Patīk man apmeklēt teātri. Laikam jau jebkuru no mūsu foršajiem Rīgas teātriem. Parasti ti daru kopā ar sieviņu, kura arī sagādā biļetes - viņai patīk meklēt ko interesantu un "izraut" biļetes uz izrādēm, kur parastajam mirstīgajam tikt ir pagrūti.
Šoreiz sanāca savādāk. Bija nopirktas divas biļetes, bet sieviņai pēkšņi bija jābrauc komandējumā. Izrādi redzēt man ļoti gribējās, tamdēļ pat bez mazākās šaubu ēnas sataisījos, apzvanīju paziņas un kolēģus ar jautājumu vai nevēlas piebiedroties, bet visiem jau ir saplānots vakars, līdz ar to jāiet vien vienam. Pie sevis nodomāju, ka var būt kādam pie teātra notirgošu biļeti, bet ņemot vērā, ka tā ir viena, cerības mazas.
Pēdējie taisīšanās rituāli un esmu gatavs doties. Labi smaržojošs, gludi noskūts un pat ar savu kritisku aci vērtējot, gana labi saģērbies. Neliegšos, tā kā eju viens - ne tik oficiāli, bet ar dažām niansēm, kas varētu patikt svešas sievietes skatienam.
Bija silta pievakare. Patīkama pastaiga un nu jau teātra cēlā ēka ir redzama. Laika gana, tamdēļ piepīpēju cigareti un ļoti lēnām ejot, baudīju dūma aromātu, dziļi to ieelpojot un laižot ārā kuplu mākoni.
Pavisam netālu no ieejas ieraudzīju sievieti skaistā sarkanā kleitā. Tas apgērba gabals tik efektīgi pasvītroja meitenes kolosālo figūru, ka es pat apstājos un baudīju šo skatu! Viņa nedaudz var būt virs vidējā auguma. Slaida, bet nu pavisam ne kalsna. Izteikts viduklis, plati gurni, kolosālas formas dibentiņš un garas kājas, kas ietērptas zeķubiksēs ar biku spīdumiņiem (kā vēlāk izrādījās, tās nebija zeķubikses, bet gan zeķes ar skaistām mežģīnēm augšā, bet tad es to vēl nezināju). Labi vien bija, ka viņa bij vērsusies uz ieejas pusi un pret mani bija pagriezusies ar muguru. Tā es stāvēju un pīpēju. Bet diemžēl cigarete uz beigām, arī laiks jau dotie iekšā, lai laicīgi atrastu un ieņemtu savu vietu.
Tā nu grasījos doties lieliskajai sievietei garām, bet prātā iešāvās doma, ka jāmēģina viņai piedāvāt savu lieko biļeti. Noteikti priecātos noskatīties kolosālo izrādi ar šādi partneri blakām! Jovairāk, sanāca tā, ka viņas kleita ļoti labi saskanēja ar manu kreklu.
Kad tuvojos viņai klāt, viņa pēkšņi pagriezās pret mani, ar acīm kādu meklējot, skatījās man garām. Apstājies pie viņas, es pasveicināju un atvainojoties par traucēšanu, vai viņa gadījumā tur tālumā nemeklē to biļeti, kas ir man kabatā? Viņa ieskatījās man acīs un tikai tad es apjautu, cik viņai skaista seja ar brūnām izteiktām acīm, smalku degumtiņu un lūpām, kas ir kā radītas skūpstiem!
Biju gatavs sadzirdēt, ka viņa gaida savu draugu (vai vīru), bet cik liels bija mans izbrīns, kad viņa plati uzsmaidīja man un ar prieku balsī jautāja, vai man ir lieka biļete, ko es viņai varētu pārdot? Ātro plānu un domu vilcieni zibenīgi izskrāja caur manu galvu un es paspēju tajās dažās sekundēs jau uzbūvēt ne tikai šī vakara plānu, bet arī ko es viņai pasniegšu rīt brokastīs!)))
-Nē! Es nevaru Jums pārdot savu biļeti, bet es labprāt Jūs paņemtu līdzi uz šo izrādi, ja vien Jūs piekritīsiet nākt man līdzās!
