Рассказы о Рогоносцах

OnTheKnees, 43 13 часов назад Vīrs - sievas labākā draudzene? Sveiki, šis ir mazliet pārtaisīts un papildināts stāsts - izbaudiet. Stāsta Pauls:Ceturtdienas vakarā mūsu guļamistabā valdīja spriedze. Mēs tikko ar sievu bijām mēģinājuši mīlēties, bet tas atkal beidzās pārāk ātri. Es gulēju blakus Janai, skatoties griestos un jutu, kā kauns un bezspēcība mani lēnām sagrauž. Viņa klusēja, bet viņas sejā bija redzama ne tikai vilšanās, bet arī dusmas, kas šķita tūlīt izlauzīsies uz āru.„Paul, tas vairs nav izturams,” viņa pēkšņi izmeta, viņas balss trīcēja no apspiestajām emocijām. „Cik ilgi es vēl tā dzīvošu?”Es pagriezos pret viņu, mēģinot saglabāt mieru. „Es... es cenšos, Jana. Es tiešām cenšos.”Viņa iesmējās, bet šajos smieklos nebija nekā priecīga. Tas bija tīrs izsmiekls. „Cenšos? Tas ir viss, ko tu spēj pateikt? Cenšos? Paul, tev vispār ir kāda sajēga par to, ko es gribu, ko es jūtu?” Viņa manā virzienā meta skatienu, kurā valdīja dusmas un izmisums vienlaikus. „Man ir apnicis justies tā, it kā es dzīvotu ar kādu, kurš pat nezina, ko nozīmē būt īstam vīrietim. Tu esi vājš. Tu esi maigs. Un gultā tu... tu esi pilnīga katastrofa.”„Es mēģinu...,” es atkal centos sevi aizstāvēt, bet viņa mani apklusināja, paceldama roku.„Pietiek ar to mēģināšanu!” viņa nošņāca, Janas balss bija kā nazis, kas griezās cauri manam pašvērtējumam. „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?”Viņas vārdi mani satrieca līdz pamatiem. „Es... es nezinu, kā to izdarīt, Jana,” es čukstēju, mana balss šķita vēl mīkstāka nekā es pats.„Protams, ka nezini,” viņa ironiski atmeta. „Ar saviem nožēlojamajiem 12 centimetriem tu pat nemāki mani apmierināt. Kā lai es vispār jūtos sieviete, ja tu nespēj mani paņemt tā, kā man vajag? Es negribu gultā justies kā kaut kāda nevainīga meitene, Paul. Es gribu, lai mana vagīna pēc tam pat neaizveras stundām ilgi. Bet ar tevi? Tas nekad nenotiks.”Es jutu, kā asinsvadi pulsē manos deniņos, bet nespēju atrast vārdus, lai atbildētu. Viņa bija mana sieva, mana mīlestība, bet viņa mani tagad sita ar vārdiem, kas šķita kā sitieni zem jostasvietas.Viņa pagriezās pret mani, viņas acis dzirkstīja no dusmām. „Es gribu bērnu, Paul. Bet kā es varu cerēt, ka tas notiks, ja tu pat nespēj beigt? Kāds bērns? Tu pat neuzvedies, kā īsts vīrietis!”Viņa nopūtās un pagriezās uz otru sānu, atstājot mani vienu domās par viņas smagajiem vārdiem un pazemojošo sajūtu. Es gulēju, skatoties griestos, jūtot, kā mana pasaule lēnām sabrūk. Jana bija skaidri pateikusi, ka tas, ko es spēju viņai piedāvāt, nav pietiekami. Un tas mani pilnībā grāva. *** Stāsta Pauls:Piektdienas rīts darbā sākās kā parasti, bet manī viss šķita neskaidrs un smagnējs. Iepriekšējās nakts saruna ar Janu joprojām nepameta manu prātu. Viņas vārdi – „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?” – skanēja kā nepielūdzams spriedums, kas nemitīgi atgādināja par to, kā es viņai neattaisnoju cerības. Vēl vairāk – viņas tiešā vēlme pēc rupjības, spēka un kontroles mani dzina vēl lielākā izmisumā.Mana sieva Jana vienmēr izskatījās perfekti – 175 cm gara, slaida, ar vidēja izmēra, formīgām krūtīm un stingru dibentiņu, ko viņa uzturēja ar regulāriem treniņiem. Viņas tumšie mati krita uz pleciem un zaļās acis bija kā magnēti – gan vilinošas, gan tādas, kas neļāva nekam paslīdēt garām. Viņa bija gracioza un sievišķīga, bet tajā pašā laikā viņā slēpās kaut kas auksti dominējošs. Es bieži jutos mazs viņas ēnā.Es? Ar saviem 176 cm es biju tikai nedaudz garāks par sievu, kalsns un kā man šķita, pilnīgi neizteiksmīgs. Brūniem, pusgariem matiem un brūnām manuprāt neuzkrītošām acīm. Smalkas rokas, kuras nekad nebija īsti piedzīvojušas smagu darbu un mans 12 cm loceklis šķita tikai papildus pierādījums tam, ka es esmu nepietiekami vīrišķīgs.Darbs ritēja kā parasti – monotonā dokumentu kārtošana. Bet noliktavas krāvēji bija skaļi un nevaldāmi kā vienmēr. Viņu sarunas pie kafijas automāta bija dzirdamas pa visu noliktavas telpu.„Vakardiena bija traka,” Arturs iesāka, viņa balss bija pilna pašpārliecības. Viņš bija 35 gadus vecs, muskuļots un harizmātisks, ar izskatu un attieksmi, kas lika apkārtējiem justies mazākiem. „Viņa man pateica, ka es esmu labākais, kas viņai jebkad bijis. Man patīk, kad viņas pašas man prasa vairāk.”Krāvēji uzsprāga smieklos un sajūsmas kliedzienos. „Tu esi īsts dzīvnieks, vecīt!” viens no viņiem iesaucās. Arturs pasmaidīja, viņa smaids bija kā plēsīgam dzīvniekam. „Es vēl meklēju to īsto – tādu, kura ļautos visam. Gribu tādu, kuru var izfistot abos caurumos, kuru var paņemt mutē, anālajā – visos caurumos un lai viņai tas patiktu.”Viņa vārdi lika manai sejai piesarkt. Es klusēju, darot savu darbu, bet jutu, kā viņa tēls un dominējošie izteicieni mani grauž. Viņš bija viss, kas es nekad nevarētu būt – pārliecinošs, bez kauna un ar nepārprotamu fizisku pārākumu. Es bieži vēroju viņu dušā – viņa loceklis bija milzīgs, vismaz divreiz lielāks nekā mans un tas man lika justies vēl mazvērtīgākam.Kad viņi turpināja jokot par saviem „varoņdarbiem”, es nespēju koncentrēties darbam. Arturs, Romāns un citi krāvēji šķita pārliecināti, ka viņi valdīja pār pasauli un viņu fiziskās dotības tikai pastiprināja šo pārliecību. „Visas viņas grib, lai viņas kārtīgi izdrāž. Un viņas zina, ka mēs varam to izdarīt,” Arturs izmeta ar lepnumu.Pēc darba, stāvot dušā, es mēģināju nomazgāt ne tikai dienas netīrumus, bet arī kauna un mazvērtības sajūtu. Tomēr sevi pieķēru vērojot Arturu. Viņš stāvēja tur pilnīgā pārliecībā, viņa masīvā ķermeņa un milzīgā locekļa apvienojums bija kā dzīva apsūdzība manai nepietiekamībai. Bet – mani tas uzbudināja. Mani piesaistīja viņa fiziskā dominance, viņa rupjība un tas, ka viņš bija tik pilnīgi pretējs man.Kad es nostājos pie spoguļa un paskatījos uz sevi, redzēju tikai kalsnu, neizteiksmīgu vīrieti, kuram nebija nekā no tās pārliecības, kas piemita Arturam. Es jutos pazemots un tomēr dīvaini apreibis no savām domām. Tas, kā viņš runāja, kā viņš skatījās uz pasauli, mani gan grauza, gan vilināja. Dziļi sevī es sapratu, ka mani šī viņa dominance uzbudina un šī atziņa mani gan izbiedēja, gan mulsināja.Kad atgriezos mājās pēc darba, jau pie sliekšņa sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Jana stāvēja viesistabā, rokas sakrustotas, viņas sejā – sarūgtinājuma un apņēmības sajaukums. Blakus viņai atradās ceļojumu soma, kas nekavējoties piesaistīja manu uzmanību.„Jana?” es izdvesu, neizpratnē skatoties uz viņu. „Kas noticis?”Viņa nopūtās un ieskatījās man acīs, viņas skatiens bija smags. „Paul, mums jāparunā. Es negribēju, lai tas notiek šādā veidā, bet...” Viņa apklusa, it kā vārdus būtu grūti atrast. „Es atradu kaut ko tavā datorā.”Manas asinis sastinga. „Ko tu domā? Ko tu atradi?” Es jutu, kā sirdspuksti kļūst skaļāki, izmisīgi cenšoties atcerēties, ko viņa varētu būt redzējusi.Viņa ievilka dziļu elpu un turpināja, cenšoties palikt mierīga. „Es pārskatīju tavu interneta vēsturi. Un, Paul... es nezinu, kā to pateikt citādi. Es atradu lapas, kuras tu apmeklē. Porno lapas par vīriešu pazemošanu. Par sievām, kuras savus vīrus padara par kaut kādiem... kukoldiem. Un vēl tās citas – par to, kā vīrieši kļūst par sissy.”Viņas vārdi man iespēra kā zibens. Mana seja piesarka un es nevarēju uzdrošināties pacelt acis.„Vai tas ir tas, kas tev patīk, Paul?” viņa jautāja, viņas balss bija kā nazis, kas grieza cauri klusumam. Tajā skanēja gan nesapratne, gan vilšanās. „Vai tev patīk būt... tādam? Vai tev patīk ideja, ka cits vīrietis mani apmierina, kamēr tu skaties? Vai tev patīk būt mīkstajam?”Es klusēju, mana rīkle šķita sausa un rokas sāka trīcēt. Es jutu, kā kauns mani pārņem pilnībā.„Es tevi mīlu, Paul,” viņa turpināja, viņas balss bija kļuvusi maigāka. „Bet es jūtu, ka es tevi nemaz nepazīstu. Es sapratu, ka aiz tava maiguma slēpjas kas vairāk. Bet es nezinu, vai es to varu pieņemt. Tu nekad neesi runājis ar mani par šīm lietām. Nekad neesi ļāvis man uzzināt, kas tu patiesībā esi.”„Jana, es...” es mēģināju kaut ko teikt, bet vārdi neiznāca. Kā es varētu viņai izskaidrot kaut ko, ko es pats vēl nebiju līdz galam sapratis?Viņa paskatījās uz somu un ievilka dziļu elpu. „Man tas viss ir jāapdomā. Es nevaru šobrīd palikt šeit. Es braukšu pie vecākiem.”„Ko? Tu... tu aiziesi?” es jautāju, mana balss bija pilna izmisuma.Viņa piekrītoši pamāja. „Es to nedaru tāpēc, ka tevi nemīlu. Es vienkārši nezinu, vai mēs varam būt kopā, ja tu pats nezini, kas tu esi un ko tu gribi.”Telefona zvans pārtrauca mūsu sarunu. Taksis bija klāt. Jana paņēma somu un uzmeta man pēdējo skatienu – tajā bija mīlestība, bet arī dziļas skumjas. „Es ceru, ka tu atradīsi atbildes, Paul. Es gribu, lai tu esi laimīgs. Un es gribu, lai mēs abi saprastu, vai mēs vēl varam būt kopā.”Viņa aizgāja, atstājot mani stāvam vienu. Mājās valdīja klusums. Es apsēdos uz dīvāna un satvēru galvu rokās. Viņas vārdi joprojām atbalsojās manā prātā: „Vai tev patīk būt mīkstajam?”Man bija jāatzīst sev – tajā bija patiesība. Manī bija apslēptas vēlmes, kuras gadiem ilgi biju apspiedis. Doma par pazemošanu, par pakļaušanu un to, ka citi mani kontrolētu, vienlaikus biedēja un neizskaidrojami uzbudināja. Es biju apmaldījies savās vēlmēs, bet zināju, ka tās ir tur – neizbēgamas un patiesas. ***Stāsta Jana:Kad taksometrs sāka ripot pa ielu, es atspiedos pret sēdekļa atzveltni un dziļi ievilku elpu. Mana sirds vēl joprojām dauzījās un es centos savākt savas domas. Pauls bija palicis mājās – salūzis un apjucis, tāpat kā mūsu attiecības. Es paskatījos uz savu telefonu un uzreiz sameklēju Līgas numuru. Viņa zināja visu. Viņa vienmēr bija man blakus, īpaši tad, kad es baidījos pieņemt lēmumus.„Sveika!” Līga pacēla klausuli, viņas balss bija kā parasti – pašpārliecināta un mazliet satraukta.„Es esmu ceļā,” es čukstēju, jūtot, kā mani pārņem sajūtu sajaukums – vainas apziņa, atvieglojums un dīvains satraukums. „Es viņam teicu, ka došos pie vecākiem.”Līga klusēja uz mirkli, pirms atbildēja: „Un kā viņš reaģēja?”„Viņš bija izmisumā,” es atbildēju. „Bet man šķiet, ka viņš pats nesaprot, cik ļoti viss ir mainījies. Es vienkārši... es vairs nespēju.”„Jana, tev tas bija jāizdara,” viņa teica stingri. „Tu esi mēģinājusi viņu atbalstīt, bet viņš tevi nekad nav sapratis. Tu pelni kaut ko labāku, kaut ko īstu. Kādu, kurš tev parādīs, kāda ir dzīve.”Es aizvēru acis un uz mirkli apdomāju viņas vārdus. „Bet es jūtos tik slikti, Līga. Es viņam teicu, ka dodos pie vecākiem, bet...”„Nē,” viņa pārtrauca mani. „Tu sev to vairs neteiksi. Pauls šobrīd ir atstāts pats ar savām domām un tas ir tas, kas viņam vajadzīgs. Tagad ir tava kārta dzīvot, Jana. Mēs atradīsim kādu, kurš tev atgādinās, ko nozīmē būt sievietei. Nevis sievai, nevis aprūpētājai – bet īstai sievietei.”Es atvēru acis un paskatījos ārā pa logu. Šī pilsēta šķita sveša, kaut gan es visu dzīvi biju šeit nodzīvojusi. „Tu zini, ka es neesmu gatava nekam nopietnam...”„Protams,” Līga atbildēja ar nelielu smīnu, kas bija dzirdama viņas balsī. „Mēs nerunājam par nopietno. Mēs runājam par kaisli, par dzīves baudīšanu. Pauls tevi gadiem ir ignorējis, atstājis novārtā un tu pati zini, ka tas, ko viņš dara, tevi nekad neapmierinās. Es pazīstu tevi, Jana. Tu esi skaista, spēcīga sieviete un es apsolu – līdz nedēļas beigām tu būsi atcerējusies, ko nozīmē būt iekārotai.”Manas lūpas nedaudz izliecās smaidā, bet tas bija piesardzīgs. „Un kā tu plāno to panākt?”Līga pasmējās. „Tev jāuzticas man. Es zinu īstos cilvēkus. Es jau esmu runājusi ar kādu, kas būs ideāls sākums.”„Tu jau runāji ar kādu?” Es iesaucos, sajūtot vieglu paniku.„Protams,” viņa atbildēja mierīgi. „Es zinu, ka tu būtu vilcinājusies, tāpēc es nolēmu, ka mazliet palīdzības tev nenāks par ļaunu. Viņš ir harizmātisks, pievilcīgs un... dominējošs. Tieši tas, kas tev vajadzīgs, lai aizmirstu Paulu un sāktu dzīvot no jauna.”Es jutu, kā sirds sāka sisties straujāk. „Līga, es nezinu... Es neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizi.”„Pareizi?” viņa atkārtoja. „Nepareizi bija tas, ka tu gadiem centies piekāpties, cīnīties un ignorēt savas vajadzības. Tagad ir laiks aizmirst par pareizo. Tagad ir laiks baudīt dzīvi.”Es ilgi klusēju, apdomājot viņas vārdus. Beidzot es pieņēmu lēmumu. „Labi,” es teicu klusi. „Bet man vajag laiku.”„Es saprotu,” viņa atbildēja maigākā balsī. „Bet uzticies man, Jana. Tev tas ir vajadzīgs vairāk, nekā tu vari iedomāties.”Kad mēs beidzām sarunu, es ieliku telefonu somā un paskatījos uz taksometra vadītāju, kurš klusējot vadīja automašīnu. Man bija sajūta, ka manā dzīvē viss mainās. Un šoreiz es nolēmu vairs nebaidīties no pārmaiņām.Kad taksometrs apstājās, mana sirds dauzījās tik strauji, ka man šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Pauls domāja, ka es dodos pie vecākiem, bet patiesībā mans ceļš veda pie Līgas – manas draudzenes un uzticības personas, kas vienmēr zināja, kā mani piespiest spert soli, ko es pati baidījos veikt.Līga jau gaidīja pie durvīm, viņa bija kā vienmēr perfekta – tumši, viļņaini mati krita pār pleciem, uzkrāsotas lūpas sarkanā krāsā, kas lika viņai izskatīties kā no modes žurnāla vāka. Viņas figūra bija slaida, bet ar izteiktām formām, ko viņa prasmīgi akcentēja ar apspīlētu, melnu zīda kleitu, kas bija pietiekami īsa, lai piesaistītu uzmanību, bet pietiekami eleganta, lai izstarotu autoritāti.„Beidzot esi šeit,” Līga pasmaidīja un viņas smaidā bija kaut kas triumfējošs. „Labi. Tagad laiks tev aizmirst visu to nelaimīgo pagātni. Šovakar mēs parūpēsimies, lai tu atceries, kā ir justies dzīvei piederīgai.”Es nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava, bet mani vārdi šķita neatgriezeniski. „Labi,” es noteicu.Līga mani uzreiz apsēdināja uz mīksta dīvāna un atvēra vīna pudeli, kas jau stāvēja uz galda. Viņa piepildīja glāzi līdz malām un pasniedza man to ar vārdiem: „Šis tev palīdzēs atslābt.”Pēc pirmā malka es sajutu, kā saspringums, kas visu dienu bija mani mocījis, sāk lēnām izplēnēt. Līga, kā ierasts, bija pašpārliecināta un pārliecinoša. Viņa runāja viegli, aizpildot klusumu ar stāstiem par savu nedēļu, par vīriešiem, kuri, pēc viņas vārdiem, viņai „metās pie kājām.” Viņa nekad nelika man justies mazvērtīgai, bet tajā pašā laikā viņas klātbūtne vienmēr atgādināja, ka viņa bija cita kalibra sieviete – tāda, kura kontrolēja savu dzīvi un tos, kuri bija tās daļa.Kad vīns bija paveicis savu darbu, Līga mani maigi aizveda uz savu guļamistabu. „Tu izskaties lieliski, bet mēs varam padarīt šo vakaru vēl īpašāku,” viņa teica, atverot savu skapi un izvelkot melnu, apspīlētu kleitu. Tā bija tik īsa, ka gandrīz nepārklāja augšstilbus un ar dziļu dekoltē, kas atklāja vairāk nekā es jebkad būtu vēlējusies.„Es nezinu, vai...” es sāku, bet Līga pacēla roku, lai mani apklusinātu.„Jana, tu esi absolūti fantastiska. Un šī kleita ir ideāla, lai atgādinātu tev, cik ļoti tu to esi pelnījusi.”Es padevos viņas pārliecībai un ļāvu viņai mani saģērbt. Kad es beidzot ieraudzīju sevi spogulī, es knapi atpazinu savu atspulgu. Kleita piegūla maniem augšstilbiem un viduklim, izceļot katru līniju. Augstpapēžu kurpes, kuras viņa man iedeva, padarīja manu stāju graciozāku.„Tu esi pārsteidzoša,” Līga sacīja, apskaujot mani no mugurpuses un vērojot manu atspulgu. „Un tieši šādi tev vajadzētu justies.”Tieši tad pie durvīm atskanēja zvans. „Kādu gaidi?” es jautāju, jūtot, kā mans miers sāk izzust.„Viņš ir šeit, viņu sauc Arturs,” Līga teica un viņas balss tonis bija daudznozīmīgs.Viņa devās pie durvīm. Es dzirdēju viņas balsi, kas sveicināja kādu un tad viņš ienāca.Viņš izskatījās iespaidīgi – viņa muskuļotais augums piepildīja telpu un viņa pašpārliecinātais smaids šķita neapturams. Tumši mati, precīzi apcirpti un skatiens, kas it kā caururbtu.„Jana,” viņš teica, viņa balss bija zema un aizsmakusi. „Man prieks ar tevi beidzot iepazīties.”Es stāvēju uz vietas, jūtoties kā notverta starp ziņkārību un satraukumu.„Es jūs divus atstāšu,” Līga teica, pasmaidot un dodoties uz savu guļamistabu. „Izbaudiet vakaru.”Kad durvis aiz viņas aizvērās, Arturs piegāja tuvāk. Viņa klātbūtne bija tik spēcīga, ka man šķita, ka telpa sarūk. Viņš mani pētīja ar savām tumšajām acīm un es jutu, ka mans ķermenis reaģē uz viņa tuvumu.„Tu izskaties neticami,” viņš teica un es sajutu, kā manas kājas kļūst mazliet vājas.Es nezināju, ko gaidīt no šī vakara, bet vienu es zināju skaidri – mans dzīves ritējums bija kļuvis neparedzams. Un, iespējams, tieši tas man bija nepieciešams.„Tātad tāda tu esi, Jana,” viņš sacīja, balss rupja un piesātināta. „Līga par tevi daudz stāstīja.”Es centos izspiest kādu atbildi, bet tikai pamāju. Viņš pienāca tuvāk, tik tuvu, ka es varēju sajust viņa smaržu – intensīvu, vīrišķīgu, apreibinošu.„Šovakar man nav daudz laika,” viņš sacīja, liekot vienu roku uz mana gurna. Viņa plauksta bija liela un spēcīga. „Bet es gribu, lai tu mani atceries.”Viņš lēnām sāka mani virzīt atpakaļ, līdz es sajutu dīvāna malu. Viņš apsēdās un pievilka mani tuvāk. Viņa rokas negaidīja – tās uzreiz atrada manu dibentiņu, stipri saspiežot un masējot, it kā viņam jau piederētu mans ķermenis. Viņa skatiens bija tiešs, nepārprotami uzbudināts.„Tev ir lielisks dibentiņš,” viņš teica un viņa pirksti viegli spiedās cauri kleitas audumam. Es jutu, kā mana elpa kļūst sekla, bet neko nevarēju izteikt. Viņa roka lēnām pacēlās līdz manām krūtīm. Viņa pirksti iegrima kleitas audumā un viegli saspieda tās vienu pēc otras, it kā pārbaudot manu reakciju.„Un krūtis...” viņš teica, nedaudz pasmaidot. „Perfektas.”Es jutos kā pilnībā zaudējusi kontroli. Viņa pieskārieni bija tieši un bez jebkādas kautrības un lai gan es biju šokēta, mana ķermeņa reakcija nodeva, ka man tas patika. Arturs, protams, to pamanīja un tikai pastiprināja savu pieeju.„Es tevi gribu redzēt atkal,” viņš teica un viņa balss bija pietiekami klusa un intīma, bet tikpat valdonīga kā viss pārējais viņā.Viņš izvilka no kabatas pildspalvu un pirms es sapratu, kas notiek, viņš nedaudz pavilka kleitas izgriezumu uz leju, atsedzot manas krūts augšdaļu. Viņa pirksti bija silti un es sajutu, kā mana sirds sāk dauzīties vēl straujāk.„Tu mani neaizmirsīsi,” viņš sacīja, lēnām uzrakstot savu telefona numuru tieši uz manas ādas. „Un rīt tu man piezvanīsi.”Viņš pacēla skatienu un noskūpstīja mani. Tas nebija maigs vai piesardzīgs skūpsts – tas bija dziļš, intensīvs, viņa mēle atrada manējo un pieprasīja manu pilnīgu uzmanību. Viņa rokas turpināja ceļot pa manu ķermeni, pieskaroties vietām, kuras sen neviens nebija tā skāris.Kad viņš beidzot atkāpās, viņa skatiens bija triumfējošs. „Rīt,” viņš atkārtoja, paņemot savu jaku un dodoties uz durvīm. „Domā par mani.”Kad viņš aizgāja, es piecēlos, vēl joprojām jūtot viņa pieskārienus un numuru, kas bija kā zīmogs uz manas ādas.Līga iznāca no guļamistabas, apskatot mani no galvas līdz kājām ar apmierinātu smaidu. „Es zināju, ka viņš tevi gribēs.”„Es nezinu, vai es tikšos ar viņu sestdien,” es teicu, mana balss bija aizsmakusi un nedroša.„Protams, ka tu tiksies,” viņa sacīja, pasniedzot man vēl vienu glāzi vīna. „Arturs nevienu nevēlas tāpat vien. Kad viņš saka, ka grib tevi satikt, tas nozīmē, ka viņš tevī ir ieinteresēts. Un tu to izbaudīsi. Vienkārši ļauj viņam vadīt un tu redzēsi, kā tas var mainīt tavu dzīvi.”Es klusēju, apdomājot viņas vārdus. Numurs uz manas ādas bija kā dedzinošs atgādinājums par viņa pieskārieniem un skūpstu. Līga, kā vienmēr, izskatījās tik pārliecināta, ka man nebija spēka viņai iebilst. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt sestdien būtu jāļaujas šim piedzīvojumam. *** Stāsta Pauls:Naktī mani pārņēma dīvaini un intensīvi sapņi. Es atrados citā realitātē – pasaulē, kurā vairs nebiju vīrišķīgs, bet gan pilnīgi sievišķīgs, pakļāvīgs „sissy”. Šajā sapnī es noliecos citu vīriešu priekšā, viņu rokas stingri satvēra mani aiz zoda, liekot skatīties viņiem tieši acīs. Viņu balsis bija dziļas, raupjas un tās valdīja pār mani ar neapstrīdamu autoritāti. Viņi mani nospieda uz ceļiem, kontrolēja manu ķermeni un es ļāvos, sajūtot kaunu, kas sajaucās ar neizskaidrojamu baudu.Sapnis bija tik reālistisks, ka pamodos ar strauju elpu un dauzošos sirdi. Tumšajā istabā valdīja klusums, taču sapņa sajūta bija tik spēcīga, ka šķita – tas vēl turpinās. Es gulēju, jūtot, kā mani pārņem karstums un mulsums, taču nespēju noliegt, ka mani tas uzbudināja.Līdz ko pirmās rīta gaismas iespīdēja pa logu, es piecēlos no gultas, mēģinot nomierināties. Es devos uz vannasistabu, cerot, ka auksta duša izskalos gan šīs domas, gan kaunu, kas kņudināja zem ādas. Tomēr, stāvot pie spoguļa, es ievēroju savu ķermeni – kalsnu, minimāls apmatojums, mazliet pat sievišķīgu. Tas mani nevis atgrūda, bet vilināja. Mana roka satvēra skuvekli un es pieņēmu lēmumu.Es sāku noskūt visu apmatojumu, no manām kājām, rokām, krūtīm. Katrs skuvekļa pieskāriens radīja man savādu gandarījumu. Kad biju pabeidzis, mana āda bija gluda kā zīds un šī sajūta mani negaidīti uzbudināja. Es paņēmu Janas ķermeņa losjonu ar saldenu, vieglu vaniļas aromātu un sāku to klāt uz savas ādas. Katrs pieskāriens radīja maigas trīsas, kas skrēja cauri ķermenim, uzjundot vēl nepieredzētas sajūtas.Mans skatiens aizklīda līdz sievas veļas atvilktnei. Mana elpa kļuva smagāka un sirds dauzījās krūtīs kā negantas bungas. Es piegāju tai un rokas, it kā pašas vadīdamas sevi, izņēma no tās melnas mežģīņu biksītes un saskaņotu krūšturi. Es apstājos, bet ne uz ilgu laiku. Manī bija sajūta, ka es vairs nespēju kontrolēt savu vēlmi. Es uzvilku to, izjūtot auduma maigumu uz savas gludās ādas.Kad paskatījos uz sevi spogulī, es biju šokēts un vienlaikus fascinēts. Tas nebiju es, bet tajā pašā laikā tieši es. Es biju pārvērties un šīs pārmaiņas lika manai sirdij dauzīties vēl straujāk. Kauna sajūta, kas parasti mani apturētu, šoreiz bija aizstāta ar intensīvu uzbudinājumu un dziļu apziņu par to, ka beidzot ļauju sev būt tādam, kāds patiesībā esmu.Ar joprojām trīcošām rokām es apsēdos pie datora. Ielēju vīnu. Mana elpa bija sekla, kad es uzrakstīju sludinājumu: „Slaids, pakļāvīgs vīrietis meklē valdonīgu partneri. Gluds un gatavs padevībai. Diskrētums garantēts.” Kad nospiedu „publicēt”, mani pārņēma satraukuma un uzbudinājuma sajaukums. Es zināju, ka tas bija solis, kas var mainīt manu dzīvi uz visiem laikiem, bet šajā brīdī tas šķita pareizi.Es beidzot biju nolēmis pieņemt sevi, savu patieso būtību, neskatoties uz to, cik svešāda tā šķita maniem agrākajiem priekšstatiem par vīrišķību un spēku. Tagad atlika gaidīt un uzzināt, kur šis ceļš mani aizvedīs.Vakars mājās bija piepildīts ar mulsinošu sajūtu un neskaidrību. Es biju viegli iereibis no vīna, sveces mirdzēja apkārt un manā datorā turpināja pienākt ziņas no vīriešiem, kas bija atbildējuši uz manu sludinājumu. Daudzi rakstīja banālas un pliekani uzstājīgas ziņas, bet viena sarakste bija citāda – tieša, uzbudinoša un ļoti rupja.Rakstītājs sevi sauca par DominatorX un viņa vārdi skanēja kā pavēle:„Tu būsi ideāls vergs. Es jūtu, ka tu alksti, lai tevi salauztu. Es vēlos, lai tu atmet jebkādu pašcieņu un atdodies man pilnībā. Es tev parādīšu, kas tu patiesībā esi – mans apakšējais. Vai esi tam gatavs, mīkstais?”Es jutu, kā mana sirds sāk dauzīties straujāk, lasot šos vārdus. Viņa tiešums un rupjā valoda mani gan biedēja, gan uzbudināja. Pat ja es centos to noliegt, dziļi sevī es zināju, ka tas mani neaprakstāmi valdzināja. Es drīz vien atbildēju, mani pirksti trīcēja:„Es nezinu, vai esmu tam gatavs. Es... es mazliet baidos.”Viņa atbilde atnāca gandrīz acumirklī un tā bija vēl asāka un skarbāka:„Tev nav jāzina, vai esi gatavs. Tu būsi mans un tu darīsi visu, ko es tev likšu. Izģērbies, ieslēdz kameru un parādi man, kā izskatās īsts pakļāvīgais. Vai gribi, lai es tevi apmācu, sissy?”Es sastingstu, nespējot atbildēt. Es lasīju viņa vārdus atkal un atkal, sajūtot gan uzbudinājumu, gan kaunu. Es aizvēru datoru un aizgāju uz virtuvi, cenšoties savākties. Kaut kādas robežas man vēl vajadzēja saglabāt.Es iedomājos par Janu. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju viņai ziņu: „Kā tev iet? Es gribu zināt, vai viss ir kārtībā. Es gribu tevi dzirdēt.”Es gaidīju, skatoties uz ekrānu, kamēr viņa atbildēs. Kad atnāca ziņa, tās vārdi mani sāpīgi aizķēra: „Es esmu aizņemta, Paul. Lūdzu, netraucē mani. Man vajag laiku.”Es jutu, kā kauns un vainas sajūta pārņem mani vēl spēcīgāk. Es biju viņu pievīlis un pat tagad viņa nevēlējās ar mani runāt. Es noliku telefonu uz galda un atgriezos pie sava datora.Atvēris saraksti ar „DominatorX”, es sāku rakstīt: „Es nezinu, vai esmu tam gatavs, bet tu... tu mani uzbudini. Ko man darīt?”Viņa atbilde atnāca ātri un viņa vārdi atkal bija valdonīgi un skaidri: „Tu darīsi, ko es tev teikšu. Tavs pienākums ir paklausīt. Tev nav tiesību runāt man pretī. Tu būsi mana mauka. Es gribēšu redzēt tevi pilnīgi kailu, uz ceļiem, lai mani apmierinātu. Tu man piederēsi.”Tajā brīdī es nezināju, kā reaģēt. Mani viņa vārdi mulsināja, bet tajā pašā laikā – uzbudināja tā, kā nekad iepriekš. Es turpināju saraksti ar "DominatorX", viņa tonis kļuva arvien valdonīgāks un uzstājīgāks. Viņš turpināja mani pierunāt parādīt sevi, sākot ar vienkāršām bildēm. Es ilgi pretojos, jūtot kaunu un bailes, bet viņa vārdiem bija neparasta vara pār mani.„Jūlija,” viņš pēkšņi rakstīja. „Es tā tevi saukšu no šī brīža. Tu esi Jūlija – pakļāvīga, paklausīga un īsta sissy. Vai tu pieņem savu jauno vārdu?”Es skatījos uz ekrānu, jūtot, kā šie vārdi manī raisa dīvainu sajūtu. "Jūlija" – vārds skanēja sievišķīgi un pilnīgi atšķirīgi no tā, kas es senāk biju. Bet tas mani mulsināja un vienlaikus uzbudināja.Es beidzot uzrakstīju: „Jā, es pieņemu. Es būšu Jūlija.”Viņš atbildēja ātri un viņa vārdi bija gandrīz triumfējoši: „Labi, Jūlija. No šī brīža tu runā tikai sieviešu dzimtē. Tu būsi tāda, kādu es vēlos tevi redzēt. Paklausīga, glīta un pilnībā man piederoša.”Sarakste turpinājās un viņš kļuva arvien valdonīgāks. „Es gribu redzēt, kā tu izskaties, Jūlija. Saģērbies kā pienākas. Uzvelc ko seksīgu, tev ir 10 minūtes, lai man atsūtītu pierādījumu – bildi.”Manas rokas trīcēja, un es jutu, kā viņa vārdi lēnām iznīcina jebkādas šaubas. Viņa valdonīgā vara un nevaldāmā dominance mani pilnībā savaldzināja. Es devos pie sievas veļas atvilktnes un izvilku viņas seksīgākos mežģīņu zeķturus un garās zeķes. Es vilku zeķes uz savām gludajām kājām, jūtoties kā apmāts, un katra kustība šķita kā daļa no ceremonijas, kurā es pats sevi ziedoju.Kad biju papildinājis savu izskatu ar zeķturīti un garajām zeķēm, es paskatījos uz sevi spogulī. Es izskatījos citādi – pilnīgi citādi. Mana slaidā, gludā figūra izskatījās pārsteidzoši sievišķīga un tas mani uzbudināja vairāk, nekā es varēju atzīt. Es paņēmu telefonu un uzņēmu bildi.Kad es nosūtīju bildi, viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Lieliski, Jūlija. Tu izskaties perfekti. Bet es gribu vairāk. Nosūti man bildes dažādās pozās. Parādi man, cik labi tu izskaties.”Es jutu, kā viņa vārdi mani piespiež. Es uzņēmu vēl bildes – uz gultas, uz ceļiem, stāvot pie spoguļa. Un katra bilde mani uzbudināja vēl vairāk. Viņš rakstīja: „Labi, sissy. Tu esi ideāla. Tu esi radīta, lai tiktu pazemota. Es vēlos, lai tu saprastu – drīz es tevi pilnībā izmantošu. Un tad tu uzzināsi, ko nozīmē būt manai maukai.”Viņš pievienoja bildi – viņa mantība bija milzīga un valdonīga, kā viņa vārdi. Es lasīju viņa ziņas un skatījos uz bildēm, jūtot, kā mani pārņem pilnīgs uzbudinājums un pazemība. Es vairs necīnījos pret šo sajūtu – es pieņēmu savu lomu, kādu viņš man bija radījis. Es biju Jūlija un es biju gatava viņam pilnībā pakļauties.Pavēles no „DominatorX” kļuva arvien konkrētākas un uzstājīgākas. Viņš pieprasīja bildes, kas būtu ne tikai provokatīvas, bet arī ļoti intīmas. Es biju aizrāvies ar šo spēli, ļaujoties viņa dominējošajam tonim un sajūtot, kā mani pārņem pilnīga padevība.„Jūlija, es gribu, lai tu uzņem īpašu bildi,” viņš rakstīja. „Stāvot spoguļa priekšā uz ceļiem, ar nedaudz pavērtām kājām un sūkā pirkstu, it kā tas būtu mans pimpis. Parādi man, kā tu izskaties, kad pilnībā piederi man.”Mana sirds dauzījās un es jutu, kā uzbudinājums pārņem manu ķermeni. Es piecēlos un notupos spoguļa priekšā, ģērbusies sievas seksīgajā veļā – zeķes, krūšturis, biksītes un zeķturi cieši piekļāvās manam ķermenim. Es uzņēmu bildi un ātri nosūtīju viņam.Pēc dažām sekundēm mans telefons sāka vibrēt. Ekrānā parādījās vārds, kas lika manai sirdij uz mirkli apstāties: Romāns. Es skatījos uz tālruni, nezinot, vai man vajadzētu atbildēt. Ar trīcošām rokām un sažņaugtu kaklu es beidzot nospiedu atbildes pogu.„Romān?” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka mani nevarēs dzirdēt.„Jūlija,” viņš teica, balss rupja un valdonīga. „Tu esi pilnīgs idiots. Vai tu vispār saproti, ko esi izdarījis? Tavā bildē spogulī skaidri redzama tava seja. Tagad tu esi pilnībā manā varā, mauka.”Es sajutu, kā mana seja piesarkst. Kauna vilnis pārņēma mani un manas rokas sāka trīcēt. „Romān... Es... Es negribēju... Es nezinu, kā tas notika,” es stostījos, cenšoties kaut kā izskaidrot sevi.„Apklusti!” viņš pārtrauca mani, balss grieza kā nazis cauri manai pašapziņai. „Es negribu dzirdēt tavas nožēlojamās atrunas. Tu mani uzbudināji ar savām seksīgajām bildēm, bet tajā pašā laikā pierādīji, cik tu esi nožēlojams mīkstais. Vai tu tiešām domā, ka varēsi tagad man pretoties?”„Es negribu tev pretoties...” es izdvesu, balss knapi dzirdama.„Protams, ka negribi,” viņš smējās, skaļi un brutāli. „Tu esi radīta, lai pakļautos. Tu to vienmēr esi gribējusi, vai ne? Paskaties uz sevi – maza, smieklīga sissy, kas nespēj pat apslēpt savas vēlmes.”Viņa vārdi bija neapturami un es jutos pilnīgi sagrauts. Taču tajā pašā laikā katrs viņa teikums mani uzbudināja tā, kā nekas nekad iepriekš.„Klausies uzmanīgi, mazo mauciņ,” viņš turpināja. „Es gribu, lai tu pilnībā saproti savu vietu. Tu tagad būsi mans īpašums. Sākot no šī brīža, tu darīsi visu, ko es tev likšu. Ja tu kaut uz mirkli padomāsi par nepaklausību, es parūpēšos, lai visi uzzinātu, kas tu patiesībā esi.”„Es saprotu...” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka tā izzūd telpā.„Es negribu dzirdēt, ka tu saproti, es gribu dzirdēt, ka tu pakļaujies,” viņš asi pārtrauca. „Saki to skaļi, Jūlija. Pasaki, ka tu esi mana mauka.”Es sastingu, jūtot, kā kauna un uzbudinājuma sajūtas cīnās manī. „Es... Es esmu tava mauka,” es beidzot izdvesu, mana balss trīcēja no pazemības.„Skaļāk!” viņš rūca. „Es gribu dzirdēt, kā tu to saki, kuce!”„Es esmu tava mauka,” es atkārtoju skaļāk, manas rokas trīcēja, bet balss kļuva skaidrāka.„Labi, sissy. Tagad tu esi sākusi saprast savu vietu,” viņš triumfēja. „Bet tas ir tikai sākums. Pirmdien darbā tu pierādīsi savu pakļāvību. Tu nolieksies manā priekšā, atnesīsi man kafiju un pateiksi: ‘Romān, Jūsu kafija ir gatava.’ Un tu darīsi to ar tādu pazemību, lai es saprastu, ka tu man piederi.”„Un ja citi kaut ko pamanīs?” es čukstēju, mana balss pilna šaubu.Viņš smējās skaļi, viņa smiekli bija raupji un valdonīgi. „Tieši tas ir interesantākais, sissy. Citi nesapratīs, bet tu un es zināsim. Tu jutīsies pilnīgi pazemota un tas tevi uzbudinās. Tu gribēsi, lai viņi tevi redz un jūtas pārāki. Vai ne tā, Jūlija?”Es klusēju, nezinot, kā atbildēt. Bet viņa vārdi bija kā hipnotisks vilnis, kas pārņēma manu prātu.„Atbildi, kuce!” viņš uzbļāva.„Jā, es gribu,” es izdvesu, mana balss bija pilna padevības.„Laba, kuce,” viņš atbildēja, viņa balss kļuva gandrīz maiga savā triumfā. „Tagad gatavojies pirmdienai, jo es tagad rūpēšos, lai tu nekad neaizmirstu savu lomu.”Kad zvans beidzās, es sēdēju, pilnībā pārņemts viņa vārdiem. Es zināju, ka pirmdiena mainīs visu, bet man vairs nebija spēka pretoties. Es kļūšu viņa mauciņa un tas likās neizbēgami. *** Stāsta Jana:Kad sestdienas rīts pienāca, es joprojām jutos mazliet apreibusi no vakardienas vīna un visa, kas bija noticis. Līga vakar mani uzņēma pie sevis kā māsu – uzreiz pārģērba, piedāvāja vīnu un apsolīja, ka viss mainīsies. Vakardiena ar Arturu bija atstājusi mani sajūsmas un neziņas virpulī. Viņa pieskārieni, viņa skatiens, tas, kā viņš uzrakstīja savu numuru uz manas krūts... Tas viss vēl joprojām bija tik spilgti manā prātā.Es sēdēju pie Līgas virtuves galda ar kafijas krūzi rokās, kad viņa ienāca, svaiga un pašpārliecināta, savā elegantajā rīta halātā. „Labrīt,” viņa teica, apsēžoties man pretī. „Un? Tu domāji par Arturu?”„Es nezinu, Līga,” es atbildēju, maigi maisot kafiju. „Viņš ir tik... valdonīgs. Tik pārliecināts. Es neesmu droša, vai es vispār esmu gatava tam.”Līga pasmējās. „Protams, ka esi. Vai es tev jau vakar neteicu, ka tu to izbaudīsi? Es zinu tevi, Jana. Tu esi pelnījusi kaut ko tādu – piedzīvojumu, kaisli, dzīvi.” Viņa pieliecās tuvāk, viņas acīs dzirkstīja azarts. „Un zini ko? Es zinu, ka viņš grib tevi.”„Bet es...” es sāku, bet viņa pārtrauca mani ar stingru skatienu.„Nē, nekādu ‘bet’. Tev tikai jāizvēlas, vai tu ļausi sev dzīvot. Vai arī atgriezīsies pie Paula un viņa nožēlojamiem mēģinājumiem būt vīrietim. Tu jau pati zini, ka tas nav risinājums.”Es apklusu. Viņas vārdi bija skarbi, bet es zināju, ka tie ir patiesi. Arturs bija pavēris man pasauli, kuru es sen biju aizmirsusi. Kaisle, ko viņš izstaroja, bija neizbēgama. Bet vai es tiešām biju gatava to pieņemt?„Ko viņš tev teica, kad rakstīja savu numuru?” Līga jautāja ar smaidu.Es pasmaidīju par atmiņu, joprojām sajūtot, kā viņa siltais pieskāriens atstāja dedzinošu zīmi uz manas ādas. „Viņš teica, lai es viņam piezvanu. Un ka viņš mani grib redzēt.”„Tātad piezvani,” Līga teica, it kā tas būtu pats vienkāršākais lēmums pasaulē. „Es tevi saposīšu vēl skaistāku, nekā vakar. Arturs būs sajūsmā.”Pēc nelielām debatēm es beidzot piekritu. Līga mani pārliecināja, ka nekas slikts nevar notikt, ja es vienkārši ļaušu sev izbaudīt vakaru.Līga bija neapturama. Viņa izraka no skapja vēl īsāku kleitu nekā iepriekšējā vakarā, melnu un apspīlētu, kas piegūlās katrai manai ķermeņa līnijai. Viņa uzlika man grimu un ieveidojusi manus matus, viņa pabeidza savu darbu ar triumfējošu smaidu.„Tu esi satriecoša,” viņa teica, apmierināta ar rezultātu. „Tagad ej un uzraksti Arturam, ka tu esi gatava viņu satikt.”Es biju nervoza, bet Līgas pārliecība mani pamudināja. Es uzrakstīju Arturam ziņu: „Sveiks, vai piedāvājums vēl spēkā?”Atbilde atnāca ātri: „Protams. Es tevi gaidīšu astoņos. Stāvvietā pretī mājai.”Līga mani apskāva un iečukstēja man ausī: „Tu to nenožēlosi.”Kad piegāju pie stāvvietā novietotās melnās automašīnas, mana sirds dauzījās tik strauji, ka šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Mašīna bija ar tonētiem logiem, kas aizsedza skatu uz tās salonu. Tiklīdz piegāju tuvāk, viņš atvēra durvis no iekšpuses. Es vilcinoties pasmaidīju un iesēdos blakus viņam priekšējā sēdeklī. Viņš bija ģērbies tumšā kreklā, kura augšējās pogas bija atvērtas, atklājot viņa spēcīgo kaklu.„Sveika, Jana,” viņš sacīja ar smaidu, kas bija tik pārliecināts un valdonīgs, ka mani gandrīz paralizēja. „Es zināju, ka tu piezvanīsi.”„Tu esi tik pārliecināts par sevi,” es atbildēju, jūtot, kā mana balss nedaudz trīc.„Vienmēr,” viņš atteica un paliecās tuvāk, lai aizvērtu durvis. „Tu izskaties satriecoši.”Es sajutu, kā viņa intensīvais skatiens slīd pāri manam ķermenim. Kleita, kuru Līga bija man izvēlējusies, piegūla kā otrā āda un Arturs to novērtēja. Viņš iedarbināja motoru un lēnām izbrauca uz ceļa.„Kur mēs braucam?” es jautāju, cenšoties izklausīties mierīgi.Viņš uzmeta man īsu skatienu, kas bija pilns ar solījumiem. „Tā nav tava problēma, Jana. Vienkārši sēdi un izbaudi braucienu.”Mašīnā valdīja saspringts klusums, kas bija uzlādēts ar gaidām. Viņa roka bija uz stūres, bet es sajutu, kā viņš mani pēta ar sānu skatienu.Kad mēs apstājāmies nomaļā vietā, kur ielas apgaismojums bija vājš un apkārt nebija redzams neviens cilvēks, viņš izslēdza motoru. Es sajutu, kā spriedze mašīnā pieaug. Viņš pagriezās pret mani un viņa tumšās acis skatījās manējās tik dziļi, ka man šķita, ka viņš redz visu, ko es centos slēpt.„Tu zini, kāpēc mēs esam šeit, vai ne?” viņš jautāja, viņa balss bija tikpat klusa, cik valdonīga.Es nezināju, bet pamāju, nespēdama atrast vārdus. Viņa tuvums, viņa smarža un tas, kā viņš uz mani skatījās, lika man aizmirst visu pārējo.Viņš pasmaidīja un pastiepa roku, kas atrada ceļu uz manu augšstilbu. Viņa pirksti lēnām slīdēja augstāk, kamēr viņa skatiens neatkāpās no manējā. „Tu esi skaista, Jana,” viņš čukstēja, viņa balss pilna raupja maiguma. „Un šovakar es gribu, lai tu jūties kā brīva sieviete.”Viņa rokas bija prasīgas, bet kontrolētas un viņa skūpsts, kas sekoja, bija tikpat intensīvs kā vakar. Dziļš un valdonīgs, viņš paņēma mani pilnībā savā varā un es ļāvos, aizmirstot visu, izņemot to, kā viņš lika man justies.