Verdzības Stāsti
Lasiet talantīgu autoru publicētās erotiskās atmiņas un atraisiet savas iekšējās seksuālās vēlmes. Erotisko stāstu krājums Verdzības 🔗🧶
{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/pievienot-stastu","title":"Pievienot st\u0101stu","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-83eb32dceb21b468932833be844ed846.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"Pievienot st\u0101stu","checkDeactivatedProfile":true}
- Man pietrūka pletnes. PonyPlay. Modinātājs noskan agri, bet es mostos pāris minūtes pirms. Kaut kādā ziņā es vienmēr pamostos pirmā — pat pirms sava ķermeņa. It kā mana zemapziņa nemierīgi būtu sargājusi kādu noslēpumu visu nakti. Mans vīrs Pauls vēl guļ. Viņš izskatās mierīgs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viņš pat neieelpo dziļāk. Arī tad, kad man gribas vīrieti. Vannas istabas spogulī es aplūkoju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. Tāda, uz kuru vīrieši paskatās otrreiz, kad esmu jau aizgājusi garām. Dušā es palieku ilgāk nekā vajadzētu. Ūdens slīd pār krūtīm, pār gurniem un es pieskaros sev, lai atcerētos, ka esmu dzīva, esmu sieviete. Apakšveļu — izvēlos skaistu. Arī šodien. Kaut arī vīrs to nemana. Vai varbūt... nemāk novērtēt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minūtes no mājām. Mierīga iela, neliela izkārtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arī cenšos būt perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mēbeļu smarža. Ne tāda, kā IKEA. Šī ir dārga koka, ādas un putekļu smarža, kas liek domāt par vīriešiem, kas lasa grāmatas ar ādas vākiem. Kolēģes – Inga un Lelde – ir kā skaistas, bet slēgtas vāzes. Inga ir gados, glīta savā ledainajā distancē. Lelde – pārāk jauna, pārāk enerģiska. Mēs netusējam kopā. Mēs eksistējam līdzās tikai darbā.Es esmu tā, kas palīdz klientam “sajust mēbeli”. Es sēžos viņiem blakus, es lieku viņiem iedomāties vakarus, grāmatas, kājas uz pufa. Daži vīrieši runā ar mani pārāk tuvu. Daži izvairās skatīties acīs. Es novēroju viņus visus. Un daļēji – sevi viņos. Es nekad neesmu flirtējusi. Bet dažkārt es noliecos tā, kā nav vajadzības un dažkārt kādam parādu, ka man patīk tas dīvāns tieši tad, kad viņš sēž man pārāk tuvu. Tā ir mana ikdiena. Un kaut kas manī cer, ka tieši šodien ienāks... kāds īpašs klients.***Kārtējais vakars pēc darba. Mums ar vīru tikko bija sekss. Vismaz viņš tā domā. Viņš guļ man blakus, elpo siltu, glāsmainu elpu manā virzienā, kā sunītis, kurš lepns, ka ir atnesis kociņu. Viņš vienmēr čukst kaut ko mīļu, kā:“Tev bija labi, mīļā?” Es atbildu: “Protams…”, bet manā galvā ir klusums. Nepiepildīti tukšs. Manas kājas ir cieši kopā, nevis aizvērtas pēc kaisles, bet... pēc nekā. Es neesmu apmierināta. Ne fiziski, ne garīgi. Tikai noskūpstīta, samīļota, kā bērns. Un es viņu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vīru. Manu… mazo. Viņa galva iegrimst manā klēpī. Viņš sabužina manu vēderu kā plīša segu. Es glāstu viņa matus. Tā kā to dara māte, nevis mīļākā. “Tu biji tik maigs šovakar,” es čukstu. “Man gribas būt maigam ar tevi,” viņš atbild. Un es smaidu. Ārēji. Bet manās domās ir stipri pirksti uz kakla, rūgta vīrieša elpa pie sejas, ciets tvēriens uz gurniem. Kaut kas mežonīgs. Kaut kas… īstāks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Spogulī mana seja ir skaista. Pat tagad, pēc nekā. Manas krūtis vēl nedaudz cilājas, bet nekas manī neelpo. Es atveru skapīti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viņam patīk. Tas slēpj manas iekšējās liesmas tik labi, cik spēj audums, kas nekad nav ticis kaislē saplēsts. Pauls guļ. Jau. Es vēl ne. Man vajadzētu dzēst gaismu, bet es vēl nespēju. Es apsēžos pie tualetes galdiņa un ilgi skatos uz savām lūpām. Viņas ir kā radītas… kam citam. Skūpstam, kurš uzlauž, nevis glāsta. Es nopūšos. Rīt atkal darbs un varbūt… Varbūt rīt ienāks kāds, kurš mani pamanīs. Ne kā glītu konsultanti. Kā sievieti, kura ilgojas ne tikai pēc maiguma, bet pēc īstas, mežonīgas kaisles.***No rīta viss notiek kā parasti. Inga atver pirmā, Lelde kavējas, es – ne pārāk agri, ne pārāk vēlu. Mani mati šodien savilkti ciešā zirgastē. Nedaudz stingrāk nekā ierasts. Varbūt kā protests. Vai – cerība? Es noliecos, lai izkārtotu katalogus uz galda, tad sajūtu, ka kāds ienāk. Es iztaisnojos. Viņš jau ir tur. Viņš neizskatās pēc parasta klienta. Viņš izskatās pēc… ? It kā pats būtu viens no tiem dīvāniem – no ādas, smaržo pēc vīriešu ķermeņa un dūmiem. Viņš ir masīvs. Ap piecdesmitpieci, varbūt vairāk. Īsi, pelēcīgs bārdas rugājs, stingra zoda līnija. Ādas jaka, bet ne lēta. Iespaidīgs gredzens uz īkšķa. Un... viņš skatās. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. Profesionāli. Bet kaut kas manī… saspringst. Nevis aiz bailēm. Aiz sajūtas, ka šis skats var plēst nost vairāk nekā tikai drēbes. “Labdien,” es saku, “vai Jūs meklējat kaut ko konkrētu?” Viņš nenovērš skatienu. “Varbūt.” Viņa balss ir zema. Tāda, kuru atceras. Tā paliek fonā, kā grēks, kuru vēl neesi pastrādājusi. “Meklēju dīvānu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par ātru. Bet palieku mierīga. Profesionāla. “Vai vēlaties, lai es Jums parādu modeļus, kuri šobrīd ir pieejami? Mums ir daži klasiski – āda, ozolkoks, tumši toņi.” “Parādi man, kurā Tu sēdētu… vakarā. Viena.” Viņš runā lēni. It kā viņš zinātu, kaut ko vairāk. Es pagriežos un eju uz stūra ekspozīciju. Tur ir viens no maniem mīļākajiem dīvāniem – bieza šokolādes krāsas āda, elegants, bet brutāls. Es apsēžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. Viņš pienāk lēni. Apsēžas blakus. Tuva klātbūtne. Viņa ceļgals gandrīz pieskaras manējam. Es jūtu viņa smaržu – āda, cigārs, kaut kas dūmakains un silts. Instinktīvi noliecu skatienu. “Vai jūties ērti?” viņš jautā. “Jā,” es čukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai sajūta, ka esmu atklāta. Viņš pieceļas. Nekā vairāk. Tikai viņa skatiena smagums paliek man līdzās. “Es iešu paskatīties citur. Varbūt Tevi uzmeklēšu vēlreiz.” Un viņš aiziet. Es palieku sēžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kā pēc skrējiena, lai gan neesmu kustējusies.***Kārtējais vienmuļais vakars. Es guļu vīram blakus. Pauls elpo mierīgi. Klusi. Apmierināts. Viņa roka ir uz mana gurna, tā tur ir ieraduma dēļ, ne iekāres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnī. Es stāvu kaila. Tā nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kā uz teātra skatuves. Es dzirdu soļus, lēnus un nosvērtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kā atbilde jautājumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viņš pienāk. Tikai siluets. Masīvs, liels, spēcīgs. Viņa krūtis klātas ar ēnu vilni – tās ir spalvainas. Viņa rokas – lielas, raupjas. Un viņa seja – tā kā pazīstama. Kaut kur redzēta. Varbūt… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viņš to saka, vai es to jūtu. Bet es notupjos. Bez jautājuma. Bez kauna. Viņa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutāli. Es paceļu galvu un ieelpoju viņa smaržu. Āda. Koks. Tabaka. Vīrietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” Viņa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kāds nebaidās mani sagrābt. Es drebu, bet ne no aukstuma. Viņa pirksti lēni noslīd gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. Līdz manam dibenam. Viņa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta četrāpus. Bez vārdiem. Viņš ir jau aiz manis. Viņa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajā brīdī viņš ieiet manī – kā zibens, kā atbilde. “Tu esi mana. Tu būsi mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojām guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kājas… pavērtas, it kā sapnis nebūtu beidzies. Es lēni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulī un čukstu:“Kas Tu esi?”No rīta pieceļoties jūtoties kā nozieguma vietā. Viss manī ir… viegli saspringts. Joprojām dvesa pēcsajūta – kā sēkla, kas iestādīta nakts sapnī un tagad dīgst vēderā, lēni, bet neatgriezeniski.***Es atnācu uz darbu agrāk nekā parasti. Vienkārši… gribējās būt tur. Ja nu viņš atkal ienāk. Ja nu vēlreiz sajūtu to smaržu. Ja nu viņš… Bet viņš nenāca. Diena gāja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kā parasti. Tikai… telpa šķita tukša. Kaut kā tukšāka nekā agrāk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pēc smaržas? Kad pusdienlaikā pārlūkoju rēķinus. Tur bija atzīme:“Tumšā ādas gulta – pārdota. Apmaksa veikta. Piegāde: šonedēļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. Tā, uz kuras es sēdēju, kad viņš… bija blakus. Kad viņš mani vēroja. Kad mani ieraudzīja. “Lelde,” es ievaicājos, cenšoties runāt mierīgi, “to tumšo gultu – Tu viņu pārdevi?” “Nē,” viņa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viņa laikam nokārtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircējs. Tikai rēķins.” “Vai viņš pats… neatnāca?” “Kurš viņš?” viņa iepleš acis. Tad nosmaida. “Āāā. Tas resnais tēviņš?” “Viņš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieķiķinās. “Zane, come on. Viņš varētu būt tavs vectēvs! Ko Tu vispār jukusi… tavs Pauls ir ideāls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “Jā… tā ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vīrs Tevi dievina, dzīve sakārtota. Tev ir viss.” Jā. Viss. Tikai… ne viņš, es nodomāju.***Vakarā, guļamistabas gaisma bija izslēgta. Tikai lampas siltais oreols spīdēja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rādīja pēc vienpadsmitiem. Es biju gultā jau kādu laiku, skatījos griestos, līdz Pauls – klusi, kā vienmēr – piekļāvās man klāt. Viņa skūpsti vienmēr bija vienādi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. Viņš sāk glāstīt mani. Lēni. Uzmanīgi. It kā es būtu porcelāna trauks, kuram viņš vienmēr pieskaras vienā vietā, jo nezina citas. Un tad viņš slīd zem segas. Viņa galva starp manām kājām. Viņš sāk apmierināt mani… ar mēli. Viņam tas patīk un padodas. Es aizveru acis. Un tur viņš ir. Viņš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnī. Ar plaukstu manos matos. Ar rīkojumu balsī. Viņš mani rupji satvertu, ne laizītu. Viņš mani alkatīgi iegūtu, ne mīlinātos. Viņš necenstos būt labs. Viņš būtu īsts. Paula mēle maigi kustas. Es jau esmu mitra. Viņš domā, ka tas ir viņa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domātu, ka viņš sagādā man baudu. Bet patiesībā… es biju tukša. Kā istaba pēc izvākšanās. Mana mitruma iemesls nebija viņš. Tā bija ilgošanās. Nepiepildīta vēlme. Atmiņa. Fantāzija. “Zane… Tev patīk?” viņš čukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mīksti izdvešu, jo es viņu mīlu, bet tajā mirklī… man ir skumji. Skumji, ka viņš mani nesaprot. Viņš domā, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viņš piespiežas man klāt, apskauj mani kā meiteni, kuru viņš aizsargā. “Es gribu, lai Tu vienmēr esi laimīga, mīļā,” viņš saka. Es uzsmaidu tumsā. “Mmm… es arī, mīļais.” Bet iekšā man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniņš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viņš. Tajā pašā, smagajā ādā. Nesteidzīgs… klātesošs. Tā, kā viņam tas piederas. Viņa soļi skan unikāli. Grīda zem viņa smaguma elpo. “Sveika,” viņš saka mierīgi. Mana balss uz mirkli iestrēgst kaklā. Es piespiežu sevi pasmaidīt. “Sveiki. Atkal sveiki.” “Jūsu salons… atstāja iespaidu.” Viņš uzlūko mani. Ne mēbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustība, ko neapzināti izdaru, kad jūtos vērtēta. “Šoreiz es meklēju krēslu. Vienkāršu. Bet ar stāstu. Priekš sava veikala,” viņš turpina. “Un jūsu veikals…?” Es noprasu, cenšoties būt profesionāla. Bet manas acis viņā grimst. “Antikvariāts. Netālu. Nedaudz nomaļus. Lēns bizness, bet ar savu dvēseli,” viņš smaida. “Es tur galvenokārt... vācu lietas, kurām ir ko stāstīt.” “Ko tās saka?” es jautāju, pati nesaprotot, kāpēc. Viņš pienāk tuvāk, apsēžas. Viņa augums šķiet vēl masīvāks sēdus. Viņš pieskaras koka virsmai, it kā klausītos. “Tās saka to, ko cilvēki baidās teikt. Par ilgām, gaidām. Baudu. Vēlmēm. Tu būtu pārsteigta, cik daudz stāstu slēpjas šajās lietās.” “Es nezinu, vai es dzirdētu,” es klusā balsī saku. Viņš paceļ acis. “Tu dzirdētu, ja ieklausītos sevī.” Tajā brīdī viņš pieceļas. “Ja atradīsi ko piemērotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartīti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kādreiz būs brīvs brīdis… iegriezies manā pasaulē. Nevis kā pārdevēja. Kā sieviete, kura vēlas dzirdēt, ko runā lietas, kad telpā ir klusums.” Un viņš aiziet.Pēc tam, kad viņš bija aizgājis, telpā iestājās dīvaina sajūta – it kā kāds būtu atstājis nevis smaržu, bet enerģiju, kas vēl karājās gaisā. Es nejauši pieskāros vietai, kur viņš bija balstījis plaukstu. Tā vēl bija silta. Lelde pienāca klāt ar tējas krūzi, apsēdās uz stūra un klusi nočukstēja: “Zini... viņā ir kaut kas... trauksmains. Tāds... mežonīgs.” Inga pievienojās: “Man viņš nepatīk. Ne tā kā ‘riebjas’, bet... tā kā, zini – negribas skatīties pārāk ilgi. Tā sajūta, ka viņš tevi redz cauri, līdz pat ādai... un zina, ko Tu nevienam citam nestāsti.” “Viņa rokas,” Lelde nopūšas. “Tās ir smagas. Es viņas iedomājos sev uz kakla un... ne tādā labā nozīmē.” “BDSM tipāžs,” Inga noteic sausā balsī. “Paskaties uz viņa jaku. Uz zābakiem. Uz to skatienu. Viņš noteikti kādu ir piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusēju. Skatījos logā. Ārā putni, mierīga diena. Bet man galvā skanēja Ingas teiktais: “piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tālāk:“Zane, cerams, Tu viņam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mūsu dārgums. Nevajag, lai Tevi kāds aptetovē.” Es pasmejos. “Es taču esmu precēta.” “Tieši tā. Ar Paulu. Ar pašu laipnības iemiesojumu. Tu esi drošībā,” Inga nosaka ar tādu pašapmierinātu pārliecību, ka man gandrīz gribas kaut ko sadragāt. Jā. Es esmu drošībā. Bet es neesmu dzīva.***Mēs sēdējām pie brokastu galda kā parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. Televizorā runāja par laikapstākļiem un logā lija tik mierīgi, ka šķita – visa pasaule ir tikai fons mūsu klusajai, ērtajai, nekaitīgajai dzīvei. Pauls smaidīja. Viņa roka pieskārās manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žēl, ka jāskrien.” “Es palikšu mājās,” es atteicu, it kā būtu izlēmusi jau vakar. “Jūtos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskūpsta mani uz pieres – kā meitenīti, kā māsu, kā mūķeni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktās pašsajūtas dēļ.***“Es šodien VIŅU atradīšu,” es nodomāju ar kafijas krūzi rokā. “Es zinu, ka viņš mani gaida.” Es stāvēju skapja priekšā, meklējot atbildi. Mana roka pati slīdēja pie tās kleitas. Gaiša. Īsa. Tā nekad nav bijusi domāta darbam. Tā bija pārāk sievišķīga, pārāk atklāta, pārāk… seksīga? Es uzvilku to. Bez zeķubiksēm. Jo vīriešiem patīk manas kājas. Un viņš – es zināju – viņš tās novērtēs. Uzvilku augstpapēžu kurpes, tās liek manai gaitai kļūt – lēnākai, izaicinošākai. Es vēroju sevi spogulī. Kleitas mala pieskārās augšstilbiem. Apakšā – tikai stringi. Un krūšturis? Šoreiz nē. Es pasmaidīju. Nerātnule. “Ja viņš man pieskarsies, viņš sajutīs, cik esmu… kaila.” Lūpās tikai tonēts balzams. Acīs – apzināta izvēle. Tad es paņēmu viņa zīmīti. “Antikvariāts.” Manas augstpapēžu kurpes klabēja kā izaicinājums pret trotuāru. Un es gāju viņa virzienā. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papēži atsitās pret bruģi kā sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvāk kaut kam, par ko vēl nesen būtu kaunējusies pat domāt. Es atrados pilsētas nomalē. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci ķieģeļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kādai durvju ailei, aiz kuras dzīve turpinājās citā ritmā – lēnākā, dziļākā, tumšākā. Un tad es ieraudzīju. Antikvariātu. Neliela, izkārtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasāmi: “Pie Georga. Senlietas. Stāsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viņš. Un es zināju, ka šeit es esmu gaidīta. Esmu aicināta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. Misiņa zvaniņš klusumā gaidīja pieskārienu. Bet es nezvanīju. Es neklauvēju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stūmu durvis vaļā. Iekšā bija tumsnēji zeltains apgaismojums – kā sveču gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, āda, silti putekļi un smalks tabakas mājiens. Plaukti – no grīdas līdz griestiem, bet neviena prece nebija bezmērķīga. Katrā priekšmetā – it kā kāds stāsts, kāds noslēpums, kāda atmiņa. Bija tur arī kas cits: maskas, krēsli ar siksnām, zamša apkakles, stikla burciņas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viņu. Viņa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kā roka uz muguras. Manas krūtis nošūpojās ieelpā. Kleita viegli pieskārās augšstilbiem. Es sajutu sevi kā nekad agrāk – uz robežas starp iebrucēju un upuri, starp godīgu sievu un krāpnieci. “Zane,” viņš teica. No ēnas. Dziļā balsī. It kā mani jau gaidītu. “Tu taču zini, ka šeit neatnāci skatīties. Tu atnāci… sadzirdēt.” Viņš, Georgs stāvēja ar rāmu pārliecību, kamēr es jutos kā ieklīdusi svešiniece. Šajā telpā mana gaišā kleitiņa un augstie papēži šķita neiederīgi, kā balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pārvalkiem. Georgs atvēra vecu vitrīnu un uzmanīgi izņēma senlaicīgu ādas apkakli ar nelielu misiņa gredzenu priekšpusē. “Šī nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. No privātas kolekcijas Vīnē. Reta,” viņš paskaidroja, skatīdamies uz to, it kā lasītu vēstuli, kuru es neredzēju. Es klusēju, tikai pamāju, ka saprotu. Viņš atvēra nākamo skapi, kurā stāvēja seni, nepārprotami BDSM stilā veidoti priekšmeti – pītas pletnes, delikāti darinātas siksnas un smalki izstrādātas metāla važiņas. “Tā laika cilvēkiem bija interesanta pieeja attiecībām un baudai,” viņš mierīgi sacīja, “ne viss tika publiski atzīts, taču daudz kas tika saglabāts priekš tiem, kuri saprot.” Viņš paskatījās uz mani, vērojot manu reakciju. Es nodūru skatienu, vērojot priekšmetus, taču sajutu viņa acis, kas mani lasīja kā atvērtu lapu. “Tev ir vīrs,” viņš sacīja mierīgā, gandrīz neitrālā tonī, turpinot pārvietoties pa telpu un piekārtot priekšmetus, “Cik sen esat precējušies?” “Divus gadus,” es atbildēju klusi. “Un kopā ilgāk?” viņš jautāja, uzmanīgi izņemot senu grāmatu ar tumšiem ādas vākiem no plaukta. “Piecus.” Viņš pamāja neuzbāzīgi. Likās, ka viņš vienkārši mēģina saprast, nevis vērtēt. “Un Tev patīk tas, kā ir tagad?” viņš turpināja mierīgi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “Jā, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamāja, it kā pieņemot atbildi, bet viņa acīs bija kaut kas savāds. Viņš pietuvojās vēl vienai vitrīnai, kur bija izliktas lietas, kas nepārprotami bija saistītas ar petplay – delikāti darinātas ādas pavadiņas, maskas, suņu apkaklītes ar smalkām ķēdēm. “Arī šis nav jaunums,” viņš piezīmēja, bez izbrīna vai sensācijas balsī, “cilvēki vienmēr meklējuši veidus, kā atbrīvoties. Kā būt brīviem savā būtībā.” Georgs pievērsās man, nepārkāpjot nevienu robežu, taču viņa vārdi lika manām domām kļūt dziļākām un nedaudz nemierīgām. “Vai kādreiz ir bijusi interese par vēsturi un tās… erotisko pusi?” Es viegli sarāvos, bet tad sapratu – viņš nejautāja par mani tieši. Viņš ļāva man pašai izlemt, cik tālu atklāties. “Mani interesē,” es atbildēju uzmanīgi, klusi. Viņš viegli pasmaidīja, it kā būtu saņēmis tieši to, ko gaidīja. Bet neko neteica. Georgs turpināja lēnām, nesteidzīgi virzīties pa antikvariātu, ik pa brīdim uzmanīgi vērojot mani. Katrs viņa solis bija kā kluss jautājums, katra mana elpa – atbilde. Viņš apstājās pie vitrīnas, kurā bija izlikti dažādi senlaicīgi priekšmeti – eleganti, bet acīmredzami saistīti ar sodīšanu un pēršanu. Viņš izņēma smalku, bet izturīgu pletnīti, no pītas ādas, melni lakotu rokturi. “Šī ir britu,” viņš mierīgi paskaidroja, it kā runātu par tējas krūzi. “Izgatavota ļoti sen. Sākotnēji domāta kā sodīšanas rīks augstākās sabiedrības dāmām. Skaists, elegants dizains, vai ne?” Viņš negaidīja manu atbildi, taču uzmanīgi vēroja mani, kamēr mana seja kļuva sārta, lai gan centos to apslēpt. “Vai Tu kādreiz