi vai tie ir kādi citi zemapziņas akmeņi. Patīk šī doma, gan skatīties porno video visu, kas saistīts ar skarbo sexu, ar varu pret pašas gribu- un protams, vagīna rakstot jau kļuvusi mikla un sirds sitās straujāk... varbūt kāds var izskaidrot, kāpēc šāds sex patīk vairāk un gribas tādu, nekā romantisko... jo, tomēr paņemt ar varu pret pašas gribu nu nav tas pats kā klasisks sexs, protams, katrai lietai ir robežās, bet ta doma un vēlme par skarbāku un turot mani tik padrāztai.. 2100 2 4 pirms nedēļām
- лежак у бассейна Я выбрал удобный лежак, положил на него полотенце и, немного приспустив плавки, чтобы была видна дорожка, с целью дразнить голодных, прыгнул в воду. Вода была приятно теплой, и я почувствовал себя как в оазисе среди жары, где бассейн был единственным источником прохлады. После купания я решил не задерживаться у бассейна, ведь мне хотелось исследовать выбранную местность во всех деталях. Я отправился в душ, чтобы смыть с кожи хлорку. Мужской душ находился в отеле, рядом с лифтом, который должен был доставить меня в номер. 1115 0 1 pirms mēneša
- Cuckold Jau kādu ilgu laiku galvā ir doma, ka gribētu sexu trijatā. Bet vēl kaislīgaka ir doma, ka gribētu, ka mans vīrs vēro, kā mani drāž cits vīrietis... Un viņam nav ļauts pievienoties, viņš var tik noskatīties, kā viņa sievu kārtīgi un ar spēku un varu tiek paņemta priekšā. Vienreiz ar vīru, bijām iereibuši un izteicu savu vēlmi un viņš teica, ka gribētu šo pamēģināt, bet vai sadūšotos. Es teicu, ka ja Tu atļauj es atradīšu trešo un mēs to īstenosim. Ir pagājis jau kāds laiks un atgādinu vīram šo, viņš nesaka nē, bet baidās, kā tas būs utt... no domas vien vagīna paliek mikla, ka mani izdraž cits vīrietis... 2710 4 1 pirms mēneša
- Darbs un sekretāre Meklējot darbu, es domāju, ko vēlos darīt un kādu... ir vairāki veidi un amati, ko varētu, bet vienmēr bijusi tā domā,ka varētu strādāt kādam vīrietim par sekretāri vai asissteni( pieredzes nav), bet esmu jauna un gatava apgūt un mācīties... bet zemapziņā iezogas doma, ka man ļoti labi padodas, iekārdināt vīriešus, un varētu to darīt ar priekšnieku un tad redzētu cik ilgi, mēs spētu palikt tikai priekšnieks un padotais... Jūs, jau varat iedomāties, kas sekotu tālāk, darba vieta, galds, seksīga veļa... Kādam vajag sekretāri? 2021 2 1 pirms mēneša
- Sex mašīnā Ir jauka un silta diena, es nolemju, ka šodien braukšu pastaigāties, paņemšu kafiju, saģērbšos gana seksīgi, lai garām ejošie vīrieši, ar acīm mani apēd. Tad nu, ieeju duša, saģerbjos un braucu. Braucos jau esmu palikusi mīkla, jo gribas izdarīt kaut ko neķītru... tad nu piebraucu stāvlaukumā un atvēru savu logu vaļā. Un pavēlku uz augšu kleitiņu, lai vāverīte ir plikiņa, tad vēl lai viena krūts rēgojās. Un sāku maigi spēlēties, iet garām vīrietis un redz, un jau redzu, ka caur džinsām viņam izspiežas loceklis. Viņš nāk man tuvāk un prasa, vai man vajag palīdzēt un es viņam atbildu, ka vienmēr... viņš to sadzird un caur logu ar pirkstiņiem sāk man vaginu glāstīt, viņam tas patīk jo esmu karstā un slapja. Tad viņš man sniedz orgasmu un aplaiza pirkstiņus. Es viņam saku, paldies... un viņš redzot, ka vēlos ko vairāk, uzjautā vai negribu iekāpt viņa mašīnas aizmugurējā sēdeklī, ka viņš labprāt aizvestu mani pie dabas, es arī piekrītu,ko gan zaudēt...kamēr viņš pie stūres es aizmugurējā beņķi, ar sevi spēlējos, es redzu, ka viņam patīk tas un viņš iekarsis. Viņš jautā, ar prezervatīvu vai bez un es atbildu ar... viņš fiksi ieskrien benzīntankā un ir atpakaļ. Viņš piestāj kāda klusa meža celiņa un nāk pie manis... es jau esmu paspējuši viņam beņķi padarīt slapju, un viņam vienalga. Viņš noskūpsta mani un vaginu un tad uzvelk prezervatīvu un ar maigu grūdienu mani kārtīgi izdrāž... tad mēs abi beidzam un viņš piedāvā izmaksāt vakariņas, mēs paēdam. Un pie galdiņa sēžot esam atkal iekarsuši. Un aši ejam prom, jo vajag tūlīt un tagad. Tā mēs drāžamies stāvlaukumā... tad es eju atpakaļ uz savu mašīnu un katrs aizbraucām gandarīti uz mājām 2279 0 1 pirms mēneša
- Bārs Es jauna un skaista meitene. Skaista mežģīņu bodija un svārciņos, ierodos kāda klubā,pēc saspringtas dienas. Nolemju pasūtīt sev kokteiliti un iet padejot. Izdzēru pie bāra vienu kokteili. Tad seko nākamais, es eju dejot, jūtu, ka sāk reibst galva, bet izdzerts ir maz. Lieki piebilst, ka kokteilis palika nepieskatits. Es jūtot galvas reiboni, bet tādu mazu kaifa stāvoklis, lēnām dodos apsēsties. Apsēžos uz krēsla un pie manis pienāk klāt vīrietis, un piedāvā aizvest mani mājās. Par cik saprotu, ka pati mājas netikšu, es arī piekrītu. Viņš izmaksā man vēl vienu kokteili, es, protams, izdzēru. Mēs ejam uz mašīnu, viņš kā džentlmenis atver durvis un palīdz piesprādzēties, jo redz kāda stavokli esmu palikusi. Tad es saprotu, kas ar mani notiek, ka viņš manam dzērienam piebēris kaut ko klāt, bet nu ir par vēlu, jo mašīnas durvis vairs atvērt nevaru. Blakus apsēžas viņš un es lūdzos, lai atver durvis, ka pati tikšu mājas, bet viņš mani sagrābj aiz rokas un saka, nē mazā šovakar Tu būsi mana... ( neskatoties uz šo situaciju) man pēkšņi vagīna paliek mikla... viņš mani ved uz nomaļu vietiņu, klusā istabiņā... viņš mani aiznes, jo es pat nostāvēt nevaru. Ieliek mani gulta un es saprotu, ka būs slikti un tas, kas tūlīt sekos būs.... viņš piesien mani pie gultas,lai neaizmūku. Un mute ieliek man dvieli. Es pretojos, bet viņš nāk man tuvāk un novelk man apģērbu un tad viņš ievaidas,,jo redz cik mana vagina ir slapja. Viņš ar roku tai tuvojas, ieliek iekšā 2 pirkstiņus un nolaiza tos un saka, ka man būšot tūlīt kārtīgs sexs un to nekad neaizmirsīšu. Viņš uzvelk prezervatīvu un atsien man rokas. Un tad no visas sirds ar dziļu grudienu mani drāž no visas sirds, es kliedzu un viņš turpina. Viņš uzsit pa dibenu un saka, ka tūlīt es Tevi izvarošu. Tā viņš mani drāž dažādas pozas un veidos un tūlīt beigs, tad izvelk locekļi un beidz man uz krūtīm... laikam bija tomēr nedaudz laipns, ka nebeidza mani iekšā un bez... ( nav kontracepcija)Tā, es guļu gultā, izvarota, asarām acīs, bet tajā pat laikā ar orgasmu... no otras istabas iznāk viņa draugs un viņi abi saka, ka tūlīt tu tiksi paņemta otro reizi un to Tu nekad neaizmirsīsi un abi caurumiņi tiks drazti... es saprotu, kas notiks un neļauju dibenā, jo sāpes un bail... bet viņiem vienalga un drāž mani... tad kad viss beidzies, mani tomēr aizved mājas un pieraksta manu numuru un saka, ka turpināsim citreiz... 1960 0 1 pirms mēneša
- Madara un Artis “Es aiziešu uzlikt vēl mazliet mīkstā siera! Uzliec kādu mūziku tikmēr!”, Madara rotaļīgi uzsauca Artim un devās uz virtuvi. Tikai pirms kādas stundas viņa bija atgriezusies mājās. Beidzot viņi ar Arti bija sadūšojušies uz pirmo klātienes tikšanos pie viņas. Līdz tam – online sarakste, un tad pāris sarunas pa telefonu, kas bija izvērtušās diezgan erotiski. Otrajā reizē Artis lika atzīties, ka viņai ir vibrators, un to izmantot sarunas laikā. Komplektā ar Arta čukstiem tas bija ļoti erotiski un vakars tiešām palika atmiņā. Tāpēc šodien, dodoties mājās no sava biroja, Madaras prātu bija pārņēmis tikai viens jautājums – kāds viņš ir “klātienē”? Artis pirms brīža ieradās ar vīna pudeli un ziediem. Pirmā vīna glāze bija viņus patīkami atslābinājusi, saruna bija jauka. Roka pastiepās pēc TV pults. “Ak, vai, tās pultis sen vajadzēja vienkāršot, manējā ir daudz saprotamāka!”, Artis nodomāja, kad Madara devās virtuves virzienā. Ieslēdzot TV, uz ekrāna parādījās uzraksts “Vai turpināt skatīties?”. Artis, daudz nedomājot, atbildēja apstiprinoši. Jau pēc mirkļa uz ekrāna izleca kāda ļoti erotiska aina, kurā puskails vīrietis orāli apmierināja seksīgā apakšveļā ģērbušos sievieti. Caurspīdīgās mežģīņu biksītes jau atradās viņiem blakus uz stūra dīvāna malas, bet biksīšu īpašniece bija jau manāmi iekarsusi no prasmīgajām mēles kustībām. Viņa cieši sagrāba dīvāna malas un uzbudinājumā demonstratīvi iepleta savas kājas arvien platāk. Arta rokās vēl arvien bija TV pults, bet viņš mazliet kavējās to izmantot. Vai Madara bija šo video atstājusi speciāli? Vai viņam jāslēpj tikko nejauši atklātais? Vai viņam šis jāizmanto kā informācija par to, ko sagaida Madara? Artis pieņēma kompromisa lēmumu – ieslēdza nomierinošas okeāna šalkas, kas palīdz nomierināties jebkurā situācijā. Pēc brīža Madara bija atpakaļ ar sieru, saruna turpinājās, Artis centās neizrādīt, ka zina par Madaras nelielo “iesildīšanos”. Tad, ielejot nākamo vīna glāzi, Artis apsēdās cieši blakus Madarai. Viņas ķermeņa valoda skaidri rādīja, ka šovakar viss ir iespējams. Madara tiešām bija skatījusies šo video pirms pusstundas, un par tā izslēgšanu bija pavisam aizmirsusi. Nu, varbūt, ka ne pavisam, jo par to mazliet atgādināja vēl arvien uzbudinātā kājstarpe. “Klau, tajā reizē, kad es liku Tev atrast savu vibratoru pa telefonu, Tev taču tas patika, vai ne?”, Artis ierunājās mazliet kautrīgi. “Nu, bija diezgan patīkams piedzīvojums!”, Madara iesmējās. Arta roka jau atradās uz Madaras krūtīm, šķiet, ka viņiem abiem jau bija skaidrs, kas sekos tālāk. Krūšu glāsti Madaru pamazām uzbudināja, jau pēc brīža viņa pacēla savas rokas augšā, lai šo vēl vairāk izbaudītu. Artis palīdzēja novilkt krūšturi un tagad šis sāka kļūt ļoti intīmi. Labā roka slīdēja Madaras biksīšu virzienā. Madaras kājstarpe jau bija šim gatava, Artis uzreiz sajuta karstumu, kas strāvo no viņas uzbudinātā ķermeņa. Pēc brīža Artis ar TV pulti pārslēdza ekrānu atpakaļ uz Madaras pārtraukto seksa video. “Tu šo pirms mirkļa skatījies, vai ne? Skatīsimies tālāk kopā!”. Madara spēja tikai noelsties un novilkt savas biksītes. Artis vēl arvien nebija kails. Viņš novilka ķermeņa augšdaļas drēbes, un centās ievirzīt Madaru stūra dīvāna stūrī. “Es ļoti gribu Tevi laizīt – tā, kā tajā video!”, viņš čukstēja. Pirmie mēles pieskārieni parādīja, ka Madara ir jau neparasti uzbudināta. Artis bija radošs – mēles kustības brīžiem nomainīja arī daudz trakākas idejas – skūpsti, sūkšana, mēles gals brīžiem meklēja iespēju iekļūt neparasti mitrajā Madaras makstī. Orgasms bija tikai laika jautājums – pēc dažām minūtēm Madara sāka nevaldāmi elsot, karsts vilnis izskrēja cauri viņas ķermenim. Uz mirkli atjēdzoties, Madara konstatēja, ka viņas kājas ir ieplestas tieši kā tajā video uz ekrāna. “Tagad Tu ej dīvāna stūrī!”, Madara diezgan stingri pavēlēja (lai gan pašai pēc brīža šķita, ka tas bija mazliet par skarbu). Artim patika sievietes, kas izrāda iniciatīvu, un šis jau bija kļuvis par kaut ko īpašu. Viņš novilka atlikušās drēbes un apsēdās dīvāna stūrī. Jau pēc mirkļa Madaras karstā maksts cieši satvēra viņa locekli. Abi bija jau tā uzbudinājušies, ka nebija vajadzības iesildīties, kustības jau drīz kļuva nevaldāmas. “Es tomēr uzvilkšu šo!”, Artim uz īsu brīdi atgriezās saprāts, un roka pastiepās bikšu kabatas virzienā, kur atradās prezervatīvs. Tas prasīja tikai mirkli, un Madaras gurnu kustības kļuva vēl trakākas. Viņa centās pagriezt savu ķermeni tā, lai Arta cietais loceklis pēc iespējas labāk trāpītu viņas G-punktam. Artim tas jau drīz kļuva neizturami – kulminācija bija nevaldāma. Arī pāris uz ekrāna vēl turpināja traku seksu, tikai citā pozā. Madara noliecās un abi vēl mirkli palika apskāvienā. “Paldies par šo trako vakaru!”, Artis čukstēja. “Vakars taču vēl nav beidzies, es ceru!”, Madara atbildēja, fonā skanot ekrāna varoņu orgasma elsām. 2169 1 1 pirms mēneša
- Fantazēju par 2-3 džekiem. Sveikiņi. Nekādi nevaru atrast 2-3 aktīvus puišus, kuri mani paņems hard priekšā. Esmu sissy slave kucīte, kurai sexā pieņemams pilnīgi VISS! Nju būs kādi puiši, vai arī jāturpina fantazēt? 😔 Pie manis iespējams arī palikt - Liepājā. Vienīgais kas nebūs pieņemams, brūnais lācis 😆 bet tā viss, īpaši cum, ZL, fistings..... Pati ikdienā nēsāju chastitty. Ļoti patīk kad moca manas oliņas, staipa ānusiņu mmmmm, vislielākā fantāzija, ja kāds džekiņš ar tievu rociņu iebrauktu manā caurumiņā līdz pat elkonim... Ir drosminieki? 2171 0 1 pirms mēneša