„Es zinu, ko tu vēlies,” viņš sacīja, kad beidzot atkāpās. Viņa balss bija zema un viņa pirksti joprojām atradās uz mana augšstilba. „Un es vēlos, lai tu man uzticies.”„Artur...” es sāku, mana balss trīcēja. „Es... Es nezinu, vai tas ir pareizi.”Viņš pasmējās – zemu, rupji un tas šķita kā vibrācija, kas izplatījās pa visu manu ķermeni. „Pareizi?” viņš atkārtoja, noliecoties tuvāk. „Pareizi ir tas, ko tu vēlies. Un es zinu, ko tu vēlies, Jana.”„Es nezinu...” es mēģināju protestēt, bet viņa roka jau bija uzslīdējusi augstāk, pietuvojoties kleitas malai. Viņa pirksti maigi, bet noteikti pieskārās manas kleitas apakšmalai, it kā izaicinot mani viņu apturēt.„Beidz tēlot,” viņš noteica, viņa balss kļuva stingrāka. „Tava elpa, tava seja, viss tavs ķermenis man saka, ka tu to gribi. Tātad, pārstāj lauzties.”„Artur, es nopietni...” es mēģināju atkāpties, bet viņš mani nepalaida. Viņa otra roka satvēra manu zodu, piespiežot mani skatīties viņam acīs. Viņa skatiens bija valdonīgs un tas mani pilnībā paralizēja.„Nopietni?” viņš jautāja, balss pilna izsmiekla. „Tad kāpēc tu neizkāp no mašīnas? Kāpēc tu man piezvanīji? Un kāpēc tu sēdi šeit, uztraukta un uzbudināta?”Es klusēju, mana elpa bija smaga un viņš to sajuta. Viņa smaids kļuva platāks un viņš noliecās tuvāk, līdz viņa lūpas bija tikai pāris centimetru attālumā no manām.„Atzīsti, Jana,” viņš čukstēja. „Tev tas patīk. Tev patīk, kā es tevi skaru. Un tev patiks, ko es darīšu pēc tam.”Es joprojām pretojos, bet mana ķermeņa reakcija nodeva mani. Viņa roka, kas atradās uz mana augšstilba, sāka pārvietoties augstāk un kad viņš atkal noskūpstīja mani – rupji, dziļi un prasīgi –, es vairs nespēju cīnīties. Viņa mēle atrada manējo un viņa skūpsts pieprasīja vairāk, nekā es biju gatavojusies dot. Bet tas mani uzbudināja.„Artur, es...” es mēģināju vēl pēdējo reizi, bet viņš mani pārtrauca, viņa rokas ciešāk satverot manu ķermeni.„Nav nekādu 'es,'” viņš noteica, balss zema un pavēloša. „Šobrīd ir tikai tas, ko es vēlos. Un es vēlos tevi.”Viņa rupjība mani pārņēma pilnībā. Viņš spieda mani pret sēdekli, viņa rokas jau bija atradušas manu gurnu un muguras lejasdaļu un viņš manipulēja ar mani tā, it kā viņam jau piederētu katra mana ķermeņa daļa. Katrs viņa pieskāriens bija izaicinošs, neapšaubāmi dominējošs un uzbudinošs.Beidzot es padevos. Es ļāvu viņa rokām, viņa lūpām, viņa valdonīgajai klātbūtnei mani pārņemt pilnībā. Un, kad viņš atkāpās, lai manī paskatītos, viņa sejā bija triumfa izteiksme.„Es zināju, ka tu nespēsi pretoties,” viņš teica un viņa balss bija pilna pārliecības. „Un tagad tu esi mana.”Viņa vārdi bija kā pēdējais trieciens manai pašaizsardzībai. Es zināju, ka viņam bija taisnība. Un tas, cik ļoti man tas patika, mani nobiedēja un vienlaikus uzbudināja vēl vairāk.Arturs izvilka no savas puses degvīna pudeli, ar vieglu kustību attaisīja korķi un pasniedza man. Viņa skatienā nebija vietas protestiem – tas bija pavēlošs, valdonīgs un es sapratu, ka viņš neļaus man atkāpties.„Iedzer,” viņš teica, balss zemāka nekā iepriekš. „Tas palīdzēs tev atslābt.”Es vilcinājos, bet viņa tumšās acis mani neatlaida. Beidzot es pacēlu pudeli pie lūpām un iemalkoju. Alkohols bija stiprs un tas dedzināja manu kaklu, bet vienlaikus lika siltumam izplatīties pa visu ķermeni. Arturs uzreiz satvēra pudeli un pielika to vēlreiz manām lūpām.„Vēl,” viņš pavēlēja un es paklausīju.Kad pudele bija nolikta malā, viņš pārvietoja savu roku uz manu augšstilbu, ļaujot pirkstiem slīdēt augstāk, līdz viņa plauksta sasniedza manu kleitas apakšmalu. Viņa pirksti prasmīgi atrada manas apakšbiksītes un viņš tās nedaudz pavilka sāņus, atsedzot mani. Es sajutu, kā viņa pirksts maigi pieskaras manai mincītei, pārbaudot, cik mitra es biju. Viņa skatiens kļuva vēl valdonīgāks.„Jana,” viņš teica, balsī jūtama gandarījuma nots. „Tu esi tik slapja. Tā tu reaģē uz mani?”Mana seja nosarka. Es negribēju atzīt, cik ļoti viņš mani uzbudina, bet mana ķermeņa reakcija bija neapstrīdama. Viņš pasmaidīja un atstāja mani turpināt sēdēt apjukumā, kamēr viņa rokas jau nodarbojās ar viņa bikšu priekšu. Arturs ar prasmīgu kustību attaisīja rāvējslēdzēju un izvilka savu locekli. Es biju mēma.Tas bija milzīgs. Es nevarēju nenosarkt, domās salīdzinot viņu ar Paulu. Paula loceklis šķita kā mazs zars blakus Artura spēka un pārliecības simbolam. Mana elpa kļuva sekla un es nezināju, kā rīkoties.„Paņem to rokās,” viņš teica un viņa balss tonis neļāva apšaubīt pavēli.„Es... es nezinu, vai varu...” es klusi teicu, bet viņa roka jau bija atradusi ceļu pie manējās. Viņš maigi, bet noteikti vadīja manu roku, līdz es biju satvērusi locekli. Tas bija karsts, pulsējošs un tā smagums manās rokās lika manai galvai sareibt vēl vairāk.„Jana,” viņš teica, viņa balss zema un skaidra. „Pārstāj tēlot kautrīgo. Es zinu, ka tu to gribi. Noliec savu galvu.”Es vilcinājos, bet viņš pacēla manu zodu un cieši paskatījās man acīs. Viņa roka aizslīdēja aiz manas galvas un viegli, bet pārliecinoši virzīja to lejup. Mans prāts cīnījās starp kaunu un uzbudinājumu, bet viņa pārliecība salauza jebkādu pretestību. Beidzot manas lūpas pieskārās viņa loceklim.Sākumā es biju nedroša. Viņa izmērs šķita neaptverams, bet viņa rokas uz manas galvas un viņa klusā, pieprasošā elpa mani vadīja. Lēnām es sāku kustēties, ļaujot viņam vadīt tempu. Viņš izdeva zemu, rupju skaņu, kas lika man saprast, ka es daru to pareizi.„Jā, tā ir labi,” viņš čukstēja un viņa pirksti viegli saķēra manus matus, nostiprinot savu kontroli. „Sūkā dziļāk.”Es centos pielāgoties viņa vēlmēm un viņa loceklis lēnām slīdēja aizvien dziļāk manā mutē. Es sajutu, kā mana elpa kļūst nevienmērīga. Viņš mani vadīja, viņa rokas kontrolēja manu galvas kustību un viņa balsī bija dzirdams gandarījums.„Tu esi perfekta,” viņš sacīja, kad es beidzot ļāvu visam iet dabiski. Viņa kustības kļuva ātrākas, intensīvākas un es sajutu, ka viņš tuvojas kulminācijai. Es nespēju neko apturēt – es biju pilnībā viņa varā.Kad tas notika, viņš dziļi ievilka elpu un ar zemu, rupju skaņu sasniedza savu kulmināciju. Viņš neatlaida manu galvu un es sajutu, kā viņa karstā sēkla piepilda manu muti. Viņa skatiens bija triumfējošs, šis bija mirklis, kuru viņš pilnībā kontrolēja.Es noriju un lēnām pacēlu galvu, jūtot, kā mana seja deg. Arturs pasmaidīja un maigi pieskārās manam vaigam.„Līga teica, ka tu būsi perfekta,” viņš teica, balss zema un gandarīta. „Un viņai bija taisnība.”Kad es noriju pēdējos pilienus, mana seja dega ne tikai no kauna, bet arī no nevaldāmā uzbudinājuma. Arturs, vēl aizvien sēdēdams ar plašu smaidu, pacēla pudeli un pasniedza man. Viņa acīs spēlējās nevaldāma dzirksts.„Noskalo,” viņš teica. „Degvīns padarīs visu vieglāku.”Es paklausīju, paņēmu pudeli un iedzēru vēl lielāku malku nekā iepriekš. Alkohols dedzināja kaklu, bet man šķita, ka tas palīdz izkliedēt visu, kas manī mutuļoja. Es sajutu, kā viņa roka maigi pieskaras manam zodam, paceļot manu seju, lai mūsu acis sastaptos.„Nu, Jana,” viņš teica ar triumfējošu smīnu. „Saki man patiesību. Kā tev tas patika?”Es mēģināju izvairīties no viņa skatiena, bet viņa roka cieši turēja manu zodu. „Es...” es sāku, bet mana balss bija pārāk klusa.„Es gribu dzirdēt, ko tu domā,” viņš uzstāja, viņa tonis bija valdonīgs. „Tev patika, vai ne?”Es noriju kamolu kaklā un beidzot ieskatījos viņa acīs. „Tev ir... labākais loceklis, kādu esmu redzējusi,” es atzinos, mana balss tik tikko bija dzirdama.Arturs pasmaidīja plašāk, viņa roka uzslīdēja manam augšstilbam, nedaudz paspiežot. „Tā jau es domāju,” viņš sacīja, balss pilna lepnuma. „Un tas ir tikai sākums, Jana. Tu esi radīta, lai man piederētu.”Es sajutu, kā mani pārņem gan kauns, gan nevaldāms uzbudinājums. Viņa klātbūtne, viņa rupjā valoda, viss viņā bija tik pilnīgs pretstats visam, ko es biju pazinusi līdz šim. Un tieši tas mani valdzināja.„Bet rīt...” viņš turpināja. „Rīt mēs dosimies uz pirti. Tur būsim tikai es un tu. Un es vēlos tevi iegūt pilnībā.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana elpa kļūst sekla. „Pirtī?” es jautāju, nezinot, vai esmu gatava tam, ko viņš plānoja.Viņš pamāja, viņa roka maigi, bet neatlaidīgi spiedās man tuvāk. „Jā. Es vēlos tevi, Jana. Pilnībā. Un es tev parādīšu, kāds ir īsts vīrietis. Kāds ir vīrietis, kurš zina, ko vēlas.”Viņa vārdi šķita kā magnēts, kas mani pievilka un es sapratu, ka esmu pilnībā viņa varā. „Es nezinu, vai es...” es sāku, bet viņš pārtrauca mani.„Tev zināt nav nepieciešams,” viņš teica, viņa balss kļuva zemāka un rupjāka. „Es zinu. Un tas ir pietiekami.”Viņš pacēla manu zodu vēlreiz, piespiežot mani atkal skatīties viņam acīs. „Un tagad,” viņš teica ar plēsonīgu smaidu, „saki man, kāda bija garša?”Mana seja kļuva vēl sarkanāka, bet viņa valdonīgais tonis piespieda man atbildēt. „Sāļa... un... intensīva,” es izdvesu, knapi spējot runāt.Viņš smējās – rupji un apmierināti. „Laba meitene,” viņš sacīja un nolika pudeli malā. „Tagad tev tikai jāizlemj, vai rīt tu būsi pilnībā mana.”Viņa skatiens, viņa balss un viņa pieskārieni mani pilnībā pārliecināja. Es lēnām pamāju un čukstēju: „Jā.”Kad Arturs iedarbināja motoru un mašīna sāka kustēties, es jutu, kā siltums no degvīna un viņa pieskārieniem izplatās visā ķermenī. Alkohols un viņa valdonīgā klātbūtne bija darījusi savu – mana prāta aizsardzības bija gandrīz pilnībā sagrautas un es ļāvos notikumu plūsmai.„Mēs brauksim uz vietu, kur varēsim būt vieni,” viņš sacīja, skatienu nenolaižot no ceļa, bet viņa roka jau atkal bija uz mana augšstilba. „Es vēlos tevi redzēt pilnībā, Jana. Bez drēbēm, bez izlikšanās. Es gribu redzēt visu – abas tavas šķirbiņas.”Mani vaigi kļuva karsti no viņa tiešajiem vārdiem, bet es neiebildu. Mana iereibušā prāta daļa pat sāka pieņemt domu, ka viņš vienkārši bija tik nevaldāmi patiess, ka atteikt būtu gandrīz kā nolaupīt sev ko skaistu.Kad mēs apstājāmies nomaļā stāvvietā, kur neviens nevarēja mūs redzēt, viņš izslēdza motoru un pagriezās pret mani. Viņa acis bija tumšas, piepildītas ar iekāri, un viņa roka jau vilka mani tuvāk. „Es gribu, lai tu izģērbies,” viņš teica, balss tikpat zema un stingra kā vienmēr. „Parādi man savu ķermeni.”„Artur, es...” es sāku, bet viņa roka uz mana gurna mani apklusināja.„Tu zini, ka to vēlies,” viņš teica, viņa tonis bija neapstrīdams. „Tu vēlies, lai es tevi vēroju. Tāpat kā es vēlos, lai tu manī ieklausies.”Es jutu, kā reibums un viņa autoritāte pilnībā izslēdz manas šaubas. Lēnām un nedroši es pacēlu kleitas apakšmalu, ļaujot tai slīdēt augstāk pār augšstilbiem, līdz tā pilnībā atklāja manu apakšveļu. Viņa skatiens kļuva vēl intensīvāks un viņš atbalstījās pret sēdekli, ļaujot man turpināt.„Vairāk,” viņš teica, balss pavēloša. „Es gribu redzēt visu.”Es dziļi ievilku elpu un pacēlu rokas, novelkot kleitu pāri galvai un atklājot viņam savu ķermeni apakšveļā, kuru Līga bija man izvēlējusies. Viņa skatiens mani aprija un es jutos gan apmulsusi, gan neizskaidrojami uzbudināta.„Skaista,” viņš teica, pirkstiem slīdot gar manu vidukli. „Bet tagad novelc visu. Es gribu redzēt tevi kailu.”Es atkal vilcinājos, bet viņa roka, kas maigi pieskārās manai sejai, lika man izšķirties. Es pacēlu rokas, noņemot krūšturi un ļāvu tam nokrist uz sēdekļa. Viņa acis pārslīdēja pār manām krūtīm un viņa smaids kļuva vēl platāks.„Un tagad biksītes,” viņš teica. „Es vēlos redzēt abas tavas skaistās šķirbiņas.”Es pacēlu gurnus un lēnām novilku biksītes, atstājot sevi pilnīgi kailu viņa priekšā. Viņa skatiens bija nepārprotami apmierināts un viņš ļāva savām rokām slīdēt pa manu ķermeni, izpētot katru līniju.„Perfekta,” viņš teica un viņa rokas bija uz maniem gurniem. „Tu esi tieši tāda, kādu es tevi iztēlojos.”Viņš pacēla pudeli un pasniedza to man. „Izdzer vēl, lai atbrīvotos,” viņš teica un es paklausīju, sajūtot, kā degvīns vēl vairāk noņem bremzes.„Un tagad,” viņš teica, atverot bikšu priekšu un izvelkot savu locekli atkal, „es gribu redzēt, kā tu man to dari. Šoreiz kaislīgāk. Parādi, cik ļoti tu to gribi.”Es uz brīdi vilcinājos, bet viņa roka maigi nospieda manu galvu lejup. Šoreiz es nepretojos. Es saņēmu viņu rokās, jūtot tā pulsēšanu un lielumu un noliecos, lai paņemtu locekli mutē. Es ļāvu savai mēlei spēlēties ap galviņu, kamēr viņa zemu rūkošā balss piepildīja mašīnas salonu.„Tā ir pareizi,” viņš sacīja, viņa rokas iegrima manos matos. „Tagad dziļāk, Jana. Parādi, ka tu vari dziļāk.”Es paklausīju, ļaujot viņam vadīt manu galvu. Šoreiz es kustējos pārliecinošāk, ļaujot viņa loceklim slīdēt dziļāk un dziļāk, līdz viņa elpa kļuva smaga un viņa pirksti ciešāk satvēra manus matus.Kad viņš beidzot sasniedza kulmināciju, tas bija vēl intensīvāk nekā iepriekš. Viņa sēkla piepildīja manu muti un es centos visu norīt, jūtot, kā tās karstums izplatās manā rīklē. Kad viņš mani atlaida, viņa skatiens bija triumfējošs.„Tu biji pārsteidzoša,” viņš sacīja, roka maigi pieskaroties manam vaigu kaulam. „Un rīt es tevi iegūšu pilnībā. Tu tam esi gatava?”Es pamāju, nespējot izteikt vārdus. Arturs bija pārņēmis manu pasauli un es vairs nevēlējos cīnīties pret to.Kad Arturs mani atveda atpakaļ pie Līgas mājas, es jutos apreibusi – gan no stiprā alkohola, gan no notikumiem, kas tikko bija risinājušies. Viņš uzmeta man savu ierasto plēsonīgo smaidu, pirms pieliecās un vēlreiz noskūpstīja mani. Skūpsts bija īss, bet valdonīgs, it kā viņš gribētu man atgādināt, ka viņš vēl nav beidzis ar mani.„Rīt es tevi redzēšu pirtī,” viņš sacīja, balss piepildīta ar nepārprotamu solījumu. „Un tu būsi vēl skaistāka.”Kad es iegāju Līgas dzīvoklī, viņa jau gaidīja mani ar smīnu, ko es pazinu pārāk labi. Viņas tumšie mati bija savilkti vieglā mezglā un viņa bija ģērbusies savā parastajā mājas tērpā – šaurās biksēs un brīvā kreklā. Viņas acis bija ieinteresētas un es zināju, ka izvairīties no viņas jautājumiem nebūs iespējams.„Nu, kā gāja?” viņa prasīja, paceļot uzaci.„Līga...” es sāku, jūtot, kā mana seja nosarkst.„Nekāda Līga,” viņa sacīja, ar spēlīgu smīnu rādot man uz dīvānu. „Sēdies un stāsti. Vai Arturs tev parādīja, ko nozīmē būt īstai sievietei?”Es nosēdos uz dīvāna, sajūtot, kā manas kājas vēl arvien ir nedaudz vājas. „Tas bija...” es centos atrast īstos vārdus, bet Līga pacēla roku, lai mani pārtrauktu.„Tu izskaties tā, it kā esi piedzīvojusi kaut ko nopietnu. Un pēc tava izskata es pat zinu, ko,” viņa teica, pasniedzot man glāzi ūdens. „Bet es gribu dzirdēt visu. Vai viņš bija tik labs, kā es teicu?”Es nopūtos, dzerot ūdeni, lai atgūtos. „Viņš bija.... Viņš ir tik pārliecināts, tik valdonīgs. Es pat nezinu, kā es nonācu līdz šim.”„Ak, es tev teikšu, kā,” Līga sacīja, viņas acīs parādījās rotaļīgs mirdzums. „Tu esi bijusi izsalkusi pēc tāda vīrieša gadiem ilgi. Un tagad tu beidzot esi atradusi kādu, kurš zina, ko vēlas, un spēj tev to dot.”Es pasmaidīju, sajūtot, kā mana seja vēl vairāk piesarkst. „Viņš... viņš lika man justies kā...”„Kā īstai sievietei,” Līga pabeidza manis iesākto teikumu. „Tieši tāpēc es zināju, ka Arturs ir tas, kas tev vajadzīgs. Un?” Viņa pieliecās tuvāk, acis pilnas ziņkāres. „Kā tas bija?”Es ilgi klusēju, bet galu galā izstāstīju viņai visu – no tā, kā viņš lika man izģērbties, līdz pat tam, kā viņš mani vadīja, kad es viņu apmierināju ar muti. Es jutu, kā mana seja deg, bet vienlaikus izteikt šīs sajūtas skaļi bija atbrīvojoši.Kad es beidzu, Līga izskatījās vairāk nekā apmierināta. „Un tu vēl šaubījies, vai tas būs pareizi,” viņa teica, pasmaidot. „Es tevi brīdināju, ka viņš būs intensīvs. Bet es redzu, ka tev tas patika.”„Viņš... viņš ir neticams,” es atzinu, nezinot, kā citādi izteikt visu, ko jutu. „Un viņš teica, ka rīt pirtī vēlas mani pilnībā.”Līga pacēla uzaci un pasmējās. „Tad gatavojies, mīļā. Ja Arturs saka, ka viņš vēlas tevi pilnībā, tad viņš tiešām to gribēs. Un, ja tu viņam ļausies, tas būs kas tāds, ko tu nekad neaizmirsīsi.”Es pamāju, zinot, ka viņai ir taisnība. Arturs bija tikai sācis un rītdiena solījās būt vēl intensīvāka.Viņa mani vēroja ar to pašu draudzīgo, bet vērtējošo skatienu, kas viņai vienmēr piemita un tad pasmaidīja. Tomēr šoreiz viņas smaidā bija kas cits – brīdinājuma ēna.„Jana,” viņa teica, pārceļot kāju pāri kājai un nopietni ieskatoties man acīs. „Es priecājos, ka tu atslābi un izbaudīji šo vakaru. Bet tev jāsaprot, ka Arturs nav parasts vīrietis. Viņš ir... labi, teiksim tā, viņam patīk dalīties.”Es sarāvos, viņas vārdi mani pārsteidza. „Dalīties? Ko tu ar to domā?”Līgas sejas izteiksme kļuva vēl nopietnāka. „Es gribu, lai tu zini, ka rīt pirtī viņš, iespējams, nebūs viens. Es jau tevi brīdināju, ka viņš ir dominējošs un zina, ko vēlas, bet viņš arī ir cilvēks, kuram patīk ekstrēmi piedzīvojumi. Viņa draugu lokā ir līdzīgi vīrieši – valdonīgi, pārliecināti un... prasīgi.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana sirds sāk sisties straujāk. „Tu gribi teikt, ka... viņi varētu būt vairāki?”Līga pamāja, viņas balss bija mierīga, bet nopietna. „Jā, ir ļoti iespējams. Un, ja tā notiks, tev ir jābūt pilnīgi skaidrai par to, ko tu gribi un cik tālu esi gatava iet. Arturs nav vīrietis, kurš pieņems 'varbūt' kā atbildi. Viņš tevi ievilks savā pasaulē un ja tu piekritīsi, tas var būt gan aizraujoši, gan... ļoti, ļoti intensīvi.”Es klusēju, mēģinot apstrādāt viņas vārdus. Pati doma par to, ka rīt pirtī varētu būt vairāki vīrieši, bija vienlaikus biedējoša un mulsinoši uzbudinoša. Es nevarēju izlikties, ka man tas likās vilinoši, bet arī nezināju, vai spēšu tikt galā ar ko tādu.Līga pasmīnēja, redzot manu apjukumu. Viņa pieliecās tuvāk un viegli pieskārās manai rokai. „Nekas, kas notiks rīt, nebūs piespiedu kārtā, Jana. Arturs un viņa draugi zina, ka sievietei vienmēr ir pēdējais vārds. Bet tev ir jābūt gatavai izteikt savu 'jā' vai 'nē' skaidri un nepārprotami.”„Un tu domā, ka viņš mani ievilks šādā situācijā?” es jautāju, mana balss bija klusa, bet pilna šaubu.Līga uz mirkli apklusa un tad pasmaidīja. „Es domāju, ka viņš tev dos iespēju. Un es arī domāju, ka tu pati nolemsi, vai vēlies to pieņemt. Tu esi stiprāka, nekā domā, Jana. Un, iespējams, tas ir tieši tas piedzīvojums, kas tev vajadzīgs, lai saprastu, ko patiesībā vēlies no dzīves.”Es atkal pamāju, joprojām cīnoties ar savām domām. Līga, kā vienmēr, bija precīza savos vārdos. Rīt varētu būt pārbaudījums – gan manai drosmei, gan spējai pieņemt pašai savus lēmumus. Un, lai gan mana sirds dauzījās kā traka, es sapratu, ka biju gatava. *** Stāsta Pauls:Svētdienas rīts sākās ar cerību, ka varbūt varēšu sazināties ar Janu un mēģināt viņai pierādīt, ka es spēju mainīties. Es uzrakstīju ziņu: „Mīļā, varbūt varam parunāt? Es ļoti vēlos tevi dzirdēt.”Atbilde atnāca ātri, bet tās saturs mani notrieca pie zemes: „Paul, es šodien nevaru. Man ir ieplānota atpūta ar draudzenēm. Lūdzu, netraucē mani.”Es ilgi skatījos uz ekrānu, mēģinot tikt galā ar sajūtām. Viņas vārdi bija kā auksts ūdens, kas noskaloja jebkādas cerības. Es biju viņai pilnīgi nevajadzīgs – tukšums viņas dzīvē. Tomēr, kamēr viens tukšums mani aprija, cits mani piepildīja. Jūlija – šī jaunā, īstā es sajūta mani piepildīja ar mieru un uzbudinājumu un es sapratu, ka šī diena ir domāta tam, lai es pilnībā ļautos savai jaunajai lomai.Es atvēru sievas skapjus un sāku pārskatīt viņas apģērbu. Viņas tērpi bija eleganti un izsmalcināti un katrs pieskāriens audumam lika manai elpai aizrauties. Es izvēlējos viņas garo zīda halātu, kas šķita kā radīts tam, lai apņemtu manu gludo ādu. Kad es to uzvilku, tā maigums šķita kā otra āda, kas pilnībā apņēma manu būtību.Manas acis aizklīda līdz viņas kurpēm. Viņas melnās augstpapēžu kurpes bija spīdīgas, ar elegantām lencītēm un smailiem purngaliem. Es tās paņēmu rokās, jūtot, kā sirds sāk dauzīties. Vai es varētu tajās staigāt? Vai es varētu izskatīties tikpat eleganti kā Jana?Es uzvilku kurpes, vienu pēc otras un sajutu, kā mana stāja mainās. Augstpapēži lika man nostāties taisni, pacelt zodu un justies gandrīz cēli. Sākumā es biju nedrošs, taču ar katru soli es kļuvu pārliecinātāks. Mans ķermenis automātiski sāka sekot šiem jaunajiem noteikumiem – gurni kustējās ritmiski, soļi kļuva maigi un es jutos kā cita persona.Es skatījos uz sevi spogulī, vērojot, kā es staigāju augstpapēžu kurpēs. Man tas izdevās! Es ne tikai varēju tajās staigāt – es to darīju ar grāciju, kuru es nekad nebiju iedomājies, ka tāda man piemīt. Katrs solis lika man justies kā īstai sievietei, kā īstai Jūlijai.Iedvesmots no savas pārvērtības, es sāku pozēt spoguļa priekšā. Es iziecos, pacēlu vienu kāju, spēlējos ar savu pozu un stāju, uzņemot bildes ar telefonu. Katrs klikšķis bija kā pierādījums tam, ka es pārtopu. Bildēs es redzēju nevis Paulu, bet Jūliju – pārliecinātu, sievišķīgu, elegantu.Turpinot spēli, es atvēru vienu no apakšējām atvilktnēm un ieraudzīju kaut ko, kas lika man aizturēt elpu – lielu, reālistisku dildo. Tā iespaidīgais izmērs mani gan mulsināja, gan vilināja. "Romāns," es to nosaucu, balstoties uz savu kolēģi, kurš jau bija pārņēmis manu prātu un fantāzijas.Es paņēmu "Romānu" rokās, glāstot to ar maigumu, ko es nekad nebiju izrādījis nevienam citam. Tas bija simbols viņam – viņa spēkam, viņa dominējošajai dabai. Es lēnām piecēlos augstpapēžu kurpēs, nostājos spoguļa priekšā un noskūpstīju dildo, aizverot acis. Es iztēlojos Romānu – viņa valdonīgo skatienu, viņa nepielūdzamo balsi.Es sāku pozēt ar "Romānu" – turot to kā relikviju, nometos uz ceļiem, pilnībā ļaujoties pazemības sajūtai. Katrs pieskāriens, katra kustība lika man justies tuvāk Romānam, viņa klātbūtnei, viņa varai. „Es piederu tev, Romān,” es nočukstēju un manas rokas cieši satvēra dildo.Šī brīža intensitāte bija neiedomājama. Es biju pārkāpis robežas, kuras nekad agrāk nebūtu iedomājies pārkāpt. Es biju pilnībā Jūlija – pakļāvīga, sievišķīga, radīta, lai kalpotu. Pēc tam, kad uzvilku mežģīņu apakšveļu un zeķturi, es ilgi skatījos uz sevi spogulī. Jūlija – tā biju es, pilnībā pārveidojusies un savā īstajā lomā. Es redzēju, kā mana ķermeņa līnijas kļūst izteiktākas, kā audums pieglaudās manai ādai. Es jutos gan uzbudināta, gan satraukta.Lai mazinātu satraukumu, es ieslēdzu mūziku un sāku dejot. Augstpapēžu kurpes klikšķināja pret grīdu un manas kustības kļuva arvien pārliecinātākas. Es ļāvos ritmam, jūtot, kā katrs solis, katrs gurnu vēziens mani piepilda ar enerģiju un sajūtu, ka esmu pieņēmusi savu patieso būtību.Es apstājos spoguļa priekšā, nometos uz ceļiem, lai apskatītu, kā tas izskatās... Manas kustības bija instinktīvas un es jutos gan mazliet apmulsusi, gan neizsakāmi dzīva. Tad es turpināju dejot, iztēlojoties, kā būtu, ja Romāns mani vērotu, kā viņš smaidītu, redzot manu pakļāvību.Vakarā, kad es sēdēju, ģērbusies apakšveļā un augstpapēžu kurpēs, mans telefons iedegās. Tā bija ziņa no Romāna:„Jūlija, es gribu, lai tu rīt man pierādi savu jauno lomu. Uzvelc kaut ko tādu, kas liks tev justies kā īstai Jūlijai. Es gribu, lai tu to dari tikai priekš manis. Vai tu esi gatava?”Manas rokas sāka trīcēt un es jutu, kā uzbudinājums un bailes mani pārņem vienlaikus. Es uzrakstīju atbildi: „Ko tu vēlies, lai es uzvelku?”Viņa atbilde bija tikpat ātra, cik tieša:„Mežģīņu apakšveļu zem savām drēbēm. Un kad tu pienāksi ar kafiju, es gribu, lai tu noliec galvu, lai es saprotu, ka tu esi mana Jūlija.”Es sēdēju gultā, ģērbusies mežģīņu apakšveļā un augstpapēžu kurpēs. Mans prāts bija pilnībā pārņemts ar domām par rītdienu – pirmo dienu, kad es būšu Jūlija arī ārpus šīm sienām.Es aizvēru acis un ļāvos iztēlei. Es redzēju sevi darbā, starp kolēģiem, kafijas pauzes brīdi. Viņi visi bija tērpušies parastajos apģērbos, šķietami nemanot neko īpašu. Taču es zināju, kas slēpjas zem manām drēbēm. Es zināju, ka man būs uzvilktas smalkas, melnas mežģīņu biksītes, pieskaņoti zeķturi un zeķes, kas apskauj manas kājas līdz augšstilbiem.Domās es sajutu, kā audums pieglaudās manai ādai, katra kustība liktu tam viegli pakustēties, atgādinot par manu noslēpumu. Es iztēlojos, kā stāvu kolēģu priekšā, runājot par ikdienas darbiem, bet manā prātā virpuļo tikai viena doma – „Ja viņi zinātu…”Sirds sāka dauzīties. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi mani izsmietu, vai viņi redzētu, cik ļoti esmu mainījusies? Vai viņi saprastu, ka zem manas ārienes slēpjas Jūlija – pilnīgi cita persona?Un ko Romāns. Es iztēlojos, kā viņš mani vēros. Viņa acis būtu pilnas zināšanu un varas, kura viņam bija pār mani. Viņš zinātu, ka tieši viņa pavēle lika man uzvilkt šo apakšveļu, viņš zinātu, ka esmu pilnībā viņa pakļautībā. Kad es viņam pieietu, viņa skatiens būtu kā plēsējam, kurš vēro savu upuri.„Tu esi mana, Jūlija,” viņš teiktu, viņa balss klusa, bet valdonīga. Es būtu tik tuvu, ka sajustu viņa elpu uz savas ādas. Es iztēlojos, kā es noliecos pie viņa un čukstu: „Romān, Jūsu kafija ir gatava.”Domās es redzēju, kā viņa lūpas izliecas nelielā smīnā. Tikai viņš zinātu, ka zem manām drēbēm slēpjas biksītes un zeķturi. Tikai viņš zinātu, cik ļoti tas mani uzbudina, cik ļoti es vēlos viņa apstiprinājumu, viņa varu pār mani.Šīs domas pārņēma manu ķermeni ar spēcīgām sajūtām – kaunu, uzbudinājumu, bailēm un prieku vienlaikus. Es atvēru acis un mans skatiens aizslīdēja uz tālruni. Es paņēmu to rokās un uzrakstīju atbildi:„Es darīšu, kā tu saki. Es būšu Jūlija arī darbā.”Atbilde atnāca gandrīz uzreiz:„Labi, Jūlija. Es gaidu. Atceries, ka es esmu vienīgais, kas zina, kas tu patiesībā esi. Es vērošu.”Šī vienkāršā ziņa mani satricināja. Es zināju, ka rītdiena nebūs parasta diena. Es būšu Jūlija ne tikai savās domās un mājās, bet arī pasaulē, kurā mani ikdienas kolēģi nemaz nenojautīs, kas notiek. Es biju satraukta, uzbudināta un pilnībā viņa varā. *** Pirmdienas rīts sākās ar intensīvu sajūtu vilni, kas mani pilnībā pārņēma. Katrs solis, ko spēru, šķita piepildīts ar smagumu un kauna sajūtu. Zem savām parastajām darba drēbēm es valkāju sievas seksīgāko apakšveļu – melnas mežģīņu biksītes, zeķes un zeķturi, kas cieši piekļāvās manām kājām. Audums glāstīja manu ādu, ar katru kustību liekot man atcerēties, ka šodien es neesmu tikai Pauls. Šodien es biju Jūlija.Es sajutu, kā mani vaigi iesarkst, kad šķērsoju ofisa slieksni. Domās es nevarēju atrauties no sava noslēpuma. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi smietos? Vai viņi mani izsviestu ārā, saucot par mīksto vai ko vēl sliktāku?Kad beidzot pienāca brīdis, es ar trīcošām rokām paņēmu Romānam domātu kafiju un devos pie viņa. Mans sirds ritms paātrinājās ar katru soli. Es biju viņa pavēļu izpildītāja un šis brīdis bija kā pārbaudījums manai padevībai.Viņš stāvēja, sarunājoties ar citiem kolēģiem, pilnīgi pašpārliecināts. Es piegāju pie viņa, jūtot, kā mana sirds dauzās kā negantas bungas un pastiepu krūzīti pret viņu. „Romān… Jūsu kafija ir gatava,” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita kā vēja plūsma.Viņš pacēla acis un uz mani paskatījās – tieši un valdonīgi. Viņa seja izteica nelielu smīnu, it kā viņš būtu gaidījis šo mirkli, lai izbaudītu manu pazemojumu. Bet viņš neko neteica. Vienkārši paņēma kafiju no manām rokām, lēnām un ar tādu spēku, ka es nejauši notrīcēju.„Labi,” viņš čukstēja pietiekami klusi, lai citi nedzirdētu, bet es sajustu viņa vārdos valdošo varu. „Ej un dari savu darbu. Un atceries, kas tu esi.”Es paliku stāvot, mēģinot savākt sevi, kamēr viņš turpināja sarunāties ar citiem, it kā nekas nebūtu noticis. Kolēģi smējās un sprieda par darba lietām, bet manā prātā viss griezās ap to, ka viņš mani bija pilnībā ignorējis. Es biju tur, viņa priekšā, tik neaizsargāta un atklāta, bet viņš vienkārši paņēma kafiju un turpināja savu dienu.Un tomēr, šī ignorēšana mani pārsteidza. Vai tā bija kā viņa spēles daļa – pazemot mani tā, lai tikai es saprastu, lai tikai es sajustu, cik ļoti es piederu viņam? Manās krūtīs viļņoja sajūta, kas bija tikpat sāpīga, cik uzbudinoša. Es zināju, ka viņš kontrolē ne tikai šo brīdi, bet visu manu būtību.Katrs solis atpakaļ uz manu darba vietu bija kā norādījums manai vietai šajā spēlē. Mežģīņu biksītes viegli pieskārās manai ādai un zeķturi nedaudz spieda, liekot man atcerēties, ka es neesmu tāds kā citi šeit. Es biju atšķirīgs, es biju Jūlija un tas bija mūsu noslēpums, kas mani turēja viņa varā.Kolēģu skatieni man šķita ilgāki nekā parasti un es nevarēju saprast, vai tas ir tikai mans prāts, kas izspēlē trikus, vai arī viņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Mans ķermenis dega no šīm domām un es sapratu, ka Romānam tas būtu vienaldzīgi. Viņš gribēja, lai es izbaudu šo pazemojumu, lai katra mana kustība liktu man atcerēties, ka es esmu viņa īpašums.Un es to izbaudīju. Kaut arī tas bija savādi un pretrunīgi, es biju pilnībā viņa un šī apziņa mani pilnīgi pārņēma.Dienas laikā es dzirdēju kolēģu sarunas pie kafijas automāta. Tās sākās klusi, bet ātri vien kļuva skaļākas, un es, gribot negribot, sāku tām pievērst uzmanību. Arturs, kā vienmēr, bija stāsta centrā. Viņa lepnumpilnā balss piepildīja noliktavas telpu un visi apkārtējie viņam pievērsa uzmanību.„Es jums saku,” Arturs sāka, viņa balss bija pilna pašpārliecinātības un sajūsmas. „Tāda sieviete reti gadās. Es viņu satiku piektdienas vakarā. Skaistule – slaida, tumši mati, tieši tik formīgas krūtis, kā vajag. Viņa nav tāda, kura uzreiz pakļaujas. Man nācās mazliet pasvīst, bet galu galā, es panācu, ko gribēju.”„Viņa lauzās, ja?” Juris, viens no viņa biežākajiem klausītājiem, iesaucās ar zinātkāru smīnu.Arturs pasmīnēja un uzmeta viņam skatienu, pilnu pārākuma. „Protams, ka lauzās. Tādas sievietes vienmēr sākumā tēlo, ka negrib. Bet, kad es viņu noliku pie vietas, viņa saprata, ko nozīmē īsts vīrietis. Kad mēs sestdien satikāmies un viņa man mašīnā atsūkāja, es sapratu, ka viņa būs pilnībā mana.”Kolēģi uzsprāga smieklos, bet Arturs, ne mirkli nezaudējot pašpārliecinātību, turpināja. „Sestdiena bija tikai sākums. Vakar, pirtī, mēs ar Romku nolikām viņu pie vietas. Viņa bija perfekta – tie gurni, tās lūpas... Un, kad viņa beidzot saprata, ka nekur nevar sprukt padevās, beigās viņa pati gribēja vairāk.”Viņa vārdi mani pārsteidza, bet tajā pašā laikā izsauca savādas sajūtas – kaut ko starp uzbudinājumu un dziļu skaudību. Es stāvēju, cenšoties koncentrēties uz savu darbu, bet Artura balss turpināja dominēt telpā.„Un kā tas beidzās?” viens no citiem krāvējiem jautāja, viņa sejā bija redzama nevaldāma ziņkārība.Arturs pacēla kafijas krūzi un pasmīnēja. „Beigās mēs ar Romku viņu sākām laist pa apli. Viņa visiem deva, lai gan sākumā tēloja pareizo, beigās viņa to pati izbaudīja. Viņas ķermenis runāja pats par sevi, viņa piedzīvoja vairāk orgasmu, nekā spēja saskaitīt.”„Pa apli?!” viens no kolēģiem iesaucās, smejoties. „Jūs nopietni viņu palaidāt pa apli?”„Protams,” Arturs apstiprināja, viņa balss bija pilna izsmējīgas pārliecības. „Tā ir īstā apmācība. Kad viņa bija pilnībā mūsu spermā un joprojām prasīja vēl, es sapratu, ka tā ir mana sieviete. Viņa jau ir mana, tikai viņa vēl pati to līdz galam neapzinās.”„Artur, tu esi traks,” kāds izmeta, bet Arturs tikai smējās, pilnīgi ignorējot viņa vārdus.„Traks vai ne, bet tas darbojas. Un es jau viņai pateicu, ka nākamreiz mēs izmēģināsim fistingu abos caurumos. Viņa sākumā atkal mēģinās tēlot svēto, bet es zinu, ka viņai tas patiks. Viņas ķermenis visu izdod – viņa ir radīta, lai tiktu izmantota.”Kolēģi smējās un jokojās par šo ideju, daži izsmejot Artura pārliecību, bet citi šķita patiesi aizrauti. Man šķita, ka visa noliktava vibrē no viņu balsīm un raupjiem smiekliem.Kolēģi izsprāga skaļos smieklos un Romāns, kurš līdz šim bija klusējis, beidzot pievienojās sarunai. „Arturs tikai nepieminēja, ka viņa pēc tam vēl man lūdza, lai es viņu vēlreiz izpišu. Neviena no padauzām nespētu izturēt viņas līmeni.” Viņa balss bija zema un valdonīga un man šķita, ka tā ir tieši vērsta uz mani.„Tu viņai parādīji, kā tas jādara, vai ne, Romān?” viens no kolēģiem pasmējās.Romāns izsmējīgi pasmaidīja. „Protams. Tādas sievietes ir radītas tam, lai viņas apmācītu. Un viņa mācījās ātri. Tā bija vienreizēja pirts ballīte...”Viņu smiekli piepildīja telpu un es jutu, kā mana seja kļūst karsta. Mani pārņēma dīvaina sajūtu virkne – no apkaunojuma līdz nespējai atrauties no viņu sarunas. Katra viņu frāze mani vilka dziļāk manās domās un es jutu, ka esmu vēl tālāk no viņiem un viņu pasaules, bet vienlaikus – savādi ievelkams tajā.Kamēr viņi turpināja jokot un stāstīt par saviem piedzīvojumiem, manas kājas šķita ieaugušas grīdā. Romāna skatiens īsu brīdi saskārās ar manējo un es jutu, kā mani pārņem satraukums un izsalkums pēc kaut kā, ko es nespēju saprast.Sajūta manī mainījās no vienkāršas greizsirdības uz nevaldāmu dusmu un mulsinošu uzbudinājumu. Kāpēc šīs sarunas mani tik ļoti ietekmēja? Vai es biju greizsirdīga? Vai es vairs nevēlējos dalīt Romānu ar citām? Mana domāšana kļuva haotiska un es atgriezos pie sava galda, lai paslēptos no savām sajūtām. Bet tās mani neatlaida – mans prāts bija pilns ar jautājumiem, uz kuriem man nebija atbilžu. *** Vakars pēc darba dušā bija kārtējais ikdienas rituāls – kolēģu sarunas, smiekli un skaļi joki piepildīja telpu. Es centos turēties malā, izvairīties no acu kontakta un koncentrēties tikai uz to, lai ātri nomazgātos un pazustu no viņu redzesloka. Taču viņu balsis bija skaļas, īpaši šovakar, kad atkal tika apspriesti svētdienas pirts „varoņdarbi”.„Tāda sieviete ir kā sapnis,” viens no viņiem teica, balsī bija jūtama atklāta izsmejoša sajūsma. „Arturam jāpasniedz medaļa par tādu atradumu.”„Es teiktu, ka mums visiem pienākas pa medaļai,” piebilda cits, acīmredzot arī iesaistītais. „Viņa bija tik gatava, ka mēs pat neprasījām neko vairāk. Kad beidzām viens pēc otra, viņa skatījās uz mums un smaidīja. Kā īsta mauka, kas dievina, kad viņu laiž pa apli.”Viņu raupjie smiekli atsitās pret dušas telpas sienām un šķita vibrējam manā ķermenī. „Un viņa lūdza vēl. Nevis vienkārši prasīja, bet lūdza! Kad viņai beigās pienāca Romka no aizmugures, viņa patiesi laimīga smaidīja!”„Un kā tad ar fistingu?” kāds no viņiem jautāja, smiekliem pieklustot, lai dzirdētu atbildi.„Es jums saku – viņa to gribēs. Es to redzēju viņas acīs, jutu viņas ķermenī.” Arturs atcirta, viņa balss bija rupja un pašpārliecināta.Es devos ārā no dušas cerot, ka neviens mani nepamanīs, pārģērbšanās telpā neviena nebija, es uz mirkli paliku viena. Zem savām drēbēm es ātri uzvilku sievas smalko apakšveļu. Romāna pavēle bija vienkārša, bet tās izpilde lika man justies gan satrauktam, gan uzbudinātam.Tad tas notika. Kamēr es stāvēju, vēl vilkdams savu kreklu, es sajutu dedzīgu skatienu. Es pacēlu acis un ieraudzīju viņu – Romānu. Viņa tumšās acis šķita caururbjam katru manu slēpto noslēpumu. Viņa seja nebija pārsteigta – tā izstaroja tīru apmierinājumu.Viņš neko neteica. Neviens vārds nebija nepieciešams. Bet viņa skatiena intensitāte lika man kļūt sarkanam kā bietei. Es steidzīgi uzvilku drēbes, cenšoties noslēpt savu apkaunojumu. Tomēr viņš turpināja mani vērot ar to pašu pārliecināto smaidu, kas teica vairāk nekā jebkurš komentārs.Kad viņš atgriezās pie pārējiem, es dzirdēju viņa balsi, kas atkal kļuva valdonīga: „Jūs visi runājat par Artura mauku, bet es jums saku – man drīz būs savējā. Tā, kas pilnībā pakļausies tikai man.”Es sajutu, kā mana elpa aizraujas. Viņa vārdi bija kā dūre tieši manā apziņā. Es zināju, par kuru viņš runā. Par mani. Bet viņš to pateica tik publiski, tik pašpārliecināti, ka neviens no klātesošajiem neiedomājās, ka viņa „īpašā” stāv tikai pāris metru attālumā aiz sienas.„Un viņa būs īpaša,” Romāns turpināja, viņa balss bija zemāka un piepildīta ar noteiktību. „Viņa jau ir mana. Es parādīšu viņai, ko nozīmē būt pilnībā man pakļautai. Viņa to dievinās.”„Kad tas notiks, neaizmirsti pasaukt arī mūs!” kāds iesaucās un kolēģu smiekli atkal piepildīja telpu.Romāns pasmaidīja, bet viņa balss kļuva skarba un neļāva šaubīties: „Šī nebūs priekš jums. Viņa ir tikai mana. Vismaz sākumā!”Es steidzīgi pabeidzu ģērbties, bet viņa vārdi skanēja manā prātā kā atbalsis. Viņš bija mani jau pilnībā apzīmējis. Kauns un pazemība mani pārņēma, bet tāpat arī dziļš, neizskaidrojams uzbudinājums. Es zināju, ka Romānam bija taisnība. Es jau biju viņa. Es jau biju Jūlija. No autora:Šis stāsts ir intīms sajaukums starp realitāti un manām iekšējām vēlmēm, kas atklājas caur detaļām un tēliem. Daudzas epizodes ir izdzīvotas, citas – iztēlē radītas, bet visas kopā tās veido manu personīgo ceļojumu uz sevis izzināšanu.Ja tev patīk šis stāsts, ja tas rezonē ar tevi vai ja tev ir idejas, kā to papildināt ar savām īpašajām detaļām, es būtu pateicīgs par tavu iesaisti. Raksti man, dalies savās domās, vēlmēs vai ieteikumos – varbūt kopā varam turpināt šo stāstu un padarīt to vēl īpašāku.Gaidu jūsu vēstules, idejas un iedvesmu! 3402 3 2 недель назад