esi interesējusies par šādu lietu vēsturi?” viņš jautāja, it kā pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanēt profesionāli un mierīgi. Viņš uzmanīgi nolika pletnīti atpakaļ un pievērsās citai vitrīnai. Tur atradās priekšmeti, kas skaidri bija saistīti ar pakļaušanu – ādas aproces, delikātas ķēdes un siksnas, ko acīmredzot izmantoja roku un kāju fiksēšanai. “Šie nāk no senas vācu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privāti un uzmanīgi glabāti paaudžu paaudzēs. Daudzi to uztver kā… specifisku vēsturi, bet patiesībā tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vēlmes,” viņš paskaidroja mierīgi, nesteidzoties. Es nespēju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svīda, bet seja bija ļoti karsta. Viņa mierīgā balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisīja dziļas, negaidītas ilgas. Viņš turpināja:“Daži uzskata, ka sodīšana un pakļaušana sievietēm varēja sniegt savādu brīvību. Protams, tā ir jutīga tēma. Bet interesanta.” Georgs pagriezās pret nākamo vitrīnu. Tur bija vēl specifiskākas lietas – ādas apkaklītes ar zvaniņiem, zamša ausis, kas nepārprotami atgādināja kucēnu, smalkas zirglietas, ar metāla detaļām. “Šīs lietas ir saistītas ar ļoti senu tradīciju, mūsdienās sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvēki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taču tas ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki centās un joprojām cenšas izpētīt robežas. Protams, ļoti personīgi un privāti,” viņš atkal netieši pievērsās manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. Viņš redzēja manu reakciju, bet nekomentēja. “Vai Tev ir bijusi kāda saskarsme ar šādām tēmām iepriekš?” Georgs pajautāja, atkal neitrāli, gandrīz profesionāli. “Ne… ne īsti,” es klusi atzinu. Viņš viegli pamāja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šīs lietas, bet interesanti, ka cilvēki vienmēr atgriežas pie tām.” Viņš apstājās, ļaujot klusumam uz mirkli pārņemt telpu. Tad paskatījās uz mani. “Es ceru, ka nepārkāpju robežu. Antikvariāti ir vietas, kur pagātne mēdz runāt skaļāk par cilvēkiem,” viņš teica mierīgi. Es piecēlu galvu un sastapos ar viņa skatienu. “Viss ir kārtībā,” es atbildēju, kaut arī jutos iekšēji kaila. Georgs pasmaidīja – mierīgi, maigi, it kā zinot daudz vairāk, nekā es pati biju teikusi. Viņš mani aizveda līdz grāmatu plauktam, kas bija nošķirts no pārējām lietām. Atvēra stiklotas durtiņas, kuru eņģes viegli iečīkstējās un uzmanīgi izņēma biezu grāmatu ar melniem, rupjiem ādas vākiem. Viņa kustības bija tik lēnas un piesardzīgas, it kā šī grāmata varētu sabirt putekļos no viena neuzmanīga pieskāriena. Viņš pagriezās pret mani un maigi nolika grāmatu uz tumši zaļā samta, kas klāja nelielu galdiņu. "Šis ir īpašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplāros, paredzēts īpašiem lasītājiem," viņš teica klusi, mierīgi un nopietni. Viņa balss mani apņēma kā silta sega, reizē nomierinot un provocējot. Es paskatījos uz vāka. Virsraksts – zeltīts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvēra grāmatu uzmanīgi, lēni šķirstot senās, biezās pergamenta lapas. Man acu priekšā atklājās smalki, detalizēti zīmējumi. Pirmajā ilustrācijā – sieviete, smalka un maiga, kaila līdz viduklim, atradās četrāpus, viņas ķermenis apskauts ar smalkām ādas siksnām, sejā maska, kurai pievienots iemauktiņš. Viņas rokas un kājas apvilktas elegantās ādas siksnās, kuru galos – mazītiņi, spoži pakaviņi. Es aizturēju elpu, jūtot kā sirdspuksti paātrinās. "Tas, ko tu redzi, ir process," viņš teica mierīgi. "Sievietes, kas tiek pārvērstas par ķēvītēm – paklausīgām, elegantām, bet pilnībā pakļautām." Es klusēju, nespēdama atraut skatienu no ilustrācijām. Katrs zīmējums bija mazliet intensīvāks, smalkāks un jutekliskāks par iepriekšējo. Sievietes attēlotas dažādās stadijās: dažas jau pilnībā pārvērstas ķēvītēs, mugurās elegantas ādas zirglietas, sejas paslēptas aiz greznām maskām, bet ķermeņi – pārklāti ar smalkiem, izrotātiem iejūgiem. "Viņas tika disciplinētas, iejātas un trenētas ļoti rūpīgi. Šī māksla prasīja laiku un pacietību," viņš paskaidroja, vērojot manu seju. Viņa balss nemainīgi mierīga, bet es jutu – viņš vēro manu reakciju. Grāmatā bija arī ainas ar sodīšanu: sievietes, piesietas pie īpašiem soliņiem, pletnes pieskārieni uz kailajiem, jutīgajiem dibenu vaidziņiem. Viss attēlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas ādai vairāk sakarst. Klusums, kas sekoja, šķita bezgalīgs. Georgs uz brīdi pārtrauca šķirstīt, atstājot grāmatu atvērtu pie ilustrācijas, kur sieviete – jau pilnībā pārveidota par elegantas ķēvītes tēlu, kājās īpaši darināti zābaciņi ar pakaviem – paklausīgi gaidīja, lai viņu vestu tālāk. Viņš paskatījās uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viņš mierīgi jautāja. Viņš bija neitrāls, bet es zināju – viņš redzēja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrīz čuksts:"Nē. Tas ir... ļoti interesanti." Viņš lēni aizvēra grāmatu. "Šo grāmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varētu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatītu tuvāk, privāti," viņš sacīja, vērojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprāt paņemtu," es teicu. Es dzirdēju savu balsi kā no attāluma. Viņš viegli pamāja ar galvu, pasniedzot man grāmatu:"Esi uzmanīga. Tā mēdz mainīt to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grāmatu pie krūtīm. Tā bija smaga. Kā apņemšanās. Viņš klusējot pienāca tuvāk. Smagā āda sildīja manas plaukstas. Tā nebija vienkārša lieta. Tā bija kā… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kā viņš mani vēro, ne ar vīrieša alkām, bet ar sapratni, kas dur dziļāk. "Kad sieviete pieskaras šādai grāmatai," viņš teica, balss mierīga kā vakara dūmaka, "viņa reti to dara tikai ziņkārības pēc." Es skatījos grīdā. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vēlos saprast?" Viņa klusums bija skaļāks par atbildi. Viņš nostājās tā, ka es jutu viņa tuvumu – ne pieskārienu, bet klātbūtni. Kaut ko smagāku par loģiku. "Saprast var tikai tās, kuras ļaujas," viņš sacīja. "Pārējās vienkārši lapo un aizmirst." Viņa skatiens viegli slīdēja pār manu augumu – kleitu, kājām. Es jutu, kā man elpa kļūst sekla. Viņš skatījās nevis kā vīrietis, kurš novērtē, bet kāds, kurš redz to, ko es vēl slēpju pati no sevis. "Šajā pasaulē nav neviena, kas liek," viņš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tālāk." Es pamirkšķināju. Acis sausas. Man gribējās pateikt kaut ko, jautāt – ko nozīmē tālāk? Bet es klusēju. Manas rokas savilkās ap grāmatu ciešāk. "Un ja es iešu…" Es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi. “… vai tas mainīs mani?” Viņš piegāja vēl tuvāk. Tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu. Viņa smaržu, īstu vīrišķību – ādu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklās to, kas jau sen mostas," viņš atbildēja. Georgs iebīdīja starp lapām mazu, salocītu zīmīti. “Lasi vienatnē,” viņš sacīja. “Un ja vēlēsies – es būšu šeit.” Viņš atgriezās pie plaukta, mierīgi, klusi. Es stāvēju ar grāmatu rokās, plaukstas mitras, seja sakarsusi. Gribēju vēl ko pateikt… bet nebija vārdu. Es pagriezos, kāpjot pāri slieksnim. Tad apstājos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. Viņš bija aizgriezies, bet es jutu – viņš zināja, ka es skatos. Man vajadzēja jautāt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgāju. Tiklīdz smagās durvis aizvērās aiz muguras, mani apskāva vēss, nemierīgs vējš. Tas bija viegls, taču pietiekams, lai atdzīvinātu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko līdz šim biju centusies ignorēt. Es apstājos uz ielas, neviļus ievelkot dziļāku elpu. Kleita viegli uzpūtās un vējš ielauzās starp manām kailajām kājām, vēsi un bezkaunīgi glāstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neērti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomāju. "Es esmu pilnīgi uzbudināta." Seja acumirklī kļuva sārta. Es sajutu, kā vaigi piepildās ar karstumu, kamēr domas skrēja kā aptrakotas. Vai viņš bija to pamanījis? Vai viņš redzēja cauri visam manam mieram, manai izliekšanās spēlei? Es instinktīvi paskatījos lejup. Tur, zem kleitas vieglā auduma, mani krūšu galiņi bija sāpīgi piebrieduši, stingri un acīmredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudināta, ka mans ķermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnīgi un nepiedodami. "Viņš to redzēja," mans prāts kliedza. "Viņš noteikti redzēja." Manas kājas sastinga uz mirkli. Es gribēju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nē. Es nevarēju. Vēl viena vēja brāzma spēji ieskrēja man starp kājām, atgādinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kājām lika man nosarkt vēl spēcīgāk, vēl nepiedienīgāk. Es piespiedu grāmatu ciešāk sev pie krūtīm, it kā cenšoties noslēpties. "Ej mājās, Zane," es teicu sev. "Vienkārši ej." Un es devos. Ātrā solī, papēži klabēja pa bruģi kā vainas atzīšana. Es jutos tik atklāta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebēja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutīgajām kājām, atgādinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagās grāmatas svaru, kas atgādināja, ka šī sajūta nav nejauša. Es pati to biju izvēlējusies. Un viņš to zināja. Viņš bija redzējis visu, ko es vēl slēpu no sevis pašas.***Mājās bija kluss. Pauls jau gulēja. Viņa elpa bija viegla, ritmiska, kā bērnam. Es to klausījos un jutos... vainīga. Viņš bija mēģinājis man pieskarties, kad mēs atlaidāmies gultā. Rokas glāsts pār manu gurnu, viņa skūpsts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stūra un tas, ko viņš man šovakar varēja dot, šķita kā ūdens glāze pēc vīna sapņa. “Esmu nogurusi,” es čukstēju. “Rīt, mīļais.” Viņš neko neteica, tikai noglaudīja manu muguru un apgriezās uz otru pusi. Manas domas vēl sāpīgi atcerējās vēju. Starp kājām smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spējis atbrīvot. Kad viņš sāka viegli elpot sapņos, es piesardzīgi izslīdēju no gultas. Es atvēru naktsgaldiņa atvilktni, kur biju paslēpusi grāmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klēpī pie rakstāmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. Atvēru to tajā vietā, kur biju apstājusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. Ilustrācija bija skaista un graujoša. Pārvēršanās nebija sods. Tā bija atklāsme. Manas plaukstas pieskārās lapām, it kā es glāstītu ko dzīvu. Un tad starp lapām atklājās zīmīte. Viņa rokraksts. Precīzs. Stings. Vīrišķīgs. “Es ilgi domāju, vai MANA ķēvīte vispār eksistē. Tagad es domāju – cik ilgi viņa vēl slēpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vārti ir vaļā. Iemaukti – nospodrināti. Ērzelis – nepacietīgs. Tu zini, ko tas nozīmē.” Es sajutu kājās vājumu. Mana ķermeņa atbilde bija skaidra – es nodrebēju. Viss manī sāpīgi pulsēja un gaidīja. Gaidīja viņu, Georgu. Kad atšķīru pēdējo lappusi, tās apakšā – kā pavēle – bija ierakstīts viens fragments. “Īsta ķēvīte savu gatavību nekad neizsaka vārdos. Viņa to parāda. Viņa uzdāvina pātadziņu savam Ērzelim – ar savu izvēlēto ķēvītes vārdu. Tikai tad viņš zina, ka viņa ir gatava tikt iejūgta.” Es sajutu, kā mana mute atveras klusam elpas vilcienam. Manā priekšā vairs nebija tikai spēle. Šī bija valoda, šis bija rituāls. Un šis... bija uzaicinājums. Es glāstīju Georga zīmīti ar pirkstu galu, it kā tā būtu viņa āda. "MANA ķēvīte..." Es to atkārtoju sev galvā un man likās, ka mans ķermenis pats atbildēja ar vieglu, nemanāmu trīsas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritēja, bet es tajā nebiju. Acis slīdēja pāri klientiem, kolēģēm, mēbelēm, bet neko neredzēja. Manā galvā vēl dzīvoja Georga balss, viņa skatiens, viņa veikals, viņa priekšmeti. It kā manā miesā būtu iestrādāts magnēts, kas rāva atpakaļ – uz viņa antikvariātu. Kad veikals uz brīdi iztukšojās, es iegrimu elegantajā, zeltainā krēslā, ko pati biju izvēlējusies ekspozīcijai. Acis pašas aizvērās. Tikai uz mirkli. Piecām minūtēm. Un es sapņoju. Skanēja pakavu klaudzēšana, bet tā nāca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – āda un smagums. Iemaukti savilkās gar lūpām, manā mutē bija bieza ādas siksna. Nebija sāpju, tikai uzbudinājums un apziņa – viņš mani vada. Es klupu. Deguns zemē, dibentiņš pacelts. Klusums. Un tad — pātadziņas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. Uzbudinājums. Kauns. Vēl. Un tad viņa balss. Zema. Pie auss. Kā pavēle, kā vārds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. Piecēlos uzreiz, it kā būtu pieķerta. Krūšu gali sacietējuši, kājas... ļogās. Es nosarku. Kolēģe kaut ko man jautāja, bet es nespēju atbildēt. Tikai māju ar galvu. Man bija jāsavāc sevi, bet iekšēji kaut kas bija ielūzis. Tagad es zināju. Es būšu Spurgava.Diena vilkās. Es biju darbā, bet dvēseles kodols vēl joprojām klīda ap viņa skatienu, viņa balsi, viņa veikala smaržu – tabakas, ādas un pakļautības. Un tad es to ieraudzīju. Jauns krēsls, kas tikko atvests no noliktavas – vēl iepakojumā. Es lēnām atsedzu aizsargplēvi un manā priekšā parādījās tumši pelēka metāla karkass, dziļa zaļas ādas apdare un elegantas, izliektas līnijas. Tā muguras daļa – mazliet augstāka, kā tronim. Dizains starp mūsdienu minimālismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederētos viņa antikvariātā – ne kā artefakts, bet kā vieta, kur sēž Kungs. Vai viņa klients. Vai viņa... ķēvīte. "Šis būs man labs iegansts," es nodomāju. Bet starp kājām – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanās iemesls. Vēlāk, kad biju viena, atvēru datoru. Meklēju: discipline crop, engraved handle. Un tur tā bija. Pātadziņa – tumši brūna, stingra, ar smalki pītu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadīju:SPURGAVA un iegādājos. Piegāde: pāris darba dienas. Es ilgi skatījos uz ekrānu, pēc pasūtījuma apstiprinājuma. It kā gribētos vēl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritēja smagi, pātadziņas pasūtījums bija apstiprināts un es ik pa laikam pārbaudīju elektronisko pastkastīti, it kā ar skatienu varētu piegādi pievilināt ātrāk. Krēsls stāvēja savā vietā – nekustīgs, gaidošs, gluži kā es. Vēl tikai pāris dienas, tikai pāris soļi... Bet tad ienāca kāds klients, izskatījās pēc kāda arhitekta vai dizainera. Viņš apstājās pie manis izvēlētā krēsla. “Šis gan ir citā līmenī,” viņš nopētīja. “Kur ražots? Ir pieejams vēl kāds?” Viņš jau sāka meklēt cenu zīmi. Es strauju pielēcu kājās. “Šis... nav pieejams,” es pārtraucu viņu, balss pārāk asa, pārāk steidzīga. “Tas ir rezervēts.” Viņš sarauca uzacis, bet pamāja ar galvu un devās tālāk. Es atviegloti izelpoju, bet kolēģes jau bija pamanījušas. “Tu to krēslu tā kā savu godu sargā,” Ilze iesmējās. Es pasmaidīju. Bet sirdī satraukums sitās kā iemaukta ķēvīte. Šī bija zīme — es nedrīkstu kavēties. Tas ir domāts viņam. Tāpat kā es.***Rīts atnāca ar sajūtu krūtīs – šodien es vairs nevaru vilkt garumā. Kad atvēru durvis un paņēmu nelielo sūtījumu, rokas nodrebēja. Kastīte bija neliela, bet tā svēra kā liktenis. Apsēdos, attaisīju un tur tā bija. Pātadziņa. Rokturis tumši brūns, smags, stingrs. Uz tā – perfekti iegravēts vārds:SPURGAVAEs aizvēru acis. Sajutu, kā manī kaut kas noslēdzās. Krēsls — mans attaisnojums, mans oficiālais iegansts — es noformēju pirkumu. Kolēģes bija pārsteigtas. “Ko tu ar to iesāksi? Tik smags, stilīgs, dārgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. Vēlāk, kad kolēģes neredzēja uz krēsla novietoju trīs lietas: Grāmatu, kura bija sākusi manu iekšējo transformāciju. Pātadziņu, vēl nepasniegtu, bet jau liktenīgi saistītu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurā mana vizītkarte. Un teksts: no Zanes. Krēslu rūpīgi iesaiņoju. Es pati noformēju piegādi. Tajā brīdī mana sirds auļoja kā mežonīga ķēvīte. Kā lūgšana. Kā piederība. "Es vairs neesmu tā pati sieviete."***Es gaidīju. Nedēļa vilkās, bet nekādas atbildes no Georga nebija. Katrs rīts sākās ar cerību, katrs vakars beidzās ar šaubām. Varbūt es viņu pārpratu? Varbūt es tikai… fantazēju to, ko nevajadzēja. Uzbūvēju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesībā nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbā. Rokas pār papīriem, bet prāts — tukšs. Un tad. Īsziņa. Teksts — tāds, kādu tikai Georgs varētu rakstīt. “Krēsls iederas. Ja, pātadziņa ir simbols, par kuru es domāju, tad spēles ir beigušās! Šonakt! Pusnaktī! Antikvariātā! Būsi manā rīcībā trīs diennaktis. Apģērbs nav svarīgs! Ja pārdomāji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kā sirdī ieplūst karstums, vēders savelkas, kājas kļūst vājas. Viņš mani saprata. Viņš mani uzrunāja. Viņš mani grib. Nebija laika vilcināties. Es piecēlos no galda un klusi devos pie veikala vadītājas. Balss bija mierīga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktāk, laikam temperatūra. Es labāk paņemšu pārējo dienas daļu brīvu… arī rītdienu. Lai atkoptos.” Viņa tikai pamāja saprotoši. Man vēl paveicās, ka bija jau nedēļas beigas. Atgriezusies pie galda, es uzrakstīju ziņu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasījos no darba. Man viss kārtībā, bet pēdējās dienās jūtos pārāk nogurusi, mazliet arī emocionāli iztukšota. Gribu pabūt prom no visa un visiem. Trīs dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kārtībā? Kāpēc tu neko neteici vakar? Es jūtos slikti, ja neesmu Tev blakus.-Nē, nē, mīļais… Tev nav jāuztraucas. Es vienkārši… nezinu. Gribas pabūt klusumā. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palīdzēs. Tu rakstīsi man? -Diemžēl tur ir šausmīga zona, Tu taču zini. Visticamāk nevarēšu. Māsa jau smējās, ka mamma dzīvo kā citā pasaulē bez signāla.-Es saprotu… vienkārši zini, ka es mīlu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tāpēc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. Mēģināšu dot ziņu, ja varēšu. Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieņēmusi lēmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvēlējusies. Es steidzos mājās kā medījums, kas jūt, ka tuvojas nāves brīdis – bet tā nebūs nāve, tā būs mana piedzimšana no jauna.