- Ceturtais (noslēgums) “Vai tev bija labi?” – ar jautājumu pie manis vērsās Inga – “Es centos!”“Jā, es sajutu, ka tu centies, viss bija forši!” – es atbildēju. “Ieejam dušā” – viņa aicināja mani, lēnām sprādzēdama nost strapon. “Labi” – es attraucu. Edgars paķēra dvieli un teica: “Es vēl nedaudz uz pirti, kamēr tā vēl silta, un tu, Andri?” “Es, nē! - atbildēja Andris – “es kādu dzērienu vēl tepat padzeršu”. Devāmies ar Ingu uz dušu. Bija patīkami kopā ar viņu paveldzēties siltā dušā, izjust viņas auguma pieskārienus. Viens otru rūpīgi nomazgājām, neaizmirsdami arī par kādu glāstu, ko sniedzām viens otram. Veikuši ūdens procedūras, atgriezāmies istabā, Andris sēdēja turpat krēslā un malkoja alu. Mēs arī papildinājām savas glāzes ar vīnu un apsēdāmies uz gultas malas. Inga vēl joprojām bija sajūsmā par savu pirkumu – strapon, un to kādas ir izjūtas kad iegūst vīrieti. No savas puses arī centos uzturēt sarunu, un komentēju kādas tad ir manas sajūtas, kad sieviete to dara. “Bet ir atšķirība vai tev ņem priekšā sieviete ar strapon vai vīrietis ar locekli?” - pajautāja Inga. “Liela atšķirība nav, bet savādāk ir kā to dara. Ja sieviete pati to dara ar prieku un izjūt baudu, tad arī man ir patīkamāk, un sievietes parasti labāk saprot kā to darīt, ja pašas ir izjutušas anālo seksu” – nokomentēju es. “Es pati baigā anālā seksa piekritēja neesmu, reti to daru, bet ļoti patīk būt blakus, kad kāds cits vai cita izmīlē vīrieti dupsī” – piebalsoja Inga, turpinādama – “Tu taču vēl varēsi man šo prieku sagādāt?” “Jā, jo cik sapratu jūs jau mani arī tāpēc paaicinājāt, lai sniegtu jums visiem šo baudu” – atteicu es. “Jauki, tad kamēr Edgars vēl pirtī, Andris varētu tevi izmīlēt, bet es paskatīšos un palīdzēšu.” – ierosināja Inga. Inga veikli iekārtojās gultas vidū, atgūlās uz muguras un apleta kājiņas. “Nāc, palaizi!” – viņa aicināja mani. Nometos rāpus uz gultas malas un mana mēlīte uzsāka kaislīgas darbības ap sārto spraudziņu. Nepaspēju vēl īsti izjust šīs burvīgās sajūtas, laizot Ingas kājstarpīti, kad manā dupsī ieslīdēja Andra loceklis. Andris lēnām uzņēma vienmērīgu, bet nepārspīlētu tempu, bet es baudīju Ingu, jo mana mēlīte bija atradusi viņas uzbudināto klitoriņu. “Ak, jūs nerātneļi, jau sākuši bez manis! “ – pēkšņi mūsu izklaidi pārtrauca Edgara balss, kurš nepamanīts bija atgriezies no pirts. “Nepukojies, bet labāk pievienojies mums” – ierunājās Inga – “Nāc nomaini mani, es beidzot gribu tās vīriešu darbības pavērot no malas”. Edgars ierāpās gultā Ingas vietā, bet Inga nedaudz pavirzījās nost. Satvērusi vīra locekli ar roku, viņa to veikli ievirzīja manā mutītē. Viņas izjūtas varēja nolasīt viņas acīs – kaislīgs, baudas un sajūsmas pilns skatiens, vērojot kā divi vīrieši iegūst trešo. Inga izkāpa no gultas, devusies Andra virzienā, kurš nemainīgā tempā, turpināja mani iegūt. Sajutu kā manus dupša apaļumus satver Ingas rokas, tos paplešot plašāk. Tajā brīdī Andris paātrināja tempu un viņa kustības manī sāka palikt daudz straujākas. Inga caur manu kājstarpi satvēra manu locekli un sāka to uzbudināt ar roku. Viņa atkal ielīda gultā, nepārtraucot uzbudināt mani, noliecās pie auss un iečukstēja: “Vai tev būs vēl spēks mani iegūt, kamēr mans vīrs tevi?” Neko, protams, tajā brīdī atbildēt nevarēju, jo vēl joprojām orāli apmierināju Edgaru, bet pēc tā, ka viņa jau apgūlās blakus vīram, es sapratu, ka variantu jau nebūs. Edgars atvirzījās no manis, dodams vietu sievai, kura atkal apgūlās uz muguras, atpleta kājiņas un aicināja mani ienākt viņā. Arī Andris sapratis Ingas domu gājienu, izslīdēja no manis. Notupies uz ceļiem, ievadīju locekli Ingas vagīnā, atspiedies pret gultu ar rokām, uzsāku kustības. Taču jau pēc mirkļa man aiz muguras iekārtojās Edgars, kurš atradis manu dupša caurumu, iegāja manī. Ilgi malā nestāvēja arī Andris, kurš apgājis gultai otrā pusē, iedeva mutītē Ingai. Manu ritmu patiesībā regulēja Edgars, jo viņa kustības manā dupsī, atsaucās arī uz manām darbībām Ingas kājstarpītē. Ar katru brīdi Edgars palika aktīvāks, un līdz ar viņu arī es, un sapratu, ka esmu tuvu kulminācijai. Inga, laikam juzdama to, izlaida no mutītes Andra locekli un noteica: “Ja kas, tu vari beigt manī!” Par to tikai nopriecājos, jo nebija īsti variantu, jo Edgars savu tempu nemazināja, un diez vai es būtu paspējis izvilkt locekli no Ingas. Kulminēju spēcīgi, Inga to sajutusi arī baudpilni elsoja. Nepaspēju līdz galam izbaudīt šo brīdi, kad arī Edgars izšļāca spermu manā dupsī ar vairākiem dziļiem grūdieniem. Atslābuši, piekusuši un baudu guvuši, viens no otra atbrīvojāmies. Atlaidos gultā uz muguras, blakus gulēja Inga un Edgars, bet Andris gultas galā apmierināja sevi. Inga pārliecās pār mani, pavēra manas kājas sāņus, pavēra manus dupša apaļumus, un maigi paskatīdamās uz Andri, piebilda: “Kad esi gatavs, beidz arī tu viņā”. Andris pienāca mums nedaudz tuvāk, turpinādams apmierināt sevi ar roku arvien straujāk. Tad viņš strauji pieliecās pie manis, un ātri ievirzīja savu locekli manā tā jau piepildītājā dupsī, un kulminēja ar vairākām spēcīgām spermas strūklām. Ingas seja bija turpat tuvumā manam dupsim un vēroja kā Andris beidz manī. Pabeidzis manī, Andris pievirzīja vēl locekli blakus esošai Ingas sejai, kura veikli paņēma to mutītē, nolaizot pēdējās spermas pilītes. 1979 0 1 pirms mēneša
- Sagaidīju sievu Sieva piezvanīja un palūdza savākt viņu no darba. Obligāti esot jāsagaida izkāpušam no auto. Aiznraucu uz viņas darba stāvlaukumu, stāvu pie mašīnas, gaidu. Noteikti jau redzēja mani pa logu un tulīt nāks. Pagāja kādas 10 minūtes, redzu nāk visa tāda smaidīga, priecīga, ka sagaidu. Tiklīdz pienāca uzreiz dod man buču. Sākam skūpstīties un es sajūtu, ka viņas mutīte pilna ar spermu. Man paliek karsts. Deg ausis, svilst vaigi, sirds sitās, kā negudra! Stāvam viņas darba stāvlaukumā un es nevaru atrauties no viņas. Viss degu, kā ugunīs un sūcu svešu spermu, no savas mīļās sieviņas mutītes. Mans nelielais loceklis ir piebriedis un liekas, ka uzsprāgs. Tas tik ir pārsteigums, ko viņa man sagādājusi! Visu savas mutītes saturu viņa ir nodevusi man, es to kāri noriju, aplaizu savas lūpas un samulsis skatos uz viņu. Nevaru bilst ne vārda. Viņa gan priecīga, iedod vēl vienu bučiņu un pagriežas pret sava ofisa logiem, nosūta turp gaisa buču. Braucam, viņa pasaka un iesēžas auto. Mans priekšnieks izdomāja, ka grib redzēt, kā tu viņa spermu norij, viņš to izdomāja un skatījās pa logu. Tagad varam braukt. Kā tev patika šis pārsteigums? Kā garšoja? Tās ir neaprakstāmas sajūtas! Taču visvairāk man patīk tas vieglums un nevainīgums ar kādu to mana sieviņa man pasniedza. Tā, it kā tas būtu desu veikalā nopirkt. Atnāca, saspļāva man pilnu muti svešas spermas, pasmaidīja un vēl sveicienu nosūtīja. Tas ir neaprakstāmi pazemojoši un uzbudinoši vienlaikus. Tas bij mirklis, ko nekad neaizmirsīšu. Iekomentē lūdzu, kurā lomā Tu gribētu būt šajā stāstā? Priekšnieks, sieva, vai manā vietā? 3047 4 1 pirms mēneša
- Ceturtais (2 daļa) Mājiņā, ielējām mums abiem vīnu, un tādi paši kaili iekārtojāmies uz krēsliem mazajā istabiņā. Apspriedām dažādas tēmas, jauki tērzējām, kad Inga iesaucās: “Vai, pavisam aizmirsu, ka taču nopirku to strapon, es to pat vēl neizsaiņoju. Vai apskatīsim?” “Jā, protams” – atbildēju. Inga aizskrēja līdz somai un izņēma no tās palielu kastīti ar strapon. Saiņodama to laukā, viņa stāstīja, ka strapon neesot mēģinājusi, tikai izmantojusi mazu dildo vīram, bet tā kā viņš ir aktīvā tipa, tad viņam ne visai esot paticis. Komplektā bija gurnu jostiņa ar maināmu jostas apkārtmēru, lubrikants un pats strapon – miesakrāsas ar garumu 16 cm, kā bija rakstīts uz kastītes, izteiktu locekļa galviņu un ar oliņām. Es palūdzu to pataustīt, lai saprastu kāda materiāla tas ir. Izrādījās mīksta silikona, kas mani iepriecināja, jo zinu, ka man ļoti nepatīk tie cietie plastmasas strapon. Izrādījās, ka šim strapon oliņās ir tvertnīte, kurā var iepildīt šķidrumu, un kad saspiež šīs oliņas, tad sanāk kā īstam loceklim, kad izšļācas sperma. Inga bija sajūsmā: “Tagad es varēšu sajusties kā vīrietis, tikai ko lai tur iepilda tajā tvertnītē?”. Centos tēlot baigo gudrinieku, un ieteicos, ka pēc konsistences tam varētu atbilst kaut kāds dzeramais jogurts. Uz ko Inga izsaucās: “O, laba ideja, man liekas, ka Edgars tieši bija nopircis litrīgo paku jogurta, paskatīšos”. Ātri devusies pie Edgara somas, viņa ilgi nevilcinoties, tajā atrada persiku jogurtu. “Ir” – viņa priecīgi konstatēja – “Tūlīt sapildīsim”. Es palīdzēju pieturēt strapon, kamēr Inga tajā sapildīja jogurtu. “Palīdzēsi man to piesprādzēt, un kamēr tie abi karsējas, nedaudz izklaidēsimies, labi? – jautāja viņa. “Labi” – ātri atbildēju. Ievietojām strapon jostiņā, apliku Ingai ap gurniem jostiņu, un savilku tik cieši cik viņa vēlējās. Strapon tagad vareni izslējies atgādināja tiešām īstu locekli. Inga to satvēra ar roku. “Tiešām gandrīz kā īsts” – pabraucījusi un paspaidījusi to ar roku, secināja viņa – “Apsēdies, iedošu tev to pasūkāt.” Iekārtojos krēslā, Inga pienāca pie manis, nostājās pretī ar roku pieturot strapon. Ar lūpām apņēmu strapon galviņu, un iesāku to sūkāt. “Mmm, cik foršs skats, kā man tas patīk” – savu sajūsmu neslēpa Inga. “Dziļāk arī vari paņemt? Apķer manu dupsi ar rokām un ņem dziļāk.” Uzliku rokas uz viņas dupša apaļumiem, saspiedu tos, un virzīju gurnus mutītes virzienā. Strapon nu jau dziļāk ieslīdēja man mutē, un Inga sajūsmā pat nedaudz sagrīļojās. “ Jā, atsūkā kārtīgi, lai varu iztestēt, kā tā izšļākšana darbojas” – baudpilnā balsī runāja viņa. Turpināju intensīvi sūkāt, ar katru brīdi jutu, ka Inga vēl vairāk uzvelkās. “Tagad varu mēģināt? – viņa pajautāja. Tā kā mana mute bija aizņemta tad tikai pamāju ar galvu, un turpināju sūkāšanu. Un tajā brīdī sajutu sev mutē iešļācoties škidrumu, tad vēlreiz un vēlreiz, redzēju kā Inga spaida strapon oliņas, bet manā mutē tek jogurts. Tad viņa izvilka strapon man no mutītes un atkal saspieda oliņas, jogurts iztecēja man uz sejas, tekot pār seju zemāk pa ķermeni. Vēl pāris reizes saspiedusi oliņas, tvertnīte laikam bija tukša, kad pēkšņi mūsu kulminācijas brīdi pārtrauca Andra balss: “Ooo, šie jau te dod vaļā pēc pilnas programmas. Foršs “verķis” tev Inga”. Pirmajā brīdī pat apjukām, jo nepamanījām viņus abus ienākam, bet viss bija kārtībā – Inga stāvēja manā priekšā ar satvertu strapon, bet mana seja un ķermenis bija apliets ar jogurtu. “Pirmais tests izdevās” – izjusti komentēja Inga, un ironiski piebilda – “Man tikai tagad jāuzpildās atkal”. Inga veikli devās pie galda, kur atradās jogurta paka, bet es devos uz vannas istabu, lai nedaudz sevi notīrītu no jogurta. Kad atgriezos istabā, viņi visi trīs sarunājās, sēdēdami gultā. Abi vīrieši malkoja alu, bet Inga rokās bija vīna glāze. “Paņem sev arī dzeramo” – teica Edgars. Tā kā alu vairs negribējās, tad ielēju arī sev vīnu un apsēdos pretī jaukajai kompānijai. Inga abiem vīriešiem, aizgūtnēm stāstīja, cik viņa esot jutusies labi un cik uzbudinošas esot tās darbības ar strapon. “Ko tad tu mums to stāsti, parādi?” – ierunājās Andris. Ingai divreiz nebija jāsaka, viņa piecēlās no gultas. “Nāc sēdies manā vietā” – viņa aicināja mani. Noliku vīna glāzi, un apsēdos gultā starp abiem vīriešiem, kur iepriekš sēdēja Inga. Jau tūlīt manas sejas priekšā parādījās strapon, ko Inga bija satvērusi ar roku. Viņa veikli strapon iegrūda man mutē, pie tam samērā dziļi, gandrīz pat aizrijos. Bet tikpat strauji viņa to arī izvilka laukā, laikam saprazdama, ka nedaudz pārspīlējusi, ko pati arī nokomentēja: “Atvaino, bišķi pārsteidzos!” Nu jau viņa saudzīgāk virzīja strapon manā mutītē, es centos pacietīgi to sūkāt. Abi vīrieši, uzmanīgi vērodami Ingas un manas darbības, onanēja, cenzdamies uzbudināt savus “darba rīkus”. Brīdī, kad Inga kārtējo reizi bija izvilkusi strapon no manas mutes, piecēlās Andris, un nostājies blakus Ingai, pievirzīja savu locekli pie manas sejas. Protams, sapratu viņa mērķi, tāpēc arī aptvēru ar lūpām viņa locekli. Viņa gurni pavirzījās tuvāk man un loceklis uzsāka vienmērīgas kustības manā mutītē. Inga turpināja turpat stāvēt, tikai bija paņēmusi savu vīna glāzi, un kaislīgām acīm vēroja notiekošo. Pēc brīža blakus Ingai nostājās arī Edgars, turpinādams masēt savu locekli ar roku. Uz ko ātri reaģēja Inga, kura ar roku nedaudz pastūma vīru tuvāk manai sejai. Pacēlu acis uz augšu, turpinādams sūkāt Andrim, pēc Ingas skatiena, nepārprotami sapratu, ko viņa vēlās. Skats jau bija aizraujošs, kad tavas sejas priekšā ir divu vīriešu piebriedušie locekļi, un vēl papildus pa vidu strapon. Nu jau Edgara loceklis bija manā mutē, kas atkal izraisīja sajūsmu Ingas acīs. Pasūkājis nedaudz Edgaram, atkal pārslēdzos uz Ingas strapon, vēlāk jau atkal uz Andri. Tā kādu laiku centos apkalpot viņus visus orāli pēc kārtas. Inga ar katru brīdi atkal uzvilkās aizvien vairāk, pakāpeniski ar katru reizi, kad pienāca viņas kārta, strapon kustības kļuva intensīvākas un straujākas. Visbeidzot Inga nenocietās: “Es gribu tagad tevi paņemt dupsī!” – viņa gandrīz lūdzošā balsī paziņoja. Viņa paķēra no galda tur atstāto lubrikantu, iezieda strapon ar to, palūdza man nostāties rāpus uz gultas malas. Ierāpos gultā rāpus, un nedaudz papletu savas kājas. Sajutu kā Inga apļo miklo strapon ap manu dupša caurumu, cenšoties nedaudz ieziest to ar lubrikantu. Beidzot tas apstājās pie caurumiņa, un Inga centās to lēnām ievirzīt manī. Strapon galviņa iespurdza manā atverītē, ko pavadīja atkal Ingas sajūsmas sauciens. Viņa ļoti lēni virzīja to dziļāk, līdz tas bija iestumts līdz galam. Tikpat lēni tas atkal sāka kustēties pretējā virzienā. Sapratusi, ka man sāpes nenodara, viņa pakāpeniski uzņēma ātrāku ritmu, veikli slidinādama strapon turp atpakaļ manī. Izjūtas bija foršas un arī es jau biju uzbudinājies, un sāku izdvest baudas kunkstienus. Tas laikam papildus atkal uzvilka arī Ingu, jo tagad viņas katrs grūdiens manī, tika pavadīts ar elsošanu. Vīrieši kādu laiku vērodami Ingas darbības, arī gribēja kādu turpinājumu, un Andris veikli ierāpās gultā pretī man un apgūlās uz muguras, pavirzīdams savu locekli tuvāk manai sejai. Nodoms bija skaidrs, es noliecos un uzsāku sūkāt viņa locekli. Šis skats pamatīgi satrauca Ingu, kura ar jaunu sparu trieca strapon man dupsī. Kustības manī nebeidzās, kad sajutu, ka manā dupsī ietek kaut kas silts, pēc brīža vēl un vēl. Protams, ka tā bija Inga, kura mēģināja piešļākt mani ar jogurtu, kas viņai nepārprotami arī izdevās, jo jutu, ka jogurts jau sāk tecēt pār manu dupsi un kājām. Vēl pāris reizes viņa iegrūda strapon manī un tad lēnām to izvilka, noteikdama: “Vau, tas bija vienkārši super, šādi vēl nebiju jutusies nekad!” Jutu, ka mani ceļgali ir noguruši, tāpēc izkāpu no gultas, jogurts turpināja tecēt no dupša gar manu kāju. 1640 0 1 pirms mēneša