Krista69, 36 8 часов назад Orālais sekss Orālais sekss ir visai plaši izmantots seksa veids. Un tiem, kas to veic, ir aktuāls jautājums, kā rīkoties pēc kulminācijas – izspļaut vai norīt. Pirms lēmuma pieņemšanas ir vērts pārbaudīt, ko par to saka zinātne.Saskaņā ar 2005... gadā publicētais pētījums liecina, ka noteiktiem hormoniem spermā var būt pozitīva ietekme uz garīgo veselību. Tiesa, pētījumā tika novērtēta sperma, kas ķermenī nokļūst vaginālā seksa laikā, un fakts, ka pētījuma dalībnieki procesa laikā tika vēroti no malas, nozīmē, ka nav iespējams noteikt cēloņsakarību starp spermu un emocionālo labklājību, taču rezultāti tāpat bija intriģējoši.Pēc pētījuma autoru domām, tika atklāts, ka sievietēm, kurām bija neaizsargāts dzimumakts, bija mazāka tendence uz depresiju nekā tām, kuras lietoja prezervatīvus.Barojoša, bet riskantaLai gan ir vajadzīgs vairāk pētījumu, lai apstiprinātu šo atklājumu, pētnieki norāda, ka spermatozoīdi satur vairākus garastāvokli uzlabojošus savienojumus, piemēram, oksitocīnu un serotonīnu. Turklāt 100 mililitri spermas satur aptuveni 5 tūkstošus miligramu olbaltumvielu, kā arī diezgan lielu cinka devu un nelielu daudzumu C vitamīna, magnija un kālija. Papildu labvēlīgajām uzturvielām sperma satur arī antioksidantu spermidīnu, kas palēnina rauga, tārpu, mušu un peļu aknu šūnu novecošanās procesu.Šis efekts ir saistīts ar spermidīna spēju regulēt šūnu atjaunošanās procesu, ko sauc par autofagiju, lai gan šķiet maz ticams, ka šādu labumu varētu iegūt orālā seksa laikā.Taču spermas nenorīšanai arī ir savi ieguvumi. Tiem, kas pēc orālā seksa spermu izspļauj, ir mazāks risks saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām, piemēram, HIV, herpēm vai hepatītu. Protams, ar šīm slimībām var saslimt arī tie, kas ar orālo seksu neaizraujas, taču inficēšanās iespējamība ir daudz lielāka, ja orālā seksa veicējam ir atklātas brūces vai traumas mutē vai ap to. Tātad, ja meklējat atbildi, abiem risinājumiem ir savi plusi un mīnusi, tāpēc ir pilnīgi pieņemami pašiem izlemt, ko šajā gadījumā darīt. 3110 4 2 недель назад