***Pauls vēl nav mājās. Man ir maz, pārāk maz laika. Ienākusi mājās, es uzreiz dodos vannas istabā. Krāns skan, putas ceļas. Epilācijas losjons smaržo savādi. Es to uzklāju lēni, maigi, pārdomāti. Katra kustība kā rituāls. Noskaloju visu. Pēc tam ieziešu ķermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. Izsmalcināta. Pa virsu es nevilku neko uzkrītošu. Tikai viegla, īsa vasaras kleita un augsti papēži. Kustības manī kļūst citādākas. Kleita apskauj mani kā apmetnis, kas slēpj – bet reizē izrāda mani. Tad – spogulis. Manā sejā ir vaibsti, kurus vēl vakar nepazītu. Tas nav ne miers, ne bauda. Tā ir – apzināta padevība. Un kaisle. Es būšu viņa ķēvīte. Pauls vēl nebija pārnācis, kad es izgāju ārā, aizvēru durvis tik klusi, it kā slēgtu aiz sevis veselu dzīvi.Es negribēju gaidīt kādā kafejnīcā. Es gribēju just pilsētu, bet no augšas. No malas. Jumts. Vecās daudzdzīvokļu mājas jumts bija vieta, kur reiz gāju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacē. Tagad es turp gāju kā sieviete, kura pati vēlas tikt smacēta — kaislē, pavēlēs. Vējš iešalcās zem manas kleitas. Tas skāra manus krūšu galiņus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spēlējās starp manām kājām, saprotot, ka esmu mikla no vēlmes tikt izmantota. Pilsēta klusi dūca zem manis, bet manī bija tikai viens vārds: Pusnakts. Es paliku tur līdz brīdim, kamēr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšķi no papēžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viņa. ***Es stāvu pie antikvariāta durvīm. Ir dažas minūtes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezē gluži kā priekšnojauta – zīme, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trīc, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sākuma tikai tukšums... līdz ieraugu viņu. Georgs. Viņš stāv turpat netālu, it kā mani būtu gaidījis. Tumšs ādas tērps cieši apvelk viņa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spīd metāla sprādzes uz ādas virsmas. Viņš nesaka neko – tikai skatās manī, vērtē. Rokā – mana pātadziņa. Tā, kuru pati izvēlējos, kura nes manas slepenās domas un apņemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viņa balss ir dziļa, nepielūdzama. “Tu vēl vari aiziet.” Es nenovēršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamāju. Viņš pagriežas un rāda man uz masīvām durvīm dziļāk antikvariātā. Es eju. Seko soļu skaņa man aiz muguras. Telpa kļūst vēsāka, es atveru norādītās durvis. Aiz durvīm — telpa ar augstiem griestiem, klusu kā baznīcā. Un tur — viņi. Divi vīrieši. Lieli. Muskuļoti. Viņi mani gaidīja. Viņu skatieni mani apēd, bet tajā nav nicinājuma – tikai kāra, dzīvnieciska vēlme un... ziņkāre. Tie nav svešinieki viņa pasaulē – tie ir staļļupuiši. Palīgi. Georgs nostājas man aiz muguras. Viņa balss atkal iegriežas ausī:“Izģērbies. Kaila!” Mana sirds dauzās. Iespēja aizbēgt vēl pastāv, bet manas rokas jau sāk kustēties. Es novelku kurpes, tad poga pēc pogas, audums slīd lejup. Kleita uz grīdas. Krūšturis. Biksītes. Es stāvu viņu priekšā kaila kā ķēvīte vēl pirms iejūgšanas. Es sajutu sevi kā izstādē. Kā ērzelim domātu guvumu. Viņu skatieni ir atklāti. Vērtējoši. Un Georgs... viņš vienkārši smaida. Lepns. Kluss. Valdonīgs. “Šī varētu būt tā īstā, Georg...,” viens no palīgiem murmina, skatoties uz manām gurnu līnijām, krūtīm, sejā. Otrs pamāj ar galvu, viņa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstām, manai trīcēšanai. “Lieliski gurni.” Un tajā mirklī es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairāk. Vai mazāk. Atkarīgs no tā, kā skatās. Mans skatiens nolaists un tomēr viss ķermenis liesmo no sajūtas, ka šis ir mirklis, kurā mana pagātne tiks noslaucīta kā sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lādi. Tajā tērps. Melnā āda, metāla detaļas, stingrība un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cēls. Georgs pieiet man pavisam klāt. Viņa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribēji. Tu pati izvēlējies. Klausies. Un pieņem.” Viņš pamāj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viņiem pienāca ar metāla trauku, tajā bija smēre – aromāts atgādināja saldu eļļu ar dūmakainu noti. Viņš pavērsa skatu manā virzienā, tad pamāja otram — “Sākam.” Mana roka tika saņemta stingrā tvērienā. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai ādai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. Viņš ar diviem pirkstiem uzlika smēres pikuci uz mana delnas. Tā bija silta. Viņš sāka to ierīvēt. Lēni. No pirkstu galiem līdz elkonim. Es jutu, kā āda kļūst slidena, kā muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pārāk intīmi. Pārāk… skarbi. Viņš pacēla pirmo lateksa cimdu. Sāka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spēcīgi piekļāvās pie ādas. Kad viņš beidzot aizvilka to līdz elkonim un pārbaudīja, vai viss ir perfekti izlīdzināts, es jau drebinājos no sajūtu intensitātes. Mani rokas pirksti savilkušies dūrē, vairāk tur tiem vietas nebija. No ārpuses zem tiem iemirdzējās pakavs. Otra roka. Vēl viens smēres pieskāriens. Šoreiz viņš nedaudz ilgāk pamasēja man plaukstu. Es notrīcēju. Es jutu, kā viņš skatās – un Georgs arī. Viņa elpa bija tuvumā, viņš neko neteica, bet es zināju – viņš izbaudīja, kā mani pakāpeniski iesaiņo savā lomā. Kad rokas bija gatavas, viņi ķērās pie manām kājām. Smēri uzklāja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur āda vissmalkākā, visjūtīgākā. Es nevilšus ieelpoju skaļāk. Viņa pirksti nenobijās. Viņš izsmērēja līdz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. Zābaks bija kā no cita laikmeta. Viņi to uzvilka ar spēku, bet rūpību. Es jutu, kā mana pēda tiek iekapsulēta, kā tā zaudē līdzsvara brīvību. Zābaks stingri spieda pēdas loku, atstājot mani balstāmies uz pirkstu galiem. Ar katru kājas kustību metāla pakavs pie zoles atsitās pret zemi – es jutu tā atsitienu arī sevī. Otrs zābaks – un nu es stāvēju. Augstāk. Savādāk.Tad nāca iejūgs. Viņi pacēla ādas siksnu tīklojumu. Tas bija ar krūšu siksnām. Pirmā pieskārās tieši zem maniem krūšu galiņiem, bet drīz viena cita siksna apvijās virs tiem, atstājot tos kailus. Mani krūšu galiņi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekāra zvaniņus, katra mana kustība kļuva par mūziku.Apkakle. Tā noslēdzās uz kakla ar klikšķi. Viens no vīriešiem to pievilka. Ne pārāk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrā kakla kustībā. Viņi lēni piestiprināja roku aproces. Tās piespieda manas rokas cieši gar sāniem. Es sajutos bezpalīdzīga.Viens no viņiem pietupās aiz manis. Otrs pavēra manus dibena vaidziņus. Un tad – silts pieskāriens. Viņš ar pirkstiem lēni, metodiski sāka ieziest man anālo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicīgi. Viņa roka kustējās profesionāli, bet ļoti... jūtīgi. Kad viņš bija beidzis darboties ar smēri, viņš atvēra kastīti. Tajā bija aste – spīdīga, melna, ar smalku matu šķipsnām, kuru manī turēs anālais korķis. Viņš pieskārās man vēlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manī. Es ievaidējos. Astes smagums un piepildījuma sajūta mani neprātīgi uzbudināja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dīvainās, pārsteidzošās piepildījuma sajūtas, kura elpoja manī kā pulsējošs mezgls. Bet tagad viņi pacēla nākamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manī sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkām sprādzēm. Pirmā siksna apvijās man ap zodu. Tā iegrima ādā ar ciešu, nežēlīgu tvērienu. Tad vēl viena – gar vaigiem uz augšu, līdz pat deniņiem. Manas acis sastapās ar viņu skatieniem – mierīgiem, neizdibināmiem. Kā meistariem, kuri zina, ko no māla var izveidot. Viņi vilka sprādzes ciet. Ar katru klikšķi mans žoklis kļuva mazāk brīvs. Un tad viņi paņēma mutes klapi. Tā bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tā nav vienkārša rotaļa. To virzīja man pret lūpām, es nedaudz pavēru tās, paklausībā. Instinktīvi. Jutos kā dzīvnieks, kas atveras iemauktiem. Tā ieslīdēja mutē, piepildot to lēni, stingri. Un tad – pēdējā sprādze. Zem pakauša. Kad tā tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehānisma. Ne brīvu kustību, ne iespējas parunāt. Es mēģināju ko teikt, bet izlauzās tikai... skaņa. Dzīvnieciska. Klusa, instinktīva. Skaņa, kas nāca no manas pakļautības. Manas acis pievērās. Elpa smagi ieplūda degunā. Viss ķermenis apzinājās – tagad es vairs nerunāšu. Man vairs nav balsstiesību. Es izdošu tikai skaņas. Es būšu izmantota, vadīta. Un... jā, es to vēlējos.Viens no vīriešiem nometās tupus. Viņa rokās bija smalka ādas ķēde, kuras gali bija savienoti ar metāliskām siksnām, pietiekami garām, lai ļautu man spert soli... bet ne pārāk plašu. Viņš paskatījās augšup manās acīs — kā pārbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. Viņš pietupās ciešāk un lēni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. Viņa pieskāriens bija tik smalks, bet jēga – nežēlīgi precīza. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sāpīgu, bet noteiktu. Pēdējais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manām acīm. Viņi vēl atstāja spraugu – es redzēju visu priekšā, bet vairs ne to, kas pa malām. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. Viņi atkāpās. Es stāvēju pilnībā ietērpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustējās no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplūko. Tad pamāj ar pirkstu:“Pagriezies. Lēni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustība smaržo pēc ādas. Zvaniņi skand. Aste kņud. Ceļgalu siksna ierobežo kāju kustības. Soļi kļūst ne tikai lēni, bet piesātināti ar kaut ko citu – pazemību, lepnību, piederību. Georgs novicina pātadziņu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna ādas lente – tiek piesieta pie tās priekšējā gredzena. Viņš paņem pavadu rokā, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jāsāk kustība. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zābaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstāk, soļot ritmiski, bet vēl neesmu pieradusi. Mani soļi šķiet kleberīgi, drusku izmisīgi, it kā ķermenis vēl pretojas jaunajai formai, kurā tas tikko ticis ietērpts. Kad mēģinu iztaisnoties, noturēt stāju kā sieviete, nevis ķēvīte, es gandrīz paklūpu. Sajūtu gaisa plūsmu. Nošalc pātadziņa un tā trāpa tieši pa manu kailo dibentiņu. Ass, bet precīzs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrīc. Sāpēs. Uzbudinājumā. No manis izlaužas nedabīga elsa, kā zviedziens. Tā nav fiziska reakcija – tas ir klikšķis manā dvēselē. Un tad viņa balss. Spēcīga, tumša, pavēloša:"Mierā, Spurgava!" Tas skan kā kristības. Kā vārds, kurš man vienmēr piederējis, tikai līdz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslābst. Georgs mani vēro. Palīgi klusē, bet es jūtu – viņi ir redzējuši, kas bija jāredz. "Šī būs īstā," viens no viņiem murmina un Georgs smaida – kā kungs, kurš nu beidzot ir iezīmējis savu ķēvīti. Es stāvu, lepni, ar siltu karstumu zem ādas un mitrumu starp kājām. Un jūtos laimīga.Durvis iečīkstas. Staļļupuiši atver tālākās, masīvās vērtnes, kuras līdz šim bija slēpušās ēnā. Tās ved ārā – uz pagalmu. Vēsais nakts gaiss strauji apņem manu gandīz kailo ķermeni, liekot ādai sacelties zosādā, bet tas tikai pastiprina sajūtu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu ķēvīte. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenīgu gaismu – viss šķiet kluss, bet ļoti organizēts. Tur stāv tumša, automašīna ar zirgu pārvadāšanas piekabi, kuras metāla malas mirguļo gaismā. Tā domāta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubīties. Palīgi mani ieved piekabē. Tās iekšpuse smaržo pēc ādas un viegla siena aromāta. Grīda klāta ar biezu, mīkstu siena kārtu – it kā maigi, bet pazemojoši. Kā dzīvniekam. Mani nofiksē stāvus, mugura pret metāla rāmi, kurš iebūvēts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rāmja – ap krūtīm, ap vidukli, ap potītēm. Pavada tiek piefiksēta pie metāla cilpas virs manis. Nav iespējams pakrist. Nav iespējams atkāpties. Tikai būt. Būt pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. Pāris vāji lukturi piekabes griestos met pelēcīgas ēnas uz manas ādas. Elpošana kļūst lēnāka. Es jūtu savu trīcošo miesu, jūtu kā zvaniņi pie krūšu galiņiem kustas, ik pa laikam maigi iešķindoties. Es biju iejūgta. Sagatavota.Ārpusē dzirdu soļus. Vīrieši kāpj automašīnā. Motors ierūcas. Visa piekabe nodreb un sāk kustēties. Es kratos līdz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurā mīļākais magi izvizina savu dāmu. Šī ir ķēvītes pārvadāšana. Mani pārved uz Georga muižu. Piekabe grab un šūpojas, katrs pagrieziens liek manam ķermenim nedaudz sasvērties, bet stingrās siksnas mani notur vietā. Zem manis siens, kas sākumā šķita silts un mīksts, pamazām kļūst kairinošs – tā putekļi ielien spraugās starp ādas jostām un degunā, es sprauslāju. Zināms diskomforts, jā, bet... tas man netraucē. Tas man patīk. Tādai ir jābūt īstai ķēvītei. Un tad manas domas sāk plūst.Ja kāds zinātu… Ja kāds no tiem, kuri šobrīd mierīgi guļ savās gultās, redzētu šo piekabi, vai viņi nojaustu, ko tajā ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. Nē. Ķēvīti. Mani. Ja kāds atvērtu durvis un ieraudzītu mani, piesietu, gandrīz kailu, ar zvaniņiem pie krūtīm, asti starp kājām un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolēģes...Ja viņas zinātu, kur es esmu? Ka esmu aizgājusi no darba, lai atdotu sevi vīrietim, kurš mani nevis glāsta, bet pārvadā, sit, pazemo un grasās padarīt par savu? Viņas būtu šokā. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taču esi precējusies!” “Tev ir jauks vīrs!” “Tu viņam dari pāri!” Lai viņas runā. Viņas nesaprot, ka es nedaru pāri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederēt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespējams – grants ceļa. Pakavi sāk klabēt skaļāk. Zvaniņi šķind. Es jau zinu – būs zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. Visticamāk arī uz krūtīm, kurās zvaniņi jau ierīvējuši savus riņķus. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. Vēl viena sašūpošanās, šoreiz straujāka. Motora rēciens pamazām rimstas. Mēs tuvojamies. Mašīna samazināja ātrumu. Dzirdēju, kā riteņi sāk dārdēt – mēs braucām pāri koka tiltiņam. Katrs rats, katrs metāla pakavs, šķita dziedam savā valodā – svešā, bet pazīstamā. It kā pati zeme gavilētu, zinot, kas tiek vesta pāri šim tiltam. Pāreja. Šis vārds pēkšņi iešāvās prātā. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepārkāpj. Tilts beidzās. Mašīna atkal uzņēma ātrumu, bet ne ilgi – vēl pēc mirkļa tā atkal lēnām piebremzēja. Dzirdu. Kaut kas priekšā. Metāliskas ķēdes… Tad — smagi dzelzs vārti atveras. Lēni, šķindēdami. Dzinējs apklust pavisam. Piekabes durvis čīkstēdamas atveras. Sajūtu, kā vēss nakts vējš iekļūst piekabē. Tas apķēra manus kailos gurnus, skāra pakļautību, kas vijās ap manu ķermeni. Tas skāra mani kā pļaukas priekšnojauta.***Nakts. Vējš svilpo pāri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplūst manā slēgtajā telpā. Viens no staļļupuišiem lēni paņem pavadu. Otrs atbrīvo siksnas, kuras mani saturēja pie rāmja. Smaržo pēc sviedriem, ādas un siena — es jūtos kā īsta, īsta ķēvīte. Viņi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrīz paklūpu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“Šī gan būs jāapmāca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzēti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidū ir apaļš, liels laukakmens, tajā iegravētas senu simbolu līnijas. Mani ved un nostāda uz tā. Georgs lēni tuvojas. Rokā viņam pātadziņa. Seja nopietna. Viņš apsēžas uz soliņa man pretī un sāk mani aplūkot. Tad pieceļas un sāk soļot ap mani trīs reizes. Pirmajā aplī viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai apkaklei. “Pakļāvība.” Otrajā aplī – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprāku piesitienu. “Auglība.” Staļļupuiši saviļņoti ieņurdas. Viens no viņiem čukst:“Tā kā radīta mūsu Ērzelim.” Trešajā aplī Georgs lēni, nesteidzīgi apstājas aiz manis, viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai astītei – kura šūpojas starp maniem dibenvaigiem. “Piederība.” Viņš nonāk man priekšā, raugās man tieši sejā. Manā mutē – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viņa balss smaga kā dūres trieciens. Es pamāju. Ar kājas pakavu sāku sist pa akmeni. Tas ir mans zvērests. Pātadziņas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiņa. Georgs iekliedzas:“Mierā, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “Šī viņam derēs. Viņa ir īstā.” Georgs paceļ pātadziņu augstu virs galvas. “No šī brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viņš pieaicina puišus. Viņi mani savelk, iemaukti tiek nostiprināti ciešāk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stūris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvēra staļļa vārtus. Iekšā valdīja dīvains miers – ne dzīvnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tīrs, bet piesātināts ar ādas, balzama un koka aromātu. Gaismas bija siltas un sienas rotāja veci, ornamentāli dzelzs rāmji, pakavi, siksnas... viss bija kā no sapņa. Tas bija sadalīts boksos. Viens notiem bija citāds – ar īpašu rūpību sakārtots. “Šis būs tavējais,” Georgs noteica un nedaudz paraustīja pavadu. Es paklausīgi sekoju, pakavi viegli atsitās pret akmens grīdu, kamēr mani ieveda “Ķēvītes boksā” – vietā, kas šķita – perfekta.Siens, svaigs un mīksts bija salikts zemā gultas formas kaudzē. Uz tā ādas pārvalks. Pie koka sienas atradās fiksatori, mani varēja nostiprināt dažādās pozās. Turpat bija arī neliels spogulis ar metāla rāmīti, kurā es nedaudz redzēju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vēl bija Georga rokās, bet viņš tai ļāva atslābt. “Šeit tu gulēsi. Šeit tu atpūtīsies. Un šeit tu sapratīsi, kas esi,” viņš noteica. Manas acis pievērās. Ne tāpēc, ka biju nogurusi, bet tāpēc, ka viss iekšā bija piepildīts. Es biju tur, kur man bija jābūt. Tur, kur Spurgava iederējās.***No rīta mani pamodināja nevis troksnis, bet klusums. Dīvaini mierīgs. Tik mierīgs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu ķermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. Viņi ienāca stallī. Trīs staļļupuiši. Bez liekām ceremonijām. "Cel ķēvīti," viens pavēlēja. Bokss atvērās, man palīdzēja nostāties. Mani pārveda citā boksā. Viens no viņiem pienāca priekšā un norādīja ar roku uz trim simboliskiem zīmējumiem, kas bija atdalīti viens no otra. "Šī," viņš rādīja uz to, kas pa kreisi, kurā bija redzami vilkmes iejūgi, siksnas, piekabes stienis. "Šī ir darba ķēvītes izvēle. Tā vilks, stums, strādās. Bez jēgas par izskatu – tikai izturība. Šī ķēvīte velk, kamēr nespēj paiet." "Šī," viņš norādīja uz vidējo zīmējumu, kurā bija attēloti dekoratīvi zvaniņi, ādas tērps ar mežģīnēm, izgreznotas astes. "Šī ir parādes ķēvītes izvēle. Viņas pienākums – būt skaistai, tikt izrādītai, likt siekaloties. Ēzeļi viņu grib, bet viņai neviens nekad netiek klāt. Viņa ir izstādei." Un tad viņš uzmeta skatienu zīmējumam pa labi. Tur bija attēlots savāds stends, kura nozīmi vēl nezināju. "Un šī..." viņa balss kļuva mazliet savādāka. "Šī ir vaislas ķēvītes izvēle. Viņa ir domāta vaislai. Viņas uzdevums – pieņemt, iznēsāt un dzemdēt. Viņa tiak sagatavota, viņa tiek iemācīta, viņa kļūst pieejama." "Tu vari izvēlēties," viņš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusēju. Skatījos uz tām trim izvēlēm. Manī drebēja viss. Es varēju izvēlēties vilkt, stiept, būt noderīga. Vai es varēju izvēlēties, saņemt skatienus un apbrīnu. Bet es zināju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicināja katrs solis, ko līdz šim biju spērusi. Es tuvojos. Lēni. Sirds klauvēja kā sirēna. Bet kājas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvēles. Staļļupuiši nosmējās. "Nu protams, protams..." viens no viņiem noteica. "Tie gurni... viņi sauc pēc kumeļiem." Georgs nostājās aiz manis. Viņš nenoliedzami visu bija redzējis jau no paša sākuma. Viņš pienāca, piepacēla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viņa balss dunēja. "Man dzemdēs kumeļus." Es pamāju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvēlējusies. Un viņi to visi redzēja. Viņi mani kādu brīdi vienkārši vēroja. Kā trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vēl nav izsaiņojuši. "Apkopt un apmācīt vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši ķērās pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadīta ārā no šī boksa, pakļāvīgi, ar lēniem soļiem, mācoties noturēt balansu, mugura liecās – ne gribas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija mana jaunā ķermeņa pozīcija. Mani ieveda labierīcību boksā un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpināt, viņi mani pārveda uz mazgāšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksējošas dušas – tas bija funkcionalitātes un attīrīšanas templis. No sienas līdz sienai – ūdens notekas, ādas jostas, pakaramie. Siltais ūdens tika šļākts no šļūtenes. Vispirms – mugura, kājas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. Viņi izmazgāja arī manu anālo atveri ar šļūteni. Viņi rīkojās profesionāli, bet ar baudu. Pēc tam viņi nomainīja dažas tērpa detaļas. Krūšu iejūgs tika pārbaudīts, savilkts ciešāk – zvaniņi tika nomainīti pret mazākiem, bet ar asākiem klipšiem, tie vairāk kairināja. Apkaklei pievienoja papildu metāla plāksnīti ar iegravētu vārdu: "Vaisla". Aste tika nomainīta – tagad tā bija garāka, smagāka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizēja auglību. Ponyboots savilkti ciešāk – mana stāja kļuva vēl izaicinošāka. Un tad viņi sāka mani ieziest – vispirms ar uzsildītu, smaržīgu ziedi – gurni, vēders, krūtis, mugura. Viņi masēja mani kā īstu ķēvīti. "Spurgava būs laba," viens no viņiem noteica. "Izskatās auglīga." Kad viss bija pabeigts mani pārveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunājās viens no puišiem, piesienot pavadu pie metāla cilpas. "un ķēvei ir jāzina, kā pieņemt savu Ērzeli. Bez bailēm. Bez pretošanās. Ar pateicību." Viņš paņēma nelielu plakātu ar senām ilustrācijām – tur bija attēlotas līdzīgas ķēvītes, dažādās pozās, ar piepaceltiem gurniem, izliektām mugurām, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituāls.Viņi parādīja pozīciju, ko sauca par "Dāvanu". Uz visiem četriem pakaviem, rokas izstieptas, kājas nedaudz paplēstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu ķermeni bija kā izaicinājums. Un man likās, ka viņi runāja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šādi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglāstīja man muguru, "Ērzelis to nepārpratīs, bet pirmā reize būs citādāka." Un viņš norādīja uz speciālu rāmi telpā pa vidu. Viss ar ādas cilpām, ieliekumiem, dzelzs skavām. Vēdera augstumā – atbalsta dēlis, kājām – šķērsbaļķi, lai tās atplēstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radīts ķermenim kā mans. “Vaislas rāmis,” viens no viņiem nopietni noteica. “Lai izzinātu Tavu potenciālu. Mēs Tevi tikai iepazīstināsim un pārbaudīsim.”Mani novietoja uz rāmja. Metodiski piesaistīja pie mehānisma – potītes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kā ķēvei – tika nofiksēta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. Sajūta – pazemojoša, bet... pareiza. Sākās pārbaude. Pirmā bija mana vēdera mīkstuma un iegurņa spriegojuma testēšana. Rokas, ar stingru pieskārienu, spieda, bakstīja, vērtēja mani kā īstu ķēvi. Komentāri bija klusi, profesionāli, bet es jutu – viņi ir sajūsmā. “Paskaties uz gurniem,” dzirdēju vienu murminām. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzās manī, tad trīs, uzkavējas, vērtē, masē iekšpusi. Es elpojot sēcu caur iemuti, zvaniņi uz krūtīm dreb no manas spriedzes. Kāda roka noglāsta manu vēderu – “Vērojiet, kā viņas ķermenis reaģē. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplūda, dzirde peldēja dūmakā. Pēdēja bija dzemdes kakla stāvokļa pārbaude. Es nezinu, kā viņi to veica, bet kad tas notika, viss mans ķermenis sarāvās un no manis izlauzās dzīvniecisks zviedziens. Viņi klusēja, bet sajūsmu nevarēja noslēpt. “Viņa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savādu dzērienu. Mani atbrīvoja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pār spaini. Dzēriens bija tumšs, silts, ar rūgteni saldenu aromātu. “Auglības tēja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausīgi dzēru, deguns pieskārās metālam, bet es dzēru – dziļi, cītīgi. Tā bija pavēle, tā bija mana jaunā barība. Kad biju padzērusies mana galva atkal tika nofiksēta, viņi atkāpās. “Tā nu būs,” kāds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrīz.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. Apmierināta. Uzbudināta un izslāpusi pēc nākamā soļa. Vakarā mani pārveda atpakaļ uz manu boksu un piesēja.***Rīts atnāca ar klusu čaukstēšanu aiz durvīm. Mani atsien bez steigas, bez vārdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierīcību, tad apkopes boksiem, viss notiek, kā vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. Viņu rokas ir rūpīgas. Viņi mani mazgā kā vērtīgu radību – katru vietu, katru ieloku, katru locījumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukāti, ķermenis iemasēts ar eļļu, kas smaržo pēc kāda sveša zieda. Īpaši rūpīgi viņi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drīz sāksies īstā kalpošana. Man patīk viņu klusēšana. Tā liecina par cieņu. Pēc sagatavošanas mani ieved citā boksā. Viens no vīriešiem ienāk ar nelielu kastīti rokās. No tās viņš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. Zīmogs – metāla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zīmoggalvas – lielais gotiskais "G". Viņš nostājas manā priekšā. Otrs pienāk pie manis no sāniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viņš runā lēni, svinīgi. “Tavs ķermenis ir sagatavots. Tava izvēle jau zināma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas ķēvīti, tev ir jāpieņem Ērzeļa zīme. G – kā Georgs. Viņa zīme būs uz tava kreisā dibena vaidziņa. Tas būs tavs piederības nospiedums. Mūžīgs. Redzams. Dzīvs.” Viņš pieliecas tuvāk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzināts. “Ja Tu piekritīsi šai iezīmēšanai, mēs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespējams pagriezt atpakaļ, bet arī uz priekšu netiksim.” Telpā iestājas klusums. Viņi gaida. Mana elpa kļūst seklāka, bet manā vēderā jau mutuļo kaut kas karsts, pazīstams – tās nav tikai bailes. Tas ir sajūsmas un padevības kokteilis. Lēni, bet bez šaubām es noliecu galvu, pēc tam lēnām – piekrītoši pamāju. Staļļupuiši uzmet īsu, gandarītu skatienu viens otram. Viens no viņiem pieiet pie sienas, kur sakārti instrumenti – izņem mīkstu siksnu, ar ko mani saturēt. Otrs sāk karsēt zīmi metāla traukā, kura liesmas es redzu atspulgā. Un es zinu – šis būs mirklis, pēc kura Spurgava vairs nekad nebūs tikai vārds. Man būs zīme uz manas ādas. Un dvēseles. Uguns svelme bija īsa, bet asa. Tā ielauzās manā ādā kā asa elpa, kā kliedziens bez skaņas. Es sarāvos – negribot, refleksīvi. Taču viņu rokas mani saturēja. “Mierā, Spurgava… jau viss,” viens no viņiem noteica ar pārsteidzošu maigumu, glāstot manu muguru, it kā mierinot niknu ķēvi pēc pirmā seglošanas akta. Siltums no zīmes vēl dedzināja, bet citādi… es jutu lepnumu. Dīvainu, rūgtsalduma pilnu. Es esmu iezīmēta. Es piederu. ***Viņi uzzieda ziedi uz dedzinošās brūces, tad atbrīvoja mani no siksnām. Viens no viņiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nākamajam posmam.” Es paskatījos uz viņiem. Abi pasmaidīja savā starpā un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks īpašā vietā. Jo tu esi īpaša. Muižkungs tā ir izlēmis. Ne stallī.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedīs kur citur? Kur? Tad viens iečukstēja man ausī:“Tas notiks muižas Kalvē. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” Vārdi kā dūres – spēcīgi, neatgriezeniski. Es jutu, kā miklums atgriežas starp manām kājām, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Kalve... Viņi sāka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuāri… viss tika darīts ar pārsteidzošu rūpību. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituāls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manī vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ērzeļa īpašums. Un Kalvē manī iekals.***Kalve. Tā smaržoja pēc metāla, ādas un eļļas, pēc brutalitātes — pēc rituāla. Sienās iestiprinātās sveces gaismu izkaisīja kā caur dūmaku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lēni un precīzi novieto uz paaugstinājuma platformas – ar augstāku, mīkstinātu ādas centrālo daļu un stingrām piesiešanas cilpām. Viņi nogulda mani četrrāpus, kā ķēvīti parādē. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tās izstieptas uz priekšu. Ap elkoņiem – ādas aproces, kas tur manas rokas nekustīgas. Ceļus piestiprina ar siksnām, kas atstāj tikai vienu iespējamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kā piedāvājumā. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutē jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionēta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viņš ienāk. Georgs. Ērzelis. Viņa soļi smagi un nepielūdzami, pakavu skaņa sitas pret kalves grīdu kā bungas. Viņš tuvojas man, bet mani vēl neskar. Viņa klātbūtne vien mani neprātīgi uzbudina. Katrs solis drebināja telpu, atbalsojoties manās krūtīs. Georgs nebija kā cilvēks. Viņš bija kā Ērzelis. Tēls no mitoloģijas. Savvaļas spēks. Viņa ķermenis ieeļļots — spīdēja uguns gaismā. Pleci kā cirsti no granīta. Mugura plaša un mataina, kā vilkam ziemas biezumā. Vēders atsegts, apkārt gurniem — metāla siksnu rāmis, spīdīgs, smags, izgreznots ar iekausētiem ornamentiem. Starp kājām... viņa lepnums. Pilnīgi atklāts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzīgs loceklis. Ieeļļots. Neiedomājams. Uz viņa rokām – ādas uzmavas ar iebūvētiem pakaviem. Viņa kustības bija plūstošas, kā plēsējam, kurš jau zina, ka viņa laupījums nepretosies. Uz kājām — īpaši ērzeļu zābaki, ar milzīgiem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ērzeļa krēpes viņam pār plecu, uz sejas zīmējums kas saplūda ar viņa vaibstiem. Un viņa skatiens… tas mani aprija. Viņš pieņēma mani ar vienu skatienu. Kā īpašumu. Kā ķēvīti, kura beidzot nonākusi starp viņa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viņa priekšā nolika lielu, stikla pakavu. Ērzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kājas pakavu. Tas saplīsa piecās daļās. Visi noelsās. Izskanēja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spēs, Ērzeli! Tie ir dzimuši iznēsāšanai! — Mūsu Spurgava… viņa būs dižākais vaislas dārgums!Ērzelis mani aplūko. Es jūtu viņa skatienu – tas velkas pāri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotājas iededzinātā zīme. — Spurgava…, — viņš norēc. Un tad viņš pietuvojas vēl vairāk. Maniem gurniem tagad bija dots mērķis. Viņš būs tas, kas to piepildīs. Viņš jau stāv aiz manis, viņa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ērzelis velk tos man pār muguru plosot manu miesu – atstājot pēdas kā piederības zīmes. Es elpoju asi, gandrīz vaidu, bet nesūdzos. Mani tas uzbudina vēk vairāk. Es tās nēsāšu ar lepnumu.Un tad viņš ienāk manī. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spēks. Nežēlīgs. Sākumā lēns, bet neapstādināms. Es vēlos, lai viņš mani uzlauž, atver līdz maksimumam. Jo es esmu ķēvīte. Viņa ķēvīte. Mans ķermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. Pieņem. Tā ir ekstāze. Tā ir patiesība. Un kad viņš iezviedzas, kā dzīvnieks, viņa sēkla piepilda mani un es jūtu – mana misija ir sākusies. Es vēl knapi biju atguvusi elpu, kad apkārtējais troksnis sāka attālināties kā sapnī – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplūdis. Bet tad… Viņa siluets atkal nostājās aiz manis. Es jutu – klātbūtni, smaržu, to dziļo spēku. Es zināju – viņš nebija vēl pabeidzis. Ķēvīte bija jāiegūst atkārtoti. Jāatslēdz durvis, kuras vairs nekad neaizvērsies. Es sajutu, kā mana elpa saīsinās, kļūst karsti. Skatītāji aizturējuši elpu – viņi redzēja vairāk nekā miesu. Viņi redzēja tapšanu. Pāreju. No sievietes – uz viņa. Uz viņa ķēvīti, viņa izvēli. Viņa Spurgavu. Brīdī, kad Ērzelis mani vēlreiz piepildīja ar sēklu... mēs eksplodējām kopā. Tā bija kā zīme. Un tikai tad, viņš – mans Ērzelis – pakāpeniski atkāpās. Kā karavadonis, kurš ir izcīnījis savu zemes pleķi un tagad to svēti apsargās. Es lēni ieelpoju. Joprojām nespēju pakustēties. No manis plūda viņa siltums, viņa sēkla. Manī tās bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaņas, bet no sava ķermeņa smaguma. No tā, cik dziļi viss bija iegūlies manī – gan viņš, gan nakts, gan es pati. Acis vēl neatvērās, bet es jau zināju – es vēl esmu tur pat. Manas rokas joprojām bija saistītas, kājas ierobežotas, ķermenis atstāts pozā, kādā biju palikusi. Neviens mani nebija atbrīvojis. Nebija arī vajadzības. Es nepiederēju sev. Sienas klusēja. Tikai blāvs rīta gaismas atspīdums filtrējās caur koka dēļiem. Uz ādas bija viņa skrāpējumu siltais kairinājums, uz augšstilbiem – viņa sēklas atlikums. No manis joprojām lēnām plūda viņa klātbūtne, atgādinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No ārpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kājām – pēcsajūta no dziļas kustības. It kā manī vēl kāds būtu. Zīme... Es zināju, ka tā tur ir. Viņa "G", ko neviens vairs neizdzēsīs. Iededzināta uz mana dibena. To man nevajadzēja redzēt – es to sajutu. Kā daļu no elpas. No manis. Soļi. Lēni, smagi. Kāds nāca. Es nebaidījos. Tikai gaidīju. Un gaidas manī bija kā lūgšana – lai viss turpinās. 1283 0 4 pirms nedēļām
- Pirmā darba diena Pirmā darba diena No rīta jaunajā darba vietā ierados krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj pārģērbties un pagatavot Kundzei rīta kafiju. Naktī diezgan slikti gulēju, bieži modos un skatījos pulstenī, nevēlējos nokavēt savu pirmo darba dienu. Satverot durvja rokturi, ķermeni pārņēma dīvainas trīsas un arī loceklis sāka piebriest... Ieeju sev atvēlētajā kabinetā. Aizverot aiz sevis durvis palieku pie durvīm un novērtēju kabinetu.. Kabinetā, gar vienu sienu atrodas skapji, gar otru, pārītis ādas dīvānu. Telpas galā atrodas stikla galds ar datoru un bāra krēsls. Tā tagad būs mana darba vieta... Pieeju pie skapja ar koda atslēgu un ievadu kodu KUCE. Noskrapst atslēga un durvis nedaudz paveras. Plaši atveru durvis. Durvju iekšpuse klāta ar spoguļiem. Arī skapja aizmugures sienai piestiprināti spoguļi. Skapja augšējā plauktā atrodas dažādas parūkas, zemāk plaukts ar dažādām rotaslietām. Uz karināmajiem dažādi apģērbu komplekti, bet pašā apakšā kurpes uz augstiem papēžiem. Ātri izģērbjos un paņemu apģērba komplektu nr1- īsi, kupli melni svārciņi, melns topiņš ar izgriezumiem krūšu galos, melnas tīkliņa raksta zeķes Pieliecos, lai uzvilktu zeķes... Pēkšņi saņēmu spēcīgu plaukstas sitienu pa dupsi -Labrīt kuce Nebiju pamanījis, ka kabinetā ir ienākusi kundze -Labrīt Kundze -Skatos, esi ļoti paklausīga un par bikšelēm esi aizmirsusi. Man par to liels prieks. -Kad beigsi spoguļoties, un beidzot būsi apģērbusies ienāc manā kabinetā. Jā, un neaizmirsti par manu rīta kafiju, kuce -Klausos Kundze Ātri uzvilku zeķes, svārciņus un topiņu. Pienākusi kārta apaviem. Komplektam paredzēti puszābaciņi. Uzvelku tos.Un nu kārta parūkai... Paņemu kafijas tasi un dodos kabinetā pie Kundzes -Jūsu kafija Kundze Kundze stāv pie galda ar dibenu atspiedusies galda malai un kaut ko raksta telefonā. Ar žestu tiek parādīts, lai kafiju nolieku uz galda... Salieku rokas aiz muguras un ar skatu ieurbjos grīdā, gaidu tālākos rīkojumus... -Gatavojies apskatei kuce -Jā, Kundze Paplešu kājas plecu platumā un paceļu rokas aiz galvas. Esmu gatava apskatei... Cik ilgi tā stāvu, nezinu... Pēkšņi tieku saķerts aiz olām un tās tiek lēnām saspiestas. No pārsteiguma un sāpēm ievaidos. -Klusē kuce. Darba vietā esi tekoša? Tas labi. Tam jākļust par ieradumu... Jūtu, loceklis atkal sāk piebriest, un galviņa sāk pacelt svārciņus... -Klausos Kundze Saņemu plaukstas sitienu pa locekli... - Neesmu atļāvusi viņam stāvēt...Šādu nekaunību tūlīt sodīsim. Saņemsi pērienu kuce -Jā Kundze -Nostājies pie galda, pieliecies un ar elkoņiem atbalsties pret galdu. Rokas turpini turēt aiz galvas. Un nespirinies, lai nav procedūra jāatkārto vairākas reizes Tiek pacelti svārciņi... un saņemu pirmo plaukstas sitienu pa dupsi -Paldies Kundze Saņemu desmit sitienus. Pēc katra sitiena pasaku „ paldies kundze”... -Drīksti iztaisnoties kuce. -Ar apģērbu esi tikusi galā godam. Man patīk... -Paldies Kundze -Tagad turpināsim...Katram apģērbam ir nepieciešamas rotaslietas. Rotaslietas ir obligāti jānēsā darba laikā. Un tad vēlāk jau redzēsim... - Izstiep rokas un aizver acis -Jā Kundze Izstiepju rokas un gaidu tālākos rīkojumus... Stāvot ar aizvērtām acīm un dzirdot kundzes soļus, jūtu, atkal uzbudinos... Uz rokām tiek uzliktas rokassprādzes. Paiet laiciņš un arī kājas potītes tiek pie savām sprādzītēm... -Drīksti atvērt acis kuce. Tagad paplet kājas nedaudz platāk... -Klausos Kundze Starp kājām tiek ielikts metāla stienis un piekabināts kājas sprādzēm. Nu vairs nav iespēja sakļaut kājas kopā. -Rokas aiz galvas Noskrapst karabīne, un rokas tiek saslēgtas aiz galvas. Kundze nostājas man pretī, rokās turo siksniņu ar uzrakstu „KUCE”. Tūlīt arī tā tiek aplikta ap kaklu. Tad no galda tiek paņemti jau zināmie zvaniņi un pieknaģēti krūšu galiem... - Lai dzirdu, kad pārvietojies pa biroju ... No visām šīm procedūrām un bezpalīdzības sajūtas, jūtu, atkal teku... Un pirmās pilītes jau stiepjas pretī gridai -Tagad dodies uz savu darba vietu. Kad būsi vajadzīga, pasaukšu... Izeju no kabineta un dodos pie rakstāmgalda. Pārvietošanās ir stipri apgrūtināta, traucē gan augstie papēži, gan plati saslēgtās kājas. Pieejot pie krēsla, tikai tagad pamanu, ka siena ap rakstāmgaldu ir klāta spoguļiem...Mēģinu uzsēsties uz krēsla, spoguļos atspīd maigi sārts dupsis un tekošais loceklis...Dupsis sūrst pēc pēriena... Apsēžos uz krēsla. Monitorā atvērts ziņojums...Vari rokas aiz galvas vairs neturēt kuce Nedaudz nomierinājies apskatu apkārtni...Ir redzams, ka katrs apmeklētājs varēs mani aplūkot spoguļos...No domām vien, ka svešinieki redzēs mani kailu, loceklis piebriest...Ar pirkstiem aizskaru locekli, pirksti kļūst mitri no sulas kas izdalās ...atkal teku... Ielieku pirkstus mutē un nolaizu... Pēkšņi atveras ieejas durvis, un telpā ienāk pieticīgi ģērbta sieviete. Kājās viņai gari šņorzābaki, ap vidukli apsiets priekšautiņš, krūšu galus rotā pieknaģēti krūšu pušķīši...Rokas,kas ietērptas melnos cimdos, tur palielu iepirkumu maisiņu Uzmetot man nicinošu skatienu viņa nosaka -Kundze mani izsauca... Izņemu pirkstus no mutes... -Tūlīt jūs pieteikšu Nolecu no krēsla, noskan zvaniņi, un zvaniņiem skanot, dodos uz kabinetu lai pieteiktu apmeklētju Ejot garām viešņai, redzu, viņa taču pilnīgi kaila, bez biksītēm... Dupša caurumiņā mirgo sarkana anālā tapa... -Lūdzu. Kundze jau jūs gaida... Atgriežos savā darba vietā... Paiet ilgs laika sprīdis, un tad saņemu ziņu- ienāc kuce Steigšus dodods uz kabinetu - Klausos Kundze... - Skaties. Kundze pievēršas pieticīgi ģērbtajai dāmai - Dēļ šīs tekošās kuces telpas uzkopšana jāsāk no rīta...Domāju, ka vajadzīgs sods... Tūlīt tevi nopērs apkopēja...Nāc kuce pie galda, un ar krūtīm uzgulies uz tā... -Jā, Kundze -Vari sākt... Saņemu spēcīgu plaukstas sitienu pa dibenu...tad nākamo...un tā līdz desmit. - Tagad abi pazūdiet no manām acīm. Jā, un sagatavo kuci pirmajai reizei...Drīksti pieņemt arī pateicību par pērienu Abi ar apkopēju dodamies uz manu darba vietu. Viņa liek man nogulties ar vēderu uz krēsla. Poza tiešām nav no tām ērtākajām... Rokas tiek pieķēdētas pie krēsla kājas. Pār muguru tiek pārlikta lenta, un tieku piefiksēts pie krēsla. Kustēties nav iespējams. Skats spoguļos uzbudinošs... Tiek pacelti mani svārciņi, un dupša caurumiņā tiek ievadīts šprices uzgalis. Tad apkopēja šprices saturu iepilda manī... Tad atspiežas pret galda malu un paceļ priekšautiņu. Saprotu, ka pienākusi reize pateikties par pērienu...Vēdera lejusdaļā dīvainas sajūtas pēc špricītes...Apkopēja paskaidro, ka kamēr klizma iedarbojas, man jādarbojas ar mēlīti...Jo atrāk viņai būs labi, jo ātrāk tkšu uz tualeti... Cenšos ļoti, ļoti... Apkopēja aiz matiem turot manu galvu, regulē, kur labāk mēlītei darboties...Galva tiek atgrūsta...Pēc neilga brīža tieku atbrīvots no krēsla, un varu doties uz labierīcībām... Atgriežos savā darba vietā. Saņemu ziņu no Kundzes, ka nopilinātā grīda pie krēsla jāsakopj ar mēli. Nometos uz ceļiem lai uzlaizītu savu iztecējušo šķidrumu. Savācis visu, domāju, nedaudz atvilkšu elpu. Taču jauns Kundzes rīkojums, un dodos uz kabinetu. Kundze sēž uz dīvāna, apkopēja nometusie uz ceļiem uz grīdas. Apkopējas galva atrodas kundzei starp kājām un tiek veikta mēles deja... - Gulies ar vēderu uz galda kuce. Kājas plati, ar rokām paplet dupša vaigus Jūtu, kājas tiek paplestas un pieķēdētas pie galda. Apkopēja nostājas man pie sejas. Kakla siksnai tiek piestiprināta karabīne, un tiek pieķēdāta pie galda. Atkal manas kustības ir ierobežotas. Dupša caurumiņš sajūt aukstu gēlu...jūtu ka kundzes pirksts mēģina manī ienākt -Nerausties kuce. Pirmajā reizē jau mēs tev palīdzam, bet turpmāk tev pašai būs viss jādara. Gan klizma, gan cauruma iesmērēšana. Jābūt vienmēr gatavai sniegt apmierinājumu gan man, gan tam kam likšu. Saprati kuce? -Jā, Kundze. Sapratu -Tagad atslābinies un gūsti pirmās reizes baudu. Jūtu, pirkstiņš jau ieslīdējis manī un saimnieko kā savās mājās. Pieķēdētais ķermenis neļauj man izlocīties no šīs procedūras -Kuce pārāk saspringusi un domā... Ņem abpusējo straponu un novērs viņas domas. Lai mācās sniegt baudu sūkājot. Apkopēja nostājas pie manas sejas, aiz matiem tiek pacelta mana galva, un lūpām tiek piespiests melns gumijas loceklis. Negribīgi paveru lūpas un ļauju tam ieslidēt mutē Dupsis tiek atbrīvots no pirksta, un sajūtu jau resnāku rīku pie dupša caurumiņa. Tas lēnām un nesteidzīgi pleš manu caurumiņu un slīd arvien dziļāk manī. Tad iestājas neliela pauze... Es turpinu sūkāt locekli... Un tad Kundze sāk aktīvas kustības, uz priekšu un atpakaļ...Mans loceklis arvien vairāk piebriest un tiek izšauts salūts... Arī apkopējas kustības kļūst arvien straujākas...viņa beidz, un atbrīvo manu muti no strapona. Kundze vēl kādu laiku darbojas ar straponu...jūtu, atkal esmu gatavs beigt... Kustības