Bondage Stories
Read erotic memories published by talented authors and unleash your inner sexual desires. Collection of Bondage šš§¶ erotic stories.
{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/en\/add-story","title":"Add story","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-83eb32dceb21b468932833be844ed846.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"Add story","checkDeactivatedProfile":true}
- Man pietrÅ«ka pletnes. PonyPlay. ModinÄtÄjs noskan agri, bet es mostos pÄris minÅ«tes pirms. Kaut kÄdÄ ziÅÄ es vienmÄr pamostos pirmÄ — pat pirms sava Ä·ermeÅa. It kÄ mana zemapziÅa nemierÄ«gi bÅ«tu sargÄjusi kÄdu noslÄpumu visu nakti. Mans vÄ«rs Pauls vÄl guļ. ViÅš izskatÄs mierÄ«gs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viÅš pat neieelpo dziļÄk. ArÄ« tad, kad man gribas vÄ«rieti. Vannas istabas spogulÄ« es aplÅ«koju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. TÄda, uz kuru vÄ«rieši paskatÄs otrreiz, kad esmu jau aizgÄjusi garÄm. DušÄ es palieku ilgÄk nekÄ vajadzÄtu. ÅŖdens slÄ«d pÄr krÅ«tÄ«m, pÄr gurniem un es pieskaros sev, lai atcerÄtos, ka esmu dzÄ«va, esmu sieviete. Apakšveļu — izvÄlos skaistu. ArÄ« šodien. Kaut arÄ« vÄ«rs to nemana. Vai varbÅ«t... nemÄk novÄrtÄt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minÅ«tes no mÄjÄm. MierÄ«ga iela, neliela izkÄrtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arÄ« cenšos bÅ«t perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mÄbeļu smarža. Ne tÄda, kÄ IKEA. ŠÄ« ir dÄrga koka, Ädas un putekļu smarža, kas liek domÄt par vÄ«riešiem, kas lasa grÄmatas ar Ädas vÄkiem. KolÄÄ£es – Inga un Lelde – ir kÄ skaistas, bet slÄgtas vÄzes. Inga ir gados, glÄ«ta savÄ ledainajÄ distancÄ. Lelde – pÄrÄk jauna, pÄrÄk enerÄ£iska. MÄs netusÄjam kopÄ. MÄs eksistÄjam lÄ«dzÄs tikai darbÄ.Es esmu tÄ, kas palÄ«dz klientam “sajust mÄbeli”. Es sÄžos viÅiem blakus, es lieku viÅiem iedomÄties vakarus, grÄmatas, kÄjas uz pufa. Daži vÄ«rieši runÄ ar mani pÄrÄk tuvu. Daži izvairÄs skatÄ«ties acÄ«s. Es novÄroju viÅus visus. Un daļÄji – sevi viÅos. Es nekad neesmu flirtÄjusi. Bet dažkÄrt es noliecos tÄ, kÄ nav vajadzÄ«bas un dažkÄrt kÄdam parÄdu, ka man patÄ«k tas dÄ«vÄns tieši tad, kad viÅš sÄž man pÄrÄk tuvu. TÄ ir mana ikdiena. Un kaut kas manÄ« cer, ka tieši šodien ienÄks... kÄds Ä«pašs klients.***KÄrtÄjais vakars pÄc darba. Mums ar vÄ«ru tikko bija sekss. Vismaz viÅš tÄ domÄ. ViÅš guļ man blakus, elpo siltu, glÄsmainu elpu manÄ virzienÄ, kÄ sunÄ«tis, kurš lepns, ka ir atnesis kociÅu. ViÅš vienmÄr Äukst kaut ko mīļu, kÄ:“Tev bija labi, mīļÄ?” Es atbildu: “Protams…”, bet manÄ galvÄ ir klusums. NepiepildÄ«ti tukšs. Manas kÄjas ir cieši kopÄ, nevis aizvÄrtas pÄc kaisles, bet... pÄc nekÄ. Es neesmu apmierinÄta. Ne fiziski, ne garÄ«gi. Tikai noskÅ«pstÄ«ta, samīļota, kÄ bÄrns. Un es viÅu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vÄ«ru. Manu… mazo. ViÅa galva iegrimst manÄ klÄpÄ«. ViÅš sabužina manu vÄderu kÄ plÄ«ša segu. Es glÄstu viÅa matus. TÄ kÄ to dara mÄte, nevis mīļÄkÄ. “Tu biji tik maigs šovakar,” es Äukstu. “Man gribas bÅ«t maigam ar tevi,” viÅš atbild. Un es smaidu. ÄrÄji. Bet manÄs domÄs ir stipri pirksti uz kakla, rÅ«gta vÄ«rieša elpa pie sejas, ciets tvÄriens uz gurniem. Kaut kas mežonÄ«gs. Kaut kas… Ä«stÄks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. SpogulÄ« mana seja ir skaista. Pat tagad, pÄc nekÄ. Manas krÅ«tis vÄl nedaudz cilÄjas, bet nekas manÄ« neelpo. Es atveru skapÄ«ti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viÅam patÄ«k. Tas slÄpj manas iekšÄjÄs liesmas tik labi, cik spÄj audums, kas nekad nav ticis kaislÄ saplÄsts. Pauls guļ. Jau. Es vÄl ne. Man vajadzÄtu dzÄst gaismu, bet es vÄl nespÄju. Es apsÄžos pie tualetes galdiÅa un ilgi skatos uz savÄm lÅ«pÄm. ViÅas ir kÄ radÄ«tas… kam citam. SkÅ«pstam, kurš uzlauž, nevis glÄsta. Es nopÅ«šos. RÄ«t atkal darbs un varbÅ«t… VarbÅ«t rÄ«t ienÄks kÄds, kurš mani pamanÄ«s. Ne kÄ glÄ«tu konsultanti. KÄ sievieti, kura ilgojas ne tikai pÄc maiguma, bet pÄc Ä«stas, mežonÄ«gas kaisles.***No rÄ«ta viss notiek kÄ parasti. Inga atver pirmÄ, Lelde kavÄjas, es – ne pÄrÄk agri, ne pÄrÄk vÄlu. Mani mati šodien savilkti ciešÄ zirgastÄ. Nedaudz stingrÄk nekÄ ierasts. VarbÅ«t kÄ protests. Vai – cerÄ«ba? Es noliecos, lai izkÄrtotu katalogus uz galda, tad sajÅ«tu, ka kÄds ienÄk. Es iztaisnojos. ViÅš jau ir tur. ViÅš neizskatÄs pÄc parasta klienta. ViÅš izskatÄs pÄc… ? It kÄ pats bÅ«tu viens no tiem dÄ«vÄniem – no Ädas, smaržo pÄc vÄ«riešu Ä·ermeÅa un dÅ«miem. ViÅš ir masÄ«vs. Ap piecdesmitpieci, varbÅ«t vairÄk. ÄŖsi, pelÄcÄ«gs bÄrdas rugÄjs, stingra zoda lÄ«nija. Ädas jaka, bet ne lÄta. IespaidÄ«gs gredzens uz Ä«kšÄ·a. Un... viÅš skatÄs. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. ProfesionÄli. Bet kaut kas manÄ«… saspringst. Nevis aiz bailÄm. Aiz sajÅ«tas, ka šis skats var plÄst nost vairÄk nekÄ tikai drÄbes. “Labdien,” es saku, “vai JÅ«s meklÄjat kaut ko konkrÄtu?” ViÅš nenovÄrš skatienu. “VarbÅ«t.” ViÅa balss ir zema. TÄda, kuru atceras. TÄ paliek fonÄ, kÄ grÄks, kuru vÄl neesi pastrÄdÄjusi. “MeklÄju dÄ«vÄnu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par Ätru. Bet palieku mierÄ«ga. ProfesionÄla. “Vai vÄlaties, lai es Jums parÄdu modeļus, kuri šobrÄ«d ir pieejami? Mums ir daži klasiski – Äda, ozolkoks, tumši toÅi.” “ParÄdi man, kurÄ Tu sÄdÄtu… vakarÄ. Viena.” ViÅš runÄ lÄni. It kÄ viÅš zinÄtu, kaut ko vairÄk. Es pagriežos un eju uz stÅ«ra ekspozÄ«ciju. Tur ir viens no maniem mīļÄkajiem dÄ«vÄniem – bieza šokolÄdes krÄsas Äda, elegants, bet brutÄls. Es apsÄžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. ViÅš pienÄk lÄni. ApsÄžas blakus. Tuva klÄtbÅ«tne. ViÅa ceļgals gandrÄ«z pieskaras manÄjam. Es jÅ«tu viÅa smaržu – Äda, cigÄrs, kaut kas dÅ«makains un silts. InstinktÄ«vi noliecu skatienu. “Vai jÅ«ties Ärti?” viÅš jautÄ. “JÄ,” es Äukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jÅ«tu ir bailes, vai sajÅ«ta, ka esmu atklÄta. ViÅš pieceļas. NekÄ vairÄk. Tikai viÅa skatiena smagums paliek man lÄ«dzÄs. “Es iešu paskatÄ«ties citur. VarbÅ«t Tevi uzmeklÄšu vÄlreiz.” Un viÅš aiziet. Es palieku sÄžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kÄ pÄc skrÄjiena, lai gan neesmu kustÄjusies.***KÄrtÄjais vienmuļais vakars. Es guļu vÄ«ram blakus. Pauls elpo mierÄ«gi. Klusi. ApmierinÄts. ViÅa roka ir uz mana gurna, tÄ tur ir ieraduma dÄļ, ne iekÄres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnÄ«. Es stÄvu kaila. TÄ nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kÄ uz teÄtra skatuves. Es dzirdu soļus, lÄnus un nosvÄrtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kÄ atbilde jautÄjumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viÅš pienÄk. Tikai siluets. MasÄ«vs, liels, spÄcÄ«gs. ViÅa krÅ«tis klÄtas ar Änu vilni – tÄs ir spalvainas. ViÅa rokas – lielas, raupjas. Un viÅa seja – tÄ kÄ pazÄ«stama. Kaut kur redzÄta. VarbÅ«t… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viÅš to saka, vai es to jÅ«tu. Bet es notupjos. Bez jautÄjuma. Bez kauna. ViÅa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutÄli. Es paceļu galvu un ieelpoju viÅa smaržu. Äda. Koks. Tabaka. VÄ«rietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” ViÅa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kÄds nebaidÄs mani sagrÄbt. Es drebu, bet ne no aukstuma. ViÅa pirksti lÄni noslÄ«d gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. LÄ«dz manam dibenam. ViÅa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta ÄetrÄpus. Bez vÄrdiem. ViÅš ir jau aiz manis. ViÅa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajÄ brÄ«dÄ« viÅš ieiet manÄ« – kÄ zibens, kÄ atbilde. “Tu esi mana. Tu bÅ«si mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojÄm guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kÄjas… pavÄrtas, it kÄ sapnis nebÅ«tu beidzies. Es lÄni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulÄ« un Äukstu:“Kas Tu esi?”No rÄ«ta pieceļoties jÅ«toties kÄ nozieguma vietÄ. Viss manÄ« ir… viegli saspringts. JoprojÄm dvesa pÄcsajÅ«ta – kÄ sÄkla, kas iestÄdÄ«ta nakts sapnÄ« un tagad dÄ«gst vÄderÄ, lÄni, bet neatgriezeniski.***Es atnÄcu uz darbu agrÄk nekÄ parasti. VienkÄrši… gribÄjÄs bÅ«t tur. Ja nu viÅš atkal ienÄk. Ja nu vÄlreiz sajÅ«tu to smaržu. Ja nu viÅš… Bet viÅš nenÄca. Diena gÄja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kÄ parasti. Tikai… telpa šÄ·ita tukša. Kaut kÄ tukšÄka nekÄ agrÄk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pÄc smaržas? Kad pusdienlaikÄ pÄrlÅ«koju rÄÄ·inus. Tur bija atzÄ«me:“TumšÄ Ädas gulta – pÄrdota. Apmaksa veikta. PiegÄde: šonedÄļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. TÄ, uz kuras es sÄdÄju, kad viÅš… bija blakus. Kad viÅš mani vÄroja. Kad mani ieraudzÄ«ja. “Lelde,” es ievaicÄjos, cenšoties runÄt mierÄ«gi, “to tumšo gultu – Tu viÅu pÄrdevi?” “NÄ,” viÅa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viÅa laikam nokÄrtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircÄjs. Tikai rÄÄ·ins.” “Vai viÅš pats… neatnÄca?” “Kurš viÅš?” viÅa iepleš acis. Tad nosmaida. “ÄÄÄ. Tas resnais tÄviÅš?” “ViÅš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieÄ·iÄ·inÄs. “Zane, come on. ViÅš varÄtu bÅ«t tavs vectÄvs! Ko Tu vispÄr jukusi… tavs Pauls ir ideÄls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “JÄ… tÄ ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vÄ«rs Tevi dievina, dzÄ«ve sakÄrtota. Tev ir viss.” JÄ. Viss. Tikai… ne viÅš, es nodomÄju.***VakarÄ, guļamistabas gaisma bija izslÄgta. Tikai lampas siltais oreols spÄ«dÄja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rÄdÄ«ja pÄc vienpadsmitiem. Es biju gultÄ jau kÄdu laiku, skatÄ«jos griestos, lÄ«dz Pauls – klusi, kÄ vienmÄr – piekļÄvÄs man klÄt. ViÅa skÅ«psti vienmÄr bija vienÄdi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. ViÅš sÄk glÄstÄ«t mani. LÄni. UzmanÄ«gi. It kÄ es bÅ«tu porcelÄna trauks, kuram viÅš vienmÄr pieskaras vienÄ vietÄ, jo nezina citas. Un tad viÅš slÄ«d zem segas. ViÅa galva starp manÄm kÄjÄm. ViÅš sÄk apmierinÄt mani… ar mÄli. ViÅam tas patÄ«k un padodas. Es aizveru acis. Un tur viÅš ir. ViÅš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnÄ«. Ar plaukstu manos matos. Ar rÄ«kojumu balsÄ«. ViÅš mani rupji satvertu, ne laizÄ«tu. ViÅš mani alkatÄ«gi iegÅ«tu, ne mÄ«linÄtos. ViÅš necenstos bÅ«t labs. ViÅš bÅ«tu Ä«sts. Paula mÄle maigi kustas. Es jau esmu mitra. ViÅš domÄ, ka tas ir viÅa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domÄtu, ka viÅš sagÄdÄ man baudu. Bet patiesÄ«bÄ… es biju tukša. KÄ istaba pÄc izvÄkšanÄs. Mana mitruma iemesls nebija viÅš. TÄ bija ilgošanÄs. NepiepildÄ«ta vÄlme. AtmiÅa. FantÄzija. “Zane… Tev patÄ«k?” viÅš Äukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mÄ«ksti izdvešu, jo es viÅu mÄ«lu, bet tajÄ mirklÄ«… man ir skumji. Skumji, ka viÅš mani nesaprot. ViÅš domÄ, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viÅš piespiežas man klÄt, apskauj mani kÄ meiteni, kuru viÅš aizsargÄ. “Es gribu, lai Tu vienmÄr esi laimÄ«ga, mīļÄ,” viÅš saka. Es uzsmaidu tumsÄ. “Mmm… es arÄ«, mīļais.” Bet iekšÄ man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniÅš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viÅš. TajÄ pašÄ, smagajÄ ÄdÄ. NesteidzÄ«gs… klÄtesošs. TÄ, kÄ viÅam tas piederas. ViÅa soļi skan unikÄli. GrÄ«da zem viÅa smaguma elpo. “Sveika,” viÅš saka mierÄ«gi. Mana balss uz mirkli iestrÄgst kaklÄ. Es piespiežu sevi pasmaidÄ«t. “Sveiki. Atkal sveiki.” “JÅ«su salons… atstÄja iespaidu.” ViÅš uzlÅ«ko mani. Ne mÄbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustÄ«ba, ko neapzinÄti izdaru, kad jÅ«tos vÄrtÄta. “Šoreiz es meklÄju krÄslu. VienkÄršu. Bet ar stÄstu. Priekš sava veikala,” viÅš turpina. “Un jÅ«su veikals…?” Es noprasu, cenšoties bÅ«t profesionÄla. Bet manas acis viÅÄ grimst. “AntikvariÄts. NetÄlu. Nedaudz nomaļus. LÄns bizness, bet ar savu dvÄseli,” viÅš smaida. “Es tur galvenokÄrt... vÄcu lietas, kurÄm ir ko stÄstÄ«t.” “Ko tÄs saka?” es jautÄju, pati nesaprotot, kÄpÄc. ViÅš pienÄk tuvÄk, apsÄžas. ViÅa augums šÄ·iet vÄl masÄ«vÄks sÄdus. ViÅš pieskaras koka virsmai, it kÄ klausÄ«tos. “TÄs saka to, ko cilvÄki baidÄs teikt. Par ilgÄm, gaidÄm. Baudu. VÄlmÄm. Tu bÅ«tu pÄrsteigta, cik daudz stÄstu slÄpjas šajÄs lietÄs.” “Es nezinu, vai es dzirdÄtu,” es klusÄ balsÄ« saku. ViÅš paceļ acis. “Tu dzirdÄtu, ja ieklausÄ«tos sevÄ«.” TajÄ brÄ«dÄ« viÅš pieceļas. “Ja atradÄ«si ko piemÄrotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartÄ«ti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kÄdreiz bÅ«s brÄ«vs brÄ«dis… iegriezies manÄ pasaulÄ. Nevis kÄ pÄrdevÄja. KÄ sieviete, kura vÄlas dzirdÄt, ko runÄ lietas, kad telpÄ ir klusums.” Un viÅš aiziet.PÄc tam, kad viÅš bija aizgÄjis, telpÄ iestÄjÄs dÄ«vaina sajÅ«ta – it kÄ kÄds bÅ«tu atstÄjis nevis smaržu, bet enerÄ£iju, kas vÄl karÄjÄs gaisÄ. Es nejauši pieskÄros vietai, kur viÅš bija balstÄ«jis plaukstu. TÄ vÄl bija silta. Lelde pienÄca klÄt ar tÄjas krÅ«zi, apsÄdÄs uz stÅ«ra un klusi noÄukstÄja: “Zini... viÅÄ ir kaut kas... trauksmains. TÄds... mežonÄ«gs.” Inga pievienojÄs: “Man viÅš nepatÄ«k. Ne tÄ kÄ ‘riebjas’, bet... tÄ kÄ, zini – negribas skatÄ«ties pÄrÄk ilgi. TÄ sajÅ«ta, ka viÅš tevi redz cauri, lÄ«dz pat Ädai... un zina, ko Tu nevienam citam nestÄsti.” “ViÅa rokas,” Lelde nopÅ«šas. “TÄs ir smagas. Es viÅas iedomÄjos sev uz kakla un... ne tÄdÄ labÄ nozÄ«mÄ.” “BDSM tipÄžs,” Inga noteic sausÄ balsÄ«. “Paskaties uz viÅa jaku. Uz zÄbakiem. Uz to skatienu. ViÅš noteikti kÄdu ir piesÄjis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusÄju. SkatÄ«jos logÄ. ÄrÄ putni, mierÄ«ga diena. Bet man galvÄ skanÄja Ingas teiktais: “piesÄjis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tÄlÄk:“Zane, cerams, Tu viÅam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mÅ«su dÄrgums. Nevajag, lai Tevi kÄds aptetovÄ.” Es pasmejos. “Es taÄu esmu precÄta.” “Tieši tÄ. Ar Paulu. Ar pašu laipnÄ«bas iemiesojumu. Tu esi drošÄ«bÄ,” Inga nosaka ar tÄdu pašapmierinÄtu pÄrliecÄ«bu, ka man gandrÄ«z gribas kaut ko sadragÄt. JÄ. Es esmu drošÄ«bÄ. Bet es neesmu dzÄ«va.***MÄs sÄdÄjÄm pie brokastu galda kÄ parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. TelevizorÄ runÄja par laikapstÄkļiem un logÄ lija tik mierÄ«gi, ka šÄ·ita – visa pasaule ir tikai fons mÅ«su klusajai, Ärtajai, nekaitÄ«gajai dzÄ«vei. Pauls smaidÄ«ja. ViÅa roka pieskÄrÄs manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žÄl, ka jÄskrien.” “Es palikšu mÄjÄs,” es atteicu, it kÄ bÅ«tu izlÄmusi jau vakar. “JÅ«tos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskÅ«psta mani uz pieres – kÄ meitenÄ«ti, kÄ mÄsu, kÄ mÅ«Ä·eni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktÄs pašsajÅ«tas dÄļ.***“Es šodien VIÅ U atradÄ«šu,” es nodomÄju ar kafijas krÅ«zi rokÄ. “Es zinu, ka viÅš mani gaida.” Es stÄvÄju skapja priekšÄ, meklÄjot atbildi. Mana roka pati slÄ«dÄja pie tÄs kleitas. Gaiša. ÄŖsa. TÄ nekad nav bijusi domÄta darbam. TÄ bija pÄrÄk sievišÄ·Ä«ga, pÄrÄk atklÄta, pÄrÄk… seksÄ«ga? Es uzvilku to. Bez zeÄ·ubiksÄm. Jo vÄ«riešiem patÄ«k manas kÄjas. Un viÅš – es zinÄju – viÅš tÄs novÄrtÄs. Uzvilku augstpapÄžu kurpes, tÄs liek manai gaitai kļūt – lÄnÄkai, izaicinošÄkai. Es vÄroju sevi spogulÄ«. Kleitas mala pieskÄrÄs augšstilbiem. ApakšÄ – tikai stringi. Un krÅ«šturis? Šoreiz nÄ. Es pasmaidÄ«ju. NerÄtnule. “Ja viÅš man pieskarsies, viÅš sajutÄ«s, cik esmu… kaila.” LÅ«pÄs tikai tonÄts balzams. AcÄ«s – apzinÄta izvÄle. Tad es paÅÄmu viÅa zÄ«mÄ«ti. “AntikvariÄts.” Manas augstpapÄžu kurpes klabÄja kÄ izaicinÄjums pret trotuÄru. Un es gÄju viÅa virzienÄ. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papÄži atsitÄs pret bruÄ£i kÄ sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvÄk kaut kam, par ko vÄl nesen bÅ«tu kaunÄjusies pat domÄt. Es atrados pilsÄtas nomalÄ. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci Ä·ieÄ£eļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kÄdai durvju ailei, aiz kuras dzÄ«ve turpinÄjÄs citÄ ritmÄ – lÄnÄkÄ, dziļÄkÄ, tumšÄkÄ. Un tad es ieraudzÄ«ju. AntikvariÄtu. Neliela, izkÄrtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasÄmi: “Pie Georga. Senlietas. StÄsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viÅš. Un es zinÄju, ka šeit es esmu gaidÄ«ta. Esmu aicinÄta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. MisiÅa zvaniÅš klusumÄ gaidÄ«ja pieskÄrienu. Bet es nezvanÄ«ju. Es neklauvÄju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stÅ«mu durvis vaļÄ. IekšÄ bija tumsnÄji zeltains apgaismojums – kÄ sveÄu gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, Äda, silti putekļi un smalks tabakas mÄjiens. Plaukti – no grÄ«das lÄ«dz griestiem, bet neviena prece nebija bezmÄrÄ·Ä«ga. KatrÄ priekšmetÄ – it kÄ kÄds stÄsts, kÄds noslÄpums, kÄda atmiÅa. Bija tur arÄ« kas cits: maskas, krÄsli ar siksnÄm, zamša apkakles, stikla burciÅas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viÅu. ViÅa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kÄ roka uz muguras. Manas krÅ«tis nošÅ«pojÄs ieelpÄ. Kleita viegli pieskÄrÄs augšstilbiem. Es sajutu sevi kÄ nekad agrÄk – uz robežas starp iebrucÄju un upuri, starp godÄ«gu sievu un krÄpnieci. “Zane,” viÅš teica. No Änas. DziÄ¼Ä balsÄ«. It kÄ mani jau gaidÄ«tu. “Tu taÄu zini, ka šeit neatnÄci skatÄ«ties. Tu atnÄci… sadzirdÄt.” ViÅš, Georgs stÄvÄja ar rÄmu pÄrliecÄ«bu, kamÄr es jutos kÄ ieklÄ«dusi svešiniece. ŠajÄ telpÄ mana gaišÄ kleitiÅa un augstie papÄži šÄ·ita neiederÄ«gi, kÄ balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pÄrvalkiem. Georgs atvÄra vecu vitrÄ«nu un uzmanÄ«gi izÅÄma senlaicÄ«gu Ädas apkakli ar nelielu misiÅa gredzenu priekšpusÄ. “ŠÄ« nÄk no deviÅpadsmitÄ gadsimta beigÄm. No privÄtas kolekcijas VÄ«nÄ. Reta,” viÅš paskaidroja, skatÄ«damies uz to, it kÄ lasÄ«tu vÄstuli, kuru es neredzÄju. Es klusÄju, tikai pamÄju, ka saprotu. ViÅš atvÄra nÄkamo skapi, kurÄ stÄvÄja seni, nepÄrprotami BDSM stilÄ veidoti priekšmeti – pÄ«tas pletnes, delikÄti darinÄtas siksnas un smalki izstrÄdÄtas metÄla važiÅas. “TÄ laika cilvÄkiem bija interesanta pieeja attiecÄ«bÄm un baudai,” viÅš mierÄ«gi sacÄ«ja, “ne viss tika publiski atzÄ«ts, taÄu daudz kas tika saglabÄts priekš tiem, kuri saprot.” ViÅš paskatÄ«jÄs uz mani, vÄrojot manu reakciju. Es nodÅ«ru skatienu, vÄrojot priekšmetus, taÄu sajutu viÅa acis, kas mani lasÄ«ja kÄ atvÄrtu lapu. “Tev ir vÄ«rs,” viÅš sacÄ«ja mierÄ«gÄ, gandrÄ«z neitrÄlÄ tonÄ«, turpinot pÄrvietoties pa telpu un piekÄrtot priekšmetus, “Cik sen esat precÄjušies?” “Divus gadus,” es atbildÄju klusi. “Un kopÄ ilgÄk?” viÅš jautÄja, uzmanÄ«gi izÅemot senu grÄmatu ar tumšiem Ädas vÄkiem no plaukta. “Piecus.” ViÅš pamÄja neuzbÄzÄ«gi. LikÄs, ka viÅš vienkÄrši mÄÄ£ina saprast, nevis vÄrtÄt. “Un Tev patÄ«k tas, kÄ ir tagad?” viÅš turpinÄja mierÄ«gi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “JÄ, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamÄja, it kÄ pieÅemot atbildi, bet viÅa acÄ«s bija kaut kas savÄds. ViÅš pietuvojÄs vÄl vienai vitrÄ«nai, kur bija izliktas lietas, kas nepÄrprotami bija saistÄ«tas ar petplay – delikÄti darinÄtas Ädas pavadiÅas, maskas, suÅu apkaklÄ«tes ar smalkÄm Ä·ÄdÄm. “ArÄ« šis nav jaunums,” viÅš piezÄ«mÄja, bez izbrÄ«na vai sensÄcijas balsÄ«, “cilvÄki vienmÄr meklÄjuši veidus, kÄ atbrÄ«voties. KÄ bÅ«t brÄ«viem savÄ bÅ«tÄ«bÄ.” Georgs pievÄrsÄs man, nepÄrkÄpjot nevienu robežu, taÄu viÅa vÄrdi lika manÄm domÄm kļūt dziļÄkÄm un nedaudz nemierÄ«gÄm. “Vai kÄdreiz ir bijusi interese par vÄsturi un tÄs… erotisko pusi?” Es viegli sarÄvos, bet tad sapratu – viÅš nejautÄja par mani tieši. ViÅš ļÄva man pašai izlemt, cik tÄlu atklÄties. “Mani interesÄ,” es atbildÄju uzmanÄ«gi, klusi. ViÅš viegli pasmaidÄ«ja, it kÄ bÅ«tu saÅÄmis tieši to, ko gaidÄ«ja. Bet neko neteica. Georgs turpinÄja lÄnÄm, nesteidzÄ«gi virzÄ«ties pa antikvariÄtu, ik pa brÄ«dim uzmanÄ«gi vÄrojot mani. Katrs viÅa solis bija kÄ kluss jautÄjums, katra mana elpa – atbilde. ViÅš apstÄjÄs pie vitrÄ«nas, kurÄ bija izlikti dažÄdi senlaicÄ«gi priekšmeti – eleganti, bet acÄ«mredzami saistÄ«ti ar sodÄ«šanu un pÄršanu. ViÅš izÅÄma smalku, bet izturÄ«gu pletnÄ«ti, no pÄ«tas Ädas, melni lakotu rokturi. “ŠÄ« ir britu,” viÅš mierÄ«gi paskaidroja, it kÄ runÄtu par tÄjas krÅ«zi. “Izgatavota ļoti sen. SÄkotnÄji domÄta kÄ sodÄ«šanas rÄ«ks augstÄkÄs sabiedrÄ«bas dÄmÄm. Skaists, elegants dizains, vai ne?” ViÅš negaidÄ«ja manu atbildi, taÄu uzmanÄ«gi vÄroja mani, kamÄr mana seja kļuva sÄrta, lai gan centos to apslÄpt. “Vai