БДСМ Рассказы
Читайте эротические воспоминания, опубликованные талантливыми авторами, и раскройте свои внутренние сексуальные желания. Коллекция BDSM 😈⛓🤐 эротических рассказов.
{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/ru\/dobavit-istoriyu","title":"\u0414\u043e\u0431\u0430\u0432\u0438\u0442\u044c \u0440\u0430\u0441\u0441\u043a\u0430\u0437","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-83eb32dceb21b468932833be844ed846.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"\u0414\u043e\u0431\u0430\u0432\u0438\u0442\u044c \u0440\u0430\u0441\u0441\u043a\u0430\u0437","checkDeactivatedProfile":true}
- Kursabiedra mamma 4 Šīs būs pirmās brīvdienas, ko pavadīšu kopā ar Kundzi. To jau sapratu vakar, kad viņa teica, ka šajās brīvdienās savas mantas varot atstāt somā. Parasti brīvdienu rītos vārtījos pa gultu un domāju, ko pasākt. Bet šorīt atmiņās pārcilāju pēdējo dienu notikumus. Manas pārdomas pārtrauca Kundzes balss - Šurp kuce! Izgāju koridorā un redzēju, ka tualetes durvis ir plaši vaļā. Zināju, ka tūlīt būs atkal jāsakopj Kundzes pežiņa, tādēļ nometos uz ceļiem un skatoties grīdā pierapoju pie Kundzes. Tad atkal sekoja manis apskate. Paņēmusi mani aiz olām viņa pievilka sev tuvāk. Skatos, ka kuce vakar ir grēkojusi. - viņa iesāka. Mēģināju ko iebilst, ka Kundze taču pati gribēja. Bet tā vietā viņas tvēriens kļuva vēl ciešākas un viņa turpināja - Klusē, kuce! Par to tev šodien pienāksies pēriens. Tad viņa palaida mani vaļā un piebilda - Šodien mēs brauksim ciemos, tādēļ tev būs sevi jānoskuj pilnīgi gludu! Nav jau tā, ka sevi nekopu. Vienmēr bija sakopta frizūriņa. Bet tagad to visu dzenot nost domāju, kas Kundzei padomā un kur mēs brauksim. Bija laiks doties. Kundze saposusies lika somā kaut kādas mantas, bet es vēl kails un neziņā stāvēju koridorā. Kādā brīdī viņa pievērsās man. Viņa pienāca man klāt un pieskardamās ar roku pārbaudīja cik labi esmu sevi sakopis un tad lika apģērbties. Mazliet nomierinājos, jo līdz pat šim brīdim domāju, ka Kundze grib pliku manu vest laukā uz ko es galīgi nebiju gatavs. Izejot no kāpņutelpas mūs gaidīja mašīna. Tas bija kaut kāds džips ar tumšiem logiem, caur kuriem nevarēja redzēt, kas sēž iekšā. Kundze apsēdās priekšā un es iekārtojos aizmugures sēdeklī. Pie stūres sēdēja kāda sieviete aptuveni piecdesmit līdz piecdesmitpieci gadi. Pēc balss tūlīt atpazinu Kundzes draudzeni, kura smiedamās jautāja Kundzei, vai kuce esot sakopta. Tad viņa iedarbināja mašīnu un sākām braukt. Brauciens nebija pārāk ilgs. Mūsu galamērķis bija pierīgas vasarnīcu un dārziņu komplekss. Piebraucot pie vārtiem viņa ar pulti atvēra tos un mēs iebraucām pagalmā. Vārti aiz mums aizvērās un uz ielas pusi nekas nebija redzams, jo ielas pusē bija augsta necauredzama metāla sēta. Pārējo teritoriju iekļāva tikpat augsts un necauredzams dzīvžogs. Vidū atradās neliela vasarnīca un aiz viņas šķūnītis. Vēl bija daži koki un pa kādai puķu dobei. Izkāpu no mašīnas un skatījos, kur esam atbraukuši. Līdz aiz muguras izdzirdēju Kundzes draudzenes balsi, kura man teica, lai atnesot no šķūnīša divus sauļošanās krēslus un noliekot dārza stūrī blakus galdiņam. Pagriezos, lai ietu, bet tad Kundze man atgādināja, ka es patiešām esot neaudzināta kuce, jo neesot vēl pliks. Ātri sapratu savu vainu, izģērbos un gāju uz šķūnīti pēc krēsliem. Kad atgriezos viņas jau bija pārģērbušās peldkostīmos. Viņas ērti iekārtojās uz krēsliem, bet man bija ļauts gulēt turpat zālītē. Diena pagāja diezgan mierīgi. Kā par brīnumu viņas mani pārāk neapgrūtināja ar saviem uzdevumiem. Ja nu vienīgi bija jāpasniedz kāds dzēriens. Vai arī Kundze pasauca līdz uz tualetes apmeklējumu. Nezināju cik pat īsti ir pulkstenis, bet vienā brīdī Kundzes draudzene teica, ka ir pienācis laiks. Kundze paskatījās uz mani un teica, lai noplūcu sev žagaru no bērza, kas aug pie šķūnīša un gaidot viņas tur. 189 0 14 часов назад
- Kursabiedra mamma 3 Neziņas un satraukuma pilns stāvēju viņu priekšā. Tad atkal ierunājās Kundzes draudzene. Viņa jautāja vai es saprotu uz ko esmu parakstījies. Atbildēju, ka domāju, ka saprotu. Tad viņa turpināja un teica, ka, kamēr es dzīvoju šeit, tad manam izgājienam novelkot apakšbikses un piekrisanai būt par kuci atpakaļ ceļa nav. Šajā brīdī sapratu, ka viņa zina pilnīgi visu. Un tad ierunājās Kundze. Viņa teica, ka sodi ko es esot sarakstījis jau nav nekādi sodi, bet tā būšot ikdiena. Sapratu, ka Kundze ir neapmierināta,jo pēkšņi viņa man ar plaukstu uzšāva pa locekli. No negaidītā sitiena parāvos atpakaļ. Vietā, kuce! - viņa dusmīgi noteica. Lēnām liecos uz viņas pusi un atkal jau dabūju parauties prom. Vai tev nepatīk? - viņa jautāja. Atbildēju, ka ne pārāk. Bet skatīties šodien uz mani tev patika? - viņa turpināja. Atbildēju, ka jā,bet lūdzu par to piedošanu. Tev būs jāizpērk savi grēki! - diezgan bargā tonī ierunājās draudzene. Viņa pienāca man klāt no aizmugures un pieveda pretim Kundzes krēslam. Cieši turēdama mani viņa teica, ka tagad es saņemšot trīsdesmit sitienus pa savu kuces pimpi un par katru reizi man būs skaļi jāskaita līdzi un jāsaka paldies. Varēja just, ka Kundze mani nežēlo. Vēl vairāk, viņa ik pa laikam atgādināja, kas es viņai esmu un kādu pārkāpumu esmu izdarījis. Pie pēdējā paldies mans loceklis svila un surstēja kā apdedzināts. Viņas draudzene mani palaida vaļā, bet es stāvēju baidoties pat pakustēties. Tad Kundze mani pastūma mazliet nost un teica draudzenei, ka vīns darot savu un viņai vajagot uz brīdi iziet. Draudzene atbildēja, ka viņai arī vajagot, bet te uz lodžijas ir tik patīkams laiks un varbūt kuce, lai aizejot viņu vietā. Dzirdot viņas vārdus nevarēju saprast, kā es varu abu viņu vietā aiziet. Bet tad viņas kaut ko sačukstējās un Kundze man lika nogulties uz grīdas. Dzirdēju, kā viņas draudzene atver rāvējslēdzēju un velk nost bikses. Tagad sapratu, kas sekos tālāk un tādēļ plati atvēru muti. To redzot viņas draudzene iesmējās un noteica, ka šitā kuce kaut ko saprot arī. Tad viņa notupās virs manis un noteica, lai esmu centīga kuce citādi dabūsi laizīt grīdu. Gribēju jau atbildēt, ka būšu, bet viņas straujā strukliņa to neļāva. Rīstīdamies un lieliem malkiem centos cik spēju, jo grīdu laizīt galīgi negribējās. Kad strukliņa apsīka viņa paņēma mani aiz matiem pievilka sev klāt, tūlīt sapratu, kas jādara un pārlaidu savu mēlīti pār viņas lūpiņām. Tad viņa palaida mani vaļā un piecēlās. Mēģināju atgūt elpu, bet tas nebija uz ilgu laiku, jo viņas vietu ieņēma Kundze. Kad abas bija šādi mani izmantojušas viņas pavēlēja man tupēt lodžijas galā uz ceļiem, kamēr pašas vēl malkoja vīnu un kaut ko runāja. Īsti pat neklausījos ko viņas runā, jo sāka spiest un sāpēt ceļi kā arī vajadzība uz tualeti lika par sevi manīt. Sāku lūgties Kundzei, ka ļoti, ļoti vajag. Bet viņa atbildēja, ka es esot nepieklājīga kuce, jo kamēr ciemiņš nav pavadīts nekur es nedrīkstot iet. Jutu, ka tā vajadzība ir ļoti tuvu un katra minūte likās tik gara. Cietos cik spēju, jo Kundze vēl noteica, ja vēlreiz ierunāsies bez atļaujas, tad dabūšot vēl trīsdesmit reizes. Pagāja vēl kāds brīdis un beidzot dzirdēju viņas draudzenes vārdus, ka laiks doties. Kundze viņu pavadīja un atgriezās pie manis. Viņa lika man piecelties un atbrīvoja no acu apsēja un rokudzelžiem. Domāju, ka tūlīt drīkstēšu iet, jo vajadzība bija tā, ka acīs cērtas. Bet nē, liekas vīns un vara pār mani darīja savu. Kundze apsēdās krēslā un pavilkdama kleitiņu uz augšu teica, ka gribot, lai kuce viņu izdrāžot. Sakopoju visas savas domas un spēkus, lai pārvarētu vajadzību, kuru tik nepacietīgi biju gaidījis, jo arī šo brīdi vēlējos izbaudīt. Iekārtojos, Kundzei, starp kājām un piespiedu savu locekli pie viņas peziņas. Viņa jau bija tik uzbudināta un slapja, ka iekaroju viņu ar pirmo grūdienu. Kundze mazliet ievaidējās un ik pa laikam lika man paātrināt tempu. Vienā brīdī viņas vaids izskanēja skaļāk un atlikusi galvu viņa beidza. Es nedaudz piebremzēju, jo šobrīd abas manas sajūtas mijās viena ar otru. Bet Kundze to kā jusdama noteica, ka kamēr nebeigšu viņā, tikmēr prom netikšu. Atkal saņēmos un turpināju līdz vienā brīdī tomēr izpildīju Kundzes uzdoto uzdevumu. Nezinu vai Kundze uz mani pat paskatījās, bet tad viņa pagrūda mani prom un ļāva iet. 181 0 15 часов назад
- Kursabiedra mamma 2 Pēc satraukumu pilnas nakts rīts pienāca ātri. Noskanēja modinātājs un bija jāceļas uz darbu. Paņēmu halātiņu un gribēju iet uz lodžiju uzpīpēt, bet tad sapratu, ka nu jau man mājās apģērbs vairs nebūs vajadzīgs un brīvdienās varēšu to visu nobāzt kaut kur dziļi, lai neaizņem vietu. Izgāju uz lodžiju. Mazliet dīvaina sajūta bija, jo dienas laikā vēl pilnīgi kails nebiju bijis uz lodžijas. Mazliet bažīgi paskatījos viss apkārt, bet tad sapratu, ka mani šeit neviens neredz. Uzsmēķēju un devos uz virtuvi ieslēgt kafijas automātu. Tad ikrīta tualete un duša, un devos uz virtuvi. Iznākot no vannasistabas koridorā satiku saimnieci - nu jau Kundzi. Viņa man uzsauca un es, protams pilnīgi kails un skatoties grīdā, pagriezos pret viņu. Pirmais vārds ko dzirdēju bija kuce. Viņa man pavēlēja, lai aiznesot viņai kafiju uz lodžiju un tad ātri esot atpakaļ koridorā, jo viņa esot izdomājusi vēl kādu pārbaudījumu. Ātri aiznesu kafiju un atgriezos koridorā. Tualetes durvis bija līdz galam vaļā. Varēja dzirdēt kā Kundze savu rīta zelta lietu palaiž nebūtībā. Aiz pieklājības pagāju līdz durvīm, bet ne gluži pretī. Kundze pamanot mani pajautāja, vai patīkot skats ko es redzot. Atbildēju, ka bez atļaujas nedrīkstu skatīties. Kaut gan tā vien gribējās ar acu kaktiņu palūrēt. Ak tad kaut ko esi iemācījies - viņa man noteica - un tagad būs vēl kāda mācība, tev kā kucei būs vienmēr mani jāsakopj. Meties četrrāpus un sāc! Viņa apsēdās uz poda malas, paņēma mani aiz matiem un pievilka pie savas pežiņas. Zelta lietutiņa smārds, ko tikko kopu ar savu mēlīti, bija tik uzbudinošs, gribot negribot mans loceklis bija kaujas gatavībā. To redzot viņa man lika piecelties un skatoties griestos pieiet pie viņas. Šī bija pirmā reize, kad mans loceklis atradās Kundzei tik tuvu. Viņa pēkšņi apņēma manas olas nedaudz saspieda un teica man, ka turpmāk kuce no rītiem bez Kundzes atļaujas nedrīkst apmeklēt ne tualeti, ne vannasistabu. Jo viņa gribot no rītiem redzēt vai kuce nav sevi pa nakti apmierinājusi. Tad viņa pastūma mani nost piecēlās un ejot uz lodžiju, šoreiz caur manu istabu, teica, ka no šodienas man vairs neesot pašam sava istaba un durvīm vienmēr jābūt plaši vaļā. Un tad viņa vēl piebilda, ka promejot un nākot mājā kuces pienākums ir par to paziņot Kundzei. Viņa aizgāja uz lodžiju, bet es ātri tualetē nospiedu skalošanas pogu, lai aizlaistu Kundzes lietutiņu un pats devos uz virtuvi iedzert kafiju. Laiks bija paskrējis nemanāmi ātri un es jau gandrīz kavēju darbu. Ātri ieskrēju savā istabā paņēmu savas mantas un piegājis pie lodžijas durvīm atvadījos no Kundzes. Tad apģērbos Kundzes noteiktajā vietā un devos uz darbu. Šodien kaut kā darbi nevedās, jo domas visu laiku kavējas pie nupat notikušā manis dzīves pavērsiena. Atcerējos par uzdemu, bet arī tur nekas prātīgāks par pērienu un laizīšanu nesanāca. Sarakstīju to dažādās kombinācijās un variācijās. Nemanot bija pienākusi darbdienas beigas. Tas gan bija piektdienas vakars un parasti ar dažiem kolēģiem pasēdējām kādā bārā pie alus kausa, bet šoreiz es atteicu, jo iekšā, kāds nezināms spēks mudināja ātrāk atgriezties mājās. Tuvojoties kāpņu telpai uzrakstīju Kundzei sms, ka tūlīt būšu mājās. Koridorā mani sagaidīja Kundze, kura bija ģērbusies vasarīgā kleitiņā, garajās mežģīņu zeķēs un aukstpapēžu kurpēs. Tādu es viņu nebiju redzējis, tādēļ kamēr izģērbos mans skatiens neviļus bija pievērsts viņai. Stāvēju viņas priekšā kails un kā apburts viņu vēroju. Loceklis nodevīgi atklaja manas šī brīža sajūtas, tas bija stalti pacēlies Kundzes virzienā. Kundze pasauca mani tuvāk un atkal viņas rokas aptvēra manas olas. Šoreiz tvēriens bija daudz ciešākas. Mazliet pat ievaidējos no sāpēm. Atkal apskatījusi mani, vai neesmu ko sagrēkojis bez atļaujas, viņa man teica, ka parasti viņai piektdienās ar draudzeni ir vīna vakars, bet tā kā es vienmēr tajās dienās esot pārnācis diezgan vēlu, tad varu to arī nezināt. Tad viņa palaida mani vaļā prasīja sarakstu. Piegāju pie somas un ņēmu ārā savas mantas, bet viņa ļāva izņemt tikai sarakstu un cigaretes,jo šajās brīvdienās kucei citas mantas nebūšot vajadzīgas. Tad viņa lika lai nomazgājos, paēdu vakariņas un pārējais laiks man būšot jāpavada uz lodžijas. Labi, ka bija vasara un lodžija šobrīd bija ēnas pusē. Tikko kā biju iekārtojies uz lodžijas pie durvīm atskanēja zvans. Kundze atvēra durvis un varēja dzirdēt vēl kādas sievietes balsi un smieklus. Varēja dzirdēt kā viņa smiedamās saka - Labvakar, Kundze!. Abas tik pasmējās. Sapratu, ka nu jau arī draudzene ir lietas kursā. Tad balsis palika klusākas, jo abas devās uz viesistabu no kuras neko nevarēja dzirdēt. Mierīgi sēdēju un vēroju Rīgu tālumā, līdz izdzirdēju viņu balsis koridorā. Dzirdēju kā draudzene saka, ka jāsameklē cigaretes somiņā. Mana sirds salecās, vai tiešām Kundze grib parādīt mani savai draudzenei. Aizdomas bija pareizas. Pirmā durvīs parādījās Kundze, kura pavēlēja lai pagriežos ar muguru pret viņām. Tad viņa pienāca man klāt un aizsēja acis un tad lika man salikt rokas uz muguras un negaidīti saslēdza rokudzelžos. Varēja dzirdēt, ka iznāk arī otra sieviete un abas apsēžas pie galdiņa. Viņas saskandināja glāzes un tad es sapratu, ka mana vientulība šovakar ir beigusies. Šurp, kuce! - atskanēja otras sievietes komanda. Pagriezos un piegāju pie viņām. 219 0 15 часов назад
- Kursabiedra mamma Esmu vīrietis ap četrdesmit. Nesen izšķīros ar sievu un atradu darbu Rīgā,bet nevarēju uzreiz atrast dzīvesvietu. Nolēmu uzrakstīt pāris kursa biedriem ar, kuriem kopā kādreiz biju studējis. Viens atrakstīja, ka viņa mamma dzīvo trīsistabu dzīvoklī un vienu istabu varot izīrēt. Tā kā dzīvoklis atradās netālu no manas jaunās darba vietas, tad sazvanīju saimnieci un devos apskatīt. Dzīvoklis atradās divpadsmit stāvu mājas desmitajā stāvā. Tam bija viesistaba un divas guļamistabas, kuras atradās blakus viena otrai , virtuve, tualete un vannasistabā, kā arī lodžija uz kuru varēja iznākt no abām guļamistabām. Tā kā es smēķēju, tad saimniece jau uzreiz noteica, ka to var darīt tikai uz lodžijas. Saimniecei bija dažus gadus pāri sešdesmit un arī viņa šad tad uzsmēķējot. Savam vecumam viņa bija diezgan simpātiska un slaida. Tā kā istaba mani apmierināja, tad vienojāmies par samaksu un pēc nedēļas jau sāku tur dzīvot. Bija pagājis, kāds mēnesis kopš dzīvoju tur. Kādu vakaru pārnācis no darba, tūlīt devos uz dušu. Vannasistabā darbojās veļas mašīna, bet pati saimniece virtuvē gatavoja vakariņas. Iznācu no duškabīnes un pēkšņi mani pārņēma nepārvarama vēlme. Loceklis saslējās un sāku sevi apmierināt. Manu nodarbi nedaudz iztraucēja veļas mašīna, kura signalizēja par to, ka veļa ir izmazgāta. Aizvēru acis un turpināju iesākto. Biju tā iekarsis un tuvojos finišam. Atvēru acis, lai redzētu vai neaizšauju garām dvielim, kuru biju izklājis uz grīdas. Tajā brīdī atvērās vannasistabas durvis un tajās parādījās saimniece, kura kā vēlāk noskaidrojās nāca skatīties veļas mašīnu un nebija dzirdējusi manu pārnākšanu . Abi uz brīdi sastingām. Vienīgais, kurš bija kustībā, bija mans salūts. Abi saskatījāmies un viņa aizgāja. Aiz kauna nezināju, kur likties. Apģērbos un devos uz lodžiju uzpīpēt. Sēdēju un domāju, ko darīt tālāk. Ko viņa par mani tagad padomāja? Smēķēju nākamo cigareti un arī saimniece caur savu istabu iznāca uzsmēķēt. Sākumā tēloju, ka skatos tālumā, jo pretī nebija neviena māja, un klusēju. Klusumu pārtrauca saimniece. Viņa jautāja, vai man esot kauns. Atbildēju, ka jā. Tad viņa teica, ka viņai gan esot pateicis šis skats. Šajā brīdī nedaudz nomierinājos. Tad viņa man jautāja, vai tad man neesot neviena draudzene pie kuras aiziet. Noteicu, ka pašlaik nav gan. Tālāk viņa man jautāja, kādas sievietes man patīk. Nedaudz kā pa jokam atbildēju, ka man gribētos iepazīties ar tādu kā Bargo Kundzi. Viņa uz mani noskatījās un teica, ka viņai šī tēma arī interesējot. Esot internetā lasījusi un skatījusies dažādus video. Kā arī viņai esot draudzene, kura par šo tēmu viņai daudz esot stāstījusi. Tad viņa gribēja zināt, cik bargu Kundzi es gribot. Nodomāju, ka jau reiz esmu šādā situācijā, tad saņēmos un izstāstīju, ko esmu pieredzējis un ko vēl gribētu. Protams vienā elpas vilcienā izstāstīt visu nebija iespējams, bet pa lielam sevi biju atklājis. Uzklausījusi mani viņa teica, ka ir laiks ēst vakariņas. Tajā naktī ilgi nevarēju aizmigt un vairākas reizes gāju uz lodžijas uzsmēķēt. Sēdēju tur vienās apakšbiksēs un smēķēju līdz vienā reizē iznāca arī saimniece uzsmēķēt. Viņa noskatījās uz mani un kā pa jokam noteica, ka kuces jau parasti Kundzes priekšā staigājot plikas. Pēc maza pārdomu brīža nolēmu riskēt, piecēlos un novilku apakšbikses. Tagad stāvēju saimnieces priekšā pilnīgi kails un domāju, kas būs tas būs. Viņa sēdēja savā krēslā pie mazā galdiņa un izsmēķēdama cigareti klusēja. Man jau šī pauze likās kā vesela mūžība. Tad viņa ierunājās un jautāja, vai es patiešām vēlos būt viņas kuce ar kuru viņa darīs visu ko vēlas. Klusām atbildēju, ka jā. Labi - viņa atbildēja - no šodienas tev šajā mājā ir jābūt pilnīgi kailam. Paklājiņš pie durvīm ir vienīgā vieta, kur drīkst izģērbties un apģērbties. Un vēl kas, pa rīt pa dienu, kamēr būsi darbā tev ir jāuztaisa saraksts ar sodiem. Sodiem jābūt tādiem, lai patiešām iepriecinātu Kundzi.! Tad viņa piecēlās, paskatījusies naksnīgajā Rīgā teica, ka turpmāk saukšu tevi vienīgi par kuci. Viņa lēnām novilka halātiņu zem, kura nekas vairāk nebija mugurā, tad atsēdās krēslā un noteica, ka nu kucei būšot jāsāk ievērot ikvakara rituāls un jāsakopj Kundzes peziņu pirms gulētiešanas. Es paklausīgi nometos viņas priekšā uz ceļiem un viņa papleta savas kājas. Kundzes peziņa bija dabīgi noaugusi un sākot to laizīt varēja just, ka laikam tīšām Kundze nav bijusi dušā. Mazliet atrāvos nost, bet viņa noteica, ka man esot jāpierāda un jāparāda sava vēlēšanās būt par kuci. Kundze pludoja no uzbudinājuma un es centos sevi pierādīt cik spēju. Nebija ilgi jāgaida un Kundze beidza. Tad viņa mani paņēma aiz matiem un pavilka sev tuvāk. Es paskatījos uz viņu, bet tūlīt saņēmu pļauku. Nodomāju par ko, bet viņa tūlīt noteica, ka kuces nedrīkst uz Kundzi skatīties. Saņēmu vēl vienu pļauku un viņa teica, ka kuce drīkst skatīties tikai uz grīdu. Tad viņa piecēlās, paņēma savu halātiņu un gāja uz savu istabu. Pie durvīm viņa apstājās un laikam paskatījās uz mani, bet es paklausīgi skatījos uz grīdu un savu uzbudinājumā pulsējošo locekli. Laikam viņa saprata uz ko es skatos, jo teica, ka no šī brīža bez Kundzes atļaujas es nedrīkstot sevi apmierināt un tagad esot jāiet gulēt. Paklausīgi, ar Kundzes garšu un smaržu uz lūpām devos gulēt, gaidot rītdienas piedzīvojumus. 392 0 16 часов назад