tiek pārtrauktas, un dupša caurumiņš tiek atbrīvots no strapona... Apkopēja atbrīvo mani no važām.. -Kā redzu , kucei ļoti patīk šī procedūra. Mani tas priecē. Bet tagad sakop šmuci ko sastrādāji. Aiz sevis ir jāsakopj... Nometos uz ceļiem, un ar mēli sāku uzlaizīt savus nopilinātos spermas pleķus. Jūtu, no locekļa atkal sāk tecēt... Kamēr darbojos uzkopšanas darbos, no muguras pienāk apkopēja, un pēc Kundzes rīkojuma ievieto man anālo tapu... -Man prieks, ka biji atsaucīga un paklausīga kuce. Pēc uzkopšanas šodien drīksti doties uz mājām Lai nerastos domstarpības, un kucei nerastos doma rīt neiersatie darbā...Atceries... Tava pirmā darba diena ir nofilmēta. Ja neieradīsies darbā, video saņems visi tavi telefona kontakti un tiks publicēts internetā... Viss skaidrs kuce? -Jā Kundze. Visu sapratu... No rīta darbā ierodos krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj savest sevi kārtībā un jāsagatavojas darba dienai. Arī kafija Kundzei jāpagatavo. Ieslēdzu kafijas automātu un dodos pie sava apģērbu skapja... Šai dienai paredzēta sarkana kleitiņa ar dziļu dekoltē, sarkani garie zābaki, parūka rozā krāsā un rotaslietas, kuras nepaspēju aplūkot...kabinetā ienāk apkopēja... -Sveicināta kucīt. Nezini, ka pirms apģērba uzvilkšanas ir jāattīras? Ņem špricīti un darbojies...Es no malas pavērošu un uzmanīšu procesu.. Paņemu špricīti un uzgali uzmanīgi ievadu dupša caurumiņā. Kad tas izdarīts, šprices saturu ievadu sevī... Apkopēja tikmēr apsēdusies uz dīvāna... tiek paplestas kājas un norādīts, lai pasakos par padomu un uzraudzību... Nometos ceļos un sāku darboties...sāku ar apļveida kustībām pa lūpiņām, tad pamazām mēlīte tuvojas šķirbiņai... Apkopēja saņem manu galvu un sāk koriģēt manas kustības...jūtu, loceklis sāk piebriest un sulojas...uz grīdas nopil pāris piles šķidruma -Kuce labi darbojas...bet nu pietiks... sakop grīdu un prom uz dušu Ar steigu uzlaizu grīdu un skriešus dodod uz labierīcībām Atgriežos kabinetā, nostājos pie skapja un sāku ģērbties darba uniformā... Akopēja izlaidusies uz dīvāna un vēro mani... Kleitiņas dekoltē nenosedz pat nabu, mugurpusē izgriezums atklāj dibena vaigu šķirbu... Ķeros pie rotaslietām...Aplieku siksniņu ar uzrakstu „kuce”, tad ausīs iekarinu auskarus- riņķus ar uzrakstu „kuce”. Paņemu siksniņās iestiprinātas sarkanas lūpas un ievietoju mutē...tagad mute ir plaši pavērta, un nav iespējams viņu aizvērt...atliek vēl uzlikt rokassprādzes Apkopēja paskaidro, ka tās liekamas virs elkoņiem Kad tas izdarīts, viņa paņem manas rokas un saslēdz aiz muguras...Tad paņem zvaniņu no plaukta... un pieknaģē priekšādiņu... jūtu, atkal sulojos Apkopēja dodas prom...palieku viens(a) kabinetā... - Labrīt kuce -Labrīt Kundze (nesakarīgi noburkšķu, jo paplestā mute ar ierobežotāju neļauj skaidri izrunāt vārdus) - Skatos, esi nopietni sagatavojusies darba uzdevumu veikšnai. Pēc piecām minūtēm ienes kabinetā kafiju -Jā kundze Kundze pazūd savā kabinetā...uzgaidāmajā telpā ienāk apkopēja un arī dodas uz Kundzes kabinetu. Šoreiz apkopējai uzvilkta korsete, kas stutē kailās krūtis...kājās stringu biksītes ar straponu Paņemu kafiju, un dodos uz kundzes kabinetu. Katru soli ko speru, pavada zvaniņa skaņa, kas iekarināts loceklī.. Kafijas nešana nav no tā ērtākajām...kaut kā tieku galā ar uzdevumu, un nolieku kafiju uz galda -Man prieks, ka esi paklausīga un uzcītīga... Taču visu nebiji izdarījusi kā nākas, tāpēc desmit sitieni pa dupsi... Pagriežu dupsi un pieliecos, lai saņemtu sodu -Kundzes pēriens ir jānopelna... Tevi sodīs apkopēja... pēc soda centīgi atsūkāsi straponu...Apkopējā atrodas divi dildo un viņai ir jābeidz no tavām aktivitātēm Ar krūtīm uzguļos uz galda un saņemu pelnīto sodu...Jūtu, loceklis piebriest arvien vairāk. Papildus uzbudinājumu rada saknaģētā priekšādiņa, liekas tūlīt eksplodēs galviņa... Saņēmis pērienu, nometos ceļos, un apkopēja ievada straponu atvērtajās lūpās. Mūsu acu skatieni satiekas...cītīgi darbojos ar muti un mēlīti... Apkopējas kustības kļūst aktīvākas... No mana aizknaģētā peņa sāk tecēt sperma...Atkal esmu beidzis... -Malacīte, kuce. Prieks bija skatīties... Pēc uzkopšanas darbiem esmu atgriezusies savā darba vietā. Sēdēt nav īpaši ērti, jo atkal ir ievietota anālā tapa, taču darba uzdevumus neviens nav atcēlis. Jāsašķiro ienākušie e-pasti un jāpārsūta kundzei... Darbojoties sajūtu maigu vibrāciju dupsī. Vibrācija kļūst uzstājīgāka un ilgāka. Monitorā parādās uzraksts- steigšus pie manis kuce Pielecu kājās, un zvaniņam skanot steigšus dodos uz kabinetu pie kundzes Kabineta vidū atrodas žurnāla galdiņš. Uz galdiņa četrrāpus atrodas apkopēja. Rokas un kājas nofiksētas pie galda.Krūtīs iekarināti atsvari ar zvaniņiem, apakšējās lūpiņas ar ķēdītēm arī piestiprinātas pie galda. Lūpu ķēdītes smuki nostieptas... No šī skata man draudziņš sāk atkal piebriest... -Redzu, ka kucei patīk ko redz. Drīkstēsi papriecāties...Nostājies pie galvas....pārējo jau viņa pati izdarīs Izpildu rīkojumu. Apkopēja ar lūpām norauj zvaniņu no priekšādiņas... Aiz sāpēm ievaidos. Tad paņem locekli mutē un sāk darboties. Draudziņš diezgan ātri sāk attapties un sāk no jauna piebriest. Kundze sāk pērt apkopēju. Apkopēja turpina sūkāt skatoties man acis. Kundzes sitieni kļūst arvien stiprāki, jo apkopējas acīs saviešas asaras.Esmu gatavs eksplozijai un beidzu, taču apkopēja locekli no mutes neizlaiž un turpina darboties.Kad peršana beidzas, mans loceklis tiek atbrīvots -Tagad vari pateikties labdarei un drīksti viņu izlaizīt.. Steigšus dodos pie pavērtajām lūpiņām...skats no apakšas brīnišķīgs...sāku darboties ar mēlīti. Manu, ka ķēdītes arvien vairāk nostiepjas un zvaniņi dzied savu dziesmiņu Atskan skaļi vaidi, no lūpiņām nolido ķēdītes, un apkopēja ar visu svaru piespiež manu galvu galdam -Jauka izrāde dārgās...Tagad dodaties darba uzdevumos. Un jā, pieliec krūšu zvaniņus kuce. Nevēlos, ka pārvietojies pa biroju bez skaņas Atgriežos darba vietā, pielieku krūtīm zvaniņus, un turpinu iesāktos darba uzdevumus. Pēc brīža no kabineta iznāk apkopēja, pienāk pie galda un noskūpsta mani uz lūpām, ar mēli ielaužoties manā mutē...Sajūtu savas spermas garšu... -Paldies kucīt. Vakarā vēl tiksimies... Dupsī sajūtu vibrāciju, steigšus dodos pie kundzes uz kabinetu... 1654 0 1 pirms mēneša
- Dzīves ir Bezgala daudz, bet nobeigums viens... Visi mēs gribam ticēt,ka spējam dzīvot un dzīvojam priekš sevis! A...Vai sākumā dzīvojam priekš sevis un domājam ka kad visu izdivosim un sasniegsim, būs iespēja satikt?... !Kādu ar ko turpināt Dzīves ceļu kopā un sasniegt vēl kādu mērķus vai apskatīt kas vēl nav redzēts un buuts! Vai atstāt kautko pēc sevis no abiem,lai daļa no katra mūs abiem ir kas vairāk un Vesels! Dzīvojam dzīvi,bet viņa nav Mūsu! Mēs Vienkārši viņu Irējam un lietojam kā domājam ir pareizi vai labāk apkārtējiem vai pašiem,tas jau kā katrām patīkamāk Dzīvot vai Prot!!! B...Vai meklējam un mēģināt visu jau dabūt,atrast, satikt un nodzīvot pēc iespējas ilgāk ar kādu ar kuru labi,silti un iespējams darīt kopā Jau abi lai Labi!!! Daudzi... To sasniedza Daudzu gadus kā piemērus Tukštošiem gadus! Tas ir ļoti labi daudziem kā piemērs un arī daudzu klupšanas akmens, uzveļot pienākumus uz sevi vai apkartejiem,jo tikai tā Būtu Labi!!! Bet to nesasniedzot,atrodot daudzus vai neatrodot,bet neto, netos... Tagad dzīvo vieni un neko nemeklē,bet ir arī tādi kas turpina nepadoties un meklē kamēr Dzīves ceļš nav beidzies!!! iket30 1141 0 1 pirms mēneša
- Ar varu Paņemtai ar varu, nezinu no kā mani ir iekšā šī doma ir, bet tāda ir. Vai nu ar mani nav labi vai tie ir kādi citi zemapziņas akmeņi. Patīk šī doma, gan skatīties porno video visu, kas saistīts ar skarbo sexu, ar varu pret pašas gribu- un protams, vagīna rakstot jau kļuvusi mikla un sirds sitās straujāk... varbūt kāds var izskaidrot, kāpēc šāds sex patīk vairāk un gribas tādu, nekā romantisko... jo, tomēr paņemt ar varu pret pašas gribu nu nav tas pats kā klasisks sexs, protams, katrai lietai ir robežās, bet ta doma un vēlme par skarbāku un turot mani tik padrāztai.. 2561 2 1 pirms mēneša
- Bārs Es jauna un skaista meitene. Skaista mežģīņu bodija un svārciņos, ierodos kāda klubā,pēc saspringtas dienas. Nolemju pasūtīt sev kokteiliti un iet padejot. Izdzēru pie bāra vienu kokteili. Tad seko nākamais, es eju dejot, jūtu, ka sāk reibst galva, bet izdzerts ir maz. Lieki piebilst, ka kokteilis palika nepieskatits. Es jūtot galvas reiboni, bet tādu mazu kaifa stāvoklis, lēnām dodos apsēsties. Apsēžos uz krēsla un pie manis pienāk klāt vīrietis, un piedāvā aizvest mani mājās. Par cik saprotu, ka pati mājas netikšu, es arī piekrītu. Viņš izmaksā man vēl vienu kokteili, es, protams, izdzēru. Mēs ejam uz mašīnu, viņš kā džentlmenis atver durvis un palīdz piesprādzēties, jo redz kāda stavokli esmu palikusi. Tad es saprotu, kas ar mani notiek, ka viņš manam dzērienam piebēris kaut ko klāt, bet nu ir par vēlu, jo mašīnas durvis vairs atvērt nevaru. Blakus apsēžas viņš un es lūdzos, lai atver durvis, ka pati tikšu mājas, bet viņš mani sagrābj aiz rokas un saka, nē mazā šovakar Tu būsi mana... ( neskatoties uz šo situaciju) man pēkšņi vagīna paliek mikla... viņš mani ved uz nomaļu vietiņu, klusā istabiņā... viņš mani aiznes, jo es pat nostāvēt nevaru. Ieliek mani gulta un es saprotu, ka būs slikti un tas, kas tūlīt sekos būs.... viņš piesien mani pie gultas,lai neaizmūku. Un mute ieliek man dvieli. Es pretojos, bet viņš nāk man tuvāk un novelk man apģērbu un tad viņš ievaidas,,jo redz cik mana vagina ir slapja. Viņš ar roku tai tuvojas, ieliek iekšā 2 pirkstiņus un nolaiza tos un saka, ka man būšot tūlīt kārtīgs sexs un to nekad neaizmirsīšu. Viņš uzvelk prezervatīvu un atsien man rokas. Un tad no visas sirds ar dziļu grudienu mani drāž no visas sirds, es kliedzu un viņš turpina. Viņš uzsit pa dibenu un saka, ka tūlīt es Tevi izvarošu. Tā viņš mani drāž dažādas pozas un veidos un tūlīt beigs, tad izvelk locekļi un beidz man uz krūtīm... laikam bija tomēr nedaudz laipns, ka nebeidza mani iekšā un bez... ( nav kontracepcija)Tā, es guļu gultā, izvarota, asarām acīs, bet tajā pat laikā ar orgasmu... no otras istabas iznāk viņa draugs un viņi abi saka, ka tūlīt tu tiksi paņemta otro reizi un to Tu nekad neaizmirsīsi un abi caurumiņi tiks drazti... es saprotu, kas notiks un neļauju dibenā, jo sāpes un bail... bet viņiem vienalga un drāž mani... tad kad viss beidzies, mani tomēr aizved mājas un pieraksta manu numuru un saka, ka turpināsim citreiz... 2363 0 2 pirms mēnešiem
- Fantazēju par 2-3 džekiem. Sveikiņi. Nekādi nevaru atrast 2-3 aktīvus puišus, kuri mani paņems hard priekšā. Esmu sissy slave kucīte, kurai sexā pieņemams pilnīgi VISS! Nju būs kādi puiši, vai arī jāturpina fantazēt? 😔 Pie manis iespējams arī palikt - Liepājā. Vienīgais kas nebūs pieņemams, brūnais lācis 😆 bet tā viss, īpaši cum, ZL, fistings..... Pati ikdienā nēsāju chastitty. Ļoti patīk kad moca manas oliņas, staipa ānusiņu mmmmm, vislielākā fantāzija, ja kāds džekiņš ar tievu rociņu iebrauktu manā caurumiņā līdz pat elkonim... Ir drosminieki? 2511 0 2 pirms mēnešiem
- Kuru no šīm lietām tu vēlētos, lai es daru? Ideju un aktivitāšu saraksts, ko dominējošas sievietes var izmantot ar saviem kukoldiem… lai viņu ķircinātu, pazemotu, disciplinētu, sodītu un mocītu. Liec viņam izģērbties kailam, kamēr tu paturi drēbes mugurā.Liec viņam nometies ceļos tavā priekšā un noskūpsti tavas kājas.Liec viņam uzrunāt tevi par “Kundze”Liec viņam noskūpstīt tavu dibenu… liec viņam lūgties, lai viņš varētu laizīt tavu anusu. Nekādā gadījumā neļauj viņam masturbēt vai pieskarties savam dzimumloceklim bez Tavas atļaujas. Apsēdies viņam uz krūtīm un uzzini, ko viņš darītu, lai viņam ļautu noskūpstīt tavu klitoru. Ļauj viņam to gandrīz noskūpstīt, bet atraujies, liec viņam lūgties.Paņemiet pauzi, uzvelc viņam uz sejas valkātas biksītes un uz brīdi izej no istabas, ļaujot viņam padomāt, ko vēl jūs varētu darīt. Piesien viņa sēkliniekus pie kaut kā aiz muguras, lai viņam tie būtu jārausta, lai pasmaržotu tavas biksītes vai noskūpstītu tavu dibenu… paliec nepieejamā attālumā.Ieliec dildo pamatni viņa mutē un liec viņam tevi ar to apmierināt. Dari to tā, lai viņa deguns iespiestos starp taviem vaigiem anusā. Liec viņam nolaizīt dildo tīru. Uzvelc viņam pār galvu savas valkātās biksītes, lai viņš varētu saost tavu smaržu. Liec viņam tā gulēt visu nakti. Veidi, kā Viņu pazemot Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu, saģērb viņu kā franču kalponi.Liec viņam veikt mājas darbus kailam vai ģērbtam sieviešu drēbēs.Nokrāso viņam pirkstu/kāju nagus.Liec nomazgāt tevi/noskūt kājas.Liec viņam ar rokām mazgāt tavas apakšbiksītes un apakšveļu.Liec viņam uzlikt kakla siksnu un vest viņu apkārt ar pavadu, kā suni. Saģērb viņu kā īstu kuci, kas viņš arī ir, uzvelc siksniņā piestiprinātu dildo un liec viņam lūgties to sūkāt. Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu zem savām parastajām drēbēm, kad viņš dodas ārā vai uz darbu, lai viņš pastāvīgi domātu par savu saimnieci.Liec viņam masturbēt Tavā priekšā, liec viņam lūgt atļauju beigt, neļauj viņam to darīt, sodi viņu, ja viņš to dara.Liec viņam sevi dupsēt ar dildo.Liec viņam nopelnīt savu atlīdzību; piemēram:Ļauj viņam noskūpstīt tavu dibenu pēc trauku mazgāšanas.1 minūte prieka viņam par 10 minūtēm tavām. 5 minūtes baudas viņam pēc tam, kad viņš liek tev 5 reizes sasniegt orgasmu. Ja domā, ka viņš ir pelnījis orgasmu, liec viņam beigt uz tavām kājām vai dibena un tad liec viņam visu nolaizīt.Liec viņam nonākt līdz orgasma robežai un palikt tur, līdz Tu viņam dosi atļauju. Kad tu dod komandu, viņam ir jānonāk līdz orgasmam 10 sekunžu laikā, pretējā gadījumā viņš tiks sodīts un/vai viņam nebūs atļauts nsasniegt orgasmu vispār. (turi viņu tādā stāvoklī 30 minūtes, stundu… vai tik ilgi, cik vēlies)Vienmēr liec viņam tevi salaizīt pēc seksa.Kad izej ārā, pavēli viņam sasieties, būt kailam vai saģērbtam kā meitenei un nometies ceļos pie durvīm, gaidot tavu ierašanos.Saslēdz viņa locekli vienmēr, kad Tev ir mēnešreizes.Sagādā viņam zelta lietu. 1708 1 2 pirms mēnešiem
- Zīmogs uz pieres. Es esmu Pauls. Man ir četrdesmit trīs. Precējies, vīrietis, kas no ārpuses ne ar ko neizceļas. Stabils darbs, sieva, dzīvoklis. Ikdiena kārtīga, sakārtota. Tāda, kādu no manis vienmēr gaidīja. Tāda, kādu pats reiz ticēju, ka vēlos. Bet aiz šīs fasādes… ...aiz šī vīrieša smaida, kamēr sieva runā ar draudzenēm pa telefonu… ...aiz šī soļa uz darbu ar mapi padusē un tālruni kabatā… Tur dzīvo kaut kas cits. Tur dzīvo kluss čuksts, ko es ilgi saucu par “nogurumu”. Nepiepildīta vieta, kurai trūkst… nevis mīlestības, ne laimes — bet atļaujas nolrist uz ceļiem.Es nezinu, kad tas sākās. Varbūt toreiz, kad es internetā netīšām uzgāju pirmo blogu. Tādu, kur kāds vīrietis bija aprakstījis, kā viņa sieva viņu pārvērta — nevis fiziski, bet iekšēji. Par niecību. Par klusējošu kalpu. Par kaut ko mazāku. Es turpināju lasīt. Naktīs. Klusi. Neelpojot. Ar vienu roku uz peles, otru — sev biksēs. Un ar laiku es sāku saprast — es negribu būt tas, par ko mani visi uzskata. Es negribu būt noteicējs. Es negribu būt alfa-tēviņš. Es negribu būt pat vīrietis. Es gribu būt kaut kas, kam pasaka priekšā, pavēl. Es gribu būt beta-apakšējais. Nē — vēl zemāks. Ne burts, bet tukšums bez vārda.Es sāku domāt... kas būtu, ja... ja kāds mani uzrunātu? Ja kāds man pavēlētu? Ja es nespētu atteikt? Nevis tāpēc, ka nespētu fiziski — bet tāpēc, ka nepienāktos.Un šīs domas... tās kļuva par vajadzību. Sākumā tās bija tikai fantāzijas. Pēc tam — porno lapu apmeklēšana, bildīšu un video klipu pētīšana, onanēšana. Sākumā viss bija tikai par pakļaušanās un BDSM tēmu, tad pamanīju nejaušas bildes, kurās vīrieši — ne vīrišķi, bet kaut kā īpaši maigāki — bija uzvilkuši sieviešu apakšveļu. Krūšturi, stringi, augstpapēžu kurpes. Es nesapratu, kāpēc tās mani tā uzrunāja. No sākuma tās tikai vēroju, tad sāku saglabāt. Bija kaut kas... uzbudinošs tajā pretrunā. Vīrietis, kas neizskatās kā vīrietis, bet ar slēptu, nospiestu vīrišķību. Saturētu. Viltotu. Apklusinātu. Tieši tādu, kāds biju es. Un es sāku domāt — kā būtu, ja tas būtu es?Pirmajā reizē, kad es uzvilku sievas biksītes, manas rokas trīcēja. Es klausījos katrā skaņā no istabas, vai viņa nepamodīsies. Tas bija naktī. Es iegāju vannasistabā, pieliecos pie veļas groza… Un tur tās bija. Rozā, ar mežģīnēm. Tās smaržoja pēc viņas. Pēc sievietes, kura nekad nenojautīs, ka viņas vīrs vairs neeksistē. Es tās uzvilku. Un sajutu kat ko dīvainu — nevis vienkāršu uzbudinājumu, bet kaut ko līdzīgu padevībai, kā klusai kapitulācijai. Kā atzinumam: “Es neesmu tas, kas domāju, ka esmu.” Ne uzreiz, bet tajā mirklī, kad audums pieskārās manai ādai, kad gumija izstiepās ap maniem gurniem, kad mežģīnes aizsedza to, kas reiz bija vīrišķība… es jutu, ka mans ķermenis klusībā piekrīt. Nevis protestē. Bet atplaukst. No tās dienas es vairs nebiju tas pats Pauls. Tas bija neatgriezeniski.Sāku lasīt par šo tēmu. Meklēt stāstus. Sekot blogiem. Daži runāja par "sissy". Par lomu, kur vīrietis tiek pakļauts, pārģērbts, pārmācīts, pazemots un degradēts. Un es sajutu, ka tas... tas nevis biedē, bet vilina un ļoti uzbudina mani. Nevis kā rotaļa. Bet kā atzīšana. Es sāku iedomāties… Kā būtu, ja man kāds liktu uzvilkt krūšturi? Kā būtu, ja man kāds pavēlētu, kaut ko darīt? Kā rīkojumu, kuru nav tiesību apstrīdēt. Es vairs nebiju tikai "Pauls".Es sāku sevi saukt citā vārdā. Klusībā. Savā galvā. JŪLIJA. Vārdā, kas mani uzbudināja. Vārdā, kas man neļāva aizmigt. Vārds, kas man liek trīcēt pat tad, kad tikai domāju par to. Vārds, kas atvēra manī iepriekš aizslēgtu telpu, kurā Pauls nav gaidīts. Tas nebija tikai vārds. Tā bija mana jaunā būtība. Mana vājuma triumfs. Manas sievišķības uzvara.Kad tikai ar fantāzijām vairs nepietika, es sāku rīkoties. Man bija bail. Bet vēl vairāk — mani tas vilināja. Kā magnēts. Kā neizbēgams ceļš, pa kuru ejot tu zini — nebūs iespējas atkāpties un varbūt arī nevajadzēs.Pirmā lieta, ko pasūtīju, bija melna korsete ar zeķturu siksnām. Manas rokas svīda, kad pievienoju to grozam. Tad sekoja garās sieviešu zeķes ar mežģīnēm. Tad melnas biksītes ar it kā vagīnas izspiedumu, kurš ideāli slēpa manu, nu jau bijušo, vīrisķību. Tad legingi — zili, ar sarkaniem ziediņiem. Tik sievišķīgi, tik nepieļaujami......tik ļoti uzbudinoši.Kad atnāca pirmais iepakojums, es biju kā narkomāns. Asinis sita deniņos. Es to atvēru klusumā, kad sieva bija darbā. Pieskāros audumam. Paslidināju to pāri gurniem. Korsete bija stingra, satvēra mani. Zeķes iecirta augšstilbos. Kad man bija par maz es turpināju pasūtīt. Sekoja anālais dildo, melns, gluds un buttplugs ar pulti. Ar LED gaismām. Tāds, kas iemirdzas, kad aktivizēts. Kad es to pirmo reizi ievadīju sevī un iedarbināju... es vairs nejutu, kur beidzas mana sirds un kur sākas mana pazemība.Kļuva arvien grūtāk to slēpt. Katra jauna paciņa nāca ar spriedzi. Bet es nespēju apstāties. Es gribēju vēl. Es gribēju vairāk. Es gribēju, lai kāds man liek to visu nēsāt, pavēl to darīt.Līdz šim — tas bija mans slepenais rituāls. Bet iekšā brieda alkas pēc kontroles no ārpuses. Kāds, kurš redzētu mani tādu. Kāds, kurš man teiktu: "Uzvelc to. Atver muti. Sēdi, trīcot."Tā bija piektdienas nakts. Sieva bija izbraukusi pie draudzenes. Es biju viens. Un tas nozīmēja, ka es varēju būt īstais es. Ne slepeni. Ne uz brīdi. Bet pilnībā. Es pārslēdzu telefonu uz klusuma režīmu, aizvilku aizkarus un atvēru savu slepeno atvilktni. Tur bija viss: Melna korsete, legingi ar sarkanām puķēm, biksītes un mans rotaļlietu karalis – anālais plugs ar LED gaismu un pulti.Es vilku visu lēnām. Apzināti. Es nostājos pie spoguļa. Es paskatījos uz sevi un iečukstēju sev: "Tu neesi Pauls. Tu esi Jūlija."Es ieliku plugu. Sākumā lēni. Tad līdz galam. Kā sodu. Kā balvu. Kā zīmogu sevī. Kad ieslēdzu LED gaismu, mana mute pavērās bez skaņas.Tā sajūta – kādam piederēt, kaut arī neviena nav klāt – tā bija kā mīlestība caur pazemojumu. Un tieši tajā brīdī tas notika. Doma. Kā zibens. Kā nepabeigts darbs, ko vairs nevar nolikt malā. Es iedomājos... nevis saraksti, nevis flirtu, nevis spēli. Sludinājums. Tikai viens teikums. Nevis