Ragi2, 37 16 часов назад Krāpniece 2 Sēdēju mašīnā, saņēmis viņas roku savējā, un skumji skatìjos uz savu krāpjošo sieviņu. Viņa, galvu nodūrusi, kaut ko juceklīgi skaidroja. Asarainām acīm. Biju tikko viņu pieķēris iznākam no mīļākā darba biedra mājas, kur viņi bija, laikam, jau uzreiz pēc darba aizbraukuši. Tipa - darbā ilgāk jāpastrādā, mēneša beigas, atskaites, projekti...."Nu kādēļ tev to vajadzēja?" jautāju. "Ko tu gribēji, kas pietrūka? Viņš tev TIK ļoti patīk, ka tagad mani arī vairs negribēsi?". "Nē, " viņa teica, "mīļais, gribu tevi! Ar tevibir ļoti labi! Man reizēm gribas vairāk..." "Ja? " sarkastiski jautāju. "Tu jau biežāk esi tā, kurai negribas, jo nogurums, nav garastāvokļa, nav īstais brīdis. Kas, nevaram kopā apmierināties? Nodarboties ar seksu seksa dēļ? Man arī ir nogurums bieži, ar ilgo kaislīgo seksu tiešām nespēju. Spēka nav. Bet .... labprāt tev iespraustu biežāk, arī tad, kad nogurums, labprāt apmierinātu tevi, kaut ar roku. Un apmierinātos tevī. Tad vismaz nebūtu kā tagad... Jeb tev ar manu locekli nepietiek?" saņēmos un pateicu tiešā tekstā. "Jā, nepietiek! Man arī gribas, lai mani paņem neko nedomājot!" viņa pacēla balsi " Man gribas savādāk. Nevis labāk, bwt tieši savādāk! Un jā - man vienkārši gribējās pamēģināt, kā ir sekss ar citu. Eamu jau aizmirausi, kā bija pirms laulibām, kad bija arī citi. Gribējās pamēģināt, kāds ir Viņa loceklis un ko viņš ar to dara! Jo, kad braucam no darba uz baseinu, es jau viņu ievēroju. Un viņš mani arī." "Ak tad vienkārši citu locekli? Nu un kā bija? Labāk, kā uz manējā?" Un man par lielu pārsteigumu viņa apskāva mani un asarainā balsī čukatēja: "Nē, ar tevi ir labi, mīļais. Ar viņu bija tikai interesnti, savādāk bija. Bet ne labāk. Un es arī negaidīju, ka būs labāk. Gribēju tikai savādāk, kaut ko citu, jaunus piedzīvojumus un sajūtas.... mīļais, es tevi gribu un gribēšu, es tevi mīlu! "Paslidināju savu roku zem viņas svārkiem yn nesoèmēju - man jau viņu gribējās, jau stìvs palieku :) Hmm, jau vakars. "Labi, braucam. Uz kafejnīcu, izklaidēties". Braucam uz centru. Bet pa ceļam jau pārdomāju, ko darīsim. Uz diennakts seksšopu brauksim. Mājās gan viņu gaida pārsteigums, bet mums kopa arī laikam kaut ko vajag - ja jau savādāk, tad savādāk ... :) Pa ceļam pārdomāju visu ko runājām, citām acīm aplūkoju viņas kājeles, augumu. Uzliku roku uz augšstilba, paglāstīju kājas iekšpusi. Mm, labi, patīkami. Kā senās dienās. Sapratu, ka mīlu viņu, gribu un gribēšu. Un ka tiešām būs savādāk.Noliekam mašīnu un ejam. Viņa jau pirmajā kafenē grib iet iekšā. Bet atrunāju. Ne šeit, pastaigājam lìdz citai.Un esam klāt. Neapstājotie dodos iekšā, viņa apstājas, bet es velku līdzi. "Kas ir? Ko apstājies?" - "Nu ... ko mēs šeit darīsim? Tu te gribi... te tak nav kafejnīca! " " Nu ja ka nav " saku. "Kafejnīca pēc tam. Šeit būs kaut kas savādāks."Beidzot esam iekšā. Pastaigājam, aplūkojam piedāvājumu. Man jau no domām ir neķītrs prāts. Un nu jau esmu pārliecināts, ka jābūt atklātam, lai intereantāk. Beigu galā - eaam seksveikalā un uz ielas jau neatpazīs mūs.Parādās pārdevēja. Padodu labvakaru, viņa arī. Un tagad es esmu pārsteigts. Biju gaidījis, ka atkal būs tā, kas citas reizes - padzīvojusi, diezgan korpulenta sieviete, ar pārspīlētu kosmētiku un piedauzīgiem šortiņiem. Bet šitā ir kaut kas jauns - visa melnā, jaciņa ar iteiktu dekoltē, mini svārcinos, uz kārtīgi augstiem papēžiem. Niteikti stipri vecāka oar mani, taču foooormas .... viss savās vietās gurni wow, arī dekoltē ir ko ielikt. Dupsis, kājas - viss sportisks. Kosmētika atturīga un ikdienišķa, bet tieši tas ir forši - īsta DĀMA. Nodomāju vienīgi, kā viņai te nav bail, pa naktīm ar visādiem gribošiem pircējiem te tā runāties. Viņa viegli pasmaida, laikam jau pamanìja manu reakciju. " Nu, ja vajag palìdzìbu, tepat esmu."Pievēršos savai krāpniecei. " Nu, ko tu gribētu? Ko pamēģināsim?" "Nez ...." viņa apmulsusi atčukst. "Nu apskaties, padomā." Apeju riņķiti gar tērpiem, dildo, buttplugiem, tad vēl paklīstu pa otru zāli, īdz atkal esmu pie savas. Viņa skatās tieši uz vibratoriem. Speciāli demonstratīvi uzšauju viņai pa dupsi un saku:"Nju, kuru tu gribētu? Dabīgu formu vai parstu apaļu? Rekur šis ir foršs pēc skata. Gribētu?" Vņa piesarkst:" Kuš. Nezinu, ko varētu...." Es saku:" Bet kas, tu taču gribēji kaut ko savādāku? Tad izvēlies. Pirksim to, ko tieši TU gribēsi. Priekš TEVIS." Aiz muguras pēkšņi pārdevēja ierunājas:" Labvakar vēlreiz. Palīdzēt? Varu šo to ieteikt...". Pagriežos un atduros ar skatienu viņas sejā, ļoti tuvu man klāt, bet nespēju noturēt skatienu - viņas dekoltē ir īstajā augstumā manā priekšā, lai to labi apskatītu. To arī daru. Šķiet, ka pat pārāk ilgi. "Nu labi, Jūs aizejat aplūkot vēl oʻtro telpu, tur ir īnteresantas lietas ..." viņa saka man. "Un mēs tikmēr aprunāsimies." viņa šķelmīgi saka, pievēršoties manais sieviņai, paņem to pie rokas un abas aiziet atkal pie daiktiem. Nolūkojos pakaļ un domāju - interesanti, kādā pozā tā pārdevēja ņemas .... iztēlojos, kā viņa varētu izskatīties kaila doggy pozā, kā uz muguras guļ ar izplestām kājām un rāda savu skūto ... umm, tas arī labs jautājums vai viņa ir skūta vai nē. Un lūpiņas - lielas vai meitenīgi mazas? Tāel es vēroju, līdz pamanu cauri savām iedomām, kā pārdevēja skaidro manējai pieklusinātā balsī:".... un šitas .... kā dabīgā āda, feinas sajūtas no ... .... Šim izmērs lielāks par vidējo, bet ..... iesaku, esmu mēģinājusi .... Oi, nē nē, man neliekas, ka ar izteiktām rievām būs ..... labāk tad šādu, man patīk ... nu ko tu saki, nu gan jau viņš .... ja? Tiešām? Nu nē, tas taču vīriešiem patīk..., " un pār plecu manai sieviņai paskatās arī uz mani un pasmaida. Nu labi, čukstas jau kā senākās draudzenes .... eju tikmēr uz otru telpu, jo sajūtu, ka mans stāvošais varētu būt redzams arī no ārpuses. Seksīga tā pārdevēja .... pacilāju kādas drēbītes, apskatu vitrīnā saites, roku dzelžus, virves ... mmmm. Manējā taču nezin, ka mājās pārsteigums virvju paskatā :D Pamēģināšu viņu pakļaut .....Līdz beidzot nāk abas draudzenes. Pārdevēja starojoša, krāpniece piesarkusi. "Jā, tad šo visu ņemsim" viņa saka. Nopīkstinu karti un ejam ārā uz mašīnu. Bet man no prāta neiziet pārdevēja ar savu dupsi un kājām. Neviļus salīdzinu ar savu krāpniecīti .... nubir savādāka :) .... mmm, varbūt tomēr kādreiz vajadzēa pie pērkamām sievietēm aiziet izbaudīt kā ir, kad vari izvēlēties kuru gribi, kārtīgi paņemt priekšā, izspēlēties kā gribi un vēl par tevi parūpējas :) Galu galā - piekrāpts esmu. Ko nu vairs.... 2375 3 3 недель назад

Pāris, 36 7 часов назад Vasaras vakarā Vecais gads parasti saistās ar gada notikumu pārcilāšanu! Tātad, atceroties vasaru: bija jūlijs. Ar vīru bijām nejauši sākuši iečatot ar vīrieti no Daugavpils. Tad nu kādā pēcpusdienā, vīram darbā esot nācās doties uz Rēzekni, lūkoties skapīti Krautā. Ar nerātno noskaņojumu bija uzvilktas apakšbiksītes ar šķēlumu. pie viena aplūkojot kontaktus Rēzeknē, nekas labs neparādījās. Tad nu uzrakstīju Daugavpils draugam. Šim brīvs! Sarunājā doties Jēkabpils virzienā abi, pabraucot uz Līvāniem, satikāmies. Nobraucot pie Daugavas sākās lieliska masāža, kas nonāca pie lieliska seksa.... Tad piezvanīja vīrs, teica, ka beidzis darbiņu, norunājām, lai pabrac pretī! Šķīrāmies ar Daugavpils draugu un braucu pie vīra. Tiekoties ar vīru bija satraucošākais seksiņš, jo vīrs novērtēja slapjumiņu manī... 2696 5 3 недель назад

dream, 30 4 дней назад Vēlos nopietnas attiecības Bieži aizdomājos, fantazēju par domu ka esmu nopietnās attiecībās kur mana sieviete sarakstītos un tiktos ar citiem seksam. Sūtītu man perversas bildes bet teiktu ka "viņš ir tikai draugs", "es viņu jau pazīstu, tāpēc neskaitās" vai "esmu treniņā" un bāztu man to sejā. Vai tiešām nav nevienas sievietes kura grib tā darīt esot nopietnās attiecībās? 1332 0 1 месяц назад