Tu kÄdreiz esi interesÄjusies par šÄdu lietu vÄsturi?” viÅš jautÄja, it kÄ pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanÄt profesionÄli un mierÄ«gi. ViÅš uzmanÄ«gi nolika pletnÄ«ti atpakaļ un pievÄrsÄs citai vitrÄ«nai. Tur atradÄs priekšmeti, kas skaidri bija saistÄ«ti ar pakļaušanu – Ädas aproces, delikÄtas Ä·Ädes un siksnas, ko acÄ«mredzot izmantoja roku un kÄju fiksÄšanai. “Šie nÄk no senas vÄcu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privÄti un uzmanÄ«gi glabÄti paaudžu paaudzÄs. Daudzi to uztver kÄ… specifisku vÄsturi, bet patiesÄ«bÄ tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vÄlmes,” viÅš paskaidroja mierÄ«gi, nesteidzoties. Es nespÄju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svÄ«da, bet seja bija ļoti karsta. ViÅa mierÄ«gÄ balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisÄ«ja dziļas, negaidÄ«tas ilgas. ViÅš turpinÄja:“Daži uzskata, ka sodÄ«šana un pakļaušana sievietÄm varÄja sniegt savÄdu brÄ«vÄ«bu. Protams, tÄ ir jutÄ«ga tÄma. Bet interesanta.” Georgs pagriezÄs pret nÄkamo vitrÄ«nu. Tur bija vÄl specifiskÄkas lietas – Ädas apkaklÄ«tes ar zvaniÅiem, zamša ausis, kas nepÄrprotami atgÄdinÄja kucÄnu, smalkas zirglietas, ar metÄla detaļÄm. “ŠÄ«s lietas ir saistÄ«tas ar ļoti senu tradÄ«ciju, mÅ«sdienÄs sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvÄki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taÄu tas ir tikai viens no veidiem, kÄ cilvÄki centÄs un joprojÄm cenšas izpÄtÄ«t robežas. Protams, ļoti personÄ«gi un privÄti,” viÅš atkal netieši pievÄrsÄs manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. ViÅš redzÄja manu reakciju, bet nekomentÄja. “Vai Tev ir bijusi kÄda saskarsme ar šÄdÄm tÄmÄm iepriekš?” Georgs pajautÄja, atkal neitrÄli, gandrÄ«z profesionÄli. “Ne… ne Ä«sti,” es klusi atzinu. ViÅš viegli pamÄja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šÄ«s lietas, bet interesanti, ka cilvÄki vienmÄr atgriežas pie tÄm.” ViÅš apstÄjÄs, ļaujot klusumam uz mirkli pÄrÅemt telpu. Tad paskatÄ«jÄs uz mani. “Es ceru, ka nepÄrkÄpju robežu. AntikvariÄti ir vietas, kur pagÄtne mÄdz runÄt skaļÄk par cilvÄkiem,” viÅš teica mierÄ«gi. Es piecÄlu galvu un sastapos ar viÅa skatienu. “Viss ir kÄrtÄ«bÄ,” es atbildÄju, kaut arÄ« jutos iekšÄji kaila. Georgs pasmaidÄ«ja – mierÄ«gi, maigi, it kÄ zinot daudz vairÄk, nekÄ es pati biju teikusi. ViÅš mani aizveda lÄ«dz grÄmatu plauktam, kas bija nošÄ·irts no pÄrÄjÄm lietÄm. AtvÄra stiklotas durtiÅas, kuru eÅÄ£es viegli ieÄÄ«kstÄjÄs un uzmanÄ«gi izÅÄma biezu grÄmatu ar melniem, rupjiem Ädas vÄkiem. ViÅa kustÄ«bas bija tik lÄnas un piesardzÄ«gas, it kÄ šÄ« grÄmata varÄtu sabirt putekļos no viena neuzmanÄ«ga pieskÄriena. ViÅš pagriezÄs pret mani un maigi nolika grÄmatu uz tumši zaÄ¼Ä samta, kas klÄja nelielu galdiÅu. "Šis ir Ä«pašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplÄros, paredzÄts Ä«pašiem lasÄ«tÄjiem," viÅš teica klusi, mierÄ«gi un nopietni. ViÅa balss mani apÅÄma kÄ silta sega, reizÄ nomierinot un provocÄjot. Es paskatÄ«jos uz vÄka. Virsraksts – zeltÄ«ts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvÄra grÄmatu uzmanÄ«gi, lÄni šÄ·irstot senÄs, biezÄs pergamenta lapas. Man acu priekšÄ atklÄjÄs smalki, detalizÄti zÄ«mÄjumi. PirmajÄ ilustrÄcijÄ – sieviete, smalka un maiga, kaila lÄ«dz viduklim, atradÄs ÄetrÄpus, viÅas Ä·ermenis apskauts ar smalkÄm Ädas siksnÄm, sejÄ maska, kurai pievienots iemauktiÅš. ViÅas rokas un kÄjas apvilktas elegantÄs Ädas siksnÄs, kuru galos – mazÄ«tiÅi, spoži pakaviÅi. Es aizturÄju elpu, jÅ«tot kÄ sirdspuksti paÄtrinÄs. "Tas, ko tu redzi, ir process," viÅš teica mierÄ«gi. "Sievietes, kas tiek pÄrvÄrstas par Ä·ÄvÄ«tÄm – paklausÄ«gÄm, elegantÄm, bet pilnÄ«bÄ pakļautÄm." Es klusÄju, nespÄdama atraut skatienu no ilustrÄcijÄm. Katrs zÄ«mÄjums bija mazliet intensÄ«vÄks, smalkÄks un jutekliskÄks par iepriekšÄjo. Sievietes attÄlotas dažÄdÄs stadijÄs: dažas jau pilnÄ«bÄ pÄrvÄrstas Ä·ÄvÄ«tÄs, mugurÄs elegantas Ädas zirglietas, sejas paslÄptas aiz greznÄm maskÄm, bet Ä·ermeÅi – pÄrklÄti ar smalkiem, izrotÄtiem iejÅ«giem. "ViÅas tika disciplinÄtas, iejÄtas un trenÄtas ļoti rÅ«pÄ«gi. ŠÄ« mÄksla prasÄ«ja laiku un pacietÄ«bu," viÅš paskaidroja, vÄrojot manu seju. ViÅa balss nemainÄ«gi mierÄ«ga, bet es jutu – viÅš vÄro manu reakciju. GrÄmatÄ bija arÄ« ainas ar sodÄ«šanu: sievietes, piesietas pie Ä«pašiem soliÅiem, pletnes pieskÄrieni uz kailajiem, jutÄ«gajiem dibenu vaidziÅiem. Viss attÄlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas Ädai vairÄk sakarst. Klusums, kas sekoja, šÄ·ita bezgalÄ«gs. Georgs uz brÄ«di pÄrtrauca šÄ·irstÄ«t, atstÄjot grÄmatu atvÄrtu pie ilustrÄcijas, kur sieviete – jau pilnÄ«bÄ pÄrveidota par elegantas Ä·ÄvÄ«tes tÄlu, kÄjÄs Ä«paši darinÄti zÄbaciÅi ar pakaviem – paklausÄ«gi gaidÄ«ja, lai viÅu vestu tÄlÄk. ViÅš paskatÄ«jÄs uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viÅš mierÄ«gi jautÄja. ViÅš bija neitrÄls, bet es zinÄju – viÅš redzÄja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrÄ«z Äuksts:"NÄ. Tas ir... ļoti interesanti." ViÅš lÄni aizvÄra grÄmatu. "Šo grÄmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varÄtu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatÄ«tu tuvÄk, privÄti," viÅš sacÄ«ja, vÄrojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprÄt paÅemtu," es teicu. Es dzirdÄju savu balsi kÄ no attÄluma. ViÅš viegli pamÄja ar galvu, pasniedzot man grÄmatu:"Esi uzmanÄ«ga. TÄ mÄdz mainÄ«t to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grÄmatu pie krÅ«tÄ«m. TÄ bija smaga. KÄ apÅemšanÄs. ViÅš klusÄjot pienÄca tuvÄk. SmagÄ Äda sildÄ«ja manas plaukstas. TÄ nebija vienkÄrša lieta. TÄ bija kÄ… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kÄ viÅš mani vÄro, ne ar vÄ«rieša alkÄm, bet ar sapratni, kas dur dziļÄk. "Kad sieviete pieskaras šÄdai grÄmatai," viÅš teica, balss mierÄ«ga kÄ vakara dÅ«maka, "viÅa reti to dara tikai ziÅkÄrÄ«bas pÄc." Es skatÄ«jos grÄ«dÄ. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vÄlos saprast?" ViÅa klusums bija skaļÄks par atbildi. ViÅš nostÄjÄs tÄ, ka es jutu viÅa tuvumu – ne pieskÄrienu, bet klÄtbÅ«tni. Kaut ko smagÄku par loÄ£iku. "Saprast var tikai tÄs, kuras ļaujas," viÅš sacÄ«ja. "PÄrÄjÄs vienkÄrši lapo un aizmirst." ViÅa skatiens viegli slÄ«dÄja pÄr manu augumu – kleitu, kÄjÄm. Es jutu, kÄ man elpa kļūst sekla. ViÅš skatÄ«jÄs nevis kÄ vÄ«rietis, kurš novÄrtÄ, bet kÄds, kurš redz to, ko es vÄl slÄpju pati no sevis. "ŠajÄ pasaulÄ nav neviena, kas liek," viÅš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tÄlÄk." Es pamirkšÄ·inÄju. Acis sausas. Man gribÄjÄs pateikt kaut ko, jautÄt – ko nozÄ«mÄ tÄlÄk? Bet es klusÄju. Manas rokas savilkÄs ap grÄmatu ciešÄk. "Un ja es iešu…" Es gandrÄ«z nedzirdÄju pati savu balsi. “… vai tas mainÄ«s mani?” ViÅš piegÄja vÄl tuvÄk. Tik tuvu, ka sajutu viÅa siltumu. ViÅa smaržu, Ä«stu vÄ«rišÄ·Ä«bu – Ädu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklÄs to, kas jau sen mostas," viÅš atbildÄja. Georgs iebÄ«dÄ«ja starp lapÄm mazu, salocÄ«tu zÄ«mÄ«ti. “Lasi vienatnÄ,” viÅš sacÄ«ja. “Un ja vÄlÄsies – es bÅ«šu šeit.” ViÅš atgriezÄs pie plaukta, mierÄ«gi, klusi. Es stÄvÄju ar grÄmatu rokÄs, plaukstas mitras, seja sakarsusi. GribÄju vÄl ko pateikt… bet nebija vÄrdu. Es pagriezos, kÄpjot pÄri slieksnim. Tad apstÄjos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. ViÅš bija aizgriezies, bet es jutu – viÅš zinÄja, ka es skatos. Man vajadzÄja jautÄt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgÄju. TiklÄ«dz smagÄs durvis aizvÄrÄs aiz muguras, mani apskÄva vÄss, nemierÄ«gs vÄjš. Tas bija viegls, taÄu pietiekams, lai atdzÄ«vinÄtu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko lÄ«dz šim biju centusies ignorÄt. Es apstÄjos uz ielas, neviļus ievelkot dziļÄku elpu. Kleita viegli uzpÅ«tÄs un vÄjš ielauzÄs starp manÄm kailajÄm kÄjÄm, vÄsi un bezkaunÄ«gi glÄstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neÄrti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomÄju. "Es esmu pilnÄ«gi uzbudinÄta." Seja acumirklÄ« kļuva sÄrta. Es sajutu, kÄ vaigi piepildÄs ar karstumu, kamÄr domas skrÄja kÄ aptrakotas. Vai viÅš bija to pamanÄ«jis? Vai viÅš redzÄja cauri visam manam mieram, manai izliekšanÄs spÄlei? Es instinktÄ«vi paskatÄ«jos lejup. Tur, zem kleitas vieglÄ auduma, mani krÅ«šu galiÅi bija sÄpÄ«gi piebrieduši, stingri un acÄ«mredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudinÄta, ka mans Ä·ermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnÄ«gi un nepiedodami. "ViÅš to redzÄja," mans prÄts kliedza. "ViÅš noteikti redzÄja." Manas kÄjas sastinga uz mirkli. Es gribÄju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nÄ. Es nevarÄju. VÄl viena vÄja brÄzma spÄji ieskrÄja man starp kÄjÄm, atgÄdinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kÄjÄm lika man nosarkt vÄl spÄcÄ«gÄk, vÄl nepiedienÄ«gÄk. Es piespiedu grÄmatu ciešÄk sev pie krÅ«tÄ«m, it kÄ cenšoties noslÄpties. "Ej mÄjÄs, Zane," es teicu sev. "VienkÄrši ej." Un es devos. ÄtrÄ solÄ«, papÄži klabÄja pa bruÄ£i kÄ vainas atzÄ«šana. Es jutos tik atklÄta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebÄja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutÄ«gajÄm kÄjÄm, atgÄdinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagÄs grÄmatas svaru, kas atgÄdinÄja, ka šÄ« sajÅ«ta nav nejauša. Es pati to biju izvÄlÄjusies. Un viÅš to zinÄja. ViÅš bija redzÄjis visu, ko es vÄl slÄpu no sevis pašas.***MÄjÄs bija kluss. Pauls jau gulÄja. ViÅa elpa bija viegla, ritmiska, kÄ bÄrnam. Es to klausÄ«jos un jutos... vainÄ«ga. ViÅš bija mÄÄ£inÄjis man pieskarties, kad mÄs atlaidÄmies gultÄ. Rokas glÄsts pÄr manu gurnu, viÅa skÅ«psts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stÅ«ra un tas, ko viÅš man šovakar varÄja dot, šÄ·ita kÄ Å«dens glÄze pÄc vÄ«na sapÅa. “Esmu nogurusi,” es ÄukstÄju. “RÄ«t, mīļais.” ViÅš neko neteica, tikai noglaudÄ«ja manu muguru un apgriezÄs uz otru pusi. Manas domas vÄl sÄpÄ«gi atcerÄjÄs vÄju. Starp kÄjÄm smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spÄjis atbrÄ«vot. Kad viÅš sÄka viegli elpot sapÅos, es piesardzÄ«gi izslÄ«dÄju no gultas. Es atvÄru naktsgaldiÅa atvilktni, kur biju paslÄpusi grÄmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klÄpÄ« pie rakstÄmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. AtvÄru to tajÄ vietÄ, kur biju apstÄjusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. IlustrÄcija bija skaista un graujoša. PÄrvÄršanÄs nebija sods. TÄ bija atklÄsme. Manas plaukstas pieskÄrÄs lapÄm, it kÄ es glÄstÄ«tu ko dzÄ«vu. Un tad starp lapÄm atklÄjÄs zÄ«mÄ«te. ViÅa rokraksts. PrecÄ«zs. Stings. VÄ«rišÄ·Ä«gs. “Es ilgi domÄju, vai MANA Ä·ÄvÄ«te vispÄr eksistÄ. Tagad es domÄju – cik ilgi viÅa vÄl slÄpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vÄrti ir vaļÄ. Iemaukti – nospodrinÄti. Ärzelis – nepacietÄ«gs. Tu zini, ko tas nozÄ«mÄ.” Es sajutu kÄjÄs vÄjumu. Mana Ä·ermeÅa atbilde bija skaidra – es nodrebÄju. Viss manÄ« sÄpÄ«gi pulsÄja un gaidÄ«ja. GaidÄ«ja viÅu, Georgu. Kad atšÄ·Ä«ru pÄdÄjo lappusi, tÄs apakšÄ – kÄ pavÄle – bija ierakstÄ«ts viens fragments. “ÄŖsta Ä·ÄvÄ«te savu gatavÄ«bu nekad neizsaka vÄrdos. ViÅa to parÄda. ViÅa uzdÄvina pÄtadziÅu savam Ärzelim – ar savu izvÄlÄto Ä·ÄvÄ«tes vÄrdu. Tikai tad viÅš zina, ka viÅa ir gatava tikt iejÅ«gta.” Es sajutu, kÄ mana mute atveras klusam elpas vilcienam. ManÄ priekšÄ vairs nebija tikai spÄle. ŠÄ« bija valoda, šis bija rituÄls. Un šis... bija uzaicinÄjums. Es glÄstÄ«ju Georga zÄ«mÄ«ti ar pirkstu galu, it kÄ tÄ bÅ«tu viÅa Äda. "MANA Ä·ÄvÄ«te..." Es to atkÄrtoju sev galvÄ un man likÄs, ka mans Ä·ermenis pats atbildÄja ar vieglu, nemanÄmu trÄ«sas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritÄja, bet es tajÄ nebiju. Acis slÄ«dÄja pÄri klientiem, kolÄÄ£Äm, mÄbelÄm, bet neko neredzÄja. ManÄ galvÄ vÄl dzÄ«voja Georga balss, viÅa skatiens, viÅa veikals, viÅa priekšmeti. It kÄ manÄ miesÄ bÅ«tu iestrÄdÄts magnÄts, kas rÄva atpakaļ – uz viÅa antikvariÄtu. Kad veikals uz brÄ«di iztukšojÄs, es iegrimu elegantajÄ, zeltainÄ krÄslÄ, ko pati biju izvÄlÄjusies ekspozÄ«cijai. Acis pašas aizvÄrÄs. Tikai uz mirkli. PiecÄm minÅ«tÄm. Un es sapÅoju. SkanÄja pakavu klaudzÄšana, bet tÄ nÄca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – Äda un smagums. Iemaukti savilkÄs gar lÅ«pÄm, manÄ mutÄ bija bieza Ädas siksna. Nebija sÄpju, tikai uzbudinÄjums un apziÅa – viÅš mani vada. Es klupu. Deguns zemÄ, dibentiÅš pacelts. Klusums. Un tad — pÄtadziÅas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. UzbudinÄjums. Kauns. VÄl. Un tad viÅa balss. Zema. Pie auss. KÄ pavÄle, kÄ vÄrds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. PiecÄlos uzreiz, it kÄ bÅ«tu pieÄ·erta. KrÅ«šu gali sacietÄjuši, kÄjas... ļogÄs. Es nosarku. KolÄÄ£e kaut ko man jautÄja, bet es nespÄju atbildÄt. Tikai mÄju ar galvu. Man bija jÄsavÄc sevi, bet iekšÄji kaut kas bija ielÅ«zis. Tagad es zinÄju. Es bÅ«šu Spurgava.Diena vilkÄs. Es biju darbÄ, bet dvÄseles kodols vÄl joprojÄm klÄ«da ap viÅa skatienu, viÅa balsi, viÅa veikala smaržu – tabakas, Ädas un pakļautÄ«bas. Un tad es to ieraudzÄ«ju. Jauns krÄsls, kas tikko atvests no noliktavas – vÄl iepakojumÄ. Es lÄnÄm atsedzu aizsargplÄvi un manÄ priekšÄ parÄdÄ«jÄs tumši pelÄka metÄla karkass, dziļa zaļas Ädas apdare un elegantas, izliektas lÄ«nijas. TÄ muguras daļa – mazliet augstÄka, kÄ tronim. Dizains starp mÅ«sdienu minimÄlismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederÄtos viÅa antikvariÄtÄ – ne kÄ artefakts, bet kÄ vieta, kur sÄž Kungs. Vai viÅa klients. Vai viÅa... Ä·ÄvÄ«te. "Šis bÅ«s man labs iegansts," es nodomÄju. Bet starp kÄjÄm – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanÄs iemesls. VÄlÄk, kad biju viena, atvÄru datoru. MeklÄju: discipline crop, engraved handle. Un tur tÄ bija. PÄtadziÅa – tumši brÅ«na, stingra, ar smalki pÄ«tu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadÄ«ju:SPURGAVA un iegÄdÄjos. PiegÄde: pÄris darba dienas. Es ilgi skatÄ«jos uz ekrÄnu, pÄc pasÅ«tÄ«juma apstiprinÄjuma. It kÄ gribÄtos vÄl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritÄja smagi, pÄtadziÅas pasÅ«tÄ«jums bija apstiprinÄts un es ik pa laikam pÄrbaudÄ«ju elektronisko pastkastÄ«ti, it kÄ ar skatienu varÄtu piegÄdi pievilinÄt ÄtrÄk. KrÄsls stÄvÄja savÄ vietÄ – nekustÄ«gs, gaidošs, gluži kÄ es. VÄl tikai pÄris dienas, tikai pÄris soļi... Bet tad ienÄca kÄds klients, izskatÄ«jÄs pÄc kÄda arhitekta vai dizainera. ViÅš apstÄjÄs pie manis izvÄlÄtÄ krÄsla. “Šis gan ir citÄ lÄ«menÄ«,” viÅš nopÄtÄ«ja. “Kur ražots? Ir pieejams vÄl kÄds?” ViÅš jau sÄka meklÄt cenu zÄ«mi. Es strauju pielÄcu kÄjÄs. “Šis... nav pieejams,” es pÄrtraucu viÅu, balss pÄrÄk asa, pÄrÄk steidzÄ«ga. “Tas ir rezervÄts.” ViÅš sarauca uzacis, bet pamÄja ar galvu un devÄs tÄlÄk. Es atviegloti izelpoju, bet kolÄÄ£es jau bija pamanÄ«jušas. “Tu to krÄslu tÄ kÄ savu godu sargÄ,” Ilze iesmÄjÄs. Es pasmaidÄ«ju. Bet sirdÄ« satraukums sitÄs kÄ iemaukta Ä·ÄvÄ«te. ŠÄ« bija zÄ«me — es nedrÄ«kstu kavÄties. Tas ir domÄts viÅam. TÄpat kÄ es.***RÄ«ts atnÄca ar sajÅ«tu krÅ«tÄ«s – šodien es vairs nevaru vilkt garumÄ. Kad atvÄru durvis un paÅÄmu nelielo sÅ«tÄ«jumu, rokas nodrebÄja. KastÄ«te bija neliela, bet tÄ svÄra kÄ liktenis. ApsÄdos, attaisÄ«ju un tur tÄ bija. PÄtadziÅa. Rokturis tumši brÅ«ns, smags, stingrs. Uz tÄ – perfekti iegravÄts vÄrds:SPURGAVAEs aizvÄru acis. Sajutu, kÄ manÄ« kaut kas noslÄdzÄs. KrÄsls — mans attaisnojums, mans oficiÄlais iegansts — es noformÄju pirkumu. KolÄÄ£es bija pÄrsteigtas. “Ko tu ar to iesÄksi? Tik smags, stilÄ«gs, dÄrgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. VÄlÄk, kad kolÄÄ£es neredzÄja uz krÄsla novietoju trÄ«s lietas: GrÄmatu, kura bija sÄkusi manu iekšÄjo transformÄciju. PÄtadziÅu, vÄl nepasniegtu, bet jau liktenÄ«gi saistÄ«tu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurÄ mana vizÄ«tkarte. Un teksts: no Zanes. KrÄslu rÅ«pÄ«gi iesaiÅoju. Es pati noformÄju piegÄdi. TajÄ brÄ«dÄ« mana sirds auļoja kÄ mežonÄ«ga Ä·ÄvÄ«te. KÄ lÅ«gšana. KÄ piederÄ«ba. "Es vairs neesmu tÄ pati sieviete."***Es gaidÄ«ju. NedÄļa vilkÄs, bet nekÄdas atbildes no Georga nebija. Katrs rÄ«ts sÄkÄs ar cerÄ«bu, katrs vakars beidzÄs ar šaubÄm. VarbÅ«t es viÅu pÄrpratu? VarbÅ«t es tikai… fantazÄju to, ko nevajadzÄja. UzbÅ«vÄju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesÄ«bÄ nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbÄ. Rokas pÄr papÄ«riem, bet prÄts — tukšs. Un tad. ÄŖsziÅa. Teksts — tÄds, kÄdu tikai Georgs varÄtu rakstÄ«t. “KrÄsls iederas. Ja, pÄtadziÅa ir simbols, par kuru es domÄju, tad spÄles ir beigušÄs! Šonakt! PusnaktÄ«! AntikvariÄtÄ! BÅ«si manÄ rÄ«cÄ«bÄ trÄ«s diennaktis. ApÄ£Ärbs nav svarÄ«gs! Ja pÄrdomÄji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kÄ sirdÄ« ieplÅ«st karstums, vÄders savelkas, kÄjas kļūst vÄjas. ViÅš mani saprata. ViÅš mani uzrunÄja. ViÅš mani grib. Nebija laika vilcinÄties. Es piecÄlos no galda un klusi devos pie veikala vadÄ«tÄjas. Balss bija mierÄ«ga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktÄk, laikam temperatÅ«ra. Es labÄk paÅemšu pÄrÄjo dienas daļu brÄ«vu… arÄ« rÄ«tdienu. Lai atkoptos.” ViÅa tikai pamÄja saprotoši. Man vÄl paveicÄs, ka bija jau nedÄļas beigas. Atgriezusies pie galda, es uzrakstÄ«ju ziÅu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasÄ«jos no darba. Man viss kÄrtÄ«bÄ, bet pÄdÄjÄs dienÄs jÅ«tos pÄrÄk nogurusi, mazliet arÄ« emocionÄli iztukšota. Gribu pabÅ«t prom no visa un visiem. TrÄ«s dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kÄrtÄ«bÄ? KÄpÄc tu neko neteici vakar? Es jÅ«tos slikti, ja neesmu Tev blakus.-NÄ, nÄ, mīļais… Tev nav jÄuztraucas. Es vienkÄrši… nezinu. Gribas pabÅ«t klusumÄ. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palÄ«dzÄs. Tu rakstÄ«si man? -DiemžÄl tur ir šausmÄ«ga zona, Tu taÄu zini. VisticamÄk nevarÄšu. MÄsa jau smÄjÄs, ka mamma dzÄ«vo kÄ citÄ pasaulÄ bez signÄla.-Es saprotu… vienkÄrši zini, ka es mÄ«lu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tÄpÄc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. MÄÄ£inÄšu dot ziÅu, ja varÄšu. Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieÅÄmusi lÄmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvÄlÄjusies. Es steidzos mÄjÄs kÄ medÄ«jums, kas jÅ«t, ka tuvojas nÄves brÄ«dis – bet tÄ nebÅ«s nÄve, tÄ bÅ«s mana piedzimšana no jauna.