- Man pietrūka pletnes. PonyPlay. Modinātājs noskan agri, bet es mostos pāris minūtes pirms. Kaut kādā ziņā es vienmēr pamostos pirmā — pat pirms sava ķermeņa. It kā mana zemapziņa nemierīgi būtu sargājusi kādu noslēpumu visu nakti. Mans vīrs Pauls vēl guļ. Viņš izskatās mierīgs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viņš pat neieelpo dziļāk. Arī tad, kad man gribas vīrieti. Vannas istabas spogulī es aplūkoju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. Tāda, uz kuru vīrieši paskatās otrreiz, kad esmu jau aizgājusi garām. Dušā es palieku ilgāk nekā vajadzētu. Ūdens slīd pār krūtīm, pār gurniem un es pieskaros sev, lai atcerētos, ka esmu dzīva, esmu sieviete. Apakšveļu — izvēlos skaistu. Arī šodien. Kaut arī vīrs to nemana. Vai varbūt... nemāk novērtēt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minūtes no mājām. Mierīga iela, neliela izkārtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arī cenšos būt perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mēbeļu smarža. Ne tāda, kā IKEA. Šī ir dārga koka, ādas un putekļu smarža, kas liek domāt par vīriešiem, kas lasa grāmatas ar ādas vākiem. Kolēģes – Inga un Lelde – ir kā skaistas, bet slēgtas vāzes. Inga ir gados, glīta savā ledainajā distancē. Lelde – pārāk jauna, pārāk enerģiska. Mēs netusējam kopā. Mēs eksistējam līdzās tikai darbā.Es esmu tā, kas palīdz klientam “sajust mēbeli”. Es sēžos viņiem blakus, es lieku viņiem iedomāties vakarus, grāmatas, kājas uz pufa. Daži vīrieši runā ar mani pārāk tuvu. Daži izvairās skatīties acīs. Es novēroju viņus visus. Un daļēji – sevi viņos. Es nekad neesmu flirtējusi. Bet dažkārt es noliecos tā, kā nav vajadzības un dažkārt kādam parādu, ka man patīk tas dīvāns tieši tad, kad viņš sēž man pārāk tuvu. Tā ir mana ikdiena. Un kaut kas manī cer, ka tieši šodien ienāks... kāds īpašs klients.***Kārtējais vakars pēc darba. Mums ar vīru tikko bija sekss. Vismaz viņš tā domā. Viņš guļ man blakus, elpo siltu, glāsmainu elpu manā virzienā, kā sunītis, kurš lepns, ka ir atnesis kociņu. Viņš vienmēr čukst kaut ko mīļu, kā:“Tev bija labi, mīļā?” Es atbildu: “Protams…”, bet manā galvā ir klusums. Nepiepildīti tukšs. Manas kājas ir cieši kopā, nevis aizvērtas pēc kaisles, bet... pēc nekā. Es neesmu apmierināta. Ne fiziski, ne garīgi. Tikai noskūpstīta, samīļota, kā bērns. Un es viņu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vīru. Manu… mazo. Viņa galva iegrimst manā klēpī. Viņš sabužina manu vēderu kā plīša segu. Es glāstu viņa matus. Tā kā to dara māte, nevis mīļākā. “Tu biji tik maigs šovakar,” es čukstu. “Man gribas būt maigam ar tevi,” viņš atbild. Un es smaidu. Ārēji. Bet manās domās ir stipri pirksti uz kakla, rūgta vīrieša elpa pie sejas, ciets tvēriens uz gurniem. Kaut kas mežonīgs. Kaut kas… īstāks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Spogulī mana seja ir skaista. Pat tagad, pēc nekā. Manas krūtis vēl nedaudz cilājas, bet nekas manī neelpo. Es atveru skapīti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viņam patīk. Tas slēpj manas iekšējās liesmas tik labi, cik spēj audums, kas nekad nav ticis kaislē saplēsts. Pauls guļ. Jau. Es vēl ne. Man vajadzētu dzēst gaismu, bet es vēl nespēju. Es apsēžos pie tualetes galdiņa un ilgi skatos uz savām lūpām. Viņas ir kā radītas… kam citam. Skūpstam, kurš uzlauž, nevis glāsta. Es nopūšos. Rīt atkal darbs un varbūt… Varbūt rīt ienāks kāds, kurš mani pamanīs. Ne kā glītu konsultanti. Kā sievieti, kura ilgojas ne tikai pēc maiguma, bet pēc īstas, mežonīgas kaisles.***No rīta viss notiek kā parasti. Inga atver pirmā, Lelde kavējas, es – ne pārāk agri, ne pārāk vēlu. Mani mati šodien savilkti ciešā zirgastē. Nedaudz stingrāk nekā ierasts. Varbūt kā protests. Vai – cerība? Es noliecos, lai izkārtotu katalogus uz galda, tad sajūtu, ka kāds ienāk. Es iztaisnojos. Viņš jau ir tur. Viņš neizskatās pēc parasta klienta. Viņš izskatās pēc… ? It kā pats būtu viens no tiem dīvāniem – no ādas, smaržo pēc vīriešu ķermeņa un dūmiem. Viņš ir masīvs. Ap piecdesmitpieci, varbūt vairāk. Īsi, pelēcīgs bārdas rugājs, stingra zoda līnija. Ādas jaka, bet ne lēta. Iespaidīgs gredzens uz īkšķa. Un... viņš skatās. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. Profesionāli. Bet kaut kas manī… saspringst. Nevis aiz bailēm. Aiz sajūtas, ka šis skats var plēst nost vairāk nekā tikai drēbes. “Labdien,” es saku, “vai Jūs meklējat kaut ko konkrētu?” Viņš nenovērš skatienu. “Varbūt.” Viņa balss ir zema. Tāda, kuru atceras. Tā paliek fonā, kā grēks, kuru vēl neesi pastrādājusi. “Meklēju dīvānu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par ātru. Bet palieku mierīga. Profesionāla. “Vai vēlaties, lai es Jums parādu modeļus, kuri šobrīd ir pieejami? Mums ir daži klasiski – āda, ozolkoks, tumši toņi.” “Parādi man, kurā Tu sēdētu… vakarā. Viena.” Viņš runā lēni. It kā viņš zinātu, kaut ko vairāk. Es pagriežos un eju uz stūra ekspozīciju. Tur ir viens no maniem mīļākajiem dīvāniem – bieza šokolādes krāsas āda, elegants, bet brutāls. Es apsēžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. Viņš pienāk lēni. Apsēžas blakus. Tuva klātbūtne. Viņa ceļgals gandrīz pieskaras manējam. Es jūtu viņa smaržu – āda, cigārs, kaut kas dūmakains un silts. Instinktīvi noliecu skatienu. “Vai jūties ērti?” viņš jautā. “Jā,” es čukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai sajūta, ka esmu atklāta. Viņš pieceļas. Nekā vairāk. Tikai viņa skatiena smagums paliek man līdzās. “Es iešu paskatīties citur. Varbūt Tevi uzmeklēšu vēlreiz.” Un viņš aiziet. Es palieku sēžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kā pēc skrējiena, lai gan neesmu kustējusies.***Kārtējais vienmuļais vakars. Es guļu vīram blakus. Pauls elpo mierīgi. Klusi. Apmierināts. Viņa roka ir uz mana gurna, tā tur ir ieraduma dēļ, ne iekāres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnī. Es stāvu kaila. Tā nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kā uz teātra skatuves. Es dzirdu soļus, lēnus un nosvērtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kā atbilde jautājumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viņš pienāk. Tikai siluets. Masīvs, liels, spēcīgs. Viņa krūtis klātas ar ēnu vilni – tās ir spalvainas. Viņa rokas – lielas, raupjas. Un viņa seja – tā kā pazīstama. Kaut kur redzēta. Varbūt… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viņš to saka, vai es to jūtu. Bet es notupjos. Bez jautājuma. Bez kauna. Viņa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutāli. Es paceļu galvu un ieelpoju viņa smaržu. Āda. Koks. Tabaka. Vīrietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” Viņa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kāds nebaidās mani sagrābt. Es drebu, bet ne no aukstuma. Viņa pirksti lēni noslīd gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. Līdz manam dibenam. Viņa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta četrāpus. Bez vārdiem. Viņš ir jau aiz manis. Viņa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajā brīdī viņš ieiet manī – kā zibens, kā atbilde. “Tu esi mana. Tu būsi mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojām guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kājas… pavērtas, it kā sapnis nebūtu beidzies. Es lēni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulī un čukstu:“Kas Tu esi?”No rīta pieceļoties jūtoties kā nozieguma vietā. Viss manī ir… viegli saspringts. Joprojām dvesa pēcsajūta – kā sēkla, kas iestādīta nakts sapnī un tagad dīgst vēderā, lēni, bet neatgriezeniski.***Es atnācu uz darbu agrāk nekā parasti. Vienkārši… gribējās būt tur. Ja nu viņš atkal ienāk. Ja nu vēlreiz sajūtu to smaržu. Ja nu viņš… Bet viņš nenāca. Diena gāja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kā parasti. Tikai… telpa šķita tukša. Kaut kā tukšāka nekā agrāk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pēc smaržas? Kad pusdienlaikā pārlūkoju rēķinus. Tur bija atzīme:“Tumšā ādas gulta – pārdota. Apmaksa veikta. Piegāde: šonedēļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. Tā, uz kuras es sēdēju, kad viņš… bija blakus. Kad viņš mani vēroja. Kad mani ieraudzīja. “Lelde,” es ievaicājos, cenšoties runāt mierīgi, “to tumšo gultu – Tu viņu pārdevi?” “Nē,” viņa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viņa laikam nokārtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircējs. Tikai rēķins.” “Vai viņš pats… neatnāca?” “Kurš viņš?” viņa iepleš acis. Tad nosmaida. “Āāā. Tas resnais tēviņš?” “Viņš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieķiķinās. “Zane, come on. Viņš varētu būt tavs vectēvs! Ko Tu vispār jukusi… tavs Pauls ir ideāls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “Jā… tā ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vīrs Tevi dievina, dzīve sakārtota. Tev ir viss.” Jā. Viss. Tikai… ne viņš, es nodomāju.***Vakarā, guļamistabas gaisma bija izslēgta. Tikai lampas siltais oreols spīdēja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rādīja pēc vienpadsmitiem. Es biju gultā jau kādu laiku, skatījos griestos, līdz Pauls – klusi, kā vienmēr – piekļāvās man klāt. Viņa skūpsti vienmēr bija vienādi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. Viņš sāk glāstīt mani. Lēni. Uzmanīgi. It kā es būtu porcelāna trauks, kuram viņš vienmēr pieskaras vienā vietā, jo nezina citas. Un tad viņš slīd zem segas. Viņa galva starp manām kājām. Viņš sāk apmierināt mani… ar mēli. Viņam tas patīk un padodas. Es aizveru acis. Un tur viņš ir. Viņš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnī. Ar plaukstu manos matos. Ar rīkojumu balsī. Viņš mani rupji satvertu, ne laizītu. Viņš mani alkatīgi iegūtu, ne mīlinātos. Viņš necenstos būt labs. Viņš būtu īsts. Paula mēle maigi kustas. Es jau esmu mitra. Viņš domā, ka tas ir viņa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domātu, ka viņš sagādā man baudu. Bet patiesībā… es biju tukša. Kā istaba pēc izvākšanās. Mana mitruma iemesls nebija viņš. Tā bija ilgošanās. Nepiepildīta vēlme. Atmiņa. Fantāzija. “Zane… Tev patīk?” viņš čukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mīksti izdvešu, jo es viņu mīlu, bet tajā mirklī… man ir skumji. Skumji, ka viņš mani nesaprot. Viņš domā, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viņš piespiežas man klāt, apskauj mani kā meiteni, kuru viņš aizsargā. “Es gribu, lai Tu vienmēr esi laimīga, mīļā,” viņš saka. Es uzsmaidu tumsā. “Mmm… es arī, mīļais.” Bet iekšā man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniņš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viņš. Tajā pašā, smagajā ādā. Nesteidzīgs… klātesošs. Tā, kā viņam tas piederas. Viņa soļi skan unikāli. Grīda zem viņa smaguma elpo. “Sveika,” viņš saka mierīgi. Mana balss uz mirkli iestrēgst kaklā. Es piespiežu sevi pasmaidīt. “Sveiki. Atkal sveiki.” “Jūsu salons… atstāja iespaidu.” Viņš uzlūko mani. Ne mēbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustība, ko neapzināti izdaru, kad jūtos vērtēta. “Šoreiz es meklēju krēslu. Vienkāršu. Bet ar stāstu. Priekš sava veikala,” viņš turpina. “Un jūsu veikals…?” Es noprasu, cenšoties būt profesionāla. Bet manas acis viņā grimst. “Antikvariāts. Netālu. Nedaudz nomaļus. Lēns bizness, bet ar savu dvēseli,” viņš smaida. “Es tur galvenokārt... vācu lietas, kurām ir ko stāstīt.” “Ko tās saka?” es jautāju, pati nesaprotot, kāpēc. Viņš pienāk tuvāk, apsēžas. Viņa augums šķiet vēl masīvāks sēdus. Viņš pieskaras koka virsmai, it kā klausītos. “Tās saka to, ko cilvēki baidās teikt. Par ilgām, gaidām. Baudu. Vēlmēm. Tu būtu pārsteigta, cik daudz stāstu slēpjas šajās lietās.” “Es nezinu, vai es dzirdētu,” es klusā balsī saku. Viņš paceļ acis. “Tu dzirdētu, ja ieklausītos sevī.” Tajā brīdī viņš pieceļas. “Ja atradīsi ko piemērotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartīti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kādreiz būs brīvs brīdis… iegriezies manā pasaulē. Nevis kā pārdevēja. Kā sieviete, kura vēlas dzirdēt, ko runā lietas, kad telpā ir klusums.” Un viņš aiziet.Pēc tam, kad viņš bija aizgājis, telpā iestājās dīvaina sajūta – it kā kāds būtu atstājis nevis smaržu, bet enerģiju, kas vēl karājās gaisā. Es nejauši pieskāros vietai, kur viņš bija balstījis plaukstu. Tā vēl bija silta. Lelde pienāca klāt ar tējas krūzi, apsēdās uz stūra un klusi nočukstēja: “Zini... viņā ir kaut kas... trauksmains. Tāds... mežonīgs.” Inga pievienojās: “Man viņš nepatīk. Ne tā kā ‘riebjas’, bet... tā kā, zini – negribas skatīties pārāk ilgi. Tā sajūta, ka viņš tevi redz cauri, līdz pat ādai... un zina, ko Tu nevienam citam nestāsti.” “Viņa rokas,” Lelde nopūšas. “Tās ir smagas. Es viņas iedomājos sev uz kakla un... ne tādā labā nozīmē.” “BDSM tipāžs,” Inga noteic sausā balsī. “Paskaties uz viņa jaku. Uz zābakiem. Uz to skatienu. Viņš noteikti kādu ir piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusēju. Skatījos logā. Ārā putni, mierīga diena. Bet man galvā skanēja Ingas teiktais: “piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tālāk:“Zane, cerams, Tu viņam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mūsu dārgums. Nevajag, lai Tevi kāds aptetovē.” Es pasmejos. “Es taču esmu precēta.” “Tieši tā. Ar Paulu. Ar pašu laipnības iemiesojumu. Tu esi drošībā,” Inga nosaka ar tādu pašapmierinātu pārliecību, ka man gandrīz gribas kaut ko sadragāt. Jā. Es esmu drošībā. Bet es neesmu dzīva.***Mēs sēdējām pie brokastu galda kā parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. Televizorā runāja par laikapstākļiem un logā lija tik mierīgi, ka šķita – visa pasaule ir tikai fons mūsu klusajai, ērtajai, nekaitīgajai dzīvei. Pauls smaidīja. Viņa roka pieskārās manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žēl, ka jāskrien.” “Es palikšu mājās,” es atteicu, it kā būtu izlēmusi jau vakar. “Jūtos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskūpsta mani uz pieres – kā meitenīti, kā māsu, kā mūķeni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktās pašsajūtas dēļ.***“Es šodien VIŅU atradīšu,” es nodomāju ar kafijas krūzi rokā. “Es zinu, ka viņš mani gaida.” Es stāvēju skapja priekšā, meklējot atbildi. Mana roka pati slīdēja pie tās kleitas. Gaiša. Īsa. Tā nekad nav bijusi domāta darbam. Tā bija pārāk sievišķīga, pārāk atklāta, pārāk… seksīga? Es uzvilku to. Bez zeķubiksēm. Jo vīriešiem patīk manas kājas. Un viņš – es zināju – viņš tās novērtēs. Uzvilku augstpapēžu kurpes, tās liek manai gaitai kļūt – lēnākai, izaicinošākai. Es vēroju sevi spogulī. Kleitas mala pieskārās augšstilbiem. Apakšā – tikai stringi. Un krūšturis? Šoreiz nē. Es pasmaidīju. Nerātnule. “Ja viņš man pieskarsies, viņš sajutīs, cik esmu… kaila.” Lūpās tikai tonēts balzams. Acīs – apzināta izvēle. Tad es paņēmu viņa zīmīti. “Antikvariāts.” Manas augstpapēžu kurpes klabēja kā izaicinājums pret trotuāru. Un es gāju viņa virzienā. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papēži atsitās pret bruģi kā sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvāk kaut kam, par ko vēl nesen būtu kaunējusies pat domāt. Es atrados pilsētas nomalē. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci ķieģeļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kādai durvju ailei, aiz kuras dzīve turpinājās citā ritmā – lēnākā, dziļākā, tumšākā. Un tad es ieraudzīju. Antikvariātu. Neliela, izkārtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasāmi: “Pie Georga. Senlietas. Stāsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viņš. Un es zināju, ka šeit es esmu gaidīta. Esmu aicināta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. Misiņa zvaniņš klusumā gaidīja pieskārienu. Bet es nezvanīju. Es neklauvēju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stūmu durvis vaļā. Iekšā bija tumsnēji zeltains apgaismojums – kā sveču gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, āda, silti putekļi un smalks tabakas mājiens. Plaukti – no grīdas līdz griestiem, bet neviena prece nebija bezmērķīga. Katrā priekšmetā – it kā kāds stāsts, kāds noslēpums, kāda atmiņa. Bija tur arī kas cits: maskas, krēsli ar siksnām, zamša apkakles, stikla burciņas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viņu. Viņa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kā roka uz muguras. Manas krūtis nošūpojās ieelpā. Kleita viegli pieskārās augšstilbiem. Es sajutu sevi kā nekad agrāk – uz robežas starp iebrucēju un upuri, starp godīgu sievu un krāpnieci. “Zane,” viņš teica. No ēnas. Dziļā balsī. It kā mani jau gaidītu. “Tu taču zini, ka šeit neatnāci skatīties. Tu atnāci… sadzirdēt.” Viņš, Georgs stāvēja ar rāmu pārliecību, kamēr es jutos kā ieklīdusi svešiniece. Šajā telpā mana gaišā kleitiņa un augstie papēži šķita neiederīgi, kā balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pārvalkiem. Georgs atvēra vecu vitrīnu un uzmanīgi izņēma senlaicīgu ādas apkakli ar nelielu misiņa gredzenu priekšpusē. “Šī nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. No privātas kolekcijas Vīnē. Reta,” viņš paskaidroja, skatīdamies uz to, it kā lasītu vēstuli, kuru es neredzēju. Es klusēju, tikai pamāju, ka saprotu. Viņš atvēra nākamo skapi, kurā stāvēja seni, nepārprotami BDSM stilā veidoti priekšmeti – pītas pletnes, delikāti darinātas siksnas un smalki izstrādātas metāla važiņas. “Tā laika cilvēkiem bija interesanta pieeja attiecībām un baudai,” viņš mierīgi sacīja, “ne viss tika publiski atzīts, taču daudz kas tika saglabāts priekš tiem, kuri saprot.” Viņš paskatījās uz mani, vērojot manu reakciju. Es nodūru skatienu, vērojot priekšmetus, taču sajutu viņa acis, kas mani lasīja kā atvērtu lapu. “Tev ir vīrs,” viņš sacīja mierīgā, gandrīz neitrālā tonī, turpinot pārvietoties pa telpu un piekārtot priekšmetus, “Cik sen esat precējušies?” “Divus gadus,” es atbildēju klusi. “Un kopā ilgāk?” viņš jautāja, uzmanīgi izņemot senu grāmatu ar tumšiem ādas vākiem no plaukta. “Piecus.” Viņš pamāja neuzbāzīgi. Likās, ka viņš vienkārši mēģina saprast, nevis vērtēt. “Un Tev patīk tas, kā ir tagad?” viņš turpināja mierīgi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “Jā, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamāja, it kā pieņemot atbildi, bet viņa acīs bija kaut kas savāds. Viņš pietuvojās vēl vienai vitrīnai, kur bija izliktas lietas, kas nepārprotami bija saistītas ar petplay – delikāti darinātas ādas pavadiņas, maskas, suņu apkaklītes ar smalkām ķēdēm. “Arī šis nav jaunums,” viņš piezīmēja, bez izbrīna vai sensācijas balsī, “cilvēki vienmēr meklējuši veidus, kā atbrīvoties. Kā būt brīviem savā būtībā.” Georgs pievērsās man, nepārkāpjot nevienu robežu, taču viņa vārdi lika manām domām kļūt dziļākām un nedaudz nemierīgām. “Vai kādreiz ir bijusi interese par vēsturi un tās… erotisko pusi?” Es viegli sarāvos, bet tad sapratu – viņš nejautāja par mani tieši. Viņš ļāva man pašai izlemt, cik tālu atklāties. “Mani interesē,” es atbildēju uzmanīgi, klusi. Viņš viegli pasmaidīja, it kā būtu saņēmis tieši to, ko gaidīja. Bet neko neteica. Georgs turpināja lēnām, nesteidzīgi virzīties pa antikvariātu, ik pa brīdim uzmanīgi vērojot mani. Katrs viņa solis bija kā kluss jautājums, katra mana elpa – atbilde. Viņš apstājās pie vitrīnas, kurā bija izlikti dažādi senlaicīgi priekšmeti – eleganti, bet acīmredzami saistīti ar sodīšanu un pēršanu. Viņš izņēma smalku, bet izturīgu pletnīti, no pītas ādas, melni lakotu rokturi. “Šī ir britu,” viņš mierīgi paskaidroja, it kā runātu par tējas krūzi. “Izgatavota ļoti sen. Sākotnēji domāta kā sodīšanas rīks augstākās sabiedrības dāmām. Skaists, elegants dizains, vai ne?” Viņš negaidīja manu atbildi, taču uzmanīgi vēroja mani, kamēr mana seja kļuva sārta, lai gan centos to apslēpt. “Vai Tu kādreiz esi interesējusies par šādu lietu vēsturi?” viņš jautāja, it kā pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanēt profesionāli un mierīgi. Viņš uzmanīgi nolika pletnīti atpakaļ un pievērsās citai vitrīnai. Tur atradās priekšmeti, kas skaidri bija saistīti ar pakļaušanu – ādas aproces, delikātas ķēdes un siksnas, ko acīmredzot izmantoja roku un kāju fiksēšanai. “Šie nāk no senas vācu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privāti un uzmanīgi glabāti paaudžu paaudzēs. Daudzi to uztver kā… specifisku vēsturi, bet patiesībā tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vēlmes,” viņš paskaidroja mierīgi, nesteidzoties. Es nespēju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svīda, bet seja bija ļoti karsta. Viņa mierīgā balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisīja dziļas, negaidītas ilgas. Viņš turpināja:“Daži uzskata, ka sodīšana un pakļaušana sievietēm varēja sniegt savādu brīvību. Protams, tā ir jutīga tēma. Bet interesanta.” Georgs pagriezās pret nākamo vitrīnu. Tur bija vēl specifiskākas lietas – ādas apkaklītes ar zvaniņiem, zamša ausis, kas nepārprotami atgādināja kucēnu, smalkas zirglietas, ar metāla detaļām. “Šīs lietas ir saistītas ar ļoti senu tradīciju, mūsdienās sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvēki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taču tas ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki centās un joprojām cenšas izpētīt robežas. Protams, ļoti personīgi un privāti,” viņš atkal netieši pievērsās manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. Viņš redzēja manu reakciju, bet nekomentēja. “Vai Tev ir bijusi kāda saskarsme ar šādām tēmām iepriekš?” Georgs pajautāja, atkal neitrāli, gandrīz profesionāli. “Ne… ne īsti,” es klusi atzinu. Viņš viegli pamāja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šīs lietas, bet interesanti, ka cilvēki vienmēr atgriežas pie tām.” Viņš apstājās, ļaujot klusumam uz mirkli pārņemt telpu. Tad paskatījās uz mani. “Es ceru, ka nepārkāpju robežu. Antikvariāti ir vietas, kur pagātne mēdz runāt skaļāk par cilvēkiem,” viņš teica mierīgi. Es piecēlu galvu un sastapos ar viņa skatienu. “Viss ir kārtībā,” es atbildēju, kaut arī jutos iekšēji kaila. Georgs pasmaidīja – mierīgi, maigi, it kā zinot daudz vairāk, nekā es pati biju teikusi. Viņš mani aizveda līdz grāmatu plauktam, kas bija nošķirts no