OnTheKnees, 43 13 часов назад Skaistule, briesmonis un es - 1.daļa Piektdienas vakars. Darbs šodien vilkās lēni un nebeidzami. Pulkstenis jau rādīja seši vakarā, bet es vēl cīnījos ar pēdējiem darbiem, kaut domās sen biju mājās. Uz galda viegli novibrēja tālrunis. Mana sieviņa – Zane. Zane vienmēr bija kā bāka manā dzīvē, viņas klātbūtne izstaroja gaismu un stabilitāti. Viņa bija slaida, 170 cm gara, ar elegantām kustībām, vidēji lielām krūtīm un tumšiem, plecu garuma matiem, kas perfektā harmonijā saskanēja ar viņas dzīvīgi zaļajām acīm. Viņas rakstura cietais kodols, reizēm šķietami auksts un lietišķs, piešķīra viņai majestātisku stāju. Viņas pārliecība, tiešums un dabiskais dominējošais raksturs bija īpašības, kas vienlaikus mani gan apbūra, gan nedaudz biedēja. Slaids augums un 57 kg bija viņas dabas dota perfekcija. Es pats esmu – 175 cm garš, kalsns un tikai mazliet garāks par Zani. Mani plānie, pagarie mati krita pār seju, slēpjot manu trauslumu, kuru nereti izmantoja citi. Mans svars – knapi 60 kg – tikai pasvītroja šo kontrastu. Tomēr tāds es biju – maigais, atbalstošais un vienmēr saprotošais Zanes vīrs. Atvēru viņas ziņu. Zane: Čau, mīļo vīriņ, kā tev iet? Tas bija neparasti. Viņa mani nekad nesauca par „mīļo vīriņu”. Tas skanēja tik mīļi, ka mana sirds mazliet notrīcēja, lai gan reizē tas šķita dīvaini. Ar vieglu smaidu atbildēju: Es: Sveika, sieviņ. Noguris, bet viss labi. Kā tev? Atbilde nāca gandrīz uzreiz. Zane: Man viss labi. Starp citu, Marks ir pie mums ciemos. Marks. Viņa vārds vienmēr uzlika man nelielu smagumu uz krūtīm. 190 cm garš armēnis ar milzīgu augumu un ne mazāk iespaidīgu vēderu – viņš izstaroja spēku un autoritāti. Viņa tumšie mati, bieza bārda un spalvainās rokas lika viņam izskatīties gandrīz kā no citas pasaules. Pārdošanas guru un kā runāja, sieviešu "iekarotājs". Viņa rupjais humors mani atgrūda, bet Zane... Viņa vienmēr viņu aizstāvēja. Es: Sapratu, labi. Kāpēc viņš ir pie mums? Zane: Viņš vēlējās apspriest mūsu projektu. Tas ir ļoti īpašs MŪSU projekts, mīļo vīriņ. Es viņu ielūdzu uz vakariņām. Viņas uzsvars uz "MŪSU projekts" izskanēja kaut kā nepierasti. Mazs neizpratnes grauds sāka dīkt manās domās, taču es to apslāpēju. Es: Skaidrs, sieviņ. Jau biju ceļā uz kāpnēm, kad pienāca vēl viena ziņa. Zane: Mīļais, ieskrien aptiekā un nopērc EllaOne tableti, lūdzu. EllaOne? Es nezināju, kas tā ir, bet Zane nekad nelūdza neko lieku. Viņa vienmēr zināja, ko dara. Es: Protams, sieviņ. Zane: Un, mīļo vīriņ, esi pieklājīgs pret Marku. Lūdzu, uztver viņa klātbūtni saprotoši. Apstājos, it kā mani būtu pārsteidzis negaidīts vējš. Šī piezīme šķita tik... neparasta. Viņa nekad nebija tik uzstājīga šādos jautājumos. Kāpēc viņai tas bija jāpiebilst? Vai es agrāk nebiju pietiekami pieklājīgs? Atmetu ar roku, izšķīdinot šaubas kā dūmu gredzenus gaisā. Tā bija Zane. Viņa vienmēr zināja, ko dara. Es viņai uzticējos. Aptiekā. Darbs ievilkās ilgāk, nekā biju plānojis, tomēr pacilātā noskaņojumā steidzos uz aptieku. To vadīja mūsu kaimiņiene Inga – profesionāla mediķe, kura pirms dažiem gadiem bija izveidojusi savu aptieku. Aptuveni 45 gadus veca, vienmēr sakopta un ar mierīgu, pārliecinošu balsi, Inga bija vietējā autoritāte un uzticības persona. Ieejot aptiekā, turpat pie letes pamanīju Veru – Zanes kolēģi. Vera dzīvoja blakus kāpņutelpā un mēs laiku pa laikam pārmijām dažus vārdus. Aptuveni četrdesmit gadus veca, viņa vienmēr izcēlās ar dzīvīgu humoru un ziņkārīgu dabu, kas padarīja viņu par neaizvietojamu jebkurā sarunā. Kad iegāju, abas sievietes uzreiz mani pamanīja un pasmaidīja. – Sveiks, Paul! No darba? – Inga uzrunāja mani sirsnīgi, jau pilnībā pievēršot man uzmanību. – Jā, vēlējos tikai nopirkt vienu lietu, – atbildēju, kā vienmēr, maigi. Vera paskatījās uz mani ar rotaļīgu izteiksmi sejā. – Tādā steigā? Tava Zane liek tev strādāt virsstundas? – viņa pasmaidīja, acīmredzami jokojot. – Nē, ne gluži, – es pasmaidīju atpakaļ. – Tikai sieviņa palūdza nopirkt vienu tableti... EllaOne. Tikko šie vārdi bija izskanējuši, abas sievietes paskatījās viena uz otru un viņu sejās nozibēja zīmīga smaidu ēna. Inga, saglabājot profesionālu attieksmi, devās pie plaukta, kamēr Vera, acīmredzami izklaidējoties, uzmeta man asprātīgu skatienu. – EllaOne, ja? – viņa pieglaimīgi jautāja. – Tu gan ātrs, Paul. Kā tad tu paspēji, ja biji darbā visu dienu? – Viņas balsī bija dzirdams viegls ķircinājums, kuru es īsti nesapratu. – Atvaino, nesapratu? – es pajautāju, jūtoties mazliet apjucis. Vera viegli paraustīja plecus, bet viņas acīs dzirkstīja kaut kāds rotaļīgs noslēpums. Tad viņa piebilda: – Nu, es tikai domāju… Zane šodien mājās bija jau pirms pusdienām. Tu taču teici, ka biji darbā. Vai tad jums bija... – viņa sāka, bet pēkšņi Inga pacēla roku, pārtraucot viņu. – Vera, atceries, mēs šeit esam profesionālā iestādē, – viņa uzsmaidīja viegli ironiski. – Sargājam cilvēku privātumu, vai ne? Veras sejā uz mirkli nozibēja sapratne. Acīmredzot viņa saprata, ka ir aizgājusi par tālu un ātri apraujoties pasmaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. – Ak, Paul, piedod, es tikai jokojos. Tu vienmēr esi tik sirsnīgs, ka gribas tevi mazliet pakaitināt, – Vera teica ar atbruņojošu smaidu, taču viņas acīs kaut kas palika nenosakāms. Inga pasniedza man tableti un es, pieklājīgi pateicies un samaksājis, devos ārā no aptiekas. Lai gan viss šķita ikdienišķs, Veras vārdi turpināja rezonēt manā prātā. Kāpēc viņa pieminēja, ka Zane bija mājās jau pirms pusdienām? Un kāpēc viņas balsī bija tas savādais mājiens? Centos atbrīvoties no domām, pārliecinot sevi, ka tas ir tikai nejaušs pārpratums vai kārtējais Veras joks. Tomēr kaut kur dziļi manī bija sajūta, ka šis moments nebija tik nevainīgs, kā izskatījās. Ar tableti kabatā devos mājup, jūtot nelielu mulsumu, tomēr saglabājot pārliecību – Zane visu izskaidros. Viņa vienmēr zināja, kā mani nomierināt. Jau aiz aptiekas durvīm, pēkšņi apstājos. Varbūt Zanei bija nepieciešams vēl kaut kas kopā ar šo tableti? Man nebija ne jausmas, kā tā jālieto un doma atgriezties mājās, neko par to nezinot, šķita mulsinoša. Varbūt bija vēl kādi preparāti, kas nepieciešami? Pagriezos un atvēru aptiekas durvis vēlreiz. Iegājis iekšā, redzēju Ingu un Veru stāvam blakus letei. Viņas intensīvi apsprieda kaut ko, ko acīmredzami neplānoja skaļi atkārtot. Es tikai paspēju noķert pāris vārdus: No Ingas: … divatā ar to jūsu milzi… Un no Veras: Tagad man viss ir skaidrs… Kad viņas mani pamanīja, saruna momentā aprāvās un abu sejās nozibēja viegli izsmejoši smaidi. – Atvainojiet, – es iesāku, jūtot, ka balss kļūst mazliet nedroša. – Es tikai domāju… Vai šai tabletei nevajag kaut ko papildus? Es īsti nezinu, kam tā ir paredzēta. Veras acis iemirdzējās un viņas seja kļuva rotaļīga. Viņas skatienā bija kaut kas apslēpti jautrs, kas mani mulsināja. Inga, cenšoties saglabāt nopietnu toni, atbildēja: Paul, tā ir tā saucamā "rīta tablete", ja saproti, ko es ar to domāju. Man mute pavērās, bet īsti nesapratu, kā tas saistās ar mani. "Rīta tablete"? Tādas lietas biju dzirdējis, bet nekad neaizdomājos, ko tas tieši nozīmē. Apmulsumā pamāju ar galvu, izlikdamies, ka saprotu. Vera nespēja noturēties un iesmējās skaļi. Viņas smiekli bija aizrautīgi, gandrīz lipīgi. Inga pievienojās, gan savaldoties vairāk, tomēr arī viņas acīs bija nerimstošs humors. Es stāvēju tur, samulsināts un jutoties neērti, kamēr viņas baudīja mirkli. Pēc brīža Vera, joprojām smaidoša, pievērsās man: Tu esi fantastisks, Paul! Tava sieva tiešām var būt lepna par tevi. Tu esi saprotošs, izpalīdzīgs... Patiesībā tu esi tik maigs un rūpīgs, ka tu būtu lieliska draudzene! – Draudzene? – es vaicāju, vēl vairāk apjucis. – Jā, – viņa teica, viegli smīnēdama. – Tādi vīri kā tu ir retums. Tava Zane ir laimīgākā sieviete pasaulē. Es pat brīnos, kā viņai tik ļoti paveicies. Es paskatījos uz Ingu, kuras sejā bija apslēpta humora ēna un tad uz Veru, kuras izteikumi it kā izsmejoši, tomēr skanēja kā atzinība. Viņu vārdi mani mulsināja, taču vienlaikus sildīja. Es patiesi vēlējos būt labs vīrs un ja viņas tā domāja, varbūt darīju visu pareizi. Lai arī "draudzene" kā kompliments šķita mazliet dīvains, es pasmaidīju, pateicu paldies un devos prom. Kabatā bija tablete, bet galvā – jautājumi, kurus biju pārāk kautrīgs uzdot. Bet Zane, es sev teicu, visu izskaidros. Mājās. Dzīvoklī mani sagaidīja pārsteidzoša aina. Viesistabā valdīja intīma atmosfēra – sveču gaisma dejojot plivinājās pa sienām, fonā skanēja klusa mūzika un telpā virmoja vīna aromāts. Tā bija tik neparasta aina mūsu mājām, ka es uz brīdi sastingu. Zane piesaistīja manu uzmanību. Viņa bija tērpusies īsā, caurspīdīgā halātiņā, kas tik tikko nosedza augšstilbus. Viņas tumšie mati un zaļās acis sveču gaismā izskatījās īpaši dzirkstošas. Un tad es viņu pamanīju. Marks. Viņš sēdēja uz mūsu dīvāna un es sajutu neizskaidrojamu diskomfortu. Viņa milzīgais augums bija ietērpts manā halātā, kas viņam bija par šauru, knapi nosedzot viņa spalvainās krūtis un vēderu. Viņš turēja rokā vīna glāzi un pasmaidīja ar pārliecību, it kā šis būtu viņa dzīvoklis. – Здравствуй, Павел! Ну что, как день прошёл? – viņš teica draudzīgā tonī, kas, ņemot vērā situāciju, šķita ironisks. Mēģinot saglabāt pieklājību, atbildēju: – Добрый вечер. Всё нормально, спасибо. Zane piecēlās un piegājusi pie manis, uzlika rokas uz pleciem, maigi noskūpstot uz vaiga. Viņas skatiens bija tik intensīvs, ka šķita kā nerunāts aicinājums pieņemt notiekošo. Viņa klusējot devās atpakaļ un apsēdās Marka klēpī, it kā tā būtu viņas vieta. Marks tikai pasmaidīja un uzmeta man pašpārliecinātu skatienu. – У тебя замечательная жена, – viņš teica, uzlūkojot Zani. – Очень талантливая, умная… Она настоящая находка. – Спасибо, – atbildēju negribīgi, apjaušot, ka viņa vārdi pārkāpj pieklājības robežas. Marks pievērsās Zanei, uzrunājot mīļvārdiņā: – Занюта, милая моя, налей мне ещё вина. Zane paklausīgi piecēlās un aizgāja pie galda, lai ielietu vīnu. Es joprojām stāvēju, cenšoties saprast situāciju. Marks turpināja: – Знаешь, Павел, мне кажется, что вы – идеальная пара. У тебя жена просто золотая. У неё такой потенциал! Надо только немного помочь ей раскрыть его. „Potenciāls”? „Palīdzēt viņai”? Es nesapratu, par ko viņš runāja, bet viņa tonis bija autoritatīvs, it kā viņam būtu visas atbildes. – Она сама сказала, что хочет учиться. Правда, Занюта? – viņš pievērsās Zanei, kura vienkārši pamāja ar smaidu sejā. Pēc brīža Marks atkal pagriezās pret mani: – Нам с тобой нужно поговорить, Павел. Это касается будущего. Šie vārdi mani mulsināja vēl vairāk. Kādā nākotnē viņš iesaista sevi un manu sievu? Kaut kas notika, un es līdz galam to nesapratu. Tad Marks sacīja: – Павел, иди переоденься. У нас серьёзный разговор впереди, – viņa balss bija ne tikai pārliecinoša, bet gandrīz komandējoša. Es pamāju un devos uz guļamistabu, lai pārģērbtos. Ceļā mani pārņēma dīvains sajūtu sajaukums – uztraukums, mulsums un nepārprotams diskomforts. Atverot guļamistabas durvis, es apstājos kā sastindzis. Gaisā virmoja smaržu un sviedru aromāts – pārāk intensīvs, lai būtu normāls. Gulta bija nekārtīga, palags saburzīts, ar traipiem, kuru izcelsmi nebija grūti uzminēt. Uz gultas malas atradās saplēstas Zanes biksītes, bet uz nakts skapīša – saplēsts prezervatīvs, bez šaubām varēja saprast, kas te bija noticis. Tas viss šķita tik sveši un neiederīgi Zanes ierastajai kārtībai. Nedroši iesaucos: – Kur ir manas drēbes? Marks atsaucās no viesistabas: – Они в спальне для гостей. Devos uz viesu guļamistabu, tur tās bija vienkārši nomestas kaudzē. Es tās satvēru un devos uz vannasistabu, lai pārģērbtos un nedaudz savāktos. Vannasistaba bija haotiska. Grīda slapja, it kā tur būtu bijusi vētra. Uz vannas malas stāvēja divas tukšas vīna glāzes un mana sievas krūšturis. Izlietnē cigarešu izsmēķi, kas bija pilnīgi neierasti, jo Zane nesmēķēja. Tas viss liecināja par nesenām svinībām, kuru detaļas es nespēju izskaidrot. Ar nemieru sirdī un daudzām neatbildētām domām es tomēr pārģērbos un devos uz viesistabu. Marks vēlējās „nopietni parunāt par nākotni”, un man nebija izvēles kā vien klausīties, lai gan nezināju, ko sagaidīt. Kad iegāju viesistabā, mani sagaidīja aina, kas mani šokēja. Marks un Zane bija savijušies kaislīgā skūpstā – viņš bija cieši pievilcis Zani sev klāt un viņa pilnībā ļāvās šai situācijai. Es stāvēju, cenšoties saglabāt mieru, lai gan iekšēji viss vārījās. Viņi pārtrauca skūpstu tikai tad, kad pamanīja mani, Marks pacēla galvu, uzmetot man skatienu, kas it kā teica: "Tu esi nokavējis ko svarīgu." Marka rugainā seja bija atstājusi sarkanīgas pēdas uz Zanes vaigiem, kas pastiprināja redzētā intensitāti. – Садись, Павел, – viņš sacīja ar pašpārliecinātu toni, norādot uz krēslu pretī dīvānam. Es paklausīgi apsēdos, nesaprotot, kas īsti notiek. Marks vēroja mani ar vieglu, gandrīz triumfējošu smaidu, kamēr Zane joprojām atradās viņa klēpī, izskatoties pilnīgi apmierināta ar situāciju. – Нам нужно поговорить, – Marks sāka, viņa balss skanēja nopietni un autoritatīvi, kā cilvēkam, kurš ir pārliecināts, ka viņš kontrolē situāciju. Marks pagrieza galvu pret Zani un sacīja: – Занюта, налей ещё вина. Zane, it kā ar zināmu baudu spēlējot savu lomu, viegli smaidīja un nedaudz vilcinoties atbildēja: – Вино закончилось, милый. Marks šķietami pārdomāja, paskatoties pulkstenī un tad atkal pagriezās pret mani. Viņa sejas izteiksme bija pašsaprotama, kā cilvēkam, kurš izdod pavēli: – Павел, ещё не поздно. Магазины работают. Иди быстро купи пять хороших бутылок вина. Или, ещё лучше, армянский коньяк. Pirms es paspēju reaģēt, viņš pievienoja: – И не забудь что-нибудь для массажа. Занюта мне обещала массаж с ароматным маслом. Zane murrājoši piebalsoja, it kā situācija būtu pilnīgi dabīga. Marks, savukārt, mani mudināja: – Давай-давай, Павел. Ты быстро справишься. Manā prātā valdīja pilnīgs haoss, bet ķermenis šķita darbojoties automātiski. Bez vārdiem es uzvilku mēteli un izgāju no dzīvokļa. Ejot galvā nemitīgi atgriezās ainas no dzīvokļa. Situācija šķita tik sirreāla, ka es īsti nespēju noticēt, ka tā notiek ar mani. Aukstais gaiss mani mazliet atmodināja, taču domu virpulis nemazinājās. Marks bija pārņēmis ne tikai mūsu mājas, bet arī manu vietu – gan fiziski, gan emocionāli. Kāpēc Zane izturējās tā? Un kāpēc es neprotestēju? Pārlasot sarunu galvā, mani pārņēma sajūta, ka šis nebija nejaušs vakars. Taču, lai gan mani mocīja dusmas, šaubas un neskaidrība, es tomēr gāju pēc vīna un konjaka, it kā automātiski izpildot pavēles. Veikalā Veikala plauktu rindās es jutos kā apmaldījies. Atradu prasītās pudeles un automātiski tās ievietoju grozā. Tad sāku meklēt masāžas eļļu. Aromātu izvēle bija tik plaša, ka mana neskaidrība tikai pieauga. Pēc brīža nolēmu paņemt pirmo, kas šķita piemērota un devos pie kases. Kamēr stāvēju rindā, mans tālrunis iepīkstējās. Ziņa no Zanes: Zane: – Kad atnāksi, noliec iepirkumus viesistabā uz galda un netraucē mūs. Ej gulēt, mīļais. :) Ziņojums lika manai sirdij pukstēt straujāk. Tas šķita dīvains un nepierasts. Man šķita, ka viņa cenšas mani pasargāt no kaut kā, ko uzskatīja par „pieaugušo sarunu”. Apjucis es samaksāju par pirkumiem un devos mājās. Atgriešanās mājās. Kad atvēru dzīvokļa durvis, viesistaba bija tukša. Sveces joprojām dega un vīna aromāts vēl virmoja gaisā. Es noliku iepirkumus uz galda, kā Zane bija lūgusi un īsi apstājos, lai ieklausītos. No mūsu laulības guļamistabas skanēja klusas balsis. Durvis bija aizvērtas, taču caur tām varēja sadzirdēt čukstus un klusus smieklus. Manās krūtīs sāka spiest dīvaina sajūta. Kaut kur dziļi iekšā klauvēja nepatīkamas aizdomas, bet es tās apklusināju. Zane bija skaidri norādījusi, lai netraucēju. Jutos noguris un pārāk apmulsis, lai mēģinātu saprast, kas patiesībā notiek. Ar vieglu nopūtu devos uz viesu guļamistabu – mazāko istabu mūsu dzīvoklī. Uz gultas joprojām bija manas drēbes, ko pirms tam biju steigā sakārtojis. Šī telpa šķita atsvešināta, bet šajā brīdī tā bija mana patvēruma vieta. Es pārģērbos un apgūlos. Aiz loga viegli šalca vējš un dzīvokļa atmosfēra šķita savāda. Gultā, kas jutās sveša, es pievēru acis. Mana sirds pukstēja pārāk skaļi, domas bija pārāk haotiskas. Tomēr es nolēmu gaidīt. Laiks, iespējams, visu izskaidros. Vai vismaz es tā cerēju. Sākotnēji domāju, ka spēšu aizmigt, bet tad sadzirdēju atskaņas no mūsu guļamistabas. Kaisles pilni vaidieni un čuksti mijās ar skaļākām balsīm, kas skaidri liecināja par neprātīgām emocijām, kuras tur plosījās. Es dzirdēju vairāk, nekā būtu vēlējies. Ik pa laikam viss pieklusa, it kā viņi ieturētu pauzi, bet pēc brīža viss atsākās ar jaunu spēku. Ik pa laikam Marks mēģināja pierunāt Zani uz kaut ko, bet, kad viņa acīmredzot atteicās, viņa balss kļuva bargāka. Pēc brīža atskanēja citi trokšņi – sitieni, tādi kā pļaukas. Tā nebija iedomu aina – viņš viņu pēra. Zanes balss izteica gan sāpju, gan savāda prieka sajaukumu. Tas mani dzina arvien dziļākā mulsumā un apjukumā. Ar lielām grūtībām uz rīta pusi beidzot iemigu. Taču atpūta bija īsa, jo mani pamodināja tālruņa vibrācija. Tā bija īsziņa no Zanes: Zane: – Atnes mums kafiju!!! Es paklausīgi piecēlos un steidzos gatavot kafiju. Lai viss būtu kārtībā, pievienoju arī pāris tostermaizes, jo gribēju, lai viņiem nekas netrūkst. Ar paplāti rokā es pieklauvēju pie mūsu guļamistabas durvīm. Pēc mirkļa atskanēja Marka dziļā balss: – Входи. Iegāju un redzēju ainu, kas mani gandrīz paralizēja. Zane gulēja gultā, izskatīdamās samocīta, bet viņas sejā bija redzams gandarījuma un laimes mirdzums. Viņas mati bija izspūruši un uz zoda bija redzamas gaiša, svaiga šķidruma lāsītes, kuras viņa pat nebija centusies noslaucīt. Viņa izskatījās tā, it kā būtu pārdzīvojusi kaut ko ārkārtīgi intensīvu un tajā pašā laikā ļoti kaislīgu. Marks sēdēja gultas malā, pilnīgi kails, viņa masīvais, spalvainais ķermenis izstaroja neapstrīdama saimnieka auru. Viņš uzmeta man skatienu un tad paskatījās uz Zani, pasmaidīdams. – Молодец твоя жена, Павел, – viņš sacīja. – Знает, как правильно разбудить мужчину. Zane viņam atbildēja ar vieglu smīnu un klusu murrāšanu, it kā pieņemot viņa uzslavu. Es klusēju, nesaprazdams, ko teikt, tad uzliku paplāti uz nakts skapīša un gaidīju, vai būs kādi norādījumi. Marks, izdzēris pāris malkus kafijas, vērsās pie manis: – Теперь иди. Подготовься к серьёзному разговору. Es paklausīgi pagriezos un devos ārā. Manī mutuļoja pretrunīgas sajūtas – kauns, mulsums un apjukums. Es nevarēju līdz galam aptvert, kas īsti notiek. Tomēr es zināju vienu – šī „saruna” būs kaut kas, uz ko man jābūt gatavam. Saruna. Kad Marks un Zane bija nomazgājušies un atsvaidzinājušies, mani pasauca uz viesistabu. Es iegāju, joprojām nesaprotot, kas mani sagaida. Marks sēdēja uz dīvāna, ar dvieli ap gurniem, kas tik tikko apsedza viņa masīvo augumu. Viņa krūtis, biezā spalvu sega un pārsteidzoši mierīgā izteiksme piešķīra viņam teju dzīvniecisku autoritāti. Zane sēdēja viņam klēpī, pilnībā apmierināta ar situāciju. Viņas pirksti maigi slīdēja pāri Marka krūtīm, glāstot viņu ar tādu maigumu, kas līdz šim šķita paredzēts tikai man. Skats bija iespaidīgs – it kā briesmonis turētu gūstā jaunavu, kura ne tikai nepretojas, bet pilnībā pakļaujas viņa gribai. – Павел, налей Занюте вина и мне коньяка, – Marks pavēlēja, it kā viņš būtu mājas saimnieks. Es bez vārdiem piepildīju glāzes un pasniedzu tās. Mans skatiens neviļus nolaidās uz dvieli, zem kura atsedzās viņa ķermenis. Bija skaidri redzams masīvs loceklis, tāds milzenis, kādu es nekad iepriekš nebiju redzējis pat pornofilmās. Es sajutu, kā mani vaigi nosarkst, nespējot slēpt mulsumu. Zane, pamanījusi manu skatienu, tikai smaidīja, skatoties tieši man acīs. Viņas smaids bija gandrīz rotaļīgs, it kā viņa būtu apmierināta ar manu reakciju. Marks, šķiet, to nepamanīja vai vienkārši par to neuztraucās. Viņš malkoja konjaku un sāka sarunu. – Павел, ты любишь свою жену? – Конечно, люблю, – es atbildēju, mana balss bija čukstoša. Marks uzmeta skatienu Zanei, kura ar mazu smaidu viņam atbildēja: – Я тоже его люблю. Marks pasmaidīja un turpināja: – Мы это не трогаем. Ваш брак остаётся. Но в постели она теперь моя женщина. Zane maigi piekļāvās viņam tuvāk, viņas pirksti turpināja slīdēt pa viņa krūtīm, it kā apliecinot viņa vārdus. Es klusēju, jūtoties pilnībā bezspēcīgs šīs situācijas priekšā. – Ты будешь спать в гостевой комнате. Это теперь твоя комната. Я переезжаю к вам. Viņa vārdi skanēja mierīgi, bet ar tādu pārliecību, kas lika man piekrist, pat neprotestējot. Tad viņš pievērsās nākamajam jautājumam: – Занюта будет работать ближе ко мне. Её переводим. Ты тоже уйдёшь с работы. Я думаю, ты будешь хорошим водителем. Мне нужно, чтобы ты был всегда под рукой. Es klusējot pamāju. Zane uzmeta man mierinošu skatienu, it kā viņa ticētu, ka tas viss būs tikai labāk. Marks turpināja, tagad uzrunājot mani tieši: – А ещё я хочу ребёнка от Занюты. Она это знает, – viņš teica, skatoties man tieši acīs. – Это вопрос времени. Es nejutu ne dusmas, ne izbrīnu – tikai dīvainu piekrišanu un apjukumu. Zane nenoliedza viņa vārdus, viņa vienkārši skatījās uz mani, it kā cerot, ka es sapratīšu. – Мы с ней будем парой на улице, – Marks turpināja. – Пусть люди думают, что хотят. Es nespēju izprast viņa motīvus līdz galam, taču man bija skaidrs, ka viņš savus lēmumus pieņem neatkarīgi no citu domām. Šajā brīdī Zane nedaudz sakustējās un Marks pievērsās viņai. – Выпей ещё вина, Занюта. Это для смелости. Zane paklausīgi iedzēra no glāzes un pasmaidīja. Es nevarēju saprast, kas tiek plānots, bet skaidri zināju, ka tas ir kaut kas svarīgs. Marks, pagriezies pret mani, pavēlēja: – Теперь иди и готовься. Мы уезжаем. Es piecēlos un devos prom, mana sirds dauzījās kā traka. Mani pārņēma neizskaidrojams uzbudinājums, kas robežojās ar bailēm un dīvainu pieņemšanu. Es biju gatavs sekot viņu norādēm, pat nesaprotot, kur tas viss mūs novedīs. 2998 1 1 месяц назад

Skatepark, 34 1 месяц назад Interneta nekas nepaliek 3 Beidzam vakariņot interneta paziņa iedod adresi , saka tiekamies pie manis vieta daudz bus;) samaksajam ejam uz auto galva daudz domas kas kapec vai kapec es to dariju , Liga tikmer saka nu re ka liktenis nebus jamakle mums viesnica papļāpāsi ar draugu un rit brauksim tālāk , es saku jā gan pec 30 min esam galā nomaļā lauku sētā, viņš mūs sagaida visu izrada musu izstabu pats paliksit pirti lai mums feinak , saka man nu ko panemsim ko iedzert es saku aij kaut kā negribas , viņš saka davaj sen neasam tikušies Līga saka ej ej , es iešu gulet tapat laicigi , vecais saka nu re ejam uz pirti iedzersim parunasim , vecais ejot prom tik novel saldus sapņus Līga un nosmej Līga atbil paldies paldies , ejam uz pirti vecais saka tas ir pipec ka sis vareja notikt es esmu uz vinu masturbejis ilgi un sodien kad ieraudziju neticeju iedzeram plapajam so to uhh domaju bus nomierinajies piedzersies un iesim gulet , vecajam kaut kas novibre telefona un smaida kadu laiku skatas telefona un saka man tev telefons lidz saku ja nosutisu tev kaut ko :) es saku ko sis tulit , atnak epasts man no vina epasta pasties pielikumu :) sis smin redxu video fails paliels prasu kas tas ir , sis saka sledz iekša, iesledxu un man acis lielas , šis saka jā biju sen nopircis mazu kamerinu zin ka steidzos vinu ielikt dusa ar ceribu ka liga tur ies , tagad man ir tava dama kaila no visiem rakursiem un sis smejas ... es saku ludzu dzes ara un miers sis saka velak lauj papriecaties ;) tev tak patik vai ne izvirtuli, es saku labi jaiet pie miera vins saka nu ne, es gribu ligu es saku ka tas nav reali vins saka ir , ej uz gultu izgerb vinu sac no mugurpuses vinu .... ja lausies es klusam ienaksu es domaju vecais gan jau neatnaks un bus labi, eju uz gultu liga guļ loti ciesa miega bet viss sis mani loti uzbudinajis ;) nogerbjos ielienu pie vinas novelku krusturi biksites vina pat nereage tik pagriez dupsi ka justdaba ;) mans loceklis nosulojies saku to rivet kamer vinas vagina padodas uhh nepaspetams iesakt jutu pieskarienu pastos tur stav vins sminedams blin ko nu nesaprotu , taka esmu uz gultas malas izlienu lauka un vins ir pie Ligas loceklis vinam ir lielaks ar asinsvadiem to vins liek pie vinas pizdinas un driz ar ir ieksa klusam tik var dzirdet ka loceklis rivejas mana liga stavu un jutu ka mans loceklis piebriest tik loti pec paris mirkliem redxu tik ka vins beidz vina un izlien lauka es ieksa un uzreiz lielu atkalieksa pec mirkla liga saka tu jau vienreiz nebeidzi es saku pag tulit vel gribas;) un ari es nobeidzu turpat, no rita pamostoties liga saka nu tu vakar man tur visu piekeziji tik daudz ka vel tagad tek lauka , vecais uzstaisijis brokastis pabrokastojam saku nu mes brauksim , sis saka labi protams uz atvadam vins pasaka frazi kas mainija visu ;) to varat komentara pierakstit;) 1799 0 1 месяц назад

SexyFenix, 35 1 месяц назад Karaliene un Bultu Meistars Senos laikos, laikā, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku vēlmes sniedzās augstāk par zvaigznēm, Lūnijas karaļvalstī valdīja Karaliene Amaranta. Viņa bija daiļa un gudra, bet dziļi sirdī slēpa kādu noslēpumu. Amaranta ilgojās pēc spēles, kas pārvērstu viņas un viņas vīra, Karļa Alreka, dzīvi. Viņa vēlējās atbrīvot viņa prātu no važas un padarīt viņu par daļu no sava slepenā sapņa. Vienu dienu karalistē parādījās svešinieks – Bultu Meistars, kurš spēja vadīt bultas ar precizitāti, kādu neviens vēl nebija redzējis. Taču viņa īstais spēks bija vārdi – klusi un spēcīgi, tie iedvesa vēlmi klausīties un sekot viņam. Karaliene uzaicināja viņu uz pili, lai izprastu viņa spēju būtību. Pirmajā tikšanās reizē viņš teica:"Katra sieviete ir dieviete, bet tikai tad, kad viņa pati pieņem šo patiesību. Ļaujiet man jums parādīt, kā." Amaranta, ziņkārības vadīta, uzdeva viņam pārbaudījumu. Bultu Meistars saprata, ka Karalienes vēlmes slēpjas dziļāk nekā viņas vārdi. Viņš izveidoja plānu – spēli, kas iesaistītu viņas vīru un atklātu viņas patieso būtību. Kamēr Karaliene un Bultu Meistars sarunājās pie kamīna, Alreks, vērojot no attāluma, juta emociju vētru – greizsirdību, intrigas un nevaldāmu ziņkārību. Meistars runāja ne tikai ar vārdiem, bet arī ar acīm, kustībām un klātbūtni, radot vēlmi saprast vairāk. "Vīrietis, kurš vēro sievieti, kad viņa ir patiesa, kļūst spēcīgāks. Vai tu saproti, Alrek?" – viņš klusi uzrunāja Karali. Pēc tam viņš pavērsās pret Karalieni un sacīja:"Mēs visi vēlamies zināt, ko nozīmē patiesība. Kā tu jūties, zinot, ka tavs sapnis var kļūt par īstenību?" Amaranta ne tikai sajuta jaunas brīvības garšu, bet arī saprata, ka šī pieredze viņu mainīs uz visiem laikiem. Kad spēle beidzās, Karalis un Karaliene abi juta, ka viņu dzīves nekad vairs nebūs tādas pašas. Bultu Meistars bija pazudis tikpat pēkšņi, kā bija ieradies, taču viņa klātbūtne bija atstājusi nospiedumu viņu sirdīs. Tagad Amaranta zināja, ka viņas spēks slēpjas spējā dalīties savā ceļojumā ar citiem. Viņa teica savam vīram:"Lai kur tu atrastos, dalies savā patiesībā un aicini citus pievienoties. Vienkārši iedomājies, cik daudz cilvēku varam iedvesmot." 1289 0 1 месяц назад

Skatepark, 34 1 месяц назад Interneta nekas nepaliek 2 Sajutos tik stulbi si mazā latvija :( nodomaju vecais saka nejuties sokets es ar esmu soka redzet musu fantaziju augli dzive , es aprakstit tās sajūtas izbīli , vinš to redzot saka nebaidies varu piesēst pie jums teiksi ka esmu sens pazina pasedesim paplapasim :) es pirmaja mirkli saku nevajag viņam atbilde atra varu vienkarsi vinai paradit musu saraksti es saku nē nu tad:) viņa smaids liek visu noparast esam atpakal pie galdiņa iepazistinu savu sieviņu ar savu seno pazinu un esam pie viena galda tik trakas sajutas ..,,pļāpājam runajam kadu laicinu lidz kamer viņš jautā kādi jums talakie plāni manā pusē? Līga saka neko atradīsim viesnīcu izgulēsimies un rit vēl šo to un uz mājām, ez kā mēli dažbrīd norijis ko pieminu klāt , vecais ilgi nedodāms saka kurs jums naudu tērēt man liela lauku māja netālu paliksiet pie manis un būs feini , es saku nu nē ko mums tev uzbāsties , šis saka kāda uzbāzība Līga neko nejaustdaba saka nu tak varam jūs sen netikušies papļāsiet un tā šis saka nu re viss nolemts! Manas iekšējās sajūtas nevar aprakstīt .... 1655 1 1 месяц назад

SexyFenix, 35 1 месяц назад Atļaujas Robežas Vai esat kādreiz sajutuši, kā telpa ap tevi sāk mainīties, it kā noslēpumaina enerģija virmotu visapkārt?Tu ieej, un sajūta, ka tevi gaida kaut kas īpašs, kļūst neizbēgama. Es atceros šo vakaru – to vakaru, kurā viss šķita iespējams, un robežas starp vēlmi un realitāti sāka izplūst. Viņa bija tur ar vieglu, valdzinošu smaidu, kas spēja apstādināt laiku. Viņas acīs bija kaut kas dziļš – vēlme, kas gaidīja, lai kāds saprot, ko viņa patiesībā grib. Patīk izjust, kā tas ir, kad sieviete skatās uz tevi tā, it kā jau zinātu, ka tu esi tas, kurš var sniegt viņai to, pēc kā viņa tiecas? Viņa ar pirkstiem viegli pieskārās glāzei, un viņas kustības – tik smalkas, tik apzinātas – stāstīja daudz vairāk nekā jebkuri vārdi. Un viņš… viņš bija turpat. Viņš sēdēja, vērodams viņu, lepns un apmierināts. Viņa skatienā nebija greizsirdības, tikai klusa vēlme, ko nevar sajaukt ne ar ko citu. Vai tu vari iztēloties šo mirkli – kad viņš ar savu klusumu uzaicina tevi tuvoties, it kā pats vēloties, lai viņa sieviete izbauda to, ko viņa pelnījusi? Es piegāju tuvāk, un viņa uzreiz reaģēja. Viņas ķermenis nedaudz pavirzījās tuvāk manam, it kā aicinot, bet nepārkāpjot robežu.Vai esi jutis to maigo spriedzi, to enerģiju, kas rodas starp diviem cilvēkiem? To sajūtu, kad starp jums kaut kas iedegas? Viņas lūpas viegli atvērās, bet viņa neko neteica. Viņa gaidīja – gaidīja mani, lai es pārņemtu vadību. Un viņš klusēja, vērodams katru mūsu kustību. Viņa sajūsma bija tik skaidra – viņš vēlējās, lai es daru to, ko viņš pats nevar sniegt. Vai vari iztēloties, kā būtu sajust, ka esi tas, kurš realizē viņas slēptākās vēlmes? Viņa roka nejauši pieskārās manējai, un šis mazais žests bija kā aizliegts signāls – dzirkstele, kas aizdedzina uguni. Viņa acis runāja.Viņa pavirzījās tuvāk, viņas elpa kļuva dziļāka, un es varēju just, kā viņa vēlas justies apbrīnota, dievināta, iekārota.Un viņš, klusējot un vērojot, piedalījās savā veidā – kā tas, kurš ne tikai pieļauj, bet arī atbalsta šo mirkli. Vai vari iedomāties, kā būtu piedalīties šādā intīmā, atvērtā dinamikā, kur viss ir atļauts un pieņemts? Šis bija tikai sākums... Un varbūt šis stāsts var kļūt par mūsu realitāti?Jo dažreiz dzīve piedāvā iespējas, kuras nedrīkst palaist garām. 2054 0 1 месяц назад

Juris, 33 21 часов назад Who is the boss now ? Kādu dienu atrodoties darbā tu saņem whatapp ziņu no sievas. >>>Izbaudi Un zem tā ielādējas video ... Tu redzi savu puskailo sievu ar izkārtiem pupiem kleita līdz viduklim nolaista. Viņa atrodas guļamistabā un tur viņa nav viena ! Pēc kameras ieslēgšanas viņa notupjas šī vīrieša priekšā ,ar rokām glāsta viņa bikšupriekšu līdz beidzot svešinieks nolaiž bikses līdz ceļiem pilnībā atkailinot savu locekli . Tas ir noskūts aptuveni17cm garš ar palielu galvu samērā resns ar iespaidīgu dzīslojumu ... Tava sieva sāk aplaizīt locekļa galviņu un tad turpina to stumt dziļāk mutītē kuru no rīta skūpstīji pirms došanās uz darbu... Lai nu kā viņa siekalojas gar to itkā tas būtu labākais kas viņas mutē pabijis... Pēc 2 minūtēm tava sieva noliecas pie uz grīdas novietotās videokameras - Tava sieva atver muti nedaudz izkar mēli un atrāda ar spermu pildīto muti . Tad mute tiek aizvērta spermu viņa norij un atkal parāda muti ar izkarot mēli kā šunelis . Kamera neveikli noslīd un parāda vīrieša seju ! Tas bija tava dēla klasesbiedrs(19gadi) kurš ir par 2 gadiem vecāks nekā tavs dēls ... Tavai sievai gan viņš nepatika ,jo viņš bija sliktais puika,"bandīts" ,kauslis un viens no tiem kas skolā pazemo tavu dēlu ... Tu ar viņu biji runājis par dēla pazemošanu ,bet nesekmīgi . Un nu jau viņš ir ieradies tavās mājās savaldzinājis ,ieguvis kontroli un drāž tavu sievu liekot viņai visu to nofilmēt ... 2225 1 1 месяц назад

