Bija vakars pēc ģimenes ballītes. Viesi bija izklīduši - vai nu aizbraukuši mājās vai arī uzgājuši uz guļamistabām augšstāvā. Mājas saimniece Evelīna nedaudz uzkopa pēc viesiem. Evelīnai bija nedaudz pāri trīsdesmit - jau vairāk kā desmit gadus laulībā un ar bērnu bariņu. Viņa bija simpātiska brunete, bet rūpes par bērniem bija atsājušas nospiedumus viņas izskatā - viņa vairs nebija tik slaida, kā jaunībā un grūtniecības dēļ viņas ķermeni "greznoja" strijas.
Rihards sēdēja virtuvē un pārskatīja jaunumus savu sociālo tīklu profilos. Viņam bija četrdesmit un Rihards bija precējies ar Evelīnas māsu. Lai arī Rihards pazina Evelīnu vairāk kā 10 gadus, tomēr viņiem bija visai atturīgas un formālas attiecības. Viņi mēdza pārrunāt ikdienišķas lietas, bet neko dziļāku vai personīgāku. Rihardam ne visai patika, ka Evelīna mēdz uzdot provokatīvus jautājumus vai izteikt nepatīkamas piezīmes. Tomēr viņš mēdza paslepus vērot Evelīnu. Lai arī Evelīnas ģimene bija diezgan strikti kristieši, tomēr viņa mēdza nēsāt diezgan īsas kleitas. Tāda viņai bija mugurā arī šovakar - violeta, brīvi krītoša. To Rihards bija ievērojis.
Evelīna ienāca virtuvē, lai sakoptu arī to. "Tu vēl te?", viņa jautāja Rihardam. "Jā, man vēl nenāk miegs. Ļauj, es tev palīdzēšu", noteica Rihards. "Paldies, neatteikšos" Evelīna pasmaidīja. Rihards palīdzēja satīrīt galdu, salikt traukus mazgājamajā mašīnā. Evelīna izņēma no skapīša kapsulu trauku mazgāšana, bet tā viņai izslīdēja no rokām un pakrita zem neliela galdiņa virtuves stūrī. Viņa notupās uz ceļiem, lai pasniegtos pēc tā. Tajā brīdī Rihardam pavērās skats, no kura viņš nevarēja novērsties - Evelīnas kleita vairs nenosedza visu viņas dibenu un bija redzamas viņas biksītes. Tās bija vienkāršas, gaiši violetas. Rihards sastindzis skatījās uz Evelīnes platajiem gurniem, dibenu, biksītēm. Mājas saimniece tikmēr cītīgi meklēja pazudušo kapsulu un atradusi, to ielika trauku mazgājamajā mašīnā. Ceļoties augšā, viņa paskatījās uz Rihardu un viņai likās, ka viņš it kā būtu pieķerts, viņš satrūkstās. Evelīna nebija pārliecināta, vai ir pareizi sapratusi Riharda reakciju un tās iemeslu. Tomēr viņai radās nojausma, uz ko viņš bija skatījies. Lai arī viņš bija patīkams cilvēks, Evelīnai Rihards īsti nebija interesējis kā vīrietis. Taču šobrīd doma, ka viņas māsas vīrs viņu iekāro, Evelīnu patiesībā uzbudināja.
Virtuve bija sakopta un varētu doties pie miera. Tomēr Evelīna paskatījās uz tik tikko iesākto sarkanvīna pudeli un jautāja Rihardam: "Pasēžam pie vīna glāzes, parunājam?". Rihards pasmaidīja, paņēma divas glāzes un piepildīja tās. "Parunājam", viņš teica. Viņu pārsteidza šāds sievas māsas ierosinājums, jo viņa praktiski nelietoja alkoholu. Tāpēc viņam šis ierosinājums ieinteresēja. Evelīna un Rihards sēdēja pie galda vienā tā pusē viens otram pretīm un runāja. Runāja par ģimeni, bērniem, brīvo laiku. Tomēr katrā no viņiem bija zināma spriedze, pat drīzāk uzbudinājums. Evelīna it kā nejauši pavirzīja savu kleitu augšup un Rihardam atklājās skats, kur likās vēl nedaudz un atkal viņš redzēs viņas biksītes. Tomēr viņš centās tur neskatīties. Tika tukšota jau otrā vīna glāze un Evelīna tā starp citu iejautājās, "Kā jums ar Kristīni ir seksuālajā dzīvē?" Bet lai neliktos pārāk jautājums pārāk tiešs, uzreiz piebilda, "Mums ar Lauri it kā viss ir kārtībā, sekss ir diezgan regulārs. Bet viņš ir tik konservatīvs, ka man patiesībā reti kad gribas. Bieži vien ir sajūta, ka es viņam esmu tikai labās rokas vietā". Rihardu pārsteidza šāda atklātība, bet tas tomēr iedrošināja arī viņam atbildēt godīgi. "Patiesībā, mums ar Kristīne nav nekas labs, sekss nav bijis šķiet mēnešus trīs". Evelīnu tas pārsteidza un viņa nejauši izšāva, "Tad jau labā roka tev cieņā". Rihardu šī piezīme nesamulsināja, "Nu kas jādara, tas jādara". Tajā brīdī Evelīna apzināti pavēra platāk savas kājas tā, lai Rihards nespētu atturēties paskatīties uz leju. Viņš redzēja tās pašas gaiši violetās biksītes un viņam šķita, ka tām pa vidu ir neliels tumšāks plankumiņš. "Izkatās, ka tev patīk skats?", Evelīna jautāja nedaudz zemākā tonī..
Komentāri