pārējām lietām. Atvēra stiklotas durtiņas, kuru eņģes viegli iečīkstējās un uzmanīgi izņēma biezu grāmatu ar melniem, rupjiem ādas vākiem. Viņa kustības bija tik lēnas un piesardzīgas, it kā šī grāmata varētu sabirt putekļos no viena neuzmanīga pieskāriena. Viņš pagriezās pret mani un maigi nolika grāmatu uz tumši zaļā samta, kas klāja nelielu galdiņu. "Šis ir īpašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplāros, paredzēts īpašiem lasītājiem," viņš teica klusi, mierīgi un nopietni. Viņa balss mani apņēma kā silta sega, reizē nomierinot un provocējot. Es paskatījos uz vāka. Virsraksts – zeltīts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvēra grāmatu uzmanīgi, lēni šķirstot senās, biezās pergamenta lapas. Man acu priekšā atklājās smalki, detalizēti zīmējumi. Pirmajā ilustrācijā – sieviete, smalka un maiga, kaila līdz viduklim, atradās četrāpus, viņas ķermenis apskauts ar smalkām ādas siksnām, sejā maska, kurai pievienots iemauktiņš. Viņas rokas un kājas apvilktas elegantās ādas siksnās, kuru galos – mazītiņi, spoži pakaviņi. Es aizturēju elpu, jūtot kā sirdspuksti paātrinās. "Tas, ko tu redzi, ir process," viņš teica mierīgi. "Sievietes, kas tiek pārvērstas par ķēvītēm – paklausīgām, elegantām, bet pilnībā pakļautām." Es klusēju, nespēdama atraut skatienu no ilustrācijām. Katrs zīmējums bija mazliet intensīvāks, smalkāks un jutekliskāks par iepriekšējo. Sievietes attēlotas dažādās stadijās: dažas jau pilnībā pārvērstas ķēvītēs, mugurās elegantas ādas zirglietas, sejas paslēptas aiz greznām maskām, bet ķermeņi – pārklāti ar smalkiem, izrotātiem iejūgiem. "Viņas tika disciplinētas, iejātas un trenētas ļoti rūpīgi. Šī māksla prasīja laiku un pacietību," viņš paskaidroja, vērojot manu seju. Viņa balss nemainīgi mierīga, bet es jutu – viņš vēro manu reakciju. Grāmatā bija arī ainas ar sodīšanu: sievietes, piesietas pie īpašiem soliņiem, pletnes pieskārieni uz kailajiem, jutīgajiem dibenu vaidziņiem. Viss attēlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas ādai vairāk sakarst. Klusums, kas sekoja, šķita bezgalīgs. Georgs uz brīdi pārtrauca šķirstīt, atstājot grāmatu atvērtu pie ilustrācijas, kur sieviete – jau pilnībā pārveidota par elegantas ķēvītes tēlu, kājās īpaši darināti zābaciņi ar pakaviem – paklausīgi gaidīja, lai viņu vestu tālāk. Viņš paskatījās uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viņš mierīgi jautāja. Viņš bija neitrāls, bet es zināju – viņš redzēja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrīz čuksts:"Nē. Tas ir... ļoti interesanti." Viņš lēni aizvēra grāmatu. "Šo grāmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varētu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatītu tuvāk, privāti," viņš sacīja, vērojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprāt paņemtu," es teicu. Es dzirdēju savu balsi kā no attāluma. Viņš viegli pamāja ar galvu, pasniedzot man grāmatu:"Esi uzmanīga. Tā mēdz mainīt to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grāmatu pie krūtīm. Tā bija smaga. Kā apņemšanās. Viņš klusējot pienāca tuvāk. Smagā āda sildīja manas plaukstas. Tā nebija vienkārša lieta. Tā bija kā… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kā viņš mani vēro, ne ar vīrieša alkām, bet ar sapratni, kas dur dziļāk. "Kad sieviete pieskaras šādai grāmatai," viņš teica, balss mierīga kā vakara dūmaka, "viņa reti to dara tikai ziņkārības pēc." Es skatījos grīdā. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vēlos saprast?" Viņa klusums bija skaļāks par atbildi. Viņš nostājās tā, ka es jutu viņa tuvumu – ne pieskārienu, bet klātbūtni. Kaut ko smagāku par loģiku. "Saprast var tikai tās, kuras ļaujas," viņš sacīja. "Pārējās vienkārši lapo un aizmirst." Viņa skatiens viegli slīdēja pār manu augumu – kleitu, kājām. Es jutu, kā man elpa kļūst sekla. Viņš skatījās nevis kā vīrietis, kurš novērtē, bet kāds, kurš redz to, ko es vēl slēpju pati no sevis. "Šajā pasaulē nav neviena, kas liek," viņš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tālāk." Es pamirkšķināju. Acis sausas. Man gribējās pateikt kaut ko, jautāt – ko nozīmē tālāk? Bet es klusēju. Manas rokas savilkās ap grāmatu ciešāk. "Un ja es iešu…" Es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi. “… vai tas mainīs mani?” Viņš piegāja vēl tuvāk. Tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu. Viņa smaržu, īstu vīrišķību – ādu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklās to, kas jau sen mostas," viņš atbildēja. Georgs iebīdīja starp lapām mazu, salocītu zīmīti. “Lasi vienatnē,” viņš sacīja. “Un ja vēlēsies – es būšu šeit.” Viņš atgriezās pie plaukta, mierīgi, klusi. Es stāvēju ar grāmatu rokās, plaukstas mitras, seja sakarsusi. Gribēju vēl ko pateikt… bet nebija vārdu. Es pagriezos, kāpjot pāri slieksnim. Tad apstājos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. Viņš bija aizgriezies, bet es jutu – viņš zināja, ka es skatos. Man vajadzēja jautāt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgāju. Tiklīdz smagās durvis aizvērās aiz muguras, mani apskāva vēss, nemierīgs vējš. Tas bija viegls, taču pietiekams, lai atdzīvinātu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko līdz šim biju centusies ignorēt. Es apstājos uz ielas, neviļus ievelkot dziļāku elpu. Kleita viegli uzpūtās un vējš ielauzās starp manām kailajām kājām, vēsi un bezkaunīgi glāstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neērti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomāju. "Es esmu pilnīgi uzbudināta." Seja acumirklī kļuva sārta. Es sajutu, kā vaigi piepildās ar karstumu, kamēr domas skrēja kā aptrakotas. Vai viņš bija to pamanījis? Vai viņš redzēja cauri visam manam mieram, manai izliekšanās spēlei? Es instinktīvi paskatījos lejup. Tur, zem kleitas vieglā auduma, mani krūšu galiņi bija sāpīgi piebrieduši, stingri un acīmredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudināta, ka mans ķermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnīgi un nepiedodami. "Viņš to redzēja," mans prāts kliedza. "Viņš noteikti redzēja." Manas kājas sastinga uz mirkli. Es gribēju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nē. Es nevarēju. Vēl viena vēja brāzma spēji ieskrēja man starp kājām, atgādinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kājām lika man nosarkt vēl spēcīgāk, vēl nepiedienīgāk. Es piespiedu grāmatu ciešāk sev pie krūtīm, it kā cenšoties noslēpties. "Ej mājās, Zane," es teicu sev. "Vienkārši ej." Un es devos. Ātrā solī, papēži klabēja pa bruģi kā vainas atzīšana. Es jutos tik atklāta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebēja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutīgajām kājām, atgādinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagās grāmatas svaru, kas atgādināja, ka šī sajūta nav nejauša. Es pati to biju izvēlējusies. Un viņš to zināja. Viņš bija redzējis visu, ko es vēl slēpu no sevis pašas.***Mājās bija kluss. Pauls jau gulēja. Viņa elpa bija viegla, ritmiska, kā bērnam. Es to klausījos un jutos... vainīga. Viņš bija mēģinājis man pieskarties, kad mēs atlaidāmies gultā. Rokas glāsts pār manu gurnu, viņa skūpsts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stūra un tas, ko viņš man šovakar varēja dot, šķita kā ūdens glāze pēc vīna sapņa. “Esmu nogurusi,” es čukstēju. “Rīt, mīļais.” Viņš neko neteica, tikai noglaudīja manu muguru un apgriezās uz otru pusi. Manas domas vēl sāpīgi atcerējās vēju. Starp kājām smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spējis atbrīvot. Kad viņš sāka viegli elpot sapņos, es piesardzīgi izslīdēju no gultas. Es atvēru naktsgaldiņa atvilktni, kur biju paslēpusi grāmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klēpī pie rakstāmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. Atvēru to tajā vietā, kur biju apstājusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. Ilustrācija bija skaista un graujoša. Pārvēršanās nebija sods. Tā bija atklāsme. Manas plaukstas pieskārās lapām, it kā es glāstītu ko dzīvu. Un tad starp lapām atklājās zīmīte. Viņa rokraksts. Precīzs. Stings. Vīrišķīgs. “Es ilgi domāju, vai MANA ķēvīte vispār eksistē. Tagad es domāju – cik ilgi viņa vēl slēpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vārti ir vaļā. Iemaukti – nospodrināti. Ērzelis – nepacietīgs. Tu zini, ko tas nozīmē.” Es sajutu kājās vājumu. Mana ķermeņa atbilde bija skaidra – es nodrebēju. Viss manī sāpīgi pulsēja un gaidīja. Gaidīja viņu, Georgu. Kad atšķīru pēdējo lappusi, tās apakšā – kā pavēle – bija ierakstīts viens fragments. “Īsta ķēvīte savu gatavību nekad neizsaka vārdos. Viņa to parāda. Viņa uzdāvina pātadziņu savam Ērzelim – ar savu izvēlēto ķēvītes vārdu. Tikai tad viņš zina, ka viņa ir gatava tikt iejūgta.” Es sajutu, kā mana mute atveras klusam elpas vilcienam. Manā priekšā vairs nebija tikai spēle. Šī bija valoda, šis bija rituāls. Un šis... bija uzaicinājums. Es glāstīju Georga zīmīti ar pirkstu galu, it kā tā būtu viņa āda. "MANA ķēvīte..." Es to atkārtoju sev galvā un man likās, ka mans ķermenis pats atbildēja ar vieglu, nemanāmu trīsas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritēja, bet es tajā nebiju. Acis slīdēja pāri klientiem, kolēģēm, mēbelēm, bet neko neredzēja. Manā galvā vēl dzīvoja Georga balss, viņa skatiens, viņa veikals, viņa priekšmeti. It kā manā miesā būtu iestrādāts magnēts, kas rāva atpakaļ – uz viņa antikvariātu. Kad veikals uz brīdi iztukšojās, es iegrimu elegantajā, zeltainā krēslā, ko pati biju izvēlējusies ekspozīcijai. Acis pašas aizvērās. Tikai uz mirkli. Piecām minūtēm. Un es sapņoju. Skanēja pakavu klaudzēšana, bet tā nāca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – āda un smagums. Iemaukti savilkās gar lūpām, manā mutē bija bieza ādas siksna. Nebija sāpju, tikai uzbudinājums un apziņa – viņš mani vada. Es klupu. Deguns zemē, dibentiņš pacelts. Klusums. Un tad — pātadziņas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. Uzbudinājums. Kauns. Vēl. Un tad viņa balss. Zema. Pie auss. Kā pavēle, kā vārds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. Piecēlos uzreiz, it kā būtu pieķerta. Krūšu gali sacietējuši, kājas... ļogās. Es nosarku. Kolēģe kaut ko man jautāja, bet es nespēju atbildēt. Tikai māju ar galvu. Man bija jāsavāc sevi, bet iekšēji kaut kas bija ielūzis. Tagad es zināju. Es būšu Spurgava.Diena vilkās. Es biju darbā, bet dvēseles kodols vēl joprojām klīda ap viņa skatienu, viņa balsi, viņa veikala smaržu – tabakas, ādas un pakļautības. Un tad es to ieraudzīju. Jauns krēsls, kas tikko atvests no noliktavas – vēl iepakojumā. Es lēnām atsedzu aizsargplēvi un manā priekšā parādījās tumši pelēka metāla karkass, dziļa zaļas ādas apdare un elegantas, izliektas līnijas. Tā muguras daļa – mazliet augstāka, kā tronim. Dizains starp mūsdienu minimālismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederētos viņa antikvariātā – ne kā artefakts, bet kā vieta, kur sēž Kungs. Vai viņa klients. Vai viņa... ķēvīte. "Šis būs man labs iegansts," es nodomāju. Bet starp kājām – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanās iemesls. Vēlāk, kad biju viena, atvēru datoru. Meklēju: discipline crop, engraved handle. Un tur tā bija. Pātadziņa – tumši brūna, stingra, ar smalki pītu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadīju:SPURGAVA un iegādājos. Piegāde: pāris darba dienas. Es ilgi skatījos uz ekrānu, pēc pasūtījuma apstiprinājuma. It kā gribētos vēl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritēja smagi, pātadziņas pasūtījums bija apstiprināts un es ik pa laikam pārbaudīju elektronisko pastkastīti, it kā ar skatienu varētu piegādi pievilināt ātrāk. Krēsls stāvēja savā vietā – nekustīgs, gaidošs, gluži kā es. Vēl tikai pāris dienas, tikai pāris soļi... Bet tad ienāca kāds klients, izskatījās pēc kāda arhitekta vai dizainera. Viņš apstājās pie manis izvēlētā krēsla. “Šis gan ir citā līmenī,” viņš nopētīja. “Kur ražots? Ir pieejams vēl kāds?” Viņš jau sāka meklēt cenu zīmi. Es strauju pielēcu kājās. “Šis... nav pieejams,” es pārtraucu viņu, balss pārāk asa, pārāk steidzīga. “Tas ir rezervēts.” Viņš sarauca uzacis, bet pamāja ar galvu un devās tālāk. Es atviegloti izelpoju, bet kolēģes jau bija pamanījušas. “Tu to krēslu tā kā savu godu sargā,” Ilze iesmējās. Es pasmaidīju. Bet sirdī satraukums sitās kā iemaukta ķēvīte. Šī bija zīme — es nedrīkstu kavēties. Tas ir domāts viņam. Tāpat kā es.***Rīts atnāca ar sajūtu krūtīs – šodien es vairs nevaru vilkt garumā. Kad atvēru durvis un paņēmu nelielo sūtījumu, rokas nodrebēja. Kastīte bija neliela, bet tā svēra kā liktenis. Apsēdos, attaisīju un tur tā bija. Pātadziņa. Rokturis tumši brūns, smags, stingrs. Uz tā – perfekti iegravēts vārds:SPURGAVAEs aizvēru acis. Sajutu, kā manī kaut kas noslēdzās. Krēsls — mans attaisnojums, mans oficiālais iegansts — es noformēju pirkumu. Kolēģes bija pārsteigtas. “Ko tu ar to iesāksi? Tik smags, stilīgs, dārgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. Vēlāk, kad kolēģes neredzēja uz krēsla novietoju trīs lietas: Grāmatu, kura bija sākusi manu iekšējo transformāciju. Pātadziņu, vēl nepasniegtu, bet jau liktenīgi saistītu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurā mana vizītkarte. Un teksts: no Zanes. Krēslu rūpīgi iesaiņoju. Es pati noformēju piegādi. Tajā brīdī mana sirds auļoja kā mežonīga ķēvīte. Kā lūgšana. Kā piederība. "Es vairs neesmu tā pati sieviete."***Es gaidīju. Nedēļa vilkās, bet nekādas atbildes no Georga nebija. Katrs rīts sākās ar cerību, katrs vakars beidzās ar šaubām. Varbūt es viņu pārpratu? Varbūt es tikai… fantazēju to, ko nevajadzēja. Uzbūvēju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesībā nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbā. Rokas pār papīriem, bet prāts — tukšs. Un tad. Īsziņa. Teksts — tāds, kādu tikai Georgs varētu rakstīt. “Krēsls iederas. Ja, pātadziņa ir simbols, par kuru es domāju, tad spēles ir beigušās! Šonakt! Pusnaktī! Antikvariātā! Būsi manā rīcībā trīs diennaktis. Apģērbs nav svarīgs! Ja pārdomāji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kā sirdī ieplūst karstums, vēders savelkas, kājas kļūst vājas. Viņš mani saprata. Viņš mani uzrunāja. Viņš mani grib. Nebija laika vilcināties. Es piecēlos no galda un klusi devos pie veikala vadītājas. Balss bija mierīga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktāk, laikam temperatūra. Es labāk paņemšu pārējo dienas daļu brīvu… arī rītdienu. Lai atkoptos.” Viņa tikai pamāja saprotoši. Man vēl paveicās, ka bija jau nedēļas beigas. Atgriezusies pie galda, es uzrakstīju ziņu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasījos no darba. Man viss kārtībā, bet pēdējās dienās jūtos pārāk nogurusi, mazliet arī emocionāli iztukšota. Gribu pabūt prom no visa un visiem. Trīs dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kārtībā? Kāpēc tu neko neteici vakar? Es jūtos slikti, ja neesmu Tev blakus.-Nē, nē, mīļais… Tev nav jāuztraucas. Es vienkārši… nezinu. Gribas pabūt klusumā. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palīdzēs. Tu rakstīsi man? -Diemžēl tur ir šausmīga zona, Tu taču zini. Visticamāk nevarēšu. Māsa jau smējās, ka mamma dzīvo kā citā pasaulē bez signāla.-Es saprotu… vienkārši zini, ka es mīlu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tāpēc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. Mēģināšu dot ziņu, ja varēšu. Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieņēmusi lēmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvēlējusies. Es steidzos mājās kā medījums, kas jūt, ka tuvojas nāves brīdis – bet tā nebūs nāve, tā būs mana piedzimšana no jauna.***Pauls vēl nav mājās. Man ir maz, pārāk maz laika. Ienākusi mājās, es uzreiz dodos vannas istabā. Krāns skan, putas ceļas. Epilācijas losjons smaržo savādi. Es to uzklāju lēni, maigi, pārdomāti. Katra kustība kā rituāls. Noskaloju visu. Pēc tam ieziešu ķermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. Izsmalcināta. Pa virsu es nevilku neko uzkrītošu. Tikai viegla, īsa vasaras kleita un augsti papēži. Kustības manī kļūst citādākas. Kleita apskauj mani kā apmetnis, kas slēpj – bet reizē izrāda mani. Tad – spogulis. Manā sejā ir vaibsti, kurus vēl vakar nepazītu. Tas nav ne miers, ne bauda. Tā ir – apzināta padevība. Un kaisle. Es būšu viņa ķēvīte. Pauls vēl nebija pārnācis, kad es izgāju ārā, aizvēru durvis tik klusi, it kā slēgtu aiz sevis veselu dzīvi.Es negribēju gaidīt kādā kafejnīcā. Es gribēju just pilsētu, bet no augšas. No malas. Jumts. Vecās daudzdzīvokļu mājas jumts bija vieta, kur reiz gāju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacē. Tagad es turp gāju kā sieviete, kura pati vēlas tikt smacēta — kaislē, pavēlēs. Vējš iešalcās zem manas kleitas. Tas skāra manus krūšu galiņus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spēlējās starp manām kājām, saprotot, ka esmu mikla no vēlmes tikt izmantota. Pilsēta klusi dūca zem manis, bet manī bija tikai viens vārds: Pusnakts. Es paliku tur līdz brīdim, kamēr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšķi no papēžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viņa. ***Es stāvu pie antikvariāta durvīm. Ir dažas minūtes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezē gluži kā priekšnojauta – zīme, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trīc, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sākuma tikai tukšums... līdz ieraugu viņu. Georgs. Viņš stāv turpat netālu, it kā mani būtu gaidījis. Tumšs ādas tērps cieši apvelk viņa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spīd metāla sprādzes uz ādas virsmas. Viņš nesaka neko – tikai skatās manī, vērtē. Rokā – mana pātadziņa. Tā, kuru pati izvēlējos, kura nes manas slepenās domas un apņemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viņa balss ir dziļa, nepielūdzama. “Tu vēl vari aiziet.” Es nenovēršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamāju. Viņš pagriežas un rāda man uz masīvām durvīm dziļāk antikvariātā. Es eju. Seko soļu skaņa man aiz muguras. Telpa kļūst vēsāka, es atveru norādītās durvis. Aiz durvīm — telpa ar augstiem griestiem, klusu kā baznīcā. Un tur — viņi. Divi vīrieši. Lieli. Muskuļoti. Viņi mani gaidīja. Viņu skatieni mani apēd, bet tajā nav nicinājuma – tikai kāra, dzīvnieciska vēlme un... ziņkāre. Tie nav svešinieki viņa pasaulē – tie ir staļļupuiši. Palīgi. Georgs nostājas man aiz muguras. Viņa balss atkal iegriežas ausī:“Izģērbies. Kaila!” Mana sirds dauzās. Iespēja aizbēgt vēl pastāv, bet manas rokas jau sāk kustēties. Es novelku kurpes, tad poga pēc pogas, audums slīd lejup. Kleita uz grīdas. Krūšturis. Biksītes. Es stāvu viņu priekšā kaila kā ķēvīte vēl pirms iejūgšanas. Es sajutu sevi kā izstādē. Kā ērzelim domātu guvumu. Viņu skatieni ir atklāti. Vērtējoši. Un Georgs... viņš vienkārši smaida. Lepns. Kluss. Valdonīgs. “Šī varētu būt tā īstā, Georg...,” viens no palīgiem murmina, skatoties uz manām gurnu līnijām, krūtīm, sejā. Otrs pamāj ar galvu, viņa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstām, manai trīcēšanai. “Lieliski gurni.” Un tajā mirklī es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairāk. Vai mazāk. Atkarīgs no tā, kā skatās. Mans skatiens nolaists un tomēr viss ķermenis liesmo no sajūtas, ka šis ir mirklis, kurā mana pagātne tiks noslaucīta kā sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lādi. Tajā tērps. Melnā āda, metāla detaļas, stingrība un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cēls. Georgs pieiet man pavisam klāt. Viņa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribēji. Tu pati izvēlējies. Klausies. Un pieņem.” Viņš pamāj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viņiem pienāca ar metāla trauku, tajā bija smēre – aromāts atgādināja saldu eļļu ar dūmakainu noti. Viņš pavērsa skatu manā virzienā, tad pamāja otram — “Sākam.” Mana roka tika saņemta stingrā tvērienā. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai ādai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. Viņš ar diviem pirkstiem uzlika smēres pikuci uz mana delnas. Tā bija silta. Viņš sāka to ierīvēt. Lēni. No pirkstu galiem līdz elkonim. Es jutu, kā āda kļūst slidena, kā muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pārāk intīmi. Pārāk… skarbi. Viņš pacēla pirmo lateksa cimdu. Sāka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spēcīgi piekļāvās pie ādas. Kad viņš beidzot aizvilka to līdz elkonim un pārbaudīja, vai viss ir perfekti izlīdzināts, es jau drebinājos no sajūtu intensitātes. Mani rokas pirksti savilkušies dūrē, vairāk tur tiem vietas nebija. No ārpuses zem tiem iemirdzējās pakavs. Otra roka. Vēl viens smēres pieskāriens. Šoreiz viņš nedaudz ilgāk pamasēja man plaukstu. Es notrīcēju. Es jutu, kā viņš skatās – un Georgs arī. Viņa elpa bija tuvumā, viņš neko neteica, bet es zināju – viņš izbaudīja, kā mani pakāpeniski iesaiņo savā lomā. Kad rokas bija gatavas, viņi ķērās pie manām kājām. Smēri uzklāja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur āda vissmalkākā, visjūtīgākā. Es nevilšus ieelpoju skaļāk. Viņa pirksti nenobijās. Viņš izsmērēja līdz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. Zābaks bija kā no cita laikmeta. Viņi to uzvilka ar spēku, bet rūpību. Es jutu, kā mana pēda tiek iekapsulēta, kā tā zaudē līdzsvara brīvību. Zābaks stingri spieda pēdas loku, atstājot mani balstāmies uz pirkstu galiem. Ar katru kājas kustību metāla pakavs pie zoles atsitās pret zemi – es jutu tā atsitienu arī sevī. Otrs zābaks – un nu es stāvēju. Augstāk. Savādāk.Tad nāca iejūgs. Viņi pacēla ādas siksnu tīklojumu. Tas bija ar krūšu siksnām. Pirmā pieskārās tieši zem maniem krūšu galiņiem, bet drīz viena cita siksna apvijās virs tiem, atstājot tos kailus. Mani krūšu galiņi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekāra zvaniņus, katra mana kustība kļuva par mūziku.Apkakle. Tā noslēdzās uz kakla ar klikšķi. Viens no vīriešiem to pievilka. Ne pārāk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrā kakla kustībā. Viņi lēni piestiprināja roku aproces. Tās piespieda manas rokas cieši gar sāniem. Es sajutos bezpalīdzīga.Viens no viņiem pietupās aiz manis. Otrs pavēra manus dibena vaidziņus. Un tad – silts pieskāriens. Viņš ar pirkstiem lēni, metodiski sāka ieziest man anālo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicīgi. Viņa roka kustējās profesionāli, bet ļoti... jūtīgi. Kad viņš bija beidzis darboties ar smēri, viņš atvēra kastīti. Tajā bija aste – spīdīga, melna, ar smalku matu šķipsnām, kuru manī turēs anālais korķis. Viņš pieskārās man vēlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manī. Es ievaidējos. Astes smagums un piepildījuma sajūta mani neprātīgi uzbudināja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dīvainās, pārsteidzošās piepildījuma sajūtas, kura elpoja manī kā pulsējošs mezgls. Bet tagad viņi pacēla nākamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manī sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkām sprādzēm. Pirmā siksna apvijās man ap zodu. Tā iegrima ādā ar ciešu, nežēlīgu tvērienu. Tad vēl viena – gar vaigiem uz augšu, līdz pat deniņiem. Manas acis sastapās ar viņu skatieniem – mierīgiem, neizdibināmiem. Kā meistariem, kuri zina, ko no māla var izveidot. Viņi vilka sprādzes ciet. Ar katru klikšķi mans žoklis kļuva mazāk brīvs. Un tad viņi paņēma mutes klapi. Tā bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tā nav vienkārša rotaļa. To virzīja man pret lūpām, es nedaudz pavēru tās, paklausībā. Instinktīvi. Jutos kā dzīvnieks, kas atveras iemauktiem. Tā ieslīdēja mutē, piepildot to lēni, stingri. Un tad – pēdējā sprādze. Zem pakauša. Kad tā tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehānisma. Ne brīvu kustību, ne iespējas parunāt. Es mēģināju ko teikt, bet izlauzās tikai... skaņa. Dzīvnieciska. Klusa, instinktīva. Skaņa, kas nāca no manas pakļautības. Manas acis pievērās. Elpa smagi ieplūda degunā. Viss ķermenis apzinājās – tagad es vairs nerunāšu. Man vairs nav balsstiesību. Es izdošu tikai skaņas. Es būšu izmantota, vadīta. Un... jā, es to vēlējos.Viens no vīriešiem nometās tupus. Viņa rokās bija smalka ādas ķēde, kuras gali bija savienoti ar metāliskām siksnām, pietiekami garām, lai ļautu man spert soli... bet ne pārāk plašu. Viņš paskatījās augšup manās acīs — kā pārbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. Viņš pietupās ciešāk un lēni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. Viņa pieskāriens bija tik smalks, bet jēga – nežēlīgi precīza. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sāpīgu, bet noteiktu. Pēdējais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manām acīm. Viņi vēl atstāja spraugu – es redzēju visu priekšā, bet vairs ne to, kas pa malām. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. Viņi atkāpās. Es stāvēju pilnībā ietērpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustējās no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplūko. Tad pamāj ar pirkstu:“Pagriezies. Lēni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustība smaržo pēc ādas. Zvaniņi skand. Aste kņud. Ceļgalu siksna ierobežo kāju kustības. Soļi kļūst ne tikai lēni, bet piesātināti ar kaut ko citu – pazemību, lepnību, piederību. Georgs novicina pātadziņu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna ādas lente – tiek piesieta pie tās priekšējā gredzena. Viņš paņem pavadu rokā, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jāsāk kustība. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zābaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstāk, soļot ritmiski, bet vēl neesmu pieradusi. Mani soļi šķiet kleberīgi, drusku izmisīgi, it kā ķermenis vēl pretojas jaunajai formai, kurā tas tikko ticis ietērpts. Kad mēģinu iztaisnoties, noturēt stāju kā sieviete, nevis ķēvīte, es gandrīz paklūpu. Sajūtu gaisa plūsmu. Nošalc pātadziņa un tā trāpa tieši pa manu kailo dibentiņu. Ass, bet precīzs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrīc. Sāpēs. Uzbudinājumā. No manis izlaužas nedabīga elsa, kā zviedziens. Tā nav fiziska reakcija – tas ir klikšķis manā dvēselē. Un tad viņa balss. Spēcīga, tumša, pavēloša:"Mierā, Spurgava!" Tas skan kā kristības. Kā vārds, kurš man vienmēr piederējis, tikai līdz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslābst. Georgs mani vēro. Palīgi klusē, bet es jūtu – viņi ir redzējuši, kas bija jāredz. "Šī būs īstā," viens no viņiem murmina un Georgs smaida – kā kungs, kurš nu beidzot ir iezīmējis savu ķēvīti. Es stāvu, lepni, ar siltu karstumu zem ādas un mitrumu starp kājām. Un jūtos laimīga.Durvis iečīkstas. Staļļupuiši atver tālākās, masīvās vērtnes, kuras līdz šim bija slēpušās ēnā. Tās ved ārā – uz pagalmu. Vēsais nakts gaiss strauji apņem manu gandīz kailo ķermeni, liekot ādai sacelties zosādā, bet tas tikai pastiprina sajūtu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu ķēvīte. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenīgu gaismu – viss šķiet kluss, bet ļoti organizēts. Tur stāv tumša, automašīna ar zirgu pārvadāšanas piekabi, kuras metāla malas mirguļo gaismā. Tā domāta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubīties. Palīgi mani ieved piekabē. Tās iekšpuse smaržo pēc ādas un viegla siena aromāta. Grīda klāta ar biezu, mīkstu siena kārtu – it kā maigi, bet pazemojoši. Kā dzīvniekam. Mani nofiksē stāvus, mugura pret metāla rāmi, kurš iebūvēts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rāmja – ap krūtīm, ap vidukli, ap potītēm. Pavada tiek piefiksēta pie metāla cilpas virs manis. Nav iespējams pakrist. Nav iespējams atkāpties. Tikai būt. Būt pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. Pāris vāji lukturi piekabes griestos met pelēcīgas ēnas uz manas ādas. Elpošana kļūst lēnāka. Es jūtu savu trīcošo miesu, jūtu kā zvaniņi pie krūšu galiņiem kustas, ik pa laikam maigi iešķindoties. Es biju iejūgta. Sagatavota.Ārpusē dzirdu soļus. Vīrieši kāpj automašīnā. Motors ierūcas. Visa piekabe nodreb un sāk kustēties. Es kratos līdz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurā mīļākais magi izvizina savu dāmu. Šī ir ķēvītes pārvadāšana. Mani pārved uz Georga muižu. Piekabe grab un šūpojas, katrs pagrieziens liek manam ķermenim nedaudz sasvērties, bet stingrās siksnas mani notur vietā. Zem manis siens, kas sākumā šķita silts un mīksts, pamazām kļūst kairinošs – tā putekļi ielien spraugās starp ādas jostām un degunā, es sprauslāju. Zināms diskomforts, jā, bet... tas man netraucē. Tas man patīk. Tādai ir jābūt īstai ķēvītei. Un tad manas domas sāk plūst.Ja kāds zinātu… Ja kāds no tiem, kuri šobrīd mierīgi guļ savās gultās, redzētu šo piekabi, vai viņi nojaustu, ko tajā ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. Nē. Ķēvīti. Mani. Ja kāds atvērtu durvis un ieraudzītu mani, piesietu, gandrīz kailu, ar zvaniņiem pie krūtīm, asti starp kājām un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolēģes...Ja viņas zinātu, kur es esmu? Ka esmu aizgājusi no darba, lai atdotu sevi vīrietim, kurš mani nevis glāsta, bet pārvadā, sit, pazemo un grasās padarīt par savu? Viņas būtu šokā. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taču esi precējusies!” “Tev ir jauks vīrs!” “Tu viņam dari pāri!” Lai viņas runā. Viņas nesaprot, ka es nedaru pāri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederēt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespējams – grants ceļa. Pakavi sāk klabēt skaļāk. Zvaniņi šķind. Es jau zinu – būs zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. Visticamāk arī uz krūtīm, kurās zvaniņi jau ierīvējuši savus riņķus. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. Vēl viena sašūpošanās, šoreiz straujāka. Motora rēciens pamazām rimstas. Mēs tuvojamies. Mašīna samazināja ātrumu. Dzirdēju, kā riteņi sāk dārdēt – mēs braucām pāri koka tiltiņam. Katrs rats, katrs metāla pakavs, šķita dziedam savā valodā – svešā, bet pazīstamā. It kā pati zeme gavilētu, zinot, kas tiek vesta pāri šim tiltam. Pāreja. Šis vārds pēkšņi iešāvās prātā. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepārkāpj. Tilts beidzās. Mašīna atkal uzņēma ātrumu, bet ne ilgi – vēl pēc mirkļa tā atkal lēnām piebremzēja. Dzirdu. Kaut kas priekšā. Metāliskas ķēdes… Tad — smagi dzelzs vārti atveras. Lēni, šķindēdami. Dzinējs apklust pavisam. Piekabes durvis čīkstēdamas atveras. Sajūtu, kā vēss nakts vējš iekļūst piekabē. Tas apķēra manus kailos gurnus, skāra pakļautību, kas vijās ap manu ķermeni. Tas skāra mani kā pļaukas priekšnojauta.***Nakts. Vējš svilpo pāri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplūst manā slēgtajā telpā. Viens no staļļupuišiem lēni paņem pavadu. Otrs atbrīvo siksnas, kuras mani saturēja pie rāmja. Smaržo pēc sviedriem, ādas un siena — es jūtos kā īsta, īsta ķēvīte. Viņi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrīz paklūpu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“Šī gan būs jāapmāca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzēti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidū ir apaļš, liels laukakmens, tajā iegravētas senu simbolu līnijas. Mani ved un nostāda uz tā. Georgs lēni tuvojas. Rokā viņam pātadziņa. Seja nopietna. Viņš apsēžas uz soliņa man pretī un sāk mani aplūkot. Tad pieceļas un sāk soļot ap mani trīs reizes. Pirmajā aplī viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai apkaklei. “Pakļāvība.” Otrajā aplī – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprāku piesitienu. “Auglība.” Staļļupuiši saviļņoti ieņurdas. Viens no viņiem čukst:“Tā kā radīta mūsu Ērzelim.” Trešajā aplī Georgs lēni, nesteidzīgi apstājas aiz manis, viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai astītei – kura šūpojas starp maniem dibenvaigiem. “Piederība.” Viņš nonāk man priekšā, raugās man tieši sejā. Manā mutē – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viņa balss smaga kā dūres trieciens. Es pamāju. Ar kājas pakavu sāku sist pa akmeni. Tas ir mans zvērests. Pātadziņas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiņa. Georgs iekliedzas:“Mierā, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “Šī viņam derēs. Viņa ir īstā.” Georgs paceļ pātadziņu augstu virs galvas. “No šī brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viņš pieaicina puišus. Viņi mani savelk, iemaukti tiek nostiprināti ciešāk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stūris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvēra staļļa vārtus. Iekšā valdīja dīvains miers – ne dzīvnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tīrs, bet piesātināts ar ādas, balzama un koka aromātu. Gaismas bija siltas un sienas rotāja veci, ornamentāli dzelzs rāmji, pakavi, siksnas... viss bija kā no sapņa. Tas bija sadalīts boksos. Viens notiem bija citāds – ar īpašu rūpību sakārtots. “Šis būs tavējais,” Georgs noteica un nedaudz paraustīja pavadu. Es paklausīgi sekoju, pakavi viegli atsitās pret akmens grīdu, kamēr mani ieveda “Ķēvītes boksā” – vietā, kas šķita – perfekta.Siens, svaigs un mīksts bija salikts zemā gultas formas kaudzē. Uz tā ādas pārvalks. Pie koka sienas atradās fiksatori, mani varēja nostiprināt dažādās pozās. Turpat bija arī neliels spogulis ar metāla rāmīti, kurā es nedaudz redzēju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vēl bija Georga rokās, bet viņš tai ļāva atslābt. “Šeit tu gulēsi. Šeit tu atpūtīsies. Un šeit tu sapratīsi, kas esi,” viņš noteica. Manas acis pievērās. Ne tāpēc, ka biju nogurusi, bet tāpēc, ka viss iekšā bija piepildīts. Es biju tur, kur man bija jābūt. Tur, kur Spurgava iederējās.***No rīta mani pamodināja nevis troksnis, bet klusums. Dīvaini mierīgs. Tik mierīgs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu ķermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. Viņi ienāca stallī. Trīs staļļupuiši. Bez liekām ceremonijām. "Cel ķēvīti," viens pavēlēja. Bokss atvērās, man palīdzēja nostāties. Mani pārveda citā boksā. Viens no viņiem pienāca priekšā un norādīja ar roku uz trim simboliskiem zīmējumiem, kas bija atdalīti viens no otra. "Šī," viņš rādīja uz to, kas pa kreisi, kurā bija redzami vilkmes iejūgi, siksnas, piekabes stienis. "Šī ir darba ķēvītes izvēle. Tā vilks, stums, strādās. Bez jēgas par izskatu – tikai izturība. Šī ķēvīte velk, kamēr nespēj paiet." "Šī," viņš norādīja uz vidējo zīmējumu, kurā bija attēloti dekoratīvi zvaniņi, ādas tērps ar mežģīnēm, izgreznotas astes. "Šī ir parādes ķēvītes izvēle. Viņas pienākums – būt skaistai, tikt izrādītai, likt siekaloties. Ēzeļi viņu grib, bet viņai neviens nekad netiek klāt. Viņa ir izstādei." Un tad viņš uzmeta skatienu zīmējumam pa labi. Tur bija attēlots savāds stends, kura nozīmi vēl nezināju. "Un šī..." viņa balss kļuva mazliet savādāka. "Šī ir vaislas ķēvītes izvēle. Viņa ir domāta vaislai. Viņas uzdevums – pieņemt, iznēsāt un dzemdēt. Viņa tiak sagatavota, viņa tiek iemācīta, viņa kļūst pieejama." "Tu vari izvēlēties," viņš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusēju. Skatījos uz tām trim izvēlēm. Manī drebēja viss. Es varēju izvēlēties vilkt, stiept, būt noderīga. Vai es varēju izvēlēties, saņemt skatienus un apbrīnu. Bet es zināju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicināja katrs solis, ko līdz šim biju spērusi. Es tuvojos. Lēni. Sirds klauvēja kā sirēna. Bet kājas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvēles. Staļļupuiši nosmējās. "Nu protams, protams..." viens no viņiem noteica. "Tie gurni... viņi sauc pēc kumeļiem." Georgs nostājās aiz manis. Viņš nenoliedzami visu bija redzējis jau no paša sākuma. Viņš pienāca, piepacēla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viņa balss dunēja. "Man dzemdēs kumeļus." Es pamāju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvēlējusies. Un viņi to visi redzēja. Viņi mani kādu brīdi vienkārši vēroja. Kā trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vēl nav izsaiņojuši. "Apkopt un apmācīt vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši ķērās pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadīta ārā no šī boksa, pakļāvīgi, ar lēniem soļiem, mācoties noturēt balansu, mugura liecās – ne gribas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija mana jaunā ķermeņa pozīcija. Mani ieveda labierīcību boksā un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpināt, viņi mani pārveda uz mazgāšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksējošas dušas – tas bija funkcionalitātes un attīrīšanas templis. No sienas līdz sienai – ūdens notekas, ādas jostas, pakaramie. Siltais ūdens tika šļākts no šļūtenes. Vispirms – mugura, kājas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. Viņi izmazgāja arī manu anālo atveri ar šļūteni. Viņi rīkojās profesionāli, bet ar baudu. Pēc tam viņi nomainīja dažas tērpa detaļas. Krūšu iejūgs tika pārbaudīts, savilkts ciešāk – zvaniņi tika nomainīti pret mazākiem, bet ar asākiem klipšiem, tie vairāk kairināja. Apkaklei pievienoja papildu metāla plāksnīti ar iegravētu vārdu: "Vaisla". Aste tika nomainīta – tagad tā bija garāka, smagāka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizēja auglību. Ponyboots savilkti ciešāk – mana stāja kļuva vēl izaicinošāka. Un tad viņi sāka mani ieziest – vispirms ar uzsildītu, smaržīgu ziedi – gurni, vēders, krūtis, mugura. Viņi masēja mani kā īstu ķēvīti. "Spurgava būs laba," viens no viņiem noteica. "Izskatās auglīga." Kad viss bija pabeigts mani pārveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunājās viens no puišiem, piesienot pavadu pie metāla cilpas. "un ķēvei ir jāzina, kā pieņemt savu Ērzeli. Bez bailēm. Bez pretošanās. Ar pateicību." Viņš paņēma nelielu plakātu ar senām ilustrācijām – tur bija attēlotas līdzīgas ķēvītes, dažādās pozās, ar piepaceltiem gurniem, izliektām mugurām, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituāls.Viņi parādīja pozīciju, ko sauca par "Dāvanu". Uz visiem četriem pakaviem, rokas izstieptas, kājas nedaudz paplēstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu ķermeni bija kā izaicinājums. Un man likās, ka viņi runāja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šādi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglāstīja man muguru, "Ērzelis to nepārpratīs, bet pirmā reize būs citādāka." Un viņš norādīja uz speciālu rāmi telpā pa vidu. Viss ar ādas cilpām, ieliekumiem, dzelzs skavām. Vēdera augstumā – atbalsta dēlis, kājām – šķērsbaļķi, lai tās atplēstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radīts ķermenim kā mans. “Vaislas rāmis,” viens no viņiem nopietni noteica. “Lai izzinātu Tavu potenciālu. Mēs Tevi tikai iepazīstināsim un pārbaudīsim.”Mani novietoja uz rāmja. Metodiski piesaistīja pie mehānisma – potītes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kā ķēvei – tika nofiksēta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. Sajūta – pazemojoša, bet... pareiza. Sākās pārbaude. Pirmā bija mana vēdera mīkstuma un iegurņa spriegojuma testēšana. Rokas, ar stingru pieskārienu, spieda, bakstīja, vērtēja mani kā īstu ķēvi. Komentāri bija klusi, profesionāli, bet es jutu – viņi ir sajūsmā. “Paskaties uz gurniem,” dzirdēju vienu murminām. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzās manī, tad trīs, uzkavējas, vērtē, masē iekšpusi. Es elpojot sēcu caur iemuti, zvaniņi uz krūtīm dreb no manas spriedzes. Kāda roka noglāsta manu vēderu – “Vērojiet, kā viņas ķermenis reaģē. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplūda, dzirde peldēja dūmakā. Pēdēja bija dzemdes kakla stāvokļa pārbaude. Es nezinu, kā viņi to veica, bet kad tas notika, viss mans ķermenis sarāvās un no manis izlauzās dzīvniecisks zviedziens. Viņi klusēja, bet sajūsmu nevarēja noslēpt. “Viņa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savādu dzērienu. Mani atbrīvoja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pār spaini. Dzēriens bija tumšs, silts, ar rūgteni saldenu aromātu. “Auglības tēja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausīgi dzēru, deguns pieskārās metālam, bet es dzēru – dziļi, cītīgi. Tā bija pavēle, tā bija mana jaunā barība. Kad biju padzērusies mana galva atkal tika nofiksēta, viņi atkāpās. “Tā nu būs,” kāds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrīz.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. Apmierināta. Uzbudināta un izslāpusi pēc nākamā soļa. Vakarā mani pārveda atpakaļ uz manu boksu un piesēja.