***Pauls vÄl nav mÄjÄs. Man ir maz, pÄrÄk maz laika. IenÄkusi mÄjÄs, es uzreiz dodos vannas istabÄ. KrÄns skan, putas ceļas. EpilÄcijas losjons smaržo savÄdi. Es to uzklÄju lÄni, maigi, pÄrdomÄti. Katra kustÄ«ba kÄ rituÄls. Noskaloju visu. PÄc tam ieziešu Ä·ermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. IzsmalcinÄta. Pa virsu es nevilku neko uzkrÄ«tošu. Tikai viegla, Ä«sa vasaras kleita un augsti papÄži. KustÄ«bas manÄ« kļūst citÄdÄkas. Kleita apskauj mani kÄ apmetnis, kas slÄpj – bet reizÄ izrÄda mani. Tad – spogulis. ManÄ sejÄ ir vaibsti, kurus vÄl vakar nepazÄ«tu. Tas nav ne miers, ne bauda. TÄ ir – apzinÄta padevÄ«ba. Un kaisle. Es bÅ«šu viÅa Ä·ÄvÄ«te. Pauls vÄl nebija pÄrnÄcis, kad es izgÄju ÄrÄ, aizvÄru durvis tik klusi, it kÄ slÄgtu aiz sevis veselu dzÄ«vi.Es negribÄju gaidÄ«t kÄdÄ kafejnÄ«cÄ. Es gribÄju just pilsÄtu, bet no augšas. No malas. Jumts. VecÄs daudzdzÄ«vokļu mÄjas jumts bija vieta, kur reiz gÄju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacÄ. Tagad es turp gÄju kÄ sieviete, kura pati vÄlas tikt smacÄta — kaislÄ, pavÄlÄs. VÄjš iešalcÄs zem manas kleitas. Tas skÄra manus krÅ«šu galiÅus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spÄlÄjÄs starp manÄm kÄjÄm, saprotot, ka esmu mikla no vÄlmes tikt izmantota. PilsÄta klusi dÅ«ca zem manis, bet manÄ« bija tikai viens vÄrds: Pusnakts. Es paliku tur lÄ«dz brÄ«dim, kamÄr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšÄ·i no papÄžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viÅa. ***Es stÄvu pie antikvariÄta durvÄ«m. Ir dažas minÅ«tes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezÄ gluži kÄ priekšnojauta – zÄ«me, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trÄ«c, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sÄkuma tikai tukšums... lÄ«dz ieraugu viÅu. Georgs. ViÅš stÄv turpat netÄlu, it kÄ mani bÅ«tu gaidÄ«jis. Tumšs Ädas tÄrps cieši apvelk viÅa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spÄ«d metÄla sprÄdzes uz Ädas virsmas. ViÅš nesaka neko – tikai skatÄs manÄ«, vÄrtÄ. RokÄ – mana pÄtadziÅa. TÄ, kuru pati izvÄlÄjos, kura nes manas slepenÄs domas un apÅemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viÅa balss ir dziļa, nepielÅ«dzama. “Tu vÄl vari aiziet.” Es nenovÄršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamÄju. ViÅš pagriežas un rÄda man uz masÄ«vÄm durvÄ«m dziļÄk antikvariÄtÄ. Es eju. Seko soļu skaÅa man aiz muguras. Telpa kļūst vÄsÄka, es atveru norÄdÄ«tÄs durvis. Aiz durvÄ«m — telpa ar augstiem griestiem, klusu kÄ baznÄ«cÄ. Un tur — viÅi. Divi vÄ«rieši. Lieli. Muskuļoti. ViÅi mani gaidÄ«ja. ViÅu skatieni mani apÄd, bet tajÄ nav nicinÄjuma – tikai kÄra, dzÄ«vnieciska vÄlme un... ziÅkÄre. Tie nav svešinieki viÅa pasaulÄ – tie ir staļļupuiši. PalÄ«gi. Georgs nostÄjas man aiz muguras. ViÅa balss atkal iegriežas ausÄ«:“IzÄ£Ärbies. Kaila!” Mana sirds dauzÄs. IespÄja aizbÄgt vÄl pastÄv, bet manas rokas jau sÄk kustÄties. Es novelku kurpes, tad poga pÄc pogas, audums slÄ«d lejup. Kleita uz grÄ«das. KrÅ«šturis. BiksÄ«tes. Es stÄvu viÅu priekšÄ kaila kÄ Ä·ÄvÄ«te vÄl pirms iejÅ«gšanas. Es sajutu sevi kÄ izstÄdÄ. KÄ Ärzelim domÄtu guvumu. ViÅu skatieni ir atklÄti. VÄrtÄjoši. Un Georgs... viÅš vienkÄrši smaida. Lepns. Kluss. ValdonÄ«gs. “ŠÄ« varÄtu bÅ«t tÄ Ä«stÄ, Georg...,” viens no palÄ«giem murmina, skatoties uz manÄm gurnu lÄ«nijÄm, krÅ«tÄ«m, sejÄ. Otrs pamÄj ar galvu, viÅa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstÄm, manai trÄ«cÄšanai. “Lieliski gurni.” Un tajÄ mirklÄ« es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairÄk. Vai mazÄk. AtkarÄ«gs no tÄ, kÄ skatÄs. Mans skatiens nolaists un tomÄr viss Ä·ermenis liesmo no sajÅ«tas, ka šis ir mirklis, kurÄ mana pagÄtne tiks noslaucÄ«ta kÄ sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lÄdi. TajÄ tÄrps. MelnÄ Äda, metÄla detaļas, stingrÄ«ba un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cÄls. Georgs pieiet man pavisam klÄt. ViÅa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribÄji. Tu pati izvÄlÄjies. Klausies. Un pieÅem.” ViÅš pamÄj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viÅiem pienÄca ar metÄla trauku, tajÄ bija smÄre – aromÄts atgÄdinÄja saldu eļļu ar dÅ«makainu noti. ViÅš pavÄrsa skatu manÄ virzienÄ, tad pamÄja otram — “SÄkam.” Mana roka tika saÅemta stingrÄ tvÄrienÄ. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai Ädai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. ViÅš ar diviem pirkstiem uzlika smÄres pikuci uz mana delnas. TÄ bija silta. ViÅš sÄka to ierÄ«vÄt. LÄni. No pirkstu galiem lÄ«dz elkonim. Es jutu, kÄ Äda kļūst slidena, kÄ muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pÄrÄk intÄ«mi. PÄrÄk… skarbi. ViÅš pacÄla pirmo lateksa cimdu. SÄka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spÄcÄ«gi piekļÄvÄs pie Ädas. Kad viÅš beidzot aizvilka to lÄ«dz elkonim un pÄrbaudÄ«ja, vai viss ir perfekti izlÄ«dzinÄts, es jau drebinÄjos no sajÅ«tu intensitÄtes. Mani rokas pirksti savilkušies dÅ«rÄ, vairÄk tur tiem vietas nebija. No Ärpuses zem tiem iemirdzÄjÄs pakavs. Otra roka. VÄl viens smÄres pieskÄriens. Šoreiz viÅš nedaudz ilgÄk pamasÄja man plaukstu. Es notrÄ«cÄju. Es jutu, kÄ viÅš skatÄs – un Georgs arÄ«. ViÅa elpa bija tuvumÄ, viÅš neko neteica, bet es zinÄju – viÅš izbaudÄ«ja, kÄ mani pakÄpeniski iesaiÅo savÄ lomÄ. Kad rokas bija gatavas, viÅi Ä·ÄrÄs pie manÄm kÄjÄm. SmÄri uzklÄja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur Äda vissmalkÄkÄ, visjÅ«tÄ«gÄkÄ. Es nevilšus ieelpoju skaļÄk. ViÅa pirksti nenobijÄs. ViÅš izsmÄrÄja lÄ«dz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. ZÄbaks bija kÄ no cita laikmeta. ViÅi to uzvilka ar spÄku, bet rÅ«pÄ«bu. Es jutu, kÄ mana pÄda tiek iekapsulÄta, kÄ tÄ zaudÄ lÄ«dzsvara brÄ«vÄ«bu. ZÄbaks stingri spieda pÄdas loku, atstÄjot mani balstÄmies uz pirkstu galiem. Ar katru kÄjas kustÄ«bu metÄla pakavs pie zoles atsitÄs pret zemi – es jutu tÄ atsitienu arÄ« sevÄ«. Otrs zÄbaks – un nu es stÄvÄju. AugstÄk. SavÄdÄk.Tad nÄca iejÅ«gs. ViÅi pacÄla Ädas siksnu tÄ«klojumu. Tas bija ar krÅ«šu siksnÄm. PirmÄ pieskÄrÄs tieši zem maniem krÅ«šu galiÅiem, bet drÄ«z viena cita siksna apvijÄs virs tiem, atstÄjot tos kailus. Mani krÅ«šu galiÅi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekÄra zvaniÅus, katra mana kustÄ«ba kļuva par mÅ«ziku.Apkakle. TÄ noslÄdzÄs uz kakla ar klikšÄ·i. Viens no vÄ«riešiem to pievilka. Ne pÄrÄk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrÄ kakla kustÄ«bÄ. ViÅi lÄni piestiprinÄja roku aproces. TÄs piespieda manas rokas cieši gar sÄniem. Es sajutos bezpalÄ«dzÄ«ga.Viens no viÅiem pietupÄs aiz manis. Otrs pavÄra manus dibena vaidziÅus. Un tad – silts pieskÄriens. ViÅš ar pirkstiem lÄni, metodiski sÄka ieziest man anÄlo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicÄ«gi. ViÅa roka kustÄjÄs profesionÄli, bet ļoti... jÅ«tÄ«gi. Kad viÅš bija beidzis darboties ar smÄri, viÅš atvÄra kastÄ«ti. TajÄ bija aste – spÄ«dÄ«ga, melna, ar smalku matu šÄ·ipsnÄm, kuru manÄ« turÄs anÄlais korÄ·is. ViÅš pieskÄrÄs man vÄlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manÄ«. Es ievaidÄjos. Astes smagums un piepildÄ«juma sajÅ«ta mani neprÄtÄ«gi uzbudinÄja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dÄ«vainÄs, pÄrsteidzošÄs piepildÄ«juma sajÅ«tas, kura elpoja manÄ« kÄ pulsÄjošs mezgls. Bet tagad viÅi pacÄla nÄkamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manÄ« sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkÄm sprÄdzÄm. PirmÄ siksna apvijÄs man ap zodu. TÄ iegrima ÄdÄ ar ciešu, nežÄlÄ«gu tvÄrienu. Tad vÄl viena – gar vaigiem uz augšu, lÄ«dz pat deniÅiem. Manas acis sastapÄs ar viÅu skatieniem – mierÄ«giem, neizdibinÄmiem. KÄ meistariem, kuri zina, ko no mÄla var izveidot. ViÅi vilka sprÄdzes ciet. Ar katru klikšÄ·i mans žoklis kļuva mazÄk brÄ«vs. Un tad viÅi paÅÄma mutes klapi. TÄ bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tÄ nav vienkÄrša rotaļa. To virzÄ«ja man pret lÅ«pÄm, es nedaudz pavÄru tÄs, paklausÄ«bÄ. InstinktÄ«vi. Jutos kÄ dzÄ«vnieks, kas atveras iemauktiem. TÄ ieslÄ«dÄja mutÄ, piepildot to lÄni, stingri. Un tad – pÄdÄjÄ sprÄdze. Zem pakauša. Kad tÄ tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehÄnisma. Ne brÄ«vu kustÄ«bu, ne iespÄjas parunÄt. Es mÄÄ£inÄju ko teikt, bet izlauzÄs tikai... skaÅa. DzÄ«vnieciska. Klusa, instinktÄ«va. SkaÅa, kas nÄca no manas pakļautÄ«bas. Manas acis pievÄrÄs. Elpa smagi ieplÅ«da degunÄ. Viss Ä·ermenis apzinÄjÄs – tagad es vairs nerunÄšu. Man vairs nav balsstiesÄ«bu. Es izdošu tikai skaÅas. Es bÅ«šu izmantota, vadÄ«ta. Un... jÄ, es to vÄlÄjos.Viens no vÄ«riešiem nometÄs tupus. ViÅa rokÄs bija smalka Ädas Ä·Äde, kuras gali bija savienoti ar metÄliskÄm siksnÄm, pietiekami garÄm, lai ļautu man spert soli... bet ne pÄrÄk plašu. ViÅš paskatÄ«jÄs augšup manÄs acÄ«s — kÄ pÄrbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. ViÅš pietupÄs ciešÄk un lÄni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. ViÅa pieskÄriens bija tik smalks, bet jÄga – nežÄlÄ«gi precÄ«za. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sÄpÄ«gu, bet noteiktu. PÄdÄjais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manÄm acÄ«m. ViÅi vÄl atstÄja spraugu – es redzÄju visu priekšÄ, bet vairs ne to, kas pa malÄm. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. ViÅi atkÄpÄs. Es stÄvÄju pilnÄ«bÄ ietÄrpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustÄjÄs no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplÅ«ko. Tad pamÄj ar pirkstu:“Pagriezies. LÄni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustÄ«ba smaržo pÄc Ädas. ZvaniÅi skand. Aste kÅud. Ceļgalu siksna ierobežo kÄju kustÄ«bas. Soļi kļūst ne tikai lÄni, bet piesÄtinÄti ar kaut ko citu – pazemÄ«bu, lepnÄ«bu, piederÄ«bu. Georgs novicina pÄtadziÅu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna Ädas lente – tiek piesieta pie tÄs priekšÄjÄ gredzena. ViÅš paÅem pavadu rokÄ, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jÄsÄk kustÄ«ba. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zÄbaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstÄk, soļot ritmiski, bet vÄl neesmu pieradusi. Mani soļi šÄ·iet kleberÄ«gi, drusku izmisÄ«gi, it kÄ Ä·ermenis vÄl pretojas jaunajai formai, kurÄ tas tikko ticis ietÄrpts. Kad mÄÄ£inu iztaisnoties, noturÄt stÄju kÄ sieviete, nevis Ä·ÄvÄ«te, es gandrÄ«z paklÅ«pu. SajÅ«tu gaisa plÅ«smu. Nošalc pÄtadziÅa un tÄ trÄpa tieši pa manu kailo dibentiÅu. Ass, bet precÄ«zs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrÄ«c. SÄpÄs. UzbudinÄjumÄ. No manis izlaužas nedabÄ«ga elsa, kÄ zviedziens. TÄ nav fiziska reakcija – tas ir klikšÄ·is manÄ dvÄselÄ. Un tad viÅa balss. SpÄcÄ«ga, tumša, pavÄloša:"MierÄ, Spurgava!" Tas skan kÄ kristÄ«bas. KÄ vÄrds, kurš man vienmÄr piederÄjis, tikai lÄ«dz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslÄbst. Georgs mani vÄro. PalÄ«gi klusÄ, bet es jÅ«tu – viÅi ir redzÄjuši, kas bija jÄredz. "ŠÄ« bÅ«s Ä«stÄ," viens no viÅiem murmina un Georgs smaida – kÄ kungs, kurš nu beidzot ir iezÄ«mÄjis savu Ä·ÄvÄ«ti. Es stÄvu, lepni, ar siltu karstumu zem Ädas un mitrumu starp kÄjÄm. Un jÅ«tos laimÄ«ga.Durvis ieÄÄ«kstas. Staļļupuiši atver tÄlÄkÄs, masÄ«vÄs vÄrtnes, kuras lÄ«dz šim bija slÄpušÄs ÄnÄ. TÄs ved ÄrÄ – uz pagalmu. VÄsais nakts gaiss strauji apÅem manu gandÄ«z kailo Ä·ermeni, liekot Ädai sacelties zosÄdÄ, bet tas tikai pastiprina sajÅ«tu, ka es neesmu cilvÄks. Es esmu Ä·ÄvÄ«te. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenÄ«gu gaismu – viss šÄ·iet kluss, bet ļoti organizÄts. Tur stÄv tumša, automašÄ«na ar zirgu pÄrvadÄšanas piekabi, kuras metÄla malas mirguļo gaismÄ. TÄ domÄta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubÄ«ties. PalÄ«gi mani ieved piekabÄ. TÄs iekšpuse smaržo pÄc Ädas un viegla siena aromÄta. GrÄ«da klÄta ar biezu, mÄ«kstu siena kÄrtu – it kÄ maigi, bet pazemojoši. KÄ dzÄ«vniekam. Mani nofiksÄ stÄvus, mugura pret metÄla rÄmi, kurš iebÅ«vÄts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rÄmja – ap krÅ«tÄ«m, ap vidukli, ap potÄ«tÄm. Pavada tiek piefiksÄta pie metÄla cilpas virs manis. Nav iespÄjams pakrist. Nav iespÄjams atkÄpties. Tikai bÅ«t. BÅ«t pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. PÄris vÄji lukturi piekabes griestos met pelÄcÄ«gas Änas uz manas Ädas. Elpošana kļūst lÄnÄka. Es jÅ«tu savu trÄ«cošo miesu, jÅ«tu kÄ zvaniÅi pie krÅ«šu galiÅiem kustas, ik pa laikam maigi iešÄ·indoties. Es biju iejÅ«gta. Sagatavota.ÄrpusÄ dzirdu soļus. VÄ«rieši kÄpj automašÄ«nÄ. Motors ierÅ«cas. Visa piekabe nodreb un sÄk kustÄties. Es kratos lÄ«dz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurÄ mīļÄkais magi izvizina savu dÄmu. ŠÄ« ir Ä·ÄvÄ«tes pÄrvadÄšana. Mani pÄrved uz Georga muižu. Piekabe grab un šÅ«pojas, katrs pagrieziens liek manam Ä·ermenim nedaudz sasvÄrties, bet stingrÄs siksnas mani notur vietÄ. Zem manis siens, kas sÄkumÄ šÄ·ita silts un mÄ«ksts, pamazÄm kļūst kairinošs – tÄ putekļi ielien spraugÄs starp Ädas jostÄm un degunÄ, es sprauslÄju. ZinÄms diskomforts, jÄ, bet... tas man netraucÄ. Tas man patÄ«k. TÄdai ir jÄbÅ«t Ä«stai Ä·ÄvÄ«tei. Un tad manas domas sÄk plÅ«st.Ja kÄds zinÄtu… Ja kÄds no tiem, kuri šobrÄ«d mierÄ«gi guļ savÄs gultÄs, redzÄtu šo piekabi, vai viÅi nojaustu, ko tajÄ ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. NÄ. ĶÄvÄ«ti. Mani. Ja kÄds atvÄrtu durvis un ieraudzÄ«tu mani, piesietu, gandrÄ«z kailu, ar zvaniÅiem pie krÅ«tÄ«m, asti starp kÄjÄm un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolÄÄ£es...Ja viÅas zinÄtu, kur es esmu? Ka esmu aizgÄjusi no darba, lai atdotu sevi vÄ«rietim, kurš mani nevis glÄsta, bet pÄrvadÄ, sit, pazemo un grasÄs padarÄ«t par savu? ViÅas bÅ«tu šokÄ. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taÄu esi precÄjusies!” “Tev ir jauks vÄ«rs!” “Tu viÅam dari pÄri!” Lai viÅas runÄ. ViÅas nesaprot, ka es nedaru pÄri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederÄt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespÄjams – grants ceļa. Pakavi sÄk klabÄt skaļÄk. ZvaniÅi šÄ·ind. Es jau zinu – bÅ«s zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. VisticamÄk arÄ« uz krÅ«tÄ«m, kurÄs zvaniÅi jau ierÄ«vÄjuši savus riÅÄ·us. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. VÄl viena sašÅ«pošanÄs, šoreiz straujÄka. Motora rÄciens pamazÄm rimstas. MÄs tuvojamies. MašÄ«na samazinÄja Ätrumu. DzirdÄju, kÄ riteÅi sÄk dÄrdÄt – mÄs braucÄm pÄri koka tiltiÅam. Katrs rats, katrs metÄla pakavs, šÄ·ita dziedam savÄ valodÄ – svešÄ, bet pazÄ«stamÄ. It kÄ pati zeme gavilÄtu, zinot, kas tiek vesta pÄri šim tiltam. PÄreja. Šis vÄrds pÄkšÅi iešÄvÄs prÄtÄ. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepÄrkÄpj. Tilts beidzÄs. MašÄ«na atkal uzÅÄma Ätrumu, bet ne ilgi – vÄl pÄc mirkļa tÄ atkal lÄnÄm piebremzÄja. Dzirdu. Kaut kas priekšÄ. MetÄliskas Ä·Ädes… Tad — smagi dzelzs vÄrti atveras. LÄni, šÄ·indÄdami. DzinÄjs apklust pavisam. Piekabes durvis ÄÄ«kstÄdamas atveras. SajÅ«tu, kÄ vÄss nakts vÄjš iekļūst piekabÄ. Tas apÄ·Ära manus kailos gurnus, skÄra pakļautÄ«bu, kas vijÄs ap manu Ä·ermeni. Tas skÄra mani kÄ pļaukas priekšnojauta.***Nakts. VÄjš svilpo pÄri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplÅ«st manÄ slÄgtajÄ telpÄ. Viens no staļļupuišiem lÄni paÅem pavadu. Otrs atbrÄ«vo siksnas, kuras mani saturÄja pie rÄmja. Smaržo pÄc sviedriem, Ädas un siena — es jÅ«tos kÄ Ä«sta, Ä«sta Ä·ÄvÄ«te. ViÅi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrÄ«z paklÅ«pu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“ŠÄ« gan bÅ«s jÄapmÄca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzÄti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidÅ« ir apaļš, liels laukakmens, tajÄ iegravÄtas senu simbolu lÄ«nijas. Mani ved un nostÄda uz tÄ. Georgs lÄni tuvojas. RokÄ viÅam pÄtadziÅa. Seja nopietna. ViÅš apsÄžas uz soliÅa man pretÄ« un sÄk mani aplÅ«kot. Tad pieceļas un sÄk soļot ap mani trÄ«s reizes. PirmajÄ aplÄ« viÅš ar pÄtadziÅas galu pieskaras manai apkaklei. “PakļÄvÄ«ba.” OtrajÄ aplÄ« – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprÄku piesitienu. “AuglÄ«ba.” Staļļupuiši saviļÅoti ieÅurdas. Viens no viÅiem Äukst:“TÄ kÄ radÄ«ta mÅ«su Ärzelim.” TrešajÄ aplÄ« Georgs lÄni, nesteidzÄ«gi apstÄjas aiz manis, viÅš ar pÄtadziÅas galu pieskaras manai astÄ«tei – kura šÅ«pojas starp maniem dibenvaigiem. “PiederÄ«ba.” ViÅš nonÄk man priekšÄ, raugÄs man tieši sejÄ. ManÄ mutÄ – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viÅa balss smaga kÄ dÅ«res trieciens. Es pamÄju. Ar kÄjas pakavu sÄku sist pa akmeni. Tas ir mans zvÄrests. PÄtadziÅas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiÅa. Georgs iekliedzas:“MierÄ, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “ŠÄ« viÅam derÄs. ViÅa ir Ä«stÄ.” Georgs paceļ pÄtadziÅu augstu virs galvas. “No šÄ« brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viÅš pieaicina puišus. ViÅi mani savelk, iemaukti tiek nostiprinÄti ciešÄk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stÅ«ris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvÄra staļļa vÄrtus. IekšÄ valdÄ«ja dÄ«vains miers – ne dzÄ«vnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tÄ«rs, bet piesÄtinÄts ar Ädas, balzama un koka aromÄtu. Gaismas bija siltas un sienas rotÄja veci, ornamentÄli dzelzs rÄmji, pakavi, siksnas... viss bija kÄ no sapÅa. Tas bija sadalÄ«ts boksos. Viens notiem bija citÄds – ar Ä«pašu rÅ«pÄ«bu sakÄrtots. “Šis bÅ«s tavÄjais,” Georgs noteica un nedaudz paraustÄ«ja pavadu. Es paklausÄ«gi sekoju, pakavi viegli atsitÄs pret akmens grÄ«du, kamÄr mani ieveda “ĶÄvÄ«tes boksÄ” – vietÄ, kas šÄ·ita – perfekta.Siens, svaigs un mÄ«ksts bija salikts zemÄ gultas formas kaudzÄ. Uz tÄ Ädas pÄrvalks. Pie koka sienas atradÄs fiksatori, mani varÄja nostiprinÄt dažÄdÄs pozÄs. Turpat bija arÄ« neliels spogulis ar metÄla rÄmÄ«ti, kurÄ es nedaudz redzÄju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vÄl bija Georga rokÄs, bet viÅš tai ļÄva atslÄbt. “Šeit tu gulÄsi. Šeit tu atpÅ«tÄ«sies. Un šeit tu sapratÄ«si, kas esi,” viÅš noteica. Manas acis pievÄrÄs. Ne tÄpÄc, ka biju nogurusi, bet tÄpÄc, ka viss iekšÄ bija piepildÄ«ts. Es biju tur, kur man bija jÄbÅ«t. Tur, kur Spurgava iederÄjÄs.***No rÄ«ta mani pamodinÄja nevis troksnis, bet klusums. DÄ«vaini mierÄ«gs. Tik mierÄ«gs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu Ä·ermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. ViÅi ienÄca stallÄ«. TrÄ«s staļļupuiši. Bez liekÄm ceremonijÄm. "Cel Ä·ÄvÄ«ti," viens pavÄlÄja. Bokss atvÄrÄs, man palÄ«dzÄja nostÄties. Mani pÄrveda citÄ boksÄ. Viens no viÅiem pienÄca priekšÄ un norÄdÄ«ja ar roku uz trim simboliskiem zÄ«mÄjumiem, kas bija atdalÄ«ti viens no otra. "ŠÄ«," viÅš rÄdÄ«ja uz to, kas pa kreisi, kurÄ bija redzami vilkmes iejÅ«gi, siksnas, piekabes stienis. "ŠÄ« ir darba Ä·ÄvÄ«tes izvÄle. TÄ vilks, stums, strÄdÄs. Bez jÄgas par izskatu – tikai izturÄ«ba. ŠÄ« Ä·ÄvÄ«te velk, kamÄr nespÄj paiet." "ŠÄ«," viÅš norÄdÄ«ja uz vidÄjo zÄ«mÄjumu, kurÄ bija attÄloti dekoratÄ«vi zvaniÅi, Ädas tÄrps ar mežģīnÄm, izgreznotas astes. "ŠÄ« ir parÄdes Ä·ÄvÄ«tes izvÄle. ViÅas pienÄkums – bÅ«t skaistai, tikt izrÄdÄ«tai, likt siekaloties. Äzeļi viÅu grib, bet viÅai neviens nekad netiek klÄt. ViÅa ir izstÄdei." Un tad viÅš uzmeta skatienu zÄ«mÄjumam pa labi. Tur bija attÄlots savÄds stends, kura nozÄ«mi vÄl nezinÄju. "Un šÄ«..." viÅa balss kļuva mazliet savÄdÄka. "ŠÄ« ir vaislas Ä·ÄvÄ«tes izvÄle. ViÅa ir domÄta vaislai. ViÅas uzdevums – pieÅemt, iznÄsÄt un dzemdÄt. ViÅa tiak sagatavota, viÅa tiek iemÄcÄ«ta, viÅa kļūst pieejama." "Tu vari izvÄlÄties," viÅš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusÄju. SkatÄ«jos uz tÄm trim izvÄlÄm. ManÄ« drebÄja viss. Es varÄju izvÄlÄties vilkt, stiept, bÅ«t noderÄ«ga. Vai es varÄju izvÄlÄties, saÅemt skatienus un apbrÄ«nu. Bet es zinÄju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicinÄja katrs solis, ko lÄ«dz šim biju spÄrusi. Es tuvojos. LÄni. Sirds klauvÄja kÄ sirÄna. Bet kÄjas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvÄles. Staļļupuiši nosmÄjÄs. "Nu protams, protams..." viens no viÅiem noteica. "Tie gurni... viÅi sauc pÄc kumeļiem." Georgs nostÄjÄs aiz manis. ViÅš nenoliedzami visu bija redzÄjis jau no paša sÄkuma. ViÅš pienÄca, piepacÄla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viÅa balss dunÄja. "Man dzemdÄs kumeļus." Es pamÄju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvÄlÄjusies. Un viÅi to visi redzÄja. ViÅi mani kÄdu brÄ«di vienkÄrši vÄroja. KÄ trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vÄl nav izsaiÅojuši. "Apkopt un apmÄcÄ«t vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši Ä·ÄrÄs pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadÄ«ta ÄrÄ no šÄ« boksa, pakļÄvÄ«gi, ar lÄniem soļiem, mÄcoties noturÄt balansu, mugura liecÄs – ne gribas dÄļ, bet tÄpÄc, ka tÄ bija mana jaunÄ Ä·ermeÅa pozÄ«cija. Mani ieveda labierÄ«cÄ«bu boksÄ un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpinÄt, viÅi mani pÄrveda uz mazgÄšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksÄjošas dušas – tas bija funkcionalitÄtes un attÄ«rÄ«šanas templis. No sienas lÄ«dz sienai – Å«dens notekas, Ädas jostas, pakaramie. Siltais Å«dens tika šÄ¼Äkts no šÄ¼Å«tenes. Vispirms – mugura, kÄjas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. ViÅi izmazgÄja arÄ« manu anÄlo atveri ar šÄ¼Å«teni. ViÅi rÄ«kojÄs profesionÄli, bet ar baudu. PÄc tam viÅi nomainÄ«ja dažas tÄrpa detaļas. KrÅ«šu iejÅ«gs tika pÄrbaudÄ«ts, savilkts ciešÄk – zvaniÅi tika nomainÄ«ti pret mazÄkiem, bet ar asÄkiem klipšiem, tie vairÄk kairinÄja. Apkaklei pievienoja papildu metÄla plÄksnÄ«ti ar iegravÄtu vÄrdu: "Vaisla". Aste tika nomainÄ«ta – tagad tÄ bija garÄka, smagÄka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizÄja auglÄ«bu. Ponyboots savilkti ciešÄk – mana stÄja kļuva vÄl izaicinošÄka. Un tad viÅi sÄka mani ieziest – vispirms ar uzsildÄ«tu, smaržīgu ziedi – gurni, vÄders, krÅ«tis, mugura. ViÅi masÄja mani kÄ Ä«stu Ä·ÄvÄ«ti. "Spurgava bÅ«s laba," viens no viÅiem noteica. "IzskatÄs auglÄ«ga." Kad viss bija pabeigts mani pÄrveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunÄjÄs viens no puišiem, piesienot pavadu pie metÄla cilpas. "un Ä·Ävei ir jÄzina, kÄ pieÅemt savu Ärzeli. Bez bailÄm. Bez pretošanÄs. Ar pateicÄ«bu." ViÅš paÅÄma nelielu plakÄtu ar senÄm ilustrÄcijÄm – tur bija attÄlotas lÄ«dzÄ«gas Ä·ÄvÄ«tes, dažÄdÄs pozÄs, ar piepaceltiem gurniem, izliektÄm mugurÄm, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituÄls.ViÅi parÄdÄ«ja pozÄ«ciju, ko sauca par "DÄvanu". Uz visiem Äetriem pakaviem, rokas izstieptas, kÄjas nedaudz paplÄstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu Ä·ermeni bija kÄ izaicinÄjums. Un man likÄs, ka viÅi runÄja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šÄdi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglÄstÄ«ja man muguru, "Ärzelis to nepÄrpratÄ«s, bet pirmÄ reize bÅ«s citÄdÄka." Un viÅš norÄdÄ«ja uz speciÄlu rÄmi telpÄ pa vidu. Viss ar Ädas cilpÄm, ieliekumiem, dzelzs skavÄm. VÄdera augstumÄ – atbalsta dÄlis, kÄjÄm – šÄ·Ärsbaļķi, lai tÄs atplÄstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radÄ«ts Ä·ermenim kÄ mans. “Vaislas rÄmis,” viens no viÅiem nopietni noteica. “Lai izzinÄtu Tavu potenciÄlu. MÄs Tevi tikai iepazÄ«stinÄsim un pÄrbaudÄ«sim.”Mani novietoja uz rÄmja. Metodiski piesaistÄ«ja pie mehÄnisma – potÄ«tes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kÄ Ä·Ävei – tika nofiksÄta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. SajÅ«ta – pazemojoša, bet... pareiza. SÄkÄs pÄrbaude. PirmÄ bija mana vÄdera mÄ«kstuma un iegurÅa spriegojuma testÄšana. Rokas, ar stingru pieskÄrienu, spieda, bakstÄ«ja, vÄrtÄja mani kÄ Ä«stu Ä·Ävi. KomentÄri bija klusi, profesionÄli, bet es jutu – viÅi ir sajÅ«smÄ. “Paskaties uz gurniem,” dzirdÄju vienu murminÄm. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzÄs manÄ«, tad trÄ«s, uzkavÄjas, vÄrtÄ, masÄ iekšpusi. Es elpojot sÄcu caur iemuti, zvaniÅi uz krÅ«tÄ«m dreb no manas spriedzes. KÄda roka noglÄsta manu vÄderu – “VÄrojiet, kÄ viÅas Ä·ermenis reaÄ£Ä. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplÅ«da, dzirde peldÄja dÅ«makÄ. PÄdÄja bija dzemdes kakla stÄvokļa pÄrbaude. Es nezinu, kÄ viÅi to veica, bet kad tas notika, viss mans Ä·ermenis sarÄvÄs un no manis izlauzÄs dzÄ«vniecisks zviedziens. ViÅi klusÄja, bet sajÅ«smu nevarÄja noslÄpt. “ViÅa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savÄdu dzÄrienu. Mani atbrÄ«voja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pÄr spaini. DzÄriens bija tumšs, silts, ar rÅ«gteni saldenu aromÄtu. “AuglÄ«bas tÄja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausÄ«gi dzÄru, deguns pieskÄrÄs metÄlam, bet es dzÄru – dziļi, cÄ«tÄ«gi. TÄ bija pavÄle, tÄ bija mana jaunÄ barÄ«ba. Kad biju padzÄrusies mana galva atkal tika nofiksÄta, viÅi atkÄpÄs. “TÄ nu bÅ«s,” kÄds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrÄ«z.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. ApmierinÄta. UzbudinÄta un izslÄpusi pÄc nÄkamÄ soļa. VakarÄ mani pÄrveda atpakaļ uz manu boksu un piesÄja.***RÄ«ts atnÄca ar klusu ÄaukstÄšanu aiz durvÄ«m. Mani atsien bez steigas, bez vÄrdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierÄ«cÄ«bu, tad apkopes boksiem, viss notiek, kÄ vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. ViÅu rokas ir rÅ«pÄ«gas. ViÅi mani mazgÄ kÄ vÄrtÄ«gu radÄ«bu – katru vietu, katru ieloku, katru locÄ«jumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukÄti, Ä·ermenis iemasÄts ar eļļu, kas smaržo pÄc kÄda sveša zieda. ÄŖpaši rÅ«pÄ«gi viÅi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drÄ«z sÄksies Ä«stÄ kalpošana. Man patÄ«k viÅu klusÄšana. TÄ liecina par cieÅu. PÄc sagatavošanas mani ieved citÄ boksÄ. Viens no vÄ«riešiem ienÄk ar nelielu kastÄ«ti rokÄs. No tÄs viÅš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. ZÄ«mogs – metÄla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zÄ«moggalvas – lielais gotiskais "G". ViÅš nostÄjas manÄ priekšÄ. Otrs pienÄk pie manis no sÄniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viÅš runÄ lÄni, svinÄ«gi. “Tavs Ä·ermenis ir sagatavots. Tava izvÄle jau zinÄma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas Ä·ÄvÄ«ti, tev ir jÄpieÅem Ärzeļa zÄ«me. G – kÄ Georgs. ViÅa zÄ«me bÅ«s uz tava kreisÄ dibena vaidziÅa. Tas bÅ«s tavs piederÄ«bas nospiedums. Mūžīgs. Redzams. DzÄ«vs.” ViÅš pieliecas tuvÄk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzinÄts. “Ja Tu piekritÄ«si šai iezÄ«mÄšanai, mÄs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespÄjams pagriezt atpakaļ, bet arÄ« uz priekšu netiksim.” TelpÄ iestÄjas klusums. ViÅi gaida. Mana elpa kļūst seklÄka, bet manÄ vÄderÄ jau mutuļo kaut kas karsts, pazÄ«stams – tÄs nav tikai bailes. Tas ir sajÅ«smas un padevÄ«bas kokteilis. LÄni, bet bez šaubÄm es noliecu galvu, pÄc tam lÄnÄm – piekrÄ«toši pamÄju. Staļļupuiši uzmet Ä«su, gandarÄ«tu skatienu viens otram. Viens no viÅiem pieiet pie sienas, kur sakÄrti instrumenti – izÅem mÄ«kstu siksnu, ar ko mani saturÄt. Otrs sÄk karsÄt zÄ«mi metÄla traukÄ, kura liesmas es redzu atspulgÄ. Un es zinu – šis bÅ«s mirklis, pÄc kura Spurgava vairs nekad nebÅ«s tikai vÄrds. Man bÅ«s zÄ«me uz manas Ädas. Un dvÄseles. Uguns svelme bija Ä«sa, bet asa. TÄ ielauzÄs manÄ ÄdÄ kÄ asa elpa, kÄ kliedziens bez skaÅas. Es sarÄvos – negribot, refleksÄ«vi. TaÄu viÅu rokas mani saturÄja. “MierÄ, Spurgava… jau viss,” viens no viÅiem noteica ar pÄrsteidzošu maigumu, glÄstot manu muguru, it kÄ mierinot niknu Ä·Ävi pÄc pirmÄ seglošanas akta. Siltums no zÄ«mes vÄl dedzinÄja, bet citÄdi… es jutu lepnumu. DÄ«vainu, rÅ«gtsalduma pilnu. Es esmu iezÄ«mÄta. Es piederu. ***ViÅi uzzieda ziedi uz dedzinošÄs brÅ«ces, tad atbrÄ«voja mani no siksnÄm. Viens no viÅiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nÄkamajam posmam.” Es paskatÄ«jos uz viÅiem. Abi pasmaidÄ«ja savÄ starpÄ un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks Ä«pašÄ vietÄ. Jo tu esi Ä«paša. Muižkungs tÄ ir izlÄmis. Ne stallÄ«.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedÄ«s kur citur? Kur? Tad viens ieÄukstÄja man ausÄ«:“Tas notiks muižas KalvÄ. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” VÄrdi kÄ dÅ«res – spÄcÄ«gi, neatgriezeniski. Es jutu, kÄ miklums atgriežas starp manÄm kÄjÄm, neskatoties uz sÄpÄm un nogurumu. Kalve... ViÅi sÄka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuÄri… viss tika darÄ«ts ar pÄrsteidzošu rÅ«pÄ«bu. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituÄls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manÄ« vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ärzeļa Ä«pašums. Un KalvÄ manÄ« iekals.***Kalve. TÄ smaržoja pÄc metÄla, Ädas un eļļas, pÄc brutalitÄtes — pÄc rituÄla. SienÄs iestiprinÄtÄs sveces gaismu izkaisÄ«ja kÄ caur dÅ«maku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lÄni un precÄ«zi novieto uz paaugstinÄjuma platformas – ar augstÄku, mÄ«kstinÄtu Ädas centrÄlo daļu un stingrÄm piesiešanas cilpÄm. ViÅi nogulda mani ÄetrrÄpus, kÄ Ä·ÄvÄ«ti parÄdÄ. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tÄs izstieptas uz priekšu. Ap elkoÅiem – Ädas aproces, kas tur manas rokas nekustÄ«gas. Ceļus piestiprina ar siksnÄm, kas atstÄj tikai vienu iespÄjamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kÄ piedÄvÄjumÄ. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutÄ jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionÄta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viÅš ienÄk. Georgs. Ärzelis. ViÅa soļi smagi un nepielÅ«dzami, pakavu skaÅa sitas pret kalves grÄ«du kÄ bungas. ViÅš tuvojas man, bet mani vÄl neskar. ViÅa klÄtbÅ«tne vien mani neprÄtÄ«gi uzbudina. Katrs solis drebinÄja telpu, atbalsojoties manÄs krÅ«tÄ«s. Georgs nebija kÄ cilvÄks. ViÅš bija kÄ Ärzelis. TÄls no mitoloÄ£ijas. Savvaļas spÄks. ViÅa Ä·ermenis ieeļļots — spÄ«dÄja uguns gaismÄ. Pleci kÄ cirsti no granÄ«ta. Mugura plaša un mataina, kÄ vilkam ziemas biezumÄ. VÄders atsegts, apkÄrt gurniem — metÄla siksnu rÄmis, spÄ«dÄ«gs, smags, izgreznots ar iekausÄtiem ornamentiem. Starp kÄjÄm... viÅa lepnums. PilnÄ«gi atklÄts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzÄ«gs loceklis. Ieeļļots. NeiedomÄjams. Uz viÅa rokÄm – Ädas uzmavas ar iebÅ«vÄtiem pakaviem. ViÅa kustÄ«bas bija plÅ«stošas, kÄ plÄsÄjam, kurš jau zina, ka viÅa laupÄ«jums nepretosies. Uz kÄjÄm — Ä«paši Ärzeļu zÄbaki, ar milzÄ«giem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ärzeļa krÄpes viÅam pÄr plecu, uz sejas zÄ«mÄjums kas saplÅ«da ar viÅa vaibstiem. Un viÅa skatiens… tas mani aprija. ViÅš pieÅÄma mani ar vienu skatienu. KÄ Ä«pašumu. KÄ Ä·ÄvÄ«ti, kura beidzot nonÄkusi starp viÅa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viÅa priekšÄ nolika lielu, stikla pakavu. Ärzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kÄjas pakavu. Tas saplÄ«sa piecÄs daļÄs. Visi noelsÄs. IzskanÄja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spÄs, Ärzeli! Tie ir dzimuši iznÄsÄšanai! — MÅ«su Spurgava… viÅa bÅ«s dižÄkais vaislas dÄrgums!Ärzelis mani aplÅ«ko. Es jÅ«tu viÅa skatienu – tas velkas pÄri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotÄjas iededzinÄtÄ zÄ«me. — Spurgava…, — viÅš norÄc. Un tad viÅš pietuvojas vÄl vairÄk. Maniem gurniem tagad bija dots mÄrÄ·is. ViÅš bÅ«s tas, kas to piepildÄ«s. ViÅš jau stÄv aiz manis, viÅa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ärzelis velk tos man pÄr muguru plosot manu miesu – atstÄjot pÄdas kÄ piederÄ«bas zÄ«mes. Es elpoju asi, gandrÄ«z vaidu, bet nesÅ«dzos. Mani tas uzbudina vÄk vairÄk. Es tÄs nÄsÄšu ar lepnumu.Un tad viÅš ienÄk manÄ«. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spÄks. NežÄlÄ«gs. SÄkumÄ lÄns, bet neapstÄdinÄms. Es vÄlos, lai viÅš mani uzlauž, atver lÄ«dz maksimumam. Jo es esmu Ä·ÄvÄ«te. ViÅa Ä·ÄvÄ«te. Mans Ä·ermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. PieÅem. TÄ ir ekstÄze. TÄ ir patiesÄ«ba. Un kad viÅš iezviedzas, kÄ dzÄ«vnieks, viÅa sÄkla piepilda mani un es jÅ«tu – mana misija ir sÄkusies. Es vÄl knapi biju atguvusi elpu, kad apkÄrtÄjais troksnis sÄka attÄlinÄties kÄ sapnÄ« – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplÅ«dis. Bet tad… ViÅa siluets atkal nostÄjÄs aiz manis. Es jutu – klÄtbÅ«tni, smaržu, to dziļo spÄku. Es zinÄju – viÅš nebija vÄl pabeidzis. ĶÄvÄ«te bija jÄiegÅ«st atkÄrtoti. JÄatslÄdz durvis, kuras vairs nekad neaizvÄrsies. Es sajutu, kÄ mana elpa saÄ«sinÄs, kļūst karsti. SkatÄ«tÄji aizturÄjuši elpu – viÅi redzÄja vairÄk nekÄ miesu. ViÅi redzÄja tapšanu. PÄreju. No sievietes – uz viÅa. Uz viÅa Ä·ÄvÄ«ti, viÅa izvÄli. ViÅa Spurgavu. BrÄ«dÄ«, kad Ärzelis mani vÄlreiz piepildÄ«ja ar sÄklu... mÄs eksplodÄjÄm kopÄ. TÄ bija kÄ zÄ«me. Un tikai tad, viÅš – mans Ärzelis – pakÄpeniski atkÄpÄs. KÄ karavadonis, kurš ir izcÄ«nÄ«jis savu zemes pleÄ·i un tagad to svÄti apsargÄs. Es lÄni ieelpoju. JoprojÄm nespÄju pakustÄties. No manis plÅ«da viÅa siltums, viÅa sÄkla. ManÄ« tÄs bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaÅas, bet no sava Ä·ermeÅa smaguma. No tÄ, cik dziļi viss bija iegÅ«lies manÄ« – gan viÅš, gan nakts, gan es pati. Acis vÄl neatvÄrÄs, bet es jau zinÄju – es vÄl esmu tur pat. Manas rokas joprojÄm bija saistÄ«tas, kÄjas ierobežotas, Ä·ermenis atstÄts pozÄ, kÄdÄ biju palikusi. Neviens mani nebija atbrÄ«vojis. Nebija arÄ« vajadzÄ«bas. Es nepiederÄju sev. Sienas klusÄja. Tikai blÄvs rÄ«ta gaismas atspÄ«dums filtrÄjÄs caur koka dÄļiem. Uz Ädas bija viÅa skrÄpÄjumu siltais kairinÄjums, uz augšstilbiem – viÅa sÄklas atlikums. No manis joprojÄm lÄnÄm plÅ«da viÅa klÄtbÅ«tne, atgÄdinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No Ärpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kÄjÄm – pÄcsajÅ«ta no dziļas kustÄ«bas. It kÄ manÄ« vÄl kÄds bÅ«tu. ZÄ«me... Es zinÄju, ka tÄ tur ir. ViÅa "G", ko neviens vairs neizdzÄsÄ«s. IededzinÄta uz mana dibena. To man nevajadzÄja redzÄt – es to sajutu. KÄ daļu no elpas. No manis. Soļi. LÄni, smagi. KÄds nÄca. Es nebaidÄ«jos. Tikai gaidÄ«ju. Un gaidas manÄ« bija kÄ lÅ«gšana – lai viss turpinÄs. 1279 0 4 weeks ago
- PirmÄ darba diena PirmÄ darba diena No rÄ«ta jaunajÄ darba vietÄ ierados krietni pirms darba dienas sÄkuma. JÄpaspÄj pÄrÄ£Ärbties un pagatavot Kundzei rÄ«ta kafiju. NaktÄ« diezgan slikti gulÄju, bieži modos un skatÄ«jos pulstenÄ«, nevÄlÄjos nokavÄt savu pirmo darba dienu. Satverot durvja rokturi, Ä·ermeni pÄrÅÄma dÄ«vainas trÄ«sas un arÄ« loceklis sÄka piebriest... Ieeju sev atvÄlÄtajÄ kabinetÄ. Aizverot aiz sevis durvis palieku pie durvÄ«m un novÄrtÄju kabinetu.. KabinetÄ, gar vienu sienu atrodas skapji, gar otru, pÄrÄ«tis Ädas dÄ«vÄnu. Telpas galÄ atrodas stikla galds ar datoru un bÄra krÄsls. TÄ tagad bÅ«s mana darba vieta... Pieeju pie skapja ar koda atslÄgu un ievadu kodu KUCE. Noskrapst atslÄga un durvis nedaudz paveras. Plaši atveru durvis. Durvju iekšpuse klÄta ar spoguļiem. ArÄ« skapja aizmugures sienai piestiprinÄti spoguļi. Skapja augšÄjÄ plauktÄ atrodas dažÄdas parÅ«kas, zemÄk plaukts ar dažÄdÄm rotaslietÄm. Uz karinÄmajiem dažÄdi apÄ£Ärbu komplekti, bet pašÄ apakšÄ kurpes uz augstiem papÄžiem. Ätri izÄ£Ärbjos un paÅemu apÄ£Ärba komplektu nr1- Ä«si, kupli melni svÄrciÅi, melns topiÅš ar izgriezumiem krÅ«šu galos, melnas tÄ«kliÅa raksta zeÄ·es Pieliecos, lai uzvilktu zeÄ·es... PÄkšÅi saÅÄmu spÄcÄ«gu plaukstas sitienu pa dupsi -LabrÄ«t kuce Nebiju pamanÄ«jis, ka kabinetÄ ir ienÄkusi kundze -LabrÄ«t Kundze -Skatos, esi ļoti paklausÄ«ga un par bikšelÄm esi aizmirsusi. Man par to liels prieks. -Kad beigsi spoguļoties, un beidzot bÅ«si apÄ£Ärbusies ienÄc manÄ kabinetÄ. JÄ, un neaizmirsti par manu rÄ«ta kafiju, kuce -Klausos Kundze Ätri uzvilku zeÄ·es, svÄrciÅus un topiÅu. PienÄkusi kÄrta apaviem. Komplektam paredzÄti puszÄbaciÅi. Uzvelku tos.Un nu kÄrta parÅ«kai... PaÅemu kafijas tasi un dodos kabinetÄ pie Kundzes -JÅ«su kafija Kundze Kundze stÄv pie galda ar dibenu atspiedusies galda malai un kaut ko raksta telefonÄ. Ar žestu tiek parÄdÄ«ts, lai kafiju nolieku uz galda... Salieku rokas aiz muguras un ar skatu ieurbjos grÄ«dÄ, gaidu tÄlÄkos rÄ«kojumus... -Gatavojies apskatei kuce -JÄ, Kundze Paplešu kÄjas plecu platumÄ un paceļu rokas aiz galvas. Esmu gatava apskatei... Cik ilgi tÄ stÄvu, nezinu... PÄkšÅi tieku saÄ·erts aiz olÄm un tÄs tiek lÄnÄm saspiestas. No pÄrsteiguma un sÄpÄm ievaidos. -KlusÄ kuce. Darba vietÄ esi tekoša? Tas labi. Tam jÄkļust par ieradumu... JÅ«tu, loceklis atkal sÄk piebriest, un galviÅa sÄk pacelt svÄrciÅus... -Klausos Kundze SaÅemu plaukstas sitienu pa locekli... - Neesmu atļÄvusi viÅam stÄvÄt...ŠÄdu nekaunÄ«bu tÅ«lÄ«t sodÄ«sim. SaÅemsi pÄrienu kuce -JÄ Kundze -NostÄjies pie galda, pieliecies un ar elkoÅiem atbalsties pret galdu. Rokas turpini turÄt aiz galvas. Un nespirinies, lai nav procedÅ«ra jÄatkÄrto vairÄkas reizes Tiek pacelti svÄrciÅi... un saÅemu pirmo plaukstas sitienu pa dupsi -Paldies Kundze SaÅemu desmit sitienus. PÄc katra sitiena pasaku „ paldies kundze”... -DrÄ«ksti iztaisnoties kuce. -Ar apÄ£Ärbu esi tikusi galÄ godam. Man patÄ«k... -Paldies Kundze -Tagad turpinÄsim...Katram apÄ£Ärbam ir nepieciešamas rotaslietas. Rotaslietas ir obligÄti jÄnÄsÄ darba laikÄ. Un tad vÄlÄk jau redzÄsim... - Izstiep rokas un aizver acis -JÄ Kundze Izstiepju rokas un gaidu tÄlÄkos rÄ«kojumus... StÄvot ar aizvÄrtÄm acÄ«m un dzirdot kundzes soļus, jÅ«tu, atkal uzbudinos... Uz rokÄm tiek uzliktas rokassprÄdzes. Paiet laiciÅš un arÄ« kÄjas potÄ«tes tiek pie savÄm sprÄdzÄ«tÄm... -DrÄ«ksti atvÄrt acis kuce. Tagad paplet kÄjas nedaudz platÄk... -Klausos Kundze Starp kÄjÄm tiek ielikts metÄla stienis un piekabinÄts kÄjas sprÄdzÄm. Nu vairs nav iespÄja sakļaut kÄjas kopÄ. -Rokas aiz galvas Noskrapst karabÄ«ne, un rokas tiek saslÄgtas aiz galvas. Kundze nostÄjas man pretÄ«, rokÄs turo siksniÅu ar uzrakstu „KUCE”. TÅ«lÄ«t arÄ« tÄ tiek aplikta ap kaklu. Tad no galda tiek paÅemti jau zinÄmie zvaniÅi un pieknaÄ£Äti krÅ«šu galiem... - Lai dzirdu, kad pÄrvietojies pa biroju ... No visÄm šÄ«m procedÅ«rÄm un bezpalÄ«dzÄ«bas sajÅ«tas, jÅ«tu, atkal teku... Un pirmÄs pilÄ«tes jau stiepjas pretÄ« gridai -Tagad dodies uz savu darba vietu. Kad bÅ«si vajadzÄ«ga, pasaukšu... Izeju no kabineta un dodos pie rakstÄmgalda. PÄrvietošanÄs ir stipri apgrÅ«tinÄta, traucÄ gan augstie papÄži, gan plati saslÄgtÄs kÄjas. Pieejot pie krÄsla, tikai tagad pamanu, ka siena ap rakstÄmgaldu ir klÄta spoguļiem...MÄÄ£inu uzsÄsties uz krÄsla, spoguļos atspÄ«d maigi sÄrts dupsis un tekošais loceklis...Dupsis sÅ«rst pÄc pÄriena... ApsÄžos uz krÄsla. MonitorÄ atvÄrts ziÅojums...Vari rokas aiz galvas vairs neturÄt kuce Nedaudz nomierinÄjies apskatu apkÄrtni...Ir redzams, ka katrs apmeklÄtÄjs varÄs mani aplÅ«kot spoguļos...No domÄm vien, ka svešinieki redzÄs mani kailu, loceklis piebriest...Ar pirkstiem aizskaru locekli, pirksti kļūst mitri no sulas kas izdalÄs ...atkal teku... Ielieku pirkstus mutÄ un nolaizu... PÄkšÅi atveras ieejas durvis, un telpÄ ienÄk pieticÄ«gi Ä£Ärbta sieviete. KÄjÄs viÅai gari šÅorzÄbaki, ap vidukli apsiets priekšautiÅš, krÅ«šu galus rotÄ pieknaÄ£Äti krÅ«šu pušÄ·Ä«ši...Rokas,kas ietÄrptas melnos cimdos, tur palielu iepirkumu maisiÅu Uzmetot man nicinošu skatienu viÅa nosaka -Kundze mani izsauca... IzÅemu pirkstus no mutes... -TÅ«lÄ«t jÅ«s pieteikšu Nolecu no krÄsla, noskan zvaniÅi, un zvaniÅiem skanot, dodos uz kabinetu lai pieteiktu apmeklÄtju Ejot garÄm viešÅai, redzu, viÅa taÄu pilnÄ«gi kaila, bez biksÄ«tÄm... Dupša caurumiÅÄ mirgo sarkana anÄlÄ tapa... -LÅ«dzu. Kundze jau jÅ«s gaida... Atgriežos savÄ darba vietÄ... Paiet ilgs laika sprÄ«dis, un tad saÅemu ziÅu- ienÄc kuce Steigšus dodods uz kabinetu - Klausos Kundze... - Skaties. Kundze pievÄršas pieticÄ«gi Ä£Ärbtajai dÄmai - DÄļ šÄ«s tekošÄs kuces telpas uzkopšana jÄsÄk no rÄ«ta...DomÄju, ka vajadzÄ«gs sods... TÅ«lÄ«t tevi nopÄrs apkopÄja...NÄc kuce pie galda, un ar krÅ«tÄ«m uzgulies uz tÄ... -JÄ, Kundze -Vari sÄkt... SaÅemu spÄcÄ«gu plaukstas sitienu pa dibenu...tad nÄkamo...un tÄ lÄ«dz desmit. - Tagad abi pazÅ«diet no manÄm acÄ«m. JÄ, un sagatavo kuci pirmajai reizei...DrÄ«ksti pieÅemt arÄ« pateicÄ«bu par pÄrienu Abi ar apkopÄju dodamies uz manu darba vietu. ViÅa liek man nogulties ar vÄderu uz krÄsla. Poza tiešÄm nav no tÄm ÄrtÄkajÄm... Rokas tiek pieÄ·ÄdÄtas pie krÄsla kÄjas. PÄr muguru tiek pÄrlikta lenta, un tieku piefiksÄts pie krÄsla. KustÄties nav iespÄjams. Skats spoguļos uzbudinošs... Tiek pacelti mani svÄrciÅi, un dupša caurumiÅÄ tiek ievadÄ«ts šprices uzgalis. Tad apkopÄja šprices saturu iepilda manÄ«... Tad atspiežas pret galda malu un paceļ priekšautiÅu. Saprotu, ka pienÄkusi reize pateikties par pÄrienu...VÄdera lejusdaÄ¼Ä dÄ«vainas sajÅ«tas pÄc špricÄ«tes...ApkopÄja paskaidro, ka kamÄr klizma iedarbojas, man jÄdarbojas ar mÄlÄ«ti...Jo atrÄk viÅai bÅ«s labi, jo ÄtrÄk tkšu uz tualeti... Cenšos ļoti, ļoti... ApkopÄja aiz matiem turot manu galvu, regulÄ, kur labÄk mÄlÄ«tei darboties...Galva tiek atgrÅ«sta...PÄc neilga brīža tieku atbrÄ«vots no krÄsla, un varu doties uz labierÄ«cÄ«bÄm... Atgriežos savÄ darba vietÄ. SaÅemu ziÅu no Kundzes, ka nopilinÄtÄ grÄ«da pie krÄsla jÄsakopj ar mÄli. Nometos uz ceļiem lai uzlaizÄ«tu savu iztecÄjušo šÄ·idrumu. SavÄcis visu, domÄju, nedaudz atvilkšu elpu. TaÄu jauns Kundzes rÄ«kojums, un dodos uz kabinetu. Kundze sÄž uz dÄ«vÄna, apkopÄja nometusie uz ceļiem uz grÄ«das. ApkopÄjas galva atrodas kundzei starp kÄjÄm un tiek veikta mÄles deja... - Gulies ar vÄderu uz galda kuce. KÄjas plati, ar rokÄm paplet dupša vaigus JÅ«tu, kÄjas tiek paplestas un pieÄ·ÄdÄtas pie galda. ApkopÄja nostÄjas man pie sejas. Kakla siksnai tiek piestiprinÄta karabÄ«ne, un tiek pieÄ·ÄdÄta pie galda. Atkal manas kustÄ«bas ir ierobežotas. Dupša caurumiÅš sajÅ«t aukstu gÄlu...jÅ«tu ka kundzes pirksts mÄÄ£ina manÄ« ienÄkt -Nerausties kuce. PirmajÄ reizÄ jau mÄs tev palÄ«dzam, bet turpmÄk tev pašai bÅ«s viss jÄdara. Gan klizma, gan cauruma iesmÄrÄšana. JÄbÅ«t vienmÄr gatavai sniegt apmierinÄjumu gan man, gan tam kam likšu. Saprati kuce? -JÄ, Kundze. Sapratu -Tagad atslÄbinies un gÅ«sti pirmÄs reizes baudu. JÅ«tu, pirkstiÅš jau ieslÄ«dÄjis manÄ« un saimnieko kÄ savÄs mÄjÄs. PieÄ·ÄdÄtais Ä·ermenis neļauj man izlocÄ«ties no šÄ«s procedÅ«ras -Kuce pÄrÄk saspringusi un domÄ... Å em abpusÄjo straponu un novÄrs viÅas domas. Lai mÄcÄs sniegt baudu sÅ«kÄjot. ApkopÄja nostÄjas pie manas sejas, aiz matiem tiek pacelta mana galva, un lÅ«pÄm tiek piespiests melns gumijas loceklis. NegribÄ«gi paveru lÅ«pas un ļauju tam ieslidÄt mutÄ Dupsis tiek atbrÄ«vots no pirksta, un sajÅ«tu jau resnÄku rÄ«ku pie dupša caurumiÅa. Tas lÄnÄm un nesteidzÄ«gi pleš manu caurumiÅu un slÄ«d arvien dziļÄk manÄ«. Tad iestÄjas neliela pauze... Es turpinu sÅ«kÄt locekli... Un tad Kundze sÄk aktÄ«vas kustÄ«bas, uz priekšu un atpakaļ...Mans loceklis arvien vairÄk piebriest un tiek izšauts salÅ«ts... ArÄ« apkopÄjas kustÄ«bas kļūst arvien straujÄkas...viÅa beidz, un atbrÄ«vo manu muti no strapona. Kundze vÄl kÄdu laiku darbojas ar straponu...jÅ«tu, atkal esmu gatavs