Es pilnīgi sajuti, kā viņa mani no galvas līdz kājām novērtēja, censdamies tomēr to neizrādīt (tas viņai pagalam neizdevās))) un atbildēja, ka viņai nebūs ērti pieņemt no nepazīstama precēta (pamanīja pat gredzenu pirkstā!) vīrieša tik dārgu dāvanu. Varu piebilst, ka biļetes uz šo izrādi tiešām nebija lētas, ja nesaka ortādi - bija sakāpināti dārgas! Uz ko es viņai atbildēju, ka mēs to ļoti vienkārši varam labot! Viņas skaistās acis ieskatījās manī ar jautājumu skatienā. Man atbilde skanēja kā jautājums viņai: "Kā Jūs lūdzu godāt? Piemēram es esmu Aleksis". Viņa uzsmaidot pateica, ka viņa esot Krista, bet jautāja arī pa tiešo, kā es taisos labot situāciju. Bet es cik vien spēju mierīgā balsī viņai atbildēju, ka tagad viņai vairs nav jāpieņem biļete un jāiet kopā ar nepazīstamu vīrieti, jo esam pazīstami! Uz ko viņa sasmējās un nosauca mani par blēdi! BET pēc tam ļoti eleganti paņēma mani pie rokas un spēra soli uz teātra ieejas durvju pusi.
Laikam jau nav jāstāsta, kas iekš manis notika tajā brīdi! Visām pozitīvajām emocijām un sajūsmai klāt vēl pieslēdzās doma, ka tik ni kāds no paziņām nepamana un vēlāk neizstāsta sievai, ka es špacierēju pa teātri ar efektīgu sievieti, kas nebūt neizskatījās sveša man, jo mums izdevās par kaut ko viegli runāties, skaļi smieties un justies brīviem līdz pat trešajam zvanam un izrādes sākumam.
Mēģināju pievērsties izrādei, bet Kristas smaržas, viņas klātbūtne un it kā netīšie pieskārieni mani domās rāva pavisam prom no domām par to, kas notiek uz skatuves. Izdomāju kaut kādā veidā dabūt zināt, kas notiek viņas galvā, jo tajā hjautrajā čalošanā pirms irādes es no viņas skaidri un nepārprotami nolasīju, ka patīku viņai (es nezinu, vai tik pat stopri, cik viņa man, bet tāda parliecība manī bija). Es it kā netīšām pabīdīju savu ceļgalu viņas virzienā, lai mūsu kājas saskaras un gaidīju reakciju. Un es skaidri sajutu, ka viņa ne tikai nepavirzījās prom, dodot man vietu, bet otrādi - piespieda savu kāju manai un netikai! Es sajutu, ka viņa vieglītiņām paberzējās pret manu kāju! Un tajā pašā laikā viņas plauksta uzgīlās virsū manai. Laikam jau būtu jābūt galīgākam losim, lai nesaprastu šīs zīmes! Es izvilku savu roku no viņas plaukstas un pats satvēri viņas smalko rociņu. Lēnām to noglāstīju... Un te pēkšņi notika tas, ko neviens no mums abiem negaidīja! STARPBRĪDIS!!! Es ļoti rupji nolamājos pie sevis, bet neko drīt - saslēdzās spožās gaismas, visi sāka celties kājās, rosīties... Es uzsmaidīju Kristai un jautāju: "Kafiju? Šampi?" Viņas acīs es nolasīju to pašu nožēlu par starpbrīža iestāšanos, bet viņa bezrūpīgi man atbildēja: "Gan-gan!" Un atkal mīļi uzsmaidīja. Kaut ko es tajā smaidā nolasīju, bet pats īsti nesapratu ko...