***Rīts atnāca ar klusu čaukstēšanu aiz durvīm. Mani atsien bez steigas, bez vārdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierīcību, tad apkopes boksiem, viss notiek, kā vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. Viņu rokas ir rūpīgas. Viņi mani mazgā kā vērtīgu radību – katru vietu, katru ieloku, katru locījumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukāti, ķermenis iemasēts ar eļļu, kas smaržo pēc kāda sveša zieda. Īpaši rūpīgi viņi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drīz sāksies īstā kalpošana. Man patīk viņu klusēšana. Tā liecina par cieņu. Pēc sagatavošanas mani ieved citā boksā. Viens no vīriešiem ienāk ar nelielu kastīti rokās. No tās viņš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. Zīmogs – metāla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zīmoggalvas – lielais gotiskais "G". Viņš nostājas manā priekšā. Otrs pienāk pie manis no sāniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viņš runā lēni, svinīgi. “Tavs ķermenis ir sagatavots. Tava izvēle jau zināma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas ķēvīti, tev ir jāpieņem Ērzeļa zīme. G – kā Georgs. Viņa zīme būs uz tava kreisā dibena vaidziņa. Tas būs tavs piederības nospiedums. Mūžīgs. Redzams. Dzīvs.” Viņš pieliecas tuvāk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzināts. “Ja Tu piekritīsi šai iezīmēšanai, mēs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespējams pagriezt atpakaļ, bet arī uz priekšu netiksim.” Telpā iestājas klusums. Viņi gaida. Mana elpa kļūst seklāka, bet manā vēderā jau mutuļo kaut kas karsts, pazīstams – tās nav tikai bailes. Tas ir sajūsmas un padevības kokteilis. Lēni, bet bez šaubām es noliecu galvu, pēc tam lēnām – piekrītoši pamāju. Staļļupuiši uzmet īsu, gandarītu skatienu viens otram. Viens no viņiem pieiet pie sienas, kur sakārti instrumenti – izņem mīkstu siksnu, ar ko mani saturēt. Otrs sāk karsēt zīmi metāla traukā, kura liesmas es redzu atspulgā. Un es zinu – šis būs mirklis, pēc kura Spurgava vairs nekad nebūs tikai vārds. Man būs zīme uz manas ādas. Un dvēseles. Uguns svelme bija īsa, bet asa. Tā ielauzās manā ādā kā asa elpa, kā kliedziens bez skaņas. Es sarāvos – negribot, refleksīvi. Taču viņu rokas mani saturēja. “Mierā, Spurgava… jau viss,” viens no viņiem noteica ar pārsteidzošu maigumu, glāstot manu muguru, it kā mierinot niknu ķēvi pēc pirmā seglošanas akta. Siltums no zīmes vēl dedzināja, bet citādi… es jutu lepnumu. Dīvainu, rūgtsalduma pilnu. Es esmu iezīmēta. Es piederu. ***Viņi uzzieda ziedi uz dedzinošās brūces, tad atbrīvoja mani no siksnām. Viens no viņiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nākamajam posmam.” Es paskatījos uz viņiem. Abi pasmaidīja savā starpā un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks īpašā vietā. Jo tu esi īpaša. Muižkungs tā ir izlēmis. Ne stallī.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedīs kur citur? Kur? Tad viens iečukstēja man ausī:“Tas notiks muižas Kalvē. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” Vārdi kā dūres – spēcīgi, neatgriezeniski. Es jutu, kā miklums atgriežas starp manām kājām, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Kalve... Viņi sāka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuāri… viss tika darīts ar pārsteidzošu rūpību. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituāls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manī vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ērzeļa īpašums. Un Kalvē manī iekals.***Kalve. Tā smaržoja pēc metāla, ādas un eļļas, pēc brutalitātes — pēc rituāla. Sienās iestiprinātās sveces gaismu izkaisīja kā caur dūmaku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lēni un precīzi novieto uz paaugstinājuma platformas – ar augstāku, mīkstinātu ādas centrālo daļu un stingrām piesiešanas cilpām. Viņi nogulda mani četrrāpus, kā ķēvīti parādē. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tās izstieptas uz priekšu. Ap elkoņiem – ādas aproces, kas tur manas rokas nekustīgas. Ceļus piestiprina ar siksnām, kas atstāj tikai vienu iespējamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kā piedāvājumā. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutē jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionēta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viņš ienāk. Georgs. Ērzelis. Viņa soļi smagi un nepielūdzami, pakavu skaņa sitas pret kalves grīdu kā bungas. Viņš tuvojas man, bet mani vēl neskar. Viņa klātbūtne vien mani neprātīgi uzbudina. Katrs solis drebināja telpu, atbalsojoties manās krūtīs. Georgs nebija kā cilvēks. Viņš bija kā Ērzelis. Tēls no mitoloģijas. Savvaļas spēks. Viņa ķermenis ieeļļots — spīdēja uguns gaismā. Pleci kā cirsti no granīta. Mugura plaša un mataina, kā vilkam ziemas biezumā. Vēders atsegts, apkārt gurniem — metāla siksnu rāmis, spīdīgs, smags, izgreznots ar iekausētiem ornamentiem. Starp kājām... viņa lepnums. Pilnīgi atklāts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzīgs loceklis. Ieeļļots. Neiedomājams. Uz viņa rokām – ādas uzmavas ar iebūvētiem pakaviem. Viņa kustības bija plūstošas, kā plēsējam, kurš jau zina, ka viņa laupījums nepretosies. Uz kājām — īpaši ērzeļu zābaki, ar milzīgiem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ērzeļa krēpes viņam pār plecu, uz sejas zīmējums kas saplūda ar viņa vaibstiem. Un viņa skatiens… tas mani aprija. Viņš pieņēma mani ar vienu skatienu. Kā īpašumu. Kā ķēvīti, kura beidzot nonākusi starp viņa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viņa priekšā nolika lielu, stikla pakavu. Ērzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kājas pakavu. Tas saplīsa piecās daļās. Visi noelsās. Izskanēja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spēs, Ērzeli! Tie ir dzimuši iznēsāšanai! — Mūsu Spurgava… viņa būs dižākais vaislas dārgums!Ērzelis mani aplūko. Es jūtu viņa skatienu – tas velkas pāri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotājas iededzinātā zīme. — Spurgava…, — viņš norēc. Un tad viņš pietuvojas vēl vairāk. Maniem gurniem tagad bija dots mērķis. Viņš būs tas, kas to piepildīs. Viņš jau stāv aiz manis, viņa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ērzelis velk tos man pār muguru plosot manu miesu – atstājot pēdas kā piederības zīmes. Es elpoju asi, gandrīz vaidu, bet nesūdzos. Mani tas uzbudina vēk vairāk. Es tās nēsāšu ar lepnumu.Un tad viņš ienāk manī. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spēks. Nežēlīgs. Sākumā lēns, bet neapstādināms. Es vēlos, lai viņš mani uzlauž, atver līdz maksimumam. Jo es esmu ķēvīte. Viņa ķēvīte. Mans ķermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. Pieņem. Tā ir ekstāze. Tā ir patiesība. Un kad viņš iezviedzas, kā dzīvnieks, viņa sēkla piepilda mani un es jūtu – mana misija ir sākusies. Es vēl knapi biju atguvusi elpu, kad apkārtējais troksnis sāka attālināties kā sapnī – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplūdis. Bet tad… Viņa siluets atkal nostājās aiz manis. Es jutu – klātbūtni, smaržu, to dziļo spēku. Es zināju – viņš nebija vēl pabeidzis. Ķēvīte bija jāiegūst atkārtoti. Jāatslēdz durvis, kuras vairs nekad neaizvērsies. Es sajutu, kā mana elpa saīsinās, kļūst karsti. Skatītāji aizturējuši elpu – viņi redzēja vairāk nekā miesu. Viņi redzēja tapšanu. Pāreju. No sievietes – uz viņa. Uz viņa ķēvīti, viņa izvēli. Viņa Spurgavu. Brīdī, kad Ērzelis mani vēlreiz piepildīja ar sēklu... mēs eksplodējām kopā. Tā bija kā zīme. Un tikai tad, viņš – mans Ērzelis – pakāpeniski atkāpās. Kā karavadonis, kurš ir izcīnījis savu zemes pleķi un tagad to svēti apsargās. Es lēni ieelpoju. Joprojām nespēju pakustēties. No manis plūda viņa siltums, viņa sēkla. Manī tās bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaņas, bet no sava ķermeņa smaguma. No tā, cik dziļi viss bija iegūlies manī – gan viņš, gan nakts, gan es pati. Acis vēl neatvērās, bet es jau zināju – es vēl esmu tur pat. Manas rokas joprojām bija saistītas, kājas ierobežotas, ķermenis atstāts pozā, kādā biju palikusi. Neviens mani nebija atbrīvojis. Nebija arī vajadzības. Es nepiederēju sev. Sienas klusēja. Tikai blāvs rīta gaismas atspīdums filtrējās caur koka dēļiem. Uz ādas bija viņa skrāpējumu siltais kairinājums, uz augšstilbiem – viņa sēklas atlikums. No manis joprojām lēnām plūda viņa klātbūtne, atgādinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No ārpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kājām – pēcsajūta no dziļas kustības. It kā manī vēl kāds būtu. Zīme... Es zināju, ka tā tur ir. Viņa "G", ko neviens vairs neizdzēsīs. Iededzināta uz mana dibena. To man nevajadzēja redzēt – es to sajutu. Kā daļu no elpas. No manis. Soļi. Lēni, smagi. Kāds nāca. Es nebaidījos. Tikai gaidīju. Un gaidas manī bija kā lūgšana – lai viss turpinās. 1068 1 1 неделю назад
- Deguns Man bija kārtējā tikšanās ar savu bdsm partneri un es lūdzu viņai, lai šoreiz būtu "uz robežas". Viņa pasmaidīja un ķērās pie darba, pareizāk pie mana deguna, bet pirms tam viņa aizsēja man acis... Tas ko es piedzīvoju bija tiešām uz robežas, lūk kā tas bija - viņa paņēma mani aiz deguna un saspieda ļoti stipri un pagrieza to pulksteņa rādītāja virzienā un turēja tā laikam minūtes divas, es stenēju, pēc tam kad viņa atlaida, deguns sūrstēja un tecēja. Pēc minūtes es sajutu, ka viņa sāk bāzt man degunā pirkstus, viņa centās tos iebāzt maksimāli dziļi un sāka grozīt abus pirkstus itkā urbinot degunu, es sajutu nagus, kas skrāpējās degunā, acīs parādījās asaras, es vaidēju un stenēju gan no baudas sajūtas, gan no fiziskās. Nākamais ko sajutu bija instruments, kas paplašina vai atver degunu un pēc mirkļa sajutu kā pa degunu līdz pašai rīklei tiek kautkas iebāzts un šī darbība atkārtojas, kamēr deguns ir pilns ar tamponiem, asaras tek, viņa aiziet uz minūtēm 15. Tad viņa atnāk un lēnām izvelk abus tamponus stipri paņem mani aiz deguna un ar lielu amplitūdu sāk raustīt to uz visām pusēm, pirms tam atsienot man acis, viņas sejā ir redzams tāds viltīgs, baudaskārs smaids. Mans deguns kļūst arvien jūtīgāks un tek bez apstājas. Tad viņa paņem sasien rokas man aiz muguras un iestūķē man degunā divas lielas ķiploku daiviņas un aiziet, degunā grauž ... Pēc kāda laika viņa izņem ķiplokus un pieliek salveti pie deguna liekot izšņaukt, iziet liels daudzums iesnu, viņa izsmērē saturu pa visu seju un pasmejas, tad paņem noslauka un uzliek knaği uz deguna un sāk fočēt, knağis ir stiprs, deguns sāp un ir sarkans, bet mēs turpinam. Nākamo ir nepatīkami pat iedomāties, viņa paņem stipro zobu pastu un iespiež abās nāsīs veselu tūbiņu - atkal asaras....minūtes piecas es mēģinu dabūt to ārā, sākumā izspiežu degunu ar pirkstiem, tad izšņaucu, pēc tam viņa uztaisa resnus vates kociņus un aizbāž man degunu un sāk grozīt abus kociņus reizē, ik pa laikam kociņi tiek nomainīti un tīrīšana turpinās. Mūsu seanss iet uz beigām, viņa atkal stipri aizspiež man degunu zīmē lielus riņķus ar to un saka, lai es padalos sajūtās, es ar ciet degunu saku:" paldies, es jūtos brīnišķīgi, gribu vēl kādreiz atkārtot kautko tamlīdzīgu". Viņa atbild:"man prieks, vai gribi uz atvadām "plūmīti"?Es atbildu:"jā gribu". Viņa saspiež manu degunu stipri, stipri un sagriež uz vienu pusi cik vien var un kādu laiku tā patur, viņas sejā ir redzams smaids... 1324 0 2 недель назад
- Krāpniece 4 Aizkusis atsēžos klubkrēslā, skatos uz sasieto sieviņu, kas lokās gribulī. "Smuka viņa" nodomāju, "Smuka un drāžama ... krāpjoša ...." atkal iedomājos viņu kopā ar citu vīrieti, kā tas varētu izskatīties. Ka viņa guļ, kājas papletusi un mīļākais virsū, apskāvis viņu, loceklis viņas pežukā kustas ritmā. Drāž, kā tādu mazu kucīti. Vai arī mīļākais piestellējies aizmugurē, iestūmis savu locekli viņā un, drāžot, paskatās uz mani. Viņa, dupsi augšup paslējusi, kunkst uz katru grūdienu. "Ne, " nodomāju, "viņa vēl būs jāizdrāž. Par sodu viņai un par prieku man :)". Atsienu viņu, iedodu jauno vibratoru " Strādā!" saku "Apmierinies un parādi man, kā tu to dari!". Viņa paķer vibratoru, kājas paplešot arī viņas spraudziņa plaši paveras. Gandrīz apaļa, mikla, griboša ... vibrators momentā pazūd viņā un viņas roka to vienmērīgā ritmā kustina .... otras rokas nerātnie pirkatiņi drudžaini meklē ieslēgšanas pogas ... līdz atrod. Mana krāpniece skaļi noelšas, kad ieslidina vibratoru sevī, tas vienmērīgi dūc .... brīvie pirksti darbojas gar klitoru... varu vērot, kā vibrators parādās un atkal pazūd starp viņas slapjajām lūpiņām. Jūtu, ka man jau sāk viņu gribēties, stāv man uz viņu :) Viņa tikmēr jau tikusi tuvu kulminācijai, sāk vaidēt labsajūtā, kustina gurnus .... līdz orgasms ir klāt, mana krāpniece lokās baudā, paceļ gurnus, nolaiž un vēl un vēl drāž sevi ar vibratoru. Līdz orgasma konvulsijas lēnām beidzas, iestājas atslābums ...... vibrators dūkdams nokrīt blakus gultā, kamēr viņas neķītrie pirksti vēl glāsta vāverīti un klitoru. Kamēr viņas nu jau miklie pirksti lēni klejo pa vāverīti, esmu izlēmis - gribu viņu vēlreiz izdrāzt, manējais jau stāv gatavībā.Pieeju klāt pie gultas, saņemu savas krāpnieces rokas un pieceļu viņu sēdus, saku: "Es tevi vēlreiz izdrāzīšu. Tagad paglāsti mani ar mēlīti, lai lielāks un lai varu tevi tā kārtīgi paņemt priekšā." paveru ar roku viņas mutīti un mans loceklis pazūd starp viņas lūpām. Mmmm, karsta mēlīte glāsta viņu tur iekšā un momentā mans loceklis paliek vēl lielāks, stingrāks, slīd gar viņas lūpām iekšā un ārā, dziļāk un seklāk. Piepilda viņas neķītro mutīti.Līdz vairāk nevaru - pagriežu viņu ar dupsi uz augšu un iegrimstu viņas vāverītē līdz galam. Un turpinu viņu drāzt... 1704 0 2 недель назад
- Šķūnis Sveiki! Gan jau būs daudzi, kas nesapratīs, bet gan jau savējie sapratīs! Tas notika diezgan pasen. Vasarā mani aizveda uz laukiem padzīvot pie vecvecākiem. Tie vēl bija tie laiki, kad nebija mobilo telefonu un vienīgā interesantākā izklaide bija slepus vērot kaimiņu meiteni, kura ravēja dārzu. Viņai mugurā bija peldkostīms, kurš izcēla viņas deviņpadsmitgadīgās meitenes formas. Arī viņa bija pilsētniece, kura vasarā dzīvoja pie vecvecākiem. Viņa mācījās universitātē un bija izšķīrusies no drauga, tādēļ bija nolēmusi vasaru pavadīt laukos. Neskatoties uz to, ka viņa bija pilsētniece, vairāk likās, ka viņa ir no laukiem. Viņa nebaidījās ne no kā. Ja vajadzēja, tad palīdzēja visos darbos un likās, ka viņa vienmēr ir visur. Tā kā mūsu mājas atradās praktiski blakus viena otrai, tad no sētas varēja redzēt, kas notiek kaimiņu sētā un uz lauka. Redzot viņu uz lauku es klusu ielīdu ceriņu krūmā un vēroju viņu. Hormoni trakoja un fantāzijas arī. Lai noņemtu spriedzi, parasti devos uz kaimiņu mājām, kuras atradās kādu puskilometru attālumā no mūsu mājām meža ielokā. Tās bija pamestas un tur neviens nedzīvoja. Tur bija arī vecs siena šķūnis ar nātrēm visapkārt apaudzis, bet vienā malā biju pamanījis tādu kustīgu dēli, kuru paverot uz malu varēja tikt šķūnī iekšā. Grūtākais bija tikt līdz šai vietai, jo nātres pamatīgi sargāja šo vietu. Bet nu jau bija izveidojusies smuka taciņa un es ātri vien biju iekšā. Vienā šķūņa galā vēl atradās siens, bet otrā galā stāvēja dažādi darbarīki un visādas zirgu lietas, ratus ieskaitot. Šī vieta šovasar bija mana paradīze, jo neviens te nenāca un es netraucēti varēju ļauties savām nodarbēm. Ja sākumā biju piesardzīgs un ik pa laikam skatījos vai nav kāds tuvumā, tad tagad par kaut ko tādu biju piemirsis. Man patika iztēloties dažādas trakas lietas. Tad es vēl nezināju tādu vārdu bdsm un mazohisms, bet tas viss traki mani uzbudināja un vēl aizdomājoties par kaimiņu meiteni, es ātri vien jau biju pilnīgi pliks. Arī šoreiz es ātri vien izdomāju dažādus sodus sev. Dažkārt varēju sevi mocīt vairākas stundas. Arī viena no tādām kā mocībām bija neļaut sev beigt. Man bija rokaspulkstenis un reizēm izdomāju, ka nedrīkst beigt līdz kaut kādam konkrētam laikam un biju pat izdomājis sodu, ja beigšu ātrāk. Tā arī bija noticis iepriekšējā dienā. Šodienas sods par to bija pēriens ar nātrēm pa locekli un olām. Pa ceļam vienu biju noplūcis un sāku sevi sodīt. Dzēlieni bija tik asi, ka sāku lēkāt un tad izdomāju, ka vajadzētu nosiet sev olas un auklas otrā galā piesiet kaut kādu smagumu, lai būtu grūtāk lēkāt. Tur bija viens liels un pamatīgs uzgrieznis, kuru šad tad izmantoju šādam nolūkam. Uzgrieznis bija tik liels, ka brīvi varēju uzmaukt uz sava uzbudinātā un pulsējošā locekļa. Katrā ziņā darīju daudz dažādu lietu, ko daudzi varbūt nesaprastu vai arī ir sapņojusi, bet tā arī nekad... Tad nu nostājos gandrīz miera stājā, kājas nedaudz platāk kā plecu platumā. Uzgrieznis šūpojās kādu sprīdi virs zemes un sāku savu sodu no sākuma. Mērķis bija locekļa pats galiņš, pa kuru bija jātrāpa 50 reizes. Pie kādas trisdesmitās reizes jau tricēju un elsoju, bet trakums, kas bija manī neļāva apstāties. Beidzot bija visas piecdesmit reizes. Loceklis pulsēja un dega, bet tas tikai vēl vairāk mani uzbudināja. Nenocietos un sāku sevi masēt. Ilgi nebija jāgaida un izšāvu. Atsēju auklu, apģērbos un laimīgs devos atpakaļ uz mājām. Tas, ka kādu laiku kaut kas sūrstēja vai nedaudz sāpēja, atgādināja par piedzīvoto, bet vienalga biju laimīgs. Nākošajā dienā vectēvs palūdza palīdzēt dažus darbus, kas ievilkās līdz vēlai pēcpusdienai. Pārgājis pāri sētai mēģināju kaut kur ieraudzīt savu burvīgo kaimiņieni, bet tā kā nekur nemanīju viņu, tad atlaidos šūpuļtīklā, kurš atradās ābeļdārza pašā malā. Nepagāja ilgs laiks un parādījās viņa. Šodien viņai mugurā bija cits peldkostīms. Vairāk atgādināja tādu kā bikinī. Arī man mugurā bija tikai peldbikses, jo diena bija karsta un sutīga, kā uz pērkonu. Pienākot tuvāk viņa it kā pa jokam teica, ka pa gabalu esot izskatījies, ka es te pliks guļot. Atbildēju viņai, ka neesmu jau tāds. Abi pasmējāmies un viņa sāka plūkt zāli ap jāņogu krūmiem. Skats pa tiešām bija kārdinošs, it sevišķi kad viņa bija noliekusies un dupsis gaisā. Bija sajūta, ka šodien viņa mani speciāli kaitina. Peldkostīma biksītes bija daudz šaurākas par iepriekšējām un varēja vietām saskatīt kūsīti. Jutu, ka manas peldbikses sāk spiest un kamēr viņa to nav redzējusi, ātri devos prom. Nu kur gan citur, kā uz šķūni. Pa ceļam jau atkal biju izdomājis sodus un noplūcis žagaru. Šodien viņa mani patiesi bija pārsteigusi ar saviem vārdiem un pieticīgajām biksītēm, bet tas nebija lielākais pārsteigums. Ātri ielīdu šķūnī. Iešļūcenes un peldenes aizlidoja katra uz savu pusi un es pilnīgi pliks piegāju pie ratiem, kur biju paslēpis visādas lietas. Paņēmu to pašu uzgriezni un auklu, tikai šodien biju izdomājis pamēģināt ko jaunu. Apsēju auklu ap olām un pa siena pantu kāpu augšā. No turienes varēja tikt uz sijām, kuras bija viena no otras kādu nepilnu pusotru metru. Nostājos ar katru kāju uz savas sijas. Ar vienu roku turējos pie jumta spāres, lai nenokristu lejā, bet ar otru roku ieliku smago uzgriezni sev starp dibena vaigiem. Uzdevums jeb sods bija palaist vaļā dibena vaigus un ļaut uzgrieznim, kurš bija piesiets auklas galā, ar kuru bija nosietas man olas, krist lejā. Ar otru roku pieturejos pie otras spāres un tagad tāds stāvēju,kā tāds x burts. Nekādi nevarēju saņemties palaist to uzgriezni vaļā, bet tai pat laikā jutu, ka ilgi to tur tā nenoturēšu. Aizvēru acis un mēģināju koncentrēties cik spēka. Varēja dzirdēt, ka kaut kur rībina negaiss. Nepagāja ilgs laiks un un sākās pamatīgs lietus. Arī vecais jumts bija savu nokalpojis un vietām tecēja ūdens. Dažas piles ik pa laikam trāpīja arī man. Te pēkšņi, kā zibens spēriens, izdzirdēju kaimiņienes balsi. Viņa prasīja, vai es ilgi tur vēl stavēšu. No uztraukuma pat nejutu, kā izslīd uzgrieznis, bet sitiens pa olām bija tik pamatīgs, ka diezgan skaļi ievaidējos. Tad viņa turpināja runāt un teica, lai es kāpjot lejā. Nezinu kas tajā brīdī manī notika, bet paklausīju, kā sunītis. Viens mirklis un jau stāvēju viņas priekšā. Neveikli mēģināju sevi piesegt ar rokām. Viņa stāvēja man pretī tajā pašā peldkostīmā, tikai bija viscaur slapja. Garie mati un peldkostīms vēl pilēja un viņa nedaudz trīcēja no nupat saņemtās aukstās dušas. Laukā patiešām gāza, kā ar spaiņiem. Parunāt neko nevarēju, bet arī nevajadzēja, jo runāja viņa. Viņa teica, ka kādu nedēļu jau skatās manas izrādes. Pirmajā reizē gan gribējusi izstāstīt manai vecmammai, bet tad pārdomājusi. Ilgi nevarējusi aizmigt un domājusi par redzēto, tad nākošajā dienā mani atkal vaktējusi un nākusi skatīties līdz sapratusi, ka arī viņu uzbudina tas ko es te darot. Vakar esot nolēmusi, ka pietiek skatīties caur šķirbu dēlī, un ka pati grib piedalīties un skatīties izrādi klātienē,bet nevarējusi saņemties un ja nebūtu sācis līt, tad nezin kā būtu bijis. Bet nu viņa bija te un man joprojām mute bija sausa un pateikt neko nevarēju, rokas biju salicis priekšā loceklim un kaunpilnām acīm skatījos zemē. Bet viņa turpināja un teica, ka man esot izvēle, vai nu viņa izstāstot manai vecaimammai vai arī... Kamēr viņa runāja, man galvā izskrēja cauri milijons domu mēģinot atcerēties, ko visu te esmu darījis un ko viņa ir redzējusi. Kauns bija tāds, ka gribējās, lai zeme paveras un es būtu kaut kur tālu prom. Sapratu, ka viņa mani