Čau, stāsts ko gribu pastāstīt ir par mani pašu un tajā pat laikā par visiem. Par visiem ko nepazīstu.
Esmu pisis, vīrietis, tēvs, vīrs, students, darbinieks, uzņēmējs, galu galā cilvēks.
Vēlos vairākos stāstos apstāstīt savas emocijas, dažādus notikumus no dzīves, sajūtas. Neizdzīvotos sapņus un pieredzi. Te nu pirmsākums, kaut kas as mani veidoja, veidoja tādu kā esmu. Cerams īstu, patiesu.
Esmu pats sevi izaudzinājis par ritīgu veci. Vecis kam patīk tehnika, vecis spēcīgais, vecis baigie joki, vecis kas vienmēr par visu parūpējas, kautkāds skarbais tipiņš. Bet vai tiešām, vai tiešām tāds tikai es? Nē, ne es un ne tiešām.
Jav bērnībā aptuveni 12 gadu vecumā droši vien kā jav visiem sāka rasties interese par seksuāla rakstura saturu. Toreiz atceros, kā nekontrolējamu vēlmi, tieksmi, nekas burtiski nekas nelīdzinājās tām izjūtām kad redzēju meitenes apakšveļā, gurni, lūpas krūšu līnijas, bikini zona un protams viss tas noslēpums ko sedz kaista pieguļoša veļa. Grācija un absolūts skaistums. Kleitas kuras vējā plīvojot pieskaras kājām kuras teju vizuļojot sedz zīdainas zeķubikses, kājas, kājas kuras staigā tik gaisīgi, vien pāris kvadrātcentimetros pieskaroties zemei lakotās kurpītēs.
Jā protams tajā laikā izmantoju jebkuru iespēju aplūkot kādu bildi no apakšveļas reklāmas kādā no mājās esošiem žurnāliem, Vecāķu pludmales apmeklējums tolaik vispār likās kā sapņu piepildījums. Atceros ka burtiski par iespēju iesmērēt vienas dāmas muguriņu, biju gatavs atdot savu mazo kājas pirkstiņu. Mani vispār kopumā vairāk apbūta beitenes apakšveļā nekā neitenes bez tās. Laigan protams vilināja tas noslēpums kas ir tur. Kas ir tur apakšā?
Ļoti labi atmiņā palikusi sitoācija kad palīdzējām pārvākties vecāku draugiem. Toreiz meitene bija izšķīrusies un tas bija pārvākšanās iemesls. Jā šī tolaik 30 gadus vecā dāma bija īsts iekāres objekts. Vasarā vienmēr īsos brunčos ar lielām taču nepārāk lielām stingrām krūtīm, vienmēr smaidīga ar melniem matiem. Blūze vienmēr nevīžīgi vaļīga un koķeti runīga. Vienu brīd pārvācoties visi aizveda mantas un paliku dzīvokloī viens. Takā staigāju uz rinķi skatos apkārt un nu neko, jāgaida. Bet tad šī doma, šī neatkārtojamā iespēja. Daudz nedomājot dodos uz dāmas guļamistabu. Tur zināms bardaks kautkas sakrāmēts un kautkas ne...
Jā doma protams bebija rakāties mantās un nu jā doma pati par sevi tur iet un krāmēties nav diez ko spīdoša un tomēr, kautkas mani uz turieni vilināja. Jā meklēju apakšveļu.... kādēļ... nezinu....
Un tur tā ir, atvilkne. Tik pieejama, smaržīga, tā viegli atveras un būtībā esmu tur, viņai tik tik tuvu un reizē tik tālu. Pārņem satraukums. Tagat vai nekad. Bet ko tagat, kapēc? Ārcilāju ik katru no biksītēm, krūšturiem mēģinot tos salikt atpakaļ kā bija.... tik satraucoši, tik uzbudinoši. Doma ka jebkurā brīdī visi var atgriezties ir vēl uzkurinošāka. Nē tā nevar, tas nav pareizi, tas ir riskanti, ja mani pueķers, ka nu, kas tad. Bet tā smarža, skaistā apakšveļa, maigā, zīdainā, mīkstā. Tik patīkama, tik uzbudinoša... tobrīd prātoju, pie pārvākšanās neviens nepamanīs un vienas biksītes ieslīd man kabatā.
Teju taisu atvilkni ciet un nosēžu maliņā, prātoju un ceru ka neviens neuzzinās, neatradīs pie manis.
Kam man tās? Visi atgriežas, vecāki, dāma. Takā vairs rajā dienā neko bevedīs. Senči pasēž, iedzer šampi, parunā. Bet meitene, meitene kā vienmēr, šarmanta, smaržo labi pat pēc pārvākšanās darbiņiem un mēs dodamies mājās.
Ko lai daru ar lielo guvumu? Biksītes manā kabatā, nu itkā man bija sava istaba kopā gan ar brāli. Atceros pirmo reizi mājās vannesiztabā ar biksītēm rokās. Ak vai... tas likās kā debesīs.
Joprojām gan nebija skaidrs kur slēpt biksītes. Galu galā tās glabāju vienmēr pie sevis. Skolas somā.
Jā nu vienbrīd likās ka no tām ir kāatbrīvojas. Arī tas protams bija pārdzīvojums. Bet galu galā tās nonāca viena parka atkritumu tvertnē.
Pēc kāda laika senčiem bija tusiņš mūsu mājās ar šo pašu dāmu. Jav no brīža kad viņa ieradās, katru mīļu brīdi man šķita ka viņa zin, zin ka es paņēmu viņas biksītes, biju diezgan sabijies, laigan no otras puses pat drusku vēlējos lai viņa būtu sapratusi. Vai tas tā bija? Nezinu vēl šo balt dien!
Komentāri