Skatepark, 34 1 месяц назад Interneta nekas nepaliek… 1. Daļa Bija tada lieta ka neta uzduros cuckold video , tie lika manam loceklim vibret iedomajoties to sieviešu vieta savu simpatisko sieviņu;) ta nu catojot sakuma arzemju catos radiju vinas bildes un guvu tadu ka nekitru baudu:) pagaja laiks saku to darit latviesu forumos , bija tik interesanti sanemt dusu paradit vinu ar seju jo bij bail mazums kads pazist bet visi teica ka nezin , radiju vinas foto biezi kad milejamies tas sarakstes padarija visu vel feinaku :) ar daxiem sarakstes veidojas jau loti tuvas un pat atlavos paradit pateikt atklat vairak;) ta nu kadu dienu devamies ar sievu uz daugavpils pusi iegajam barina pusdienas pusdienojam viss jauki , lidz kamer pienak pavecs kungs uz 50 atvainojas un paludz mani nost es piecelos eju sis saka sminedams liktenis :) un smaida es nesapratu sakuma sis parada sava telefona ekranu un uz ta manas Ligas kailfoto kuru biju sutijis tik vienam ar kuru fantazijas bija kosmiskas...... 1936 1 1 месяц назад

Ragi2, 37 16 часов назад Krāpniece Ka mana sieva manj krāpj, uzzināju no viņas darba kolēģa. Un krāpj ar citu darba kolēģi. Tad pienāca meiteņu vakars. Tikai atsevišķi darba kolēģi, pasēdēšot kafejnīcā. Bet man jau pateica, ka tā nu gluži nebūs... un es sarosījos pats noskaidrot visu - izspiegot savu neķītro sieviņu.Tā nu viņa ģērbās un pucējās spoguļa priekšā. Kā parasti- sevišķi nekautrēdamās no manis, man arī patīk vērot. Bieži tas mums beidzas ar atkārtotu ģērbšanos :) Balta blūzīte, tumšas zeķubikses, viņas feinie svārki mazliet virs celīša. Kopumā ņemot - viss kā parasti. Apjautājos , cikos būs atpakaļ. "Nu, ap kādiem trijiem, droši vien, beigsim. Atbrauksi pakaļ?" "Aizbraukšu." apsolīju.Pēc tam kaislīgs skūpsts kā parasti un noskatījos, kā viņa aiziet, kājeles augstpapēdenēs zibinādama. Pie mājas tiešām viņu sagaida darba kolēģe.Vēl agrs, līdz pusnaktij vēl vairākas stundas.... Tuvojas noteiktā pusnakts, kad draudzenēm esot paredzēts manu neķītreli palaist brīvsolī un piesegt viņas apaļo dupsīti, ja gadījumā es interesējos kur viņa palikusi. Paņemu nomas Boltu un braucu uz kafejnīcu izlūkos. Esmunuznvietas stipri pirms noteiktā laika, lai nenokavētu. Sēžu, noparkojies izdevīga vietā, kur var redzēt ieeju un gaidu kā partizāns :) Brīžiem jau liekas, ka nafig vajag, brīžiem - ka vajag noteikti. Ik pa brīdim kāds iznāk uzpīpēt, ari pāris kolēģes no viņas kompānijas. Citādi nekā interesanta. Līdz kādos pusvienos iznāk manējā, uz ietves apstājas un gaida. Pavisam drīz piebrauc mašīna, viņa iekāpj. Kamēr iekšā spīd gaisma, atpazīstu, ka tiešām viņas vīriešu kolēģis. Cauri mašīnai uz apgaismotā skatloga fona redzu, ka apskaujas, pamīlinās, pāris skūpsti un aizbrauc. Īsti nesaprotu tagad, vai pareizi daru spiegojot. Vai pareizi darīšu nešķiroties. Bet pēc kādām 15 minūtēm, lai nav uzreiz pēc iekāpšanas, aizsūtu sms, apjautājos kā klājas un vai paliek spēkā, kanar draudzenēm paliks līdz tiem 3jiem. Saņemu - jā, paliek kā runājām, ar draudzenēm sēžam te, viss ok.Nja, nu tad jau skaidrs, ka tiešām taisnība. Pa ceļam sāku domāt, ko un kā viņa tagad tur dara. Pabraukāju vēl pa pilsētu, aplūkoju ballētājus, kas šur un tur parādās. Sāku domāt, kā varētu atšķirt - kura naktstauriņš, kura kārtīga mātes meita, kura krāpjoša... kā manējā.... Mājās tomēr atkrītu gultā, paskatosbtv.... Pēc pāris stundu snaudas sadzirdu, ka pienāk sms. Un gandrīz tūlit jau zvana modinātājs - ir īsi pirms trijiem, jābrauc .... jā, sms arī ziņa, ka esot viņas visas kafejnīcā, gaidot mani. Nu neko, braucu ....Pie kafejnīcas piegāžas pilna mašīna ar sapucētām, iereibušām sievietēm. Smaržo pēc smaržām, vīna, čaukst svārki un zeķes .... mmm, sexy. Jau sāku domāt, ko mājās darīsim mēs ar manu nerātneli. Nezinu ko viņa domā, bet es noteikti viņu kārtīgi izdrāzīšu.Izvadāju iereibušās spindzeles pa mājām un klusēdami braucam mēs arī uz māju. Jau koridorā, kad ieejam abi dzīvoklī, jau saprotu, ka gribu viņu skarbinizdrāzt. Tieši tāpēc, ka bijusi ar citu un melojusi par to, kur atrodas. Vēl prātoju, vai tiešām ļāvusi sevi tam tur izdrāzt vai tomēr ar vīnu un skūpstiem viņi aprobežojušies.Bet tikmēr jau izģērbju viņu neprasot vai grib un neskūpstot - turpat koridora nokrīt blūze, krūsturis arī. Norauju viņai svārkus, biksītes .... un redzu, ka viņai nav zeķubikses, bet gan zeķes..... mežģīņu maliņa mani, kā vienmēr, uzvelk. Taču nu jau skaidri zinu, ka pārģērbusies. Un, laikam aizmirsusi uzvilkt atpakaļ zeķubikses. Vai arī tās jau netīras - viņas pašas suliņa, apspermotas vai kas cits ..... Nu jau diezgan dominējoši saņemu viņas rokas aiz muguras un vedu uz gultu. Pa ceļam viņai no reibuma ceļi ļogās, īsti nevar taisni noiet. Sasmejamies abi - viņa rotaļīgi, es nopietni ... iegrūžu gultā, manas bikses arī pazūd ātri .... Viņa, gultā guļot, mēģina koķetēt:"Nu kas tagad būs, ko darīsi ...." saņemu viņas kājeles aiz potītēm, kārtīgi paplešu un iespraužu savu stāvošo locekli. Viņas kājas turu augsti un labi plati, kā tādai izmantojamai rotaļlietai. Mannvienmēr ir patikušas viņas kājas zeķēs, viņas pēdiņas .... tagad vēroju tās sev priekšā. Arī viņas krūtis, kas šūpojas manu grūdienu ritmā, ir uzbudinošas. Viņas bauda ieplestās acis. Tā drāžu viņu arvien spēcīgāk, līdz beidzu viņā iekšā. Uff, tas ir feini. Vēl nodomāju:"Vai tas mīļākais arī beidza iekšā? Kā drāza...kādās pozās...." un tad saprotu, ka vienalga. Esmu izlādējies, vēlāk atkal varēšu. Jo viņa mana sieva. Un viņai būs jākļūst pakļāvīgai :) 3267 4 1 месяц назад

OnTheKnees, 43 13 часов назад Viens mirklis. (Ļoti īss stāstiņš) Tajā brīdī es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav. Mūsu dzīve un mūsu laulība mainīsies uz visiem laikiem. Tas bija tajā brīdī un es to visu varēju izlasīt tieši viņas acīs. Kad mana skaistā sieviņa bija piespiesta pie bāra aizmugurējās sienas, viņas apakšbiksītes bija norautas, kājiņas paplēstas un viņš bija starp tām ,bet es to visu vēroju aiz krūmiem, viņam nezinot. Tad viņš lēnām sāka stumt savu locekli viņā. Es skatījos uz sievu un redzēju, ka viņas acīs ir gaidas un viņas lūpas tik maigi pavērās, kad viņa sajuta, kā viņš ienāca viņā. Skatiens, “Ak, mans Dievs, vai tas tiešām notiks?”, vienā mirklī pārvērtās pilnīgā pārliecībā, ka tas IR noticis. Viņš spiežas dziļāk. Sievas acis paplašinās, kad viņa sajūt, kas patiesībā ir īsts loceklis. Visas šīs fantāziju un sarunu naktis bija novedušas līdz šim notikumam. Visi tie atklāsmes brīži un sarežģītās sarunas, visas tās neviltotās emocijas. Visi tie mēneši, pat gaidīšanas ilgie gadi un ziņkāre bija noveduši pie tā, kas ir noticis. Visas pārdomas un pārvērtības. Visa plānošana, viss darbs, visi meklējumi un domas, vai šī diena kādreiz pienāks un tagad šis brīdis beidzot ir klāt. Sākumā viņš to dara lēnām un sievas acīs es redzu gan sāpes, gan baudu vienlaicīgi. Viņas acis joprojām ir pievērstas man un es varu redzēt, ka viņā ir neaizsargātība, mīlestība un iekāre vienlaikus. Viņa nedaudz sakustas. Viņš pārtrauc, lai pielāgotos, maigi ieejot vēl dziļāk. Līdz ar katru centimetru dziļāk es redzu viņas sejā tīru izbrīnu, gandrīz neticību. Es redzēju, ka viņš jau uz pusi no sava locekļa ir manā sieviņā. Es pēkšņi aptveru, ka ir sasniegta robeža, līdz kurai es spēju sieviņu aizsniegt. Ar katru centimetru tālāk viņš iespiežas dziļāk, nekā es pats jebkad esmu bijis un dziļāk, nekā sieva jebkad ir piedzīvojusi. Savā ziņā viņš tagad ir ciešāk saistīts ar manu sievu nekā es jebkad būšu. Tā ir tik spēcīga atziņa. Tajā brīdī man sāka spiesties asaras. Tāpat tajā mirklī es redzu ka, visticamāk, arī viņa to apzinās. Viņa mazliet ar grūtībām viņu uzņem, bet viņas skatiens man saka, ka viņa joprojām vēlas to visu un nevēlas, lai tas beigtos. Šajā mirklī viņa izjūt, kas patiesībā ir īsts izmērs. Pēc visiem šiem gadiem viņa beidzot izjūt lielu vīrieti, īstu vīrieti. Es priecājos par sievu. Tagad viņa jau sāk skatienu pievērst viņam. Tikai uz sekundes daļiņu un tad atpakaļ uz mani. Bet tad atkal un atkal. Viņas skatienu frekvence pieaug. Es redzu, kā viņas acu zīlītes paplašinās, it kā viņa būtu apreibusi no kādas dīvainas narkotikas. Tajā mirklī viņas sejā es redzu gan neticību, gan ekstāzi. Tas ir skatiens, kādu es nekad neesmu redzējis viņas sejā. Tas ir skatiens, kas ļaujas, līdzīgs tam, kas ļauj krist gaidītā pakļāvībā. Es skatos uz to un viņš jau ir gandrīz pilnībā iekļuvis manā sieviņā. Viņas mutīte ir plaši pavērta un viņa skatās uz viņu arvien ciešāk un dziļāk. Tad, kad redzu, kā viņš pēdējo reizi virzās uz priekšu, sievas acis satiekas ar manējām, lai gūtu pēdējo atbalstu. Viņš iespiežas viņā tik dziļi, cik vien var sasniegt un viņa nekontrolēti sten. Viņš ir tik dziļi manā sieviņā. Tajā brīdī viņas galva noliecas atpakaļ un viņas acis aizveras. Viņš pieliecas un viņa mute pieskaras viņas lūpām. Viņš viņu dziļi skūpsta un viņa mēle tik cieši iekļūst manas sieviņas mutītē. Viņa tikai mirkli vilcinās un tad mežonīgā kaislībā skūpsta viņu pretī. Viņš sāk manu sieviņu neprātīgi drāzt. Viņa atver acis, tagad viņa skatās uz viņu, tikai uz viņu. Ne mirkli vairs neskatās uz mani. Vairs nav vajadzības. Tajā brīdī es saprotu, ka viņa tagad pieder viņam. Es viņai vairs neesmu pat klāt, sieva ir tikai un vienīgi viņa. Tagad viņa viņam ir pilnībā pakļauta. Es atkāpjos atpakaļ, it kā tagad traucētu. Tajā brīdī es saprotu, ka viss ir mainījies. Viņas stenēšana tagad pastiprinās un es savā prātā cīnos ar savām domām. Pirms paspēju tās apkopot, sākas sievas pirmais no daudzajiem spēcīgajiem orgasmiem. Ja, Jums patīk mani stāsti, rakstiet man. Man ir blogs, kurā publicēti visi mani stāsti. 2890 6 2 месяцев назад