kā uzaicinājums. Bet kā piedāvājums sevi dzēst. Kā izmisuma kliedziens. Kā piedāvājums būt izmantotam.Un es iedomājos, ka kāds uzraksta. Nejautā neko. Tikai norāda vietu. Un laiku. Un es zinu, ka man būs jābūt tur. Nevis kā Paulam. Bet kā tukšai, uzbudinātai un trīcošai Jūlijai.Es sēdēju pie datora ar – plugu, korseti, sviedriem uz pieres. Ekrāns man pretī izstaroja bālu gaismu, bet mana dvēsele dega. Man vajadzēja sludinājumu. Bet vēl pirms tā – epastu. Ne savu īsto. Ne to, kas piesaistīts darbam, bankai, sievai. Man vajadzēja slepeno. To, kurā es neesmu Pauls. To, kurā es esmu kaut kas... ko citi vīrieši var izmantot. Bet kā to nosaukt? Es atvēru reģistrācijas logu un skatījos uz rindiņu “Username”. Tā mirdzēja. Tā gaidīja manu nodevību sev. Es sāku domāt. Ne pārāk acīmredzamu. Ne "sissytoy69" vai "bottomslut". Tādu, kas tikai tiem, kuri saprot, atvērs durvis uz manu būtību. Un galvā sākās ideju virkne: meekobject, trulybeneath, servantpulse, hiddenuse, cleanobedient? Man vajadzēja, lai šis vārds kļūst par manu simbolu. Par atslēgu, ko tikai īstie var atšifrēt. Un, kad beidzot ierakstīju vienu variantu un sajutu sevī trīci, es sapratu — tas būs tas (unspokenneed2025). Nesacīta vajadzība. Neredzēta kaisle. Un gads — 2025 — kad viss sākas.Kad izveidoju sev pastu gugles pakalpojumā, es sajutu, ka…, tā nebija tikai jauna adrese. Tā bija jauna identitāte. Jauna forma. Mana slepenā mute, caur kuru kāds mani beidzot varēs padarīt par neko. Kad e-pasts unspokenneed2025 bija gatavs, mani pārņēma dīvains tukšums. Es skatījos uz mirgojošo kursoru. Gatavs gaidīt vēstules, pavēles, vārdu “ierodies”. Bet… kā mani uzrunās? Man vajadzēja vārdu. Ne tādu, kas kliedz: “Es esmu sissy!” Bet tādu, kas čukst: “Es vairs neesmu viņš.” Es sāku meklēt. Kaut kas, kas atgādina Paulu. Kaut kas, kas slēpj sevī Jūliju. Kaut kas, ko var pateikt… un es noliecu galvu domās.Manas skices un domas: Pia – no "Pauls" un "Jūlija", maiga, sievišķīga. Pali – mazs, niecīgs, neitrāls. Jupi – rotaļīgi, bērnišķīgi, bez dzimuma. Lija – it kā parasta sieviete, bet arī – asara, vājums. Piji – mīksts, kā iečukstēts vārdiņš kaklā. Lulja – viņa, kas dzimst no “Pauls”. Palia – vārds bez dzimuma, bet jūtams maigums. JuliP – kodēts “Jūlija no Paula”. Pula – bīstami tuvu, bīstami netīrs.Es murmināju tos sev. Izrunāju. Iekšēji. Tad skaļi un kādā brīdī... viens mani apstādināja. Palia. Vienkāršs. Ne pārāk uzkrītošs. Bet – tikai es zinu, ko tas nozīmē. Pauls. Jūlija. Pazemība. Viss vienā vārdā. Viss, ko var pateikt, skatoties man acīs un sakot: "Palia, uz ceļiem!" Kad es to ierakstīju kā e-pasta parakstu, man nokrita pēdējā maska. Un es čukstēju sev: "No šodienas... es esmu Palia."Tagad, kad es beidzot atļāvos sev to atzīt — ka vairs neesmu tikai iedomās, tikai slapjos sapņos un vārdos pie spoguļa — es sapratu: man jāiet ārā. Nevis ārā pasaulē. Bet ārā no sevis. Es gribēju, lai mani atrod. Un tam bija tikai viena vieta, kas šķita pietiekami nerātna, pietiekami tieša, bet vēl arī manis neskarta — gribu.lv.Es biju apmeklējis to jau iepriekš. Lasīju. Uzbudinājos. Iedomājos, kā būtu, ja viens no tiem sludinājumiem būtu par mani. Vai... no manis. Šoreiz es nenoslēpos. Es uzspiedu "Reģistrēties". Un tad atkal pienāca tas brīdis, kas lika man apstāties. Lietotājvārds. Tāds, kas nerunā klaji. Bet saka visu, kas jādzird. Es domāju. Ilgi. Rakstīju un dzēsu. ServantWish? – pārāk sirsnīgi. QuietHole? – pārāk kliedzoši. BoyToBelow? – interesanti, bet pārāk konkrēti. BendMe? – gandrīz… JustThere? – pazemīgi. Halfman? – skarbi, bet kaut kas uzrunājošs. MuteLust? – gandrīz poētiski. NoControl? – manā sirdī iedūra. KneelingSoul? – jau bīstami tuvu. OnTheKnees. Un tur tas bija. OnTheKnees. Ne vārds. Pozīcija. Piederības akts. Kad es to ierakstīju un reģistrējos, manas rokas trīcēja. Tas bija tik neticami tieši un tomēr — tikai tiem, kuri zinās, kā to lasīt. Un tagad tas bija oficiāli:“Sveiki, OnTheKnees – jūsu profils ir izveidots.” Es biju reģistrēts pazemībai. Un pasaule tagad varēja mani atrast. Kad profils OnTheKnees bija gatavs, es kādu brīdi tikai skatījos uz tukšo sadaļu: “Par mani.” Tā bija kā balta siena, pret kuru man bija jāizkliedz viss, ko gadiem esmu slēpis. Bet ne kliedzot — čukstot. Tik, cik vajag, lai kāds, kurš prot klausīties, saprastu. Es sēdēju ilgi. Rakstīju vārdus. Dzēsu. Rakstīju atkal. Es gribēju būt neredzams, bet uzrunājošs. Nelasāms visiem, bet neizbēgams tam, kurš zina, ko meklē. Un tad tas nāca.Vārdi, kuri plūda no manis kā pazemības rituāls. Es tos uzrakstīju un nespēju dzēst.***No ārpuses — klusums. No iekšpuses — nemiera kaisle.Es esmu vīrietis (varbūt vairs nē?), kurš pārāk ilgi nesis sevī vēlmi tikt pakļautam.Neesmu aktīvs. Neesmu skaļš. Esmu paklausīgs. Un saprotu savu vietu.Ja tu māki klausīties starp vārdiem, Tu dzirdēsi čukstu: "Es esmu gatavs nomesties ceļos un..."...un tālāk saki Tu.P.S. Man ir arī savi TG blogi par Sissy un Cuckold tēmām. Ja interesē, uzraksti privāti.***Kad es nospiedu “Saglabāt”, es sajutu, ka viss istabā kļuva klusāks. Nevis tāpēc, ka pasaule apstājās. Bet tāpēc, ka tas beidzot tika pateikts. Vairs neviens nevarēs teikt, ka es neko nemēģināju. Šis bija mans pirmais solis uz ceļiem. Un manas rokas trīcēja… Pienāca nākamā piemērotā diena. Tā bija parasta un tomēr neizbēgama. Es sēdēju viens. Sieva atkal pie draudzenes. Es it kā atpūtos no rutīnas. Bet es jutu… Šī diena bija citāda. Šī diena bija... kā vilkšana pretī bezdibenim, kurā es jau sen gribēju lēkt. Manī brieda spriedze. No rīta vēl tikai domāju. Vēl šaubījos. Bet pusdienlaikā — vairs nē. Es gribēju tikt atklāts. Ne kā Pauls, bet kā tas, kas slēpjas aiz vārda OnTheKnees. Es atvēru portālu. Rokas drebēja, sirds sita. “Jauns sludinājums”. Bija jāievada teksts. Es skatījos uz balto logu un lēnām sāku rakstīt. Vārdi nāca paši. Tā nebija radošuma izpausme. Tā bija atklāta padevība.***Čau. Esmu parasts puisis, kurš sapņo tikt salauzts un izmantots. Esmu gatavs būt tava rotaļlieta. Pakļauts. Kluss. Naktī no 22. uz 23. datumu, ap pulksten trijiem, varu ierasties neuzkrītošā vietiņā. Tavs vienīgais uzdevums – norādi vietu. Es būšu tur. Pazemīgs. Trīcošs. Gatavs pakļauties. Pirmajā reizē – iespējama orāla apkalpošana. Es piederēšu tam, kurš mani pieņems, noliks uz ceļiem un salauzīs.***Kad es beidzu rakstīt, bija tikai klusums un es. Un es nebiju vairs Pauls. Es biju OnTheKnees, kas lūdz nevis sarunu, bet tikt izmantotam. Es nospiedu “Publicēt”, un istabā uz mirkli palika pavisam kluss. Pat ledusskapis, kas parasti dūc fonā, it kā aizturēja elpu. Tikai es — un šis tukšais, dīvainais siltums manās krūtīs. Kā vainas un uzbudinājuma sajaukums. Ekrāns pret mani staroja balts. Sludinājums bija dzīvs, tas tur bija. Mani vārdi, manas alkas, es pats. Un tagad to var redzēt… jebkurš. Es atslīgu krēslā. Pieskāros sev pār ceļiem. Manas plaukstas bija mitras. Elpošana ātra. "Es esmu izteicies. Es vairs nefantazēju."Es domāju: “Un, ja neviens neatbild? Un, ja atbild? Kas, notiks?” Un vēl dziļāk: “Un, ja es nespēšu? Un, ja es būšu pārāk mīksts, pārāk vājš, pārāk... patiesi pazemots?” Bet tas bija neizbēgami. Man vajadzēja šo brīdi. Man vajadzēja šo gaidīšanu. Tā bija kā pirmā nakts pirms Paula iznīcības, kā klusums pirms vētras. Un tieši tas bija visuzbudinošākais. Neziņa, noklusējums, potenciāls. Es skatījos pulkstenī. Trīs minūtes kopš publicēšanas. Es vēl neelpoju pilnībā. Manā vēderā – tauriņi. Kā pirmās sāpes pirms piedzimšanas. Un kaut kur zem ādas… ...kāds sāka čukstēt: "Tu jau esi ceļos, Palia. Tagad tikai atliek gaidīt, kad kāds nāks tevi salauzt."Bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas. Es biju jau gandrīz atmetis cerību. Manas domas staigāja riņķī kā sapņi tukšā istabā. Un tad plink, paziņojums, 1 jauna vēstule. Rokas uzreiz kļuva aukstas. Sirdī iedūrās. Es atvēru. Viņa ziņa bija īsa: "Tā tu sevi reklamē, Palia? Tik smieklīgi poētiski, ka gandrīz noticēju. Tu gaidi, lai kāds tevi 'salauž'? Un ja nu salauž bez jautājumiem, sissy?" Es jutu kā asinis pieplūst vaigos. Viņš mani sauca vārdā, ko izvēlējos sev. Bet ‘sissy’ skanēja pazemojoši. Un viņš to zināja. Es nezināju, vai atbildēt uzreiz. Bet manas rokas jau rakstīja. Pirksti drebēja.Es: Jā, es gaidu. Es to nopietni. Ja tu esi tas, kas saprot, tad… es esmu gatavs.Atbilde atnāca momentā.Viņš: "Tu esi gatava, nevis gatavs! Tu? Izmisusī Palia? Tu pat nevari uzrakstīt kārtīgi. Un vēl piedāvā 'orālu apkalpošanu'? Smuki teikts. Vai mute tīri izmazgāta?"Es noriju siekalas. Es nezinu, vai viņš bija dusmīgs vai vienkārši izbaudīja manu trīcēšanu.Es: ... tā ir tīra. Es tikai vēlējos būt noderīga. Pakļauta. Es varu…Viņš: "Tu vari? Ko tu vari? Rāpot? Čāpstināt kā kucīte? Tu domā, ka tu zini, ko nozīmē 'salaušana'? Tu esi tukša vēl pirms kāds tev pieskāries, Palia. Varbūt tieši tādu es arī meklēju. Klausies, ja plkst. 02:55 tu stāvēsi pie skatu torņa ar nolaistām acīm – mēs turpināsim. Ja nebūsi – nekad vairs neraksti."Es vairs nespēju mierīgi pasēdēt. Es trīcēju. Šī vairs nebija spēle. Un es zināju – es būšu.Viņš: "Piebrauksi no Rīgas puses. Pirms Aizkraukles — neliels ceļš uz meža pusi. Skatu tornis. Tev norādīšu vietu, kur stāvēt. Tu apstāsies ar pakaļu uz ceļa pusi. Es jau būšu klāt. Es skatīšos. Neko neteikšu. Kā tu būsi ģērbta?"Es: "Zili legingi ar sarkanām puķēm. Melnas apakšbiksītes, tādas… ar vagīnas formu. Pelēka sporta jaciņa virsū. Bez krūštura. Tikai korsete apakšā."Viņš: "Tev ir anālais plug?"Es: "Jā, man ir. Anālais plugs ar pulti un LED gaismiņu. Viņš vibrē. Mirdz. Es viņu mīlu… kad esmu viena."Viņš: "Ok. Tas būs tevī, kad atbrauksi?"Es: "Jā, ja pavēlēsi. Es vēlos, lai tas ir manī… tieši tev dēļ."Viņš: "Tas būs tevī. Bet izslēgts. Pulti – paņem līdzi."Es: "Jā, bet… Tā būs mana pirmā reize. Vai es drīkstu paņemt līdzi arī maisiņu ar parastām drēbēm, ja… ja es nespēšu?"Viņš: "Labi, mīkstais! Tu atbrauksi pēc manis. Es jau gaidīšu. Tev nevajadzēs meklēt. Tu redzēsi mani. Es klusēšu. Tu rādīsi sevi. Aizdedz cigareti. Pastaigā ap auto. Lēni. Ja, tu būsi pieņemama, es palikšu!"Es: "Jā… Es saprotu. Un… es būšu tur. Kā solīts. Es vēl nezinu… Kad atbraukšu… ko tieši man būs jādara? Kad tu būsi tur? Lūdzu… tikai, lai es zinu…?"Viņš: "Ja es tevi apmierinu – tu noliec cigarešu paciņu un pulti uz savas mašīnas kapota. Tie paliek man. Tad ej uz torni, bez steigas, neskaties atpakaļ. Uzkāp pirmajā līmenī. Vēro. Ja es paņemu pulti – tu noliecies. Četrāpus. Ar pakaļu pret kāpnēm. Gaidīsi, kamēr es kāpju. Kad tavs plugs iemirdzēsies, tu būsi mana!"Es: "Jā… Es saprotu… Es jau jūtu to, ko vēl neesmu piedzīvojusi… Un… es pakļaušos."Viņš: "Tad pakļaujies tagad. Vairs nekādu jautājumu. Tikai klusums. Tikai ceļš līdz manai ēnai."Istabā bija kluss. Pārāk kluss. Es jutu, kā manas plaukstas svīst, pirms vēl esmu pieskāries drēbēm. Tās gulēja man priekšā — kā pavēles forma, nevis apģērbs. Zilie legingi ar sarkanām puķēm. Pelēkā jaciņa. Melnas apakšbiksītes ar viltus sievietes reljefu. Korsete, un kā pēdējais — plugs. Es vēl biju Pauls. Vārds. Seja. Ikdiena. Bet ķermenis jau nodevās citai formai. Es novilku kreklu. Bikses. Apakšbikses. Stāvēju kails. Paņēmu plugu un ievietoju. Tas iekrita manī, kā atslēga slēdzenē, kur tai ir jābūt. Manas rokas trīcēja, kad uzvilku melnās biksītes. Tās apķēra manu locekli kā izsmieklu. Kā tādu, kura nav jābūt. Es pievilku korseti. Stingri. Tā sažņaudza mani, padarīja sīkāku. Tad legingi, zili ar sarkaniem ziediem, kā manas vēlmes zīmējums uz augšstilbiem. Un tikai tad — ļāvu sev ieskatīties spogulī. Tur nebija Pauls, tur bija figūra, kas bija ceļā uz padevību. Tās skatiens bija mazs. Pazudis. Gatavs. Pults. Es to paņēmu. Maisiņā ieliku parastās drēbes. Viņš atļāva. Es nebiju stipra. Bet es braucu. Un viss, kas es biju — trīcēja kopā ar auto gaismām tumsā. Tumsa bija tik bieza, ka lukturi šķita nepietiekami.Ceļš — tik taisns un garlaicīgs, bet katrs metrs mani rāva tuvāk liktenim, kuru izvēlējos pati. Mašīnā bija silti. Pārāk silti. Manas plaukstas bija slapjas. Un ik reizi, kad kāja nospieda gāzi, spiediens plugā pavēstīja: “Tu vēl vari apgriezties. Bet tu negribi.” Rokas uz stūres bija viegli saspringtas, bet ne jau no satiksmes. Es domāju tikai par vienu — Vai viņš jau tur stāv? Vai viņš jau gaida mani? Un dziļāk: Vai viņš mani paņems? Vai viņš mani gribēs? Radio bija izslēgts. Pārāk daudz trokšņu galvā. Un katra doma tur kļuva arvien skaidrāka, arvien nežēlīgāka: "Tu vairs neesi Pauls. Tu tikai vadi viņa auto uz vietu, kur viņš pārtaps." Kad es iegriezos mazajā ceļā uz mežu, stūre bija smaga. Ne no svara, bet no apziņas, ka katrs šis pagrieziens aizved uz sevi pazemojošāku virzienu. Koki noslēdza debesis. Un lukturu gaisma metās garām zariem kā vainas domas, kuras tu it kā izstūmi, bet kuras atgriežas ar katru spogulī ieraugāmo atspulgu. Es pārbraucu pāri pēdējai izciļņainajai taciņai, līdz ieraudzīju viņu. Mašīna. Tikai siluets. Bet viņš tur bija. Manas krūtis bija saspiestas zem jaciņas, mans plugs bija piesātināts ar smagu sevis atdošanas sajūtu. Un, kad es apstādināju auto un izslēdzu gaismas, es sēdēju tajā tumsā, vēl pēdējo reizi kā Pauls, bet ar sirdī, jau kas cits.Durvis atvērās ar tik klusu skaņu, ka tas bija gandrīz sāpīgi. Vējš iešāvās man sejā ar aukstumu, kas šķita — nevis no dabas, bet no likteņa. Manas plaukstas palika sastingušas uz stūres, it kā vēl mēģinot neatdot sevi pašas izvēlētajam ceļam. Un tajā brīdī man patiešām gribējās iekāpt atpakaļ. Nevis fiziski. Bet eksistenciāli. Iekāpt atpakaļ sevī. Manā galvā atskanēja doma, tik klusa, bet tik kliedzoša: "Tu vari vēl. Tu vari vienkārši aizbraukt. Tevi vēl neviens nav redzējis. Tu vēl esi Pauls." Un šī doma trieca cauri visam ķermenim kā zibens no iekšienes. Manas kājas drebēja ne no aukstuma, bet no sava vājuma pēdējās cerības.Es tur stāvēju — vienā pusē atvērta auto durvju gaisma, otrā pusē tumšs mežs, un siluets, kas neko neteica. Un tieši tāpēc tas bija vēl spēcīgāk. Jo viņš neprasīja, lai es nāku. Viņš tikai bija tur. Un tas lika man atdoties. Es izkāpu. Viena kāja pēc otras. Lēni. Kad abas kājas pieskārās zemei, mana sirds pārgāja čukstos. Pulsējošā klusumā. Es aizvēru durvis. Tās aizvērās kā vāks virs pēdējās domas par “nē”. Un es elpoju. Dzirdēju sevi. Sajutu plugu sevī kā pulksteni, kas skaita sekundes atpakaļ. Es joprojām biju Pauls. Bet viņa ēna jau vilka mani sev klāt. Un es gāju — nevis pretī viņam, bet prom no sevis.Es aizdedzināju cigareti ar pirkstiem, kas vēl trīcēja. Sīks klikšķis. Liesma. Dūmu vilnis. Un viss, kas es biju iepriekš, — sadega pelnos. Es sāku staigāt ap mašīnu. Lēni. Tā, it kā sakopotu domas pirms brauciena. Bet es zināju, ko daru un es zināju, ka viņš arī zina. Viņš mani vēroja. Viņa siluets stāvēja netālu, dažu metru attālumā. Atspiedies pret savu auto. Un tad es viņu redzēju skaidrāk. Varbūt pārāk skaidri. Varbūt pārāk… nepiedodami tieši. Jauns, aptuveni divdesmit pieci. Viņa seja mierīga, neaizsniedzama, bet ne auksta. Tā bija vienaldzība, kas saka — "ja ne tu, būs cita." Viņa galva bija pilnībā skūta un šis mazais vizuālais trieciens mani satricināja no iekšpuses. Es nejutu bailes, es nejutu trauksmi. Es jutu spiedienu zem korsetes. Viņš bija ģērbies vienkāršā sporta kostīmā. Tā bija figūra, nevis personība. Dominants, ne sarunu biedrs. Un tas… tas mani padarīja vēl niecīgāku. Katru reizi, kad es ievilku dūmu, kad es spēru soli tālāk uz apli ap auto, es zināju, ka viņš to redz. Un katru brīdi es lūdzu, kaut viņš neapstājas vērot. Lūdzu, kaut vēl nebeidzas šis klusuma vērtējums. Lūdzu, kaut viņš izvēlas mani. Un es vairs nebēgu no šīs domas.Esmu izsmēķējusi. Vēl pēdējais vilciens — nevis nikotīns, bet cerības pēdējā elpa. Mani pirksti satver cigarešu paciņu, kreisajā plaukstā — pults. Mana gaita — ne ātra, ne lēna, kā iesvētīšanas ritms. Tas ir ceļš bez skaņām. Viņš stāv, joprojām nekustīgs, kā aizvērtas durvis, kas tomēr ved iekšā — tevī pašā. Es pienāku pie kapota. Virsmas atspulks rāda mani — svešu. Skatiens uz leju, galva noliekta. Es piepaceļu rokas. Tās mazliet dreb un es noliek cigarešu paciņu. Uz tās — pulti. Precīzi. Simetriski. Kā divi simboli. Iznīcinātais ieradums un nodošanās vadībai. Es vēl apstājos. Pēdējo reizi, tikai mirkli. Jo tur, pie kapota, palika viss, kas man vēl bija no Paula. Tad es pagriezos un gāju. Prom no paciņas, prom no pults. Prom no atbildības. Uz torni.Pakāpiens un vēl viens. Koka virsma čīkst nedaudz. Nekā dramatiska. Vienkārši — pierādījums, ka tava klātbūtne atstāj pēdas. Gaismas nav. Tikai silueti. Un klusums ir spiedošāks par jebkuru elpu. Kāpju. Lēni. Un tad sajūtu. Gurni. Tie viegli šupojas. Vienkārši... sievietes gaitā. Ne apzināti, ne tāpēc, ka cenšos, bet tāpēc, ka beidzot nelieku sev pretoties. Es kļūstu par to, kas manī šņukstēja visu dzīvi. Es ļauju ķermenim izteikties klusumā, kur neviena balss vairs netraucē. Esmu apstājies pirmajā līmenī. Tur, kur gaisma no zemes vēl piekļūst. Tur, kur signāls vēl jūt pulti. Stāvu, elpoju. Mans ķermenis, pats sev stāsta: “Es kļūstu par apakšējo.”Es redzēju. Netieši. Ar acu kaktiņu, ar elpas sasprindzinājumu, kas iezīmējās krūtīs kā spriedzes loks. Viņš pienāca pie manas mašīnas. Stingrs solis. Mērķtiecīgs. Bez šaubām. Viņš nekavējās, neapstājas — vienkārši paņēma. Viņa roka pacēla cigarešu paciņu. Tad — pulti. Precīzi tā, kā mēs bijām vienojušies. Bez neviena vārda. Bez skatiena. Tikai klusa, nežēlīgi skaista pieņemšana: "Tu esi derīga." Es aizvēru acis tikai uz mirkli. Un tajā mirklī es sev teicu — tas ir noticis. Atpakaļceļa vairs nav. Es biju paņēmusi šo ceļu, es to noslaucīju sev zem kājām un nometos uz tā ceļos. Burtiski. Es noliecos. Tā, kā bijām vienojušies – četrāpus. Manas plaukstas pieskārās koka klājumam. Ceļi balstījās, kā būtu meklējuši šo vietu visu dzīvi. Mugura dabiski noliecās. Gurni – atsegti, bet ne izaicinoši, pieņemšanā. Un tad viņš nāca. Pakāpiens. Otrs. Tuva klātbūtne, ko nejūt ar ādu — bet kaut kur dziļāk. Un tad — tas notika. Plugs iedegās un iedūcās manā miesā un mana miesa... atbildēja. Manas acis neskatījās, mute klusēja. Bet ķermenis čukstēja sev: "Viņš mani izvēlējās. Un tagad es vairs nepiederu sev. Es esmu viņa." Plugs dūc. Es stāvu četrāpus — instinktīvi, kā gaidīdama. Viņš pieiet. Nekādu sveicienu, nekādu ievadu. Tikai troksnis — saitītes čirkstēšana. Pavadiņa. Virs galvas sajūtu viņa roku, metāla klikšķis — ap kaklu. Zema balss: “No šī brīža tu tiksi vesta, kā kuce!” Viņš liek man piecelties. Ar stingru roku norauj pelēko jaku no maniem pleciem: “Šo tev vairs nevajadzēs. Vīriešu versija – beigusies.” Viņš pieliecas man klāt, atvelk legingus tieši virs pluga, tie viegli čīkst. Viņš izveido caurumu, izplēš to plaši vaļā. Plugs kļūst redzams. LED iemirdzas spožāk. “Parāde sākas, kucīt.” Klikšķis. Vibrācija. Plugs vibrē. Viņš redz. “Vai tev patīk būt izliktai apskatei, mauciņ?” Es nespēju atbildēt un viņš to nemaz negaida. Viņa roka satver manu zodu, atspiež manu muti vaļā. Izlietots, piepildīts prezervatīvs. Silts. Smaržo pēc viņa. Viņš ieliek to man mutē. “Tagad kāp augšā man pa priekšu. Turot šo savā mutē kā cienastiņu, kuce.” Es kāpju, ar prezervatīvu mutē. Viņš seko man aiz muguras. Ar pavadiņu, kas katru brīdi var mani paraut atpakaļ.