beigt... KustÄ«bas tiek pÄrtrauktas, un dupša caurumiÅš tiek atbrÄ«vots no strapona... ApkopÄja atbrÄ«vo mani no važÄm.. -KÄ redzu , kucei ļoti patÄ«k šÄ« procedÅ«ra. Mani tas priecÄ. Bet tagad sakop šmuci ko sastrÄdÄji. Aiz sevis ir jÄsakopj... Nometos uz ceļiem, un ar mÄli sÄku uzlaizÄ«t savus nopilinÄtos spermas pleÄ·us. JÅ«tu, no locekļa atkal sÄk tecÄt... KamÄr darbojos uzkopšanas darbos, no muguras pienÄk apkopÄja, un pÄc Kundzes rÄ«kojuma ievieto man anÄlo tapu... -Man prieks, ka biji atsaucÄ«ga un paklausÄ«ga kuce. PÄc uzkopšanas šodien drÄ«ksti doties uz mÄjÄm Lai nerastos domstarpÄ«bas, un kucei nerastos doma rÄ«t neiersatie darbÄ...Atceries... Tava pirmÄ darba diena ir nofilmÄta. Ja neieradÄ«sies darbÄ, video saÅems visi tavi telefona kontakti un tiks publicÄts internetÄ... Viss skaidrs kuce? -JÄ Kundze. Visu sapratu... No rÄ«ta darbÄ ierodos krietni pirms darba dienas sÄkuma. JÄpaspÄj savest sevi kÄrtÄ«bÄ un jÄsagatavojas darba dienai. ArÄ« kafija Kundzei jÄpagatavo. IeslÄdzu kafijas automÄtu un dodos pie sava apÄ£Ärbu skapja... Šai dienai paredzÄta sarkana kleitiÅa ar dziļu dekoltÄ, sarkani garie zÄbaki, parÅ«ka rozÄ krÄsÄ un rotaslietas, kuras nepaspÄju aplÅ«kot...kabinetÄ ienÄk apkopÄja... -SveicinÄta kucÄ«t. Nezini, ka pirms apÄ£Ärba uzvilkšanas ir jÄattÄ«ras? Å em špricÄ«ti un darbojies...Es no malas pavÄrošu un uzmanÄ«šu procesu.. PaÅemu špricÄ«ti un uzgali uzmanÄ«gi ievadu dupša caurumiÅÄ. Kad tas izdarÄ«ts, šprices saturu ievadu sevÄ«... ApkopÄja tikmÄr apsÄdusies uz dÄ«vÄna... tiek paplestas kÄjas un norÄdÄ«ts, lai pasakos par padomu un uzraudzÄ«bu... Nometos ceļos un sÄku darboties...sÄku ar apļveida kustÄ«bÄm pa lÅ«piÅÄm, tad pamazÄm mÄlÄ«te tuvojas šÄ·irbiÅai... ApkopÄja saÅem manu galvu un sÄk koriÄ£Ät manas kustÄ«bas...jÅ«tu, loceklis sÄk piebriest un sulojas...uz grÄ«das nopil pÄris piles šÄ·idruma -Kuce labi darbojas...bet nu pietiks... sakop grÄ«du un prom uz dušu Ar steigu uzlaizu grÄ«du un skriešus dodod uz labierÄ«cÄ«bÄm Atgriežos kabinetÄ, nostÄjos pie skapja un sÄku Ä£Ärbties darba uniformÄ... AkopÄja izlaidusies uz dÄ«vÄna un vÄro mani... KleitiÅas dekoltÄ nenosedz pat nabu, mugurpusÄ izgriezums atklÄj dibena vaigu šÄ·irbu... Ķeros pie rotaslietÄm...Aplieku siksniÅu ar uzrakstu „kuce”, tad ausÄ«s iekarinu auskarus- riÅÄ·us ar uzrakstu „kuce”. PaÅemu siksniÅÄs iestiprinÄtas sarkanas lÅ«pas un ievietoju mutÄ...tagad mute ir plaši pavÄrta, un nav iespÄjams viÅu aizvÄrt...atliek vÄl uzlikt rokassprÄdzes ApkopÄja paskaidro, ka tÄs liekamas virs elkoÅiem Kad tas izdarÄ«ts, viÅa paÅem manas rokas un saslÄdz aiz muguras...Tad paÅem zvaniÅu no plaukta... un pieknaÄ£Ä priekšÄdiÅu... jÅ«tu, atkal sulojos ApkopÄja dodas prom...palieku viens(a) kabinetÄ... - LabrÄ«t kuce -LabrÄ«t Kundze (nesakarÄ«gi noburkšÄ·u, jo paplestÄ mute ar ierobežotÄju neļauj skaidri izrunÄt vÄrdus) - Skatos, esi nopietni sagatavojusies darba uzdevumu veikšnai. PÄc piecÄm minÅ«tÄm ienes kabinetÄ kafiju -JÄ kundze Kundze pazÅ«d savÄ kabinetÄ...uzgaidÄmajÄ telpÄ ienÄk apkopÄja un arÄ« dodas uz Kundzes kabinetu. Šoreiz apkopÄjai uzvilkta korsete, kas stutÄ kailÄs krÅ«tis...kÄjÄs stringu biksÄ«tes ar straponu PaÅemu kafiju, un dodos uz kundzes kabinetu. Katru soli ko speru, pavada zvaniÅa skaÅa, kas iekarinÄts loceklÄ«.. Kafijas nešana nav no tÄ ÄrtÄkajÄm...kaut kÄ tieku galÄ ar uzdevumu, un nolieku kafiju uz galda -Man prieks, ka esi paklausÄ«ga un uzcÄ«tÄ«ga... TaÄu visu nebiji izdarÄ«jusi kÄ nÄkas, tÄpÄc desmit sitieni pa dupsi... Pagriežu dupsi un pieliecos, lai saÅemtu sodu -Kundzes pÄriens ir jÄnopelna... Tevi sodÄ«s apkopÄja... pÄc soda centÄ«gi atsÅ«kÄsi straponu...ApkopÄjÄ atrodas divi dildo un viÅai ir jÄbeidz no tavÄm aktivitÄtÄm Ar krÅ«tÄ«m uzguļos uz galda un saÅemu pelnÄ«to sodu...JÅ«tu, loceklis piebriest arvien vairÄk. Papildus uzbudinÄjumu rada saknaÄ£ÄtÄ priekšÄdiÅa, liekas tÅ«lÄ«t eksplodÄs galviÅa... SaÅÄmis pÄrienu, nometos ceļos, un apkopÄja ievada straponu atvÄrtajÄs lÅ«pÄs. MÅ«su acu skatieni satiekas...cÄ«tÄ«gi darbojos ar muti un mÄlÄ«ti... ApkopÄjas kustÄ«bas kļūst aktÄ«vÄkas... No mana aizknaÄ£ÄtÄ peÅa sÄk tecÄt sperma...Atkal esmu beidzis... -MalacÄ«te, kuce. Prieks bija skatÄ«ties... PÄc uzkopšanas darbiem esmu atgriezusies savÄ darba vietÄ. SÄdÄt nav Ä«paši Ärti, jo atkal ir ievietota anÄlÄ tapa, taÄu darba uzdevumus neviens nav atcÄlis. JÄsašÄ·iro ienÄkušie e-pasti un jÄpÄrsÅ«ta kundzei... Darbojoties sajÅ«tu maigu vibrÄciju dupsÄ«. VibrÄcija kļūst uzstÄjÄ«gÄka un ilgÄka. MonitorÄ parÄdÄs uzraksts- steigšus pie manis kuce Pielecu kÄjÄs, un zvaniÅam skanot steigšus dodos uz kabinetu pie kundzes Kabineta vidÅ« atrodas žurnÄla galdiÅš. Uz galdiÅa ÄetrrÄpus atrodas apkopÄja. Rokas un kÄjas nofiksÄtas pie galda.KrÅ«tÄ«s iekarinÄti atsvari ar zvaniÅiem, apakšÄjÄs lÅ«piÅas ar Ä·ÄdÄ«tÄm arÄ« piestiprinÄtas pie galda. LÅ«pu Ä·ÄdÄ«tes smuki nostieptas... No šÄ« skata man draudziÅš sÄk atkal piebriest... -Redzu, ka kucei patÄ«k ko redz. DrÄ«kstÄsi papriecÄties...NostÄjies pie galvas....pÄrÄjo jau viÅa pati izdarÄ«s Izpildu rÄ«kojumu. ApkopÄja ar lÅ«pÄm norauj zvaniÅu no priekšÄdiÅas... Aiz sÄpÄm ievaidos. Tad paÅem locekli mutÄ un sÄk darboties. DraudziÅš diezgan Ätri sÄk attapties un sÄk no jauna piebriest. Kundze sÄk pÄrt apkopÄju. ApkopÄja turpina sÅ«kÄt skatoties man acis. Kundzes sitieni kļūst arvien stiprÄki, jo apkopÄjas acÄ«s saviešas asaras.Esmu gatavs eksplozijai un beidzu, taÄu apkopÄja locekli no mutes neizlaiž un turpina darboties.Kad peršana beidzas, mans loceklis tiek atbrÄ«vots -Tagad vari pateikties labdarei un drÄ«ksti viÅu izlaizÄ«t.. Steigšus dodos pie pavÄrtajÄm lÅ«piÅÄm...skats no apakšas brÄ«nišÄ·Ä«gs...sÄku darboties ar mÄlÄ«ti. Manu, ka Ä·ÄdÄ«tes arvien vairÄk nostiepjas un zvaniÅi dzied savu dziesmiÅu Atskan skaļi vaidi, no lÅ«piÅÄm nolido Ä·ÄdÄ«tes, un apkopÄja ar visu svaru piespiež manu galvu galdam -Jauka izrÄde dÄrgÄs...Tagad dodaties darba uzdevumos. Un jÄ, pieliec krÅ«šu zvaniÅus kuce. NevÄlos, ka pÄrvietojies pa biroju bez skaÅas Atgriežos darba vietÄ, pielieku krÅ«tÄ«m zvaniÅus, un turpinu iesÄktos darba uzdevumus. PÄc brīža no kabineta iznÄk apkopÄja, pienÄk pie galda un noskÅ«psta mani uz lÅ«pÄm, ar mÄli ielaužoties manÄ mutÄ...SajÅ«tu savas spermas garšu... -Paldies kucÄ«t. VakarÄ vÄl tiksimies... DupsÄ« sajÅ«tu vibrÄciju, steigšus dodos pie kundzes uz kabinetu... 1650 0 1 month ago
- DzÄ«ves ir Bezgala daudz, bet nobeigums viens... Visi mÄs gribam ticÄt,ka spÄjam dzÄ«vot un dzÄ«vojam priekš sevis! A...Vai sÄkumÄ dzÄ«vojam priekš sevis un domÄjam ka kad visu izdivosim un sasniegsim, bÅ«s iespÄja satikt?... !KÄdu ar ko turpinÄt DzÄ«ves ceļu kopÄ un sasniegt vÄl kÄdu mÄrÄ·us vai apskatÄ«t kas vÄl nav redzÄts un buuts! Vai atstÄt kautko pÄc sevis no abiem,lai daļa no katra mÅ«s abiem ir kas vairÄk un Vesels! DzÄ«vojam dzÄ«vi,bet viÅa nav MÅ«su! MÄs VienkÄrši viÅu IrÄjam un lietojam kÄ domÄjam ir pareizi vai labÄk apkÄrtÄjiem vai pašiem,tas jau kÄ katrÄm patÄ«kamÄk DzÄ«vot vai Prot!!! B...Vai meklÄjam un mÄÄ£inÄt visu jau dabÅ«t,atrast, satikt un nodzÄ«vot pÄc iespÄjas ilgÄk ar kÄdu ar kuru labi,silti un iespÄjams darÄ«t kopÄ Jau abi lai Labi!!! Daudzi... To sasniedza Daudzu gadus kÄ piemÄrus Tukštošiem gadus! Tas ir ļoti labi daudziem kÄ piemÄrs un arÄ« daudzu klupšanas akmens, uzveļot pienÄkumus uz sevi vai apkartejiem,jo tikai tÄ BÅ«tu Labi!!! Bet to nesasniedzot,atrodot daudzus vai neatrodot,bet neto, netos... Tagad dzÄ«vo vieni un neko nemeklÄ,bet ir arÄ« tÄdi kas turpina nepadoties un meklÄ kamÄr DzÄ«ves ceļš nav beidzies!!! iket30 1138 0 1 month ago
- Ar varu PaÅemtai ar varu, nezinu no kÄ mani ir iekšÄ šÄ« doma ir, bet tÄda ir. Vai nu ar mani nav labi vai tie ir kÄdi citi zemapziÅas akmeÅi. PatÄ«k šÄ« doma, gan skatÄ«ties porno video visu, kas saistÄ«ts ar skarbo sexu, ar varu pret pašas gribu- un protams, vagÄ«na rakstot jau kļuvusi mikla un sirds sitÄs straujÄk... varbÅ«t kÄds var izskaidrot, kÄpÄc šÄds sex patÄ«k vairÄk un gribas tÄdu, nekÄ romantisko... jo, tomÄr paÅemt ar varu pret pašas gribu nu nav tas pats kÄ klasisks sexs, protams, katrai lietai ir robežÄs, bet ta doma un vÄlme par skarbÄku un turot mani tik padrÄztai.. 2552 2 1 month ago
- BÄrs Es jauna un skaista meitene. Skaista mežģīÅu bodija un svÄrciÅos, ierodos kÄda klubÄ,pÄc saspringtas dienas. Nolemju pasÅ«tÄ«t sev kokteiliti un iet padejot. IzdzÄru pie bÄra vienu kokteili. Tad seko nÄkamais, es eju dejot, jÅ«tu, ka sÄk reibst galva, bet izdzerts ir maz. Lieki piebilst, ka kokteilis palika nepieskatits. Es jÅ«tot galvas reiboni, bet tÄdu mazu kaifa stÄvoklis, lÄnÄm dodos apsÄsties. ApsÄžos uz krÄsla un pie manis pienÄk klÄt vÄ«rietis, un piedÄvÄ aizvest mani mÄjÄs. Par cik saprotu, ka pati mÄjas netikšu, es arÄ« piekrÄ«tu. ViÅš izmaksÄ man vÄl vienu kokteili, es, protams, izdzÄru. MÄs ejam uz mašÄ«nu, viÅš kÄ džentlmenis atver durvis un palÄ«dz piesprÄdzÄties, jo redz kÄda stavokli esmu palikusi. Tad es saprotu, kas ar mani notiek, ka viÅš manam dzÄrienam piebÄris kaut ko klÄt, bet nu ir par vÄlu, jo mašÄ«nas durvis vairs atvÄrt nevaru. Blakus apsÄžas viÅš un es lÅ«dzos, lai atver durvis, ka pati tikšu mÄjas, bet viÅš mani sagrÄbj aiz rokas un saka, nÄ mazÄ šovakar Tu bÅ«si mana... ( neskatoties uz šo situaciju) man pÄkšÅi vagÄ«na paliek mikla... viÅš mani ved uz nomaļu vietiÅu, klusÄ istabiÅÄ... viÅš mani aiznes, jo es pat nostÄvÄt nevaru. Ieliek mani gulta un es saprotu, ka bÅ«s slikti un tas, kas tÅ«lÄ«t sekos bÅ«s.... viÅš piesien mani pie gultas,lai neaizmÅ«ku. Un mute ieliek man dvieli. Es pretojos, bet viÅš nÄk man tuvÄk un novelk man apÄ£Ärbu un tad viÅš ievaidas,,jo redz cik mana vagina ir slapja. ViÅš ar roku tai tuvojas, ieliek iekšÄ 2 pirkstiÅus un nolaiza tos un saka, ka man bÅ«šot tÅ«lÄ«t kÄrtÄ«gs sexs un to nekad neaizmirsÄ«šu. ViÅš uzvelk prezervatÄ«vu un atsien man rokas. Un tad no visas sirds ar dziļu grudienu mani drÄž no visas sirds, es kliedzu un viÅš turpina. ViÅš uzsit pa dibenu un saka, ka tÅ«lÄ«t es Tevi izvarošu. TÄ viÅš mani drÄž dažÄdas pozas un veidos un tÅ«lÄ«t beigs, tad izvelk locekļi un beidz man uz krÅ«tÄ«m... laikam bija tomÄr nedaudz laipns, ka nebeidza mani iekšÄ un bez... ( nav kontracepcija)TÄ, es guļu gultÄ, izvarota, asarÄm acÄ«s, bet tajÄ pat laikÄ ar orgasmu... no otras istabas iznÄk viÅa draugs un viÅi abi saka, ka tÅ«lÄ«t tu tiksi paÅemta otro reizi un to Tu nekad neaizmirsÄ«si un abi caurumiÅi tiks drazti... es saprotu, kas notiks un neļauju dibenÄ, jo sÄpes un bail... bet viÅiem vienalga un drÄž mani... tad kad viss beidzies, mani tomÄr aizved mÄjas un pieraksta manu numuru un saka, ka turpinÄsim citreiz... 2355 0 2 months ago
- FantazÄju par 2-3 džekiem. SveikiÅi. NekÄdi nevaru atrast 2-3 aktÄ«vus puišus, kuri mani paÅems hard priekšÄ. Esmu sissy slave kucÄ«te, kurai sexÄ pieÅemams pilnÄ«gi VISS! Nju bÅ«s kÄdi puiši, vai arÄ« jÄturpina fantazÄt? š Pie manis iespÄjams arÄ« palikt - LiepÄjÄ. VienÄ«gais kas nebÅ«s pieÅemams, brÅ«nais lÄcis š bet tÄ viss, Ä«paši cum, ZL, fistings..... Pati ikdienÄ nÄsÄju chastitty. Ä»oti patÄ«k kad moca manas oliÅas, staipa ÄnusiÅu mmmmm, vislielÄkÄ fantÄzija, ja kÄds džekiÅš ar tievu rociÅu iebrauktu manÄ caurumiÅÄ lÄ«dz pat elkonim... Ir drosminieki? 2507 0 2 months ago
- Kuru no Ŕīm lietÄm tu vÄlÄtos, lai es daru? Ideju un aktivitÄšu saraksts, ko dominÄjošas sievietes var izmantot ar saviem kukoldiem… lai viÅu Ä·ircinÄtu, pazemotu, disciplinÄtu, sodÄ«tu un mocÄ«tu. Liec viÅam izÄ£Ärbties kailam, kamÄr tu paturi drÄbes mugurÄ.Liec viÅam nometies ceļos tavÄ priekšÄ un noskÅ«psti tavas kÄjas.Liec viÅam uzrunÄt tevi par “Kundze”Liec viÅam noskÅ«pstÄ«t tavu dibenu… liec viÅam lÅ«gties, lai viÅš varÄtu laizÄ«t tavu anusu. NekÄdÄ gadÄ«jumÄ neļauj viÅam masturbÄt vai pieskarties savam dzimumloceklim bez Tavas atļaujas. ApsÄdies viÅam uz krÅ«tÄ«m un uzzini, ko viÅš darÄ«tu, lai viÅam ļautu noskÅ«pstÄ«t tavu klitoru. Ä»auj viÅam to gandrÄ«z noskÅ«pstÄ«t, bet atraujies, liec viÅam lÅ«gties.PaÅemiet pauzi, uzvelc viÅam uz sejas valkÄtas biksÄ«tes un uz brÄ«di izej no istabas, ļaujot viÅam padomÄt, ko vÄl jÅ«s varÄtu darÄ«t. Piesien viÅa sÄkliniekus pie kaut kÄ aiz muguras, lai viÅam tie bÅ«tu jÄrausta, lai pasmaržotu tavas biksÄ«tes vai noskÅ«pstÄ«tu tavu dibenu… paliec nepieejamÄ attÄlumÄ.Ieliec dildo pamatni viÅa mutÄ un liec viÅam tevi ar to apmierinÄt. Dari to tÄ, lai viÅa deguns iespiestos starp taviem vaigiem anusÄ. Liec viÅam nolaizÄ«t dildo tÄ«ru. Uzvelc viÅam pÄr galvu savas valkÄtÄs biksÄ«tes, lai viÅš varÄtu saost tavu smaržu. Liec viÅam tÄ gulÄt visu nakti. Veidi, kÄ ViÅu pazemot Liec viÅam valkÄt tavas biksÄ«tes vai apakšveļu, saÄ£Ärb viÅu kÄ franÄu kalponi.Liec viÅam veikt mÄjas darbus kailam vai Ä£Ärbtam sieviešu drÄbÄs.NokrÄso viÅam pirkstu/kÄju nagus.Liec nomazgÄt tevi/noskÅ«t kÄjas.Liec viÅam ar rokÄm mazgÄt tavas apakšbiksÄ«tes un apakšveļu.Liec viÅam uzlikt kakla siksnu un vest viÅu apkÄrt ar pavadu, kÄ suni. SaÄ£Ärb viÅu kÄ Ä«stu kuci, kas viÅš arÄ« ir, uzvelc siksniÅÄ piestiprinÄtu dildo un liec viÅam lÅ«gties to sÅ«kÄt. Liec viÅam valkÄt tavas biksÄ«tes vai apakšveļu zem savÄm parastajÄm drÄbÄm, kad viÅš dodas ÄrÄ vai uz darbu, lai viÅš pastÄvÄ«gi domÄtu par savu saimnieci.Liec viÅam masturbÄt TavÄ priekšÄ, liec viÅam lÅ«gt atļauju beigt, neļauj viÅam to darÄ«t, sodi viÅu, ja viÅš to dara.Liec viÅam sevi dupsÄt ar dildo.Liec viÅam nopelnÄ«t savu atlÄ«dzÄ«bu; piemÄram:Ä»auj viÅam noskÅ«pstÄ«t tavu dibenu pÄc trauku mazgÄšanas.1 minÅ«te prieka viÅam par 10 minÅ«tÄm tavÄm. 5 minÅ«tes baudas viÅam pÄc tam, kad viÅš liek tev 5 reizes sasniegt orgasmu. Ja domÄ, ka viÅš ir pelnÄ«jis orgasmu, liec viÅam beigt uz tavÄm kÄjÄm vai dibena un tad liec viÅam visu nolaizÄ«t.Liec viÅam nonÄkt lÄ«dz orgasma robežai un palikt tur, lÄ«dz Tu viÅam dosi atļauju. Kad tu dod komandu, viÅam ir jÄnonÄk lÄ«dz orgasmam 10 sekunžu laikÄ, pretÄjÄ gadÄ«jumÄ viÅš tiks sodÄ«ts un/vai viÅam nebÅ«s atļauts nsasniegt orgasmu vispÄr. (turi viÅu tÄdÄ stÄvoklÄ« 30 minÅ«tes, stundu… vai tik ilgi, cik vÄlies)VienmÄr liec viÅam tevi salaizÄ«t pÄc seksa.Kad izej ÄrÄ, pavÄli viÅam sasieties, bÅ«t kailam vai saÄ£Ärbtam kÄ meitenei un nometies ceļos pie durvÄ«m, gaidot tavu ierašanos.SaslÄdz viÅa locekli vienmÄr, kad Tev ir mÄnešreizes.SagÄdÄ viÅam zelta lietu. 1704 1 2 months ago
- ZÄ«mogs uz pieres. Es esmu Pauls. Man ir Äetrdesmit trÄ«s. PrecÄjies, vÄ«rietis, kas no Ärpuses ne ar ko neizceļas. Stabils darbs, sieva, dzÄ«voklis. Ikdiena kÄrtÄ«ga, sakÄrtota. TÄda, kÄdu no manis vienmÄr gaidÄ«ja. TÄda, kÄdu pats reiz ticÄju, ka vÄlos. Bet aiz šÄ«s fasÄdes… ...aiz šÄ« vÄ«rieša smaida, kamÄr sieva runÄ ar draudzenÄm pa telefonu… ...aiz šÄ« soļa uz darbu ar mapi padusÄ un tÄlruni kabatÄ… Tur dzÄ«vo kaut kas cits. Tur dzÄ«vo kluss Äuksts, ko es ilgi saucu par “nogurumu”. NepiepildÄ«ta vieta, kurai trÅ«kst… nevis mÄ«lestÄ«bas, ne laimes — bet atļaujas nolrist uz ceļiem.Es nezinu, kad tas sÄkÄs. VarbÅ«t toreiz, kad es internetÄ netÄ«šÄm uzgÄju pirmo blogu. TÄdu, kur kÄds vÄ«rietis bija aprakstÄ«jis, kÄ viÅa sieva viÅu pÄrvÄrta — nevis fiziski, bet iekšÄji. Par niecÄ«bu. Par klusÄjošu kalpu. Par kaut ko mazÄku. Es turpinÄju lasÄ«t. NaktÄ«s. Klusi. Neelpojot. Ar vienu roku uz peles, otru — sev biksÄs. Un ar laiku es sÄku saprast — es negribu bÅ«t tas, par ko mani visi uzskata. Es negribu bÅ«t noteicÄjs. Es negribu bÅ«t alfa-tÄviÅš. Es negribu bÅ«t pat vÄ«rietis. Es gribu bÅ«t kaut kas, kam pasaka priekšÄ, pavÄl. Es gribu bÅ«t beta-apakšÄjais. NÄ — vÄl zemÄks. Ne burts, bet tukšums bez vÄrda.Es sÄku domÄt... kas bÅ«tu, ja... ja kÄds mani uzrunÄtu? Ja kÄds man pavÄlÄtu? Ja es nespÄtu atteikt? Nevis tÄpÄc, ka nespÄtu fiziski — bet tÄpÄc, ka nepienÄktos.Un šÄ«s domas... tÄs kļuva par vajadzÄ«bu. SÄkumÄ tÄs bija tikai fantÄzijas. PÄc tam — porno lapu apmeklÄšana, bildÄ«šu un video klipu pÄtÄ«šana, onanÄšana. SÄkumÄ viss bija tikai par pakļaušanÄs un BDSM tÄmu, tad pamanÄ«ju nejaušas bildes, kurÄs vÄ«rieši — ne vÄ«rišÄ·i, bet kaut kÄ Ä«paši maigÄki — bija uzvilkuši sieviešu apakšveļu. KrÅ«šturi, stringi, augstpapÄžu kurpes. Es nesapratu, kÄpÄc tÄs mani tÄ uzrunÄja. No sÄkuma tÄs tikai vÄroju, tad sÄku saglabÄt. Bija kaut kas... uzbudinošs tajÄ pretrunÄ. VÄ«rietis, kas neizskatÄs kÄ vÄ«rietis, bet ar slÄptu, nospiestu vÄ«rišÄ·Ä«bu. SaturÄtu. Viltotu. ApklusinÄtu. Tieši tÄdu, kÄds biju es. Un es sÄku domÄt — kÄ bÅ«tu, ja tas bÅ«tu es?PirmajÄ reizÄ, kad es uzvilku sievas biksÄ«tes, manas rokas trÄ«cÄja. Es klausÄ«jos katrÄ skaÅÄ no istabas, vai viÅa nepamodÄ«sies. Tas bija naktÄ«. Es iegÄju vannasistabÄ, pieliecos pie veļas groza… Un tur tÄs bija. RozÄ, ar mežģīnÄm. TÄs smaržoja pÄc viÅas. PÄc sievietes, kura nekad nenojautÄ«s, ka viÅas vÄ«rs vairs neeksistÄ. Es tÄs uzvilku. Un sajutu kat ko dÄ«vainu — nevis vienkÄršu uzbudinÄjumu, bet kaut ko lÄ«dzÄ«gu padevÄ«bai, kÄ klusai kapitulÄcijai. KÄ atzinumam: “Es neesmu tas, kas domÄju, ka esmu.” Ne uzreiz, bet tajÄ mirklÄ«, kad audums pieskÄrÄs manai Ädai, kad gumija izstiepÄs ap maniem gurniem, kad mežģīnes aizsedza to, kas reiz bija vÄ«rišÄ·Ä«ba… es jutu, ka mans Ä·ermenis klusÄ«bÄ piekrÄ«t. Nevis protestÄ. Bet atplaukst. No tÄs dienas es vairs nebiju tas pats Pauls. Tas bija neatgriezeniski.SÄku lasÄ«t par šo tÄmu. MeklÄt stÄstus. Sekot blogiem. Daži runÄja par "sissy". Par lomu, kur vÄ«rietis tiek pakļauts, pÄrÄ£Ärbts, pÄrmÄcÄ«ts, pazemots un degradÄts. Un es sajutu, ka tas... tas nevis biedÄ, bet vilina un ļoti uzbudina mani. Nevis kÄ rotaļa. Bet kÄ atzÄ«šana. Es sÄku iedomÄties… KÄ bÅ«tu, ja man kÄds liktu uzvilkt krÅ«šturi? KÄ bÅ«tu, ja man kÄds pavÄlÄtu, kaut ko darÄ«t? KÄ rÄ«kojumu, kuru nav tiesÄ«bu apstrÄ«dÄt. Es vairs nebiju tikai "Pauls".Es sÄku sevi saukt citÄ vÄrdÄ. KlusÄ«bÄ. SavÄ galvÄ. JÅŖLIJA. VÄrdÄ, kas mani uzbudinÄja. VÄrdÄ, kas man neļÄva aizmigt. VÄrds, kas man liek trÄ«cÄt pat tad, kad tikai domÄju par to. VÄrds, kas atvÄra manÄ« iepriekš aizslÄgtu telpu, kurÄ Pauls nav gaidÄ«ts. Tas nebija tikai vÄrds. TÄ bija mana jaunÄ bÅ«tÄ«ba. Mana vÄjuma triumfs. Manas sievišÄ·Ä«bas uzvara.Kad tikai ar fantÄzijÄm vairs nepietika, es sÄku rÄ«koties. Man bija bail. Bet vÄl vairÄk — mani tas vilinÄja. KÄ magnÄts. KÄ neizbÄgams ceļš, pa kuru ejot tu zini — nebÅ«s iespÄjas atkÄpties un varbÅ«t arÄ« nevajadzÄs.PirmÄ lieta, ko pasÅ«tÄ«ju, bija melna korsete ar zeÄ·turu siksnÄm. Manas rokas svÄ«da, kad pievienoju to grozam. Tad sekoja garÄs sieviešu zeÄ·es ar mežģīnÄm. Tad melnas biksÄ«tes ar it kÄ vagÄ«nas izspiedumu, kurš ideÄli slÄpa manu, nu jau bijušo, vÄ«risÄ·Ä«bu. Tad legingi — zili, ar sarkaniem ziediÅiem. Tik sievišÄ·Ä«gi, tik nepieļaujami......tik ļoti uzbudinoši.Kad atnÄca pirmais iepakojums, es biju kÄ narkomÄns. Asinis sita deniÅos. Es to atvÄru klusumÄ, kad sieva bija darbÄ. PieskÄros audumam. PaslidinÄju to pÄri gurniem. Korsete bija stingra, satvÄra mani. ZeÄ·es iecirta augšstilbos. Kad man bija par maz es turpinÄju pasÅ«tÄ«t. Sekoja anÄlais dildo, melns, gluds un buttplugs ar pulti. Ar LED gaismÄm. TÄds, kas iemirdzas, kad aktivizÄts. Kad es to pirmo reizi ievadÄ«ju sevÄ« un iedarbinÄju... es vairs nejutu, kur beidzas mana sirds un kur sÄkas mana pazemÄ«ba.Kļuva arvien grÅ«tÄk to slÄpt. Katra jauna paciÅa nÄca ar spriedzi. Bet es nespÄju apstÄties. Es gribÄju vÄl. Es gribÄju vairÄk. Es gribÄju, lai kÄds man liek to visu nÄsÄt, pavÄl to darÄ«t.LÄ«dz šim — tas bija mans slepenais rituÄls. Bet iekšÄ brieda alkas pÄc kontroles no Ärpuses. KÄds, kurš redzÄtu mani tÄdu. KÄds, kurš man teiktu: "Uzvelc to. Atver muti. SÄdi, trÄ«cot."TÄ bija piektdienas nakts. Sieva bija izbraukusi pie draudzenes. Es biju viens. Un tas nozÄ«mÄja, ka es varÄju bÅ«t Ä«stais es. Ne slepeni. Ne uz brÄ«di. Bet pilnÄ«bÄ. Es pÄrslÄdzu telefonu uz klusuma režīmu, aizvilku aizkarus un atvÄru savu slepeno atvilktni. Tur bija viss: Melna korsete, legingi ar sarkanÄm puÄ·Äm, biksÄ«tes un mans rotaļlietu karalis – anÄlais plugs ar LED gaismu un pulti.Es vilku visu lÄnÄm. ApzinÄti. Es nostÄjos pie spoguļa. Es paskatÄ«jos uz sevi un ieÄukstÄju sev: "Tu neesi Pauls. Tu esi JÅ«lija."Es ieliku plugu. SÄkumÄ lÄni. Tad lÄ«dz galam. KÄ sodu. KÄ balvu. KÄ zÄ«mogu sevÄ«. Kad ieslÄdzu LED gaismu, mana mute pavÄrÄs bez skaÅas.TÄ sajÅ«ta – kÄdam piederÄt, kaut arÄ« neviena nav klÄt – tÄ bija kÄ mÄ«lestÄ«ba caur pazemojumu. Un tieši tajÄ brÄ«dÄ« tas notika. Doma. KÄ zibens. KÄ nepabeigts darbs, ko vairs nevar nolikt malÄ. Es iedomÄjos... nevis