- Prostitūta ar skolotājas diplomu. Sākums. Es sēdēju virtuvē, dzēru kafiju. Melnu, kā vienmēr. Bez cukura, jo Jana teica, ka tā ir "vīrišķīgi". Ārā bija pelēks vakars. Tieši tāds, kādā neko negaidi, bet dzīve klusi pielavās no aizmugures. Durvis atvērās. Viņa ienāca. Viņas mati bija nedaudz izspūruši, lietus viņus bija samitrinājis. Bet viņas gaita... bija citāda. It kā viņa nebūtu vienkārši pārnākusi no darba. It kā viņa būtu pārnākusi no pasaules, kuru es nepazinu. Viņa apsēdās krēslā pretī, izvilka savu telefonu un kādu brīdi klusēja. Tad, neskatoties uz mani, viņa teica:— Tu zini, kas mani tracina?— Kas tad? — es lēnām atbildēju ar jautājumu.— Tas, ka Tu esi tik… mīksts. Fiziski. Emocionāli. Seksuāli. Tu esi kā... kā lupata. Man vajag vīrieti. Lielu. Stipru. TĀDU, kurš zin, ko nozīmē apmierināt sievieti.Es iepauzēju. Tādas lietas viņa man bija teikusi arī agrāk, bet pēdējā laikā viņas balss bija kļuvusi dzēlīgāka. Skarbāka. Viņas acis vairs nerunāja ar mani, bet skatījās cauri man.Un tad viņa atvēra savu datoru. Viņa uzlika brillītes — tās, kuras viņai vienmēr piedeva profesionālu stingrību. Un viņas pirksti... sāka ātri klikšķināt. Es biju centies ielūkoties viņas datorā. Bet viņa izdzēsa pārlūka vēsturi automātiski, kā ieradumu. Es vēroju sievu. Viņas acis kļuva citādas. Skatiens nomierinājās, bet ne tāds kā sievas, kura beidzot sēž mierā. Nē. Viņa skatījās... kā izsalkusi. Kā meklējot kaut ko, ko viņa vairs nevarēja noturēt sevī.Es neko neteicu. Es tikai dzirdēju viņas ieelpu. Dziļu. Lēnu. Kaut kas viņu bija aizķēris.Es mēģināju pietuvoties. Ne jau burtiski — tikai ar skatienu, ar interesi. Viņas seja bija koncentrēta. Viņa bija iegremdējusies ekrānā.— Ko tu tur skaties? — es pajautāju, it kā nenozīmīgi, bet ar to spriedzi, kas rodas, kad vīrs sāk nojaust, ka viņa sieva kaut ko slēpj.Viņa uzreiz aizvēra klēpjdatoru.— Vai tu vari beigt bāzties manās lietās?— Es tikai pajautāju…— Jā un man tas jau sāk besīt. Tu esi kā kucēns, kurš lien klāt, kad viņu atgrūž. Tu neesi nekāds vīrietis.Viņas balss bija ledaina. Es jutu, kā mani iekšā saspiež. Bet vēl vairāk... mani tas uzbudināja. Viņas aukstums. Viņas attālināšanās. Viņa piecēlās un devās uz vannasistabu. Aizverot aiz sevis durvis. Un es paliku sēžot ar kafijas krūzi un klusu trīcoņu krūškurvī. Nespēdams izskaidrot, kāpēc kaut kas manī lūst… bet arī uzliesmo.Nākamajā vakarā virtuvē smaržoja pēc ķiplokiem un sviesta. Es maisīju makaronus ar pannā kūstošu sieru, kad izdzirdēju sievas soļus koridorā. Viņa bija atgriezusies no pastaigas, ienāca virtuvē. Piemetās uz krēsla pie galda. Sievas mati bija sapīti zirgastē, bet pavirši. Viņas lūpas — nedaudz spīdīgas. Un kājās. Melnas, puscaurspīdīgas zeķubikses un īsi svārki, tas man iekrita acīs, jo nebija viņas ierastais skolotājas tērps. — Biji pastaigāties? — es pajautāju, nenovēršoties no pannas.— Jā. Mazliet. Vajadzēja izvēdināt galvu.Viņa klusēja, tad aizdedzināja cigareti. Kaut gan virtuvē parasti nesmēķēja.— Zini, — viņa iesāka, — dažreiz man vienkārši gribas…, lai mani pamana.— Lai pamana? — es pārjautāju.— Jā. Nevis kā skolotāju, ne sievu vai māti. Vienkārši kā... iekāres objektu. Kura uzlikta apskatei. Tā, lai rokas pašas grib ķert. Bez jautājumiem.Viņas balss bija zemāka. Lēnāka. Viņa pasmaidīja, kad ieraudzīja, ka es samulsu.— Tu taču zini, ka es vēl joprojām varu izraisīt... reakcijas.— Protams, — es atbildēju, sajūtot sevī to veco pazīstamo trauslumu. Mazvērtības sajūtu, ko viņa reizēm atmodināja tīšām.— Un kā tu jūties, kad kāds svešs vīrietis uz mani tā skatās? Tā… ka viņam vienalga, ka es esmu precēta — viņš vienkārši grib iegrūst manī savu locekli.Es noriju siekalas. Viņa iesmējās. Bet tie nebija parasti smiekli. Tā bija kā pārbaude.— Tu nosarki. Tu vienmēr sarksti, kad es pasaku kaut ko neķītru. Tu pat to nevari izturēt… Bet varbūt, Paul, varbūt... tas Tevi pat uzbudina?Viņa piecēlās, pienāca pie manis. Ar roku aizsniedzās līdz jostai. Pievilka mani klāt, bet tikai uz mirkli.Viņas acis ieurbās manējās.— Ko Tu darītu, ja kāds man vienkārši uz ielas iečukstētu: “Es gribu tevi tagad. Pagriezies pret sienu?”— Es... es nezinu, — es atbildēju godīgi.— Es zinu, — viņa čukstēja, piespiežoties pie manis. — Tu neko nedarītu. Tu stāvētu un skatītos.Tad viņa pagriezās un izgāja no virtuves. Pēc dažām dienām, es izdomāju uzaicināt sievu apmeklēt bāru. Vēlējos viņu izvest sabiedrībā. Es izvēlējos vienkāršu bāru. Nekā grezna, bet atmosfēra bija silta, mūzika fonā. Es uzvilku pieklājīgas bikses, kreklu, džemperi. Apģērbu, kas teica: “Es cenšos.” Bet viņa…Viņa ieradās ar nokavēšanos. Durvis atvērās un viņa ienāca telpā kā… nevis sieva, bet kā seksuāli izsalkusi sieviete. Janas kleita bija melna. Īsa. Sasodīti īsa. Mugura atkailināta un kājās — garās zeķes ar smalkām mežģīnēm. Lūpas koši sarkanas. Matu cirtas izlaistas.Viņa apsēdās man pretī un pasmaidīja. It kā nekas īpašs nebūtu noticis. Bet bārā... visi viņu bija ievērojuši.— Tu uz mani tā skaties, it kā pirmo reizi redzētu, — viņa čukstēja, pielicoties tuvāk man.— Tu izskaties... brīnišķīgi, — es nočukstēju.— Pārāk brīnišķīgi? — viņa ironiski pasmaidīja, paceldama uzacis. — Vai Tu jūties kā vīrietis, kurš var šādu sievieti noturēt?Jana pasūtīja dzērienu — šoreiz stiprāku, kā ierasts. Džinu ar toniku. Es paliku pie alus. Viņa sēdēja kā tronī, pārliekot kājas vienu pār otru tik lēni, ka es jutu, kā mana erekcija iespiežas bikšu audumā. Bet viņas acis… viņas acis bija kaut kur citur.— Es iešu pasmēķēt, — viņa pēkšņi noteica, pieceļoties. — Paliec tepat.Viņa izgāja. Pēc minūtes... es paskatījos pa logu.Un redzēju Janu. Stāvam pie stūra. Runājam ar kādu vīrieti. Viņš bija lielāks par mani. Pēc žestiem — skarbs. Viņa smējās. Mana sieva pieskārās viņa rokas locītavai. Īss pieskāriens, bet… viņas pirksti uzkavējās uz vīrieša rokas. Mana sirds dauzījās. Es neko nesapratu. Vai tas notiek pa īstam? Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās. Smaidīja. It kā nekas nebūtu bijis. Jana apsēdās atkal man pretī, paņēma glāzi.— Nu, ko mēs te sēžam un klusējam? — viņa noteica, paskatoties man acīs. Viņas skropstas bija garākas nekā agrāk. Viņas smaržas — svešādas. Kaut kādas... savādas, man iepriekš nezināmas.— Kas tur ārā bija? — es jautāju.Viņa paskatījās man acīs — tik mierīgi, ka man uz brīdi sagriezās galva.— Ko Tu domā? Es tikai uzpīpēju.Pauze. Viņa uzlika roku man uz augšstilba.— Tu taču man uzticies... vai ne, vīriņ?Janas vaigi bija nedaudz iesārtuši. Mati viegli izjukuši. Viņa iedzēra un paskatījās uz mani.— Zini, vīrietis tur pie stūra galdiņa… viņš domā, ka esmu viena.Sieva man teica to it kā čukstus, bet ar to seksīgo, čirkstošo smalkumu, ko viņa lietoja tikai retās, īpašās reizēs.— Un ko Tu viņam teici? — es jautāju, uzreiz jūtot, kā rokas man kļūst mitras.Viņa sarauca uzacis augšup.— Es Tev tagad jautāju, ko viņam teikt... Bet Tu jau nojaut, ko vēlos atbildēt, vai ne?Es klusēju. Viņa pietuvojās ar seju man tuvāk, tā, ka viņas smarža man ieplūda plaušās kā salda inde.— Tu neteiksi viņam neko. Tu vienkārši… sēdēsi līdzās. Kluss. Klātesošs. Vai spēsi to?Es tikai pamāju. Mana erekcija bija nepiedienīgi spēcīga. Mans kauns — vēl vairāk.Pēc dažām minūtēm svešais vīrietis piecēlās un nāca pie mums. Viņš bija liels. Aptuveni 40–45 gadi. Skūta galva. Acis pārdrošas. Viņš pienāca klāt ar pārliecību, it kā zinātu, ka drīkst.— Atvainojiet, vai varu pievienoties? — viņš jautāja, skatoties tikai uz Janu. Viņa pasmaidīja.— Protams, vieta ir brīva, — viņa noteica, ne ar vienu acu skatienu neapstiprinot, kas es viņai esmu.Viņš apsēdās. Saruna sākās lēni. Viņš pajautāja viņas vārdu — viņa pateica citu. "Dace." Viņš jautāja, vai viņa dzīvo tuvumā — viņa tikai noteica: — Pietiekami tuvu, lai atnāktu viena.Es biju līdzās. Es dzirdēju katru vārdu. Viņa runāja mierīgi, ar smaidu. Un Janas roka, pavisam nejauši, pieskārās viņa augšstilbam, kad viņa pasniedzās pēc glāzes. Viņš iepauzēja. Bet nesaspringa. Viņš atbildēja ar savādu skatienu. Jana pasmaidīja un ar pirkstu pieskārās vīrieša apakšlūpai.— Tev prātā ir nerātnas domas, vai ne? — viņa čukstēja. Viņš neko neatbildēja. Tikai pasmaidīja.Un tad Jana pagriezās pret mani. Viņa paskatījās manī ar to skatienu — kuru viņa izmanto, kad jau ir pieņēmusi kādu lēmumu.— Atnes man vēl vienu džinu ar toniku, labi? — sieva man pateica, pavisam mierīgi, it kā šī būtu spēle, kurā man ir paredzēta cita vieta.Es piecēlos un devos pie bāra. Rokas nedaudz trīcēja. Sirds dauzījās, bet mans loceklis… pulsēja. Un kad atgriezos ar dzērienu, mana sieva jau sēdēja vīrietim klēpī. Janas roka bija ap viņa kaklu. Viņa smejās un šūpojās uz vīrieša augšstilba. Jana paņēma dzērienu no manas rokas pat nepaskatoties man sejā.— Paldies, — viņa tikai noteica. It kā es būtu viesmīlis. It kā es viņai būtu nekas. Pēc pāris minūtēm Jana piecēlās.— Es uz mirkli ieiešu dāmu istabā. Viņa atstāj mūs divatā. Mani un šo vīrieti. Viņš paskatās uz mani. Viņš joprojām domāja, ka esmu tikai kāds vietējais muļķis, kurš cer šo sievieti iegūt.— Dzirdi, — viņš iesāka. Balss zema. Pārliecināta. — Es nezinu, ko Tu dari, bet es teikšu tieši. Tev nav cerību ar šo mauciņu. Viņa ir citā līmenī.Es klusēju, bet viņa vārdi man bija kā sitiens vēderā.— Es redzu viņai cauri. Viņa grib, lai viņu paņem bez jautājumiem, nevis prasa atļauju. Tas redzams viņas skatienā. Un es viņai to došu. Es pielauzīšu viņu.. Šīs kuces acis... kliedz pēc īsta vīrieša.Viņš pielika glāzi pie lūpām un iedzēra lielu malku.— Labāk neiejaucies. Esmu diezgan tiešs, ja kaut ko gribu. Un šī kuce — jau ceļā uz to, lai pati lūgtos, lai es viņu piespiežu pie sienas un iebāžu viņā.Vīrietis vēlreiz ieskatījās man acīs.— Ej mājās. Tu neesi viņas līmenī. Šī mauciņa nav domāta tādiem kā Tu.Pēc brīža Jana atgriezās. Kosmētika atsvaidzināta. Lūpas atkārtoti uzkrāsotas. Svaiga. Gatava. Viņa paskatījās uz mums un pasmaidīja. It kā viss perfekti ir savās vietās.Man vajadzēja svaigu gaisu. Vai vismaz brīdi vienam. Es piecēlos, nomurmināju, ka iešu uz tualeti. Rokas trīcēja. Es nezināju, vai drīkstu, vai vajag. Bet kad es biju tualetē, uzrakstīju ziņu Janai."Viņš man teica, ka grib Tevi pielauzt uz seksu. Viņš domā, ka esmu tikai kāds tavs pielūdzējs. Viņš teica, ka man nav cerību, ka Tu esi cita līmeņa sieviete un es tikai traucēju. Ka man jāiet mājās. Ko mēs tagad darīsim, mīļā?"Nosūtīts. Mana elpa kļuva sekla. Es pastāvēju mirkli pie spoguļa. Ielūkojos savās acīs. Tajās bija kauns. Bet arī... uzbudinājums, ko es pats sev negribēju atzīt. Es gribēju, lai viņa izvēlas mani. Bet vēl dziļāk... es gribēju redzēt, ka viņa izvēlēsies šo svešinieku. Es atgriezos pie galda. Sieva sēdēja uz sava krēsla, vīrietis cieši blakām. Janas kleita bija nedaudz uzrauta. Viņas kājiņa bija pārlikta pār vīrieša ceļgalu. Jana kaut ko viņam čukstēja. Vīrietis smaidīja. Es redzēju to, ka Jana bija izlasījusi manu ziņu. Telefons bija viņas rokā. Jana nepacēla galvu, kad es apsēdos. Viņa neko neteica. Bet viņas otra roka… atradās uz vīrieša rokas. Es sajutu, kā mana kontrole pār sievu sāka zust. Atmosfēra bija mainījusies, es sajutos, kā traucēklis viņiem. Jana turpināja kaut ko viņam čukstēt. Viņš smējās. Janas kājiņa piespiedās viņa augšstilbam. Un tad viņš pagriezās pret mani.