Viņas kļūda

Viņa apsēdās man pretī ar to pašpārliecināto smaidu, kuru sievietes mēdz izmantot, kad domā, ka kontrolē situāciju.

Man patika šī kļūda.

Mēs runājām par pilnīgi parastām lietām. Darbu. Ceļojumiem. Dzīvi.Vismaz tā izskatījās no malas.Patiesībā starp vārdiem notika pavisam cita saruna.

Es pamanīju, kā viņas man pāri slīdošās skatiens aizkavējas par sekundēm ilgāk, nekā pieklātos.

Kā viņa neapzināti pasmaida, kad es nedaudz pietuvojos.Kā viņa cenšas saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, lai gan acis viņu nodod.

Un tad es pasmaidīju.To smaidu.To, kuru sievietes vēlāk atceras pilnīgi nepiemērotos brīžos.

"Kas?" viņa jautāja.

"Tu tiešām gribi zināt?"

Viņa pamāja.Es noliecos nedaudz tuvāk.

"Tas nav godīgi."

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka tu ļoti labi zini, kā uz mani skaties."Uz mirkli viņa apklusa. Kā pie rokas pieķerts bērns konfekšu veikalā, nozieguma brīdī...

Un tas bija viss, kas man bija vajadzīgs.

Neviens nepieskārās nevienam. Neviens nepārkāpa robežas.

Bet spriedze starp mums kļuva gandrīz taustāma. Viņa novērsās pirmā.

Es uzvarēju. Ne spēlē... bet brīdī, jo pievilkšanās nekad nav bijusi par spēku.

Tā ir par to vienu īso mirkli, kad divi cilvēki saprot, ka abi domā vienu un to pašu, bet neviens to nepasaka skaļi. Es piecēlos.

Viņa: "Tu jau ej?"

Es, ar smaidu par mazo uzvaru: "Jā."

Viņa pasmaidīja, nedaudz kaitināta, Nedaudz ieinteresēta.

Un tieši pietiekami ziņkārīga, lai visu vakaru domātu par to, ko es tā arī nepateicu....