saraksti, nevis flirtu, nevis spÄli. SludinÄjums. Tikai viens teikums. Nevis kÄ uzaicinÄjums. Bet kÄ piedÄvÄjums sevi dzÄst. KÄ izmisuma kliedziens. KÄ piedÄvÄjums bÅ«t izmantotam.Un es iedomÄjos, ka kÄds uzraksta. NejautÄ neko. Tikai norÄda vietu. Un laiku. Un es zinu, ka man bÅ«s jÄbÅ«t tur. Nevis kÄ Paulam. Bet kÄ tukšai, uzbudinÄtai un trÄ«cošai JÅ«lijai.Es sÄdÄju pie datora ar – plugu, korseti, sviedriem uz pieres. EkrÄns man pretÄ« izstaroja bÄlu gaismu, bet mana dvÄsele dega. Man vajadzÄja sludinÄjumu. Bet vÄl pirms tÄ – epastu. Ne savu Ä«sto. Ne to, kas piesaistÄ«ts darbam, bankai, sievai. Man vajadzÄja slepeno. To, kurÄ es neesmu Pauls. To, kurÄ es esmu kaut kas... ko citi vÄ«rieši var izmantot. Bet kÄ to nosaukt? Es atvÄru reÄ£istrÄcijas logu un skatÄ«jos uz rindiÅu “Username”. TÄ mirdzÄja. TÄ gaidÄ«ja manu nodevÄ«bu sev. Es sÄku domÄt. Ne pÄrÄk acÄ«mredzamu. Ne "sissytoy69" vai "bottomslut". TÄdu, kas tikai tiem, kuri saprot, atvÄrs durvis uz manu bÅ«tÄ«bu. Un galvÄ sÄkÄs ideju virkne: meekobject, trulybeneath, servantpulse, hiddenuse, cleanobedient? Man vajadzÄja, lai šis vÄrds kļūst par manu simbolu. Par atslÄgu, ko tikai Ä«stie var atšifrÄt. Un, kad beidzot ierakstÄ«ju vienu variantu un sajutu sevÄ« trÄ«ci, es sapratu — tas bÅ«s tas (unspokenneed2025). NesacÄ«ta vajadzÄ«ba. NeredzÄta kaisle. Un gads — 2025 — kad viss sÄkas.Kad izveidoju sev pastu gugles pakalpojumÄ, es sajutu, ka…, tÄ nebija tikai jauna adrese. TÄ bija jauna identitÄte. Jauna forma. Mana slepenÄ mute, caur kuru kÄds mani beidzot varÄs padarÄ«t par neko. Kad e-pasts unspokenneed2025 bija gatavs, mani pÄrÅÄma dÄ«vains tukšums. Es skatÄ«jos uz mirgojošo kursoru. Gatavs gaidÄ«t vÄstules, pavÄles, vÄrdu “ierodies”. Bet… kÄ mani uzrunÄs? Man vajadzÄja vÄrdu. Ne tÄdu, kas kliedz: “Es esmu sissy!” Bet tÄdu, kas Äukst: “Es vairs neesmu viÅš.” Es sÄku meklÄt. Kaut kas, kas atgÄdina Paulu. Kaut kas, kas slÄpj sevÄ« JÅ«liju. Kaut kas, ko var pateikt… un es noliecu galvu domÄs.Manas skices un domas: Pia – no "Pauls" un "JÅ«lija", maiga, sievišÄ·Ä«ga. Pali – mazs, niecÄ«gs, neitrÄls. Jupi – rotaļīgi, bÄrnišÄ·Ä«gi, bez dzimuma. Lija – it kÄ parasta sieviete, bet arÄ« – asara, vÄjums. Piji – mÄ«ksts, kÄ ieÄukstÄts vÄrdiÅš kaklÄ. Lulja – viÅa, kas dzimst no “Pauls”. Palia – vÄrds bez dzimuma, bet jÅ«tams maigums. JuliP – kodÄts “JÅ«lija no Paula”. Pula – bÄ«stami tuvu, bÄ«stami netÄ«rs.Es murminÄju tos sev. IzrunÄju. IekšÄji. Tad skaļi un kÄdÄ brÄ«dÄ«... viens mani apstÄdinÄja. Palia. VienkÄršs. Ne pÄrÄk uzkrÄ«tošs. Bet – tikai es zinu, ko tas nozÄ«mÄ. Pauls. JÅ«lija. PazemÄ«ba. Viss vienÄ vÄrdÄ. Viss, ko var pateikt, skatoties man acÄ«s un sakot: "Palia, uz ceļiem!" Kad es to ierakstÄ«ju kÄ e-pasta parakstu, man nokrita pÄdÄjÄ maska. Un es ÄukstÄju sev: "No šodienas... es esmu Palia."Tagad, kad es beidzot atļÄvos sev to atzÄ«t — ka vairs neesmu tikai iedomÄs, tikai slapjos sapÅos un vÄrdos pie spoguļa — es sapratu: man jÄiet ÄrÄ. Nevis ÄrÄ pasaulÄ. Bet ÄrÄ no sevis. Es gribÄju, lai mani atrod. Un tam bija tikai viena vieta, kas šÄ·ita pietiekami nerÄtna, pietiekami tieša, bet vÄl arÄ« manis neskarta — gribu.lv.Es biju apmeklÄjis to jau iepriekš. LasÄ«ju. UzbudinÄjos. IedomÄjos, kÄ bÅ«tu, ja viens no tiem sludinÄjumiem bÅ«tu par mani. Vai... no manis. Šoreiz es nenoslÄpos. Es uzspiedu "ReÄ£istrÄties". Un tad atkal pienÄca tas brÄ«dis, kas lika man apstÄties. LietotÄjvÄrds. TÄds, kas nerunÄ klaji. Bet saka visu, kas jÄdzird. Es domÄju. Ilgi. RakstÄ«ju un dzÄsu. ServantWish? – pÄrÄk sirsnÄ«gi. QuietHole? – pÄrÄk kliedzoši. BoyToBelow? – interesanti, bet pÄrÄk konkrÄti. BendMe? – gandrÄ«z… JustThere? – pazemÄ«gi. Halfman? – skarbi, bet kaut kas uzrunÄjošs. MuteLust? – gandrÄ«z poÄtiski. NoControl? – manÄ sirdÄ« iedÅ«ra. KneelingSoul? – jau bÄ«stami tuvu. OnTheKnees. Un tur tas bija. OnTheKnees. Ne vÄrds. PozÄ«cija. PiederÄ«bas akts. Kad es to ierakstÄ«ju un reÄ£istrÄjos, manas rokas trÄ«cÄja. Tas bija tik neticami tieši un tomÄr — tikai tiem, kuri zinÄs, kÄ to lasÄ«t. Un tagad tas bija oficiÄli:“Sveiki, OnTheKnees – jÅ«su profils ir izveidots.” Es biju reÄ£istrÄts pazemÄ«bai. Un pasaule tagad varÄja mani atrast. Kad profils OnTheKnees bija gatavs, es kÄdu brÄ«di tikai skatÄ«jos uz tukšo sadaļu: “Par mani.” TÄ bija kÄ balta siena, pret kuru man bija jÄizkliedz viss, ko gadiem esmu slÄpis. Bet ne kliedzot — Äukstot. Tik, cik vajag, lai kÄds, kurš prot klausÄ«ties, saprastu. Es sÄdÄju ilgi. RakstÄ«ju vÄrdus. DzÄsu. RakstÄ«ju atkal. Es gribÄju bÅ«t neredzams, bet uzrunÄjošs. NelasÄms visiem, bet neizbÄgams tam, kurš zina, ko meklÄ. Un tad tas nÄca.VÄrdi, kuri plÅ«da no manis kÄ pazemÄ«bas rituÄls. Es tos uzrakstÄ«ju un nespÄju dzÄst.***No Ärpuses — klusums. No iekšpuses — nemiera kaisle.Es esmu vÄ«rietis (varbÅ«t vairs nÄ?), kurš pÄrÄk ilgi nesis sevÄ« vÄlmi tikt pakļautam.Neesmu aktÄ«vs. Neesmu skaļš. Esmu paklausÄ«gs. Un saprotu savu vietu.Ja tu mÄki klausÄ«ties starp vÄrdiem, Tu dzirdÄsi Äukstu: "Es esmu gatavs nomesties ceļos un..."...un tÄlÄk saki Tu.P.S. Man ir arÄ« savi TG blogi par Sissy un Cuckold tÄmÄm. Ja interesÄ, uzraksti privÄti.***Kad es nospiedu “SaglabÄt”, es sajutu, ka viss istabÄ kļuva klusÄks. Nevis tÄpÄc, ka pasaule apstÄjÄs. Bet tÄpÄc, ka tas beidzot tika pateikts. Vairs neviens nevarÄs teikt, ka es neko nemÄÄ£inÄju. Šis bija mans pirmais solis uz ceļiem. Un manas rokas trÄ«cÄja… PienÄca nÄkamÄ piemÄrotÄ diena. TÄ bija parasta un tomÄr neizbÄgama. Es sÄdÄju viens. Sieva atkal pie draudzenes. Es it kÄ atpÅ«tos no rutÄ«nas. Bet es jutu… ŠÄ« diena bija citÄda. ŠÄ« diena bija... kÄ vilkšana pretÄ« bezdibenim, kurÄ es jau sen gribÄju lÄkt. ManÄ« brieda spriedze. No rÄ«ta vÄl tikai domÄju. VÄl šaubÄ«jos. Bet pusdienlaikÄ — vairs nÄ. Es gribÄju tikt atklÄts. Ne kÄ Pauls, bet kÄ tas, kas slÄpjas aiz vÄrda OnTheKnees. Es atvÄru portÄlu. Rokas drebÄja, sirds sita. “Jauns sludinÄjums”. Bija jÄievada teksts. Es skatÄ«jos uz balto logu un lÄnÄm sÄku rakstÄ«t. VÄrdi nÄca paši. TÄ nebija radošuma izpausme. TÄ bija atklÄta padevÄ«ba.***Äau. Esmu parasts puisis, kurš sapÅo tikt salauzts un izmantots. Esmu gatavs bÅ«t tava rotaļlieta. Pakļauts. Kluss. NaktÄ« no 22. uz 23. datumu, ap pulksten trijiem, varu ierasties neuzkrÄ«tošÄ vietiÅÄ. Tavs vienÄ«gais uzdevums – norÄdi vietu. Es bÅ«šu tur. PazemÄ«gs. TrÄ«cošs. Gatavs pakļauties. PirmajÄ reizÄ – iespÄjama orÄla apkalpošana. Es piederÄšu tam, kurš mani pieÅems, noliks uz ceļiem un salauzÄ«s.***Kad es beidzu rakstÄ«t, bija tikai klusums un es. Un es nebiju vairs Pauls. Es biju OnTheKnees, kas lÅ«dz nevis sarunu, bet tikt izmantotam. Es nospiedu “PublicÄt”, un istabÄ uz mirkli palika pavisam kluss. Pat ledusskapis, kas parasti dÅ«c fonÄ, it kÄ aizturÄja elpu. Tikai es — un šis tukšais, dÄ«vainais siltums manÄs krÅ«tÄ«s. KÄ vainas un uzbudinÄjuma sajaukums. EkrÄns pret mani staroja balts. SludinÄjums bija dzÄ«vs, tas tur bija. Mani vÄrdi, manas alkas, es pats. Un tagad to var redzÄt… jebkurš. Es atslÄ«gu krÄslÄ. PieskÄros sev pÄr ceļiem. Manas plaukstas bija mitras. Elpošana Ätra. "Es esmu izteicies. Es vairs nefantazÄju."Es domÄju: “Un, ja neviens neatbild? Un, ja atbild? Kas, notiks?” Un vÄl dziļÄk: “Un, ja es nespÄšu? Un, ja es bÅ«šu pÄrÄk mÄ«ksts, pÄrÄk vÄjš, pÄrÄk... patiesi pazemots?” Bet tas bija neizbÄgami. Man vajadzÄja šo brÄ«di. Man vajadzÄja šo gaidÄ«šanu. TÄ bija kÄ pirmÄ nakts pirms Paula iznÄ«cÄ«bas, kÄ klusums pirms vÄtras. Un tieši tas bija visuzbudinošÄkais. NeziÅa, noklusÄjums, potenciÄls. Es skatÄ«jos pulkstenÄ«. TrÄ«s minÅ«tes kopš publicÄšanas. Es vÄl neelpoju pilnÄ«bÄ. ManÄ vÄderÄ – tauriÅi. KÄ pirmÄs sÄpes pirms piedzimšanas. Un kaut kur zem Ädas… ...kÄds sÄka ÄukstÄt: "Tu jau esi ceļos, Palia. Tagad tikai atliek gaidÄ«t, kad kÄds nÄks tevi salauzt."Bija pagÄjušas vairÄk nekÄ piecas stundas. Es biju jau gandrÄ«z atmetis cerÄ«bu. Manas domas staigÄja riÅÄ·Ä« kÄ sapÅi tukšÄ istabÄ. Un tad plink, paziÅojums, 1 jauna vÄstule. Rokas uzreiz kļuva aukstas. SirdÄ« iedÅ«rÄs. Es atvÄru. ViÅa ziÅa bija Ä«sa: "TÄ tu sevi reklamÄ, Palia? Tik smieklÄ«gi poÄtiski, ka gandrÄ«z noticÄju. Tu gaidi, lai kÄds tevi 'salauž'? Un ja nu salauž bez jautÄjumiem, sissy?" Es jutu kÄ asinis pieplÅ«st vaigos. ViÅš mani sauca vÄrdÄ, ko izvÄlÄjos sev. Bet ‘sissy’ skanÄja pazemojoši. Un viÅš to zinÄja. Es nezinÄju, vai atbildÄt uzreiz. Bet manas rokas jau rakstÄ«ja. Pirksti drebÄja.Es: JÄ, es gaidu. Es to nopietni. Ja tu esi tas, kas saprot, tad… es esmu gatavs.Atbilde atnÄca momentÄ.ViÅš: "Tu esi gatava, nevis gatavs! Tu? IzmisusÄ« Palia? Tu pat nevari uzrakstÄ«t kÄrtÄ«gi. Un vÄl piedÄvÄ 'orÄlu apkalpošanu'? Smuki teikts. Vai mute tÄ«ri izmazgÄta?"Es noriju siekalas. Es nezinu, vai viÅš bija dusmÄ«gs vai vienkÄrši izbaudÄ«ja manu trÄ«cÄšanu.Es: ... tÄ ir tÄ«ra. Es tikai vÄlÄjos bÅ«t noderÄ«ga. Pakļauta. Es varu…ViÅš: "Tu vari? Ko tu vari? RÄpot? ÄÄpstinÄt kÄ kucÄ«te? Tu domÄ, ka tu zini, ko nozÄ«mÄ 'salaušana'? Tu esi tukša vÄl pirms kÄds tev pieskÄries, Palia. VarbÅ«t tieši tÄdu es arÄ« meklÄju. Klausies, ja plkst. 02:55 tu stÄvÄsi pie skatu torÅa ar nolaistÄm acÄ«m – mÄs turpinÄsim. Ja nebÅ«si – nekad vairs neraksti."Es vairs nespÄju mierÄ«gi pasÄdÄt. Es trÄ«cÄju. ŠÄ« vairs nebija spÄle. Un es zinÄju – es bÅ«šu.ViÅš: "Piebrauksi no RÄ«gas puses. Pirms Aizkraukles — neliels ceļš uz meža pusi. Skatu tornis. Tev norÄdÄ«šu vietu, kur stÄvÄt. Tu apstÄsies ar pakaļu uz ceļa pusi. Es jau bÅ«šu klÄt. Es skatÄ«šos. Neko neteikšu. KÄ tu bÅ«si Ä£Ärbta?"Es: "Zili legingi ar sarkanÄm puÄ·Äm. Melnas apakšbiksÄ«tes, tÄdas… ar vagÄ«nas formu. PelÄka sporta jaciÅa virsÅ«. Bez krÅ«štura. Tikai korsete apakšÄ."ViÅš: "Tev ir anÄlais plug?"Es: "JÄ, man ir. AnÄlais plugs ar pulti un LED gaismiÅu. ViÅš vibrÄ. Mirdz. Es viÅu mÄ«lu… kad esmu viena."ViÅš: "Ok. Tas bÅ«s tevÄ«, kad atbrauksi?"Es: "JÄ, ja pavÄlÄsi. Es vÄlos, lai tas ir manÄ«… tieši tev dÄļ."ViÅš: "Tas bÅ«s tevÄ«. Bet izslÄgts. Pulti – paÅem lÄ«dzi."Es: "JÄ, bet… TÄ bÅ«s mana pirmÄ reize. Vai es drÄ«kstu paÅemt lÄ«dzi arÄ« maisiÅu ar parastÄm drÄbÄm, ja… ja es nespÄšu?"ViÅš: "Labi, mÄ«kstais! Tu atbrauksi pÄc manis. Es jau gaidÄ«šu. Tev nevajadzÄs meklÄt. Tu redzÄsi mani. Es klusÄšu. Tu rÄdÄ«si sevi. Aizdedz cigareti. PastaigÄ ap auto. LÄni. Ja, tu bÅ«si pieÅemama, es palikšu!"Es: "JÄ… Es saprotu. Un… es bÅ«šu tur. KÄ solÄ«ts. Es vÄl nezinu… Kad atbraukšu… ko tieši man bÅ«s jÄdara? Kad tu bÅ«si tur? LÅ«dzu… tikai, lai es zinu…?"ViÅš: "Ja es tevi apmierinu – tu noliec cigarešu paciÅu un pulti uz savas mašÄ«nas kapota. Tie paliek man. Tad ej uz torni, bez steigas, neskaties atpakaļ. UzkÄp pirmajÄ lÄ«menÄ«. VÄro. Ja es paÅemu pulti – tu noliecies. ÄetrÄpus. Ar pakaļu pret kÄpnÄm. GaidÄ«si, kamÄr es kÄpju. Kad tavs plugs iemirdzÄsies, tu bÅ«si mana!"Es: "JÄ… Es saprotu… Es jau jÅ«tu to, ko vÄl neesmu piedzÄ«vojusi… Un… es pakļaušos."ViÅš: "Tad pakļaujies tagad. Vairs nekÄdu jautÄjumu. Tikai klusums. Tikai ceļš lÄ«dz manai Änai."IstabÄ bija kluss. PÄrÄk kluss. Es jutu, kÄ manas plaukstas svÄ«st, pirms vÄl esmu pieskÄries drÄbÄm. TÄs gulÄja man priekšÄ — kÄ pavÄles forma, nevis apÄ£Ärbs. Zilie legingi ar sarkanÄm puÄ·Äm. PelÄkÄ jaciÅa. Melnas apakšbiksÄ«tes ar viltus sievietes reljefu. Korsete, un kÄ pÄdÄjais — plugs. Es vÄl biju Pauls. VÄrds. Seja. Ikdiena. Bet Ä·ermenis jau nodevÄs citai formai. Es novilku kreklu. Bikses. Apakšbikses. StÄvÄju kails. PaÅÄmu plugu un ievietoju. Tas iekrita manÄ«, kÄ atslÄga slÄdzenÄ, kur tai ir jÄbÅ«t. Manas rokas trÄ«cÄja, kad uzvilku melnÄs biksÄ«tes. TÄs apÄ·Ära manu locekli kÄ izsmieklu. KÄ tÄdu, kura nav jÄbÅ«t. Es pievilku korseti. Stingri. TÄ sažÅaudza mani, padarÄ«ja sÄ«kÄku. Tad legingi, zili ar sarkaniem ziediem, kÄ manas vÄlmes zÄ«mÄjums uz augšstilbiem. Un tikai tad — ļÄvu sev ieskatÄ«ties spogulÄ«. Tur nebija Pauls, tur bija figÅ«ra, kas bija ceÄ¼Ä uz padevÄ«bu. TÄs skatiens bija mazs. Pazudis. Gatavs. Pults. Es to paÅÄmu. MaisiÅÄ ieliku parastÄs drÄbes. ViÅš atļÄva. Es nebiju stipra. Bet es braucu. Un viss, kas es biju — trÄ«cÄja kopÄ ar auto gaismÄm tumsÄ. Tumsa bija tik bieza, ka lukturi šÄ·ita nepietiekami.Ceļš — tik taisns un garlaicÄ«gs, bet katrs metrs mani rÄva tuvÄk liktenim, kuru izvÄlÄjos pati. MašÄ«nÄ bija silti. PÄrÄk silti. Manas plaukstas bija slapjas. Un ik reizi, kad kÄja nospieda gÄzi, spiediens plugÄ pavÄstÄ«ja: “Tu vÄl vari apgriezties. Bet tu negribi.” Rokas uz stÅ«res bija viegli saspringtas, bet ne jau no satiksmes. Es domÄju tikai par vienu — Vai viÅš jau tur stÄv? Vai viÅš jau gaida mani? Un dziļÄk: Vai viÅš mani paÅems? Vai viÅš mani gribÄs? Radio bija izslÄgts. PÄrÄk daudz trokšÅu galvÄ. Un katra doma tur kļuva arvien skaidrÄka, arvien nežÄlÄ«gÄka: "Tu vairs neesi Pauls. Tu tikai vadi viÅa auto uz vietu, kur viÅš pÄrtaps." Kad es iegriezos mazajÄ ceÄ¼Ä uz mežu, stÅ«re bija smaga. Ne no svara, bet no apziÅas, ka katrs šis pagrieziens aizved uz sevi pazemojošÄku virzienu. Koki noslÄdza debesis. Un lukturu gaisma metÄs garÄm zariem kÄ vainas domas, kuras tu it kÄ izstÅ«mi, bet kuras atgriežas ar katru spogulÄ« ieraugÄmo atspulgu. Es pÄrbraucu pÄri pÄdÄjai izciļÅainajai taciÅai, lÄ«dz ieraudzÄ«ju viÅu. MašÄ«na. Tikai siluets. Bet viÅš tur bija. Manas krÅ«tis bija saspiestas zem jaciÅas, mans plugs bija piesÄtinÄts ar smagu sevis atdošanas sajÅ«tu. Un, kad es apstÄdinÄju auto un izslÄdzu gaismas, es sÄdÄju tajÄ tumsÄ, vÄl pÄdÄjo reizi kÄ Pauls, bet ar sirdÄ«, jau kas cits.Durvis atvÄrÄs ar tik klusu skaÅu, ka tas bija gandrÄ«z sÄpÄ«gi. VÄjš iešÄvÄs man sejÄ ar aukstumu, kas šÄ·ita — nevis no dabas, bet no likteÅa. Manas plaukstas palika sastingušas uz stÅ«res, it kÄ vÄl mÄÄ£inot neatdot sevi pašas izvÄlÄtajam ceļam. Un tajÄ brÄ«dÄ« man patiešÄm gribÄjÄs iekÄpt atpakaļ. Nevis fiziski. Bet eksistenciÄli. IekÄpt atpakaļ sevÄ«. ManÄ galvÄ atskanÄja doma, tik klusa, bet tik kliedzoša: "Tu vari vÄl. Tu vari vienkÄrši aizbraukt. Tevi vÄl neviens nav redzÄjis. Tu vÄl esi Pauls." Un šÄ« doma trieca cauri visam Ä·ermenim kÄ zibens no iekšienes. Manas kÄjas drebÄja ne no aukstuma, bet no sava vÄjuma pÄdÄjÄs cerÄ«bas.Es tur stÄvÄju — vienÄ pusÄ atvÄrta auto durvju gaisma, otrÄ pusÄ tumšs mežs, un siluets, kas neko neteica. Un tieši tÄpÄc tas bija vÄl spÄcÄ«gÄk. Jo viÅš neprasÄ«ja, lai es nÄku. ViÅš tikai bija tur. Un tas lika man atdoties. Es izkÄpu. Viena kÄja pÄc otras. LÄni. Kad abas kÄjas pieskÄrÄs zemei, mana sirds pÄrgÄja Äukstos. PulsÄjošÄ klusumÄ. Es aizvÄru durvis. TÄs aizvÄrÄs kÄ vÄks virs pÄdÄjÄs domas par “nÄ”. Un es elpoju. DzirdÄju sevi. Sajutu plugu sevÄ« kÄ pulksteni, kas skaita sekundes atpakaļ. Es joprojÄm biju Pauls. Bet viÅa Äna jau vilka mani sev klÄt. Un es gÄju — nevis pretÄ« viÅam, bet prom no sevis.Es aizdedzinÄju cigareti ar pirkstiem, kas vÄl trÄ«cÄja. SÄ«ks klikšÄ·is. Liesma. DÅ«mu vilnis. Un viss, kas es biju iepriekš, — sadega pelnos. Es sÄku staigÄt ap mašÄ«nu. LÄni. TÄ, it kÄ sakopotu domas pirms brauciena. Bet es zinÄju, ko daru un es zinÄju, ka viÅš arÄ« zina. ViÅš mani vÄroja. ViÅa siluets stÄvÄja netÄlu, dažu metru attÄlumÄ. Atspiedies pret savu auto. Un tad es viÅu redzÄju skaidrÄk. VarbÅ«t pÄrÄk skaidri. VarbÅ«t pÄrÄk… nepiedodami tieši. Jauns, aptuveni divdesmit pieci. ViÅa seja mierÄ«ga, neaizsniedzama, bet ne auksta. TÄ bija vienaldzÄ«ba, kas saka — "ja ne tu, bÅ«s cita." ViÅa galva bija pilnÄ«bÄ skÅ«ta un šis mazais vizuÄlais trieciens mani satricinÄja no iekšpuses. Es nejutu bailes, es nejutu trauksmi. Es jutu spiedienu zem korsetes. ViÅš bija Ä£Ärbies vienkÄršÄ sporta kostÄ«mÄ. TÄ bija figÅ«ra, nevis personÄ«ba. Dominants, ne sarunu biedrs. Un tas… tas mani padarÄ«ja vÄl niecÄ«gÄku. Katru reizi, kad es ievilku dÅ«mu, kad es spÄru soli tÄlÄk uz apli ap auto, es zinÄju, ka viÅš to redz. Un katru brÄ«di es lÅ«dzu, kaut viÅš neapstÄjas vÄrot. LÅ«dzu, kaut vÄl nebeidzas šis klusuma vÄrtÄjums. LÅ«dzu, kaut viÅš izvÄlas mani. Un es vairs nebÄgu no šÄ«s domas.Esmu izsmÄÄ·Äjusi. VÄl pÄdÄjais vilciens — nevis nikotÄ«ns, bet cerÄ«bas pÄdÄjÄ elpa. Mani pirksti satver cigarešu paciÅu, kreisajÄ plaukstÄ — pults. Mana gaita — ne Ätra, ne lÄna, kÄ iesvÄtÄ«šanas ritms. Tas ir ceļš bez skaÅÄm. ViÅš stÄv, joprojÄm nekustÄ«gs, kÄ aizvÄrtas durvis, kas tomÄr ved iekšÄ — tevÄ« pašÄ. Es pienÄku pie kapota. Virsmas atspulks rÄda mani — svešu. Skatiens uz leju, galva noliekta. Es piepaceļu rokas. TÄs mazliet dreb un es noliek cigarešu paciÅu. Uz tÄs — pulti. PrecÄ«zi. Simetriski. KÄ divi simboli. IznÄ«cinÄtais ieradums un nodošanÄs vadÄ«bai. Es vÄl apstÄjos. PÄdÄjo reizi, tikai mirkli. Jo tur, pie kapota, palika viss, kas man vÄl bija no Paula. Tad es pagriezos un gÄju. Prom no paciÅas, prom no pults. Prom no atbildÄ«bas. Uz torni.PakÄpiens un vÄl viens. Koka virsma ÄÄ«kst nedaudz. NekÄ dramatiska. VienkÄrši — pierÄdÄ«jums, ka tava klÄtbÅ«tne atstÄj pÄdas. Gaismas nav. Tikai silueti. Un klusums ir spiedošÄks par jebkuru elpu. KÄpju. LÄni. Un tad sajÅ«tu. Gurni. Tie viegli šupojas. VienkÄrši... sievietes gaitÄ. Ne apzinÄti, ne tÄpÄc, ka cenšos, bet tÄpÄc, ka beidzot nelieku sev pretoties. Es kļūstu par to, kas manÄ« šÅukstÄja visu dzÄ«vi. Es ļauju Ä·ermenim izteikties klusumÄ, kur neviena balss vairs netraucÄ. Esmu apstÄjies pirmajÄ lÄ«menÄ«. Tur, kur gaisma no zemes vÄl piekļūst. Tur, kur signÄls vÄl jÅ«t pulti. StÄvu, elpoju. Mans Ä·ermenis, pats sev stÄsta: “Es kļūstu par apakšÄjo.”Es redzÄju. Netieši. Ar acu kaktiÅu, ar elpas sasprindzinÄjumu, kas iezÄ«mÄjÄs krÅ«tÄ«s kÄ spriedzes loks. ViÅš pienÄca pie manas mašÄ«nas. Stingrs solis. MÄrÄ·tiecÄ«gs. Bez šaubÄm. ViÅš nekavÄjÄs, neapstÄjas — vienkÄrši paÅÄma. ViÅa roka pacÄla cigarešu paciÅu. Tad — pulti. PrecÄ«zi tÄ, kÄ mÄs bijÄm vienojušies. Bez neviena vÄrda. Bez skatiena. Tikai klusa, nežÄlÄ«gi skaista pieÅemšana: "Tu esi derÄ«ga." Es aizvÄru acis tikai uz mirkli. Un tajÄ mirklÄ« es sev teicu — tas ir noticis. Atpakaļceļa vairs nav. Es biju paÅÄmusi šo ceļu, es to noslaucÄ«ju sev zem kÄjÄm un nometos uz tÄ ceļos. Burtiski. Es noliecos. TÄ, kÄ bijÄm vienojušies – ÄetrÄpus. Manas plaukstas pieskÄrÄs koka klÄjumam. Ceļi balstÄ«jÄs, kÄ bÅ«tu meklÄjuši šo vietu visu dzÄ«vi. Mugura dabiski noliecÄs. Gurni – atsegti, bet ne izaicinoši, pieÅemšanÄ. Un tad viÅš nÄca. PakÄpiens. Otrs. Tuva klÄtbÅ«tne, ko nejÅ«t ar Ädu — bet kaut kur dziļÄk. Un tad — tas notika. Plugs iedegÄs un iedÅ«cÄs manÄ miesÄ un mana miesa... atbildÄja. Manas acis neskatÄ«jÄs, mute klusÄja. Bet Ä·ermenis ÄukstÄja sev: "ViÅš mani izvÄlÄjÄs. Un tagad es vairs nepiederu sev. Es esmu viÅa." Plugs dÅ«c. Es stÄvu ÄetrÄpus — instinktÄ«vi, kÄ gaidÄ«dama. ViÅš pieiet. NekÄdu sveicienu, nekÄdu ievadu. Tikai troksnis — saitÄ«tes ÄirkstÄšana. PavadiÅa. Virs galvas sajÅ«tu viÅa roku, metÄla klikšÄ·is — ap kaklu. Zema balss: “No šÄ« brīža tu tiksi vesta, kÄ kuce!” ViÅš liek man piecelties. Ar stingru roku norauj pelÄko jaku no maniem pleciem: “Šo tev vairs nevajadzÄs. VÄ«riešu versija – beigusies.” ViÅš pieliecas man klÄt, atvelk legingus tieši virs pluga, tie viegli ÄÄ«kst. ViÅš izveido caurumu, izplÄš to plaši vaļÄ. Plugs kļūst redzams. LED iemirdzas spožÄk. “ParÄde sÄkas, kucÄ«t.” KlikšÄ·is. VibrÄcija. Plugs vibrÄ. ViÅš redz. “Vai tev patÄ«k bÅ«t izliktai apskatei, mauciÅ?” Es nespÄju atbildÄt un viÅš to nemaz negaida. ViÅa roka satver manu zodu, atspiež manu muti vaļÄ. Izlietots, piepildÄ«ts prezervatÄ«vs. Silts. Smaržo pÄc viÅa. ViÅš ieliek to man mutÄ. “Tagad kÄp augšÄ man pa priekšu. Turot šo savÄ mutÄ kÄ cienastiÅu, kuce.” Es kÄpju, ar prezervatÄ«vu mutÄ. ViÅš seko man aiz muguras. Ar pavadiÅu, kas katru brÄ«di var mani paraut atpakaļ.