“Tev patīk vai ne, sūkātāj?” Klikšķis. Cita vibrācija. “Neaizmirsti, ka tavs vienīgais darbs šobrīd ir trīcēt un rādīt man savu spožo caurumu.” Ar katru pakāpienu augstāk, pavadiņa pievelkas ciešāk. Viņa elpa uz kakla. Viņa smiekli man ausī. Un mute, pilna ar to, kas mani padarīja par neko. Pēdējais pakāpiens. Mugura mitra no baiļu sviedriem. Prezervatīvs joprojām mutē. Viņš nenoņem pavadiņu. Viņš neapsēžas. Viņš stāv. Un vēro. Viņš pievelk pavadiņu. Pavelk mani kā kuci uz balkona: “Skaties lejā. Tā bija tava pasaule.” Es paskatos. Mans dibentiņš izliecas, legingu caurums atklāts, LED mirgo starp vaigiem kā sirēna. Un es dzirdu tikai viņu, tikai viņa zemo balsi, kas vairs nejautā: “Tu zināji, kā tas beigsies, vai ne? Tu zināji, ka pēc šī, tu būsi tikai kuce. Nevis vīrietis. Bet, piesmiets sissy?” Viņš pavelk pavadiņu uz leju. Mana galva tiek spiesta tuvāk grīdai. Plugs dūc. Es esmu uz ceļiem. Nevis simboliski, bet fiziski. Kā priekšmets. Kā lieta. Kā grīdas daļa. Viņš nostājas manā priekšā. Viņa loceklis jau ir ārā. Viņš neko nejautāja. Viņš vienkārši izlēma: šī mute – ir domāta viņam. Prezervatīvs man mutē. Viņš paskatās uz mani: “Pagaidām izņem. Tu esi gatava reālajam saturam.” Es paklausīgi atveru muti. Prezervatīvs krīt ārā. Viņa roka tur man zodu. Viņa loceklis stāv kluss, bet draudošs. “Tu zini, ko jādara. Tev tas jādara pašai, kuce!” Es noliecos. Bez lepnuma. Bez kauna. Tikai mute. Un viņš. Un, kad es tuvojos, es zinu vienu: šis ir tas punkts. Viņa roka nevirza mani, tā tikai tura pavadu, mierīgi, stingri — kā atgādinājums, ka es neesmu šeit nejauši. Es noliecu galvu, mute atvērta, viņa prezervatīva garša vēl joprojām iekšā. Es nepieskaros viņam ar rokām. Es nepārvaldu šo rīcību. Es vienkārši pakļaujos tās loģikai. Manas lūpas pieskaras viņam. Viņš vēl nesaka neko. “Nesūkā kā padauza,” viņš beidzot šņāc. “Sūkā kā priekšmets, kuru izmanto vīrieši pēc darba. It kā esi tualete, ne kuce.” Es mēģinu neaizrīties. Mana elpa kļūst sekla. Plugs vēl joprojām dūc. Mani vaigi sarkani no pazemojuma, nevis piepūles. Viņš nospiež pulti. Plugā vibrācija sit sinhroni ar manas mutes kustībām. Un tas nav grūti. Tas nav sarežģīti. Tas ir skaudri dabiski.“Redzi? Tu nepretojies. Tavs ķermenis sen ir nolēmis būt par neko. Tu tikai mēģināji tēlot vīrieti.” Viņš ievelk elpu, ne aiz baudas, bet kā vīrietis, kas novērtē, ka ieguvis lētu, pakļāvīgu preci, kas nerunā. Viņš nenobeidz. Viņš neļauj man noticēt, ka būšu piepildīta. Viņš vienkārši izvelk savu locekli. Bez vārdiem. Bez paldies. Un mana mute paliek atvērta. Nevis kā gaidot, bet kā pieradināta tādai būt.Viņš neatkāpjas. Es vēl esmu uz ceļiem. Pavadiņa pie kakla. Plugā — viņa pulss. Viņš, neatraujot skatienu no manis vienkārši pāriet nākamajā līmenī. Viņa bikses nokrīt. Viņš izvelk vienu kāju no biksēm, tās paliek ap otras kājas potīti. Viņš pagriežas ar muguru, paceļ vienu kāju uz margas. Stāv virs manis. Kājas plati, ar rokām paplēšu savu dibenu: “Tu zini, kā kalpo netīras padauzas? Laizi!” Es pieliecos un sāku laizīt. “Neapstājies, kamēr es neteikšu. Tev vairs nav teikšanas!” Un es turpinu. Mute. Deguns. Ēna. Tikai viņš. Tikai šī brīža perversums. “Tagad tu zini, kas esi kļuvusi un tas ir tikai sākums tavam ceļam.”Viņš mani atgrūž, kad ir izbaudījis tik cik vēlas. Viņš uzvelk bikses. Bez ceremonijām. It kā nekas nebūtu noticis. It kā es būtu tikai elpa starp viņa nākamajiem soļiem. Es vēl esmu uz ceļiem. Neviens man to neliek. Bet es neceļos. Viņš izvelk cigareti. Aizdedzina. Pirmais vilciens — dziļš. Nevis relaksācijai, bet kontrolei pār klusumu. Viņš pietuvojas. Nostājas virs manis. “Uz ceļiem ir tava īstā vieta, vai ne? Paver muti... jā, tā. Atver plašāk.” Es paklausu. Mute. Klusa. Pieejama. Viņš ievelk dūmu vēlreiz. Izpūš tos manā sejā. Un tad… pirmā pelnu deva man mutē. Mana mute ir viņa pelnutrauks. Viņa skatiens tieši manī. Viņš izmet izsmēķi. “Neaizver savu muti. Nespļauj. Turi. Tu vēl neesi apglabājusi savu cieņu pilnībā.” Viņš pasper soli atpakaļ. Atskatās. Paņem savu izlietoto prezervatīvu. Ieliek to man mutē starp pelniem: “Pārkod to! Tu taču sapņo par tā saturu vai ne?” Viņš stāv man blakus. Nevis klāt. Viņš ir augstāk. Es zemāk. Es pārkožu to - mitrums. “Nerij, kuce! Paver muti!” Viņa spļāviens. Lēns. Pārdomāts. Sulīgs. Tieši man mutē. Viņš nesaka neko. Viņš tikai nolaiž galvu pietiekami tuvu, lai svars, kas nāk kopā ar katru pilienu, padarītu mani vēl dziļāk par to, kas jau esmu kļuvisi. “Jā... tā tagad esi tu. Norij! Labi! Tagad varam piefiksēt.” Viņš izvelk no kabatas flomāsteri. Es tikai dzirdu vāciņa klikšķi. Un viņa pirksti jau man pie zoda. Viņš paceļ manu galvu uz augšu. Skatās acīs, it kā cauri manai dvēselei. Un tad – viņa roka raksta. Uz manas pieres. Es neredzu. Es tikai jūtu. Katrs burts kā zīmogs. Kā vārds, kuru es vairs nekontrolēju. Viņš beidz. Nesaka, kas uzrakstīts. Apskatās. Vērtē. Viņš nofiksē skatienu. Tikai dažas sekundes. Tad neko nesakot, paņem manu jaciņu — un nomet to lejā no torņa.Tā, it kā tas būtu atkritums. Un tieši tā es jūtos, bet mani tas uzbudina. Viņš pieiet pie kāpnēm. Apstājas. Paskatās uz mani pēdējo reizi. Un ar skatienu, ne vārdiem, iznīcina pēdējo “Paula” palieku manī. Viņš dodas lejā. Es nekustos vēl dažas minūtes. Tikai, lai šajā klusumā paliktu vēl mirkli — šajā, kas bija mana pirmā īstā pazemojošā sagraušana. Tad es arī lēni kāpju lejā. Bez steigas, ar viņa uzlikto siksnu man uz kakla. Ar trīcošām kājām. Ar plugu vēl sevī. Ar viņa zīmējumu uz pieres. Kad es nonāku lejā, viņa auto jau sen ir prom. Neviena nav. Neviens cits to nezin. Jaciņa guļ turpat — netīra, samīdīta, kā atgādinājums par to, kas esmu kļuvis. Es paceļu to, uzvelku, bet zinu — tas vairs mani neaizsedz. Es iekāpju savā auto. Aiztaisu durvis. Aizslēdzu. Un tad es paskatos spogulī. Mana seja netīra. Lūpas un zods vēl mitrs. Un uz pieres — viņa uzraksts. ПЕТУХ. Man elpa apraujas. Es to izlasu vēlreiz. Un es pasmaidu. Ne aiz prieka. Aiz piepildījuma. Es esmu pazemots. Es esmu apzīmēts. Es esmu viens. Un es esmu laimīgs. Vai es to darītu vēlreiz? Jā. Un vēlētos krist vēl zemāk. Motors rūc. Tumsā es redzu tikai savas rokas uz stūres, savu atspulgu sānu logā. Un uz pieres — ПЕТУХ. Ne burti. Spriedums. Uz lūpām vēl pelnu, spermas, siekalu un viņa klātbūtnes garša. Plugs vēl ir manī, bet kluss. Es to sajūtu pie katra bedres uz ceļa. Es nejūtos netīrs. Es jūtos īsts. “Петух. Jā.” Es čukstu to sev. Ne tāpēc, ka kāds lika. Tāpēc, ka es izbaudu šī vārda smagumu. Un kaut kur dziļi sevī, braucot ar šo uzrakstu uz pieres, es smaidu. Jo es zinu, ka šī nebija pēdējā reize. Es to vēlos!!! 3138 2 3 pirms mēnešiem
- Krāpniece 3 Braucam mājās abi ar vīru. "Nez, kas viņam šodien noticis ... uz seksšopu aizveda, tāds dīvains. Gribošs, to var redzēt ..." paskatos uz viņu....uzmanīgi skatās uz ceļu, brauc prātīgi ..." smuks viņš man. Bet man gribas arī ko citu, tādēļ arī ielaidos ar darba biedru..." atceros dēku ar viņu arī atceros, kā vīrs pieķēra. "Nez ko viņš tagad iedomājies, tāds dīvains pēdējā laikā, īpaši jau šovakar." Esam apstājušies. Neesmu manījusi nemaz, ka esam iebraukuši lielveikala stāvlaukumā. Izbrīnā skatos ārā.... viņš mani pagriež pret sevi. Saņem manus vaigus skūpstam mmmm, tas ir tiiik firši. Ļaujos viņa kaislei, viņa lūpām. Jūtu, ka viņš grib mani. Es viņu arī. Kaislīgi skūpstamies. Ilgi. Jā, gribu viņu ... palieku jau mikla. Kaislīgāka, aktīvāka. Viņß mani glāsta arvien aktīvāk, glāsta manas kājas .... viņa plauksta slīd pa manām kājām, zeķe mazliet čaukst ... līdz viņš ticis zem maniem svārkiem, spēlējas ar zeķu maliņu mmmm, jūtu viņa glāstus brīžiem pa zeķi brīžiem pa manu kailo kāju tikai daźus centimetrus no biksītēm. Līdz arī tās tiek aizsniegtas. Es iiedegos kaislē. "Jāāāā ... gribu viņu" nodomàju un sākam skūpstīties vēl kaislīgāk. Nu jau iet karsti, viņš ticis līdz manām krūtīm, es ielaidusi roku zem viņa krekla .... līdz ar acs kaktiņu pamanu, ka tebir arī garāmgājēji .... velns, te tak lielveikals. Daudz nav, bet tomēr iet un nāk uz mašīnām .... Visi noskatās ..... es atraujos. Bet vīrs mani pievelk klāt, noskūpsta vēl un pavēloši iečukst ausī "Novelc biksītes un iedod man!". Atraujos pārsteigumā. Bet redzu, ka viņš nopietni. "Kas ir? Svešam vīrietim varēji izģērbties, bet man biksītes nevari pasniegt? Jeb viņš tevi neizģērbjot ņēma?" sarkastiski jautā. Jūtu, a nosarkstu ... atkak jau sāk par to pašu ... sāku dusmoties nu jau .... Bet viņš noglāsta manu kāju, iekšpusē ... palaiž roku zem svārkiem ... "Pavelc zemāk un es paņemšu. Un pēc tam iesim uz veikalu. Apskatīsimies ko garšīgu .... tikpat garšīgu kā tu." Paceļos mazliet .... jūtu, kā biksītes noslīd, viņš tās nislidina līdz pitītēm, paceļ manas kājas un novelk pavisam. "Ejam" lietišķi saka un kāpj ārā, vēl turēdams tās rokā. Tikai pa ceļam uz veikalu iebāž kabatā.Eju blakus, kamēr viņš to dara un jūtu, ka atkak piesarkstu. Šķiet, ka pilnīgi visi redz un noskatās, kā viņš iebāž biksītes kabatā. Šķiet, ka visi redz, ka es ar pliku dupsi te eju ... Kā transā eju viņam līdzi, bet viņš neko - paņem mani pie rokas, ieejam viena oēc tam cita veikalā, staigājam bezmērķīgi, ik pa brīdim viņš noglāsta manu dupsi. Atkal paņem pie rokas. Līdz ieejam pārtikas veikalā. Izstaigājam, pieejam pie vīniem .... Ak tad redz kas padomā, mmm, jā, tieši gribētos, nodomàju. Kaut ko foršu, visu šito aizmirst ... Bet tomēr nē, viņš iet tālāk, ārā .... kas tad nu ... Ieejam alko veikalā. Lēnām pastaigājamies. Cilvēku maz atšķirībā no pārtikas veikala. Šķiet, ka visi lūr uz mani, kā pilnīgi kaiku, šķiet, ka visu redz .... Vīrs nesteidzoties staigā gar vīna plauktiem....aostājamies, viņš aiziet man aiz muguras, saņem mani aiz gurniem un pievelk sev klāt "Nu, šo?" Laikam viņš domā vīnu, bet es nevaru skaidri domāt, jo jūtu viņa locekli, kas cauri biksēm man piespiedies pie dupša. Lielu un cietu. Mmm, jāāā, es arī viņubgribu! Bet vīrs iet tālāk. Atkal saņen mani un pievelk klāt ... "Tad varbūt šo?" Piekrītu uzreiz. Gribu ārā. Mājās !!!! Uff, beidzot viņs pie kāda ceturtā vīna paņem pudeli un ejam uz kasi..... Beidzot! Beidzot ejam. Man jau liekas, ka visa kājas iekšpuse mikla... tas viss tomēr TIK seksīgi!!! Pataustu panbrīdim svārku priekšpusi un aiznuguri, vai nav mana suliņa izspiedusies.... Šķiet, ka nē.... Ejot gar tualetēm saku, ka man tur vajag. Viņš nelaiž mani vaļā. Skatās .... " Atpakaļ nākot anes an savu krūšturi!" Ehh, lqmabāk nebūtu uzprasījusies. Bet viņš ti nopietni .... nja. Pie spoguļiem apskatosnuzbsaviem svārkiem. Priekšpuse ... pagriežos lai redzētu aizmuguri ... divas meitenes, tādas, studentu vecumā, krāsodamas lūpas skaļi pārspriež kā ies uz ballīti un ko darīs .... un noskatās ilgi uz mani. Ārprāc, atkal jau man liekas, ka visi visu redz un zin... Iemūku kabīnē, lai āri novilktu krūšturīti un tiktu mājās. Kamēr velku nost jakas un blūzi, saasināti dzirdu, ka dāmas staigā. Ienāk, iziet, kaut kur kabīnēs dzirdu, ka tiek vilkti svārki, taisīti bikšu rāvējslēdži, nočaukst biksītes, skan papēži, dzirdu visu darīšanu .. liekas, ka pasaulē nav citu skaņu ... "Laikam jūdzos ...." nodomāju. "Ārprāts, cik tālu esmu nonākusi, bet viss sākās ar pieķeršanu ...." saku jau nožēlot, ka biju neuzticīga. Pakojos atpakal. Krūšu galiņi piebrieduši kā ellē, vēl papildus sajūtu, kā berzējas gar blūzi un piebriest vēl vairāk. Iebāžu krūsturīti somiņā, velku jakas un ceru, ka neredzēs manus galiņu. Neviens. Pie spoguļa vēl apskatu sevi. Nja, neredzēs ... cauri divam jakām. Smieklīgi, kā es tā varēju iedomāties! Bet vispār skaidri padomāt nevaru!!! Trīcošu sirdi eju ārā. Viņš smaidot stāv turpat. Ne vārda nesakot izstiepj roku. Es pieeju, paveru somiņu, piesarksru jau atkal. Viņš diezgam demonstratīvi izvelk krūšturīti un iebāz kabatā. "Ejam! Braucam mājās!" BEIDZOT!!! Atviegloti nodomāju! Beidzot ejam uz mašīnu, lai brauktu mājās.!!!Vēl atceros, kā mulsi sēdēju mašīnā, viņš glāstīja manu kāju. Jutos kā pirmajā randiņā, nevis kā pēc 11 gadiem laulībā. Un tad gan sajutu, ka mani svārki kļūst mikli. Kā viņš tā māk mani novest līdz gribulim???!!! Bet vismaz dzīvoklī viss galanti. Palaida pa priekšu, koridorā puķe mani gaidīja, kaislīgi skūpsti, izģērba viņš mani turpat. Un es viņu. Gribēju kā raka un viņš mani arī. Turpat jau nevarēju noturēties, tikko atbrīvoju viņa priekšu, tā pieplaku viņa Lielajam Cietajam. Bet viņš saņēma manu galvu, piecēla kājās un nostādīja spoguļa priekšā. "Gaidi!" un iegāja istabā. Atgriezās un sāka man ap kaklu likt samta kaklasiksniņu. Ar riņķīti. "Šī būs tava padevīguma kaklasiksniņa. Kad tā aplikta, tu būsi tikai mana padevīgā meitenīte. Pakļausies pilnīgi visā. Un vispār turpmāk kļūsi paklausīga man, lai neakraidītu pie citiem viriešiem". Glāstot manas piebriedušās krūtis, viņš turpināja kaut ko par pakļaušanos, par paklausīšanu visam viņa vēlmēm, par pavēļu pildīšanu gan ārpus mājas, gan arī gultā un vēl kaut ko. Es tikai baudīju glāstus un visam piekritu. Līdz viņš mani veda istabā.Tā nu es tagad istabā uz gultas pakoju ārā šovakar seksšopā iepirktos labumus un nevaru acis atraut no tā, ko vņš salicis uz gultas - virves, pletne, rīkste, rokudzelži .... sāku saprast ko viņš ar pakļaušanos domāja ... bet nu jau vienalga.gribulis aizmiglo prātu :)Apsēžos uz gultas malas un koķeti skatos uz viņu. Gribu savu jauno vibratoru iemēģināt. Bet viņš mani pieceļ, neskatoties uz jau pavèrtajàm kājām. Noliek vibratoru gultā un liek salikt rokas aiz muguras. Tieku sasieta. "Tev visoirms pienākas kārtīgs sods un tikai pēc tam izklaides!" Tieku nolikta uz lielā, vecā rakstāmgalda. Sajūtu, kā krūtis pieskaras vēsajai virsmai. Mmm, ir labi. Nekas cits neatliek ka tikai ļauties kaut kam. Jūtu, kā viņa loceklis ieslīd manī no aizmugures. Skaļi ievaidos, saku, ka gribu viņu. Mm, ir ļoooti labi beidzot. Nolieku galvu uz rakstāmgalda, pievru acis un baudu VIŅU!!! Tā sapņoju par viņu, baudu viņa locekki, atceros veikalu un sekšopu. Līdz sajūtu, ka kaut kas iedzeļ dupsī. Iekliedzos. Viņš ir ķēries pie rīkstes! Tikai tagad saprotu, ka jau kādu brīdi viņš vairs nav manī bet gan ar rìksti glàstìja mani. Pirms sāka pērt. Bet es tik sapņoju. Un tikai tagad sāku just, ka rīkste tiek pa īstam darbināt un notiek skaitīšana. Ticis jau līdz trīs. Ar katru cirtienu sajūtu, ka uz dupša sāk svilt vēl viena strīpa, kas atgriež mani realitātē. Uz katra cirtiena ievaidos vai iekliedzos. Vairs jau neslēpju sevi un vienalga vai kāds dzird. Gribu lai viss ātrāk beidzas.Un vienlaicīgi, lai turoinās mužīgi. Jo esmu atklājusi, ka tomēr ir patīkami, ka varu uzvilkt savu vīrieti, ka viņam vairākas stundas *kopš seksšopa) stāv, ka viņš mani uzvelk līdz miklms sāk tecēt, ka man ir patīkami pakļauties un ka seksa gaidas tomēr ir baigi foršas.Viņš ir ticis līdz 10 un ieslidina atkal savu locekli manī. Gandrīz kliedzu no labsajūtas. Jūtu, ka esmu skaļa. Dupsis svilst, loceklis manī to kompensē.... skaļi ievaidos uz katra grūdiena. Līdz viņš mani paņem aiz sasietajām rokām un burtiski iemet gultā. Uzklūp virsū kā zvērs un atkal sajūtu viņa spēcīgos grūdienus. Šķiet, ka loceklis ir vienkārši milzīgs, aizpilda visu un atduras kaut kur dziļumā. No malas laikam izskatās kā porno filmā, vēl padomāju, pirms viņš beidz. Jūtu, kā viņš pulsē un beidz manī, piepilda mani ar savu silto.... iespiež mani gultā un nevar vien beigt drāzt, līdz pats nomierinās un loceklis atslābst. Es vārtos pa gultu un lūdzos, jo arī gribas beigt... grozu gurnus un dusi viņa priekšā, bet viņš tikai glāsta manu izdrāzto kājstarpi, kaitinot vēl vairāk... es tikai ceru, ka viņš atsies mani un ļaus izmantot jauno rotaļlietu .... gribās ..... 3170 1 3 pirms mēnešiem
- Pārsteidzi Kārtējā bezmiega nakts. Rītausma vēl tālu, bet zilais ekrāns jau kādu laiku spīd. Ziņu lapas, īsie video…neder… Gandrīz vai neapzināti nokļūsti porno lapās, kur valda sviedri, elsas un izlaidība. Nemiers ķermenī kļūst arvien jaušamāks. Sludinājumu slejā rakstīts, ka gaida ciemiņu…varbūt mani? Varbūt nākamās dienas vakaru jāpavada citādi? Rakstu. Un pie sevis domāju, par neskaitāmajiem scenārijiem. Adresātu neesmu redzējis un vienīgais par ko var spiest ir ķermeņa bilde uz ko piedauzīgi lūkojos un domās sajūtu. Visa nākamā diena paiet ar domu par vakaru. Rīta agrumā saņemta īsa atbilde, gaidu. Koncertēšanās darbam sagādā arvien lielākas grūtības tuvojoties brīdim, kad jādodas.Ceļā pārņem raksturīgas trīsas par nezināmo, par neprognozējamo. Durvis.. kāpņutelpa un…pavērtas durvis. Gaida. Ienākot tumšajā gaitenī neviens negaida. Tikai balss, kas pavēlošā tonī liek noģērbties. Stāvot kailam, tiek saņemtas nākamās norādes un ceļš uz istabu jau tiek turpināts rāpus. Jā, vakars būs krāsains, partneris liela auguma, gaida, kad pierāpo. Sajūtas kā ielas meitai, kas atnākusi uz bezierunu kalpošanu. Par to liecina arī kakla siksna, kas tiek uzlikta. Ekstāze par nezināmo un nekontrolējamo ir īpaši salda. Starp plaukstu sitiena skaņām pa dibenu, vaidiem un neķītriem vārdiem tiek norādīts virziens…’Rāpo mauka’. Doma-kādēļ uz turieni? Bet jāpilda. Vannā iekāpjot, kļūst skaidrs, jo pēc notupšanās, viņa loceklis parādās no biksēm un pa ķermeni sāk tecēt urīns. Negaidīti, bet visā tēmā iederīgi un baudāmi. Loceklis tiek iestumts mutē, un līdz nav ieņēmis savu uzbudinājuma izmēru, galva ir stingri iespiesta partnera kājstarpē. Loceklis ir liels un bez rīstīšanās un siekalošanās ar to darboties neizdodas, bet partneris ir neiecietīgs stumjot to dziļāk rīklē. Abi ir aizgrābti ar procesu un jau kā afekta stāvolī ceļš uz gultu ar turpinājumu ir kā neatņemama vakara daļa. 2375 0 4 pirms mēnešiem
- One more Sissy story <3 pt2 Having left a bag with things in the hotel room, he ordered to wait, saying only that he would return in an hour and would not spare his slut.This excites and mobilizes me instantly... enema, shower, lightly put on makeup, do my hair. Now get dressed... In the bag there was a hard, waist-cinching corset, making my breasts and hips accessible, leather wristbands with carabiners so that they could be fastened together, ankle cuffs with carabiners, a collar with a leash and shoes with very high heels.When he opened the door, I had already been kneeling for almost twenty minutes and waiting for him at the door.He entered, smelled of smoke, only glanced at me and gave me a rather strong, but somehow gentle slap instead of a greeting. He jerked his coat off and threw it on the floor. With a tremor in my body, I thought that I could expect anything from him now. Afraid to look into his eyes, I obediently waited for instructions and excitement was already rising in me like a wave.He was clearly irritated and dissatisfied with something, he clasped the carabiners on his wristbands behind my back, and lifted my face by the chin:— Well, slut? Are you ready?— Yes, sir!— No! Not ready! Yet... He took a mouth expander out of his bag and fastened it on my head. He had never done this to me before, but I really liked it. He roughly patted my nipples, which had immediately become hard:— And... Some decoration...“What? Right away?” I shouted mentally, and he was already attaching clamps to my nipples and adjusting the pressure, he attached the chains from the clamps to the collar. The pain from the clamps instantly pierced my entire body and gave off a pleasant warmth in my lower abdomen. My legs were fixed with carabiners on the leg cuffs.— Excellent! Now let's continue! — with these words, he grabbed me by the hair and dragged me into the bathroom so that I could not even help myself with my legs, pushing off the floor. He jerked me to my knees in the shower:— Open your mouth and look me in the eyes, whore!With these words he took off his pants and pulled his slightly raised cock out of his underwear. A second later I felt a hot stream first hit my eyes and then straight into my mouth. He ordered me to swallow, but there was too much of it and some of it just flowed down my face onto my chest. I was weak and helpless in the hands of my Master and this thought excited me, despite such discomfort. Having finished, he grabbed me by the hair, bent down to my face and with the words. what an obedient slut I am, I received a few more spits and slaps. Then he straightened up and right in front of my face was his already tense cock. My helplessness and obedience excited him and he began to fuck my open and fixed mouth. With one hand he held my hair, and with the other he periodically slapped me when he took his cock out of my throat. His movements became more and more furious, the cock moved into my throat as far as possible. Periodically he lingered in my throat, blocking my breathing, it gave him extreme pleasure, and it seemed to me that I would faint from lack of air... Finally, he put his cock on my tongue and shot sperm into my mouth. Then he freed me from the mouth retainer and ordered me to lick his penis. I carried out the order with special diligence. Pleased with such diligence, he freed my arms and legs, removed the clamps from my nipples and ordered me to tidy myself up. When I got ready for the next stage of submission and moved on my knees, came to him with a submissive look, he was sitting on the bed in the room, examining the devices in the bag.