ir redzējusi tādu, ka vairāk jau nav ko slēpt un teicu, ka ja jau mani esi redzējusi tāds kāds es esmu un ja vēlies tad vari darīt visu, kas patīk, tikai lai nevienam nestāsta. Viņa pasmējās un teica, ka tas tagad esot atkarīgs tikai no manis paša. Viņa apgāja man apkārt un jautāja, vai viņa drīkstot novilkt peldkostīmu un pakārt, lai izžūst. Atbildēju, ka jā, jo domāju, ka tūlīt viņu redzēšu pliku. Bet tā vietā viņa lika man pagriezties un aizvērt cieši acis. Viņa vēl kaut ko runāja, bet es pusi nedzirdēju, jo nevarēju vēl attapties no situācijas pavērsiena. Nedomājot pagriezos un paskatījos uz viņu. Viņa patiešām bija novilkusi peldkostīmu un pakārusi, lai žūst. Kādu brīdi bija klusuma pauze, jo es vispār neko pateikt nevarēju. Pirmo reizi dzīvē redzēju kailu sievieti,ja neskaita, ka ar draugiem bijām skirstījuši dažādus žurnālus. Bet tad ierunājās viņa un teica, ka es tomēr esot nepaklausīgs un bez pēriena te neiztikt. Dažas dienas atpakaļ viņa te esot redzējusi kā es te rāpoju no viena šķūņa malas līdz otrai un atpakaļ, un pēc tam esot mēģinājis sevi nopērt. Tad nu viņa lika man mesties četrrāpus un rāpot. Nebija nemaz tik viegli, jo smagais uzgrieznis vilkās pa šķūņa nelīdzeno grīdu brīžiem kaut kur aizķeroties, bet tad palīgā nāca viņa. Viņa no ratiem bija paņēmusi kārklu vicu, kuru šodien pa ceļam biju noplūcis. Gaisā atskanēja švīksts un sajutu dedzinošu sāpi uz sava dibena. Es nekad tik stipri nebiju sev trāpījis. Vēl viens švīksts un es elsdams un tricēdams apstājos. Viņa pienāca tuvāk un prasīja, vai tiešām es gribot, lai viņa pastāsta vecmammai, ko es te šķūnī esot darījis. Nezinu kas tās man bija par bailēm, bet vēlreiz lūdzu, lai nevienam nestāsta un ka darīšu visu, ko viņa grib. Viņa bija uzķērusi šīs manas bailes un visu atlikušo vasaru es pa tiešām darīju tikai to ko grib viņa. Un kā izrādījās, tad apetīte aug ēdot... Paklausīgi rāpoju tālāk un saņēmu vēl vairākus šāvienus pa dibenu, līdz viņa attapās un saka, kā tad tev caurumā nekā nav, jo aizvakar esot redzējusi citu skatu. Ateicu, ka ratos nolikts. Tas bija diezgan pamatīgs vīles kāts, kuru tur pat šķūnī biju atradis un neviļus izdomājis pielietojumu. Viņa piegāja pie ratiem un atrada to. Pasniedzot man viņa vēl pasmējās un teica, ka pa gabalu tas esot izskatījies mazāks. Tā jau bija kauns un nu vēl šis. Saslapināju ar siekalām un elsdams pūsdams dabūju to iekšā. Uzbudinājums bija tik liels, ka gribēju jau izšaut un neviļus pieskaros savam loceklim. Viņa dusmīgi paskatījās uz mani un teica, ka vēl nav laiks un turpmāk bez viņas atļaujas es nedrīkstu ne beigt ne arī sev pieskarties. Tad viņa lika man vēl pāris reizes parāpot no vienas sienas līdz otrai pa ceļam saņemot vēl dažas reizes pa dibenu. Nu es drīkstēja piecelties un viņa lika man nostāties pie ratiem ar skatu pret viņu un atliekties. Ar rokām turējos pie ratu pretējās malas un gaidīju kas būs tālāk. Tālāk sekoja tas, ko jau nojautu. Viņa teica, ka esot redzējusi kā es perot arī savu draudziņu un te lēkājot. Viņu tas esot nenormāli pavilcis un jau vairākus vakarus nelicis tas mieru un tagad nevarot palaist garām tādu iespēju. Ļāvos notikumiem, dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un gaidīju. Atskanēja švīksts un es skaļi ievaidējos, jo dzēliens bija tik ass. Elsoju un trīcēju. Atvēru acis un paskatījos uz viņu. Viņa smaidīja un teica, ja es izturēšot piecas reizes, tad saņemšot balvu. Aizvēru acis un gaidīju nākošo. Pie trešās reizes jau gribēju padoties, bet viņa mani pierunāja turpināt. Un kā gan nē, ja vienā rokā viņa turēja žagaru, bet otra roka viņai bija kājstarpē. Pēc piektās reizes elsdams un pūzdams notupos uz zemes. Tas nebija tas pats, kad pats sevi sodīju. Loceklis smeldza un pulsēja no sāpēm, bet tik un tā bija akmensciets. Viņa bija pagājusi nedaudz tālāk un prasīja man, vai es vēl ilgi tur šņukstēšot vai arī nākšot saņemt savu balvu. Paskatījos uz viņu. Viņa stāvēja šķūņa vidū, kājas nedaudz iepletusi un ar roku masēja savu kājstarpi. Viņas elpa bija nedaudz saraustīta, bet tiku tā sapratu, ka viņa grib, lai es noguļos ar muguru uz grīdas. Tiklīdz biju apgūlies, tā viņa nekaunīgi nostājās man virs sejas un vēl mirklis, kad viņa jau bija notupusies un viņas kājstarpe saskārās ar manu seju. Nerunājot jau nemaz, ka pirmo reizi dzīvē redzēju ko tādu, bet arī tik tuvu. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Manu tīksmināšanos pārtrauca viņa ar diezgan bargu pavēli - laizi! Kā apmāts sāku darīt kā nu pratu. Mēģināju apgūt viņu visu. Tolaik jau vēl nezināju kas ir klitors un kas īsti jādara, bet kaut kā savu darbu pabeidzu. No elsām viņa drīz vien pārgāja uz tādiem kā kunkstiem un vienā brīdī pamatīgi notrīcēja. Viņa piecēlās un teica, ka man vēl esot daudz ko mācīties, bet tā kā vasara vēl esot gara, tad gan jau paspēšot vēl man šo to iemācīt. Tā arī bija, viņa daudz ko man iemācīja un to nekad neaizmirsīšu... Beidzot viņa ļāva man piecelties un deva atļauju izšaut salūtu. Lietus bija piestājis, viņa uzvilka savu slapjo peldkostīmu un pirms devās prom teica man, ka turpmāk uz šķūni bez viņas atļaujas es nākt nevarot. Tā arī bija, uz šķūni gājām tikai tad, kad viņa gribēja. 3484 1 4 недель назад
- Pirmā darba diena Pirmā darba diena No rīta jaunajā darba vietā ierados krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj pārģērbties un pagatavot Kundzei rīta kafiju. Naktī diezgan slikti gulēju, bieži modos un skatījos pulstenī, nevēlējos nokavēt savu pirmo darba dienu. Satverot durvja rokturi, ķermeni pārņēma dīvainas trīsas un arī loceklis sāka piebriest... Ieeju sev atvēlētajā kabinetā. Aizverot aiz sevis durvis palieku pie durvīm un novērtēju kabinetu.. Kabinetā, gar vienu sienu atrodas skapji, gar otru, pārītis ādas dīvānu. Telpas galā atrodas stikla galds ar datoru un bāra krēsls. Tā tagad būs mana darba vieta... Pieeju pie skapja ar koda atslēgu un ievadu kodu KUCE. Noskrapst atslēga un durvis nedaudz paveras. Plaši atveru durvis. Durvju iekšpuse klāta ar spoguļiem. Arī skapja aizmugures sienai piestiprināti spoguļi. Skapja augšējā plauktā atrodas dažādas parūkas, zemāk plaukts ar dažādām rotaslietām. Uz karināmajiem dažādi apģērbu komplekti, bet pašā apakšā kurpes uz augstiem papēžiem. Ātri izģērbjos un paņemu apģērba komplektu nr1- īsi, kupli melni svārciņi, melns topiņš ar izgriezumiem krūšu galos, melnas tīkliņa raksta zeķes Pieliecos, lai uzvilktu zeķes... Pēkšņi saņēmu spēcīgu plaukstas sitienu pa dupsi -Labrīt kuce Nebiju pamanījis, ka kabinetā ir ienākusi kundze -Labrīt Kundze -Skatos, esi ļoti paklausīga un par bikšelēm esi aizmirsusi. Man par to liels prieks. -Kad beigsi spoguļoties, un beidzot būsi apģērbusies ienāc manā kabinetā. Jā, un neaizmirsti par manu rīta kafiju, kuce -Klausos Kundze Ātri uzvilku zeķes, svārciņus un topiņu. Pienākusi kārta apaviem. Komplektam paredzēti puszābaciņi. Uzvelku tos.Un nu kārta parūkai... Paņemu kafijas tasi un dodos kabinetā pie Kundzes -Jūsu kafija Kundze Kundze stāv pie galda ar dibenu atspiedusies galda malai un kaut ko raksta telefonā. Ar žestu tiek parādīts, lai kafiju nolieku uz galda... Salieku rokas aiz muguras un ar skatu ieurbjos grīdā, gaidu tālākos rīkojumus... -Gatavojies apskatei kuce -Jā, Kundze Paplešu kājas plecu platumā un paceļu rokas aiz galvas. Esmu gatava apskatei... Cik ilgi tā stāvu, nezinu... Pēkšņi tieku saķerts aiz olām un tās tiek lēnām saspiestas. No pārsteiguma un sāpēm ievaidos. -Klusē kuce. Darba vietā esi tekoša? Tas labi. Tam jākļust par ieradumu... Jūtu, loceklis atkal sāk piebriest, un galviņa sāk pacelt svārciņus... -Klausos Kundze Saņemu plaukstas sitienu pa locekli... - Neesmu atļāvusi viņam stāvēt...Šādu nekaunību tūlīt sodīsim. Saņemsi pērienu kuce -Jā Kundze -Nostājies pie galda, pieliecies un ar elkoņiem atbalsties pret galdu. Rokas turpini turēt aiz galvas. Un nespirinies, lai nav procedūra jāatkārto vairākas reizes Tiek pacelti svārciņi... un saņemu pirmo plaukstas sitienu pa dupsi -Paldies Kundze Saņemu desmit sitienus. Pēc katra sitiena pasaku „ paldies kundze”... -Drīksti iztaisnoties kuce. -Ar apģērbu esi tikusi galā godam. Man patīk... -Paldies Kundze -Tagad turpināsim...Katram apģērbam ir nepieciešamas rotaslietas. Rotaslietas ir obligāti jānēsā darba laikā. Un tad vēlāk jau redzēsim... - Izstiep rokas un aizver acis -Jā Kundze Izstiepju rokas un gaidu tālākos rīkojumus... Stāvot ar aizvērtām acīm un dzirdot kundzes soļus, jūtu, atkal uzbudinos... Uz rokām tiek uzliktas rokassprādzes. Paiet laiciņš un arī kājas potītes tiek pie savām sprādzītēm... -Drīksti atvērt acis kuce. Tagad paplet kājas nedaudz platāk... -Klausos Kundze Starp kājām tiek ielikts metāla stienis un piekabināts kājas sprādzēm. Nu vairs nav iespēja sakļaut kājas kopā. -Rokas aiz galvas Noskrapst karabīne, un rokas tiek saslēgtas aiz galvas. Kundze nostājas man pretī, rokās turo siksniņu ar uzrakstu „KUCE”. Tūlīt arī tā tiek aplikta ap kaklu. Tad no galda tiek paņemti jau zināmie zvaniņi un pieknaģēti krūšu galiem... - Lai dzirdu, kad pārvietojies pa biroju ... No visām šīm procedūrām un bezpalīdzības sajūtas, jūtu, atkal teku... Un pirmās pilītes jau stiepjas pretī gridai -Tagad dodies uz savu darba vietu. Kad būsi vajadzīga, pasaukšu... Izeju no kabineta un dodos pie rakstāmgalda. Pārvietošanās ir stipri apgrūtināta, traucē gan augstie papēži, gan plati saslēgtās kājas. Pieejot pie krēsla, tikai tagad pamanu, ka siena ap rakstāmgaldu ir klāta spoguļiem...Mēģinu uzsēsties uz krēsla, spoguļos atspīd maigi sārts dupsis un tekošais loceklis...Dupsis sūrst pēc pēriena... Apsēžos uz krēsla. Monitorā atvērts ziņojums...Vari rokas aiz galvas vairs neturēt kuce Nedaudz nomierinājies apskatu apkārtni...Ir redzams, ka katrs apmeklētājs varēs mani aplūkot spoguļos...No domām vien, ka svešinieki redzēs mani kailu, loceklis piebriest...Ar pirkstiem aizskaru locekli, pirksti kļūst mitri no sulas kas izdalās ...atkal teku... Ielieku pirkstus mutē un nolaizu... Pēkšņi atveras ieejas durvis, un telpā ienāk pieticīgi ģērbta sieviete. Kājās viņai gari šņorzābaki, ap vidukli apsiets priekšautiņš, krūšu galus rotā pieknaģēti krūšu pušķīši...Rokas,kas ietērptas melnos cimdos, tur palielu iepirkumu maisiņu Uzmetot man nicinošu skatienu viņa nosaka -Kundze mani izsauca... Izņemu pirkstus no mutes... -Tūlīt jūs pieteikšu Nolecu no krēsla, noskan zvaniņi, un zvaniņiem skanot, dodos uz kabinetu lai pieteiktu apmeklētju Ejot garām viešņai, redzu, viņa taču pilnīgi kaila, bez biksītēm... Dupša caurumiņā mirgo sarkana anālā tapa... -Lūdzu. Kundze jau jūs gaida... Atgriežos savā darba vietā... Paiet ilgs laika sprīdis, un tad saņemu ziņu- ienāc kuce Steigšus dodods uz kabinetu - Klausos Kundze... - Skaties. Kundze pievēršas pieticīgi ģērbtajai dāmai - Dēļ šīs tekošās kuces telpas uzkopšana jāsāk no rīta...Domāju, ka vajadzīgs sods... Tūlīt tevi nopērs apkopēja...Nāc kuce pie galda, un ar krūtīm uzgulies uz tā... -Jā, Kundze -Vari sākt... Saņemu spēcīgu plaukstas sitienu pa dibenu...tad nākamo...un tā līdz desmit. - Tagad abi pazūdiet no manām acīm. Jā, un sagatavo kuci pirmajai reizei...Drīksti pieņemt arī pateicību par pērienu Abi ar apkopēju dodamies uz manu darba vietu. Viņa liek man nogulties ar vēderu uz krēsla. Poza tiešām nav no tām ērtākajām... Rokas tiek pieķēdētas pie krēsla kājas. Pār muguru tiek pārlikta lenta, un tieku piefiksēts pie krēsla. Kustēties nav iespējams. Skats spoguļos uzbudinošs... Tiek pacelti mani svārciņi, un dupša caurumiņā tiek ievadīts šprices uzgalis. Tad apkopēja šprices saturu iepilda manī... Tad atspiežas pret galda malu un paceļ priekšautiņu. Saprotu, ka pienākusi reize pateikties par pērienu...Vēdera lejusdaļā dīvainas sajūtas pēc špricītes...Apkopēja paskaidro, ka kamēr klizma iedarbojas, man jādarbojas ar mēlīti...Jo atrāk viņai būs labi, jo ātrāk tkšu uz tualeti... Cenšos ļoti, ļoti... Apkopēja aiz matiem turot manu galvu, regulē, kur labāk mēlītei darboties...Galva tiek atgrūsta...Pēc neilga brīža tieku atbrīvots no krēsla, un varu doties uz labierīcībām... Atgriežos savā darba vietā. Saņemu ziņu no Kundzes, ka nopilinātā grīda pie krēsla jāsakopj ar mēli. Nometos uz ceļiem lai uzlaizītu savu iztecējušo šķidrumu. Savācis visu, domāju, nedaudz atvilkšu elpu. Taču jauns Kundzes rīkojums, un dodos uz kabinetu. Kundze sēž uz dīvāna, apkopēja nometusie uz ceļiem uz grīdas. Apkopējas galva atrodas kundzei starp kājām un tiek veikta mēles deja... - Gulies ar vēderu uz galda kuce. Kājas plati, ar rokām paplet dupša vaigus Jūtu, kājas tiek paplestas un pieķēdētas pie galda. Apkopēja nostājas man pie sejas. Kakla siksnai tiek piestiprināta karabīne, un tiek pieķēdāta pie galda. Atkal manas kustības ir ierobežotas. Dupša caurumiņš sajūt aukstu gēlu...jūtu ka kundzes pirksts mēģina manī ienākt -Nerausties kuce. Pirmajā reizē jau mēs tev palīdzam, bet turpmāk tev pašai būs viss jādara. Gan klizma, gan cauruma iesmērēšana. Jābūt vienmēr gatavai sniegt apmierinājumu gan man, gan tam kam likšu. Saprati kuce? -Jā, Kundze. Sapratu -Tagad atslābinies un gūsti pirmās reizes baudu. Jūtu, pirkstiņš jau ieslīdējis manī un saimnieko kā savās mājās. Pieķēdētais ķermenis neļauj man izlocīties no šīs procedūras -Kuce pārāk saspringusi un domā... Ņem abpusējo straponu un novērs viņas domas. Lai mācās sniegt baudu sūkājot. Apkopēja nostājas pie manas sejas, aiz matiem tiek pacelta mana galva, un lūpām tiek piespiests melns gumijas loceklis. Negribīgi paveru lūpas un ļauju tam ieslidēt mutē Dupsis tiek atbrīvots no pirksta, un sajūtu jau resnāku rīku pie dupša caurumiņa. Tas lēnām un nesteidzīgi pleš manu caurumiņu un slīd arvien dziļāk manī. Tad iestājas neliela pauze... Es turpinu sūkāt locekli... Un tad Kundze sāk aktīvas kustības, uz priekšu un atpakaļ...Mans loceklis arvien vairāk piebriest un tiek izšauts salūts... Arī apkopējas kustības kļūst arvien straujākas...viņa beidz, un atbrīvo manu muti no strapona. Kundze vēl kādu laiku darbojas ar straponu...jūtu, atkal esmu gatavs beigt... Kustības tiek pārtrauktas, un dupša caurumiņš tiek atbrīvots no strapona... Apkopēja atbrīvo mani no važām.. -Kā redzu , kucei ļoti patīk šī procedūra. Mani tas priecē. Bet tagad sakop šmuci ko sastrādāji. Aiz sevis ir jāsakopj... Nometos uz ceļiem, un ar mēli sāku uzlaizīt savus nopilinātos spermas pleķus. Jūtu, no locekļa atkal sāk tecēt... Kamēr darbojos uzkopšanas darbos, no muguras pienāk apkopēja, un pēc Kundzes rīkojuma ievieto man anālo tapu... -Man prieks, ka biji atsaucīga un paklausīga kuce. Pēc uzkopšanas šodien drīksti doties uz mājām Lai nerastos domstarpības, un kucei nerastos doma rīt neiersatie darbā...Atceries... Tava pirmā darba diena ir nofilmēta. Ja neieradīsies darbā, video saņems visi tavi telefona kontakti un tiks publicēts internetā... Viss skaidrs kuce? -Jā Kundze. Visu sapratu... No rīta darbā ierodos krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj savest sevi kārtībā un jāsagatavojas darba dienai. Arī kafija Kundzei jāpagatavo. Ieslēdzu kafijas automātu un dodos pie sava apģērbu skapja... Šai dienai paredzēta sarkana kleitiņa ar dziļu dekoltē, sarkani garie zābaki, parūka rozā krāsā un rotaslietas, kuras nepaspēju aplūkot...kabinetā ienāk apkopēja... -Sveicināta kucīt. Nezini, ka pirms apģērba uzvilkšanas ir jāattīras? Ņem špricīti un darbojies...Es no malas pavērošu un uzmanīšu procesu.. Paņemu špricīti un uzgali uzmanīgi ievadu dupša caurumiņā. Kad tas izdarīts, šprices saturu ievadu sevī... Apkopēja tikmēr apsēdusies uz dīvāna... tiek paplestas kājas un norādīts, lai pasakos par padomu un uzraudzību... Nometos ceļos un sāku darboties...sāku ar apļveida kustībām pa lūpiņām, tad pamazām mēlīte tuvojas šķirbiņai... Apkopēja saņem manu galvu un sāk koriģēt manas kustības...jūtu, loceklis sāk piebriest un sulojas...uz grīdas nopil pāris piles šķidruma -Kuce labi darbojas...bet nu pietiks... sakop grīdu un prom uz dušu Ar steigu uzlaizu grīdu un skriešus dodod uz labierīcībām Atgriežos kabinetā, nostājos pie skapja un sāku ģērbties darba uniformā... Akopēja izlaidusies uz dīvāna un vēro mani... Kleitiņas dekoltē nenosedz pat nabu, mugurpusē izgriezums atklāj dibena vaigu šķirbu... Ķeros pie rotaslietām...Aplieku siksniņu ar uzrakstu „kuce”, tad ausīs iekarinu auskarus- riņķus ar uzrakstu „kuce”. Paņemu siksniņās iestiprinātas sarkanas lūpas un ievietoju mutē...tagad mute ir plaši pavērta, un nav iespējams viņu aizvērt...atliek vēl uzlikt rokassprādzes Apkopēja paskaidro, ka tās liekamas virs elkoņiem Kad tas izdarīts, viņa paņem manas rokas un saslēdz aiz muguras...Tad paņem zvaniņu no plaukta... un pieknaģē priekšādiņu... jūtu, atkal sulojos Apkopēja dodas prom...palieku viens(a) kabinetā... - Labrīt kuce -Labrīt Kundze (nesakarīgi noburkšķu, jo paplestā mute ar ierobežotāju neļauj skaidri izrunāt vārdus) - Skatos, esi nopietni sagatavojusies darba uzdevumu veikšnai. Pēc piecām minūtēm ienes kabinetā kafiju -Jā kundze Kundze pazūd savā kabinetā...uzgaidāmajā telpā ienāk apkopēja un arī dodas uz Kundzes kabinetu. Šoreiz apkopējai uzvilkta korsete, kas stutē kailās krūtis...kājās stringu biksītes ar straponu Paņemu kafiju, un dodos uz kundzes kabinetu. Katru soli ko speru, pavada zvaniņa skaņa, kas iekarināts loceklī.. Kafijas nešana nav no tā ērtākajām...kaut kā tieku galā ar uzdevumu, un nolieku kafiju uz galda -Man prieks, ka esi paklausīga un uzcītīga... Taču visu nebiji izdarījusi kā nākas, tāpēc desmit sitieni pa dupsi... Pagriežu dupsi un pieliecos, lai saņemtu sodu -Kundzes pēriens ir jānopelna... Tevi sodīs apkopēja... pēc soda centīgi atsūkāsi straponu...Apkopējā atrodas divi dildo un viņai ir jābeidz no tavām aktivitātēm Ar krūtīm uzguļos uz galda un saņemu pelnīto sodu...Jūtu, loceklis piebriest arvien vairāk. Papildus uzbudinājumu rada saknaģētā priekšādiņa, liekas tūlīt eksplodēs galviņa... Saņēmis pērienu, nometos ceļos, un apkopēja ievada straponu atvērtajās lūpās. Mūsu acu skatieni satiekas...cītīgi darbojos ar muti un mēlīti... Apkopējas kustības kļūst aktīvākas... No mana aizknaģētā peņa sāk tecēt sperma...Atkal esmu beidzis... -Malacīte, kuce. Prieks bija skatīties... Pēc uzkopšanas darbiem esmu atgriezusies savā darba vietā. Sēdēt nav īpaši ērti, jo atkal ir ievietota anālā tapa, taču darba uzdevumus neviens nav atcēlis. Jāsašķiro ienākušie e-pasti un jāpārsūta kundzei... Darbojoties sajūtu maigu vibrāciju dupsī. Vibrācija kļūst uzstājīgāka un ilgāka. Monitorā parādās uzraksts- steigšus pie manis kuce Pielecu kājās, un zvaniņam skanot steigšus dodos uz kabinetu pie kundzes Kabineta vidū atrodas žurnāla galdiņš. Uz galdiņa četrrāpus atrodas apkopēja. Rokas un kājas nofiksētas pie galda.Krūtīs iekarināti atsvari ar zvaniņiem, apakšējās lūpiņas ar ķēdītēm arī piestiprinātas pie galda. Lūpu ķēdītes smuki nostieptas... No šī skata man draudziņš sāk atkal piebriest... -Redzu, ka kucei patīk ko redz. Drīkstēsi papriecāties...Nostājies pie galvas....pārējo jau viņa pati izdarīs Izpildu rīkojumu. Apkopēja ar lūpām norauj zvaniņu no priekšādiņas... Aiz sāpēm ievaidos. Tad paņem locekli mutē un sāk darboties. Draudziņš diezgan ātri sāk attapties un sāk no jauna piebriest. Kundze sāk pērt apkopēju. Apkopēja turpina sūkāt skatoties man acis. Kundzes sitieni kļūst arvien stiprāki, jo apkopējas acīs saviešas asaras.Esmu gatavs eksplozijai un beidzu, taču apkopēja locekli no mutes neizlaiž un turpina darboties.Kad peršana beidzas, mans loceklis tiek atbrīvots -Tagad vari pateikties labdarei un drīksti viņu izlaizīt.. Steigšus dodos pie pavērtajām lūpiņām...skats no apakšas brīnišķīgs...sāku darboties ar mēlīti. Manu, ka ķēdītes arvien vairāk nostiepjas un zvaniņi dzied savu dziesmiņu Atskan skaļi vaidi, no lūpiņām nolido ķēdītes, un apkopēja ar visu svaru piespiež manu galvu galdam -Jauka izrāde dārgās...Tagad dodaties darba uzdevumos. Un jā, pieliec krūšu zvaniņus kuce. Nevēlos, ka pārvietojies pa biroju bez skaņas Atgriežos darba vietā, pielieku krūtīm zvaniņus, un turpinu iesāktos darba uzdevumus. Pēc brīža no kabineta iznāk apkopēja, pienāk pie galda un noskūpsta mani uz lūpām, ar mēli ielaužoties manā mutē...Sajūtu savas spermas garšu... -Paldies kucīt. Vakarā vēl tiksimies... Dupsī sajūtu vibrāciju, steigšus dodos pie kundzes uz kabinetu... 1428 0 1 месяц назад