Stāvot rindā un pēc tam malkojot kafiju ar kūciņu un pa virsu uzdzerot šampi, mēs turpinājām jautri čalot ne par ko, jokot, smejoties. Pa starpu Krista zvanīja kādam pa telefonu, kaut ko skadroja, stāstīja, bet es ļoti centos neklausīties, izrādot cik pieklājīgs esmu). Piepeši atskanēja nu jau trešais zvans, kas liecināja par to, ka ar steigu jādodas zālē, savās vietās. Šī doma man patika, jo cerēju, ka varēs atkal nemanāmi slepus viņai pieskārtīes, iespējams pat glāstīt.
Tiklīdz mēs iesēdāmies savās vietās, izdzisa gaisma un izrāde turpinājās. Es pacentos salīmēt bildi par notiekošo uz skatuves, kad piepeši sajutu, ka Krista mani piebikstīja un sadzirdēju čukstus ausī: "Es nepaguvu aiziet uz tualeti, bet man ļoti gribās čurāt!". Uz ko es saprotoši pamāju viņai ar galvu tā kā sakot: "Labi, ej!". Bet viņa atkal pieliecās pie manis un tonī, kas neparedz noraidošu atbildi iečukstēja: "Es nezinu kur šeit ir tualete! Pavadi mani!"
Variantu nebija - abi cēlāmies un spraucāmies starp neapmierinātiem skatītājiem ārā no zāles. Tiklīdz bijām ārpus durvīm, sadzirdēju no Kristas: "Lūdzu ātrāk, savādāk es apčurāšos!". Cik liels bija mans izbrīns, ka es nevis pavadīju viņu, rādot ceļu, bet gan knapi tiku līdzi. Bija skaidrs - tā nav, ka viņa nezin kur ir tualetes! Mē burtiski noskrējām pa kāpnēm lejā. Krista panesās garām vīriešu tualetei, arī sieviešu tualetei garām un atverot vaļā invalīdu tualetes durvis pamāja man: "Ejam!" Man nekas neatlika, kā sekot viņai līdzi! Tikusi iekšā, viņa vienā rāvienā novilka bikšeles, pacēla augšā kleitu un pietupās uz poda... Maigi sakot, man šāda bilde bija neierasta, bet man arī bija pilnīgi skaidrs, kas notiks tālāk! "Šeit izrādes laikā 100 punkti neviens nenāks!" - pateica viņa vēl čurājot - es pat dzirdēju ar cik stipru spiedienu tas notiek!)))
Tad viņa izvilka no savas somiņas mitrās salvetes, rūpīgi noslaucījās. "Tev nevajag čurāt?" - jautāja viņa, pametot savas sarkanās biksītes uz izlietnes malas. Nesagaidot atbildi, viņa piegāja pie manis, nometās ceļos un ar precīzām kustībām zibenīgi atbrīvoja mani no biksēm un apenes tika nolaistas ceļu līmenī. Lai arī viņa to izdarīja ļoti ātri, mans draudziņš noreaģēja tik pat zibenīgi un nu jau bija saslējies. Krista kāri metās tam virsū, apķerot ar lūpām galviņu un turot pie olām ar roku. Sajūtas aprakstīt vienkārši ir neiespējams! Acis aizsedza baudas migla... Es satvēru viņu aiz matiem un regulēju kustības, taču tas nemaz nebija nepieciešams, cik prasmīgi viņa to darīja! Es nemaz nezinu, cik ilgi tas notika, tika skaidri zinu, ka pa ši laiku mana locekļa galviņa tiks samīļota, sabučota, aplaizīta... arī visā garumā biju viņas mutē un ar galviņu sajutu kā spiežos viņai rīklē un dzirdēju, kā viņa rīstās. Pienāca brīdis, kad sapratu - vēl mirklis un es šaušu ārā spermas devu! Taču Krista, kā jusdama teica: "Paņem mani! Un neizdomā beigt, kamēr nebūši tur aigšā! Saprati?" Viņa piecēlās, uzgrieza man muguru un, balstoties uz izlietnes malas, dziļi pieliecās, izliekdama muguru. Kas tas bija pa skatu! Es nedaudz pakavējos, baudīdams to, noglāstīju viņas dupsi, kad sadzirdēju meitenes nepacietīgu, par aizkaitinātu balsi: "Aleksi! Izdrāz mani! Lūdzu!"
