Labvakar, vecais!
Nav vairs ilgi jāgaida, līdz aiz loga iestāsies tumsa, tāpēc, kamēr istabas krēslā vel var kaut ko saskatīt, tev, vecais, ātri jāvelk drēbes nost un jāatrod, kur ir gulta, un jāapguļas tajā, jo tūlīt es tev izstāstīšu pasaku.
Reiz dzīvoja kāds vientuļš vīrs meža vidū, kur tālu, tālu apkārtnē nedzīvoja it neviens, kurš varētu atnākt pie vīra paciemoties un parunāt. Gadu nasta vīram bija loti smaga, un tā bija saliekusi ne tikai muguru, bet arī vecā domas bija kļuvušas pavisam līkas.
Pirms kāda laika viss ritēja kā parasti: brokastis, darbs mežā, pusdienas, atkal darbs, tad mājas solis, sanesot ūdeni, iekurinot plīti un tā joprojām līdz vēlaj naktij.
Bet te kādu dienu vecais aizvien mazāk un mazāk sāka atcerēties, kāpēc viņš kaut ko dara, uz kurieni viņš iet, un vispār, kāpēc viņš vispār ir. Aizvien, lai kur vecais gāja, beigās viņš nezināja vairs, kāpēc viņš ir atnācis, un sāktdams kādu darbiņu, brīžiem pieķēra sevi pie domas, ka nezina vairs, ko dara. Brīžiem šie atmiņas zudumi vecajam turpinājās vairākas dienas pēc kārtas. Un te pienāca kāds vakars, kad vecais vīrs nezināja vairs nekā. Viņš bija aizmirsis savu vārdu, viņš vairs nezināja, cik gadu desmitu ir palicis aiz muguras. Vecais vienkārši kaut kur gāja, cerībā, ka kāds varētu viņam gadīties ceļā un pastāstīt taisnību.
Tā gājis vairākas dienas un naktis, bet varbūt arī ilgāk, kas to lai zin, vecais apstājās pie kāda vuentuļa koka, kura galā sēdēja stārķis.
"Vai tu gadījumā nezini, kas es esmu?" viņš prasīja stārķim.
"Bet paklausies!" izbrīnījies teica stārķis "Tu taču sen esi aizmidzis!"
Aizmiedz arī Tu, vecais!
Arlabunakti!
Komentāri