- Ar varu Paņemtai ar varu, nezinu no kā mani ir iekšā šī doma ir, bet tāda ir. Vai nu ar mani nav labi vai tie ir kādi citi zemapziņas akmeņi. Patīk šī doma, gan skatīties porno video visu, kas saistīts ar skarbo sexu, ar varu pret pašas gribu- un protams, vagīna rakstot jau kļuvusi mikla un sirds sitās straujāk... varbūt kāds var izskaidrot, kāpēc šāds sex patīk vairāk un gribas tādu, nekā romantisko... jo, tomēr paņemt ar varu pret pašas gribu nu nav tas pats kā klasisks sexs, protams, katrai lietai ir robežās, bet ta doma un vēlme par skarbāku un turot mani tik padrāztai.. 2243 2 1 месяц назад
- Bārs Es jauna un skaista meitene. Skaista mežģīņu bodija un svārciņos, ierodos kāda klubā,pēc saspringtas dienas. Nolemju pasūtīt sev kokteiliti un iet padejot. Izdzēru pie bāra vienu kokteili. Tad seko nākamais, es eju dejot, jūtu, ka sāk reibst galva, bet izdzerts ir maz. Lieki piebilst, ka kokteilis palika nepieskatits. Es jūtot galvas reiboni, bet tādu mazu kaifa stāvoklis, lēnām dodos apsēsties. Apsēžos uz krēsla un pie manis pienāk klāt vīrietis, un piedāvā aizvest mani mājās. Par cik saprotu, ka pati mājas netikšu, es arī piekrītu. Viņš izmaksā man vēl vienu kokteili, es, protams, izdzēru. Mēs ejam uz mašīnu, viņš kā džentlmenis atver durvis un palīdz piesprādzēties, jo redz kāda stavokli esmu palikusi. Tad es saprotu, kas ar mani notiek, ka viņš manam dzērienam piebēris kaut ko klāt, bet nu ir par vēlu, jo mašīnas durvis vairs atvērt nevaru. Blakus apsēžas viņš un es lūdzos, lai atver durvis, ka pati tikšu mājas, bet viņš mani sagrābj aiz rokas un saka, nē mazā šovakar Tu būsi mana... ( neskatoties uz šo situaciju) man pēkšņi vagīna paliek mikla... viņš mani ved uz nomaļu vietiņu, klusā istabiņā... viņš mani aiznes, jo es pat nostāvēt nevaru. Ieliek mani gulta un es saprotu, ka būs slikti un tas, kas tūlīt sekos būs.... viņš piesien mani pie gultas,lai neaizmūku. Un mute ieliek man dvieli. Es pretojos, bet viņš nāk man tuvāk un novelk man apģērbu un tad viņš ievaidas,,jo redz cik mana vagina ir slapja. Viņš ar roku tai tuvojas, ieliek iekšā 2 pirkstiņus un nolaiza tos un saka, ka man būšot tūlīt kārtīgs sexs un to nekad neaizmirsīšu. Viņš uzvelk prezervatīvu un atsien man rokas. Un tad no visas sirds ar dziļu grudienu mani drāž no visas sirds, es kliedzu un viņš turpina. Viņš uzsit pa dibenu un saka, ka tūlīt es Tevi izvarošu. Tā viņš mani drāž dažādas pozas un veidos un tūlīt beigs, tad izvelk locekļi un beidz man uz krūtīm... laikam bija tomēr nedaudz laipns, ka nebeidza mani iekšā un bez... ( nav kontracepcija)Tā, es guļu gultā, izvarota, asarām acīs, bet tajā pat laikā ar orgasmu... no otras istabas iznāk viņa draugs un viņi abi saka, ka tūlīt tu tiksi paņemta otro reizi un to Tu nekad neaizmirsīsi un abi caurumiņi tiks drazti... es saprotu, kas notiks un neļauju dibenā, jo sāpes un bail... bet viņiem vienalga un drāž mani... tad kad viss beidzies, mani tomēr aizved mājas un pieraksta manu numuru un saka, ka turpināsim citreiz... 2077 0 1 месяц назад
- Kuru no šīm lietām tu vēlētos, lai es daru? Ideju un aktivitāšu saraksts, ko dominējošas sievietes var izmantot ar saviem kukoldiem… lai viņu ķircinātu, pazemotu, disciplinētu, sodītu un mocītu. Liec viņam izģērbties kailam, kamēr tu paturi drēbes mugurā.Liec viņam nometies ceļos tavā priekšā un noskūpsti tavas kājas.Liec viņam uzrunāt tevi par “Kundze”Liec viņam noskūpstīt tavu dibenu… liec viņam lūgties, lai viņš varētu laizīt tavu anusu. Nekādā gadījumā neļauj viņam masturbēt vai pieskarties savam dzimumloceklim bez Tavas atļaujas. Apsēdies viņam uz krūtīm un uzzini, ko viņš darītu, lai viņam ļautu noskūpstīt tavu klitoru. Ļauj viņam to gandrīz noskūpstīt, bet atraujies, liec viņam lūgties.Paņemiet pauzi, uzvelc viņam uz sejas valkātas biksītes un uz brīdi izej no istabas, ļaujot viņam padomāt, ko vēl jūs varētu darīt. Piesien viņa sēkliniekus pie kaut kā aiz muguras, lai viņam tie būtu jārausta, lai pasmaržotu tavas biksītes vai noskūpstītu tavu dibenu… paliec nepieejamā attālumā.Ieliec dildo pamatni viņa mutē un liec viņam tevi ar to apmierināt. Dari to tā, lai viņa deguns iespiestos starp taviem vaigiem anusā. Liec viņam nolaizīt dildo tīru. Uzvelc viņam pār galvu savas valkātās biksītes, lai viņš varētu saost tavu smaržu. Liec viņam tā gulēt visu nakti. Veidi, kā Viņu pazemot Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu, saģērb viņu kā franču kalponi.Liec viņam veikt mājas darbus kailam vai ģērbtam sieviešu drēbēs.Nokrāso viņam pirkstu/kāju nagus.Liec nomazgāt tevi/noskūt kājas.Liec viņam ar rokām mazgāt tavas apakšbiksītes un apakšveļu.Liec viņam uzlikt kakla siksnu un vest viņu apkārt ar pavadu, kā suni. Saģērb viņu kā īstu kuci, kas viņš arī ir, uzvelc siksniņā piestiprinātu dildo un liec viņam lūgties to sūkāt. Liec viņam valkāt tavas biksītes vai apakšveļu zem savām parastajām drēbēm, kad viņš dodas ārā vai uz darbu, lai viņš pastāvīgi domātu par savu saimnieci.Liec viņam masturbēt Tavā priekšā, liec viņam lūgt atļauju beigt, neļauj viņam to darīt, sodi viņu, ja viņš to dara.Liec viņam sevi dupsēt ar dildo.Liec viņam nopelnīt savu atlīdzību; piemēram:Ļauj viņam noskūpstīt tavu dibenu pēc trauku mazgāšanas.1 minūte prieka viņam par 10 minūtēm tavām. 5 minūtes baudas viņam pēc tam, kad viņš liek tev 5 reizes sasniegt orgasmu. Ja domā, ka viņš ir pelnījis orgasmu, liec viņam beigt uz tavām kājām vai dibena un tad liec viņam visu nolaizīt.Liec viņam nonākt līdz orgasma robežai un palikt tur, līdz Tu viņam dosi atļauju. Kad tu dod komandu, viņam ir jānonāk līdz orgasmam 10 sekunžu laikā, pretējā gadījumā viņš tiks sodīts un/vai viņam nebūs atļauts nsasniegt orgasmu vispār. (turi viņu tādā stāvoklī 30 minūtes, stundu… vai tik ilgi, cik vēlies)Vienmēr liec viņam tevi salaizīt pēc seksa.Kad izej ārā, pavēli viņam sasieties, būt kailam vai saģērbtam kā meitenei un nometies ceļos pie durvīm, gaidot tavu ierašanos.Saslēdz viņa locekli vienmēr, kad Tev ir mēnešreizes.Sagādā viņam zelta lietu. 1554 2 1 месяц назад
- Zīmogs uz pieres - nākamais līmenis. Autora piezīme - pilnīgai sapratnei vispirms izlasiet pirmo daļu. *** Pēc divām dienām. Esmu komandējumā, citā pilsētā. Viss likās tik rutīniski: neliels seminārs, kur neko īsti nesaka, tikai izrunā iepriekš zināmo, dažas tikšanās ar kolēģiem no reģiona, vārītas kafijas smarža zālē. Visi man apkārt uzvedās kā vienmēr — laipni, lietišķi, mierīgi. Neviens nezināja, ka zem manas jostasvietas — vēl joprojām brīžiem savilkās siltums no aizvakardienas plug vibrācijām. Neviens nezināja, kāds uzraksts tikai pirms dažām dienām bija uz manas pieres. ПЕТУХ.Man bija uzvalks, pulkstenis, glīti sasukāti mati — viss, kas liecina par kārtīgu vīrieti. Un tas padarīja to visu vēl perversāku. Jo viņi runāja ar Paulu. Bet viņa tur nebija. Viņš bija prom. Viņa — Palia — slēpās zem drēbēm, zem maskas, zem vārdiem, kas skanēja pārāk pārliecināti, lai būtu patiesi.Atgriezos viesnīcā. Viesnīcas istaba bija silta. Pēc dušas — klusums. Pa gultu izklāti dokumenti, bet es uz tiem nespēju koncentrēties. Laiks vilkās. Televizors dūca fonā, bet skaņa bija kā no citas pasaules. Es sēdēju gultā, halātā, vēl slapjām kājām un man palika garlaicīgi. Ne tā garlaicība, kas aicina gulēt. Bet tāda, kas grauž. Tā, kas čukst: “Tu vēl neko neesi piedzīvojusi. Tu vēl esi tikai uz sliekšņa.”Sakārtoju dokumentus, saliku somā. Jau pēc īsa mirkļa, anālais plugs patīkami dūca manī. Tad es paņēmu savu portatīvo datoru. Pirksti automātiski sāka meklēt. Vispirms — nevainīgi: “bdsm sissy blogs”, tad “public humiliation sissy stories”. Tad “forced obedience anonymous meetup”. Es sajutu, kā no iekšienes aug nepacietība. Man bija vajadzība. Nevis vienkārša vēlme. Vajadzība tikt pazemotai. Vēlreiz. Vēl rupjāk. Vēl perversāk. Un tad tas atgriezās. OnTheKnees.Es ielogojos savā kontā. Vēstulēs — klusums. Bet tas bija tikai sākums. Es atvēru sludinājumus. Meklēju kategoriju “BDSM.” Šie burti skanēja kā lūgšana manā galvā. Es pārslēdzu meklēšanu uz šo pilsētu. Šo reģionu. Sirds jau sāka sisties ātrāk. Un pirksti… tie slīdēja pa taustiņiem ne kā vīrietim. Bet kā kucei, kas meklē pavēli. Kā sūkātājai, kas grib tikai vienu: lai kāds viņu izmanto kā netīru lupatu. Un es biju ta gatava. Es jutu to vibrējam manā dupš-pežukā. Kā pulsējošu čukstu sevī. “Atdodies. Atkailinies. Lūdzies. Dari to.” Pirksti jau sāka pagurt. Daudzi sludinājumi šķita tukši — kā aktieru rotaļas, kas pārāk ilgi atkārto vienu un to pašu tekstu. “Meklēju padevīgo,” “vēlos sadzirdēt tavu čukstu,” “esi mana lēdija” — neviens neskanēja kā pavēle, tikai teātris.Līdz... līdz kāds sludinājums man burtiski aizsita elpu. Sludinājums nebija kliedzošs. Tikai teksts, dīvains. Gandrīz kā dzejolis bez poētikas. Es sāku lasīt. Vārdu pa vārdam. Elpa kļuva saraustītāka.***Nemeklēju sarunas. Meklēju darbību. Man vajadzīga būtne — nevis persona — kura ne tikai pieņem pazemojumu, bet alkst tikt filmēta tajā brīdī, kad viņa kļūs par neko. Tiks veikta pilna procesa filmēšana personīgajam arhīvam. Bez maskām, bez scenārijiem. Meklēju tādu, kura ir gatava gulēt klusa, kaila, ar atvērtu muti, kamēr mana urīna strūkla tevi pārvērš par neko. Tā nav spēle. Tā ir reāla dokumentācija tam, kā tu kļūsti par trauku. Par lietu. Tava seja būs redzama. Tava mute — atvērta. Tava personība — izdzēsta. Es neprasu skaistumu. Es neprasu ideālu ķermeni. Es prasu pakļāvību. Ja uzskati sevi par derīgu — atbildi ar šādu struktūru: Tavs vecums, ķermeņa apraksts. Tava pieredze. Tava gatavība tikt filmētai. Tavas robežas — ja tādas ir. Tavs īsais lūgums — kāpēc tieši tu esi pelnījusi būt apčurāta kameras priekšā. Atbildes bez visām piecām daļām netiek izskatītas. Ja tevi tas biedē – ignorē. Ja tevi tas padara slapju – raksti.***Es sastingu. Acis vēl fiksēja tekstu, bet ķermenis jau reaģēja. Mana elpa — saraustīta. Manā kājstarpē — pulsācija. Un kaut kur vēderā — pilnīgs sabrukums. Tas bija tas, ko es meklēju. Nevis komplimenti. Nevis apskāvieni. Bet urīns mutē kā akcepts manai pārbūvei par neko, par trauku. Es pārlasu sludinājumu atkal un atkal. Manas rokas svīst. Mans prāts — pretojās. Bet dziļi, zem visām šaubām, es gribu, lai tas notiek. Un tāpēc rakstu. Nevis droši. Bet kā kuce, kas vēl šaubās, bet vairs neturas pretī.***Sveiki.Es… nezinu, vai esmu īstais. Esmu vīrietis, bet dziļi manī mājo sievietes daba. Tā pamodās, kad izlasīju jūsu sludinājumu. Es jūtu, kā manā kaklā iestrēgst elpa katru reizi, kad iedomājos par to, kas varētu notikt. Man ir bail. Bet man tas ļoti uzbudina un uzrunā. Un tieši šī pretruna liek man rakstīt.1. Man ir 43. Vidējas miesasbūves, neesmu muskuļots. Kājstarpe gludi skūta. Mazliet ir vēderiņš. Krūtis nav lielas, bet korsete tās imitē. Seja — maigāka, nekā pienāktos vīrietim. Daži teikuši, ka izskatās “neizteiksmīga”. Varbūt tā arī ir — sejā nav spēka. Tikai vēlme.2. Esmu bijis situācijā, kur mani pazemoja orāli, spļāva sejā. Bet vēl nekad — nav bijusi pieredze ar zelta lietu. Neesmu filmēts vai fotografēts. Bet doma par to… tā mani uzbudina. Es tagad fantazēju, kā es guļu uz grīdas un kāds smejas un čurā man virsū, es to mēģinu dzert un tad man spļauj virsū.3. Man ir bail. Bet es varu. Es zinu, ka būšu satriekts, kad redzēšu sevi kaut kur ierakstā, bet tieši tas mani uzrunā. Tā vairs nebūs rotaļa. Tas būs… pierādījums, ka es vairs neesmu “Pauls”. Ka esmu kļuvis par to, kuru izmanto. Esmu gatavs neslēpt savu seju. Ja man pavēlēs, es tikai atvēršu muti.4. Esmu pret vardarbību. Es neesmu trenēts sāpēm. Bet gatavs eksperimentiem, ja vajadzēs gulēt mierīgi, klusēt un ļaut sevi apčurāt — es esmu gatavs. Esmu gatavs arī kaut kam vairāk, ja tādas būs jūsu vēlmes. Man ir iekšēja vēlme būt… pazemotam un izmantotam. 5. Kāpēc es: Jo man nav vērtības, kā vīrietim. Un, es domāju, tieši tas padara mani ideālu. Es tikai lūdzu iespēju pierādīt, ka mana mute nav domāta runāšanai. Es nevēlos cienīgu baudu. Es vēlos būt atkritumu trauks, ko jūs filmēsiet, kad dzēsīsiet manī vīrieša paliekas. Es sevi saucu par Paliu. Ja tas nav pietiekami… es sapratīšu. Bet, ja es vēl varu cerēt — pavēliet un es klusi atdošos kamerai un jums.***Viņa atbilde:Teikšu godīgi — sākotnēji nemeklēju vīrieti. Šķita, ka tikai sieviete var būt gana pakļāvīga, lai gribētu šādu attieksmi. Tava atbilde bija ļoti centīga. Tu spēlējies? Vai tiešām gribi, lai tavā mutē un uz sejas tek urīna straume, kamēr kamera fiksē katru tava pazemojuma mirkli? Vai tu spēsi? Pierādi. Ieraksti šo ziņu: “Es esmu kuce. Es lūdzu, lai kāds mani apčurā. Es vēlos būt trauks. Mana mute nav mana, tā ir jūsu. Es esmu sūds, kas grib tikt pildīts un pazemots.” Ierunā pārliecinoši. Pēc tam — atsūti audio. Tikai tad es sapratīšu, ka tu esi tam gatavs.***Es sēdēju mēms. Sirds dauzījās. Elpa mazliet aizrāvusies. Ierunāt? Un nosūtīt? Šī vairs nebija spēle. Tas bija tests. Mana mute — sausa. Bet uzbudinājums milzīgs. Rakstu atbildi: “Es to izdarīšu. Dod man desmit minūtes. Lūdzu, dod man iespēju. Es pierādīšu, ka mana mute ir domāta tikai vienam.” Paņemu telefonu. Ieraksts sākas. Mana balss ir klusa, trīcoša: "Es esmu kuce. Es lūdzu, lai kāds mani apčurā. Es vēlos būt trauks. Mana mute nav mana, tā ir jūsu. Es esmu sūds, kas grib tikt pildīts un pazemots." Es apturu ierakstu. Nosūtu viņam audio. Un vēl pievienoju tekstu: Es to ļoti vēlos, Ja tu mani atšūsi, es to sapratīšu. Bet ja tu pieņemsi — es pateikšos, nevis ar vārdiem, bet ar atvērtu muti.***Viņa atbildes ziņa pienāk 01:07.Nav nekādu lieku vārdu. Nekāda ievada. Tikai adrese, laiks un instrukcija."Tev dota iespēja sevi pierādīt. Šonakt. Bez jautājumiem. Ja nokavēsi – es tevi bloķēšu. Adrese: Viesnīca “Silva”, Pilsētas iela 14, 2. stāvs, 212. numurs. Ierodies: precīzi 01:40. Tev jābūt kailam, pa virsu vari uzmest kādu halātu. Rokās – tikai tavs telefons. Nekā cita. Ienāc. Durvis būs atvērtas. Tūlīt pēc ienākšanas – nometies ceļos. Neko nesaki. Tu paliksi tieši tā. Uz grīdas. 10 minūtes. Bez kustībām. Ja izturēsi – iespējams, tu būsi man derīgs. Ja ne – tu būsi tikai vēl viens izgāzies sūds."***Kad es izlasīju šo adresi, mani pārņēma auksts trieciens. Viesnīca “Silva”. Pilsētas iela 14. Esmu tajā pašā viesnīcā, manas istabas numurs 207. Mans kakls ir izkaltis. 212. Tik tuvu. Piecas durvis no manis. Viņš nezin, ka es esmu šeit. Esmu halātā. Apakšā – kails. Rokā – tikai telefons. Es pārbaudu akumulatoru. 84%. Pietiks. 01:38. Es pieceļos. Vēl viens skatiens spogulī. Paula – vairs nav. Tikai trīcoša Palia – viņa iet. Koridorā nav neviena. Soļi skan kā nodevība. Kā čuksts, ko nekad vairs nevar atsaukt. 01:39. Es stāvu viņa durvju priekšā. 212. Durvis –aicinošas. Viss kluss. Es ieeju. Istabā — siltums. Ne jau no temperatūras, bet no viņa klātbūtnes. Gaiss smaržo pēc vīrieša, pēc kaut kā neizbēgama. Viņš sēž krēslā istabas dziļumā. Netuvojas. Viņš vēro. Un es… klūpu ceļos. Bez skaņas. Bez vārdiem. Halāts paveras nedaudz vaļā. Manas rokas dreb un es tās piespiežu uz augšstilbiem. Es noliecu galvu. Skatiens – uz grīdu. Elpa seklāka. Mute... lēnām paveras.Pirmā minūte — klusums. Viņš mierīgi sēž. Tikai elpo. Smagi. It kā būtu pieradis pie tā, ka sievietes un kucītes vienkārši ierodas pie viņa kā ziedojumi. Viņam ir kādi 60. Varbūt vairāk. Liels. Masīvs. Kupls vēders stiepjas pāri T-krekla apakšmalai. Kājas plati, izplestas. Viņa augšstilbi masīvi. Torss — klāts ar sirmiem matiņiem, kas lien ārā pa T-krekla kakla izgriezumu. Viņa seja — stūraini vaigu kauli, bieza āda. Acis... pavisam mierīgas. It kā nekas no tā, kas notiek, nebūtu neparasts. Viņš neliekas pārsteigts. Viņš neliekas uzbudināts. Viņš izskatās — pēc reāla dominanta. Pēc saimnieka. Pēc tā, kurš ir pieradis, ka kucītes ienāk un nometas viņa priekšā ar muti vaļā.Trešā minūte. Mana mute jau kļūst sausa. Bet es turpinu turēt to atvērtu. Manas lūpas sāk drebēt. Es iekšēji sev zvēru: "Es to izdarīžu!" Viņš beidzot pieceļas. Lēni, smagi soļi. Viņš pienāk. Es vēl nepaceļu acis augšup. Tikai ar acu kaktiņu redzu viņa kājas — lielas, masīvas. Viņš apstājas manā priekšā. Tik tuvu, ka es sajūtu viņa ķermeņa smaržu — ne pēc smaržām, bet īstu vīrieša smaržu. Kā dominantam, kas mani ļoti piesaista. Viņa roka pastiepjas. Viņš paņem manu telefonu. Neko nesaka. Tad — stingra balss. Pirmie vārdi: “Atbloķē.” Es nekavējos. Mana roka paceļas. Dreb. Es uzlieku pirkstu uz ekrāna un ievadu kodu. Telefons atbloķēts. Viņš tajā kaut ko skatās. Ritina. Pāris sekundes. Tad viņš atkal runā: “Tu tagad esi manā varā saproti, vai ne?” Es apstiprinoši pakratu galvu. “Labs kuces žests. Klusa. Pieejama. Bez noslēpumiem.”Viņš atgriežas atpakaļ savā vietā. Telefons joprojām viņa rokā. Viņš to neatdod. Viņš skatās uz mani un viņa skatiens vairs nav tikai vērtējošs. Tas ir apstiprinošs. Tāds, kas saka — “Tu neesi vīrietis. Bet uz pareizā pārmaiņu ceļa.”Minūtes velkas. Astotā. Manas rokas sāk trīcēt. Ceļi — sāpēt. Bet es nedrīkstu kustēties. Es esmu viņa varā. Devītā. Viņš pasniedzas, paņem kaut ko no galda — glāzi. Ūdens. Viņš dzer. Lēni. Skatoties manī. Desmitā. Viņš pieceļas. Pienāk pie manis. Viņa seja pavisam neizteiksmīga. Tā ir kā verdikts. Kā skats, kas pasludina sodu. Viņš paņem savu somu un izvelk video kameru, statīvu un plēvi, ko noklāj uz grīdas. Kameru uzstāda uz statīva. Lēnām. Bez vārdiem. Tā, it kā būtu darījis to jau tūkstoš reižu."Tagad — novelc to lupatu." Es paklausīgi pieceļos. Manas rokas sažņaudzas pie halāta malas. Un es to novelku. Lēni. Halāts nokrīt pie kājām. Es stāvu pliks. Manas krūtis kustas ar katru satraukto ieelpu. Dzimumloceklis — mīksts, karājas kā lupata. Viņš ieslēdz un pavērš kameru pret mani. "Pagriezies. Lēnām. Nekaunies no objektīva." Es pagriežos. Viņš vēro. Kamera vēro. Es zinu — kāds to skatīsies. "Noliecies ar caurumu pret kameru. Paplēt dirsu." Es noliecos uz priekšu, izliecu gurnus. Manas rokas ieķeras dibentiņa vaigos un paver. Mans caurumiņš, kaunums, mans vājums — viss ir atklāts. Pliks. Bez pretestības. Viņš apsēžas. Kamera filmē. Sarkanais punkts deg kā kauna uguns.“Un tagad... sēdies tur uz plēves. Skaties kamerā. Atbildi. Skaidri. Ja tu melosi – es to sajutīšu. Atceries – tu esi tikai lupata.” Es nometos sēdus uz grīdas. Kājas pavērtas. Rokas — uz augšstilbiem. Skatiens — kamerai tieši acīs.“Kāds ir tavs īstais vārds?”Es noriju siekalas. Vārds nāk lēni. “Rolands.”Viņš pielec kājās. Pļauka. Spēcīga. Galva pagriežas uz sāniem. Acīs asaras.“Nemelo! Tagad vēlreiz. Kāds ir tavs īstais vārds?”“Mans vārds ir… Pauls. Es esmu Pauls Auniņš.”“Tā jau ir lieta. Turpinām. Vai esi precējies?”“Jā…”“Kā sievu sauc?”“Jana… Mana sieva ir Jana…”“Viņa zin, ka esi šeit?”“Nē… Viņa neko nezina… par mani!”“Kur tu dzīvo, Paul?”“Aizkrauklē… Burku ielā…”“Kur tu esi apmeties šajā pilsētā?”“Šajā viesnīcā. Numurs. 207.”“Tavs telefona numurs?”“Divi – astoņi – divi – septiņi – divi – viens – deviņi – pieci.”“Tavs epasts?”“unspokenneed2025 et gmail punkts com”“Tagad tas būs zināms visiem, kuri vēlēsies, lai tevi atrastu. Kā tu sauc sevi pats, kad neesi Pauls?”“Es esmu… Palia. Mana perversā puse… mana sievišķā daļa. Palia — nav vairs vīrietis.”“Ko tu dari šeit? Kādēļ atnāci?”“Es vēlos tikt apčurāts. Es nācu, lai pierādītu, ka es esmu tikai mute, caurums, nekas. Ka es esmu jūsu, lai mani pazemotu.”“Vai kāds paziņa zina, kas tu esi patiesībā?”“Nē. Neviens. Visi domā, ka es esmu stiprs. Ka man ir laba karjera. Ka man ir laba ģimene.”“Bet tu esi tikai kuce ar caurumu, kuru var piepildīt. Vai tu esi gatavs, lai par tevi uzzina citi dominanti?”