- Get ready for a spanking, slut!I lay down on my stomach on the bed, he secured the leash from my collar on the other side of the bed, and my hands were tied there too. My legs were spread shoulder-width apart and fixed with a special stick-spacer. Quite satisfied with such immobility, he ran his fingers into my ass:- Yes, you are all wet!And he let me lick these fingers, which were in my lubricant.First, he used a multi-tailed whip. He began to spank from the legs, rising higher and higher with each blow. During the spanking, I only moaned dully, trying to restrain myself, because the pain was still quite bearable. This infuriated him, he doubled the force of the blow and the blow to the buttocks was so strong that I squealed and jerked my ass. Then he took the belt and the spanking continued only on the buttocks and lower back not covered by the corset. When the belt lay on its edge, cutting the skin, I screamed. Tears ran down my face."Well, now for dessert!" he said, putting the belt aside, and waved an anal masturbator with five balls on a hard handle in front of my face. At this point I already regretted that I was so exposed to him and could not even move my legs to protect my ass. Having let me lick it first, he generously lubricated it and inserted the toy into my ass:— "Count how many balls are in your hole!" he ordered and began to insert and remove the instrument of sweet torture in my ass.— One, two, three — aaa — two, one! Ouch! two, three, four! aaa!! three! four, five! AAA!! four, three! mmm! four, five! OoohhHe was amused by this game and my efforts. Having driven all five balls into me, he stopped. I was breathing heavily, the lubricant, my own juice, was already flowing down my legs and I was begging: More!!! Please MORE, Master!!! He freed his cock from his pants, jerked it off with his hand, although it was already quite hard. I waited, holding my breath. He jerked the toy out of my ass, but gently enough so as not to damage the mucous membrane, admired the hole that did not close right away, and inserted his cock. He inserted it slowly, to enjoy the sensation and give me a break.I just shook my head and moaned. With each push, the cock went deeper and tighter. The last push, he went in all the way. He slowly pulled his cock out almost entirely and plunged it in again. Each time, the movements became faster and faster, he squeezed my nipples with his hands. I moaned, screamed, and these sounds excited him even more. A spasm of orgasm brought my hips together and I, screaming long and hard, froze.Almost immediately after me, he also had an orgasm... He pulled out of my ass and came heavily on my ass. Having ordered me to collect all his sperm in my mouth and lick the floor, he sat down on the chair and after I did everything as he said, he gestured for me to sit down near his feet - this means that the session is over. He pulled me towards him by the leash, slapped me on my tear-stained face and looked into my happy eyes with a satisfied look:— Good slut. Next time it will be harder! 1408 0 5 pirms mēnešiem
- Just so simple Vai tā ir tava māte, māsa , tava bērna māte un sieva vai pat meita ? Precēta vai viena pār viņām valda dabiskie instinkti. Viņas vienmēr un visur meklējas - gatavas atdoties rupjākajam tēviņam ... Sūdzas par jēliem seksuāliem komentāriem ,bet iekšēji tīksminās par izrādīto uzmanību . Īstas koķetes algstošas porno cienīgu drāzienu ... Seks triatā ? Viena ar svešiniekiem ? Vēlas izmēģināt ar meiteni ? Sekss ar kādu no taviem draugiem ? ( bet galvenais lai neviens par tiem neuzzinātu - pat tu) Tie ir viņas slapjie sapnīši 🔥🔥🔥 2113 1 6 pirms mēnešiem
- Who is the boss now ? Kādu dienu atrodoties darbā tu saņem whatapp ziņu no sievas. >>>Izbaudi Un zem tā ielādējas video ... Tu redzi savu puskailo sievu ar izkārtiem pupiem kleita līdz viduklim nolaista. Viņa atrodas guļamistabā un tur viņa nav viena ! Pēc kameras ieslēgšanas viņa notupjas šī vīrieša priekšā ,ar rokām glāsta viņa bikšupriekšu līdz beidzot svešinieks nolaiž bikses līdz ceļiem pilnībā atkailinot savu locekli . Tas ir noskūts aptuveni17cm garš ar palielu galvu samērā resns ar iespaidīgu dzīslojumu ... Tava sieva sāk aplaizīt locekļa galviņu un tad turpina to stumt dziļāk mutītē kuru no rīta skūpstīji pirms došanās uz darbu... Lai nu kā viņa siekalojas gar to itkā tas būtu labākais kas viņas mutē pabijis... Pēc 2 minūtēm tava sieva noliecas pie uz grīdas novietotās videokameras - Tava sieva atver muti nedaudz izkar mēli un atrāda ar spermu pildīto muti . Tad mute tiek aizvērta spermu viņa norij un atkal parāda muti ar izkarot mēli kā šunelis . Kamera neveikli noslīd un parāda vīrieša seju ! Tas bija tava dēla klasesbiedrs(19gadi) kurš ir par 2 gadiem vecāks nekā tavs dēls ... Tavai sievai gan viņš nepatika ,jo viņš bija sliktais puika,"bandīts" ,kauslis un viens no tiem kas skolā pazemo tavu dēlu ... Tu ar viņu biji runājis par dēla pazemošanu ,bet nesekmīgi . Un nu jau viņš ir ieradies tavās mājās savaldzinājis ,ieguvis kontroli un drāž tavu sievu liekot viņai visu to nofilmēt ... 3046 1 8 pirms mēnešiem
- Sievitēm - jaunām sajūtām Labrīt!! Domāts vairāk sievietēm, kas vēlas izbaudīt jaunas sajūtas, gūt jaunas emocijas, ar kuru katru tas neizdosies, tas jādara ar to, kuri to prot, jo pretējā gadījumā, rodas pret to visu riebums, tāpat kā pret ānalo sex. tāpēc ja vēlaties ko izbaudīt citu, rakstat atvēršu citu pasauli 2626 0 8 pirms mēnešiem
- Čalis gaidīja, kamēr šefs izdrāza... Bija parasta diena ofisā, kolēģi prom pie partneriem, es kā viņu asistente ofisā, atbildu uz epastiem un telefona zvaniem. Priekšnieks arī šodien nebija ofisā, faktiski es viena pati. Darbs jau gāja uz beigām, kad uz parasto telefonu piezvanīja mans draugs. Sākumā izlikās par klientu, kam interesē mūsu preces, ar nedaudz pārveidotu balsi, pēc tam jau sapratu, ka tas ir viņš. Pasmējāmies, sākām normāli sarunāties un viņš caur telefonu vilka uz visādām nerātnībām. Vārds pa vārdam, es atbildēju, uzvilkāmies. Viņš lika man apsēsties uz galda, ielikt roku aiz biksītēm, paspēlēties ar klitoru, pēc tam novilkt biksītes.. mani tas mulsināja, taču bija interesanti un piekritu visam, ko viņš vēlējās. Līdz pienāca darba beigas un beidzām sarunu ar domu, ka tūlīt pat steigšos mājās pie viņa un mums būs kaislīgs sekss. Doma tik tāl bija laba, ja vien kāds nebūtu visu dzirdējis un redzējis. Noliku klausuli, iemetu biksītes somā, devos uz izeju, kad no sava kabineta koridorā iznāca priekšnieks. Es nebiju pamanījusi, ka viņš ir atnācis. Viņš prasīja, lai ienāku viņa kabinetā. Parunāties. Mna sisrds notrīcēja jo biju nobijusies, ka viņš visu dzirdēja un tagad mani atlaidīs par tik nepiedienīgu uzvedību. Iegāju kabinetā un viņš aizslēdza durvis. Nesapratu, kas notiek, viņš vienkārši pateica - apsēdies! Uz mana galda, pretī manam krēslam. Es biju ļoti samulsusi, bet piegāju pie viņa galda un atspiedu dibenu pret tā, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Viņš pienāca, apsēdās krēslā un nopētīja mani kā tādu preci. "Es dzirdēju tavu sarunu! Un zinu, ka tev šobrīd nav kājās biksītes! Tu saproti, ka mūsu uzņēmumā tik nepiedienīgas sarunas un darbības ar klientiem pa telefonu nav pieļaujamas?" Es nosarku un ļoti nokaunējos viņa priekšā. Apzinoties un atceroties katru vārdu, ko runājām. Taču pirms paspēju ko atbildēt, viņš stingrā balsī atkārtoja, ka licis man APSĒSTIES UZ galda, nevis atspiesties! Es uzreiz uzmetu dibenu uz galda un gaidīju kas būs tālāk. Domājot, ko lai atbild par to sarunu. Taču atbildēt nemaz nevajadzēja, priekšniekm nepatika attaisnojumi, viņam vajadzēja izlēmīgi un rīcībspējīgi darbinieki. "Parādi man to mitro pežu, kura tik ļoti grib daiktu sevī!" Es nedaudz šokēta skatījos uz viņu.. RĀDI! Viņš iesaucās, uz ko es automātiski sabīstoties nedaudz pavēru kājas. Viņš lika pacelt kleitu un paplest plašāk. Pēc tam lika man spēlēties ar sevi.. kamēr pats piesēdās tuvāk un iestūma savus resnos pirkstus manī. Viņš ātri kustināja tos un mans uzbudinājums tikai pieauga, es jau tā biju ļoti uzvilkusies, bet tagad viņš drāza mani ar pirktiem un es nespēju to izbeigt. Nespēju pretoties. Viņš piecēlās, attaisīja bikses un no tām izvēlās viņa milzenis. Ar pliku galviņu, izspiedušies asinsvadi, resns.. no gala notecēja sula.. Arī no manis jau tecēja un viņš uzreiz, ātri ienāca manī un sāka mani drāzt, dziļi un spēcīgi. Es baudā sāku skaļi vaidēt, bet viņš aizpieda manu muti un turpināja mani drāzt. Es biju tik ļoti uzbudināta, man bija tik ļoti labi, ka beidzu un sāku trīcēt uz viņa daikta.. vēl pāris grūdieni un viņš aiz maiem novilka mani uz ceļiem un iebāza savu pimpi man mutē. Beidza mutē. Pēc vienkārši teica, ka drīkstu iet. 7615 3 10 pirms mēnešiem
- Kaimiņu būšana V Ne nākamajā dienā, ne ndēļā mēs ar Kittiju īsti neko par notikušo neparunājām. Man bija darbs, viņai arī, satikāmies reti, tikai gulēt ejot un no rīta pie brokastīm. Domāju, mums abiem notikušais bija diezgan skaidrs un runāt par to īsti nebija laiks un pat vēlēšanās. Notika tas, kam bija jānotiek, tas, ko viņa vēlējās un tas, ko es vēlējos. Reizēm lietas notiek pašas no sevis. Es vienmēr esmu ticējis, ka savas vēlēšanās ir jāsaka skaļi, nevis jāpatur pie sevis pēc svecīšu nopūšanas. Patinot laiku atpakaļ, pirms vairākiem gadiem biju jautājis Kitijai, vai viņa vēlas ar sievieti un viņa atbildēja, ka jā. Tad tagad atceroties pēdējos notikumus, jautājumi faktiski paliek lieki. Reizēm tu kaut ko pasaki, bet tas piepildās pēc gada vai pat vairākiem. Viss, kas notiek, reizēm notiek lēni un bez steigas. Tā pat, kā nejauša sastapšanās ar Natāliju saimniecības preču veikaliņā. Nezināju, ka viņa ir nomainījuši darbu un tagad šeit strādā. Kittija bija prasījusi man nopirkt virvi, dārza šūpolēm, taču saimniecības preču veikaliņa durvis gandrīz bija paspējusi aizslēgt Natālija. Viņai ir sācies pusdienlaiks un pusdienlaikā durvis tiek slēgtas. Tā notiek nelielos veikaliņos mūsu nelielajā miestiņā. Viņa pārsteigta iesaucās, ka viņai sākas pusdienlaiks, bet neatstās taču kaimiņu aiz durvīm. Man ienākot, durvis aizslēdzās. Uz jautājumu, ko es meklēju, atbildēju, ka virvi.. viņa jokodama pasmējas un vaicāja vai ziepes arī vajadzēs, bet es atjokojot teicu, ka lai sasietu sievieti, iztikšu bez ziepēm. Viņa manāmi piesarka. Tā kā stāvējām jau pie virvēm, es viņai parādīju uz sarkanu, resnu virvi un teicu, lai nogriež man 10 metrus. Man nevajadzēja šādu, bet lai pieturētos pie teiktā, liku viņai tā tiešām domāt. Viņa izskatījās nedaudz satraukusies un es teicu viņai, lai neuztraucas, sievietei, kura tiks sasieta, tas noteikti patiks. Uz ko viņa smaidīdama noskaitīja metrus un nogriežot to pasniedza man. Vēl kaut ko? Viņa jautāja. Jā, vēl šo paciņu knaģus un savilcējus. Viņa atkal piesarka un uzmetusi acis plauktam teica, ka savilcēji vēl nav izlikti, bet tie esot noliktavā. Viņa devās pa priekšu un es sekoju viņai. Lēnām viņa gāja pa priekšu, šupodama gurnus un nedaudz atskatījusies saprata, ka es viņai sekoju. Neko neteikusi turpināja uzsākto ceļu. Viņai kājās bija melnas, garās zeķes vai zeķubikses, īsti nezinu, jo dibenu sedza kleita līdz celim. Viņai patīk velkāt kleitas un tverot viņas saldo smaržu sapratu, ka gribu viņu atbrīvot no tās kleitas. Tā bija skaista, seksīga, labi piegulēja uz auguma, bet zinu, kas ir apakšā. Taču tā vietā lai izģērbtu viņu, ieejot noliktavā uzreiz pateicu viņai: "Novelc kleitu!" Viņa apstājās, pagrizās pret mani un ar pārsteigtu skatienu skatījās uz mani. "ko gaidi?", es mazliet stingrākā balsī pārjautāju. Natālija pasmaidīja un izlikās, ka nav dzirdējusi manu pavēli, pagriezās un devās tālāk. Nezinu, kas man bija uznācis, bet turpat stāvot un turot rokā virvi es jau daudz skaļākā balsī pavēlēju: "Neizliecies par kurlu kuce tu labi dzirdēji, ko es tev teicu! Neliec man atkārtot!" Viņa pārsteigumā pagriezās vēlreiz un strauji man tuvojās, likās, ka tūlīt dabūšu pa seju par uzdrīkstēšanos. Viņa strauji pienāca, pacēla roku un apstājās. Arī es stāvēju un skatījos cieši viņas acīs.. viņas seja bija tik tuvu manējai, ka varēju sajust viņas elpu savā mutē. Viņa turēja roku paceltu, bet neuzdrošinājās sist. "Kā tu uzdrošinies mani neklausīt? Kuce!" Viņa lēnām, pacelto roku aizvirzīja aiz muguras, lai pieturētu kleitas augšu, kad ar otri sāka taisīt vaļā kleitas rāvējslēdzāju. Atvērusi augšu viņa novilka kleitu līdz gurniem un pēc tam pār dibenu, pār ceļiem, izkāpusi no tās, turēja to rokās. Es paņēmu to un lēnām to glīti salocījis, noliku turpat netālu uz kādas kastes. Lēnām nopētīju viņas augumu, viņas ādu, viņas sirds dauzījās, viņa elpoja nedaudz paātrināti, kas lieicināja, par paātrinātu sirds ritmu. Viņa stāvēja melnās zeķu biksēs, melnā apkašveļā. Man par lielu pārsteigumu, viņai nebija krūštura. Viņas stingrās krūtis zem kleitas izskatījās tik labi, ka pat to nepamanīju. Viņas krūšu gali bija piebrieduši, cieti. Uz ādas uzmetusies zosāda, no nedaudz vēsā gaisa noliktavā, un kaut kur bija neliels caurvējš, sparugas te netrūka. Apgājis viņai apkārt prātoju, ko man ar šo kuci iesākt. Es taču atnācu nopirkt virvi šupolēm, nevis kucei. Vietējā saimniecības preču veikalā varēja iegādāties daudz ko, sākot no katliem, pannām, šampūniem, traukiem, līdz pat dārza instrumentiem, lāpstām, cirvjiem.. Turpat netālu no Natālijas stāvēja naži. Es paņēmu vienu no tiem un viņas sejā bija iezagās reālas bailes. Ar asmeni es lēnām vilku gar viņas kaklu, krūtīm, vēderu un maigi to iespiedu starp viņas kājām, kas viņai lika elsot ļoti strauji un satraukti. Lēnām pār nabu es ieslidināju nazi aiz viņas zeķubiksēm, tad strauji to pavelkot pārgriezu tās. To pašu es izdraīu ar viņas biksītēm, pārgiežot tās abās pusēs. Nedaudz papletusi kājas, viņa atbrīvoja tās un es izvilcis tās no viņas kājstarpes, vēl siltas, samurcīju tās bumbiņā un pielicis pie viņas mutes, lēnām ar tās iebīdīju viņas mutē. Centimetru pa centinmetram, līdz viņa nedaudz sāka rīstīties. Kuce stāvēja klusi. Tikai elpoja struji un brīžiem notrīcēja no vēsuma. Tad paņēmu virvi, lai nogrieztu no garā gabala īsāku gabalu. Noliku virvi un nazi uz kastes, bet pats vēlreiz apgāju apkārt kucei, nopētot katru viņas ķermeņa centimetru. Nostāies aiz muguras ar roku iegāju viņas kājstarpē. Viņa satraukti ieelsojās un nopūtās. Viņa bija karsta, mikla. Pēkšņi man uznāca nepārvarama vēlme viņu nopērt. Nopērt par neklausīšanu, nopērt par sliktajām domām, ko viņa domāja, kad paņēmu nazi, nopērt par pavedināšanu virtuvē, nopērt par manas sievas laizīšanu. Par visu nopērt. Mazliet paspēlējies, liku viņai pacelt rokas un turēt tās uz sāniem, kamēr es pavilku uz leju viņas saplēstās zeķu bikses, līdz ceļiem. Tā, lai viņa stāvētu pliku dibenu, bet nevarētu paiet, dēļ savīstītajām kājām. Nostājies mazliet iesānis, es pieliecies pie viņas auss, pavēstīju viņai par saviem plāniem: "Tagad es tevi nopēršu, par to, ka pavedināji mani virtuvē, par to, ka domāji, ka es ar to nazi varu tev kaut ko nodarīt, par to, ka laizīji manu sievu. Tu nedrīksti kustēties, tu nedrīksti ar rokām aizsegties, tev ir jāstāv mierīgi un jāskaita līdzi cik reizes es tevi peru. Vai saprati kuce?" Viņa bailēs sastingusi skatījās taisni uz priekšu un pamāja ar galvu. "Sāki, jā mans kungs! Un pēc katra cirtiena teiksi skaitu un "mans kungs! Vai saprati?" Viņa trīcošā balsī atbildēja, "Jā, mans kungs!" Es pasmaidīju, tiešām kuce visu sapratusi un tas mani no sirds iepriecināja. Nezinu vai fakts, ka tagad esmu kungs vai kas cits, bet sajutos labi. Pārlaidu acis noliktavai domājot, ar ko lai viņu noper un pamanīju mušu sitamās pletnes. Izvēlējos vienu un spēcīgi to atvēzējis, strauji to virzīju uz leju, radot vēju un skaņu, no kuras Natālija izbijās un sakustējās, nolaizdama rokas. "Vai tiešām tu domā, ka tavs kungs būs tik nežēlīgs?" es vaicāju, uz ko viņa bailīgi atbildēja, ka nē. Nē kungs! "Par katru tavu grēku, saņemsi desmit sitienus! Sāc skaitīt kuce!" Es nnoliecu viņu nedaudz uz leju un sāku pērt. Sākumā vāji, ka pat sarkanas š'vīkas uz dibena nepalika. Taču ar katru nākošo grēku, es palielināju sitienu spēku, pārbaudit viņas robežu, līdz tiekot pie 30+ pērieni jau bija diezgan spēcīgi un uz viņas vaigiem bija manāmi redzamas svītras.. taču Natālija turpināja skaitīt un paklausīgi, skaļā balsī, pēc katra skaitļa nosaucot mani par kungu. "Četrdesmit, mans kungs!".. "Paplet savu kājstarpi kuce!" un viņa uzreiz ar rokām paleta savus dibena vaigus, ar pirkstiem saķerot kaunuma lūpas un arī tās paplešot. Man par pārsteigumu, viņa suloja. Viņa bija tik uzbudunāta, ka viņas peža kliedza, lai izdrāžu viņu. Taču nedomāju kucei šādu prieku tik ātri sagādāt. Vispirms pārlaidis ar roku pār viņas lūpiņām, iegāju vņā ar diviem pirkstiem un sāku viņu drāzt ar roku. Uz ko kuce sāka skaļi vaidēt un kunkstēt.. noliecoties aizvien zemāk uz priekšu un cītīgi turot savu pežu pavērtu. Viņa bija tik slapja, ka jau visa mana roka bija ar viņas sulu. Pamazām drāžot viņu, jutu kā viņa iekšā pulsē un saraujas, kā kļūst stingra, kā tuvojas viņas baudas virsotne. Turpinājumā pašsaprotami, viņa sāka trīcēt un beidza no manām darbībām, iztaisnojusi muguru, cieši sakļaujot kājas kopā viņa stāvēja un raustījās konvulsijās. "Skaties man acīs!", kungam patīk redzēt, kā viņa izbauda savu laimi. Paņēmis virvi es liku viņai pastiept rokas uz priekšu, sasējis tās, es ievēroju kaut kādu ūdens trubu ejot gar griestiem. Izvilcis tai cauri virvi, piesēju Natāliju pie šīs trubas, tā, ka viņas rokas bija gaisā. Atradis kaut kādu lāpstas kātu, plati pie tā piesēju abas Natālijas kājas. Viņa stāvēja ar seju pret sienu, viņas krūtis pieskārās tai. Taču mugura bija izliegta, ,atšaujot dibenu uz manu pusi. Vēlreiz sāku viņu masēt un ātri ievadīju nu jau trīš pirkstus viņā.. lēnām spēlējoties ar viņas vagīnu, mana roka bija kļuvusi slapja un jau četri pirksti staipīja viņas pežu. Taču es nedomāju apstāties un pēc brīža jau visi pieci bijas viņas vagīnā un pamazām, ar katru nākošo grūdienu, centos ieiet viņā pavisam, ar visu plaukstu. Viņa trīcēdama kunkstēja un vaidēja pa visu noliktavu, kad mana plauksta iegāja viņā un saliekot to kulakā, sāku lēnām drāzt viņu dziļi, taču jau pēc pāris grūdieniem, viņas diebens kā mežonīga ķēve sāka locīties uz visām pusēm, cenšoties atbrīvoties no manas rokas, viņa trīcot atkal beidza.. ietupusies ceļos, cenšoties tos sakļaut, taču koks starp kājām viņai neļāva to izdarīt. Viņa beidza tik spēcīg, ka burtiski izstūma manu roku no sevis. UZ reiz nometu bikses un uzreiz iestūmu viņā savu jau sen kā piebriedušo daiktu. Viņa bija tikko beigusi un ļoti stingra, kad sāku viņu spēcīgi drāzt no aizmugures. Paņēmu viņu aiz matiem un spēcīgi vilku uz leju, viņas mugura izliecās tā, ka krūtis berzējās cieši pret sienu, bet starp dibena vaigiem ienirst mans loceklis. Atkal parādās un atkal spēcīgi pazūd viņā. Viņas dibens nodreb ar katru grūdienu un mans temps aizvien palielinās, līdz jau drāžu viņu no visa spēka.. jūtu, kā pamazām ar katru reizi, kad iznāku, mana bauda pieaug un arī viņa ne uz mirkli nav zaudējusi savu, par to liecina visi viņas maksts muskuļi, kas cenšās izspiest no mana locekļa visu, ko vien var izspiest. Pamazām tuvojoties kulminācijai, es sāku apsvērt iespējamos beigšanas variantus.. un zinot, kā Natālijai patīk anālais sekss, neilgi pirms beigām, piespiežu galviņu viņas ānusam un veikli ieslīdot tajā, sāku viņu piepildīt ar savu spermu. Mēs abi tā mirkli stāvam un cenšamies atgūt elpu.. atguvies, es izeju no viņas ānusa un sperma notek gar viņas kāju.. atraisījis viņas kājas un rokas, uz mirkli piesēdām uz kastēm noliktavā.. "Mums biežāk vajadzētu kopā paēst šādas pusdienas", viņa noteica. Es piekritu, abi pasmējāmies un sākām ģērbties. Atvainojos viņai par saplēstajām biksītēm, uz ko viņa noteica, ka bija tā vērts un līdz varakam iztikšot bez. Paņēmu pēc kā nācis, Natālija mani izvadīja no veikala un dirvis pēc manis joprojām palika slēgtas. Norunājām vēlreiz tikties, tikai šoreiz viesnīcā. Pēc pāris dienām, kad mana Kittija atkal būs dežūrā. 4628 2 1 pirms gada