— Klau, čali… es Tev došu padomu. Tu izskaties kā ok tips. Bet šī nav Tava spēle. Tiešām. Neesi viņas līmenī.Viņš iedzēra vēl vienu malku dzēriena. Pēc tam pagriezās pret Janu.— Ejam uzpīpēt, ko? Jāuzelpo.Un tad… viņš atkal paskatījās uz mani.— Tev nevajadzētu nākt. Nopietni. Būs labāk, ja vienkārši pazudīsi. Tu esi lieks. Tu neesi tam domāts.Un Jana… dzirdēja visu. Viņa paskatījās uz mani. Viņas acis bija savādas. Viņas smaids maigs. Ne žēlīgs. Ne provocējošs. Vienkārši… kā sievietei, kura saprot, ka viņu grib. Un viņai vairs nav jājautā nevienam, vai drīkst. Jana piecēlās un devās ar viņu. Es paliku sēžot. Mana sirds dauzījās, loceklis pulsēja. Domas galvā sajaucās.Pagāja piecas vai sešas mūžības minūtes. Es sēdēju kā sastindzis. Dzēriens priekšā sen bija sasilis. Sirds dauzījās, bet nezināju, vai no bailēm vai… kā cita. Kad vairs nespēju pasēdēt, es piecēlos un devos it kā uz tualeti, bet mani vilka. Instinkts. Neziņa. Vajadzība redzēt. Piegāju pie sānu loga, paskatījos uz tumšo stūri pie bāra sienas. Un tur viņi bija. Manas sievas mugura bija pret sienu. Viņas seja — pavērsta pret brutālo tēviņu, kurš stāvēja viņai priekšā kā ēna. Tēviņš. Vīrišķības iemiesojums. Viņš izmeta cigareti. Tad satvēra manu sievu aiz gurniem un piespieda viņu pie sienas.Vīrieša skūpsts. Ne maigs. Ne romantisks. Skūpsts, kas saka: Tu esi mana. Un mana sieva viņam atdeva savu muti. Viņa ne tikai ļāvās — viņa atvēra sevi. Kā auga zieds dienas karstumā. Viņas rokas ap viņa kaklu. Viņas kāja pacelta, kā uzaicinājums. Kā lūgums. Paņem mani. Brutālā tēviņa roka iebrauca zem viņas svārkiem. Es redzēju, kā viņš pavelk tos uz augšu. Janas kājiņa pacēlās vēl augstāk. Viņas galva atliecās. Un tad… tēviņa roka iegrima viņas biksītēs. Mana sieva. Skolotāja. Inteliģenta. Precēta. Stāvēja kā mātīte, kuru nu jau drīz varēs izdrāzt turpat ielas malā. Un viņa nepretojās. Viņa neko neteica. Viņas mute bija vaļā. Viņas kājas — pavērtas. Es atrāvu skatienu. Man palika slikta dūša. Bet ne no riebuma, no realitātes.Es devos uz tualeti. Iegāju kabīnē. Aizvēru durvis. Elpa trīcēja. Rokas drebēja. Loceklis spiedās biksēs. Es biju uz robežas — starp vīra nelaimi un kaut ko perversi uzbudinošu. Mana sieva bija citā pasaulē. Un es… es nezināju, vai gribu viņu apturēt. Vai atļaut viņai doties vēl dziļāk. Es sēdēju tualetē kā čaula. Ap mani četras sienas, bet nevienas atbildes. Rokas trīcēja. Erekcija spiedās pret bikšu audumu, bet smadzenes griezās no kauna un uzbudinājuma. Es paņēmu telefonu. Rakstīju, lēni. Dziļi elpojot."Ko Tu gribi, lai es daru, Jana? Ko? Palieku? Aizeju? Skatos? Cīnos? Pazūdu? Tikai pasaki."Ziņa nosūtīta. Pagāja minūte. Tad vēl viena. Un ekrāns iedegās."Tu jautā, ko darīt. Labi. Es Tev dodu divas iespējas, Paul. Un tās abas ir godīgas."1. Tu nāc pie mums. Tu pasaki viņam, ka es esmu Tava sieviete. Tu aizved mani mājās. Bez paskaidrojumiem. Bez lūgumiem. Kā vīrietis.2. Tu nāc pie mums. Tu pasakies man par vakaru. Un Tu pasaki viņam ar skatienu, ka Tu saproti — šonakt es Tev nespīdu. Tad Tu ej. Uz sporta bāru. Dzer, skaties TV, dari ko vēlies. Bet Tu neatgriezīsies mājās, kamēr es neteikšu: “Drīksti.” "Izvēlies pats. Bet atceries — šonakt vairs neesmu tikai tava sieva. Es esmu iekārojama sieviete."Es sēdēju. Rokas drebēja. Galvā – haoss.Tad es piecēlos un lēni gāju. Katrs solis atbalsojās galvā kā sitiens. Rokas bija dūrēs, bet tās nekalpoja spēkam. Tikai iekšējam kliedzienam. Manas domas bija skaidras. Es vedīšu sievu mājās. Es esmu viņas vīrs. Es beidzot būšu tas, kurš pasaka: “Pietiek.” Un tad es viņus ieraudzīju. Mana sieva stāvēja cieši piespiesta pie brutālā tēviņa. Viņa ķermenis bija spēcīgs. Viņa roka uz viņas gurna. Viņa mute — tikai centimetru no manas sievas kakla. Viņa acis — mierīgas. Es apstājos. Klusums starp mums bija kā spiediens uz maniem pleciem. Viņi pat nepārtrauca apskāvienus. Sieva paskatījās uz mani. Un viņa saprata. Es jutu, kā viss, ko biju savācis sevī kā spēku, izkūpēja. Janas skatiens… neaicināja viņu glābt. Sieva saprata, ka es padodos. Un es… padevos. Es piegāju tuvāk. Skatījos tikai uz sievu. Ne uz tēviņu. Un tad es izdvesu: — Paldies par šo vakaru.Mana sieva nepateica neko. Viņa tikai pasmaidīja. Tik mierīgi. Tik klusi. It kā zinātu — "Tu beidzot saprati, kurš ir kurš."Brutālais tēviņš paskatījās uz mani ar vienu acs kustību. Viņa skatiens bija tukšs, bet tajā bija skaidrs signāls: "Tu esi izgājis no spēles. Un viņa tagad ir mana." Es pagriezos un aizgāju. Nekā vairs neteicu. Nekā vairs nevajadzēja. Mana sieviete palika ar viņu. Un es — pazudu.Es sēdēju sporta bārā. Dzēru alu. Vienu. Otru. Piektajam es vairs nejutu garšu. Apkārt fonā sporta kanāli, cilvēki smejās, bet es dzirdēju tikai sevi. Manā galvā — viņi. Mana sieva. Brutālā tēviņa rokās. Viņas kāja ap viņa gurniem. Viņa loceklis viņas mincītē. Un viņa… klusē. Vai kliedz. Es nezinu. Es tikai iedomājos. Un ar katru iztēlotu grūdienu manās smadzenēs... mans loceklis pulsēja sāpēs. Laiks bija sadalījies minūtēs, kas stiepās kā stundas. Pēc trīs stundām, telefons vibrēja. Es uzreiz to satvēru. Ziņa. No Janas. "Tu drīksti atgriezties." Un vēl viena. "Bet man vajadzīgs miers. Šonakt nevēlos, lai Tu man tuvojies. Dīvāns viesistabā." Bez smaidiņiem. Bez maiguma. Bez žēlastības. Vienkārši pavēle. Tā, kuru es gaidīju un saņēmu. Es piecēlos. Noliku glāzi. Gāju uz mājām. Kā suns, kurš tiek ielaists tikai uz nakti — pārgulēt koridorā.Es ienācu dzīvoklī, aizvēru durvis tik klusi, cik vien spēju. Viss bija kluss, guļamistabas durvis — aizvērtas. Bez gaismas spraugas. Bez skaņas. Tā bija viņas robeža. Es neklauvēju, tas man nebija ļauts. Es biju tas, kurš saņēma atļauju atgriezties. Un tikai to. Es devos uz vannasistabu. Bija sajūta, ka man jānoskalo sevi, jānomet šī diena no ādas. Ieeju. Un tūlīt sajutu smaržu. Ne tikai sievas, bet arī vīrieša. Tālāk, pie dušas kabīnes — sievas apakšveļa. Manas sievas. Saplēsta. Biksītes pārplēstas uz pusēm. Krūšturis vienā pusē izgriezts otrādi. It kā... norauts. Un tad es to ieraudzīju. Prezervatīvs. Nokritis aiz veļas groza. Daļēji iztecējis. Ieplīsis. Un iekšā… tik daudz. Biezas. Baltas. Svaigas. Spermas. Un es zināju, tā nebija mana. Vīrietis bija ieguvis manu sievu. Bet kad?Uz ielas? Bārā? Vēl mašīnā? Šeit? Vai viņš bija aizgājis tikai pirms mirkļa? Vai viņš vēl smējās kāpņu telpā? Man mute bija sausa. Elpa īsa. Es apsēdos uz tualetes poda vāka. Paskatījos uz savu locekli. Piebriedis. Uzbudināts.Vai es biju pats atdevis savu sievu? Vai tieši otrādi — es biju viņu uzdāvinājis? Es iegāju dušā. Nomazgājos kā kalps pēc darba. Un pēc tam, viesistaba. Dīvāns. Kluss. Tumšs. Un mans prāts… Manas fantāzijas pārvērtās par murgu, kuru es... izbaudīju. Es redzēju sievu ceļos viņa priekšā. Viņa rokas viņai uz gurniem. Viņas mute – pilna. Viņas mute — ieņem. Viņas mute — norij. Un tad viņš beidz, nevis prezervatīvā. Bet manā Janā. Es nevarēju par to pārtraukt domāt. Loceklis man pulsēja. Un manas rokas… pašas atrada ceļu.Bija pienācis rīts. Es sēdēju viesistabā. Uz dīvāna. Vēl ar to pašu plāno segu pāri kājām. Nakts bija izspiedusi no manis visas domas. Tikai viens bija palicis: es pats viņai to ļāvu. Un tagad gaidu. Izdzirdēju soļus. Virtuves krēsls pabīdījās. Tad viņa ienāca. Mana sieva. Vienkāršā t-kreklā. Bez grima. Mati sasieti. Bet… viņas klātbūtnē bija kaut kas svešs. Viņa apsēdās man pretī. Rokās kafijas krūze. Ilgi klusēja. Tad ierunājās:— Ir pienācis laiks, lai mēs abi būtu godīgi viens pret otru.Viņas acis mani noturēja vietā.— Tu neesi tas, kurš mani var izrīkot. Tu neesi tas, kurš var mani apmierināt. Un Tu to zini.Es nenoliedzu. Es neko neteicu.— Bet Tu esi mans vīrs. Tu spēji klusi vērot mani vakar. Tādu, kādu es esmu. Un atdot.Viņa pieliecās nedaudz tuvāk.— Es negribu Tevi pamest, Paul. Bet es neesmu vairs Tava sieva tā, kā Tu to saproti. Es esmu Tava sieva, bet ne sieviete.Viņa iedzēra vienu garu malku kafijas.— Ja Tu gribi palikt man blakus, būs noteikumi. Tu par tiem vēl uzzināsi. Pa vienam. Es Tevi neizsvītrošu no dzīves. Bet Tev būs jāpacieš. Un jābauda. Tieši tāpat kā man bija jāklusē tik daudzus gadus.Tad viņa piecēlās. Un, ejot garām, uzlika roku uz manas galvas. Uz īsu mirkli. Maigi. Bet kā dresētam sunim, kurš jau sāk saprast, kam pieder pavada.— Šodien Tu sakop māju. Es vēlos, lai šeit atkal valda tīrība. Tā ir pirmā lieta, ko Tu man vari dot. Viņa aizgāja. Un es… paliku. Un manas krūtis bija pilnas ar kaut ko, ko varētu saukt par mīlestību. Bet mīlestību, kas nāk pēc padevības. Es sāku tīrīt, kā sieva bija likusi. Katram priekšmetam, katrai virsmai — pieskāros kā altārim. Es gribēju būt noderīgs. Jo tikai tā es varēju palikt viņai blakus. Tad es iegāju guļamistabā. Gulta vēl bija tāda, kā viņi to bija atstājuši. Nesakārtota. Bet ne vienkārši saņurcīta. Viens stūris bija nospiests — smagi, dziļi — tā, it kā tur būtu balstījušies vīrieša ceļi. Kad viņš iekļūst sievietē no mugurpuses. Es pietupos pie gultas. Uz grīdas — trīs bāli balti traipi. Izkaltuši, nesmako. Bet es zinu, kas tas ir. Sperma. Protams ne mana. Man mute bija izkaltusi. Bet acis… negribēja vērsties prom. Tad es ieraudzīju vēl kaut ko. Pie sievas naktsgaldiņa, mazliet zem gultas — sveša cigarešu paciņa. Tukša. Uz tās — ar pildspalvu uzrakstīts telefona numurs. Un zem tā — “DZĪVNIEKS.” Lieliem, drukātiem burtiem. DZĪVNIEKS. Es noliku paciņu, tā nebija domāta man. Un tad — vēl uz istabas spoguļa malas — rokas nospiedums. Plauksta, pirksti. Mazliet izsmērēta. Janas roka. Tā bija redzama tikai noteiktā leņķī. Un novietota tādā augstumā, kādā viņa varēja balstīties, kamēr viņš viņu ņēma. No aizmugures. Dziļi. Šis spogulis bija liecinieks. Un es… es biju tikai tas, kurš redz pēc tam. Mani vaigi kvēloja. Loceklis pulsēja. Domas — apstājās. Un man bija skaidrs: Es nedrīkstu neko jautāt.Jana pārnāca ap deviņiem. Mierīga. Pārgurusi nedaudz. Viņas skatiens bija kā pēc pārejas. No viena dzīves posma uz nākamo. Viņa uzvilka halātu, nomazgāja seju un ienāca viesistabā. Es sēdēju pie galda. Kluss. Viņa apsēdās man pretī. Tad ilgi klusumā skatījās man acīs. Un tad viņa ierunājās.— Tu redzēji, vai ne?Es pamāju. Vairs neko nevajadzēja slēpt.— Es zinu, ka Tu neko nejautāsi. Un tas… tas man daudz nozīmē, Paul.Viņa pielika pirkstus pie lūpām. Acis bija mazliet mitras, bet skaidras. Tā nebija nožēla. Tā bija brīvība.— Tas, kas notika, bija tikai sākums. Es zinu, ka Tu man ļausi būt… par to, kura es vēlos būt. Un tagad es gribu Tev pateikt visu.Viņa pieliecās tuvāk.— Manas fantāzijas… viņas nebeidzas ar vienu tēviņu, ar vienu nakti. Es vēlos kļūt… par mauku.Viņas balss netrīcēja. Tā bija stingra. Bet ar maigumu. Kā sievai, kura runā ar savu vīru.— Ne augstākās klases, ne luksusa palaistuve. Es negribu, lai man maksā daudz. Es gribu… būt lēta ielas kuce.Viņa iesmējās. Silti un saldi.— Es gribu stāvēt kaut kur… svešā rajonā, nakts vidū. Lētos mini svārkos, sarkanās augstpapēžu kurpēs. Gribu, lai mašīna apstājas. Durvis atveras. Un es iekāpju, neko neprasot.Viņas balss kļuva zemāka.— Gribu, lai mani ņem. Vienkārši. Mašīnā. Pie stūres. Uz ceļiem. Pie konteineriem. Bez vārdiem. Bez vārda. Tikai tāpēc, ka viņi grib. Un es ļauju.Es biju uzbudināts kā akmens. Manas rokas sviedros. Sirds rīklē. Un Jana... viņa pieliecās vēl tuvāk. Acis spožas.— Es gribu, lai Tu zini to. Jo… es Tevi mīlu. Un es nevēlos to darīt bez Tevis. Man nevajag Tavu kontroli. Bet man vajag… Tavu klātbūtni. Tavā klusumā. Tavā skatienā. Tavā sirdī.Pauze. Viņa dziļi ieelpo.— Es neprasu atļauju, Paul. Es lūdzu pieņemšanu. Es gribu, lai Tu esi tas, kurš zina, kur es eju. Un pieņem.Es skatījos viņā. Un jutu, kā mana erekcija gandrīz sāp. Neviens vārds man nebija jāsaka — viņa redzēja.Sievas acis pasmaidīja. Viņa redzēja mani. Redzēja, ka es vairs neesmu “vīrietis” — es biju uzbudināts kā suns, kurš tikko dzirdējis pavēli. Un es nočukstēju:— Ko… kā Tu to iztēlojies? Kā Tu gribi to darīt?Viņa pārlika kāju pār kāju. Lēni. Dziļi ieelpoja.— Es jau zinu rajonu. Kur ir pietiekami tumšs. Pietiekami kluss. Kur stāv citas. Es paskatīšos, kā viņas to dara. Es saģērbtos kā viņas. Kā lēta kuce. — Es tur stāvēšu. Ne par naudu prātā. Bet ar alkām. Es gaidīšu līdz kāds… apstāsies.Viņas balss kļuva klusāka. Intīmāka.— Es iekāpšu. Viņš neprasīs manu vārdu. Es neprasīšu, kā viņu sauc. Viņš var būt jebkurš. Precēts. Vecs. Jauns. Man vienalga. Es atdošos. Tāpēc, ka tas padarīs mani dzīvu.Es… es burtiski pulsēju. Skatījos viņā kā hipnozē.— Un Tu, Paul... Tu būsi mājās. Vai mašīnā kādu kvartālu tālāk. Vai varbūt… kādu reizi atbrauksi man pakaļ, kad viss būs beidzies.Es klusēju. Bet mani mocīja viens jautājums.— Vai… vai mums vēl būs sekss? Man ar Tevi?Viņa manī ilgi skatījās. Ļoti mierīgi. Un tad atbildēja:— Paul… es Tevi mīlu. Bet Tavs loceklis… Es to nejūtu. Es nekad neesmu to jutusi. Es varu būt ar Tevi… siltumā. Mīļumā. Tavā klātbūtnē. Bet tu ne… manī.Es jutu, kā asins steidzas vaigos. Kauns. Bet arī... sapratne.— Bet Tu vienmēr drīkstēsi mani apkalpot. Kad es pārnākšu. Kad būšu piepildīta. Tu varēsi sakopt man pežiņu ar mēli. Tu varēsi izlaizīt mani.Viņa pieliecās man tuvāk.— Un zini ko? Es gribu, lai Tu to darītu ne tikai tāpēc, ka es pavēlu. Es gribu, lai Tu to lūdz. Ja, kādu ieinteresēs stāsts, tad atsaucieties. Lai zinu, vai rakstīt turpinājumu... 2323 2 1 pirms mēneša