Redzēju, ka viņas pežiņa ir pavisam slapja aiz uzbudinājuma. Pat viena pilīte lēnām stiepās uz leju no nu jau pavisam pavērtajām vaļā lūpiņām. Es satvēru viņu aiz gurniem, pievilku cieši klāt... Cietā locekļa galviņa atdūrās pret viņas pavērtajām lūpiņām un ļoti viegli ieslīdēja iekšā! "Ak Dievs!!! Es to gribēju vēl kad nebijām iegājuši iekšā teātrī!!!" - drīzāk novaidēja Krista. Jutu, kā viņas augums notrīcēja, kad ietriecu savu locekli viņai iekšā. "Lūdzu! Dari to!!!" -dzirdēju kristas balsi. Man divreiz nebija jāsaka! Es kustējos ļoti ritmiski, nemainot tempu... Tā bilde, ko redzēju bija vienkārši fantastiska! Viņas smukais dibentiņš ta attālinājās, ta spiedās man klāt. Gribēdams sagādāt meitenei vēl lielāku baudu, saslapināju siekalās savu lielo pirkstu un uzliku viņai uz dibentiņcaurumiņa. Sajutu, ka viņa atbrīvoja to, vieglītiņām uzspiedu un mans lielais pirksts ieslīdēja iekšā, pieskaņojās kustību ritmam. Meitene iekunkstējās labsajūtā!
Nezinu cik ilgi tas bija, bet sapratu, ka ilgi nevarēšu - nāk virsū karstais orgasma vilnis. Pirms paspēju viņai pajautāt, sadzirdēju sakām: "Tik neizdomā vilkt ārā! Nosmērēsi man kleitu! Laid manī iekšā savu sēklu!! Es to gribu!!!". Ar pēdējo vārdu viņas balss aprāvās un manas rokas sajuta, kā bauidas trīsas pārņem viņas daiļo augumu. Viņa iekliedzās, bet uzreiz pati aizspieda sev lūpas ar plaukstu. Tas bija vētrainākais orgasms, ko es biju jebkad redzējis! Nu vismaz ja neskaita to, ko var redzēt pornofilmās. Protams, ka kas tāds parāva arī mani līdzi un es šāvu viņai iekšā savu spermu! Bauda bija neaprakstāma! Jutu, ka spermas bija ļoti daudz - es viņu piepildīju! "Tu esi vienkārši lielisks!!!" - teica Krista izelpā, knapi turoties kājās un noslīdot no mana locekļa, kas nu jau palika mīkstāks un krietni mazāks. "Lūdzu palīdzi man tikt līdz podam!"
Pieturot viņas augumu, jo pati viņa, kā izskatījās, tiešām nespētu to izdarīt, aizvedu un apsēdināju uz poda. Viņa sēdēja un skatījās uz manīm ar vēl joprojām duļķainām acim. Viņas sejā bija skaidri redzama bauda un labsajūta. "Dievinu tevi!" - viņa nočukstēja. Bija dzirdami no viņas vāverītes tekošās spermas klunkšķi podā.
Pēc tam viņa atkal kārtīgi noslaucījās ar salvetēm. Palūdza man lai pasniedzu viņai biksītes un roku dvieļu loksnīti. Uzvilka biksītes, kamēr es arī sakārtojos, akurāti salocīja papīra loksnīti un ielika to biksītēs - "Katram gadījumam" - smaidot pateica. Sakārtoja kleitu, ieskatījās spogulī, kritiski pakratīja galvu, kas liecināja par to, ka viņai nepatika pašas saburzītais paskats.
Aleksi, piedod, man ir jāskrien! - viņa teica un pirms es paspēju atgūties, viņa pieskārās manām lūpām ar savām un bija ārā no yualetes. Es sekoju līdzi, taču viņa ļoti ātri pa kāpnītēm nokļiva vestibilā, ārdurrvis... Cauri vitrīnas stikliem redzēju, kā viņa ielec taksī, kas gaidīja netālu no durvīm...
Tā tik bija izrāde!
Komentāri