“Tev patÄ«k vai ne, sÅ«kÄtÄj?” KlikšÄ·is. Cita vibrÄcija. “Neaizmirsti, ka tavs vienÄ«gais darbs šobrÄ«d ir trÄ«cÄt un rÄdÄ«t man savu spožo caurumu.” Ar katru pakÄpienu augstÄk, pavadiÅa pievelkas ciešÄk. ViÅa elpa uz kakla. ViÅa smiekli man ausÄ«. Un mute, pilna ar to, kas mani padarÄ«ja par neko. PÄdÄjais pakÄpiens. Mugura mitra no baiļu sviedriem. PrezervatÄ«vs joprojÄm mutÄ. ViÅš nenoÅem pavadiÅu. ViÅš neapsÄžas. ViÅš stÄv. Un vÄro. ViÅš pievelk pavadiÅu. Pavelk mani kÄ kuci uz balkona: “Skaties lejÄ. TÄ bija tava pasaule.” Es paskatos. Mans dibentiÅš izliecas, legingu caurums atklÄts, LED mirgo starp vaigiem kÄ sirÄna. Un es dzirdu tikai viÅu, tikai viÅa zemo balsi, kas vairs nejautÄ: “Tu zinÄji, kÄ tas beigsies, vai ne? Tu zinÄji, ka pÄc šÄ«, tu bÅ«si tikai kuce. Nevis vÄ«rietis. Bet, piesmiets sissy?” ViÅš pavelk pavadiÅu uz leju. Mana galva tiek spiesta tuvÄk grÄ«dai. Plugs dÅ«c. Es esmu uz ceļiem. Nevis simboliski, bet fiziski. KÄ priekšmets. KÄ lieta. KÄ grÄ«das daļa. ViÅš nostÄjas manÄ priekšÄ. ViÅa loceklis jau ir ÄrÄ. ViÅš neko nejautÄja. ViÅš vienkÄrši izlÄma: šÄ« mute – ir domÄta viÅam. PrezervatÄ«vs man mutÄ. ViÅš paskatÄs uz mani: “PagaidÄm izÅem. Tu esi gatava reÄlajam saturam.” Es paklausÄ«gi atveru muti. PrezervatÄ«vs krÄ«t ÄrÄ. ViÅa roka tur man zodu. ViÅa loceklis stÄv kluss, bet draudošs. “Tu zini, ko jÄdara. Tev tas jÄdara pašai, kuce!” Es noliecos. Bez lepnuma. Bez kauna. Tikai mute. Un viÅš. Un, kad es tuvojos, es zinu vienu: šis ir tas punkts. ViÅa roka nevirza mani, tÄ tikai tura pavadu, mierÄ«gi, stingri — kÄ atgÄdinÄjums, ka es neesmu šeit nejauši. Es noliecu galvu, mute atvÄrta, viÅa prezervatÄ«va garša vÄl joprojÄm iekšÄ. Es nepieskaros viÅam ar rokÄm. Es nepÄrvaldu šo rÄ«cÄ«bu. Es vienkÄrši pakļaujos tÄs loÄ£ikai. Manas lÅ«pas pieskaras viÅam. ViÅš vÄl nesaka neko. “NesÅ«kÄ kÄ padauza,” viÅš beidzot šÅÄc. “SÅ«kÄ kÄ priekšmets, kuru izmanto vÄ«rieši pÄc darba. It kÄ esi tualete, ne kuce.” Es mÄÄ£inu neaizrÄ«ties. Mana elpa kļūst sekla. Plugs vÄl joprojÄm dÅ«c. Mani vaigi sarkani no pazemojuma, nevis piepÅ«les. ViÅš nospiež pulti. PlugÄ vibrÄcija sit sinhroni ar manas mutes kustÄ«bÄm. Un tas nav grÅ«ti. Tas nav sarežģīti. Tas ir skaudri dabiski.“Redzi? Tu nepretojies. Tavs Ä·ermenis sen ir nolÄmis bÅ«t par neko. Tu tikai mÄÄ£inÄji tÄlot vÄ«rieti.” ViÅš ievelk elpu, ne aiz baudas, bet kÄ vÄ«rietis, kas novÄrtÄ, ka ieguvis lÄtu, pakļÄvÄ«gu preci, kas nerunÄ. ViÅš nenobeidz. ViÅš neļauj man noticÄt, ka bÅ«šu piepildÄ«ta. ViÅš vienkÄrši izvelk savu locekli. Bez vÄrdiem. Bez paldies. Un mana mute paliek atvÄrta. Nevis kÄ gaidot, bet kÄ pieradinÄta tÄdai bÅ«t.ViÅš neatkÄpjas. Es vÄl esmu uz ceļiem. PavadiÅa pie kakla. PlugÄ — viÅa pulss. ViÅš, neatraujot skatienu no manis vienkÄrši pÄriet nÄkamajÄ lÄ«menÄ«. ViÅa bikses nokrÄ«t. ViÅš izvelk vienu kÄju no biksÄm, tÄs paliek ap otras kÄjas potÄ«ti. ViÅš pagriežas ar muguru, paceļ vienu kÄju uz margas. StÄv virs manis. KÄjas plati, ar rokÄm paplÄšu savu dibenu: “Tu zini, kÄ kalpo netÄ«ras padauzas? Laizi!” Es pieliecos un sÄku laizÄ«t. “NeapstÄjies, kamÄr es neteikšu. Tev vairs nav teikšanas!” Un es turpinu. Mute. Deguns. Äna. Tikai viÅš. Tikai šÄ« brīža perversums. “Tagad tu zini, kas esi kļuvusi un tas ir tikai sÄkums tavam ceļam.”ViÅš mani atgrūž, kad ir izbaudÄ«jis tik cik vÄlas. ViÅš uzvelk bikses. Bez ceremonijÄm. It kÄ nekas nebÅ«tu noticis. It kÄ es bÅ«tu tikai elpa starp viÅa nÄkamajiem soļiem. Es vÄl esmu uz ceļiem. Neviens man to neliek. Bet es neceļos. ViÅš izvelk cigareti. Aizdedzina. Pirmais vilciens — dziļš. Nevis relaksÄcijai, bet kontrolei pÄr klusumu. ViÅš pietuvojas. NostÄjas virs manis. “Uz ceļiem ir tava Ä«stÄ vieta, vai ne? Paver muti... jÄ, tÄ. Atver plašÄk.” Es paklausu. Mute. Klusa. Pieejama. ViÅš ievelk dÅ«mu vÄlreiz. IzpÅ«š tos manÄ sejÄ. Un tad… pirmÄ pelnu deva man mutÄ. Mana mute ir viÅa pelnutrauks. ViÅa skatiens tieši manÄ«. ViÅš izmet izsmÄÄ·i. “Neaizver savu muti. Nespļauj. Turi. Tu vÄl neesi apglabÄjusi savu cieÅu pilnÄ«bÄ.” ViÅš pasper soli atpakaļ. AtskatÄs. PaÅem savu izlietoto prezervatÄ«vu. Ieliek to man mutÄ starp pelniem: “PÄrkod to! Tu taÄu sapÅo par tÄ saturu vai ne?” ViÅš stÄv man blakus. Nevis klÄt. ViÅš ir augstÄk. Es zemÄk. Es pÄrkožu to - mitrums. “Nerij, kuce! Paver muti!” ViÅa spļÄviens. LÄns. PÄrdomÄts. SulÄ«gs. Tieši man mutÄ. ViÅš nesaka neko. ViÅš tikai nolaiž galvu pietiekami tuvu, lai svars, kas nÄk kopÄ ar katru pilienu, padarÄ«tu mani vÄl dziļÄk par to, kas jau esmu kļuvisi. “JÄ... tÄ tagad esi tu. Norij! Labi! Tagad varam piefiksÄt.” ViÅš izvelk no kabatas flomÄsteri. Es tikai dzirdu vÄciÅa klikšÄ·i. Un viÅa pirksti jau man pie zoda. ViÅš paceļ manu galvu uz augšu. SkatÄs acÄ«s, it kÄ cauri manai dvÄselei. Un tad – viÅa roka raksta. Uz manas pieres. Es neredzu. Es tikai jÅ«tu. Katrs burts kÄ zÄ«mogs. KÄ vÄrds, kuru es vairs nekontrolÄju. ViÅš beidz. Nesaka, kas uzrakstÄ«ts. ApskatÄs. VÄrtÄ. ViÅš nofiksÄ skatienu. Tikai dažas sekundes. Tad neko nesakot, paÅem manu jaciÅu — un nomet to lejÄ no torÅa.TÄ, it kÄ tas bÅ«tu atkritums. Un tieši tÄ es jÅ«tos, bet mani tas uzbudina. ViÅš pieiet pie kÄpnÄm. ApstÄjas. PaskatÄs uz mani pÄdÄjo reizi. Un ar skatienu, ne vÄrdiem, iznÄ«cina pÄdÄjo “Paula” palieku manÄ«. ViÅš dodas lejÄ. Es nekustos vÄl dažas minÅ«tes. Tikai, lai šajÄ klusumÄ paliktu vÄl mirkli — šajÄ, kas bija mana pirmÄ Ä«stÄ pazemojošÄ sagraušana. Tad es arÄ« lÄni kÄpju lejÄ. Bez steigas, ar viÅa uzlikto siksnu man uz kakla. Ar trÄ«cošÄm kÄjÄm. Ar plugu vÄl sevÄ«. Ar viÅa zÄ«mÄjumu uz pieres. Kad es nonÄku lejÄ, viÅa auto jau sen ir prom. Neviena nav. Neviens cits to nezin. JaciÅa guļ turpat — netÄ«ra, samÄ«dÄ«ta, kÄ atgÄdinÄjums par to, kas esmu kļuvis. Es paceļu to, uzvelku, bet zinu — tas vairs mani neaizsedz. Es iekÄpju savÄ auto. Aiztaisu durvis. AizslÄdzu. Un tad es paskatos spogulÄ«. Mana seja netÄ«ra. LÅ«pas un zods vÄl mitrs. Un uz pieres — viÅa uzraksts. ŠŠŠ¢Š£Š„. Man elpa apraujas. Es to izlasu vÄlreiz. Un es pasmaidu. Ne aiz prieka. Aiz piepildÄ«juma. Es esmu pazemots. Es esmu apzÄ«mÄts. Es esmu viens. Un es esmu laimÄ«gs. Vai es to darÄ«tu vÄlreiz? JÄ. Un vÄlÄtos krist vÄl zemÄk. Motors rÅ«c. TumsÄ es redzu tikai savas rokas uz stÅ«res, savu atspulgu sÄnu logÄ. Un uz pieres — ŠŠŠ¢Š£Š„. Ne burti. Spriedums. Uz lÅ«pÄm vÄl pelnu, spermas, siekalu un viÅa klÄtbÅ«tnes garša. Plugs vÄl ir manÄ«, bet kluss. Es to sajÅ«tu pie katra bedres uz ceļa. Es nejÅ«tos netÄ«rs. Es jÅ«tos Ä«sts. “ŠŠµŃŃŃ . JÄ.” Es Äukstu to sev. Ne tÄpÄc, ka kÄds lika. TÄpÄc, ka es izbaudu šÄ« vÄrda smagumu. Un kaut kur dziļi sevÄ«, braucot ar šo uzrakstu uz pieres, es smaidu. Jo es zinu, ka šÄ« nebija pÄdÄjÄ reize. Es to vÄlos!!! 3135 2 3 months ago
- KrÄpniece 3 Braucam mÄjÄs abi ar vÄ«ru. "Nez, kas viÅam šodien noticis ... uz seksšopu aizveda, tÄds dÄ«vains. Gribošs, to var redzÄt ..." paskatos uz viÅu....uzmanÄ«gi skatÄs uz ceļu, brauc prÄtÄ«gi ..." smuks viÅš man. Bet man gribas arÄ« ko citu, tÄdÄļ arÄ« ielaidos ar darba biedru..." atceros dÄku ar viÅu arÄ« atceros, kÄ vÄ«rs pieÄ·Ära. "Nez ko viÅš tagad iedomÄjies, tÄds dÄ«vains pÄdÄjÄ laikÄ, Ä«paši jau šovakar." Esam apstÄjušies. Neesmu manÄ«jusi nemaz, ka esam iebraukuši lielveikala stÄvlaukumÄ. IzbrÄ«nÄ skatos ÄrÄ.... viÅš mani pagriež pret sevi. SaÅem manus vaigus skÅ«pstam mmmm, tas ir tiiik firši. Ä»aujos viÅa kaislei, viÅa lÅ«pÄm. JÅ«tu, ka viÅš grib mani. Es viÅu arÄ«. KaislÄ«gi skÅ«pstamies. Ilgi. JÄ, gribu viÅu ... palieku jau mikla. KaislÄ«gÄka, aktÄ«vÄka. ViÅß mani glÄsta arvien aktÄ«vÄk, glÄsta manas kÄjas .... viÅa plauksta slÄ«d pa manÄm kÄjÄm, zeÄ·e mazliet Äaukst ... lÄ«dz viÅš ticis zem maniem svÄrkiem, spÄlÄjas ar zeÄ·u maliÅu mmmm, jÅ«tu viÅa glÄstus brīžiem pa zeÄ·i brīžiem pa manu kailo kÄju tikai daÅŗus centimetrus no biksÄ«tÄm. LÄ«dz arÄ« tÄs tiek aizsniegtas. Es iiedegos kaislÄ. "JÄÄÄÄ ... gribu viÅu" nodomàju un sÄkam skÅ«pstÄ«ties vÄl kaislÄ«gÄk. Nu jau iet karsti, viÅš ticis lÄ«dz manÄm krÅ«tÄ«m, es ielaidusi roku zem viÅa krekla .... lÄ«dz ar acs kaktiÅu pamanu, ka tebir arÄ« garÄmgÄjÄji .... velns, te tak lielveikals. Daudz nav, bet tomÄr iet un nÄk uz mašÄ«nÄm .... Visi noskatÄs ..... es atraujos. Bet vÄ«rs mani pievelk klÄt, noskÅ«psta vÄl un pavÄloši ieÄukst ausÄ« "Novelc biksÄ«tes un iedod man!". Atraujos pÄrsteigumÄ. Bet redzu, ka viÅš nopietni. "Kas ir? Svešam vÄ«rietim varÄji izÄ£Ärbties, bet man biksÄ«tes nevari pasniegt? Jeb viÅš tevi neizÄ£Ärbjot ÅÄma?" sarkastiski jautÄ. JÅ«tu, a nosarkstu ... atkak jau sÄk par to pašu ... sÄku dusmoties nu jau .... Bet viÅš noglÄsta manu kÄju, iekšpusÄ ... palaiž roku zem svÄrkiem ... "Pavelc zemÄk un es paÅemšu. Un pÄc tam iesim uz veikalu. ApskatÄ«simies ko garšÄ«gu .... tikpat garšÄ«gu kÄ tu." Paceļos mazliet .... jÅ«tu, kÄ biksÄ«tes noslÄ«d, viÅš tÄs nislidina lÄ«dz pitÄ«tÄm, paceļ manas kÄjas un novelk pavisam. "Ejam" lietišÄ·i saka un kÄpj ÄrÄ, vÄl turÄdams tÄs rokÄ. Tikai pa ceļam uz veikalu iebÄž kabatÄ.Eju blakus, kamÄr viÅš to dara un jÅ«tu, ka atkak piesarkstu. ŠÄ·iet, ka pilnÄ«gi visi redz un noskatÄs, kÄ viÅš iebÄž biksÄ«tes kabatÄ. ŠÄ·iet, ka visi redz, ka es ar pliku dupsi te eju ... KÄ transÄ eju viÅam lÄ«dzi, bet viÅš neko - paÅem mani pie rokas, ieejam viena oÄc tam cita veikalÄ, staigÄjam bezmÄrÄ·Ä«gi, ik pa brÄ«dim viÅš noglÄsta manu dupsi. Atkal paÅem pie rokas. LÄ«dz ieejam pÄrtikas veikalÄ. IzstaigÄjam, pieejam pie vÄ«niem .... Ak tad redz kas padomÄ, mmm, jÄ, tieši gribÄtos, nodomàju. Kaut ko foršu, visu šito aizmirst ... Bet tomÄr nÄ, viÅš iet tÄlÄk, ÄrÄ .... kas tad nu ... Ieejam alko veikalÄ. LÄnÄm pastaigÄjamies. CilvÄku maz atšÄ·irÄ«bÄ no pÄrtikas veikala. ŠÄ·iet, ka visi lÅ«r uz mani, kÄ pilnÄ«gi kaiku, šÄ·iet, ka visu redz .... VÄ«rs nesteidzoties staigÄ gar vÄ«na plauktiem....aostÄjamies, viÅš aiziet man aiz muguras, saÅem mani aiz gurniem un pievelk sev klÄt "Nu, šo?" Laikam viÅš domÄ vÄ«nu, bet es nevaru skaidri domÄt, jo jÅ«tu viÅa locekli, kas cauri biksÄm man piespiedies pie dupša. Lielu un cietu. Mmm, jÄÄÄ, es arÄ« viÅubgribu! Bet vÄ«rs iet tÄlÄk. Atkal saÅen mani un pievelk klÄt ... "Tad varbÅ«t šo?" PiekrÄ«tu uzreiz. Gribu ÄrÄ. MÄjÄs !!!! Uff, beidzot viÅs pie kÄda ceturtÄ vÄ«na paÅem pudeli un ejam uz kasi..... Beidzot! Beidzot ejam. Man jau liekas, ka visa kÄjas iekšpuse mikla... tas viss tomÄr TIK seksÄ«gi!!! Pataustu panbrÄ«dim svÄrku priekšpusi un aiznuguri, vai nav mana suliÅa izspiedusies.... ŠÄ·iet, ka nÄ.... Ejot gar tualetÄm saku, ka man tur vajag. ViÅš nelaiž mani vaļÄ. SkatÄs .... " Atpakaļ nÄkot anes an savu krÅ«šturi!" Ehh, lqmabÄk nebÅ«tu uzprasÄ«jusies. Bet viÅš ti nopietni .... nja. Pie spoguļiem apskatosnuzbsaviem svÄrkiem. Priekšpuse ... pagriežos lai redzÄtu aizmuguri ... divas meitenes, tÄdas, studentu vecumÄ, krÄsodamas lÅ«pas skaļi pÄrspriež kÄ ies uz ballÄ«ti un ko darÄ«s .... un noskatÄs ilgi uz mani. ÄrprÄc, atkal jau man liekas, ka visi visu redz un zin... IemÅ«ku kabÄ«nÄ, lai Äri novilktu krÅ«šturÄ«ti un tiktu mÄjÄs. KamÄr velku nost jakas un blÅ«zi, saasinÄti dzirdu, ka dÄmas staigÄ. IenÄk, iziet, kaut kur kabÄ«nÄs dzirdu, ka tiek vilkti svÄrki, taisÄ«ti bikšu rÄvÄjslÄdži, noÄaukst biksÄ«tes, skan papÄži, dzirdu visu darÄ«šanu .. liekas, ka pasaulÄ nav citu skaÅu ... "Laikam jÅ«dzos ...." nodomÄju. "ÄrprÄts, cik tÄlu esmu nonÄkusi, bet viss sÄkÄs ar pieÄ·eršanu ...." saku jau nožÄlot, ka biju neuzticÄ«ga. Pakojos atpakal. KrÅ«šu galiÅi piebrieduši kÄ ellÄ, vÄl papildus sajÅ«tu, kÄ berzÄjas gar blÅ«zi un piebriest vÄl vairÄk. IebÄžu krÅ«sturÄ«ti somiÅÄ, velku jakas un ceru, ka neredzÄs manus galiÅu. Neviens. Pie spoguļa vÄl apskatu sevi. Nja, neredzÄs ... cauri divam jakÄm. SmieklÄ«gi, kÄ es tÄ varÄju iedomÄties! Bet vispÄr skaidri padomÄt nevaru!!! TrÄ«cošu sirdi eju ÄrÄ. ViÅš smaidot stÄv turpat. Ne vÄrda nesakot izstiepj roku. Es pieeju, paveru somiÅu, piesarksru jau atkal. ViÅš diezgam demonstratÄ«vi izvelk krÅ«šturÄ«ti un iebÄz kabatÄ. "Ejam! Braucam mÄjÄs!" BEIDZOT!!! Atviegloti nodomÄju! Beidzot ejam uz mašÄ«nu, lai brauktu mÄjÄs.!!!VÄl atceros, kÄ mulsi sÄdÄju mašÄ«nÄ, viÅš glÄstÄ«ja manu kÄju. Jutos kÄ pirmajÄ randiÅÄ, nevis kÄ pÄc 11 gadiem laulÄ«bÄ. Un tad gan sajutu, ka mani svÄrki kļūst mikli. KÄ viÅš tÄ mÄk mani novest lÄ«dz gribulim???!!! Bet vismaz dzÄ«voklÄ« viss galanti. Palaida pa priekšu, koridorÄ puÄ·e mani gaidÄ«ja, kaislÄ«gi skÅ«psti, izÄ£Ärba viÅš mani turpat. Un es viÅu. GribÄju kÄ raka un viÅš mani arÄ«. Turpat jau nevarÄju noturÄties, tikko atbrÄ«voju viÅa priekšu, tÄ pieplaku viÅa Lielajam Cietajam. Bet viÅš saÅÄma manu galvu, piecÄla kÄjÄs un nostÄdÄ«ja spoguļa priekšÄ. "Gaidi!" un iegÄja istabÄ. AtgriezÄs un sÄka man ap kaklu likt samta kaklasiksniÅu. Ar riÅÄ·Ä«ti. "ŠÄ« bÅ«s tava padevÄ«guma kaklasiksniÅa. Kad tÄ aplikta, tu bÅ«si tikai mana padevÄ«gÄ meitenÄ«te. Pakļausies pilnÄ«gi visÄ. Un vispÄr turpmÄk kļūsi paklausÄ«ga man, lai neakraidÄ«tu pie citiem viriešiem". GlÄstot manas piebriedušÄs krÅ«tis, viÅš turpinÄja kaut ko par pakļaušanos, par paklausÄ«šanu visam viÅa vÄlmÄm, par pavÄļu pildÄ«šanu gan Ärpus mÄjas, gan arÄ« gultÄ un vÄl kaut ko. Es tikai baudÄ«ju glÄstus un visam piekritu. LÄ«dz viÅš mani veda istabÄ.TÄ nu es tagad istabÄ uz gultas pakoju ÄrÄ šovakar seksšopÄ iepirktos labumus un nevaru acis atraut no tÄ, ko vÅš salicis uz gultas - virves, pletne, rÄ«kste, rokudzelži .... sÄku saprast ko viÅš ar pakļaušanos domÄja ... bet nu jau vienalga.gribulis aizmiglo prÄtu :)ApsÄžos uz gultas malas un koÄ·eti skatos uz viÅu. Gribu savu jauno vibratoru iemÄÄ£inÄt. Bet viÅš mani pieceļ, neskatoties uz jau pavèrtajàm kÄjÄm. Noliek vibratoru gultÄ un liek salikt rokas aiz muguras. Tieku sasieta. "Tev visoirms pienÄkas kÄrtÄ«gs sods un tikai pÄc tam izklaides!" Tieku nolikta uz lielÄ, vecÄ rakstÄmgalda. SajÅ«tu, kÄ krÅ«tis pieskaras vÄsajai virsmai. Mmm, ir labi. Nekas cits neatliek ka tikai ļauties kaut kam. JÅ«tu, kÄ viÅa loceklis ieslÄ«d manÄ« no aizmugures. Skaļi ievaidos, saku, ka gribu viÅu. Mm, ir ļoooti labi beidzot. Nolieku galvu uz rakstÄmgalda, pievru acis un baudu VIÅ U!!! TÄ sapÅoju par viÅu, baudu viÅa locekki, atceros veikalu un sekšopu. LÄ«dz sajÅ«tu, ka kaut kas iedzeļ dupsÄ«. Iekliedzos. ViÅš ir Ä·Äries pie rÄ«kstes! Tikai tagad saprotu, ka jau kÄdu brÄ«di viÅš vairs nav manÄ« bet gan ar rìksti glàstìja mani. Pirms sÄka pÄrt. Bet es tik sapÅoju. Un tikai tagad sÄku just, ka rÄ«kste tiek pa Ä«stam darbinÄt un notiek skaitÄ«šana. Ticis jau lÄ«dz trÄ«s. Ar katru cirtienu sajÅ«tu, ka uz dupša sÄk svilt vÄl viena strÄ«pa, kas atgriež mani realitÄtÄ. Uz katra cirtiena ievaidos vai iekliedzos. Vairs jau neslÄpju sevi un vienalga vai kÄds dzird. Gribu lai viss ÄtrÄk beidzas.Un vienlaicÄ«gi, lai turoinÄs mužīgi. Jo esmu atklÄjusi, ka tomÄr ir patÄ«kami, ka varu uzvilkt savu vÄ«rieti, ka viÅam vairÄkas stundas *kopš seksšopa) stÄv, ka viÅš mani uzvelk lÄ«dz miklms sÄk tecÄt, ka man ir patÄ«kami pakļauties un ka seksa gaidas tomÄr ir baigi foršas.ViÅš ir ticis lÄ«dz 10 un ieslidina atkal savu locekli manÄ«. GandrÄ«z kliedzu no labsajÅ«tas. JÅ«tu, ka esmu skaļa. Dupsis svilst, loceklis manÄ« to kompensÄ.... skaļi ievaidos uz katra grÅ«diena. LÄ«dz viÅš mani paÅem aiz sasietajÄm rokÄm un burtiski iemet gultÄ. UzklÅ«p virsÅ« kÄ zvÄrs un atkal sajÅ«tu viÅa spÄcÄ«gos grÅ«dienus. ŠÄ·iet, ka loceklis ir vienkÄrši milzÄ«gs, aizpilda visu un atduras kaut kur dziļumÄ. No malas laikam izskatÄs kÄ porno filmÄ, vÄl padomÄju, pirms viÅš beidz. JÅ«tu, kÄ viÅš pulsÄ un beidz manÄ«, piepilda mani ar savu silto.... iespiež mani gultÄ un nevar vien beigt drÄzt, lÄ«dz pats nomierinÄs un loceklis atslÄbst. Es vÄrtos pa gultu un lÅ«dzos, jo arÄ« gribas beigt... grozu gurnus un dusi viÅa priekšÄ, bet viÅš tikai glÄsta manu izdrÄzto kÄjstarpi, kaitinot vÄl vairÄk... es tikai ceru, ka viÅš atsies mani un ļaus izmantot jauno rotaļlietu .... gribÄs ..... 3166 1 3 months ago
- PÄrsteidzi KÄrtÄjÄ bezmiega nakts. RÄ«tausma vÄl tÄlu, bet zilais ekrÄns jau kÄdu laiku spÄ«d. ZiÅu lapas, Ä«sie video…neder… GandrÄ«z vai neapzinÄti nokļūsti porno lapÄs, kur valda sviedri, elsas un izlaidÄ«ba. Nemiers Ä·ermenÄ« kļūst arvien jaušamÄks. SludinÄjumu slejÄ rakstÄ«ts, ka gaida ciemiÅu…varbÅ«t mani? VarbÅ«t nÄkamÄs dienas vakaru jÄpavada citÄdi? Rakstu. Un pie sevis domÄju, par neskaitÄmajiem scenÄrijiem. AdresÄtu neesmu redzÄjis un vienÄ«gais par ko var spiest ir Ä·ermeÅa bilde uz ko piedauzÄ«gi lÅ«kojos un domÄs sajÅ«tu. Visa nÄkamÄ diena paiet ar domu par vakaru. RÄ«ta agrumÄ saÅemta Ä«sa atbilde, gaidu. KoncertÄšanÄs darbam sagÄdÄ arvien lielÄkas grÅ«tÄ«bas tuvojoties brÄ«dim, kad jÄdodas.CeÄ¼Ä pÄrÅem raksturÄ«gas trÄ«sas par nezinÄmo, par neprognozÄjamo. Durvis.. kÄpÅutelpa un…pavÄrtas durvis. Gaida. IenÄkot tumšajÄ gaitenÄ« neviens negaida. Tikai balss, kas pavÄlošÄ tonÄ« liek noÄ£Ärbties. StÄvot kailam, tiek saÅemtas nÄkamÄs norÄdes un ceļš uz istabu jau tiek turpinÄts rÄpus. JÄ, vakars bÅ«s krÄsains, partneris liela auguma, gaida, kad pierÄpo. SajÅ«tas kÄ ielas meitai, kas atnÄkusi uz bezierunu kalpošanu. Par to liecina arÄ« kakla siksna, kas tiek uzlikta. EkstÄze par nezinÄmo un nekontrolÄjamo ir Ä«paši salda. Starp plaukstu sitiena skaÅÄm pa dibenu, vaidiem un neÄ·Ä«triem vÄrdiem tiek norÄdÄ«ts virziens…’RÄpo mauka’. Doma-kÄdÄļ uz turieni? Bet jÄpilda. VannÄ iekÄpjot, kļūst skaidrs, jo pÄc notupšanÄs, viÅa loceklis parÄdÄs no biksÄm un pa Ä·ermeni sÄk tecÄt urÄ«ns. NegaidÄ«ti, bet visÄ tÄmÄ iederÄ«gi un baudÄmi. Loceklis tiek iestumts mutÄ, un lÄ«dz nav ieÅÄmis savu uzbudinÄjuma izmÄru, galva ir stingri iespiesta partnera kÄjstarpÄ. Loceklis ir liels un bez rÄ«stÄ«šanÄs un siekalošanÄs ar to darboties neizdodas, bet partneris ir neiecietÄ«gs stumjot to dziļÄk rÄ«klÄ. Abi ir aizgrÄbti ar procesu un jau kÄ afekta stÄvolÄ« ceļš uz gultu ar turpinÄjumu ir kÄ neatÅemama vakara daļa. 2369 0 4 months ago
- One more Sissy story <3 pt2 Having left a bag with things in the hotel room, he ordered to wait, saying only that he would return in an hour and would not spare his slut.This excites and mobilizes me instantly... enema, shower, lightly put on makeup, do my hair. Now get dressed... In the bag there was a hard, waist-cinching corset, making my breasts and hips accessible, leather wristbands with carabiners so that they could be fastened together, ankle cuffs with carabiners, a collar with a leash and shoes with very high heels.When he opened the door, I had already been kneeling for almost twenty minutes and waiting for him at the door.He entered, smelled of smoke, only glanced at me and gave me a rather strong, but somehow gentle slap instead of a greeting. He jerked his coat off and threw it on the floor. With a tremor in my body, I thought that I could expect anything from him now. Afraid to look into his eyes, I obediently waited for instructions and excitement was already rising in me like a wave.He was clearly irritated and dissatisfied with something, he clasped the carabiners on his wristbands behind my back, and lifted my face by the chin:— Well, slut? Are you ready?— Yes, sir!— No! Not ready! Yet... He took a mouth expander out of his bag and fastened it on my head. He had never done this to me before, but I really liked it. He roughly patted my nipples, which had immediately become hard:— And... Some decoration...“What? Right away?” I shouted mentally, and he was already attaching clamps to my nipples and adjusting the pressure, he attached the chains from the clamps to the collar. The pain from the clamps instantly pierced my entire body and gave off a pleasant warmth in my lower abdomen. My legs were fixed with carabiners on the leg cuffs.— Excellent! Now let's continue! — with these words, he grabbed me by the hair and dragged me into the bathroom so that I could not even help myself with my legs, pushing off the floor. He jerked me to my knees in the shower:— Open your mouth and look me in the eyes, whore!With these words he took off his pants and pulled his slightly raised cock out of his underwear. A second later I felt a hot stream first hit my eyes and then straight into my mouth. He ordered me to swallow, but there was too much of it and some of it just flowed down my face onto my chest. I was weak and helpless in the hands of my Master and this thought excited me, despite such discomfort. Having finished, he grabbed me by the hair, bent down to my face and with the words. what an obedient slut I am, I received a few more spits and slaps. Then he straightened up and right in front of my face was his already tense cock. My helplessness and obedience excited him and he began to fuck my open and fixed mouth. With one hand he held my hair, and with the other he periodically slapped me when he took his cock out of my throat. His movements became more and more furious, the cock moved into my throat as far as possible. Periodically he lingered in my throat, blocking my breathing, it gave him extreme pleasure, and it seemed to me that I would faint from lack of air... Finally, he put his cock on my tongue and shot sperm into my mouth. Then he freed me from the mouth retainer and ordered me to lick his penis. I carried out the order with special diligence. Pleased with such diligence, he freed my arms and legs, removed the clamps from my nipples and ordered me to tidy myself up. When I got ready for the next stage of submission and moved on my knees, came to him with a submissive look, he was sitting on the bed in the room, examining the devices in the bag.