- Kuru no šīm lietām tu vēlētos, lai es daru? Ideju un aktivitāšu saraksts, ko dominējošas sievietes var izmantot ar saviem kukoldiem… lai viņu ķircinātu, pazemotu, disciplinētu, sodītu un mocītu. Liec viņam izģērbties kailam, kamēr tu paturi drēbes mugurā.Liec viņam nometies ceļos tavā priekšā un noskūpsti tavas kājas.Liec viņam uzrunāt tevi par “Kundze”Liec viņam noskūpstīt tavu dibenu… liec viņam lūgties, lai viņš varētu laizīt tavu anusu. Nekādā gadījumā neļauj viņam masturbēt vai pieskarties savam dzimumloceklim bez Tavas atļaujas. Apsēdies viņam uz krūtīm un uzzini, ko viņš darītu, lai viņam ļautu noskūpstīt tavu klitoru. Ļauj viņam to gandrīz noskūpstīt, bet atraujies, liec viņam lūgties.Paņemiet pauzi, uzvelc viņam uz sejas valkātas biksītes un uz brīdi izej no istabas, ļaujot viņam padomāt, ko vēl jūs varētu darīt. Piesien viņa sēkliniekus pie kaut kā aiz muguras, lai viņam tie būtu jārausta, lai pasmaržotu tavas biksītes vai noskūpstītu tavu dibenu… paliec nepieejamā attālumā.Ieliec dildo pamatni viņa mutē un liec viņam tevi ar to apmierināt. Dari to tā, lai viņa deguns iespiestos starp taviem vaigiem anusā. Liec viņam nolaizīt dildo tīru. Uzvelc viņam pār galvu savas valkātās biksītes, lai viņš varētu saost tavu smaržu. Liec viņam tā gulēt visu nakti. Veidi, kā Viņu pazemot Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu, saģērb viņu kā franču kalponi.Liec viņam veikt mājas darbus kailam vai ģērbtam sieviešu drēbēs.Nokrāso viņam pirkstu/kāju nagus.Liec nomazgāt tevi/noskūt kājas.Liec viņam ar rokām mazgāt tavas apakšbiksītes un apakšveļu.Liec viņam uzlikt kakla siksnu un vest viņu apkārt ar pavadu, kā suni. Saģērb viņu kā īstu kuci, kas viņš arī ir, uzvelc siksniņā piestiprinātu dildo un liec viņam lūgties to sūkāt. Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu zem savām parastajām drēbēm, kad viņš dodas ārā vai uz darbu, lai viņš pastāvīgi domātu par savu saimnieci.Liec viņam masturbēt Tavā priekšā, liec viņam lūgt atļauju beigt, neļauj viņam to darīt, sodi viņu, ja viņš to dara.Liec viņam sevi dupsēt ar dildo.Liec viņam nopelnīt savu atlīdzību; piemēram:Ļauj viņam noskūpstīt tavu dibenu pēc trauku mazgāšanas.1 minūte prieka viņam par 10 minūtēm tavām. 5 minūtes baudas viņam pēc tam, kad viņš liek tev 5 reizes sasniegt orgasmu. Ja domā, ka viņš ir pelnījis orgasmu, liec viņam beigt uz tavām kājām vai dibena un tad liec viņam visu nolaizīt.Liec viņam nonākt līdz orgasma robežai un palikt tur, līdz Tu viņam dosi atļauju. Kad tu dod komandu, viņam ir jānonāk līdz orgasmam 10 sekunžu laikā, pretējā gadījumā viņš tiks sodīts un/vai viņam nebūs atļauts nsasniegt orgasmu vispār. (turi viņu tādā stāvoklī 30 minūtes, stundu… vai tik ilgi, cik vēlies)Vienmēr liec viņam tevi salaizīt pēc seksa.Kad izej ārā, pavēli viņam sasieties, būt kailam vai saģērbtam kā meitenei un nometies ceļos pie durvīm, gaidot tavu ierašanos.Saslēdz viņa locekli vienmēr, kad Tev ir mēnešreizes.Sagādā viņam zelta lietu. 1475 2 1 pirms mēneša
- Ceturtais (1 daļa) Izkāpām no busiņa. Tā kā biju aizņemts iepriekš un neredzēju, kur braucam, tad biju pārsteigts, ka atradāmies tādā kā “nekurienē”, apkārt mežs, blakus neliela upīte, bet tuvumā nevarēja redzēt nevienu citu apdzīvotu teritoriju. Laikam pamanījusi manu vieglo izbrīnu, Inga nokomentēja: “Šī ir pilnīga klusa vietiņa, tuvākās mājas ir kāda kilometra attālumā, un šeit nekad neviens neiemaldas, tāpēc bieži šeit braucam izklaidēties, jo te vari kaut pliks pa āru staigāt, un neviens neiztraucēs.” Starp kokiem atradās divas mazas guļbaļķu būves, viena cik nopratu bija pirtiņa, otra dzīvošanai. Devāmies iekšā. Mājiņa tiešām bija samēra maza, detaļās neiedziļināšos, bet nekas vairāk kā maza istabiņa ar gultu, tualete un duša, un tāda virtuves lete, šeit nebija. “Es domāju, nedaudz uzēdam, iedzeram, ieejam pirtiņā, un tad izklaidējamies” – iniciatīvu atkal uzņēmās Inga – “Edgar, aizej iekurini pirti”. Inga bija sarūpējusi kaut kādas uzkodas un našķus, bet Andris no somas izņēma alu un vīnu. Andris atkorķēja vīna pudeli un divas alus pudeles. Viņš ielēja vīnu Ingai glāzē, un pasniedza man vienu no alus pudelēm: “Nu, tad uz iepazīšanos”. “Ejam, parādīšu nedaudz apkārtni” – aicināja Inga. Paņēmuši līdz dzeramos, devāmies laukā. Pa šauru taciņu, devāmies upes virzienā. No pirtiņas iznāca Edgars un mums pievienojās: “Pēc 20 minūtēm pirtiņa būs gatava” – viņš nokomentēja. Aizgājām līdz upei, kur bija maza laipiņa, lai ērtāk piekļūtu upei. Skaists dabas skats – maza upīte, meža apskauta, putniņi čivina, bet apkārt pilnīgs klusums. Lēnām devāmies atpakaļ, jo dzērieni mums ar Ingu arī jau bija beigušies. “O, Andris jau gatavs pirtij” – ierunājās Edgars. Ieraudzīju, ka no mājiņas iznācis Andris, pilnīgi kails un lēnām dodas uz pirtiņu. “Iesim mēs arī noģērbties un pievienosimies viņam” – piebilda Inga. Iegājām mājiņā, visi izģērbāmies, Edgars paņēma vēl katrā rokā pa trīs alus pudelēm un arī devāmies uz pirtiņu. Pa ceļam vēl Inga piebilst: “Es jau gan baigā pirtī gājēja neesmu, to karstumu ilgi neturu, bet kopā ar trim vīriešiem, šādu izdevību garām es nelaidīšu.” Iedams uz pirti neviļus vēroju Ingas augumu no mugurpuses – viegli šūpodamās gurnos, viņa gāja man pa priekšu, ļoti burvīgi izskatījās dibena tvirtie apaļumi. Pat biju izbrīnījies cik labi savam vecumam izskatījās viņas augums. Andris jau karsējās un bija nedaudz iesvīdis, visi trīs veikli pievienojāmies viņam. Pirts lāviņa bija izveidota L burta veidā un uz katras lāviņas varēja apsēsties divi cilvēki. Vairāk vietas arī nevienam nepietiktu. Inga apsēdās blakus savam vīram, mēs ar Andri uz otras lāvas. Pakāpeniski uz ķermeņiem parādījās sviedru lāses, laikam tiešām Inga karstumu pārāk nepanesa, jo tieši viņas ķermeni visātrāk pārņēma sviedru lāses. Bet tas izskatījās ļoti labi, kā sviedri tecēja pār viņas ķermeni, krūtīm, kājiņām. Laikam pamanījusi manu skatienu, viņa lēnām pavēra savas kājiņas, un manam skatam atvērās viņas pavisam gludi skūtā kājstarpīte. Viņa it kā nejauši, ar pirkstiem pārbrauca pār šo sārto spraudziņu, bet nepārprotami tas tika darīts, lai iekārdinātu mani un pārējos. Jau pēc mirkļa viņas kājas bija plaši atvērtas, pēdas uzceltas uz lāvas, un viņa atklāti uzsāka masturbēt trīs vīriešu klātbūtnē. Tas nu nekādi nevarēja atstāt vienaldzīgus mūs visus trīs. Edgars ar Andri jau bija paspējuši satvert savus locekļus un sāka onanēt, es centos neatpalikt un arī satvēris savu locekli, glāstīju to. Redzot kā Inga uzbudināja sevi glāstot klitoriņu, un blakus esošiem vīriešiem piebrieda locekļi, arī es jau biju sasniedzis savu pilnā apmēra uzbudinājumu. “Laižam visi uz upi” – pēkšņi izsaucās Inga, nolekusi no lāvas, paķēra blakus esošo dvieli, un devās ārā. Mēs kā “ērzeļu” bars ar sastingušiem locekļiem, viņai sekojām. Inga jau bija ielīdusi ūdenī, mēs ātri visi arī. Nedaudz atvēsinājuši savus ķermeņus, lēnām līdām laukā no upes. Inga noklāja uz laipas savu dvieli, un palūdza vīram, lai iedod arī savu, ko noklāja pa virsu savam dvielim. Viņa nostājās četrrāpus uz dvieļa, pastiepdama uz augšu dupsi un papletusi kājiņas, nekavējoties viegli nokomandēja: “Paņemiet mani tagad pēc kārtas!” Edgars un Andris jau laikam pie šādām Ingas darbībām bija pieraduši, jo tuvāk Ingas dupsim esošais Andris, bez liekas kavēšanās, strauji iegāja Ingas rozīgajā kājstarpītē, uz ko Inga atbildēja ar vieglu kunkstienu. Mēs ar Edgaru abi stāvējām blakus un onanējām, cenzdamies uzturēt savus “darbarīkus” kaujas gatavībā, lai gan tas īpaši nebija nepieciešams, jo redzot šo skatu uzbudinājums jau tāpat bija labs. Andris bija jau iejuties lomā, un ritmiski vienā tempā ieguva Ingu, ik pa laikam uzšaudams pa viņas dibena apaļumiem, kuri pie katras šādas darbības nošūpojās, ko pavadīja Ingas baudas izsaucieni. Neviļus, blakus esošais Edgars, mani nedaudz pagrūda un pastūma Ingas virzienā, Andris to redzēdams, uzreiz atvirzījās no Ingas un pameta man ar pirkstu. Tas viss notika tik ātri, kad jau pēc brīža mans loceklis jau bija Ingas vagīnā. Viņa burtiski suloja no uzbudinājuma, un loceklis viņā slīdēja tik viegli. Inga turpināja izbaudīt tagad jau mana locekļa straujās darbības viņā. Centos cik varēju, mainot ritmu, izvelkot locekli pilnībā no viņas un atkal iegrūžot to līdz galam, Ingas ķermenis ļāvās šīm darbībām un pat dupsis pats virzījās pretī loceklim. Sajutu, ka man klāt pienācis Edgars, turpinādams onanēt. Uzreiz sapratu, ka pienācis laiks mainīties, un veikli pagāju malā. Edgars ar pamatīgu jaudu iegāja savā sieviņā, bet Inga tikai viegli iekliedzās un turpināja izbaudīt šo ātros un dziļos vīra grūdienus sevī. Pēc laika viņa intensīvās darbības pārtrauca, bauda pārņemta Ingas balss: “Neiztērējiet visu “pulveri”, vēlāk es arī gribēšu vēl baudu”. Tajā brīdī Edgars samazināja tempu, un lēnām izvilka locekli no Ingas. “Tas bija jauki” – Inga noteica, un veikli piecēlās, savācot arī dvieļus no laipas – “Vai kāds vēl ies karsēties?” “Es noteikti nē” – atbildēju es. Andris ar Edgaru gan izteica vēlēšanos vēl otro tūri pirtī uztaisīt. Devāmies atpakaļ - mēs ar Ingu uz mājiņu, bet abi vīrieši uz pirti. 1613 0 1 pirms mēneša
- Ceturtais (ievads) Kādu dienu skatoties pāru sludinājumus, atradu sludinājumu, kur bi pāris un vīrietis meklē vēl vienu bi vīrieti. Šoreiz kaut kā šis sludinājums uzrunāja, lai gan parasti šādiem sludinājumiem neatsaucos, bet vai nu tas bija ļoti sakarīgi uzrakstīts vai arī kas cits man iepatikās, un nolēmu viņiem uzrakstīt. Atbildi saņēmu samērā ātri, un biju pārsteigts, ka atbildēja tieši pāra sieviete. Viņa ļoti skaidri pastāstīja, ka viņi paši esot bi aktīvi, un šoreiz vēlētos atrast tieši vienu bi pas vīrieti kopīgai tikšanās reizei. Apjautājās arī par manu pieredzi šajā jomā, un godīgi pastāstīju, ka pieredze man ir jau samērā liela. Viņi pasākumu vēlējās sarīkot jau pēc divām dienām. Teicu, ka pēc divām man gan nesanāks, jo tajā brīdī mana mašīna bija remontā, un reāli tā būs gatava tikai pēc četrām dienām. Uz ko saņēmu atbildi, ka tas nekas, viņi varot mani pa ceļam kaut kur paņemt. Vēlējos noskaidrot, ko tad viņi īsti vēlās no manis kā ceturtā. Šoreiz gan sieviete teica, ka to visu izrunāsim pa ceļam, jo esot kādas 40 minūtes, ko braukt līdz tikšanās vietai. Tas gan mani nedaudz satrauca, jo parasti uz tikšanos dodos, ja ir pilnīgi skaidri “spēles” noteikumi. Bet kaut kā sievietes teksti vēstulēs mani pārliecināja, ka mēģināšu tikties ar viņiem, cerēdams, ka viņi tiešām ir solīdi cilvēki. Devu piekrišanu un norunājām, kur pēc divām dienām viņi mani paņems pa ceļam. Tikšanās vietā biju labu laiku iepriekš, kā atpazīšanas zīme bija mans apģērba elements – dzeltens t-krekls. Viņi kavēja un samērā ilgi, bija jau vairāk kā 20 minūtes pagājušas no norunātā laika. Kad biju jau nolēmis, ka jādodas prom, piebrauca VW busiņš, atvērās busiņa durvis, pa tām izliecās vīrietis un uzrunāja mani: “Tu laikam mūs gaidi, atvaino, bija sastrēgumi, aizkavējāmies. Lec iekšā!” Apsēdos pretī vīrietim, kas mani uzrunāja un sievietei, kas bija ērti iekārtojusies pie loga. “Es esmu Inga, un tas ir mans vīrs Edgars, bet