Viņa ienāca klubā kā vētra — īsos svārkos, kas tik īsi, ka gandrīz šķita, viņa tos nēsā tikai par godu viņam. Apakšveļa? Nē, šovakar viņa bija izvēlējusies atklātību, intimitāti, ko varēja noslēpt tikai aiz pašpārliecinātas smaida un skatiena. Melni augstie papēži soļoja pārliecinoši pa spīdīgo grīdu, un katrs viņas solis kā uzliesmojums deva viņai spēku.
Viņa zināja, ka ir redzama, un viņa ne tikai ļāva to — viņa to prasīja. Viņa bija kā uguns, kas smalki, bet neatvairāmi pievilka viņa uzmanību jau no pirmā mirkļa, kad viņš viņu ieraudzīja. Tumši matu pavedieni krita pa pleciem, bet viņa kakls, nekad nekad neapklāts ar rotām, aicināja piekļūt tuvāk.
Viņš nevarēja novērst acis. Kā viņa staigā, kā svārki lēnām kustas kopā ar viņas gurniem, atsedzot gludu ādu. Viņas lūpas bija sarkanas un pilnas, viņas acis dega kā ugunskurs, kas gatavs pārņemt visu apkārtējo tumsu. Viņš juta, kā vēders sarāvās no satraukuma.
Viņa piegāja pie viņa, bez vārdiem. Viņas roka viegli pieskārās viņa kaklam un lēnām nobīdīja apkakli uz sāniem, atklājot vēsu ādu zem uzvalka. Viņa elpa bija silta, kad viņa čukstēja: "Esi gatavs pazaudēties?" Viņš atbildēja ar vieglu smaidu, kas solīja vairāk nekā jebkuras runas.
Dejas vietā viņi izvēlējās klusāku stūri. Viņa piespieda viņu pie sienas, bet viņa rokas slīdēja gar viņa krūtīm, liekot viņam ieelpot dziļāk. Svārki bija tik īsi, ka roka varēja ērti slīdēt gar augšstilbu iekšpusi — gluda, silta āda, kas nebija sedzama ne ar apakšveļu, ne kādu audumu.
Viņš pārliecinājās par to, sajūtot katru viņas kustību. Viņš lēnām, cieši, ieķērās viņas gurnos, un viņa vairs nepretoties nemēģināja — katrs pieskāriens, katrs pieskāriens, katra kustība bija kā vārdu vietā. Viņas elpa kļuva smagāka, rokas turpināja meklēt, atklāt un spēlēt.
Viņš nolaida rokas zem viņas svārkiem, pieskaroties ādas maigumam, atklājot viņas atklāto siltumu. Viņas ķermenis reaģēja uz viņa pieskārienu kā trauksmes zvans, un viņa pārstāja domāt — vienkārši bija klātesoša.
Viņa piespiedās pie viņa, un viņu lūpas satikās intensīvā, dedzinošā skūpstā, kas lika pasaulei apstāties. Viņa roka slidinājās viņa matos, izvilkdama vieglu raustījumu. Viņš lēnām slīdēja ar plaukstām gar viņas muguru, lejup, līdz viņa kleitas audums pacēlās kā smalks vilnis.
Viņa juta, kā viņš ieslīd starp viņas kājām, turpat, klubā, kur aiz aizkariem nevienam nebija nozīmes, kur bija tikai viņu pasaule. Viņa klusi nopūtās, sajūtot pilnīgu un nekontrolējamu kaisli. Tā nebija vienkārši fiziska vēlme — tas bija stāsts, emociju spēks, kas pārņēma viņu abas dvēseles.
Viņa nespēja apturēt smalko drebēšanu, kad viņš lika viņai atgriezties pret sienu, ķermeņiem piespiežoties cieši, elpas apvienojās kā viena plūsma. Katrs pieskāriens, katra kustība bija kā dedzinošs dārgakmens, kas iededz viņu pasauli.
Nakts vēl nebija beigusies. Viņi bija tikai sākumā.
Komentāri