OnTheKnees, 43 13 часов назад Spēle ar lielmeistaru. Stāsta Juris.Pēc diviem laulības gadiem es iepazīstināju sievu ar jaunu spēli. Mēs katru mēnesi devāmies uz randiņu, bet pa ceļam uz mājām sarīkojām ko īpašu. Spēle bija dabisks turpinājums tipiskai vīriešu fantāzijai - vērot, kā sieva flirtē un izturas seksīgi citu vīriešu klātbūtnē. Gada laikā mēs pāris reižu spēlējām manu jauno spēli un mums abiem tā šķita aizraujoša.Mēs devāmies uz kārtējo randiņu. Pēc vakariņām mēs braucām garām lielai viesnīcai, kas atradās tikai pāris kilometru attālumā no mūsu mājas. Es izlaidu sievu pie ieejas vestibilā un braucu novietot mašīnu autostāvvietā.Mēs izvēlējāmies šo viesnīcu, jo tā bija bieža biznesa ceļotāju pieturvieta un ap desmitiem vakarā jebkurā dienā viesnīcas bārā noteikti atradās daži garlaikoti biznesmeņi. Viņu vakari kļuva daudz interesantāki, kad pēkšņi ienāca mana sieva.Mana sieva ir ļoti jauka 37 gadus veca sieviete ar smalku, stingru un izskatīgu augumu. Viņai ir skaisti, gaiši mati. Liene vienmēr skaisti saģērbās un uzkrāsojās mūsu vakariem un viņa patiešām izskatītījās ļoti seksīgi.Pirmo reizi, kad mēs spēlējām manu jauno spēli, es pusstundu pēc tam, kad biju viņu atvedis, vēroju Lieni viesnīcas bārā. Bārs atrodas pret autostāvvietu un visa ārsiena ir stiklota. Es sēdēju mašīnā un vēroju, kā Liene ienāk. Bārā sēdēja seši vai septiņi vīrieši, kas skatījās vakara futbolu un malkoja alu. Kad viņa ienāca telpā, viņi visi pagrieza galvas, lai viņu vērotu.Liene piegāja pie bāra, nedaudz šūpojot gurnus. Visas acis bija pievērstas viņas stingrajam dibentiņam. Viņa apsēdās un gaidīja, kad pienāks bārmenis. Kad viņš pienāca, es redzēju, kā viņa ar viņu sarunājas. Bārmenis paskatījās uz vīrieti, kas sēdēja bāra galā. Es varēju nojaust, ka šis vīrietis piedāvāja manai sievai nopirkt dzērienu. Kad bārmenis pagriezās, lai piepildītu glāzi, vīrietis nokāpa no sava krēsla un piegāja klāt Lienei.Vīrietis izskatījās apmēram manā vecumā, varbūt trīsdesmit pieci. Viņš izskatījās diezgan spēcīgs un viņam noteikti netrūka pārliecības, jo viņš piedāvāja nopirkt dzērienu manai sievai minūtes laikā pēc tam, kad viņa ienāca pa durvīm. Vīrietis sarunājās ar Lieni, neapšaubāmi flirtējot. Viņa bija tērpusies vienkāršā melnā kleitā ar dziļu izgriezumu priekšpusē un viņš saprātīgi kontrolēja savu skatienu. Viņa acis tikai ik pa laikam apstājās uz viņas krūtīm.Es paskatījos pulkstenī, pārsteigts, ka ir pagājis tik daudz laika. Sakārtoju savu cieto locekli biksēs un izkāpu no mašīnas.Spēlētājs, kā es viņu iedomājos, bija cieši klāt un runāja ar Lieni. Pārējie vīrieši telpā bija atmetuši cerības, redzot Spēlētāja gājienu un pārmaiņus skatījās futbola spēli un vēroja manu sievu. Domāju, ka visi bija pārsteigti, kad es iegāju bārā un aizgāju taisnā ceļā līdz vietai, kur sēdēja Liene. Spēlētājs atradās viņai pa labi un es aizņēmu bāra krēslu tieši viņai pa kreisi.Bārmenis paskatījās uz mani ar jautājumu un es pasūtīju alu. Es paskatījos uz Lieni un pajautāju, ko viņa dzer. Viņas dzēriens bija gandrīz tukšs un es pasūtīju viņai jaunu. Kad es uzliku divdesmitnieku uz bāra letes, es pamanīju Spēlētāju, kurš skatījās uz manis naidīgām acīm.Mēs ar sievu mazliet parunājāmies un viņa man pastāstīja savu izdomāto stāstu par to, ka viņa ir ceļojoša biznesa sieviete, kas apmetusies viesnīcā. Es spēlēju līdzi, izlikdamies, ka arī es esmu no citas pilsētas un viņu nepazīstu. Visbeidzot es noliecos un pietiekami skaļi, lai Spēlētājs dzirdētu, pateicu viņai, ka esmu apmeties viesnīcā un pajautāju, vai viņa vēlas doties uz manu numuriņu. Viņa piekrītoši pamāja ar galvu un es palīdzēju viņai nokāpt no krēsla un pavadīju viņu ārā. Mēs atstājām Spēlētāju sēdēt un brīnīties, kā viņa deguna priekšā tika nocelta seksīga sieviete.Es mūs aizvedu mājās un pēc desmit minūtēm mēs jau plēsām viens no otra drēbes. Lienes mincīte bija slapja. Es iemetu viņas kailo ķermeni gultā un ar vienu grūdienu iegāju viņā. Viņas uzbudinājums man atklāja, cik ļoti viņai patika šī spēle. Tas, ka visi vīrieši bārā viņu vēroja, bija glaimojoši un vienlaikus uzbudinoši. Es nodomāju, vai viņa bija fantazējusi par došanos uz sava pielūdzēja istabu, kamēr viņa sēdēja un sarunājās ar viņu.Nākamā gada laikā mēs šo spēli atkārtojām vēl pāris reizes. Es jutos mazliet slikti par to, kā mēs uzmācāmies šiem neko nenojaušošajiem ceļotājiem, bet patiesībā viss, ko viņi bija maksājuši, bija dzēriena cena un viņi pretī saņēma nelielu sarunu ar ļoti skaistu sievieti. Es arī nesaredzēju lielas briesmas, jo mēs ar Lieni bijām tie, kas dalīja kārtis, tāpēc mēs stingri kontrolējām spēli. Es turpināju tā domāt līdz brīdim, kad mēs kaut kādā veidā iedalījām sev džokeru no kāršu komplekta.Kādu trešdienas vakaru mēs devāmies uz agrām vakariņām. Nedēļas sākumā restorāni nav īsti aizņemti. Es jutu, ka Liene jutās nedaudz uzbudināta, jo kad mēs iegājām restorānā, viņa man pa laikam pieskārās un neuzkrītoši glaudās man klāt. Viņa turēja manu roku pāri galdam, kamēr mēs sarunājāmies pie dzērieniem un es sajutu uzbudinājuma trīsas. Es jau gribēju viņu izbaudīt un mēs vēl pat nebijām sākuši ēst savus salātus.Pēc vakariņām mēs noskatījāmies filmu kinoteātrī. Kad mēs izgājām, es mūs vedu mājās. Pēkšņi bez jebkādām diskusijām es iegriezos pie viesnīcas Sapnis. Liene paskatījās uz mani ar vilinošu, zinošu smaidu un es zināju, ka viņa piekrīt. Viņa bija uzbudināta un šis vakars bija lieliski piemērots, lai izspēlētu manu spēli. Es viņu izsēdināju un iegriezos autostāvvietā. Iebraucot stāvvietā, es laikus paskatījos, lai ieraudzītu Lieni, ieejot bārā.Viņa ienāca un devās virzienā uz bāru telpas vidū. Es redzēju, ka viņa pēkšņi apstājās un pagriezās pret bāra galu, prom no logiem. Kas notiek? Pēc dažām sekundēm Liene devās tālāk, izzūdot man no redzesloka. Es nespēju iedomāties, ko viņa darīja, es vēl desmit minūtes nervozi sēdēju mašīnā un mēģināju izlemt, ko darīt tālāk. Beidzot nolēmu, ka labāk iešu iekšā.Es izkāpu no mašīnas un devos uz viesnīcas vestibilu. Es iegāju iekšā, pagriezos pa labi un aizgāju vēl desmit metrus līdz bāra durvīm. Es ieskatījos, bet nekur telpā nevarēju pamanīt savu sievu. Dodoties pie bāra, es beidzot ieraudzīju Lieni. Mani pārņēma atvieglojums, kam sekoja izbrīns. Liene sēdēja tumšā stūrī pie bāra aizmugurējās sienas. Viņa sēdēja tik tuvu savam kompanjonam, ka viņu gurni bija saskārušies. Brīdi vērojot, es dzirdēju viņas smieklus.Es apsēdos pie bāra, lai varētu viņus pētīt. Es nespēju saprast, ko Liene darīja. Stāsta Liene.Kad mans vīrs pirmo reizi ieteica savu “spēli” - aizvest mani uz viesnīcas bāru, lai mani iekārotu sveši vīrieši, es domāju, ka viņš ir zaudējis prātu. Protams, man likās, ka sapratu, viņu tas uzbudina. Viņš var vērot, kā visi šie vīrieši sarunājas ar viņa sievu. Tad viņš pēdējā brīdī ienāk, noceļ sievieti un atstāj pārējos vīriešus stāvēt apkārt kā muļķus.Bet man bija arī daudz šaubu. Es nejutos gluži pareizi, spēlējoties ar šiem vīriešiem, kuri pat nezināja, ka spēlē šo spēli. Es arī mazliet uztraucos, ka varētu notikt kautiņš. Taču Juris bija tik ieinteresēts izmēģināt šo spēli, ka es beidzot piekāpos un piekritu vienreiz to izmēģināt.Pirmajā reizē, kad mēs spēlējām, es tik tikko biju pievērsusi bārmeņa uzmanību, kad kāds vīrietis no bāra gala piesteidzās un pasūtīja man dzērienu. Viņa vārds bija Renārs un viņš bija darba darīšanās. Viņš bija aptuveni manā vecumā un bija ļoti izskatīgs. Viņš bija sirsnīgs un jautrs un man patiešām patika viņa kompānija. Man bija grūti saglabāt raksturu.Mums sarunājoties, es pat ļāvu domām aizklīst, kā būtu, ja šī nebūtu spēle. Jāatzīst, ka tad, kad esi precējusies, tu ne pārāk bieži domā par sevi. Man šķita ļoti glaimojoši, ka tāds izskatīgs puisis kā Renārs uzreiz izrādīja interesi par mani. Renārs diezgan skaidri izteica savus nodomus un es iedomājos, kā atļaujos viņam aizvest mani uz savu istabu un mīlēties ar mani visu nakti. Kopš mēs bijām precējušies, es nekad nebiju domājusi par seksu ar kādu citu, izņemot Juri, tāpēc šī doma man bija kā jauna un dīvaina lieta. Es sajutu uzbudinājuma uzplūdus, kad mani pārņēma šī nerātnā doma.Pēc tam, kad Juris iejaucās un izlikās, ka mani noceļ, mēs devāmies uz mašīnu. Mani bija pārņēmis uzbudinājums un es sajutu mitrumu savā kājstarpē, kamēr Juris veda mūs mājās. Es nevarēju vien sagaidīt, kad sajutīšu viņu sevī. Mēnešu laikā mēs šo spēli spēlējām vēl dažas reizes. Kādu vakaru, kad devāmies uz vakariņām, es jau domāju, vai mēs apstāsimies viesnīcā. Tajā rītā es jau pamodos, jūtoties uzbudināta un man īsti nevajadzēja pārbaudīt kalendāru, lai saprastu, ka man jābūt tuvu sava cikla kulminācijai. Vakariņu laikā es sarunājos ar Juri, bet jau domāju par to, kad mēs atgriezīsimies mājās.Mēs noskatījāmies filmu un tad devāmies mājup. Patiesībā es gribēju spēlēt spēli, bet nolēmu sēdēt mierīgi un skatīties, ko darīs mans vīrs. Bija tā, it kā Juris lasītu manas domas. Pat neprasot, viņš iegriezās pie viesnīcas. Spēle bija sākusies.Es jutos ļoti seksīga, ejot pāri viesnīcas vestibilam uz bāru. Biju tērpusies savā iecienītākajā kleitā, pavisam vienkāršā melnā kleitā ar nelielu izgriezumu. Kleita bija cieši pieguļoša ap augšstilbiem un nesniedzās pat līdz ceļiem. Es jutos pārliecinātāka nekā iepriekšējās reizēs, tad atvēru durvis un iegāju iekšā. Es paguvu spert desmit soļus, kad kāda balss man uzsauca."Atvainojiet, lēdija?"Mani ne pārāk bieži dēvē par “lēdiju”, tāpēc es apstājos un pagriezos. Vīrietis sēdēja pie bāra aizmugurējās sienas un ar cerībām lūkojās uz manis. Es gaidīju, lai redzētu, ko viņš vēlas."Vai jūs varētu uz brīdi atnākt pie manis?" viņš jautāja man patīkamā tonī. Es piegāju klāt. "Kāpēc jums nepasēdēt ar mani pāris minūtes?" Viņš jautāja tā, it kā tas būtu pilnīgi normāli.Es nervozi aplaizīju lūpas, aplūkojot viņu. Tas nebija iekļauts scenārijā un es nebiju pārliecināta, ko darīt. Īsu brīdi apsvēru iespēju vienkārši pagriezties un doties uz bāru, kā biju iecerējusi, taču tas būtu nepieklājīgi.Vīrietis bija nedaudz vecāks par mani, varbūt pat četrdesmit gadu vecumā. Tomēr viņš droši vien regulāri vingroja, jo izskatījās ļoti labā formā. Viņa mati bija nevainojami kopti un viņš bija tērpies perfekti piegrieztā tumši zilā uzvalkā. Viņš patiešām bija diezgan pārsteidzošs. Pretēji savām saprātīgajām domām es apsēdos līdzās viņam. “Es esmu Boriss,” viņš man teica, ”un jūs?” Es pateicu viņam savu vārdu."Ļaujiet, es jums pasūtīšu dzērienu," viņš teica pēc tam, kad bijām iepazinušies. Viņš pamāja bārmenim un es ieraudzīju apstiprinošu mājienu. "Es daudz ko zinu," Boriss turpināja, kamēr es neizpratnē skatījos uz viņu. “Lūk, pirmā lieta.” Viņš teica, kad man blakus parādījās viesmīlis. "Es paņemšu vēl vienu dzērienu un dāmai sidekaru," viņš teica bārmenim.Es patiešām nedaudz sakustējos pie tā. Sidekars nav īsti ierasts dzēriens, kas patīk sievietēm un bija neparasti, ka šis svešinieks zināja, ka tas ir mans mīļākais. Tad es viņam nedaudz pasmaidīju un teicu: " Ļoti labi. Kādas citas “lietas” jūs zināt?”“Kā jau teicu, es zinu daudzas lietas,” viņš atbildēja. "Vai jūs kaut kam piekritīsiet?"Tas bija traki – piekrist kaut kam, pat nezinot, kas notiek, bet es tomēr pamāju ar galvu šim pievilcīgajam svešiniekam. Viesmīlis atnesa dzērienus un aizgāja."Es turpināšu tev stāstīt lietas," viņš teica pārejot uz “tu”, "un katru reizi, kad man būs taisnība, tu piekritīsi spēlēt tālāk un gaidīt nākamo soli."Es atkal pamāju, it kā tas būtu pilnīgi loģiski. "Es zinu, ka tavs vīrs sēž automašīnā un iespējams brīnās, kāpēc viņš tevi tagad neredz," Boriss teica. Es nosarku. Man uz brīdi ienāca prātā doma piecelties un aizskriet uz mūsu auto, bet tad es atcerējos savu vienošanos ar svešinieku.Boriss redzēja, ka es jūtos neērti. "Neuztraucies, Liene," viņš teica, "es lieliski saprotu jūsu spēli. Un tā kā man bija taisnība, es tev stāstīšu tālāk."Es gaidpilni skatījos uz Borisu. Tas solījās būt interesanti."Tavam vīram patīk šī spēle, jo viņš vēlas redzēt, kā tu flirtē. Tas liek viņam justies vīrišķīgākam ar tik iekārojamu sievu. Lai viņam būtu vēl interesantāk, flirtē ar mani." Boriss apvija roku ap mani un pievilka mani tuvāk sev. Tagad mēs sēdējām tik cieši, ka mūsu gurni pieskārās viens otram. Es sajutu blakus sēdošā vīrieša bagātīgo aromātu, viņa smaržas un viskiju. Es jutu viņa roku, kas mani pievilka pie viņa un viņa plaukstu, kas stingri atspiedās uz mana kreisā augšstilba."Tavs vīrs parasti gaida tur diezgan ilgi, vai ne?" Boriss jautāja. Es pamāju. "Bet šovakar viņš negaidīs, jo tu esi pazudusi. Tavs vīrs ienāks šeit pēc trīs minūtēm," viņš teica, parādīdams man savu pulksteni. Mēs sēdējām kopā, vērojot sekundes rādītāju virzāmies pa ciparnīcu. Gandrīz tieši pēc trim minūtēm Juris ienāca bārā, izskatīdamies nedaudz nervozs. Es nevarēju atturēties no smiekliem. Tas bija kā sēdēt blakus burvim. Juris beidzot apsēdās pie bāra un pasūtīja dzērienu. Viņš vēroja mani un droši vien brīnījās, kāpēc es šeit sēžu. Es mēģināju ignorēt scenārija maiņu. Boriss bija interesants sarunu biedrs un es viņam stāstīju vairāk, nekā parasti to darītu ar svešinieku. Es arī sāku apzināties, cik cieši biju piespiedusies Borisam.Es paskatījos uz juri, lai novērtētu viņa reakciju. Viņš tagad smaidīja, dzerot savu alu un es redzēju aizrautību viņa acīs. Viņam noteikti nebija ne jausmas, kā viņš mani izvilks no šīs situācijas, vērojot, kā es flirtēju ar Borisu, viņam tas patika. Arī es pati sāku justies uzbudināta. Manas lūpiņas bija pietūkušas no iekāres un es sāku just, kā mitrums sūcas manās biksītēs.“Tātad, es domāju, ka man bija taisnība par tām trim minūtēm,” paziņoja Boriss. “Un tagad vēlos, lai tu izdarītu ko citu. Pieliecies tuvāk pie manis un pieglaudies pie mana auss, it kā mēs kļūtu ļoti intīmi.”Es mazliet vilcinājos, jo nākamais solis mani darīja mazliet nervozu.“Neuztraucies, Liene” Boriss mani mierināja. “Tavs vīrs ļoti uzbudinās. Bet tas nav tikai tāpēc, ka viņam patīk vērot citus vīriešus, kas mēģina ar tevi flirtēt. Viņam patīk tas nelielais kontroles zaudējums, redzot, kā tu flirtē ar mani.” Nevaru to izskaidrot, bet Borisa secīgā “pareizo lietu” kārtība lika man viņam uzticēties. Es arī jutu sava veida pienākumu ievērot mūsu neformālo vienošanos, ka turpināšu spēli, tik ilgi, kamēr viņam būs taisnība.Tāpēc es pieglaudos viņa auss ļipiņai. Es redzēju, ka viņam tas patika, jo viņš nedaudz nodrebēja. Man patika viņam sagādāt baudu. Mēs apskāvāmies kā mīļākie. Mans uzbudinājums pieauga un biksīšu audums starp manām kājām kļuva no mitra līdz patiesi slapjam. Mani pārņēma vēlme kaislīgi noskūpstīt Borisu un piespiest savas mitrās biksītes pie viņa, bet zināju, ka vēlos pēc tam doties prom un doties mājās ar Juri, lai izbaudītu viņu.Es paskatījos uz Juri. Viņa acis bija lielas un viņš neizskatījās dusmīgs. Viņš izskatījās vairāk uzbudināts nekā jebkad agrāk. Borisam atkal bija taisnība.“Es domāju, ka tev tas patika un ne tikai tāpēc, ka tas uzbudināja tavu vīru,” teica Boriss. Es varēju tikai pamāt ar galvu. Atkal taisnība.Boriss izņēma pildspalvu un papīra gabalu no žaketes kabatas. Viņš uzrakstīja kaut ko un salocīja papīru uz pusēm. Tad viņš izņēma savu elektronisko istabas atslēgu no kabatas un ievietoja zīmīti mazā papīra aploksnē. “Paņem šo, bet nelasi,” viņš teica, pasniedzot to man.“Cik reizes es līdz šim man ir bijusi taisnība?” viņš man jautāja. Es pakratīju galvu, nezinot. “Es domāju, ka tās bija sešas reizes. Mans laimīgais skaitlis ir septiņi.”Šis bija visneparastākais un viskaislīgākais vakars, ko jebkad biju piedzīvojusi."Tātad, es tev teikšu pēdējo, manu laimīgo septīto lietu," teica Boriss. "Šī ir svarīga."Atkal pamāju ar galvu. Joprojām biju mūsu vienošanās varā."Šobrīd tavas biksītes ir tik slapjas no uzbudinājuma un tajās kļūst neērti," viņš man teica. Es nosarku, bet viņš pat negaidīja apstiprinājumu, ka viņam taisnība."Paņem šo istabas atslēgu un dodies uz dāmu istabu. Nelasi zīmīti. Novelc savas biksītes. Tad ej pie sava vīra, iedod viņam biksītes un atslēgu, pirms atgriezies šeit pie manis. Nesaki viņam neko."Es vilcinājos, biju apjukusi. Dodot biksītes Jurim, liktu viņam domāt, ka es grasos doties prom kopā ar Borisu un pavadīt nakti ar viņu. Man šķita, ka Boriss zināja, ka tas pamatīgi uzbudinās Juri, bet es baidījos, ka tas varētu viņu arī pārāk šokēt. Un kāds bija istabas atslēgas nolūks? Vai Boriss piedāvāja savu istabu Jurim un man? Vai viņš cerēja mūs vērot savā istabā? Tas viss kļuva arvien dīvaināk.Domājot par notikušo, man vēl tagad ir grūti noticēt, ka turpināju piedalīties šajā spēlē. Tomēr, es piecēlos un devos uz dāmu istabu, kā Boriss bija lūdzis. Man bija liels kārdinājums izlasīt zīmīti, bet nedarīju to. Man bija gandrīz atvieglojums novilkt biksītes. To audums bija burtiski slapjš no mana uzbudinājuma un es varēju iedomāties, ka Juris sajutīs manu uzbudinājumu uz tām.Dāmu istabā gandrīz pārdomāju. Vienīgais, kas mani motivēja turpināt, bija tas, ka zināju, ka es visu kontrolēju. Jebkurā brīdī varēju vienkārši atgriezties pie Jura un teikt: "Laiks doties mājās." Mēs abi tikai pasmietos par dīvaino "burvi" viesnīcas bārā.Izgāju no dāmu istabas un devos pie Jura. Viņš pasmaidīja, droši vien domādams, ka tagad mēs dosimies prom. Kad nonācu līdz viņam, satvēru viņa labo roku un tad ieliku visu viņam plaukstā. Es redzēju viņa apjukumu, kad pagāju viņam garām un atgriezos pie Borisa.Kad nonācu līdz Borisam, viņš jau bija piecēlies, satvēra manu roku un veda mani no bāra ārā. Mēs pāris soļus nogājām pa foajē līdz viesnīcas mazumtirdzniecības veikalam. Jutu vēsa gaisa plūsmu uz savas atkailinātās mincītes, taču nekas nespēja dzesēt manu uzbudinājuma liesmu.Kad mēs nonācām pie mazā veikala, Boriss man pasniedza desmitnieku un teica, lai es ieeju un nopērku prezervatīvu iepakojumu. Mani pārsteidza viņa pieprasījums un mans žoklis uz mirkli nolaidās, līdz ātri to aizvēru. Iegāju veikalā un darīju, kā man bija teikts. Kamēr pārdevējs izsita čeku, mans prāts virpuļoja – es neplānoju gulēt ar Borisu un man to vajadzēja viņam nekavējoties paskaidrot.Kad iznācu no veikala, Boriss satvēra manu roku un veda mani uz liftu. Mirkli klusēju, jo pa foajē gāja vecāka kundze. Lifta durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Vecā kundze pievienojās mums un mēs klusumā uzbraucām līdz devītajam stāvam.Kad izkāpām Borisa stāvā, viņš īsu gabalu pagāja līdz savai istabai, bet es apstājos."Boris, klausies. Tas viss ir, nu, ļoti aizraujoši, bet es nevaru iet tālāk," es viņam teicu. "Es neplānoju gulēt ar tevi."Boriss piegāja pie manis un satvēra manas rokas. "Es zinu," viņš klusi teica. "Es iedevu tavam vīram otru savas istabas atslēgu. Viņš drīz atnāks uz šejieni.""Ko mēs darām?" es jautāju."Es pacēlu tava vīra spēli nākamajā līmenī," teica Boriss. "Es tev parādīju, kā viņu var uzbudināt. Tagad uzticies manam pēdējam solim, tu nenožēlosi."Tas bija riskanti. Es nepazinu Borisu un ļaut viņam palikt ar mani vienatnē viesnīcas istabā nebija laba ideja. Kā arī joprojām īsti nesapratu, kādu spēli viņš spēlē. Es pat nezinu, kāpēc ļāvu viņam mani aizvest pie numuriņa durvīm. Viņš ielika atslēgu un atvēra durvis. Tad es iegāju iekšā kopā ar viņu. Stāsta Juris.Es kādu laiku vēroju Lieni bārā, īsti nesaprazdams, ko darīt. Viņa sēdēja līdzās kādam vīrietim, kurš, šķiet, bija nedaudz vecāks par mums. Skatoties uz viņu, sapratu, ka viņš izskatījās labi. Viņi abi sēdēja ļoti cieši kopā, kā... nu, kā mīļākie, kas čukstas tumšajā bārā. Nolēmu atslābināties un kādu brīdi malkot savu alu, lai redzētu, kas notiks tālāk.Pat ļāvu domām mazliet aizklīst uz TV virs bāra, bet, kad atkal paskatījos uz viņiem, mani pārsteidza tas, ko redzēju – mana sieva cieši apskāva svešinieku un pieglaudās viņa kaklam. Kad paskatījos zemāk, redzēju viņa lielo roku, kas stingri spiedās uz viņas augšstilba. Sākumā tas nešķita nekas pārlieku intensīvs, bet, laikam ritot, man sāka šķist, ka starp viņiem kļūst intīmāk.Nesaprotu, kāpēc, bet man nevajadzēja būt tik mierīgam – man bija jābūt dusmīgam, bet es nebiju. Tā vietā biju neticami uzbudināts. Mans loceklis bija tik ciets, ka tas burtiski pulsēja biksēs. Es jutu, kā auksti sviedri izsitās uz manām rokām, vērojot, kā Liene apmīļo šo svešinieku. Man vajadzēja piecelties un iet pie viņiem, bet es neko nedarīju. Vienkārši turpināju sēdēt un vērot, ļaujot acīm uzsūkt katru detaļu.Pēc dažām minūtēm viņi pārtrauca apskāvienu un turpināja sarunu. Vīrietis izvilka pildspalvu, kaut ko uzrakstīja un pasniedza to Lienei. “Beidzot,” es nodomāju. “Viņš dod viņai savu telefona numuru un mēs varēsim doties.” Liene devās uz tualeti. Izvilku banknoti, lai samaksātu par savu alu un gatavojos doties mājup. Es nevarēju sagaidīt, kad varēšu ievilkt Lieni gultā. Laikam nekad iepriekš nebiju juties tik uzbudināts.Liene iznāca no tualetes un devās tieši pie manis. Es piecēlos. Pēdējā brīdī pamanīju, ka viņai bija dīvains satraukums sejā. Viņa pēkšņi satvēra manu roku un ielika man tajā kaut ko, pirms devās atpakaļ pie sava jaunā drauga. Kas pie velna?Viņa un svešinieks izgāja no bāra, sadevušies rokās. Paskatījos, ko Liene bija ielikusi manā rokā un biju pārsteigts – tās bija viņas plānās melnās biksītes. Kad tās pagrozīju rokās, jutu, ka tās bija pilnīgi izmirkušas. Pārliecinājos, vai neviens uz mani neskatās un tad pacēlu tās pie sejas. Lienes iekārojamā ķermeņa smaržas piepildīja manas nāsis.Es steidzos pie bāra durvīm, lai redzētu, kur viņi dodas. Es ieraudzīju, kā Liene iegāja viesnīcas veikalā. Redzēju, ka viņa kaut ko iegādājās. Kad pārdevējs gribēja ievietot viņas pirkumu papīra maisiņā, man šķita, ka redzu prezervatīvu iepakojumu.Mana sieva man bija pasniegusi savas slapjās biksītes un pēc tam devusies prom kopā ar svešinieku, lai nopirktu prezervatīvus. Ziņa bija sāpīgi skaidra, bet tik negaidīta, ka man bija grūti to saprast. Mana spēle ar nevainīgu flirtēšanu bija pilnībā apgriezta kājām gaisā. Liene grasījās doties uz šī vīrieša istabu un pārgulēt ar viņu.Tad sapratu, ka manā rokā ir vairāk nekā tikai slapjās biksītes. Tur bija arī istabas elektroniskā atslēga, ko viņa man bija pasniegusi un kad to izvilku no papīra aploksnes, no tās izkrita zīmīte. Pacēlu to un izlasīju. Liene vēlas doties uz manu istabu ar mani. Pagaidi desmit minūtes un seko līdzi, jo viņa vēlas, lai tu vērotu. – Boriss Manā prātā sāka veidoties ainas ar manu sievu, kas atslīgusi uz gultas, kamēr viņu bez apstājas bauda šis vīrietis no bāra. Mani sāka pārņemt panika. Ko viņa izdomāja? Mēs nekad iepriekš nebijām pat apsprieduši kaut ko tādu. Vai tiešām viņa gribēja pārgulēt ar viņu? Tas šķita pārāk traki.Es paskatījos uz pulksteni. Bija pagājušas piecas minūtes, kopš viņi pazuda. Es nervozi staigāju pa viesnīcas foajē dažas minūtes, nezinot, ko darīt. Beidzot sasniedzu savu robežu. Man bija jādodas uz numuriņu, lai redzētu, kas notiek. Es devos tieši pie lifta.Uz papīra bija rakstīts "907", tāpēc devos uz devīto stāvu. Likās, ka tur nokļūt prasa veselu mūžību. Izgāju no lifta un gāju līdz istabas durvīm. Apstājos, lai paklausītos, bet iekšā nesadzirdēju nevienu skaņu. Sirds nevaldāmi dauzījās krūtīs, izvilku atslēgu un ievietoju to slēdzenē. Iedegās zaļa lampiņa un es atvēru durvis. Stāsta Liene. Boriss novilka mēteli un pakarināja to. Viņš noņēma kaklasaiti un atpogāja krekla apkakli, tad pieveda mani pie lielās gultas malas un paņēma no manis brūno papīra maisiņu. Viņš izņēma prezervatīvu iepakojumu un nolika to uz naktsgaldiņa, pēc tam apsēdās uz gultas."Nāci šurp," viņš teica, norādot, lai es pievienojos viņam uz gultas."Es taču teicu, ka negulēšu ar tevi," sacīju ar zināmu aizkaitinājumu."Es joprojām esmu apģērbies. Vienkārši uzticies man."Boriss bārā bija šķitis šarmants, pievilcīgs un seksīgs, bet tagad viņš lika man justies neērti. Es gribēju aiziet un es domāju, ka būtu to darījusi, ja ne tas, ko biju redzējusi jura sejā agrāk. Kad Boriss mani pārliecināja viņu noskūpstīt, biju droša, ka Juris sadusmosies. Bet tā vietā, kā Boriss bija paredzējis, Juris šķita vēl vairāk uzbudinājies. Varbūt Borisam bija taisnība, kad Juris mūs atradīs viesnīcas istabā, viņš būs vēl vairāk uzbudināts. Man šķita, ka Borisam bija lielāka izpratne par šo spēli nekā man vai Jurim.Tas bija neprāts. Es varēju to izskaidrot tikai ar savu uzbudinājumu un dīvaino pienākuma sajūtu pret mūsu vienošanos ar Borisu, kas ļāva viņam mani pievilkt vēl tuvāk. Kad Juris ieradīsies, es to pārtraukšu, apsolīju sev. Es piecelšos un došos prom kopā ar savu vīru. Boriss atlaidās uz gultas un es lēnām apgūlos, lai noliektos pār viņu. Mana kailā mincīte bija tikai pāris centimetrus virs viņa gurniem."Tas ir slikts lēmums," es čukstēju."Vienkārši uzticies man," Boriss atbildēja.Man bija nedaudz neērti, tāpēc lēnām nolaidos līdz atbalstījos uz viņa. Es nodomāju, ka viņa bikses, iespējams, tiks notraipītas ar manu mitrumu. Tad viņš mazliet pakustējās un es sajutu viņa biksēs iespīlēto cieto locekli, kas berzējās pret manu mincīti. Borisam bija ļoti ciets un šķita arī diezgan liels. Es noelsos no viņa vēl neatklātā locekļa berzes pret manām lūpiņām. Tas bija neprāts. Es vēlējos seksu un gribēju doties mājās ar Juri, lai mēs beidzot atdotos viens otram.Kad nolaidos zemāk, mana ciešā kleita bija uzslīdējusi augšup pār gurniem. Ja Boriss paskatītos, viņš bez šaubām redzētu manu kailo mincīti ēnā zem kleitas apakšmalas. Ja kāds ienāktu pa durvīm, tas noteikti varētu redzēt manu kailumu."Juris mūs abus varētu nogalināt, kad ienāks," es teicu Borisam.Tieši tad es izdzirdēju kā durvis atslēdzas. Stāsta Juris. Es atvēru viesnīcas istabas durvis un acumirklī uztvēru visu ainu. Boriss bija novilcis mēteli un atlaidies gultā. Liene bija uz viņa, rokas atbalstītas uz Borisa krūtīm. Viņas kleita bija uzslīdējusi augšup un es skaidri redzēju viņas kailā dibentiņa iekārojamās formas. Viņas pežiņa bija pavisam kaila, atsegta un piespiesta Borisa gurniem. Prezervatīvu iepakojums stāvēja uz naktsgaldiņa, ērti pieejams, kad viņi būs gatavi turpināt savu piedzīvojumu.Mani pārņēma šoks, bloķējot jebkādu vēlmi rīkoties. Liene acīmredzot bija izlēmusi spēlei piešķirt pavisam jaunu dimensiju. Apdullis, es iegāju istabā un nespējot nostāvēt, nokritu uz krēsla stūrī. Manas domas bija piesātinātas ar spēcīgām emocijām. Jutos viegli noreibis no bailēm un greizsirdības sajaukuma, taču degu no uzbudinājuma un vēlmes.Ielūkojos Lienes acīs. Viņa mani uzmanīgi vēroja. Es nespēju nolasīt viņas izteiksmi, es gaidīju, lai redzētu, ko viņa darīs tālāk. Stāsta Liene. Kad Juris ienāca istabā, viņš kādas desmit sekundes šķita visu novērtējam. Es gaidīju kāda būs viņa reakcija. Taču viņš mani pārsteidza, jo… neko neizrādīja. Viņš vienkārši šķērsoja istabu un apsēdās uz krēsla, it kā būtu tikai vērotājs. Viņš pieņēma situāciju un mani tas pilnīgi apstulbināja.Es vēroju viņu, mēģinot izprast viņa rīcību. Vai tiešām? Juris gribēja vērot, kā es ar Borisu eju tālāk? Tas mani nostādīja dilemmas priekšā.Es jau biju teikusi Borisam, ka netaisos ar viņu gulēt un to biju domājusi pavisam nopietni. Bet tagad, kad biju šeit, uz viņa un jutu Jura mudinošo skatienu, cik tālu es biju gatava iet? Uz šo jautājumu es nezināju atbildi. Man likās, ka varētu nedaudz paberzēties pa Borisu, varbūt ar to pietiks.Es viegli šūpoju gurnus uz priekšu un atpakaļ. Borisa locekļa berze pret manu kailo mincīti caur biksēm uz brīdi jutās patīkama, bet drīz kļuva pārāk raupja un pārāk sausa pret manām lūpiņām.Es skatījos uz Juri. Viņa skatiens bija intensīvs un viņa izteiksme liecināja par milzīgu uzbudinājumu. Vai man vajadzētu ieklausīties Jura vēlmēs un atbrīvot Borisa locekli? Skatoties uz viņu, es lēnām atsprādzēju Borisa jostu, atpogāju bikses un izvilku viņa locekli. Biju nolēmusi, ka vienkārši mazliet paslidināšos pa viņu un ar to arī pietiks.Kad viņa loceklis bija atbrīvots, es to aplūkoju tuvāk. Tas bija gluds un silts manā plaukstā. Borisam bija ļoti resns un garš un tas bija ciets kā akmens. Es maigi pārslidināju plaukstu pa visu tā garumu, jūtot smago, izteikto formu, kas vijās no pamatnes līdz spožajai galviņai. Es to palaidu vaļā un slīdēju ar gurniem uz priekšu, pieliekot savu mincīti virs viņa.Es sajutu, kā viņa cietais loceklis pašķir manas lūpiņas un es slīdēju ar gurniem uz priekšu un atpakaļ, slidinot savu mincīti pa viņa milzeni. Biju tik slapja, ka viņa loceklis kļuva mitrs. Sajūtas bija dievīgas. Nespēju atturēties un netīšām ievaidējos.Turpinot mans uzbudinājums nekontrolējami auga. Es tik ļoti vēlējos, lai viņš mani piepilda, ka atteikšanās no šīs vēlmes kļuva gandrīz sāpīga. Ar katru gurnu kustību es gāju mazliet tālāk un Borisa locekļa gals tuvojās manas mincītes atverei. Zināju, ja es pavirzītos vēl puscentimetru un noliektu gurnus nedaudz leņķī, viņš ieietu manī. Man bija jābūt ļoti uzmanīgai. Stāsta Juris. Liene mani vēroja ilgu laiku, bet es pamanīju, ka viņa arī viegli berzējās pret Borisu. Nespēju noticēt, ka viņa bija tik ļoti uzbudināta un neķītra. Pēc brīža es redzēju, kā viņa atsprādzē viņa jostu un atpogā viņa bikses. Viņa izvilka viņa locekli.Borisa loceklis bija ļoti liels un izskatījās vēl lielāks, kad Liene to turēja savā mazajā rociņā. Es sajutu īsu baiļu sajūtas mirkli, kad ieraudzīju savu sievu, turot viņa milzīgo locekli. Viņa kustējās virs viņa, kleita uzslīdēja pilnībā pāri gurniem. Es varēju redzēt, ka loceklis atrodas starp viņas kaunuma lūpiņām.Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, slīdot ar savu pilnīgi mitro mincīti pa viņa locekli. Pēc kāda laika viņa sāka viegli elsot un vaidēt. Man nav ne jausmas, cik ilgi tas turpinājās, bet ar laiku es redzēju, kā viņas kustības kļūst arvien garākas. Borisa locekļa gals katras kustības beigās sāka pazust starp viņas kaunuma lūpiņām, meklējot ieeju.Un tad vienā brīdī viņa noslīdēja uz leju un viņa loceklis vairs nebija redzams. Liene pēkšņi skaļi ievaidējās, lēnām spiežoties atpakaļ. Mani pārņēma intensīvs baiļu un ekstāzes sajaukums, kad sapratu, ka Borisa milzīgais loceklis slīd iekšā manas sievas pežiņā un es to vēroju. Mana sieva tika pista manā acu priekšā un vienīgais, ko es darīju, es sēdēju un jutu kā dauzās mana sirds.Borisa loceklis pilnībā bija Lienē. Viņa aizvēra acis un lēni papurināja galvu vai nu viņa centās noliegt to, ko darīja, vai arī vienkārši mēģināja pierast pie viņa masīvā locekļa – es nebiju drošs.Pēc īsa pauzes Liene sāka uz viņa intensīvi jāt. Viņa slīdēja ar gurniem uz augšu un leju, paceļoties gandrīz līdz tam, ka pilnībā izlaida locekli no sevis, tad atkal slīdēja lejup, piepildot savu mincīti. Pēc dažām minūtēm viņas kustības mainījās uz tām, kuras atpazinu, tā viņa parasti jāja uz manis.Viņa piespiedās cieši pie viņa gurniem un vienkārši šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Borisa loceklis kustējās dziļi viņā, kamēr viņa nepārtraukti berzēja savu klitoru un kaunuma lūpas pret viņa kaunuma kaulu. Mana sieva sāka trīcēt no orgasma uz Borisa locekļa.Liene izskatījās skaisti, kad viņa atkal un atkal sasniedza kulmināciju. Ar katru orgasmu viņas gurni raustījās un viņa dziļi vaidēja, izbaudot to. Starp orgasmiem viņa nogurusi sēdēja uz ceļiem, elsojot, atgūstoties pēc intensīva seksa, izsmelta un izstaipīta no resnā locekļa, kas viņai sniedza tik daudz baudas. Es pamanīju, ka uz viņas krūtīm sāk veidoties viegls sviedru slānis.Pēc neskaitāmiem orgasmiem, man šķita, ka Boriss saprata, ka viņa sāk pagurt. Viņš satvēra viņas ķermeni savās rokās un apguldīja viņu uz muguras. Viņš nostājās pie gultas malas un pievilka viņu tuvāk sev. Tajā brīdī viņš izkāpa no biksēm. Viņš satvēra savu milzeni un ievadīja to atpakaļ manā sievā, tad atpogāja kreklu un novilka to.Boriss stāvēja starp manas sievas kājām un mierīgi pisa viņu, man tas likās, ka mūžiba. Es pat piecēlos no sava krēsla un devos aiz viņa, lai varētu labāk redzēt. Lienes kaunuma lūpas bija plaši atvērtas ap viņa resno locekli, kad tas pazuda viņā. Es vēroju, kā viņš ritmiski un dziļi pisa viņu. No šīm dziļajām kustībām Liene vēl pāris reizes beidza un es sāku brīnīties par viņa izturību.Boriss atkal izvilka locekli no viņas. Uz brīdi es varēju redzēt visu viņas mincīti. Viņas kaunuma lūpas bija pilnībā uzbriedušas no uzbudinājuma un viņas sulas bija izsmērētas pa visu kaunuma zonu un iekšējiem augšstilbiem. Viņas mincīte palika pavērta.Boriss lika viņai nostāties pie gultas malas. Liene atspiedās uz elkoņiem, pavēršot viņam savu pievilcīgo dibentiņu. Šis skats man likās neticami uzbudinošs.Boriss piegāja un atkal satvēra savu locekli un nevilcinoties iegrūda to Lienes mincītē. Viņš sāka viņu ļoti spēcīgi pist. Es vēroju, kā viņš cieši satvēra manas sievas gurnus, lai atkal un atkal pavilktu viņas ķermeni pret sevi. Borisa smagie sēklinieki sitās pret Lienes ķermeni, viņš sāka smagi elsot, tuvojoties finišam.Pēkšņi Boriss skaļi ievaidējās un spēcīgi viņu pievilka sev klāt. Borisa kustības norima, kad viņu staricināja orgasms. Es pēkšņi iedomājos par neizpakoto prezervatīvu kastīti uz naktsskapīša, bet bija jau par vēlu. Viņš turpināja rupji stenēt un mazliet trīcēt. Liene atkal ievaidējās, sajūtot, kā Borisa loceklis pulsēja dziļi viņas ķermenī. Es iedomājos, kā viņa sperma piepilda Lieni, kamēr es to vēroju.Beigu beigās, pilnībā izsmelts, Boriss izvilka locekli no manas sievas un atkāpās. Viņa loceklis bija daļēji atslābis un nedaudz spermas vēl pilēja no tā. Liene apgūlās uz sāniem. Pirmo reizi kopš brīža, kad Boriss viņu bija ieguvis viņa paskatījās uz mani un es redzēju izbailes viņas sejā.Es viņu maigi mierināju ar savu skatienu, nezinu kā, bet mans loceklis man bija rokā un es mežonīgi beidzu skatoties savas sieviņas acīs. Mans loceklis pulsēja ļoti spēcīgi un es ejakulēju ar mežonīgu spēku. Es iztukšoju sevi pilnībā.Pēc tam es noliecos, lai viņu noskūpstītu. Mans loceklis, sāka atslābt. Pēc skūpsta abi jutāmies mazliet neveikli. Boriss bija apsēdies uz krēsla, no kura es biju piecēlies un vēroja mūs ar neatšifrējamu izteiksmi. Es aiztaisīju bikses, Liene sakārtoja savu apģērbu un mēs bez jebkādām sarunām izgājām no istabas.Mēs devāmies uz leju līdz foajē un klusējot gājām uz auto. Kad nonācām līdz auto, es atvēru viņai durvis un pievilku pie sevis īsam apskāvienam un skūpstam. Pēc mirkļa Liene pārtrauca skūpstu un palūdza man paņemt salvešu kasti no viduskonsoles.Es iekāpu viņas vietā, kamēr viņa stāvēja pie auto, bet tā vietā, lai darītu, kā viņa lūdza, es uzliku rokas uz viņas augšstilbiem pie kleitas apakšmalas. Es pacēlu viņas kleitu, atklājot viņas mincīti sev un kailo dibentiņu tukšajam autostāvvietas laukumam.Mans minējums izrādījās patiess, Borisa lielā spermas deva lēnām tecēja no manas sievas mincītes lejup pa viņas kājiņām. Skats mani pilnībā apbūra un es to vēroju dažas sekundes."Es neticēju, ka tu tiešām gribēji, lai es to daru!" viņa beidzot noteica."Es? Es tikai piedalījos," atbildēju. "Tā bija tava izvēle."Liene nolaida kleitu atpakaļ un mēs skatījāmies viens uz otru, dziļi iegrimuši domās. Domāju, ka abi vienlaikus sapratām. Boriss bija spēlējies ar mums. Liene pasmaidīja un es piecēlos, lai viņu noskūpstītu."Brauksim mājās," es viņai teicu. "Jau ir diezgan vēls."Joprojām nezinu, ko domāt par Borisu. Nezinu, vai bijām viņa neapzinātie līdzdalībnieki vai veiksmīgie mācekļi. Viņš noteikti pierādīja sevi kā īstu spēles lielmeistaru. Ja, Jums patika vai nepatika rakstiet komentārus.Var rakstīt arī privāti. Ja ir vēlme varu izveidot kādu īpašu stāstu arī kādam no Jums! 3577 9 2 месяцев назад