pie stūres ir mūsu draugs Andris” – mani ar klātesošiem, iepazīstināja sieviete. Laikam jau tagad būtu nedaudz jāpastāsta par sastaptiem cilvēkiem. Visi viņi bija apmēram mana vecuma (45-50). Sieviete bija brunete, mati sacelti “copītē”, cik pēc sēdus stāvokļa varēja spriest, tad diezgan gara auguma. Viņai bija izteiksmīgas zilas acis, ar izteiktām skropstām. Augums bija slaids, ko izcēla viņas gaišā, plāna auduma kleita, kas sniedzās nedaudz pāri ceļiem. Vīrieši likās abi ļoti līdzīgi, cik nu es sākumā varēju novērtēt, sēžot ar muguru pret šoferi. Augumā abi arī bija diezgan raženi, Ingas vīrs varbūt bija nedaudz mazāks, nekā Edgars. “Priecājamies, ka piekriti ar mums tikties” – ierunājās atkal Inga. “Viņa jau mums ir tā “spridzeklīte”, kas cenšas organizēt šādas izklaides” – sarunai pievienojās Edgars. “Mēs braucam uz mūsu dārza vasarnīcu, nekas jau īpašs, bet tomēr maza mājiņa, omulīga pirtiņa jau tomēr tur ir” – turpināja Inga - “Andris mums pievienojas ļoti reti, jo ir aizņemts darbiņos, bet šoreiz viņam radās iespēja izbrīvēt laiku. Parasti mēs vairāk tiekamies divatā ar vīru un pieaicinām kādu sievieti vai vīrieti, atkarībā no “ātrajām” idejām. Mēs abi sev neko neliedzam, abi esam gan hetero, gan bi attiecību atbalstītāji, tāpat arī Andris. Vienīgi bi attiecībās visi esam vairāk bi aktīvi, un tāpēc šoreiz vēlējāmies tieši izklaidi kopā ar bi vīrieti, kurš ir pasīvā tipa. Kā tad ir ar tevi?” – stāstu turpināja un jautāja Inga. “Es arī atbalstu gan hetero, gan bi aktivitātes, bet bi pozīcijā noteikti esmu tikai bi pasīvā lomā” – centos līdzīgi atbildēt es. “Tas ir forši, mums parasti šādā kompānijā pietrūkst tieši tā bi pasīvā. Es pamatīgi uzvelkos, kad redzu kā vīrietis sūkā otram vīrietim” – sajūsmināti runā Inga – “Tevi ir ņēmuši priekšā tikai vīrieši?” “Nē, arī sievietes ar strapon ir ieguvušas mani” – ātri atbildu Ingai. “Super, jo tieši vakar nopirku strapon, gribēšu iemēģināt” – viņa piebilst. Turpinājumā jau sarunas pārgāja citās tēmās – gan par darbiem, gan atpūtu, gan arī visādiem citiem sīkumiem. Iejutos diezgan labi, bija interesanti parunāties, kavējot laiku ceļā. “Mums vēl kādas 20 minūtes jābrauc” – iesāka Inga, un smaidot, vērsās pie manis – “Vai negribi Edgaram atsūkāt, iesildoties?” Biju nedaudz pārsteigts par šādu notikumu pavērsienu, bet laika pārdomām man nebija īpaši daudz, jo Inga jau aktīvi darbojās gar sava vīra bikšu priekšu, lai atbrīvotu viņa locekli no biksēm. Jau pēc mirkļa Edgara bikses jau bija novilktas līdz potītēm un Inga ar roku satverot vīra locekli, sāka to glāstīt: “Neuztraucies, tas nebūs ilgi, jo viņš man samērā ātri beidz” – centās uzmundrināt mani Inga. Viņa centās uzbudināt vīra locekli ar roku, un tas pakāpeniski pieņēma apmērus. Notupos Edgara priekšā uz ceļiem. Inga pati pievirzīja viņa locekli tuvāk manai sejai, es pavēru mutīti, un locekļa galviņa nedaudz ieslīdēja man mutē. Apņēmu ar lūpām galviņu, un ar mēli to kairināju, Inga turpināja savas aktīvās darbības ar roku ap Edgara locekli. Tad Inga sāka virzīt locekli dziļāk manā mutītē, viegli uzspiezdama otru roku uz mana pakauša. “Turpini, tu pats” – piebilda Inga un sāka skūpstīties ar vīru. Tā kā mans uzdevums pēc Ingas vārdiem bija “atsūkāt”, tad arī ķēros pie tā realizācijas. Apņēmis locekli ar lūpām, slidināju Edgara locekli mutītē aizvien straujāk. Arī pats Edgars sajutis uzbudinājumu, man nedaudz palīdzēja, viegli cilādams savus gurnus pretī manai mutītei. “Tikai atceries, ka Edgars beigs tev mutītē, jo Andrim nepatīk, ja “piešmucē” viņa mašīnu” – maigā balsī noteica Inga un piebilda – “Vai ne, Andri?”. “Jā, tā tas ir” – Andris atbildēja. Turpināju sparīgi atsūkāt Edgaram, bet Inga viegli pieglaudusies vīram pie krūtīm ar smaidu uz lūpām, uzmanīgi vēroja manas darbības. Edgars tuvojās kulminācijai, ko varēja just pēc viņa balss un intensīvākām gurnu kustībām pretī manai mutei. Un tad cenzdamies nedaudz pieklusināt savas elsas, Edgars beidza, savu karsto šķidrumu izšļākdams man mutē. “Tikai nerij nost” – ātri noreaģēja Inga – “Atdosi to man”. Tā kā spermas nebija daudz, tad centos to noturēt mutē, atraudamies no Edgara locekļa. Veikli manai mutei pieplaka Ingas lūpas, tās paverot, un centos visu šķidrumu nodot viņai. Viņa ar lielu iekāri uzsūca visu spermu mutītē un tikpat ātri to norija. “Esam klāt!” – no busiņa priekšpuses atskanēja Andra balss… 1526 0 1 pirms mēneša
- Sabiedriskajā transportā Ir saulaina pirmdienas diena, kā jau ierasts, braucu ar trolejbusu uz darbu. Esmu miegains, jo brīvdienas bija vētrainas, biju drauga dzimtenes svinībās pirtī, ballīte sita augstu vilni, alkohols un dziesmas darīja savu, arī otrā dienā tika paņemts uz krūts. Tā nu sēžu žāvājos, acis krīt ciet, kārtējā pietura un te skatos, ka uz sliekšņa parādās spilgti dzeltenu bikšu kāja, kas sper soli iekšā transportā, tad otra kāja. Paceļu savu smagnējo galvu uz augšu, acu skatiens tāds lēnīgs, līdz nopētu līdz šim neredzētu daiļavu, kas iekāpusi šajā ikdienas rutīnas pārpildītajā trolejbusā. Noriju siekalas, miegs pazūd acumirklī, acis ieplešas – meitene ir tērpusies apspīlētās biksēs un pieguļošā topiņā pie tam dekoltē ir tiešām iespaidīgs, jo krūtis, vov, nu sen tik lielas nebiju redzējis. Tā kā ir vasara un diena solās būt tiešām karsta, pārsvarā visi arī ir ģērbušies vasarīgi. Man ir šorti ar T-kreklu, tāpat kā meitenei – plānas apspīlētas bikses un topiņš ar iespaidīgo dekoltē bez krūštura, jo varēja redzēt mazliet izspiedušos krūšu galiņus.Redzu, ka tuvojas arī pavecāka kundze, esmu pieklājīgs un palaižu kundzi apsēsties, par ko atņemu laipnu paldies, uzsmaidu, padodu roku un apsēdinu lēdiju. Domāju, nav ko baidīties, kas neriskē, tas nevinnē, vēlējos appētīt tuvāk šo noslēpumaino meiteni, kas vienā rokā turēja savu telefonu un kaut ko tajā lasīja. Piegāju tuvāk no mugurpuses, iekārtojos, pieķeros pie stieņa virs galvas un maršrutnieka ceļš turpinājās. Cilvēki bija daudz, kā jau rīta stundās, kad visi brauc uz darbu, tāpēc pilnīgi normāla situācija ir, kad cilvēki grūstās, spraucās, stumdās, utt. Tā nu arī nejauši nākas pieskarties, uzgrūsties meitenei, viņas dupsim, kas ir patīkami mīksts. Neesmu to darījis iepriekš, taču dažādus video esmu redzējis, domāju, ka ir izdevība, izmēģināt to pašam. Uz nākošajām transporta kustībām, kad visi sašūpojas, arī es atkal tieku uzgrūsts meitenei, tikai šoreiz es priekšpusē turu savu roku un ar plaukstu aptveru meitenes dupsi. Ķermeni pārņem zosāda un tādas kā tirpas, adrenalīns kāpj, jo nezinu kāda būs reakcija, vai viņa būs to pamanījusi. Taču reakcijas nav nekādas, viņa joprojām ir iegrimusi savā telefonā. Nākošajā reizē es jau esmu drošāks un ar plaukstu aptverot to ieslidinu mazliet dziļāk kājstarpē, kur ir karsts. Un tajā mirklī kājas sakļaujas un saspiež manu roku tā, ka nevaru to izvilkt un meitenes roka aiz muguras satver manējo. Esmu pieķerts, uz pieres izspiežas sviedru lāses, deniņos dun un sīc, viss, viss cauri būs. Viņa pagriež galvu, ieskatās manās acīs, kuras ir kaunpilnas un lūdz piedošanu.. Viņas skatiens ir caururbjošs, uzacis savilktas, es noriju siekalas, ievelku elpu un saku. Atvainojos, no aizmugures uzgrūdās un zuda līdzsvars. Viņa neko neteica, tikai pasmaidīja. Tikai tagad paraudzījos uz leju un sapratu, ka mana roka joprojām ir viņai starp saspiestajām kājām. Sapratu, ka nekas traks tomēr nebūs un sirds, kas gandrīz kāpa jau pa muti laukā, sāka nomierināties. Viņas roka, kas turēja manējo, atlaida mani un pieskārās manai bikšu priekšai. Lai arī satraukums un izbīlis bija pamatīgs, pirms tam biju paspējis uzbudināties un mans loceklis bija pusciets. Viņas roka to sataustīja, izpētīja aprises, tad satvēra ciešāk. Tas lika asinīm saplūst vairāk un mans loceklis palika pavisam stingrs. Viņa atslābināja kājas un atlaida manu roku un tajā brīdī pati ar dupsi piestūmās manai bikšu priekšai. Tas tik maigi piekļāvās man. Viņa sāka nemanāmi un nejauši spiesties man klāt, tāpat arī es pretī. Mans cietais loceklis tika murcīts starp viņas dibena vaigiem, biju pamatīgi uzvilcies. Jutu, ka arī meitenes elpa ir kļuvusi smagāka un dziļāka. Tad pēkšņi viņa pagriezās riņķi ar seju pret mani. Mūsu skatieni satikās, viņas krūtis piekļāvās manējām, viņas roka manai bikšu priekšai un mana viņas. Paskatījos uz leju, tieši uz dekoltē, tad atpakaļ acīs un liku noprast, ka iespaidīgs skats, tajā mirklī mana roka ieslīdēja aiz viņas bikšu malas un iegrūdu to līdz viņas minčukam, kur pārbraucot pāri klitoram un nonākot ar pirkstiem starp lūpiņām, secināju, ka tur viss pludo, mani 2 pirksti ienira spraudziņā. Viņa iepleta acis, iekoda lūpā un bija dzirdams viegls kunkstiens, vaigi piesarka un sekoja pretreakcija, viņas roka iespraucās manos šortos, kas uzreiz satvēra manu cieto locekli un spēcīgi saspieda. Man iepletās acis, skatījāmies viens otram cieši acīs un stāvējām kādu brīdi nekustīgi. Tad es ieslidināju pirkstus cik dziļi vien varēju un sāku lēnām tos virpināt un kustināt. Viņas aliņā bija tik karsts, ciešs un slapjš, visa mana roka bija slapja, kustības ar pirkstiem veicu arvien intensīvākas, cik nu atļāva esošā situācija un šaurās bikses. Viņa viegli notrīsēja un pavēra muti, varēja saprast, ka viņai patīk. Viņa sāka murcīt manu locekli, aptvēra to un slidināja no augšas uz leju, tad aptvēra galviņu un ar nadziņiem viegli saspieda. Tas bija pārsteigums, bija mazas sāpes, kas mijās ar baudu, tad viņa satvēra manas olas, noglāstīja un tad atkal sāka masēt locekli. Uzbudinājums bija neaprakstāms. Visapkārt ikdienas ļautiņi, kas brauc uz darbu kā katru pirmdienu, un mēs pa vidu iespiesti darām kaut ko, par ko citiem nav ne jausmas. Es sāku kustināt savus gurnus pretī viņas rokai, tāpat arī viņa sāk kustināt savus gurnus. Izvelku pirkstus no aliņas, kas ir pilnīgi slapji un pārslidinu pār klitoriņu, pamasēju to, uz ko seko pretspiediens no meitenes gurniem, kas parāda, ka grib vēl. Un mani pirksti ieslīd atpakaļ aliņā, šoreiz jau trīs. Es dzirdu atkal mazu kunkstienu, mani pirksti kustas arvien intensīvāk, tāpat kā viņas roka darbojas manās biksēs. Jūtu, ka ilgi tā vairs nevarēšu, mans loceklis ir akmens ciets un kā pielādēta raķete, es ieslidinu aliņā vēl 4 pirkstu. Viņa iepleš acis un iekožas lūpā un saspiež kājas tā, ka nevaru vairs pakustināt roku. Tad viņa ievelk elpu un atlaiž kājas, es turpinu darboties viņas pludojošajā aliņā, kurā liekas, ka varētu peldēties. Jūtot, ka pats drīz kulminēšu, darbojos arvien intensīvāk un spēcīgāk, tad nolaižu galvu un iekožos viņas vienā no krūtsgaliem cauri topiņam. Krūšu gali bija pamatīgi uzbrieduši un izspiedušies, tajā brīdī viņa viegli iekunkstējās un ietrīsējās..mani pirkstiņi tika impulsīvi saspiesti viņas aliņā, tas bija ekstāze mirklis un es eksplodēju..viss salūts notika manās biksēs viņas plaukstā, viss palika tur slapjš. Tas bija neaprakstāms orgasms, likās, ka saļims kājas, taču bija jāstāv. Es izvilku roku no viņas biksēm un viņa no manējām. Es aplaizīju pirkstus, kas bija ar viņas nektāru, smaržoja lieliski un garšoja, viņa atbildēja ar to pašu, visu plaukstu, ko klāja mana sperma, viņa aplaizīja, un to darīja tik kāri. Tad viņa pagriezās atkal uz priekšu. Izņēma no bikšu aizmugures savu vizītkarti un iedeva man, uzsmaidīja un piemiedza ar aci. Bija nākošā pietura, viņa paskatījās, mēs sasmaidījāmies, un tad viņa izkāpa.Tas tik bija piedzīvojums es nodomāju. Cerams, ka nedēļa nebūs tik vienmuļa, kā likās no paša rīta, es nodomāju... 1974 1 1 pirms mēneša