- Get ready for a spanking, slut!I lay down on my stomach on the bed, he secured the leash from my collar on the other side of the bed, and my hands were tied there too. My legs were spread shoulder-width apart and fixed with a special stick-spacer. Quite satisfied with such immobility, he ran his fingers into my ass:- Yes, you are all wet!And he let me lick these fingers, which were in my lubricant.First, he used a multi-tailed whip. He began to spank from the legs, rising higher and higher with each blow. During the spanking, I only moaned dully, trying to restrain myself, because the pain was still quite bearable. This infuriated him, he doubled the force of the blow and the blow to the buttocks was so strong that I squealed and jerked my ass. Then he took the belt and the spanking continued only on the buttocks and lower back not covered by the corset. When the belt lay on its edge, cutting the skin, I screamed. Tears ran down my face."Well, now for dessert!" he said, putting the belt aside, and waved an anal masturbator with five balls on a hard handle in front of my face. At this point I already regretted that I was so exposed to him and could not even move my legs to protect my ass. Having let me lick it first, he generously lubricated it and inserted the toy into my ass:— "Count how many balls are in your hole!" he ordered and began to insert and remove the instrument of sweet torture in my ass.— One, two, three — aaa — two, one! Ouch! two, three, four! aaa!! three! four, five! AAA!! four, three! mmm! four, five! OoohhHe was amused by this game and my efforts. Having driven all five balls into me, he stopped. I was breathing heavily, the lubricant, my own juice, was already flowing down my legs and I was begging: More!!! Please MORE, Master!!! He freed his cock from his pants, jerked it off with his hand, although it was already quite hard. I waited, holding my breath. He jerked the toy out of my ass, but gently enough so as not to damage the mucous membrane, admired the hole that did not close right away, and inserted his cock. He inserted it slowly, to enjoy the sensation and give me a break.I just shook my head and moaned. With each push, the cock went deeper and tighter. The last push, he went in all the way. He slowly pulled his cock out almost entirely and plunged it in again. Each time, the movements became faster and faster, he squeezed my nipples with his hands. I moaned, screamed, and these sounds excited him even more. A spasm of orgasm brought my hips together and I, screaming long and hard, froze.Almost immediately after me, he also had an orgasm... He pulled out of my ass and came heavily on my ass. Having ordered me to collect all his sperm in my mouth and lick the floor, he sat down on the chair and after I did everything as he said, he gestured for me to sit down near his feet - this means that the session is over. He pulled me towards him by the leash, slapped me on my tear-stained face and looked into my happy eyes with a satisfied look:— Good slut. Next time it will be harder! 1407 0 5 months ago
- Just so simple Vai tÄ ir tava mÄte, mÄsa , tava bÄrna mÄte un sieva vai pat meita ? PrecÄta vai viena pÄr viÅÄm valda dabiskie instinkti. ViÅas vienmÄr un visur meklÄjas - gatavas atdoties rupjÄkajam tÄviÅam ... SÅ«dzas par jÄliem seksuÄliem komentÄriem ,bet iekšÄji tÄ«ksminÄs par izrÄdÄ«to uzmanÄ«bu . ÄŖstas koÄ·etes algstošas porno cienÄ«gu drÄzienu ... Seks triatÄ ? Viena ar svešiniekiem ? VÄlas izmÄÄ£inÄt ar meiteni ? Sekss ar kÄdu no taviem draugiem ? ( bet galvenais lai neviens par tiem neuzzinÄtu - pat tu) Tie ir viÅas slapjie sapnÄ«ši š„š„š„ 2111 1 6 months ago
- Who is the boss now ? KÄdu dienu atrodoties darbÄ tu saÅem whatapp ziÅu no sievas. >>>Izbaudi Un zem tÄ ielÄdÄjas video ... Tu redzi savu puskailo sievu ar izkÄrtiem pupiem kleita lÄ«dz viduklim nolaista. ViÅa atrodas guļamistabÄ un tur viÅa nav viena ! PÄc kameras ieslÄgšanas viÅa notupjas šÄ« vÄ«rieša priekšÄ ,ar rokÄm glÄsta viÅa bikšupriekšu lÄ«dz beidzot svešinieks nolaiž bikses lÄ«dz ceļiem pilnÄ«bÄ atkailinot savu locekli . Tas ir noskÅ«ts aptuveni17cm garš ar palielu galvu samÄrÄ resns ar iespaidÄ«gu dzÄ«slojumu ... Tava sieva sÄk aplaizÄ«t locekļa galviÅu un tad turpina to stumt dziļÄk mutÄ«tÄ kuru no rÄ«ta skÅ«pstÄ«ji pirms došanÄs uz darbu... Lai nu kÄ viÅa siekalojas gar to itkÄ tas bÅ«tu labÄkais kas viÅas mutÄ pabijis... PÄc 2 minÅ«tÄm tava sieva noliecas pie uz grÄ«das novietotÄs videokameras - Tava sieva atver muti nedaudz izkar mÄli un atrÄda ar spermu pildÄ«to muti . Tad mute tiek aizvÄrta spermu viÅa norij un atkal parÄda muti ar izkarot mÄli kÄ šunelis . Kamera neveikli noslÄ«d un parÄda vÄ«rieša seju ! Tas bija tava dÄla klasesbiedrs(19gadi) kurš ir par 2 gadiem vecÄks nekÄ tavs dÄls ... Tavai sievai gan viÅš nepatika ,jo viÅš bija sliktais puika,"bandÄ«ts" ,kauslis un viens no tiem kas skolÄ pazemo tavu dÄlu ... Tu ar viÅu biji runÄjis par dÄla pazemošanu ,bet nesekmÄ«gi . Un nu jau viÅš ir ieradies tavÄs mÄjÄs savaldzinÄjis ,ieguvis kontroli un drÄž tavu sievu liekot viÅai visu to nofilmÄt ... 3040 1 8 months ago
- SievitÄm - jaunÄm sajÅ«tÄm LabrÄ«t!! DomÄts vairÄk sievietÄm, kas vÄlas izbaudÄ«t jaunas sajÅ«tas, gÅ«t jaunas emocijas, ar kuru katru tas neizdosies, tas jÄdara ar to, kuri to prot, jo pretÄjÄ gadÄ«jumÄ, rodas pret to visu riebums, tÄpat kÄ pret Änalo sex. tÄpÄc ja vÄlaties ko izbaudÄ«t citu, rakstat atvÄršu citu pasauli 2623 0 8 months ago
- Äalis gaidÄ«ja, kamÄr Å”efs izdrÄza... Bija parasta diena ofisÄ, kolÄÄ£i prom pie partneriem, es kÄ viÅu asistente ofisÄ, atbildu uz epastiem un telefona zvaniem. Priekšnieks arÄ« šodien nebija ofisÄ, faktiski es viena pati. Darbs jau gÄja uz beigÄm, kad uz parasto telefonu piezvanÄ«ja mans draugs. SÄkumÄ izlikÄs par klientu, kam interesÄ mÅ«su preces, ar nedaudz pÄrveidotu balsi, pÄc tam jau sapratu, ka tas ir viÅš. PasmÄjÄmies, sÄkÄm normÄli sarunÄties un viÅš caur telefonu vilka uz visÄdÄm nerÄtnÄ«bÄm. VÄrds pa vÄrdam, es atbildÄju, uzvilkÄmies. ViÅš lika man apsÄsties uz galda, ielikt roku aiz biksÄ«tÄm, paspÄlÄties ar klitoru, pÄc tam novilkt biksÄ«tes.. mani tas mulsinÄja, taÄu bija interesanti un piekritu visam, ko viÅš vÄlÄjÄs. LÄ«dz pienÄca darba beigas un beidzÄm sarunu ar domu, ka tÅ«lÄ«t pat steigšos mÄjÄs pie viÅa un mums bÅ«s kaislÄ«gs sekss. Doma tik tÄl bija laba, ja vien kÄds nebÅ«tu visu dzirdÄjis un redzÄjis. Noliku klausuli, iemetu biksÄ«tes somÄ, devos uz izeju, kad no sava kabineta koridorÄ iznÄca priekšnieks. Es nebiju pamanÄ«jusi, ka viÅš ir atnÄcis. ViÅš prasÄ«ja, lai ienÄku viÅa kabinetÄ. ParunÄties. Mna sisrds notrÄ«cÄja jo biju nobijusies, ka viÅš visu dzirdÄja un tagad mani atlaidÄ«s par tik nepiedienÄ«gu uzvedÄ«bu. IegÄju kabinetÄ un viÅš aizslÄdza durvis. Nesapratu, kas notiek, viÅš vienkÄrši pateica - apsÄdies! Uz mana galda, pretÄ« manam krÄslam. Es biju ļoti samulsusi, bet piegÄju pie viÅa galda un atspiedu dibenu pret tÄ, sakrustojusi rokas uz krÅ«tÄ«m. ViÅš pienÄca, apsÄdÄs krÄslÄ un nopÄtÄ«ja mani kÄ tÄdu preci. "Es dzirdÄju tavu sarunu! Un zinu, ka tev šobrÄ«d nav kÄjÄs biksÄ«tes! Tu saproti, ka mÅ«su uzÅÄmumÄ tik nepiedienÄ«gas sarunas un darbÄ«bas ar klientiem pa telefonu nav pieļaujamas?" Es nosarku un ļoti nokaunÄjos viÅa priekšÄ. Apzinoties un atceroties katru vÄrdu, ko runÄjÄm. TaÄu pirms paspÄju ko atbildÄt, viÅš stingrÄ balsÄ« atkÄrtoja, ka licis man APSÄSTIES UZ galda, nevis atspiesties! Es uzreiz uzmetu dibenu uz galda un gaidÄ«ju kas bÅ«s tÄlÄk. DomÄjot, ko lai atbild par to sarunu. TaÄu atbildÄt nemaz nevajadzÄja, priekšniekm nepatika attaisnojumi, viÅam vajadzÄja izlÄmÄ«gi un rÄ«cÄ«bspÄjÄ«gi darbinieki. "ParÄdi man to mitro pežu, kura tik ļoti grib daiktu sevÄ«!" Es nedaudz šokÄta skatÄ«jos uz viÅu.. RÄDI! ViÅš iesaucÄs, uz ko es automÄtiski sabÄ«stoties nedaudz pavÄru kÄjas. ViÅš lika pacelt kleitu un paplest plašÄk. PÄc tam lika man spÄlÄties ar sevi.. kamÄr pats piesÄdÄs tuvÄk un iestÅ«ma savus resnos pirkstus manÄ«. ViÅš Ätri kustinÄja tos un mans uzbudinÄjums tikai pieauga, es jau tÄ biju ļoti uzvilkusies, bet tagad viÅš drÄza mani ar pirktiem un es nespÄju to izbeigt. NespÄju pretoties. ViÅš piecÄlÄs, attaisÄ«ja bikses un no tÄm izvÄlÄs viÅa milzenis. Ar pliku galviÅu, izspiedušies asinsvadi, resns.. no gala notecÄja sula.. ArÄ« no manis jau tecÄja un viÅš uzreiz, Ätri ienÄca manÄ« un sÄka mani drÄzt, dziļi un spÄcÄ«gi. Es baudÄ sÄku skaļi vaidÄt, bet viÅš aizpieda manu muti un turpinÄja mani drÄzt. Es biju tik ļoti uzbudinÄta, man bija tik ļoti labi, ka beidzu un sÄku trÄ«cÄt uz viÅa daikta.. vÄl pÄris grÅ«dieni un viÅš aiz maiem novilka mani uz ceļiem un iebÄza savu pimpi man mutÄ. Beidza mutÄ. PÄc vienkÄrši teica, ka drÄ«kstu iet. 7610 3 10 months ago
- KaimiÅu bÅ«Å”ana V Ne nÄkamajÄ dienÄ, ne ndÄÄ¼Ä mÄs ar Kittiju Ä«sti neko par notikušo neparunÄjÄm. Man bija darbs, viÅai arÄ«, satikÄmies reti, tikai gulÄt ejot un no rÄ«ta pie brokastÄ«m. DomÄju, mums abiem notikušais bija diezgan skaidrs un runÄt par to Ä«sti nebija laiks un pat vÄlÄšanÄs. Notika tas, kam bija jÄnotiek, tas, ko viÅa vÄlÄjÄs un tas, ko es vÄlÄjos. ReizÄm lietas notiek pašas no sevis. Es vienmÄr esmu ticÄjis, ka savas vÄlÄšanÄs ir jÄsaka skaļi, nevis jÄpatur pie sevis pÄc svecÄ«šu nopÅ«šanas. Patinot laiku atpakaļ, pirms vairÄkiem gadiem biju jautÄjis Kitijai, vai viÅa vÄlas ar sievieti un viÅa atbildÄja, ka jÄ. Tad tagad atceroties pÄdÄjos notikumus, jautÄjumi faktiski paliek lieki. ReizÄm tu kaut ko pasaki, bet tas piepildÄs pÄc gada vai pat vairÄkiem. Viss, kas notiek, reizÄm notiek lÄni un bez steigas. TÄ pat, kÄ nejauša sastapšanÄs ar NatÄliju saimniecÄ«bas preÄu veikaliÅÄ. NezinÄju, ka viÅa ir nomainÄ«juši darbu un tagad šeit strÄdÄ. Kittija bija prasÄ«jusi man nopirkt virvi, dÄrza šÅ«polÄm, taÄu saimniecÄ«bas preÄu veikaliÅa durvis gandrÄ«z bija paspÄjusi aizslÄgt NatÄlija. ViÅai ir sÄcies pusdienlaiks un pusdienlaikÄ durvis tiek slÄgtas. TÄ notiek nelielos veikaliÅos mÅ«su nelielajÄ miestiÅÄ. ViÅa pÄrsteigta iesaucÄs, ka viÅai sÄkas pusdienlaiks, bet neatstÄs taÄu kaimiÅu aiz durvÄ«m. Man ienÄkot, durvis aizslÄdzÄs. Uz jautÄjumu, ko es meklÄju, atbildÄju, ka virvi.. viÅa jokodama pasmÄjas un vaicÄja vai ziepes arÄ« vajadzÄs, bet es atjokojot teicu, ka lai sasietu sievieti, iztikšu bez ziepÄm. ViÅa manÄmi piesarka. TÄ kÄ stÄvÄjÄm jau pie virvÄm, es viÅai parÄdÄ«ju uz sarkanu, resnu virvi un teicu, lai nogriež man 10 metrus. Man nevajadzÄja šÄdu, bet lai pieturÄtos pie teiktÄ, liku viÅai tÄ tiešÄm domÄt. ViÅa izskatÄ«jÄs nedaudz satraukusies un es teicu viÅai, lai neuztraucas, sievietei, kura tiks sasieta, tas noteikti patiks. Uz ko viÅa smaidÄ«dama noskaitÄ«ja metrus un nogriežot to pasniedza man. VÄl kaut ko? ViÅa jautÄja. JÄ, vÄl šo paciÅu knaÄ£us un savilcÄjus. ViÅa atkal piesarka un uzmetusi acis plauktam teica, ka savilcÄji vÄl nav izlikti, bet tie esot noliktavÄ. ViÅa devÄs pa priekšu un es sekoju viÅai. LÄnÄm viÅa gÄja pa priekšu, šupodama gurnus un nedaudz atskatÄ«jusies saprata, ka es viÅai sekoju. Neko neteikusi turpinÄja uzsÄkto ceļu. ViÅai kÄjÄs bija melnas, garÄs zeÄ·es vai zeÄ·ubikses, Ä«sti nezinu, jo dibenu sedza kleita lÄ«dz celim. ViÅai patÄ«k velkÄt kleitas un tverot viÅas saldo smaržu sapratu, ka gribu viÅu atbrÄ«vot no tÄs kleitas. TÄ bija skaista, seksÄ«ga, labi piegulÄja uz auguma, bet zinu, kas ir apakšÄ. TaÄu tÄ vietÄ lai izÄ£Ärbtu viÅu, ieejot noliktavÄ uzreiz pateicu viÅai: "Novelc kleitu!" ViÅa apstÄjÄs, pagrizÄs pret mani un ar pÄrsteigtu skatienu skatÄ«jÄs uz mani. "ko gaidi?", es mazliet stingrÄkÄ balsÄ« pÄrjautÄju. NatÄlija pasmaidÄ«ja un izlikÄs, ka nav dzirdÄjusi manu pavÄli, pagriezÄs un devÄs tÄlÄk. Nezinu, kas man bija uznÄcis, bet turpat stÄvot un turot rokÄ virvi es jau daudz skaļÄkÄ balsÄ« pavÄlÄju: "Neizliecies par kurlu kuce tu labi dzirdÄji, ko es tev teicu! Neliec man atkÄrtot!" ViÅa pÄrsteigumÄ pagriezÄs vÄlreiz un strauji man tuvojÄs, likÄs, ka tÅ«lÄ«t dabÅ«šu pa seju par uzdrÄ«kstÄšanos. ViÅa strauji pienÄca, pacÄla roku un apstÄjÄs. ArÄ« es stÄvÄju un skatÄ«jos cieši viÅas acÄ«s.. viÅas seja bija tik tuvu manÄjai, ka varÄju sajust viÅas elpu savÄ mutÄ. ViÅa turÄja roku paceltu, bet neuzdrošinÄjÄs sist. "KÄ tu uzdrošinies mani neklausÄ«t? Kuce!" ViÅa lÄnÄm, pacelto roku aizvirzÄ«ja aiz muguras, lai pieturÄtu kleitas augšu, kad ar otri sÄka taisÄ«t vaÄ¼Ä kleitas rÄvÄjslÄdzÄju. AtvÄrusi augšu viÅa novilka kleitu lÄ«dz gurniem un pÄc tam pÄr dibenu, pÄr ceļiem, izkÄpusi no tÄs, turÄja to rokÄs. Es paÅÄmu to un lÄnÄm to glÄ«ti salocÄ«jis, noliku turpat netÄlu uz kÄdas kastes. LÄnÄm nopÄtÄ«ju viÅas augumu, viÅas Ädu, viÅas sirds dauzÄ«jÄs, viÅa elpoja nedaudz paÄtrinÄti, kas lieicinÄja, par paÄtrinÄtu sirds ritmu. ViÅa stÄvÄja melnÄs zeÄ·u biksÄs, melnÄ apkašveļÄ. Man par lielu pÄrsteigumu, viÅai nebija krÅ«štura. ViÅas stingrÄs krÅ«tis zem kleitas izskatÄ«jÄs tik labi, ka pat to nepamanÄ«ju. ViÅas krÅ«šu gali bija piebrieduši, cieti. Uz Ädas uzmetusies zosÄda, no nedaudz vÄsÄ gaisa noliktavÄ, un kaut kur bija neliels caurvÄjš, sparugas te netrÅ«ka. ApgÄjis viÅai apkÄrt prÄtoju, ko man ar šo kuci iesÄkt. Es taÄu atnÄcu nopirkt virvi šupolÄm, nevis kucei. VietÄjÄ saimniecÄ«bas preÄu veikalÄ varÄja iegÄdÄties daudz ko, sÄkot no katliem, pannÄm, šampÅ«niem, traukiem, lÄ«dz pat dÄrza instrumentiem, lÄpstÄm, cirvjiem.. Turpat netÄlu no NatÄlijas stÄvÄja naži. Es paÅÄmu vienu no tiem un viÅas sejÄ bija iezagÄs reÄlas bailes. Ar asmeni es lÄnÄm vilku gar viÅas kaklu, krÅ«tÄ«m, vÄderu un maigi to iespiedu starp viÅas kÄjÄm, kas viÅai lika elsot ļoti strauji un satraukti. LÄnÄm pÄr nabu es ieslidinÄju nazi aiz viÅas zeÄ·ubiksÄm, tad strauji to pavelkot pÄrgriezu tÄs. To pašu es izdraÄ«u ar viÅas biksÄ«tÄm, pÄrgiežot tÄs abÄs pusÄs. Nedaudz papletusi kÄjas, viÅa atbrÄ«voja tÄs un es izvilcis tÄs no viÅas kÄjstarpes, vÄl siltas, samurcÄ«ju tÄs bumbiÅÄ un pielicis pie viÅas mutes, lÄnÄm ar tÄs iebÄ«dÄ«ju viÅas mutÄ. Centimetru pa centinmetram, lÄ«dz viÅa nedaudz sÄka rÄ«stÄ«ties. Kuce stÄvÄja klusi. Tikai elpoja struji un brīžiem notrÄ«cÄja no vÄsuma. Tad paÅÄmu virvi, lai nogrieztu no garÄ gabala Ä«sÄku gabalu. Noliku virvi un nazi uz kastes, bet pats vÄlreiz apgÄju apkÄrt kucei, nopÄtot katru viÅas Ä·ermeÅa centimetru. NostÄies aiz muguras ar roku iegÄju viÅas kÄjstarpÄ. ViÅa satraukti ieelsojÄs un nopÅ«tÄs. ViÅa bija karsta, mikla. PÄkšÅi man uznÄca nepÄrvarama vÄlme viÅu nopÄrt. NopÄrt par neklausÄ«šanu, nopÄrt par sliktajÄm domÄm, ko viÅa domÄja, kad paÅÄmu nazi, nopÄrt par pavedinÄšanu virtuvÄ, nopÄrt par manas sievas laizÄ«šanu. Par visu nopÄrt. Mazliet paspÄlÄjies, liku viÅai pacelt rokas un turÄt tÄs uz sÄniem, kamÄr es pavilku uz leju viÅas saplÄstÄs zeÄ·u bikses, lÄ«dz ceļiem. TÄ, lai viÅa stÄvÄtu pliku dibenu, bet nevarÄtu paiet, dÄļ savÄ«stÄ«tajÄm kÄjÄm. NostÄjies mazliet iesÄnis, es pieliecies pie viÅas auss, pavÄstÄ«ju viÅai par saviem plÄniem: "Tagad es tevi nopÄršu, par to, ka pavedinÄji mani virtuvÄ, par to, ka domÄji, ka es ar to nazi varu tev kaut ko nodarÄ«t, par to, ka laizÄ«ji manu sievu. Tu nedrÄ«ksti kustÄties, tu nedrÄ«ksti ar rokÄm aizsegties, tev ir jÄstÄv mierÄ«gi un jÄskaita lÄ«dzi cik reizes es tevi peru. Vai saprati kuce?" ViÅa bailÄs sastingusi skatÄ«jÄs taisni uz priekšu un pamÄja ar galvu. "SÄki, jÄ mans kungs! Un pÄc katra cirtiena teiksi skaitu un "mans kungs! Vai saprati?" ViÅa trÄ«cošÄ balsÄ« atbildÄja, "JÄ, mans kungs!" Es pasmaidÄ«ju, tiešÄm kuce visu sapratusi un tas mani no sirds iepriecinÄja. Nezinu vai fakts, ka tagad esmu kungs vai kas cits, bet sajutos labi. PÄrlaidu acis noliktavai domÄjot, ar ko lai viÅu noper un pamanÄ«ju mušu sitamÄs pletnes. IzvÄlÄjos vienu un spÄcÄ«gi to atvÄzÄjis, strauji to virzÄ«ju uz leju, radot vÄju un skaÅu, no kuras NatÄlija izbijÄs un sakustÄjÄs, nolaizdama rokas. "Vai tiešÄm tu domÄ, ka tavs kungs bÅ«s tik nežÄlÄ«gs?" es vaicÄju, uz ko viÅa bailÄ«gi atbildÄja, ka nÄ. NÄ kungs! "Par katru tavu grÄku, saÅemsi desmit sitienus! SÄc skaitÄ«t kuce!" Es nnoliecu viÅu nedaudz uz leju un sÄku pÄrt. SÄkumÄ vÄji, ka pat sarkanas š'vÄ«kas uz dibena nepalika. TaÄu ar katru nÄkošo grÄku, es palielinÄju sitienu spÄku, pÄrbaudit viÅas robežu, lÄ«dz tiekot pie 30+ pÄrieni jau bija diezgan spÄcÄ«gi un uz viÅas vaigiem bija manÄmi redzamas svÄ«tras.. taÄu NatÄlija turpinÄja skaitÄ«t un paklausÄ«gi, skaÄ¼Ä balsÄ«, pÄc katra skaitļa nosaucot mani par kungu. "Äetrdesmit, mans kungs!".. "Paplet savu kÄjstarpi kuce!" un viÅa uzreiz ar rokÄm paleta savus dibena vaigus, ar pirkstiem saÄ·erot kaunuma lÅ«pas un arÄ« tÄs paplešot. Man par pÄrsteigumu, viÅa suloja. ViÅa bija tik uzbudunÄta, ka viÅas peža kliedza, lai izdrÄžu viÅu. TaÄu nedomÄju kucei šÄdu prieku tik Ätri sagÄdÄt. Vispirms pÄrlaidis ar roku pÄr viÅas lÅ«piÅÄm, iegÄju vÅÄ ar diviem pirkstiem un sÄku viÅu drÄzt ar roku. Uz ko kuce sÄka skaļi vaidÄt un kunkstÄt.. noliecoties aizvien zemÄk uz priekšu un cÄ«tÄ«gi turot savu pežu pavÄrtu. ViÅa bija tik slapja, ka jau visa mana roka bija ar viÅas sulu. PamazÄm drÄžot viÅu, jutu kÄ viÅa iekšÄ pulsÄ un saraujas, kÄ kļūst stingra, kÄ tuvojas viÅas baudas virsotne. TurpinÄjumÄ pašsaprotami, viÅa sÄka trÄ«cÄt un beidza no manÄm darbÄ«bÄm, iztaisnojusi muguru, cieši sakļaujot kÄjas kopÄ viÅa stÄvÄja un raustÄ«jÄs konvulsijÄs. "Skaties man acÄ«s!", kungam patÄ«k redzÄt, kÄ viÅa izbauda savu laimi. PaÅÄmis virvi es liku viÅai pastiept rokas uz priekšu, sasÄjis tÄs, es ievÄroju kaut kÄdu Å«dens trubu ejot gar griestiem. Izvilcis tai cauri virvi, piesÄju NatÄliju pie šÄ«s trubas, tÄ, ka viÅas rokas bija gaisÄ. Atradis kaut kÄdu lÄpstas kÄtu, plati pie tÄ piesÄju abas NatÄlijas kÄjas. ViÅa stÄvÄja ar seju pret sienu, viÅas krÅ«tis pieskÄrÄs tai. TaÄu mugura bija izliegta, ,atšaujot dibenu uz manu pusi. VÄlreiz sÄku viÅu masÄt un Ätri ievadÄ«ju nu jau trÄ«š pirkstus viÅÄ.. lÄnÄm spÄlÄjoties ar viÅas vagÄ«nu, mana roka bija kļuvusi slapja un jau Äetri pirksti staipÄ«ja viÅas pežu. TaÄu es nedomÄju apstÄties un pÄc brīža jau visi pieci bijas viÅas vagÄ«nÄ un pamazÄm, ar katru nÄkošo grÅ«dienu, centos ieiet viÅÄ pavisam, ar visu plaukstu. ViÅa trÄ«cÄdama kunkstÄja un vaidÄja pa visu noliktavu, kad mana plauksta iegÄja viÅÄ un saliekot to kulakÄ, sÄku lÄnÄm drÄzt viÅu dziļi, taÄu jau pÄc pÄris grÅ«dieniem, viÅas diebens kÄ mežonÄ«ga Ä·Äve sÄka locÄ«ties uz visÄm pusÄm, cenšoties atbrÄ«voties no manas rokas, viÅa trÄ«cot atkal beidza.. ietupusies ceļos, cenšoties tos sakļaut, taÄu koks starp kÄjÄm viÅai neļÄva to izdarÄ«t. ViÅa beidza tik spÄcÄ«g, ka burtiski izstÅ«ma manu roku no sevis. UZ reiz nometu bikses un uzreiz iestÅ«mu viÅÄ savu jau sen kÄ piebriedušo daiktu. ViÅa bija tikko beigusi un ļoti stingra, kad sÄku viÅu spÄcÄ«gi drÄzt no aizmugures. PaÅÄmu viÅu aiz matiem un spÄcÄ«gi vilku uz leju, viÅas mugura izliecÄs tÄ, ka krÅ«tis berzÄjÄs cieši pret sienu, bet starp dibena vaigiem ienirst mans loceklis. Atkal parÄdÄs un atkal spÄcÄ«gi pazÅ«d viÅÄ. ViÅas dibens nodreb ar katru grÅ«dienu un mans temps aizvien palielinÄs, lÄ«dz jau drÄžu viÅu no visa spÄka.. jÅ«tu, kÄ pamazÄm ar katru reizi, kad iznÄku, mana bauda pieaug un arÄ« viÅa ne uz mirkli nav zaudÄjusi savu, par to liecina visi viÅas maksts muskuļi, kas cenšÄs izspiest no mana locekļa visu, ko vien var izspiest. PamazÄm tuvojoties kulminÄcijai, es sÄku apsvÄrt iespÄjamos beigšanas variantus.. un zinot, kÄ NatÄlijai patÄ«k anÄlais sekss, neilgi pirms beigÄm, piespiežu galviÅu viÅas Änusam un veikli ieslÄ«dot tajÄ, sÄku viÅu piepildÄ«t ar savu spermu. MÄs abi tÄ mirkli stÄvam un cenšamies atgÅ«t elpu.. atguvies, es izeju no viÅas Änusa un sperma notek gar viÅas kÄju.. atraisÄ«jis viÅas kÄjas un rokas, uz mirkli piesÄdÄm uz kastÄm noliktavÄ.. "Mums biežÄk vajadzÄtu kopÄ paÄst šÄdas pusdienas", viÅa noteica. Es piekritu, abi pasmÄjÄmies un sÄkÄm Ä£Ärbties. Atvainojos viÅai par saplÄstajÄm biksÄ«tÄm, uz ko viÅa noteica, ka bija tÄ vÄrts un lÄ«dz varakam iztikšot bez. PaÅÄmu pÄc kÄ nÄcis, NatÄlija mani izvadÄ«ja no veikala un dirvis pÄc manis joprojÄm palika slÄgtas. NorunÄjÄm vÄlreiz tikties, tikai šoreiz viesnÄ«cÄ. PÄc pÄris dienÄm, kad mana Kittija atkal bÅ«s dežūrÄ. 4625 2 1 year ago