OnTheKnees, 43 13 часов назад Pelnrušķītes stāsts. Masku ballīte. Vakars bija silts un piepildīts ar gaidām, es un mana sieviņa Jana izkāpām no automašīnas pie viesnīcas, kur notika ikgadējā mana darba masku ballīte. Šogad tēmā valdīja pasakas un viesnīcas zāle bija pārveidota par elegantu karaļvalsti. Katrs bija tērpies kādā slavenā pasaku tēlā un mēs ar Janu arī centāmies atstāt iespaidu.Jana, izvēlējās Pelnrušķītes tēlu, viņa bija satriecoša savā gaiši zilajā kleitā un šķita, ka viņa tikko būtu izkāpusi no pasaku lappusēm. Viņas smalkās, atdarinātās “kristāla” kurpītes mirdzēja katrā solī. Viņa izskatījās kā sapņu princese un es biju pārliecināts, ka viņa būs balles uzmanības centrā.Es biju izvēlējies neparastu tēlu. Tā kā mēs bijām nolēmuši nedaudz paspēlēties ar lomām, es biju tērpies kā Rūķis, paklausīgs, pakļāvīgs kalpotājs savai spožajai Pelnrušķītei.Kad mēs iegājām greznajā viesnīcas zālē, mūzika jau skanēja un dejas ritēja pilnā sparā. Masku ballīte bija sākusies un viesi bija ģērbušies dažādos pasaku tēlos – princese Katrīna, Sniegbaltīte, Aladins un citas slavenas figūras. Katrs šķita spēlējot savu lomu un es nevariēju nepamanīt, cik atklāti pievilcīga bija Jana – viņas slaidā figūra izcēlās starp citiem dejotājiem.Jana tuvojās manam priekšniekam Robertam, kurš bija izvēlējies savu paša interpretāciju par Šarmanto Princi . Viņa apspīlētais kostīms bija elegants un viņa harizma pievilināja ne vienu vien skatienu. Roberts jau no pirmā brīža aizrāvās ar Janu – viņi tūlīt pat sāka deju un stāvot malā, es varēju tikai vērot, cik sinhronas ir Janas un Roberta kustības, viņi smējās un flirtēja.Viņi izskatījās kā ideāls pāris – Jana kā Pelnrušķīte un Roberts kā princis, kurš bija gatavs viņu izglābt. Es paliku savā lomā – paklausīgs un pazemīgs, gluži kā mans tēls, kurš tikai vēro no malas. Dejas laikā. Pēc pāris dejām ar Robertu Jana atgriezās pie manis, viņas seja staroja."Princis vēlas man pielaikot kurpīti," viņa jokoja, viegli pasmaidot. Viņas acīs bija izteikts azarts.Es atbildēju ar smaidu, bet iekšēji jutu, ka situācija kļūst arvien personiskāka. "Varbūt viņš to arī izdarīs," es ironizēju, lai gan manī dzima jaunas sajūtas – kaut kas starp greizsirdību un intriģējošu uzbudinājumu.Kad mūzika kļuva lēnāka, Roberts pienāca atkal pie Janas. "Vai es varu lūgt uz deju?" viņš jautāja, acis nenovēršot no viņas.Jana pamāja un ar graciozu kustību, pastiepa roku pret Robertu. Viņi devās uz zāles vidu, dejas laikā Roberts lēnām noliecās un piepacēla Janas kājiņu. Viņš lēnām novilka un uzvilka Janai kurpīti, it kā pārbaudot, vai viņa patiešām ir īstā Pelnrušķīte. Jana, nedaudz nosarka no viņa pieskāriena un pavērsa skatienu uz mani, it kā pārliecinoties vai es to redzu.Es ne tikai to vēroju, bet arī jutu, ka mani pilnībā pārņem šī aina. Robertam bija pilnīga kontrole pār situāciju un es biju tikai vērotājs, kurš nespēj neko mainīt. Jana likās izbaudām šo lomu spēli un es sapratu, ka vakars tikai sākas.Kad balle tuvojās noslēgumam, Roberts, vēl arvien izstarojot savu pievilcību un pārliecību, pienāca pie manis un Janas."Es gribu piedāvāt jūs abus pavadīt mājās," viņš sacīja ar savu dziļo balsi. "Tā kā šovakar esmu Princis, man jāaizved sava Pelnrušķīte uz mājām, vai ne? Es varu izsaukt karieti?"Jana, viegli pieskardamās viņa rokai, smējās jokojot. "Tu gan esi īsts Princis! Varbūt Princis varētu mani arī izglābt?"Es sapratu, ka viņi abi spēlē šo lomu vairāk nekā tikai ballītes ietvaros. Jana pieņēma Roberta uzmanību pilnībā, un es kā Rūķis, atrados savā vietā – uzticams, taču aizmirsts.Taksometrā, Jana ar Robertu apsēdās aizmugurē, man nācās ieņemt vietu priekšā. Atmosfēra kļuva arvien intīmāka, lai gan viņi turpināja sarunāties par darbu un ikdienas dzīvi, viņu ķermeņa valoda izteica ko citu. Es uzmetu skatienu atpakaļ un pamanīju, kā Roberts lēnām noglāsta Janas kāju, turpinot sarunu. Mājās. Kad mēs beidzot piebraucām pie mājas, Jana, mazliet iereibusi no izdzertā šampanieša un jūtami uzbudināta no Roberta pieskārieniem, ielūdza viņu pie mums uz vēl kādu dzērienu."Princis nevar doties mājās, kamēr nav apkalpojis Pelnrušķīti," viņa jokoja, izaicinoši skatoties uz Robertu.Es biju klusējošs vērotājs, es atnesu vīna glāzes no virtuves, kamēr Jana ar Robertu sēdēja viesistabā, turpinot flirtēt. Viņu sarunas kļuva intīmākas un es skaidri redzēu, ka Robertam patīk pieskarties Janai."Mīļais," Jana teica, pagriežoties pret mani. "Vai vari atnest vēl uzkodas?" Viņas tonis bija nevis pavēlošs, bet drīzāk tāds, kas apstiprināja manas lomas maiņu. Es sapratu, ka esmu kļuvis par Rūķi un viņa – Pelnrušķīte.Kad biju atgriezies ar uzkodām, Jana un Roberts turpināja sarunu, bet es viņus vairs neuztvēru kā savu sievu un savu priekšnieku. Viņu lomas bija skaidri noteiktas – viņi abi baudīja manu paklausību un to, kā klusi es izpildu viņu vēlmes. Pavērsiena punkts. Vakars ritēja tālāk, atmosfēra kļuva arvien dziļāka, intīmāka un gandrīz taustāmi saspringta. Es, sēžot krēslā vēroju, kā Pelnrušķīte Jana un Princis Roberts arvien vairāk satuvinās. Pēc katras nākamās vīna glāzes viņu sarunas kļuva arvien vaļsirdīgākas, pieskārieni kļuva ilgāki, bet smiekli – tuvāki. Jana bija pilnībā atslābinājusies un viņa izbaudīja Roberta kompāniju ar katru mirkli vairāk.Roberts, jau nedaudz iereibis, pēkšņi pievērsās man ar nevainīgu jautājumu. "Tu esi saprotošs vīrs, vai ne? Jana man teica, cik jūs abi esat laimīgi. Viņa patiešām ir kā dārgums."Jana, sēžot blakus Robertam, nedaudz nolieca galvu, skatoties tieši uz mani. Viņas acīs bija viegls mirdzums."Protams, esmu saprotošs," atbildēju, cenšoties saglabāt mieru, kaut iekšēji jutu spriedzes pieaugumu.Roberts pasmaidīja un pacēla glāzi vīna, it kā uzsverot savus vārdus. "Man šķiet, es jau tagad jūtos kā daļa no jūsu ģimenes... Saproti, ko es gribu teikt, vai ne?"Viņa balss tonī bija kaut kas aizkustinošs un es īsti nesapratu, kur viņš vēlas virzīt sarunu. Jana tikai turpināja klusēt, ļaujot Robertam vadīt šo sarunu."Zini," Roberts turpināja, "esmu izdzēris vairāk nekā parasti un droši vien man nevajadzētu šonakt braukt mājās. Bet es arī nevēlos būt traucēklis."Viņa balss tonis it kā gaidīja, ka es piedāvāšu kādu risinājumu un Jana lēnām uzmeta man skatienu. Viņas acis izteica kaut ko vairāk – kaut ko, kas šķita pārbaudījums, izaicinājums man. Es sapratu, ka viņi gaida manu reakciju."Pavisam noteikti, tu vari palikt," es teicu, lai gan mana balss bija nedaudz neizteikta. "Mums ir viesu istaba, tur tu varēsi pārnakšņot."Roberts pasmaidīja, it kā gaidījis šādu atbildi. "Viesu istaba, jā, bet vai Princim tur būs ērti un piemēroti?" viņš noteica.Es sajutu, ka saruna virzās uz ko lielāku. Roberts pacēla skatienu un paskatījās uz Janu, kura viņam atbildēja ar siltu smaidu. Viņi abi bija uz viena viļņa."Es domāju," Roberts pēkšņi kļuva mazliet nopietnāks, "jūsu guļamistabā ir ērtāka gulta. Vai ne, Jana?"Jana pasmaidīja, viņas acis bija pievērstas man. "Es domāju, ka princim vienmēr jābūt komfortā," viņa teica, viegli noglāstot Roberta roku. Viņas balss tonis bija mierīgs, bet arī pilns ar zināmām gaidām par to, kas sekos.Man kļuva skaidrs, ka viņi gaida vairāk nekā tikai atļauju palikt pa nakti. Tas, ko Roberts netieši jautāja, bija daudz vairāk – viņš piedāvāja pilnīgu lomu maiņu. Kā Princis viņš vēlējās ne tikai Pelnrušķīti, bet arī pilnīgu manu atļauju tam.Un tad nāca izšķirošais jautājums, kas telpu piepildīja ar gaidām. Roberts, joprojām skatoties uz Janu, izteica frāzi, kas izklausījās nevainīga, bet es jutu tās dziļāko nozīmi. "Kā sadalīsim vietas, mans draugs? Varbūt... Princis ir pelnījis komfortu, tā pat, kā Pelnrušķīte. Kā tu domā, varbūt viesu istaba piemērotāka ir Rūķim?"Tas nebija tieši jautāts, bet tas skanēja kā galīgs tests. Viņi abi, Jana un Roberts, tagad gaidīja manu atbildi. Jana viegli piespiedās Robertam tuvāk. Laulības gulta vai viesu istaba – šis nebija jautājums tikai par vietu, kur gulēt. Tas bija jautājums par to, vai es piekritīšu, lai Princis pārguļ ar viņa Pelnrušķīti.Telpā valdīja pilnīgs klusums. Tikai pulksteņa tikšķēšana, Jana nolieca galvu uz Roberta pleca. Viņi gaidīja.Es dziļi ieelpoju, es apzinājos, ka šis mirklis izšķirs visu. Manā galvā norisinājās vesela domu vētra, bet atbilde bija jau skaidra. Es noliecu galvu un izteicu frāzi, kas ne tikai noslēdza vakaru, bet atvēra pilnīgi jaunu ceļu mūsu dzīvē:"Es domāju... Rūķim būs pareizāk palikt viesu istabā. Princis ir pelnījis ērtības."Jana pasmaidīja, apmierināta ar manu atbildi. "Paldies, mīļais. Es zinu, ka šonakt mums visiem būs labi."Roberts pacēla glāzi un smaidot, piebilda: "Nu, tad lai sākas jauna ēra. Tu patiesi esi lielisks, vīrs."Jana piecēlās no dīvāna, paņēma Roberta roku un skatoties man dziļi acīs, teica: "Ar labunakti, mīļais. Es pavadīšu Princi līdz guļamistabai."Es pamāju, pieceļoties un dodoties uz viesu istabu. Iekšēji jutu dīvainu sajūtu – pazemību, satraukumu un pieņemšanu vienlaikus. Es dzirdēju viņu soļus, kad viņi virzījās uz guļamistabu un zināju, ka mūsu dzīvē sākas jauns posms – es biju izdarījis savu izvēli un tā bija neatgriezeniska. Rīts. Nakts ritēja mokoši. Es gulēju viesu istabā, mēģinot nomierināt prātu, bet klusumā, kas pārņēma māju, pamazām sāka izskanēt skaņas, kuras kļuva par neizbēgamu realitātes apliecinājumu. No guļamistabas dzirdamie čuksti, aizturētie smiekli un klusas kaislības atbalsis lika man skaidri saprast, kas šobrīd notiek aiz aizvērtām durvīm. Manā galvā notika cīņa starp to, ko biju pieņēmis un realitāti, kas kļuva neizbēgama. Katrs šis troksnis man lika izjust smagumu krūtīs un es skaitīju minūtes līdz rītam.Jana un Roberts bija pilnībā iegrimuši savā pasaulē. Šī bija viņu nakts. Gultā, kurā es ar sievu agrāk biju nodevies intīmajiem brīžiem, tagad līdzās Janai bija Princis. Skaņas no viņu tuvības pieauga.Kad beidzot pienāca rīts, es jau gulēju nomodā, skatoties uz griestiem, prātojot, kā mainīsies mūsu dzīve pēc šīs nakts. Guļamistabas durvis viegli atvērās un iznāca Jana. Viņas gaita bija lēna, klusa un atbrīvota, it kā viņa būtu izbaudījusi pilnīgu brīvību un laimi.Es paskatījos uz viņu – Jana bija iznākusi tērpusies tikai Roberta kreklā. Krekls viņai bija par lielu, sniedzoties līdz augšstilbiem un tas bija vienīgais apģērba gabals, kas viņai bija mugurā. Nebija nepieciešami vārdi – šis vienkāršais skats pasniedza visas atbildes par to, kas bija noticis naktī.Jana uzmeta man vieglu smaidu, kas šķita piepildīts ar mieru un pašapziņu. Man nebija jautājumu, viņai nebija jāatbild. Viņas acīs bija skaidrs vēstījums – viņa bija izbaudījusi šo nakti kopā ar Robertu un viņa krekls bija skaidrs apliecinājums tam, ka viņu tuvība bija bijusi pilnīga. Jana pienāca man klāt, noliecās un sniedza man dziļu, kaislīgu skūpstu.Skūpsts bija tik intensīvs, ka es uz mirkli aizvēru acis, ļaujoties sajūtām. Bet tad es to sajutu – izteiktu, nedaudz sāļu garšu, kas nekavējoties iedūra man sirdī kā realitātes apliecinājums. Spermas garša uz viņas lūpām bija neizdzēšama zīme tam, kā Roberts bija pamodināts. Skūpsts bija rūgteni salds – tas bija kā pēdējais apliecinājums par nakts notikumiem, par to, cik tālu viss bija aizgājis."Es ceru, ka tu labi gulēji," viņa čukstēja, izbaudījusi skūpstu, it kā viņai tagad būtu vēl vairāk spēka pār manu gribu. Viņas balss bija mierīga, bez nožēlas. Viņa nebija spiesta kaut ko paskaidrot, jo viss jau bija skaidrs.Es dzirdēju, kā Jana virtuvē uzliek vārīties ūdeni. Roberts joprojām bija guļamistabā. Brokastis un pateicība. Pēc rīta klusuma un Janas parādīšanās Roberta kreklā, mēs visi pamazām satikāmies virtuvē. Jana ar rāmu smaidu gatavoja brokastis un atmosfēra šķita pārsteidzoši mierīga. Roberts izskatījās nedaudz noguris, bet ļoti apmierināts ar nakts notikumiem. Viņš apsēdās pie galda un izskatījās kā cilvēks, kurš pilnībā kontrolē situāciju.Jana, šķietami atpūtusies un pārliecināta, pasniedza kafiju un brokastis, sarunājoties ar Robertu intīmā tonī, it kā viņi būtu divatā. Es joprojām jutos nedaudz izslēgts no šīs tuvības, bet iekšēji pieņēmis savu lomu un mēģināju uzturēt mierīgu atmosfēru. Es vēroju viņu ķermeņu valodu – pieskārieni, skatieni, vieglas sarunas, kurās Roberts dažreiz izsaka kādu asprātīgu komentāru, kas liek Janai pasmaidīt vēl plašāk.Viņa uzmet man vieglu, mīļu skatienu un es saprotu, ka mūsu attiecībās kaut kas ir mainījies. Viņa izbaudīja šo jauno dinamiku un viņas attieksme pret mani nebija izsmejoša vai pavēloša, bet vairāk līdzīga vadībai – viņa ievirzīja mani jaunā lomā, it kā rūpējoties, lai es saprastu, kas tagad ir mans uzdevums.Kad brokastis bija galā un Roberts grasījās doties prom, Jana izteica savu nākamo lūgumu. Viņas balss bija mierīga, bet vārdi – skaidri."Mīļais," viņa teica, pievēršot man uzmanību, "vai tu vari pavadīt Robertu līdz durvīm un pienācīgi pateikties viņam par vakardienu? Galu galā, viņš bija mans Princis."Mani soļi bija lēni, bet paklausīgi un es sekoju norādēm. Roberts piecēlās no galda un mēs devāmies uz priekštelpu. Viņš pagriezās pret mani, ar apmierinātu smaidu. Es jutu, ka šī bija mana iespēja apstiprināt savu jauno lomu un pateikties tam, kurš tagad bija ienācis mūsu dzīvē ar pilnīgu pārliecību par savu vietu."Paldies par vakardienu," es teici, raugoties uz Robertu. "Es novērtēju visu, ko tu izdarīji."Roberts pasmaidīja, viegli uzsita man uz pleca un piebilda: "Tu esi lielisks vīrs. Tava sieva ir īpaša sieviete, tev ir paveicies." Viņa balss bija pilna pašapziņas un viņš pagriezās, lai dotos prom, atstājot mani ar izpratni, ka šis bija tikai sākums. Mīlas gultas sakārtošana. Kad atgriezos viesistabā, Jana jau bija piecēlusies un stāvēja pie loga, skatoties ārā. Viņa atkal uzmeta man vieglu smaidu, bet šoreiz viņas balss tonis bija nedaudz nopietnāks. Viņa pienāca tuvāk."Mans mīļais vīriņ," viņa teica ar maigumu balsī, "es vēlos, lai tu saproti, cik svarīga ir tava loma. Ja tu esi pilnībā pieņēmis to, ko mēs vakar sākām, es vēlos, lai tu ej uz mūsu guļamistabu un sakārto gultu. Es gribu, lai tu piedzīvo visu – arī to, kas notika tur naktī."Šī bija pārbaude. Es sapratu, ka viņa gaida no manis kaut ko vairāk nekā vienkāršu paklausību. Jana vēlējās pārliecināties, vai es patiešām esmu gatavs pilnībā pieņemt savu jauno lomu. Gultas sakārtošana bija simbolisks akts.Es pamāju ar galvu un lēnām devos uz guļamistabu. Kad atvēru durvis, telpā joprojām bija viņu kopīgās nakts sajūta – gaisā joprojām virmoja smalks kaisles aromāts. Es tuvojos gultai un mani sagaidīja skaidri mīlas pierādījumi. Gultas veļa bija saburzīta un uz tās vēl bija redzamas viņu tuvības pēdas – tas nebija jāapraksta vārdos. Katrs mazais detaļu gabals lika man saprast, kas šeit bija noticis.Mana sirds sitās straujāk, bet es sapratu, ka šis ir mans jaunais pienākums. Es pieņēmu šo uzdevumu ar zināmu pazemību, sakārtojot gultu un rūpējoties par to.Kad darbs bija pabeigts, es atgriezos viesistabā, kur Jana mani gaidīja. Viņa piegāja tuvāk un ar maigumu acīs uzlika roku man uz pleca."Paldies, manu mīļo ragnesīt," viņa teica maigi, izrunājot vārdus tik mīļi un maigi, ka tie skanēja kā viņas atzinības apliecinājums. Viņa pasmaidīja, it kā būtu pilnīgi apmierināta ar to, ka esmu pieņēmis savu jauno lomu.Šis bija brīdis, kad es pilnībā sapratu, ka mūsu dzīve un attiecības ir mainījušās. Jana vairs nebija tikai mana sieva – viņa bija kļuvusi par HotWife un es – viņas uzticamais Kukolds. Ja, Jums patika vai nepatika rakstiet komentārus.Var rakstīt arī privāti. Ja ir vēlme varu izveidot kādu īpašu stāstu arī kādam no Jums! 2854 6 2 месяцев назад

James, 46 10 часов назад Tikšanos Restorānā Lūk tā, sexwife pāris un vīrs, es viens otram sūtīja īsziņas, apmainījāmies ar fotogrāfijām un vienojāmies satikties restorānā. Mēs ar pāris atnācām uz restorānu un uzreiz starp mani un meiteni uzliesmoja dzirkstele. Nu gadās. Nu ir dienas vidus, restorāns tukšs. Un meitene jautāja, kur viņa var nomazgāt rokas, un es brīvprātīgi pieteicos viņai palīdzēt jo tas ir mans mīļākais diezgan dārgais restorāns. Nu viņa uz tikšanos ieradās tik seksīgos platos svārkos un kājās neilonos, manuprāt vai nu zeķēs vai zeķbiksēs. Nu, es parādīju tualeti un jau dodos prom, un ļāvu man domāt, ka pārbaudīšu kas tad ir kājām virsu. Pieturu durvis, kuras viņa grasījās aizvērt, paceļu viņas svārkus un tur ir zeķes 😍. Bez ilgākas runas ieeju tualetē, pagriezu meitenes dupsi pret sevi, mans pimpis jau bija stāvus, un ar vieglu rokas kustību prezervatīvs ir uz mana pimpi virsu un es paceļu uz augšu viņas svārkus, un tur papildus elegantās zeķes ir arī tīkla biksītes. Un tad es vienkārši pabīdīja biksītes uz sāniem – darīja parasto uz augšu un uz leju ar savu garu pimpi, atgrūžot viņas rozes ziedlapiņas un nekaunīgi un pārliecinoši turēdamies pie gurniem, uzsita meiteni uz pimpi virsu kā tauriņu uz adatas. Īsāk sakot, es viņu kārtīgi izdrātēju. Mazā meitene man sakoda visu roku, lai nekliegtu. Pēc tam mājās kopā ar vīru izdrāžām viņu uz pilnu klapi un nenoturoties. Lūk tāda iepazīšanā. 944 0 3 месяцев назад

James, 46 10 часов назад Советы для куколд пар 1. Флиртуйте открыто, пока твой муж смотрит. Это проще всего сделать в баре или лаундже. Попросите твоего мужа найти место в другом конце комнаты и флиртуйте с другими парнями, пока он смотрит. Еще лучше, если будет музыка, так как вы можете танцевать с парнями, которые вам больше всего нравятся с прикосновениами и поцелуами. Твой рогоносец будет сидеть в углу и смотреть, как вы наслаждаетесь вниманием других мужчин. Если вы танцуете с парнем или занимаетесь любовью, напишите своему мужу после этого и дайте ему знать, что вы чувствовали, как большой член парня давит на вас. Скажи ему, что ты не могла не думать о том, чтобы иметь это внутри себя, и как было бы здорово, наконец, чтобы большой член заполнил твою киску.2. Оденьтесь распутно для своего любовника. Сделайте это для мужчины, который вызывает влагу между твоих ног и трахает тебя до невероятных оргазмов. Возьми своего мужа по магазинам, чтобы купить распутную одежду для своего любовника. Заставьте его выбрать обтягивающие платья и короткие юбки, а затем примерьте. Спросите его, думает ли он, что твой любовник будет возбужден, когда вы будете моделировать для него одежду?3. Скажите муженьку, что в последнее время мужчины, с которыми вы сталкиваетесь, вас возбуждают. Скажи ему, что тебе не терпится заняться сексом с другими мужчинами.4. Если у муженька есть друзья, дразните его, как бы вам хотелось, чтобы один из этих мужчин трахнул вас и заставил почувствовать себя их шлюхой.5. “Случайно” урони свой напиток на колени друга, чтобы он пролился на его промежность. Затем возми салфетку или полотенце и попытайся вытереть его – но на самом деле пытайся почувствовать, насколько он большой! Если он попытается пойти в ванную, чтобы переодеться, не бойся “случайно " войти туда тоже. А потом, поздно вечером, когда вы снова останетесь вдвоем, расскажи мужу, насколько большой был его хуй!6. В следующий раз, когда друзья твоего мужа придут в дом для сбора, не носите бюстгальтер. Носите очень тонкий топ, маленькая футболка или майка. Ходите вокруг с большой улыбкой на лице и твои твердые соски, прокалывающие сверху.7. Если друзья твоего мужа собрались к ужину, то хорошая маленькая игра - "ножки под столом". Начните медленно и сделайте что-то вроде постукивания его ногой о твою. И если вы видите, что он улыбается вам взаимностью, поднимите ситуацию на новый уровень. Возьмите свою ногу и начните массировать его голень и колено. И обязательно дайте знать мужу, что происходит!8. Соблазнительно пососи леденец на публике.9. Поговорите с кем-нибудь по телефону, пока вы используете фаллоимитатор или вибратор. Бонусное очко, если это один из друзей твоего мужа или член семьи мужского пола.10. Наденьте юбку и снимите трусики на публике недалеко от людей.11. Покажи свои сиськи незнакомцу. Бонусное очко, если это “случайно” для знакомого мужчины!12. Трахни парня глазами. Бонусное очко, если это на глазах у твоего мужа!13. “Забудь” надеть бюстгальтер на публике, когда это несколько заметно.14. Надевайте свободный топ на публике. Наклоняйтесь перед привлекательными людьми. Бонусное очко, если без бюстгальтера!15. Иди на ужин в топе с глубоким вырезом и выпяченными сиськами. Выставляйте свои сиськи напоказ каждый раз, когда официант подходит к твоему столу.16. “Случайно” покажите кому-нибудь свою горячую фотографию, показывая им что-то на своем телефоне.17. Выходите на публику с дистанционным вибратором внутри и разговаривайте с привлекательными парнями. Твой муженек наблюдает и контролирует это.18. На вечеринке оставьте хотя бы одну дополнительную пуговицу расстегнутой.19. Придумайте историю о том, как вы трахаетесь или сосете другого парня, пока вы дрочите своему муженьку, пока он не кончит.20. Муженек дает тебе деньги на покупку новой обуви. Наденьте юбку без трусиков, примеряя их, пока кто-нибудь помогает вам..21. “Случайно” потереться рукой или задницей члену парня через штаны.22. Надень короткую юбку. Делайте такие вещи, как скрещивание ног, поправление обуви и т. Д. чтобы посмотреть, не попытаются ли какие-нибудь незнакомцы заглянуть под юбку. Если вы их поймаете, улыбнитесь. Бонусное очко, если без трусиков! 743 0 3 месяцев назад

James, 46 10 часов назад Meeting Ну так вот пара сексвайф и муж списались обменялись фотками и встретится в ресторане договорились С парой пришли в ресторан и сразу искорка проскочила между мной и девушкой. Ну так бывает. Ну середина дня, ресторан полупустой. И девочка спросила где мыть руки и я вызвался ей помочь. Ну а пришла она на встречу в такой секси юбочке расклешенной и ножки в нейлоне, я ещё думаю чулки или колготки. Ну я показал туалет и уже уходить и дай думаю проверю. Удерживаю дверь которую она уже закрывать собиралась, задираю юбочку а там чулочки . Без лишних слов я захожу в туалет, развернул девчушку к себе попкой, член уже стоял, и лёгким движением руки презерватив на члене и я задираю её юбочку, а там к шикарным чулочкам вдобавок ещё и ажурные трусики. Просто сдвинул трусики в сторонку - сделал привычный вверх-вниз членом раздвигая лепестки её розочки и нагло и уверенно держась за бёдра насадил девочку на хуй как бабочку на иголку. Короче оттрахал как следует. Малышка мне всю руку искусала чтобы не кричать. Потом уже дома вдвоём с её мужем оттрахали по полной и не сдерживаясь. Вот такое знакомство 1259 0 3 месяцев назад

Reno5, 53 9 часов назад Tusā ar jauno sieviņu Tas notika pirms pāris gadiem, kad tikko, pirms kāda mēneša, biju apprecējies ar savu mīļoto sievieti Jolantu. Viņa ir izskatīga, nedaudz apaļīga gaišmate ar jutekliskām, pilnīgām lūpām un lielām dabiskām krūtīm, kuru galiņi vienmēr krietni piebriest seksuāla uzbudinājuma laikā... Tā nu apmēram mēnesi pēc mūsu kāzām saņēmām uzaicinājumu uz vienu dzimšanas dienas tusiņu viesu namā ārpus Rīgas. Viesu nams tiešām bija foršs - ar saunu, banketa zāli un atpūtas istabiņām. Pasākums bija jautrs un foršs, cilvēku daudz. Drīz vien pamanīju, ka manai jaunajai sievai īpašu uzmanību pievērš trīs jauni un atlētiski draugi - Jānis, Mārtiņš un Kristaps. Ik pa laikam viņu lūdza dejot te viens, te otrs, te trešais. Manīju, ka manai Jolantai šī uzmanība patīk... Pēc vienas dejas ar Jāni mana sieviņa neatnāca atpakaļ pie galda, bet abi ar Jāni izgāja no zāles. Pēc minūtēm 10 man kļuva garlaicīgi, un gāju mazliet pastaigāt pa viesu namu. Iedams garām vienai no atpūtas istabiņām, sadzirdēju tajā rosību. Durvis bija puspievērtas. Piegāju pie tām, paskatījos un sastingu... Jānis stāvēja, izvilcis no biksēm tiešām pamatīgu locekli, un mana Jolanta, nometusies ceļos, kāri un dziļi viņam sūkāja. Vīrietis saņēma manu sievu aiz matiem, un drāza viņu rīklē vēl dziļāk. Pēc brīža Jolanta piecēlās, novilka savas mežģīņotās biksītes, parāva uz augšu kleitu un izaicinoši nometās uz dīvāna četrrāpus Jāņa priekšā, pavērsdama pret viņu savu vāverīti... Vīrieša loceklis bija ļoti piebriedis, un viņš tūlīt iegāja Jolantā. Mana mīļotā sieviete baudā ievaidējās... Jānis turpināja viņu drāzt dziļi un spēcīgi. Sieva elsoja, ar abām rokām ieķērusies palagā. Te pa otrām durvīm ienāca Mārtiņš. Jānis pameta ar roku viņam, lai nāk iekšā un pievienojas. Puisis sākumā mazliet nedroši izvilka savu locekli, mazliet to padračīja, un pietuvināja to Jolantas mutei. Sieva kāri to satvēra un sāka sūkāt. Viņa sūkāja aizrautīgi, un puisis kļuva aizvien drošāks un iekarsa aizvien vairāk. Drīz Jānis no aizmugures beidza viņai iekšā... Mārtiņš apgūlās uz dīvāna uz muguras. Mana mīļotā steidzīgi novilka balles kleitu un uzsēdās uz viņa stāvošā locekļa. Jolanta sāka jāt vīrieša locekli, un viņas lielās, skaistās krūtis ritmā šūpojās. Cik mana sieva ir skaista, padomāju vērojot šo mirkli... Viņi turpināja mīlēties, kad pa otrām durvīm ienāca arī Kristaps. Pirmajā brīdī viņš samulsa, taču tad steidzīgi izģērbās, uzkāpa uz dīvāna, un iedeva savu locekli mutē Jolantai, kura turpināja jāt uz Mārtiņa. Likās, ka viņa to ir gaidījusi - tik alkatīgi sieviete uzņēma mutē šo piebriedušo locekli. Kristaps drīz beidza un bagātīgi apšļāca manas sievas seju un lielās, pilnīgās krūtis ar spermu. Drīz arī Mārtiņš beidza Jolantai iekšā. Es atrāvos no durvju spraugas, un neviena nepamanīts klusām devos atpakaļ uz zāli... Pēc dažām stundām ballīte beidzās, un visi posāmies uz mājām. "Mīļais, ballīte bija tiešām lieliska!"- pieķeroties man pie rokas teica Jolanta. Viņas vaigi bija sasārtuši un acis staroja... 4755 7 3 месяцев назад