- Sissy mauciņa un tālbraucēji. Es biju gaidījis šo nakti visu nedēļu. Mana sirds jau dienas vidū dauzījās kā traka, bet tagad, kad beidzot stāvēju spoguļa priekšā, mans uzbudinājums kļuva tik spēcīgs, ka ķermenis viegli trīcēja. Šovakar es nebiju vienkārši Pauls – klusais vīrietis, ko apkārtējie redzēja ikdienā. Šonakt es biju Jūlija – nekaunīga, pavedinoša prostitūta, kura izaicinoši un bez kauna izrādīs savu ķermeni tālbraucējiem.Es biju izvēlējies tieši tādu apģērbu, kas neatstāja nekādas šaubas par manu profesiju – īsus, pavedinoši pieguļošus melnus svārkus, kas tik tikko nosedza manu dibenu, mežģīņu zeķturus, melnas zeķes un spilgti sarkanas augstpapēžu kurpes, kas mani padarīja seksuāli neaizsargātu, pakļaujamu. Zem ciešā, dziļi dekoltētā topa, kas vairāk atklāja nekā slēpa, mans krūšturis bija piepildīts tā, lai krūtis izskatītos izaicinoši lielas, nepārprotami mākslīgas. Manas drēbes un pārspīlētais grims kliedzoši liecināja – es neesmu īsta sieviete, es esmu crossdressers, netikla sissy prostitūta, kas apzināti izaicina likteni un vīriešu skatienus.Es nesteidzīgi devos ārā no mājas un sēdos savā auto. Drīz vien biju šosejas malā esošajā nomaļajā stāvvietā, kur bieži apstājās smagie auto, šoferiem atpūšoties no garā ceļa. Lai gan jau iepriekš biju to darījis, kājas viegli trīcēja, kad izkāpu no auto, augstpapēžu kurpēm klakšķot pret asfaltu. Nesteidzīgi, bet izaicinoši šūpojot gurnus, es pastaigājos gar garo kravas mašīnu rindu, cerot, ka kāds mani var vērot. Man bija vienalga, ko šie vīrieši domā, galvenais – lai viņi redzētu mani, manu ķermeni, lai viņi iekārotu šo lēto, nekaunīgo prostitūtu, par kādu es šovakar biju kļuvusi. Šī nebija pirmā reize, kad šādi izrādījos un mani tas ļoti uzbudināja.Manas fantāzijas pārtrauca pēkšņi atvērušās kabīnes durvis vienam no smagajiem auto. Spēcīga, dominējoša vīrieša balss tumsā skaļi pavēlēja: „Hei, pediņ, nāc šurp! Es jau labu brīdi tevi vēroju. Nav labi tā mocīt vīriešus…!”Uz mirkli apstājos, izbaudot vilinošo baiļu un uzbudinājuma maisījumu, kas pārņēma manu ķermeni, tad nesteidzīgi devos pretī atvērtajām durvīm…Kad piegāju tuvāk, man sejā lūkojās vīrietis, kurš izskatījās ap gadiem sešdesmit. Viņa mati bija pelēki, seja vīrišķīga un nobriedusi, bet visvairāk manu uzmanību piesaistīja viņa masīvais, dūšīgais augums, kas liecināja par spēku un pārliecību. Viņa acīs atspīdēja nekaunīgs smaids, vērojot mani no galvas līdz kājām kā preci, kuru grasās izmantot.„Tu labi zini, ko dari, mauka,” viņš klusi ierūcās, lūpas stiepjot nekaunīgā smīnā. „Cik ilgi tu plānoji tā pastaigāties garām, izrādoties kā lēta prostitūta? Domāji, ka neviens tevi nesavāks?”Mani pārņēma reibinoša sajūta, jūtot, kā viņa balss un skatiens mani pilnībā kontrolē. Es koķeti pasmaidīju, mazliet uzspēlēti nolaizot lūpas.„Ne pārāk ilgi... domāju, tikai pastaigāties,” es atbildēju.Vīrietis skaļi nosmējās un ar galvas mājienu lika man kāpt kabīnē. Viņa smagā, platā plauksta stingri satvēra manu dibenu, spēcīgi iespiežot mani dziļāk kabīnē un es sajutu, cik viņš ir spēcīgs, cik viegli viņš var mani kontrolēt. Viņš aizvēra durvis, ieslēdzot mūs abus kabīnē, kur gaiss ātri kļuva karsts un piesātināts ar juteklisku spriedzi.„Tev patīk, ka šoferi redz, kāda palaistule tu esi, vai ne?” Viņš ierūcās man ausī, spēcīgi piespiežot mani pie sevis un es sajutu, kā man pret gurnu noglaužas viņa loceklis – liels, resns, jau pamatīgi piebriedis. Es nespēju novērst domas no tā, cik pazemojoši būs pakļauties šim vecajam, brutālajam vīrietim.„Jā, man tas patīk,” es nočukstēju, jūtot, kā mani pārņem kauns, bet vienlaikus arī ārprātīgs uzbudinājums.„Tad tev patiks arī tas, kas tevi sagaida, mazā mauķele,” viņš skarbi noteica, satverot manu zodu un liekot man skatīties tieši viņam acīs. „Bet pirms tu izbaudīsi to, tev ir jāzina, kur ir tava vieta.”Viņš rupji piespieda mani nokrist ceļos kabīnes šaurajā telpā, stingri satvēra aiz matiem un ar brīvo roku lēnām atpogāja bikšu rāvējslēdzēju. Mans pulss dauzījās kā traks, kad viņš ar valdonīgu skatienu lika man atvērt muti...Manas lūpas instinktīvi atvērās, pakļāvīgi gaidot viņa milzīgo, piebriedušo locekli, kas lēnām izspiedās no bikšu atvēruma.„Skaties uz mani, netīrā mauķele,” viņš skarbi pavēlēja, satverot manu seju rupji aiz zoda un piespiežot mani pacelt acis uz viņu. „Es gribu redzēt, kāda izvirtusi prostitūta tu esi. Tu taču gribi, lai visi zina, ka esi tikai lēta, netīra, izsalkusi kuce, vai ne?”„Jā,” es pakļāvīgi čukstēju, sajūtot karstu vilni, kas man pārskrēja pāri ķermenim no šīs atzīšanās. „Es gribu būt izvirtusi, netīra kuce...”Viņš smagi iesita man pa vaigu – pļauka bija asa, negaidīta, pazemojoša, bet tā lika manai ādai kvēlot no uzbudinājuma. Viņš skatījās man sejā, vērodams manas acis, kas piepildījās ar asarām – nevis no sāpēm, bet no ārprātīgās iekāres un pazemojuma sajūtas.„Tu vari labāk, mauka. Pasaki to skaļāk,” viņš pavēlēja, velkot manu galvu atpakaļ aiz matiem, līdz sāpes sajaucās ar vēlmi viņam pakļauties.„Es vēlos būt tava netīrā, izvirtusī kuce, tava prostitūta,” es čukstēju skaļāk, jūtot, kā mana seja nosarkst no kauna un vēlmes, kas vienlaikus pārņēma visu ķermeni.Viņš pašapmierināti pasmaidīja, apmierināts ar manu pazemojošo atzīšanos un tad ieslidināja locekļa galviņu man mutē, neļaujot man izvairīties vai atkāpties. Es gandrīz aizrijos, sajūtot tā lielumu, bet pakļāvīgi pieņēmu šo iebrukumu, ļaujot viņam izmantot manu muti tik rupji, cik viņš vēlējās.„Laba kuce,” viņš rūca, skatīdamies uz mani, ar brīvo roku vēlreiz iepļaukājot man pa vaigu, vieglāk, bet pietiekami asi, lai atgādinātu par manu pazemojošo lomu. „Tev patīk būt šādai, vai ne? Tu taču sapņo, ka vīrieši tevi izmantos kā lētu prostitūtu?”Es nespēju neko atbildēt, mana mute bija pilna ar viņa locekli, bet mana pakļāvīgā skatiena pietika kā apliecinājuma. Viņš sāka lēni, bet ritmiski kustināt gurnus, pakāpeniski arvien dziļāk iegrūžot savu masīvo locekli manā mutē, liekot man pierast pie šīs pazemojošās pakļautības.Viņš sāka kustēties arvien ātrāk, brutālāk, satvēris mani aiz galvas abām rokām. Mana kakla muskuļi saspringa, mēģinot pielāgoties, kad viņš spiedās arvien dziļāk. Man acīs sariesās asaras, siekalas jau tecēja pa zodu, bet es paliku savā vietā – ceļos, pakļāvusies, ļaujoties viņa nežēlībai.„Tu neesi nekas cits kā caurums, kuru jādrāž,” viņš ieņurdēja, viņa balss kļuva raupja un nikna. „Tu gribi būt sissy kuce? Tad esi. Es tevi padarīšu par īstu padauzu, par sūkātāju, kāda tu vienmēr esi gribējusi būt.”Viņš satvēra mani aiz matiem vēl stingrāk un pēkšņi ietriecās manā mutē pilnībā. Es aizrijos, nespēdama paelpot, viņa loceklis pilnībā piepildīja manu muti un rīkli. Tā bija nežēlīga, pilnīga pazemošana. Viņš neapstājās. Nepažēloja. Tikai brutāli lietoja.„Sūkā kā īsta kuce,” viņš spļāva man virsū, tieši sejā, siekalas sajaucās ar manējām, ar viņa sviedriem un tas lika manai galvai griezties. „Tev patīk, vai ne? Tev patīk būt lētai padauzai, uz kuras var slaucīt kājas?”Es nespēju parunāt, bet mana pakļautība bija viss, kas viņam vajadzīgs. Viņš turpināja drāzt manu muti, dziļi, nežēlīgi. Es biju pilnībā viņa rokās. Es jutu, kā viņa kustības kļūst ātrākas, spiediens pieaug.Un tad viņš ierēcās, dziļi iespiedās un sāka šļākt manā rīklē. Karsts, biezs spermas vilnis mani appludināja. Es smaku, bet viņš neļāva atkāpties – turēja cieši, līdz visa sperma bija manī. Viņš elsoja, piespiedis mani un tikai pēc brīža atlaidās.Es atkritu atpakaļ, mute atvērta, sejā spermas pēdas, asaras, siekalas. Es elsoju kā izdrāzta padauza. Un es jutos... laimīga. Piepildīta. Sagrauta.Viņš uz manis paskatījās kā uz lietu, ne cilvēku. „Tu tagad esi mana mauka. Saproti? Es tevi izjāšu kā īstu kuci. Šī bija tikai pirmā mācību stunda.”Es vēl smagi elsoju, joprojām biju ceļos, kad viņš izvilka lupatu no kabīnes stūra un rupji notrauca no manas sejas savu spermu.„Nekusties. Ar tevi vēl nepabeidzām, sūkātāj,” viņš nošņāca. „Man ir viens čoms, kurš jau sen gribēja pamēģināt tavas sugas pārstāvi, kuci kā tevi. Sissy padauzu.”Viņš izkāpa no kabīnes un aizvēra durvis, bet ne pilnībā. Pa durvju spraugu spiedās vēsais nakts gaiss un es dzirdēju viņu ārpusē runājam pa telefonu. Es biju izsmelta, bet sirdī dega sajūsma. Es zināju – mani izmantos vēl, un vēl. Un es biju gatava.Viņš atgriezās kabīnē ar aukstu tērauda skatienu. „Atceries, tu esi tikai mauka. Lieta. Un es taisos tevi padalīt ar savu čomu, labi, ka viņš tepat.” viņš noteica.Pēc īsa mirkļa durvis atvērās. Smagas čības klakšķēja pret metāla pakāpieniem. Kabīnē ierausās kāds vīrietis – vecāks, kalsnāks, ar iedegušu ādu un smagu skatienu. Viņš smagi ievilka elpu, ieraugot manu muti pusslapju no iepriekšējā akta.„Forši vecīt, ka atradi tādu dārgumu,” viņš ierūcās, apsēžoties blakus un sākot mani aplūkot kā preci tirgū. „Šitādu es jau sen vēlējos izmēģināt... sissy kuce, kas pati lūdz pēc pazemojuma.”Pirmais šoferis piespieda man savus pirkstus pie anālā caurumiņa, spēcīgi satvēra mani aiz gurna un es sajutu, kā viņa pirksti brutāli lauzās manā caurumiņā, pārbaudot, cik esmu „gatava”.„Viņa ir jau karsta, šitai kucei deg kā elles mutē. Ej viņai aiz muguras. Es viņu turēšu,” viņš noteica otram, kurš tūlīt izvilka savu daiktu – šaurāku, bet ne mazāk draudīgu. Es zināju, kas notiks. Es zināju un manas kājiņas sāka drebēt.„Lūdzu...” es nočukstēju, sēžot pilnībā pakļauta viņu iegribām.„Ko tu teici, kuce?” viņš pagrieza pret sevi manu galvu ar spēku.„Lūdzu... mani tur nekad. Esiet mazliet maigāki…, lūdzu….”Viņi abi iesmējās. „Pamaz vietas,” viens no viņiem nolamājās, satvēris mani aiz gurniem. „Bet mēs tevi tik un tā izdrāzīsim.”Viņi ķērās pie lietas. Viens aiz manis, otrs priekšā – sinhroni, brutāli, bez žēlastības saspieda mani starp sevi kā miesas starpliku starp dzelžiem. Es biju nebiju spējīga aizsargāties, mana mute atkal tika piepildīta ar locekli un tajā pašā laikā manu caurumiņu sāka izstiept ar nežēlīgu spēku.„Velna padauza, atslābinies!” otrs noņurkstēja, kad viņš brutāli spieda savu loceklī manī no aizmugures. Viņa daikts bija resnāks kā man gribētos, bet man nebija citas izvēles kā to ieņemt. Katra kustība lika kabīnei sašūpoties un no manām lūpām izlauzās aizžņaugti vaidieni, ko noslāpēja loceklis, kas nežēlīgi urbās manā rīklē.„Viņa saņems ko gribēja, vai ne?” pirmais nikni norēca, iesitot man ar plaukstu pa sēžamvietu. „Izvirtusī sissy padauza, domāja pakārdināt večus un aizlaisties?”Viņi kustējās kā plēsoņas – viens stūma no aizmugures, otrs vilka mani uz sevi no priekšas. Es biju starp viņiem, kā lēts kuces gabals, bez kontroles, bez cieņas – un tas mani uzbudināja līdz ārprātam. Viņu smagās elpas, sviedri, rupjie vārdi... Tas bija viss, par ko biju sapņojis.„Drāz viņu dziļāk. Ieej līdz olām. Es gribu redzēt, kā viņa dreb,” otrs norūca.Viņi to turpināja vēl kādu laiku– no manis izplūda tikai elsas. Tad abi apstājās un izvilka.„Izvelkam ārā šo padauzu,” viens no viņiem ierūcās un uzmeta man uz kakla siksnu, raujot mani ārā, nespējīgu pretoties. Viņi abi izvilka mani no kabīnes kā objektu – kā netīru, samīcītu lelli, kurai beidzot jāparāda, kam tā patiesībā domāta.Aiz vilcēja bija mežmalas josla ar diviem resniem kokiem. Viņi mani aizvilka uz turieni, siksnu piesēja pie viena no kokiem, es atkal biju uz ceļiem ar piepaceltu dibentiņu un paplestām kājām, kā dzīvnieks, kas nodots upurēšanai. Mana mute bija pavērta, seja jau klāta ar spermas pēdām un viss ķermenis drebošs.„Lūk, kuces īstā vieta,” viņš nomurmināja un pliķēja mani ar plaukstu pa sēžamvietu, kura jau bija iekrāsojusies sārta. Viņi atkal atsāka aktu, šoreiz pamainījušies vietām – viens iegrūda savu daiktu man mutē, otrs – dibentiņā. Viņi viens otru uzmundrinot, drāza mani kā rotaļlietu.Un tad es sadzirdēju soļus. Trīs. Trīs vīrieši nāca no stāvvietas puses, smagi soļi, apslāpēta smieklu dunoņa.„Ko jūs, veči, te esat atraduši?” kāds ieņurkstēja ar smēķi zobos. „Velns, tā nav pat īsta sieviete… bet paskatieties uz viņu. Skatās tā, it kā lūgtos, lai viņu padara par mauku.”„Viņa ir labāka par dažu labu mauku, kas par naudu strādā,” otrs iesmējās. „Paskaties uz viņas muti, kā tā grib sūkāt. Tā deg pēc vīrieša. Tā nav mute, tā ir peža bez kaunuma lūpām.”Viņi apstājās apkārt, skatoties, komentējot. Kā izsalkuši suņi pie uzveikta zvēra.„Vai šī ir laba no abiem galiem?” jautāja viens no jaunatnākušajiem.„Gribi nākamo raundu? Viņa vēl turās,” atbildēja pirmais šoferis, izvelkot savu locekli no manas mutes, atstājot to slīgt siekalās. „Es arī gribu šo mauku…” trešais tikai nomurmināja, atpogājot jostu, bet vēl neiejaucās. Viņi visi stāvēja apkārt, komentēja, novērtēja, kā jaunu mantu tirgū. „Paskaties, kā viņas caurums ir paplēties,” viens norādīja ar pirkstu, stāvot netālu. „Tas, laikam, grib vēl.”Viens no viņiem piegāja pie manis, pieliecies tuvu, iečukstēja man ausī: „Tu būsi mūsu visu padauza. Mēs tevi izmantosim, līdz tava maukas dvēsele izkritīs pa izstiepto pakaļas caurumu...”Viņi vairs negaidīja. Piegāja klāt – viens man priekšā, atplēšot muti ar plaukstām, otrs aiz manis, paplešot manas kājas vēl vairāk, trešais nostājās man blakus ar izvilktu siksnu rokās, virpinot to starp pirkstiem kā bende pirms soda.Un tad viņi atkal sāka. Manā mutē – dziļi un rupji, bez ceremonijām. Manā dibentiņā – ar spēku, brutāli, bez žēlastības.Trešais – ar siksnu. Viņš sita pa maniem stilbiem, muguru, sēžamvietu. Katrs trieciens lika man atvērt muti vēl platāk, mana balss izlauzās kā kvēlojošs kvēpiens starp diviem locekļiem. Mani brutāli izmantoja – viņi visi kustējās kā triecienāmuri.Siksna atstāja sarkanas strīpas, kuras dega, kā ugunī. Viņu elpas – alkohola, tabakas un sviedru pilnas – sajaucās gaisā, kamēr viņi mani pārklāja ar savu brutalitāti. Viņu rokas – sagrāba, spieda, plēsa mani, it kā gribētu iznīcināt, nevis izmantot. Un tomēr… es drebēju no ekstāzes.„Jūti, kā viņa jau trīc?” kāds norūca. „Viņa tūlīt beigs, sissy padauza beigs vienkārši no tā, ka viņu drāž!”Un es beidzu. Man nebija vajadzīgs pat pieskāriens savam loceklītim – tikai viņu vārdi, viņu rokas, viņu skatieni. Orgasma vilnis pārplūda man pāri, spēcīgāks par jebkuru iepriekš piedzīvoto. Es vaidēju pilnā rīklē, aizrāvu elpu, mana miesa trīcēja un locījās. Es biju viņu rotaļlieta. Viņu mauka. Un es to izdzīvoju ar svētlaimes grimasēm sejā.„Viņa beidza…” viens no viņiem nosmējās. „Padauza beidza, vienkārši būdama piesieta un drāzta.”„Mēs tikko pārtaisījām cilvēku par kuces caurumu. Tu zini, ka viņa grib vēl,” otrs noteica un siksna atkal skāra manu ādu. Kad vīrieši bija beiguši, viņi atkāpās un tad... es pamanīju, kā viens no viņiem notēmē ar locekli uz manu seju. Un pēc mirkļa tas sākās – silts, dzeltens šķidrums, kas trāpīja man tieši sejā, uz matiem, uz vaigiem. Viņš čurāja man virsū kā uz nekam nederīgu lupatu. „Pieņem to, sissy kuce. Šis ir tavs atalgojums,” viņš smējās, kamēr silta straume turpināja plūst pār manu seju, kaklu, krūtīm. Es jutu, kā tas ieplūst man mutē, kā deguns piepildās ar asu, smaku. Un tad otrs pievienojās. Un trešais. Viņi visi mani apčurāja.„Zini, kas tu esi – publiska tualete priekš vīriešiem,” viņi smējās. Es biju slapjš, netīrs, pazemots līdz pēdējam... bet jutos tik neizsakāmi pateicīgs.Viņi mani atraisīja. Āda bija sārtām svītrām klāta, locekļi nespēcīgi, ceļi sāpēja. Es biju samīdīts – iekšēji un ārēji. Viņi mani nolika uz ceļiem pie sava auto, kā pamestu maisu. Neviens vairs neko neteica. Tikai smagi iekāpa atpakaļ savās kabīnēs.Viens vēl pirms durvju aizvēršanas paskatījās uz mani un nicīgi noteica: „Esi pateicīga, kuce. Tu šovakar beidzot kļuvi par to, kas esi... mauka.”Durvis aizcirtās. Un es paliku tur – apčurāta, izdrāzta, nopērta... bet laimīga. Es beidzot biju tāda, kāda vienmēr sapņoju būt.Manas rokas vēl trīcēja, kad es atgriezos mājās. Apģērbs slapjš, saplosīts, āda – ar sārtām svītrām no siksnām, seja izsmērēta – ar spermu, siekalām, bet tā mirdzēja... No manas būtības. No tā, kas es tagad biju kļuvusi – izdrāzta kuce.Durvis uz kāpņu telpu aizvērās aiz manis un viss šķita kluss. Es cerēju, ka spēšu nepamanīts tikt līdz savam dzīvoklim, bet, protams – tāda veiksme nav domāta tādiem kā es.Es jau grasījos ielikt atslēgu slēdzenē, kad izdzirdēju soļus. No kreisās puses, no augšējā stāva. Kaimiņš.Juris. Ap piecdesmit. Viņš apstājās uz kāpnēm. Sastinga.„Ko... kas pie velna ar tevi noticis?” viņa balss bija zemāka nekā parasti. Ne nicīga, bet... ieinteresēta.Es apstājos. Saspiedu lūpas kopā. Mēģināju noslēpt seju ar plaukstu, bet tas tikai izcēla netīrību – mani pirksti vēl trīcēja, manas kājas bija redzami slapjas no iekšpuses līdz pat augstpapēžu kurpēm, skatiens peldēja.„Es... es tikai paslīdēju,” es izdvesu vārgi, balss pārplīsa kā papīrs.Juris tikai uzmanīgi uz mani skatījās. Viņa acis slīdēja pār manām krūtīm, saplosīto apģērbu.„Tu smirdi pēc... pēc vīriešiem,” viņš ierunājās. Viņa balss bija zemāka. Zobos turētais dusmu tonis šoreiz skanēja citādāk – kā iekāre, kas cīnās ar riebumu. Vai varbūt iekāre, kas tieši no tā barojas.„Tu esi krossdressers, padauza, vai ne? Man jau tā likās.” viņš čukstēja. „Es redzu... redzu, ka tu esi bijusi izmantota.”Viņš nokāpa lejup vēl vienu pakāpienu, tagad bija tieši man pretī, tikai pusotra metra attālumā. Mūsu skatieni sastapās. Viņš nesmaidīja. Bet viņa biksēs kaut kas sāka kustēties.„Ko tu darīsi, sissy?” viņš noteica klusāk. „Paskaidrosi? Vai nometīsies ceļos... vēlreiz?”Viņš pienāca man tik tuvu, ka sajutu viņa elpu uz savas sejas. Alkohola rūgtums, niknums. Viņš nesacīja vairs neko. Tikai satvēra mani aiz zoda, spēcīgi, paceļot galvu uz augšu.„Es zināju, ka zem tavas fasādes slēpjas izdrāžams caurums,” viņš saspieda man žokli tik stipri, ka es ievaidējos. „Un tagad tu esi te. Netīra, slapja, kā izdrāzta mauka!”Viņš pagrūda mani pret dzīvokļa durvīm ar tādu spēku, ka es atsitos ar muguru un gandrīz nokritu. Viņa rokas bija uz manām krūtīm – saplēsa topu, norāva nost atlikušo audumu, līdz krūštura ieliktņi izbira pa grīdu.„Tu domā, ka tu vari klīst šādi apkārt izdrāzta un es tevi palaidīšu garām? Es zinu, kas tu esi. Un zinu, kas tev vajadzīgs.”Viņš apgrieza mani ar spēku, iegrūda mani ar seju durvīs. Es mēģināju kaut ko pateikt, bet viņš piespieda mani ciešāk, elpu pūšot tieši man ausī.„Klusē, padauza. Nerunā. Tu esi tikai sūda mauka. Sissy, kuru drāž, kad vajag.”Viņš ātri atpogāja savas bikses un es sajutu, kā viņa loceklis – jau piebriedis – tiek stingri piespiests pie mana sāpošā, vēl nesen brutāli izmantotā caurumiņa. Viņš negaidīja. Viņš ielauzās manī iekšā ar vienu, rupju, nežēlīgu grūdienu. Es ievaidējos, mani vaidi atsitās kāpņu telpas akustikā.„Tu esi jau izdrāzta, bet ne salauzta. Es parādīšu, kā salauž padauzas,” viņš norūca, kustoties brutāli, raujot mani pie sevis ar katru sitienu. Viņa plauksta satvēra manus matus, raujot galvu atpakaļ.„Cik vīriešu jau šonakt esi apkalpojusi, kuce? Cik vēl vajag, lai tu sabruktu pavisam?”Es vairs neskaitīju. Es vairs neko nerēķināju. Tikai padevos. Es biju pret durvīm, izdrāzta, bezpalīdzīga un man tas patika. Katrs viņa trieciens bija agresīvs. Viņš neapstājās, kamēr nebeidza, piepildot mani ar vēl vienu karstu, dziļu iekšēju vilni. Viņš izlādējās pilnībā, izvilka sevi no manis, nospļāvās un aizgāja. Kāpņu telpā paliku es – salauzts, izmantots, bet apmierināts. Laimīgs. 2096 0 1 pirms mēneša
- Nakts bez robežām Restorāna atmosfēra bija klusa un eleganta — zema apgaismojuma siltums, klusināta mūzika, smalks vīna aromāts gaisā. Es sēdēju viens, vērojot vakaru, kad pie blakus galdiņa ievēroju divas sievietes. Viņas bija ļoti atšķirīgas, bet vienlīdz pievilcīgas — viena ar dziļi melniem matiem, otra gaiša kā rīts. Viņu sarunas izskatījās vieglas un rotaļīgas, taču skatieni — dziļāki. Zem galda bija kustība, ko no malas varēja uztvert tikai tas, kurš vēro ar uzmanību. Viņu rokas nemanāmi pieskārās — plauksta uz augšstilba, lēns pirkstu vilciens gar auduma kroku. Gaisā virmoja noslēpums un viegla kaisles spriedze. Tad pēkšņi tumšmate pagrieza galvu un satikās ar manu skatienu. Viņa pasmaidīja — nevis vienkārši pieklājīgi, bet izaicinoši un rotaļīgi. Gaišmate sekoja viņas skatienam, un pēc acu apmaiņas starp viņām, viena no viņām pavisam dabiski pamāja man pievienoties. Es piecēlos un apsēdos pie viņām. Sākumā bija tikai saruna — viegla, saskaņota, viņas apzināti radīja sajūtu, ka esmu uzaicināts ne tikai pie galda, bet arī viņu noslēpumainajā pasaulē. Viņu skatieni kļuva tuvāki, balss tembrs — klusāks. Tad tumšmate viegli pieskārās manam plaukstas locītavai, sakot: “Mēs ne vienmēr šādi rīkojamies... bet šovakar ir īpašs vakars.” Es sapratu, ka piedalos spēlē, kas notiek bez steigas — kur sajūtas un tuvība veidojas kā glāze vīna, lēnām, pakāpeniski un ar baudu. Un tajā mirklī viss šķita iespējams. Pavakariņojuši mēs visi trīs kopā devāmies ārā — nakts bija silta, pilsēta vēl murdoja, bet mūsu starpā valdīja pavisam cita noskaņa. Viņa izsauca taksometru – busiņu, ar tonētiem logiem, kā radītu brīdim, kas nav domāts svešiem skatieniem. Iesēdāmies pašā aizmugurē, blakus viens otram, elpošana kļuva klusāka, taču sajūtas — daudz skaļākas. Tumšmate, bez vārdiem, pārliecinoši un rotaļīgi uzsēdās man virsū, kā dabiska turpinājuma mirklis tam, kas bija sākts pie galda. Viņas rokas slīdēja gar maniem pleciem, viņas acis meklēja manējās, un viss šis tuvums bija nevis steidzīgs, bet vilinoši nesteidzīgs. Katra kustība bija kā jautājums un atbilde vienlaikus — vai esmu gatavs ļauties? Gaišmate, sēžot mums līdzās, ar pirkstiem pieskārās tumšmates mugurai, kā uzmundrinot, kā iededzot dzirksti. Es jutu, kā mūsu elpas sajaucas, kā viņas gurni piespiežas tuvāk, kā smarža un siltums apvieno mūs vienā kaisles ritmā. Tajā brīdī telpa ap mums izzuda. Pilsēta palika aiz loga. Viss, kas eksistēja, bija šis pieskāriens, šī tuvība un nepārtrauktā vēlme iepazīt vienam otru dziļāk — ne tikai ar vārdiem, bet ar visu ķermeni, skatienu, klātbūtni. Busiņš ripoja pa pilsētas ielām, bet mūsu ceļojums bija sācies pavisam citā virzienā. Logi bija nedaudz norasojuši, it kā arī tie būtu piedzīvojuši visu, kas notika aizmugurē. Pilsētas gaismas atspīdēja uz stikla kā miglains kino kadrs. Kad piebraucām pie gaišmates mājas — klusā, zaļā Pierīgas stūrītī —, es, vēl apmulsis no tikko notikušā, centos atrast savas drēbes puskrēslainajā busiņa salonā. Krekls bija kaut kur zem sēdekļa, jaka noslīdējusi uz grīdas, un viss šķita kā no sapņa, kurā loģika atkāpjas kaisles priekšā. Māja bija silta, mierīga, bet spriegums starp mums nemazinājās. Guļamistabā gaisma bija klusināta, palagi — mīksti, un tur mēs turpinājām to, kas bija iesākts ceļā. Viņas abas bija tik saskanīgas, tik atvērtas un vienlaikus spēcīgas savā sievišķībā, ka es vienkārši ļāvos — bez domām, tikai sajūtās. Skūpsti, pieskārieni, ķermeņu siltums... Viss saplūda vienā vienīgā brīdī, kas šķita bezgalīgs. Rītā pamodos starp viņām — saguris, apmierināts un vēl vienu reizi izslāpis. Mēs atkārtojām mūsu nakts valodu bez vārdiem, klusi, ar smaidu, vienkārši turpinot baudīt šo neticamo tuvību. Kad beidzot pienāca laiks doties prom, es jutos kā iztukšots, bet līdzsvarots — it kā viss, kas bija uzkrājies dziļi, būtu atbrīvots. Atvadoties, skatieni bija mierīgi, saprotoši — mēs neapsolījām neko, bet abi zinājām: šī nakts paliks atmiņā ilgi. Es devos mājās, klusēdams smaidīdams, ar sajūtu, ka esmu bijis tur, kur gribēju būt — ne tikai ķermenī, bet arī sevī pašā. 1574 1 1 pirms mēneša
- Trijatā vēja glāstu ieskauti Tā bija viena no tām dienām, kad vēlējos pabūt viens, tālu no pilsētas trokšņiem, darba rutīnas un domām, kas bija kļuvušas smagas un vienmuļas. Braucu uz nomaļu, klusu piejūras vietu, kur parasti nebija ne dvēseles. Tā bija mana slepenā vieta – smilšu kāpas, priedes un jūra, kas vienmēr mani nomierināja. Nonākot pie krasta, ievilku plaušās vēso, sāļo jūras gaisu. Šķita, ka šeit esmu vienīgais cilvēks visā pasaulē. Tomēr pēc dažām minūtēm tālumā pamanīju divas sievietes. Viņas pastaigājās gar ūdens malu, smejoties un apskaujoties. Kad pietuvojos, ievēroju, cik abas bija skaistas – vienai tumši mati līdz pleciem, otra gaišmataina, ar pievilcīgu, dzīvespriecīgu smaidu. Mūsu skatieni satikās, un es draudzīgi pamāju. Viņas uzsmaidīja pretī un apsveicinājās. Sākām sarunu par vietas vientulību, jūras skaistumu un dzīves baudīšanu bez steigas. Viņas pastāstīja, ka ir labas draudzenes, un te, jūras krastā, pavada nedēļas nogali savā mazajā namiņā pie kāpām. Drīz viņas uzaicināja mani ciemos – gluži nejauši, bet ar mazu izaicinājumu acīs. Jutu, ka kaut kas pikants virmo gaisā. Ierodoties namiņā, mūs sagaidīja silta atmosfēra, kamīna sprakšķēšana un sarkanvīna glāzes, kuras drīz jau tukšojām, sēžot cieši līdzās. Saruna kļuva arvien jutekliskāka, meitenes sāka pieskarties viena otrai, koķetējot un ķircinot mani ar skatieniem. Pēkšņi tumšmate pieliecās pie gaišmates, un viņu lūpas saskārās ilgā, dziļā skūpstā. Šajā brīdī es sapratu – viņas nebija tikai draudzenes, bet arī mīļākās. Viņas iesmējās, redzot manu pārsteigto, bet ieinteresēto skatienu, un uzaicināja pievienoties. Mani sirdspuksti paātrinājās, taču šī doma bija pārāk vilinoša, lai atteiktos. Es pietuvojos un jutu, kā manas rokas sāka slīdēt pār viņu mugurām, viņu lūpas mainījās starp maigumu un dedzīgu vēlmi. Gaisā virmoja elektrizējoša enerģija, ko biju jutis ļoti reti. Tālāk viss kļuva par juteklisku rotaļu, pilnu maigu pieskārienu, dziļu skūpstu un intensīvas baudas. Es pilnībā ļāvos šai situācijai, izbaudot katru mirkli, katru pieskārienu un abu sieviešu dedzīgo kaisli. Namiņš pie jūras kļuva par mūsu slepeno pasauli, kur valdīja tikai mēs trīs un kaisle, ko neviens cits nevarētu saprast. Nākamajā rītā pamodos, klausoties viļņu skaņās un vērojot, kā abas sievietes mierīgi guļ man līdzās. Sapratu, ka šis piedzīvojums kļūs par vienu no maniem noslēpumainākajiem un kaislīgākajiem dzīves mirkļiem – atmiņu, kas vēl ilgi liks manai sirdij pukstēt ātrāk. 1750 1 1 pirms mēneša