“Es nezinu… Bet… jā. Ja tas pierāda, cik zemu esmu kritis… Es esmu gatavs. Es gribu… lai kāds ierauga manu patieso būtību. Un saprot, kāds es esmu.”Viņš pieceļas. Kamera joprojām ieraksta. Viņš pienāk pie manis. Noliecas. Un saka: “Tagad kamera ir fiksējusi tavu būtību. Drīz redzēsim, uz ko esi spējīga, Palia!” Viņš rupji smejas. Nenovēršot acis no manis. Viņa rokas saņem krekla malu. Viņš novelk to pār galvu un paliek kails no jostas uz augšu. Viņa ķermenis — atbilstošs vecumam. Liels vēders, liela, kupla krūšu līnija, spalvains. Viņa āda nav ideāla. Tā nav skaista. Bet tieši tas to padara par īstu. Viņš novelk bikses. Lēni. Un tad es ieraugu viņa mantību. Loceklis nav garš. Bet tas ir resns. Nepiedodami, draudīgi resns. Gaļīgs. Zem tā – smagi karājas sēklinieki. Lieli, grumbaini. Un pilni. “Skaties kamerā. Tā būs laba izrāde. Tā būs tava pāriešana pāri robežai.” Viņš pienāk tuvāk. Es vēl joprojām sēžu — plika, kājas pavērtas, mute vēl sastingusi pēc jautājumiem. “Atver muti plašāk. Sāksim.” Mana mute atveras platāk. Nav vairs nožēlas, nav vairs goda. Tikai gaidīšana.Viņš pieiet vēl tuvāk. Viņš neprasa neko. Viņš uzliek savu resno locekli man uz vaiga. Tā masa… tā nespēj palikt nemanāma. Tā spiežas manī. “Tu neesi vairs vīrietis, bet arī ne sieviete. Tu esi objekts. Mana jaunā zvaigzne.” Viņš iegrūž locekļa galviņu man mutē. Lēni. Es nevaru ieelpot. Viņa loceklis nav dziļi, bet tas aizpilda visu. Manas lūpas izplešas. Es nejauši iestenos. “Klusē, kuce. Tu esi mīzalu trauks.” Viņš neatkāpjas. Viņa gurni piespiežas man pie sejas. Es klusi stenu un sūkāju. Nav izvēles. Viņa svars spiež manu galvu. Kamera vēro. Un mana būtība pazūd.Viņš izvelk savu locekli no manas mutes ar plukšķi. Es mēģinu atgūt elpu. Kakls karsts, mute slapja, pazemojuma sula rit pa zodu uz leju. Viņš nostājas man blakus. “Tagad rāpo. Apkārt man, grozot pakaļu. Lēni. Kā kuce. Lai kamera redz.” Es noliecos uz visām četrām. Locītavas trīc. Plēve zem manām plaukstām auksta, bet iekšā es degu. Es rāpoju. Lēni. Vienu apli. Viņš seko ar skatienu. Kamera fiksē manu kailumu, dibenu, pakļautību. “Apstājies. Skaties uz mani. Kā izsalkusi padauza.” Es paceļu galvu. Acis mitras. Lūpas paplēstas. Skatiens — tukšs, bet pilns ar slāpēm. Viņš pakrata locekli. Vēlreiz pieliek to pie manām lūpām. “Laizi. Sagatavo!!!” Mana mēle pieplok pie tā. Es laizu. Tas mazliet raupjš, silts, resns un tas uzbudina mani līdz sāpēm. “Skaties kamerā, kamēr laizi.” Es to daru. Viņš noliecas, ieķeras man matos, paceļ manu galvu. Viņa seja — nopietna. “Tagad... mēs beidzam runāt. Laiks ir pienācis.”Viņš atkāpjas dažus soļus. Kamera fokusē. Viņš paceļ savu locekli. Tas ir smags, puspiebriedis. Viņš vēl klusē. Bet es saprotu. Es noguļos uz muguras. Kājas — plati atvērtas. Galva nedaudz pacelta. Mute — paveras vaļā. Plaši. Lēni. Bez steigas. Viņš pieiet. Stāv virs manis. Spalvainais vēders manā redzes laukā. Viņa loceklis tieši virs manas sejas. Un tad — pirmais piliens. Karsts. Dzeltenīgs. Viņš pārtrauc klusumu nevis ar vārdiem, bet ar straumi. Urīns līst manā mutē. Uz sejas, uz ķermeņa. Es neko nesaku. Es nesaraujos. Es nebaidos. Es vienkārši turu muti vaļā. Mazliet noriju. Tas sāk tecēt pāri lūpām. Pāri vaigiem. Viņš mērķē. Viņš izbauda. Viņš apzīmē. Mana seja pārvēršas slapjā peļķē. “Nerij visu. Es gribu, lai var redzēt, kā tu peldi urīnā.” Urīns piepilda man muti. Silts. Pretīgi apreibinošs. Mana mēle peldās tajā. Viņš turpina. Viņa seja – baudas pilna. Viņš skatās kamerā. Rupji smejas. Kad karstā straume beidzas, viņš pabaksta man pa vaigu ar kāju. “Tagad izdzer visu, kuce!” Es to izdaru. Tik pazemojoši, tik uzbudinoši. Viņš pagriežas, aiziet. Paliek tikai kamera. Tikai es. Tikai urīns, kas manī joprojām dzīvs.Es vēl guļu uz muguras. Seja — mitra no urīna, lūpas lipīgas, mute vēl joprojām atvērta, kā objekts, kas gaida nākamo porciju. Acis – sažņaugtas, bet dzirde… modra. Viņš dodas pie galda. Paņem dvieli – ne priekš manis, bet sev. Noslauka rokas. Nesteidzoties. Tad viņš paņem savu telefonu un kādam zvana.Zvans nav nejaušība. Viņš to neslēpj. Viņš vēlas, lai es dzirdu. Viņš vēlas, lai kamera dzird.“Sveiks!” viņa balss bravurīga.“Jā, jā ir, klausies, es atradu kaut ko dīvainu šonakt.” Viņš iesmejas.“Ne sieviete šoreiz, bet kaut kāds pusvīrietis. Pilnīgi kails, mute vaļā, guļ uz grīdas kā piesmieta mauka.” Viņš paskatās uz mani. Es nekustos. Vēl joprojām mute atvērta. Viņa balss uzmundrinās.“Jā, jā, riktīgi paklausīgs, īsts dārgums. Precēts, pat numuru un epastu nosauca. Viņu sauc Pauls, bet sevi sauc Palia. Iedomājies? Tagad guļ šeit, viss manos mīzalos un acis lūdz vēl.” Smiekli otrā galā. Skaļi. Rupji. “Jā, varēsi pats paskatīties. Kameru uzliku. Viss ierakstīts. Viņš - var teikt viņa pat muti atvēra, pirms es ko teicu. Es pat nenolaidu viņu vēl pilnībā. Bet izskatās, ka viņa pati to lūdzas.” Manas ausis deg. Vēderā — tauriņi. Liels uzbudinājums. Mitrums. Apkaunojuma ekstāze.“Jūs varat nākt. Jā, tas pats numurs, ko tev sūtīju. 212. Es te būšu. Viņa arī. Neaiztikšu viņu līdz tam. Gaidu.” Viņš pieiet pie manis. Skatās no augšas. Saruna vēl turpinās.“Jā, viņas mute joprojām vaļā. Kā kucei, kura gaida gardumu. Viņu neinteresē orgasms. Viņa grib tikai pazemojumu. Un mēs viņai to dosim.” Pēdējie vārdi ieduras manī kā īlens. Mēs. Viņi. Saruna beidzas. Viņš noliek telefonu. Apsēžas atkal krēslā. Nesaka neko. Tikai skatās. Ilgi. Klusu.“Tu dzirdēji visu, kuce. Tu saprati, ka nebūsi tikai mana. Tu būsi mūsējā.”Viņš smejas, vēro mani. Pēc minūtēm piecpadsmit ierodas vēl divi viņa vecuma vīri — viens no viņiem novelk jaku. Tad otrs. Tad krekli. Viņi izģērbjas lēni, ar nekaunīgu mieru, kā veci vīri, kas nevienam neko vairs nepierāda. Viņu ķermeņi — vīrišķīgi. Spalvaini, mazliet apvītuši ar laiku. Neviens nav trenēts. Visi — dūšīgi, īsti, mežonīgi. Loceklis katram savādāks — karājas, šūpojas, bet visi resnāki nekā es gribētu. Viņi stāv trijatā, kails trīsstūris ap mani — vēro mani, izbauda.“Četrāpus, kuce. Parādi, kāda esi.” Es mainu pozīciju. Dibentiņš gaisā. Galva zemu. Matu šķipsnas karājas, mitras no urīna. Es trīcu. Bet neesmu nobijies. Viņi apsēžas. Viens paņem viskija pudeli no somas. Glāzes. Viens uzpilda glāzes. Visi paceļ.“Par mūsu kuci. Par mūsu pirmo šādu izdevību. Par šo lupatu, kas atnākusi šeit pati. Neizdevies vīrietis, kurš izlēmis būt par mūsu pežu.” Viņi iedzer. Ar baudu norij. Smiekli.“Zini, es esmu dzīvē daudz ko baudījis. Bet tādu vēl ne.”“Neizdevušos vīrieti — kas nolēmis kļūt par caurumu.”“Un skaties — viņš pats atnāca šeit, neviens viņu nedzina.”“Nu ko, es jau viņam mutē iebāzu. Uz sejas uzmīzu. Bet pakaļā? Kāds tādu ir pisis? Nē. Neviens. Un… te… te ir iespēja.”“Mēs varam trijatā. Vai pa vienam. Viņš ir īsta lupata.”“Zini ko… šī ir vienreizēja iespēja. Jā. Šis caurums nav dzimis, lai paliktu neaizpildīts.” Es dzirdu. Katru vārdu. Katru komentāru un tas mani uzbudina aizvien vairāk. Viens no viņiem pietupjas pie mana dibentiņa. Apskata.“Mazs caurums, bet mīksts. Gluds. Nevainības apliecinājums, bet smaržo pēc mīzaliem un alkst grēka.”“Derēs. Noteikti derēs. Jūs taču redzat, kā viņš saraujas? Viņš gaida — viņš grib.” Otrs nometas aiz manis uz ceļiem. Rokas uz maniem gurniem. Smagas. Rupjas.“Vai viņš gatavs?”“Ja nav — būs. Galvenais nesaplēst.”“Jā, viņš to grib. Viņš pats atnāca šeit. Viņš dzēra manas sulas. Viņa skats prasīja vēl.”“Un tagad viņš to saņems.” Viņi ir kaili, atbrīvoti, ar glāzēm rokās. Es četrāpus viņu priekšā — mēms apliecinājums viņu varai. Viens uzliek roku man uz galvas. Nekā maiga — tikai zīme, ka tagad piederu viņiem.“Kuce ir gatava,” viens saka.“Bet mēs neesam idioti,” piebilst otrs. “Ja gribam viņu izmantot... viņam jābūt tīram.” Viņi pasmejas. Ne rupji. Vienkārši, kā praktiski vīri, kas dalās idejās.“Paņem dvieli. Ej uz vannasistabu. Nomazgājies viss. Un izmazgā pakaļu. Kārtīgi un tad... uztaisi sev klizmu. Duša, šļūtene. Vairākas reizes. Nesteidzies. Tu taču zini, kā. Tu taču esi sev to taisījis pirms tam, vai ne?” Es pamāju. Pazemoti. Bet iekšēji lepna par to, ka mani viņi grib.“Un atceries,” trešais pievienojas, klusāk, ar stingru balsi, “Mēs zinām, kur tu dzīvo. Mēs zinām visu, ko pats izstāstīji. Tu pat nosauci savas sievas vārdu. Tavu numuru savā telefonā jau saglabāju kā ‘Kuci Paliu’. Tu neteiksi nevienam neko.” Es ieskatos viņa acīs. Tur nav draudu. Tikai konstatēts fakts. “Tu klusēsi. Jo tu zini, ka šis ir tavs sapnis. Bet sapņus neviens negrib redzēt feisbukā, vai ne?” Viņš pamāj durvju virzienā. “Mazgājies, kuce. Un kad būsi tīra… nāc atpakaļ uz ceļiem. Tagad mēs apspriedīsim, kurš sāks.”Durvis aiz manis klusām aizveras. Es stāvu. Pilnīgi kails. Spogulis man priekšā. Flīzes vēsas. Manas lūpas vēl ar urīna garšu. Seja — slapja. Bet ne tikai no viņiem. No manis. No iekšējā karstuma, kas neizdziest, pat kad esmu palicis viens. Es skatos uz sevi. Un tas vairs nav Pauls. Pauls stāvētu taisni. Pauls izliktos par vīrieti. Šeit… ir tikai Palia. Ar mitru zodu. Pavērtu muti. Un… manī ir iekšējs miers. Pieņemšana. Es atveru krānu. Silts ūdens tek pa manu ķermeni. Es aizskaloju pēdejo protestu. Es gatavoju sevi. Katrs ūdens vilnis ir kā vārds, ko sev saku: “Tu esi Palia. Tu pati esi izvēlējusies šo.”Es paveru kājas. Skatos atpakaļ. Jūtu sevi atveramies. Manā rokā — šļūtene. Es nekavējos. Es nevilcinos. Es attīru sevi priekš viņiem. Pati. Jo viņi ir pelnījuši tīru kuci. Es to atkārtoju vairākas reizes. Un tad es sadzirdu viņu sarunas. Vannasistabas durvis — plānas. Flīzes vada skaņu kā čukstus.“Tu redzēji viņas acis? Viņa lūdzās pat tad, kad neko neteica.”“Jā. Es nebiju domājis, ka kāds vēlas tikt pazemots ar prieku.”“Bet padomā — cik bieži dzīvē var izdrāzt kaut ko tādu? Nevīrieti. Kurš vēlas būt tikai mute. Tikai caurums.”“Un viņš pats iztīrās priekš mums. Pats to grib.”“Jā. Šī ir mūsu labākā nakts.” Es jūtu, kā trīcu. No gaidāmā. No tuvuma tam, ko reiz saucu par tabu. Bet tagad… pats to gribu.“Labi, kurš uzlauzīs šo mauku? Kurš būs pirmais?”“Lai Viktors sāk. Viņš viņu atrada. Tad mēs. Un tad… ja viņa vēl spēs… vēlreiz uz apli.”“Viņa to spēs, pat lūgsies.” Es paskatos spogulī. Acis — aizmiglotas. Un es saku sev klusu: “Tu to vēlis, Palia. Tu vēlies tikt piepildīta.”Es atveru vannasistabas durvis. Klusa spuldze iemirdzas virs manis, kad iznāku — mitra, tīra, silta no ūdens. Pa ceļam dvielis noslīd man no pleciem — es to nepamanu. Es neapzinos sevi kā kailu. Es esmu atvērta. Pieejama. Vēl tukša. Viņi jau ir apsēdušies aplī. Trīs silueti. Trīs balss tembri. Trīs locekļi, kuri iegūs mani šonakt. Uz galda — pudele. Glāzes. Smaidi. Pārliecība. Un kad es ienāku — klusums. Viņi vēro. Novērtē mani.“Lūk, viņš atgriezies,” saka viens. “Vai viņš jau ir viņa?”“Nē,” čukst otrs, “bet viņš kļūs.”Man... norāda ar pirkstu. Tikai žests. Es nokrītu uz ceļiem. Automātiski. Instinktīvi. Kā kuce, kura zina savu vietu. Mani ceļi iegrimst paklājā. Viņu kājas — plati. Locekļi — masīvi, vēl dusoši gaidās. Bet viņu skatieni — dzīvi. Viņi skatās viens uz otru, kā vīrieši, kas dalās baudījumā, kas vēl tikai tuvojas.“Sāc apkalpot ar muti. Vienu pēc otra. Mums jāiesildās.”Es pierāpoju pirmajam starp kājām. Galva noliecas. Elpa sekla. Bet ne no bailēm. No pilnības. No pazemības. Es pieskaros. Es saņemos. Es ieņemu viņu mutē. Un sākas riņķa deja. Kamēr apmierinu vienu, citi sev masē. Tad komanda - Nākamo. Tā tas turpinās. Man laika izjūta pazūd. Visi trīs vīrieši to izbauda vairākas reizes. Viņi dzer. Smejas. Komentē. Apspriež. Kāds izpūš dūmus man pāri mugurai. Kāds uzliek glāzi man uz muguras un saka: “Turi. Tu esi bāra lete šonakt.” Un es to izbaudu. Es nesaku neko. Jo vārdi ir lieki, kad tu esi mute, mēbele, trauks.Mana mute jau ir bijusi pie katra. Vairākas reizes. Viņi pieceļas un apstājas ap mani aplī. Es ceļos. Noreibusi no baudas. Mana mutīte ir nogurusi. Viņi apmainās skatieniem, kā mednieki pēc pirmās asiņu garšas.Viktors paņem lubrikantu un nostājas aiz manis uz ceļiem: “Laiks padziļināt saikni.” Viņa smagums tuvojas un es redzu viņa ēnu, tā tuvojas man kā liktenis. Viņš noliecas, viņa pirksti uz mana caurumiņa. Iemasē lubrikantu. Ne sāpīgi, bet vēsi. Kā galdnieks, kas novērtē koka kvalitāti pirms urbšanas. “Viņš ir gatavs. Tīrs un ieslidināts. Tagad elpo dziļi, kuce.” Un viņš ieiet. Tikai locekļa galviņa. Lēni. Ne pārāk dziļi. Sāpes, bet manas lūpas nekustas. Mute vēl joprojām mitra no viņiem visiem. Man izlaužas vaids, vaigi deg. Katrs locekļa milimetrs manī ir kā pakāpiens prom no Pauls. Sāpes sāk atkāpties, viņa kustības paātrinās. Arvien dziļāk. Viņa gurni jau triecas pret maniem dibentiņa vaigiem. Otrais skatās. Dzer. Smejas. Trešais smēķē. Sāk runāt kamerā. Tā atkal filmē. “Mēs viņu pārtaisām. Lūk, kā tas notiek. Šeit dzimst kuce.” Un es esmu tā, patiesā, kura dzimst. Bez čīkstēšanas. Bez pretestības. Palia.Kad pirmais beidz un izvelk — pauze. Manas kājas saļogās. Vīriešu rokas mani tur. Viņi palīdz saglabāt pozu. Bet ne aiz līdzjūtības, bet kontroles. Aiz manis jau ieņem pozu otrais. Viņa loceklis mazliet garāks, masīvāks. Man atkal mazliet sāp. Bet mana sirds līksmo - Palia ir dzimusi, esmu Palia. Kad nāk trešais man jau sāpju vairs nav. Viņš ietriecas brīvi. Viņa rokas satver manus plecus un sākas mežonīgs ritms, mani iejāj, kā savvaļas ķēvi.Kad viss ir beidzies, es nokrītu. Uz sāna. Elpa — saraustīta. Mute — pavērta vaļā. Vēdera apakša — pulsē. Mugura — sviedros. Caurumiņš — vairs pilnīgi neaizveras. Trīs vīriešu sperma sāk lēnu izplūst no tā. Pa dibena vaidziņu uz leju. Esmu piepildīta gan fiziski, gan morāli. Esmu laimīga. Viņi apsēžas, iedzer. Gaisā valda noguruma siltums. Trīs vīrieši sēž, kaili, masīvi, sviedros. Viņu rokas tur glāzes. Es — uz grīdas, kluss. Viņi nerunā. Viens ievelk dūmu, otrs noliecis galvu, domā. Trešais — vēro mani. Ilgi. Tieši. Un tad viņš ierunājas. Lēni. Mierīgi.“Vai atceraties, ko mēs vēlējāmies izdarīt ar kādu no kucēm? Bet neviena nekad nepiekrita. Pat ne tuvu.” Viņš paskatās uz pārējiem. Viņi neiebilst. Viņu acīs uguntiņas.“Un te nu mums ir Palia. Pati atnāca. Pati nomazgājās. Pati vēlas tikt pazemota! Var teikt mēs viņu radījām. Es domāju, viņa būs īstā!” Viņš piepaceļas. Noliecas un paceļ manu zodu ar diviem pirkstiem. Es skatos viņa acīs. Viņš klusējot vēro. Otrs viņam pievienojas: “Tu apkalpoji mūs ar mutīti, pati atdevies. Mums vēl nav bijusi... tāda. Kura atzīst, ka viņa nav vīrietis. Pati vēlas, lai vīrieši viņu pazemo lēnām, pilnībā un to izbauda.”Trešais iepilda glāzi. Paceļ: “Lēmums nebūs mūsu. Lēmums būs tavs. Bet… neviena līdz šim nav bijusi tik tuvu, tik atbilstoša. Tātad, saki mums, vai vēlies tikt izfistota, vēlies būt lellīte uz mūsu dūrēm?”Es sēžu. Ceļos. Elpa sastingusi krūtīs. Mugura izliekta. Un vēders sagriežas no domas: "Lellīte uz viņu dūrēm…, tas nozīmē….?" Klusums smaržo pēc cigarešu dūmiem, sviedriem un alkohola. Es tupu uz ceļiem, starp viņiem. Viņi sēž, kaili, ļoti mierīgi, ļoti pārliecināti. Gaida. Bet viņu vārdi joprojām karājas gaisā kā mitrums pēc karstas dušas.“…Mums vēl nav bijusi... tāda.”“…Pati vēlas, lai vīrieši viņu pazemo lēnām, pilnībā un to izbauda.”“…vai vēlies tikt izfistota, vēlies būt lellīte uz mūsu dūrēm?” Es klusēju. Manā galvā dūc. Elpa — sekla. Mute — sausa. Es sajūtu kaut ko tuvojamies, bet nesaprotu, kas tieši tas ir. Mūsu saruna tiek turpināta tikai ar skatieniem. Un šie skatieni — nežēlīgi silti. Ne tāpēc, ka viņi rūpējas. Bet tāpēc, ka viņi zina. Ka es… vēlos to, ko viņi piedāvājuši. Manas plaukstas pieskaras grīdai. Es jūtu, cik manas rokas ir vājas. Mugura — dabiski izliekusies. Es nerunāju. Nesaku neko. Es vienkārši piekrītoši pamāju galvu. Mūsu acis saplūst vienotībā. Un viss apstājas. Viņi pārtrauc dzert. Viņu skatieni sajūsmas pilni: “Viņa ir pieņēmusi lēmumu, viņa to vēlas.” Viens no viņiem paņem manu zodu. Paceļ to augšup. Es ļaujos. Viņš ierunājas, skatoties man dziļi acīs. “Malacīte. Mēs leposimies ar tevi. Tavs caurums kļūs par neaizveramu logu ar caurvēju dvēselē.” Viņa elpa pieskaras man pieres vidum. “Un tagad mēs lēnām atvērsim šo logu. Bez steigas.”Viņš pagriež mani. Liek nokrist četrāpus. Piepaceļ manu dibentiņu. “Šī būs patiesa bauda,” viņš čukst. “Mēs tevi izstiepsim lēnām. Nevis ar spēku. Bet ar kaisli.”Viņi sānāk tuvāk ap mani. Viens noliecas man aiz muguras. Rokas satver manus gurnus. Cieši tur. Nekustīgi. Otrs piepiež manu seju sev pret krūtīm. Viņš uzbudināti elpo. Es to jūtu. Trešais ierunājas: “Šis ir akts, kuru nevarēs atsaukt. Tavs caurums vairs nekad nebūs tāds, kāds tas bija. Mēs pārveidosim to par reālu pežu. Tavs skatiens vairs nekad nebūs kā vīrietim.” Mana sirds iespiežas kaklā. Elpa — nesasniedz plaušas. “Tagad skaļi mums pasaki,” viņš runā tālāk, “vai tiešām to vēlies, jo atpakaļceļa nebūs?” Mana balss šonakt, pirmoreiz apzināti, izskan nevis kā vārds, bet kā padevība: “Jā, es… es to vēlos.”Vīriešu rokas satver mani ciešāk. Tad es sajūtu pieskārienu savam caurumiņam. Roka silta, pārliecināta. Maigi masē. Manu nu jau vairs ne nevainīgo caurumiņu. Manu dupš-pežuku. Viņš paņem lubrikanta pudelīti. Sajūtu, kā lubrikants sāk piepildīt visu starp maniem dupša vaidziņiem. Tā ir daudz. Vēss. Es jūtu cik viegli viens viņa pirksts ienāk manī. Tomēr, tas izraisa tūlītēju reakciju manī. Sasprindzinājumu, elpas aizturi. “Atbrīvojies, kuce. Elpo dziļāk!” Kāds no viņiem saka. Vienlaicīgi sajūtu spēcīgu pļauku pa savu dibentiņu. Mēģinu atslābināties. Elpoju dziļi. Viņi nekur nesteidzas. Kad pievienojas otrais pirksts, tas uzreiz jūtamāk mani izstiepj. Ķermenis atsaucas. Mazs vilkmes vilnis iekšpusē, spiediens uz iekšējiem audiem. Es mēģinu atslābināties, bet mans vēders savelkas. Nav sāpju — bet tas ir kaut kas jauns. Neparasts, bet savādā kārtā vilinošs. Viņš nesteidzas. Gaida. Lai pierodu, lai izbaudu. Vēl tiek izspiests lubrikants, tas jau sāk tecēt uz leju man pa kājām. Es elpoju dziļi, izbaudu. Trešais pirksts ieslīd — lēni, bet noteikti. Un mans pežucis kļūst citāds. Es jūtu, kā mani muskuļi cīnās. Grib atgrūst. Nevēlas. Bet es neļauju sev atteikties. Es elpoju dziļi. Es zinu, ka man tas jāpārdzīvo. Lai tiktu tālāk. Iekšpusē viss kļūst plašāks. Spiediens tagad ir visapkārt. Tas nav viens punkts — tā ir vesela zona, kas tiek atvērta, izstiepta, aizpildīta. Katrs viņa pirkstu kustības milimetrs iedod jaunu triecienu sajūtām. Viņš atkārto. Atkal un atkal. Nesteidzas. Atkal vēss lubrikants, pēc tam karstums. Man pazūd laika izjūta. Pēkšņi — dīvaina tukšuma sajūta, kā ieelpots tukšums. Lubrikanta pudeles plukšķis. Viņš lej to tieši manā pavērtajā dupš-pežukā. Iesmērē sev roku. Un tad četri pirksti. Kā tie ienāk jūtams skaidri. Vēders atkal savelkas. Tas liek man vēlreiz ieelpot caur zobiem. Bet es zinu — ja es tagad atkāpšos, es nekad nepārkāpšu šai robežai. Viņš to saprot. Viņš neapstājas, bet nesteidzas. Viņa plauksta paliek ārpusē, bet četri pirksti — iekšā. Iekšā manī. Iekšā… pilnībā. Es jūtos kā dobums, ko tagad kāds veido no iekšpuses. Mans ķermenis neizrāda pretestību, bet pielāgojas. Manas kājas vairs nejūt grīdu, manas rokas vairs neatceras savu pozu. Vīrieši mani notur. Es esmu tikai šis brīdis. Šī sajūta. Plašā, pulsējošā, vagīna. Viņš tur roku mierā. Nekustas. Neizvelk. Viņš ļauj man izjust, ka viss iekšā jau ir viņa. Un mani pārņem miers. Ne tāpēc, ka tas ir viegli. Bet tāpēc, ka es saprotu – es spēju. Tad es sajutu sevī kustību – lēnu, apļveida, piesātinātu ar lubrikantu un pacietību. Plašums. Mani muskuļi vairs necīnījās. Viņi apskāva viņa pirkstus. Un es… ļāvu tem tur būt. Ilgi. Dziļi. Laiks pagāja. Stunda? Varbūt vairāk. Bet neviens nesteidzās. Viņi gribēja, lai šis process iegravētos manī uz palikšanu. Un kad viņš beidzot izvilka — es tikai nopūtos. Klusā, pateicīgā, nespēcīgā skaņā.Vīriešu rokas mani atbrīvoja un es atlaidos guļus. Man deva laiku atgūties. Tad pirmais vīrietis ierunājas: “Šonakt tu vēl neesi gatava pilnībai. Bet tu gribi. Un tas ir pietiekami.” Otrs pamāja uz durvju pusi: “Šonakt ej. Mēs tevi vairs neturēsim. Pa dienu pati izlemsi. Vai vēlies pilnību. Ja, jā, tad nākamo nakti esi šeit. Mēs vēl dosim ziņu!” Viņi mani neapskauj, nepalīdz. Viņi vienkārši skatās, kā es pieceļos. Lēni. Smagnēji. Kā izmantota kuce. Palia. Es neģērbjos. Es tikai apmetu dvieli. Un kad durvis aizveras, gaitenī nav neviena. Bet es joprojām jūtu viņus. Uz ādas. Mutē. Sevī. Mana istabiņa. Sienas. Gulta. Es stāvu. Dvielis noslīd no pleciem. Es nepieliecos to pacelt. Es ļauju sev būt kailai. Es paskatos spogulī, kā pirmo reizi. Ne uz ķermeni. Uz klātbūtni. Manas acis... klusākas. Skatiens — padziļinājies. Plakstiņi smagnēji. Lūpas — mitras, bet mierīgas. Es apsēžos uz gultas malas. Ne gultā. Uz malas. It kā nepiederētu pilnībā šai telpai. It kā mani kāds aicinātu atpakaļ… prom no šeienes. Galvu pārpilda atmiņas. Ne kā attēli. Kā sajūtas. Viņu rokas — stingras, bet ne vardarbīgas. Viņu skatieni — dziļi vilinoši. Viņu klusums — visskaļākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Un kaut kur starp visām domām — ne jautājums: "Vai es gribu atgriezties?" Bet apziņa: "Es atgriezīšos." Pulkstenis rāda 6:32. Istabā ir vēl krēsla. Aizkarus neesmu atvērusi. Gaisma iekļūst caur tiem kā ēna, kas nelūdz atļauju. Esmu atgūlusies uz muguras. Ķermenis smags. Es jūtu viņus. Ar telpu sevī. Ar sajūtu, ka manī ir vieta, kur kāds bija. Un šī doma — ka kāds tur bija... ilgi... lēni... stingri... — Tā neizraisa trauksmi. Tā mani nomierina. Telefons — uz naktsskapīša. Es aizsniedzos, lēni, kā pēc kaut kā svēta. Ekrāns spilgts. Ziņojumi. Atgādinājums: “9:00 – Noslēguma seminārs. Piedalīšanās obligāta.” Es skatos uz tekstu kā uz kādu citu pasauli. Seminārs. Atgriešanās. Normālība. Nevaru. Nevēlos. Nepiederu vairs tur. Tāpēc atveru ziņu logu un rakstu: “Labdien, diemžēl man šorīt galvassāpes un neliels drudzis. Laikam esmu pārpūlējies. Atvainojos, ka nebūšu uz noslēgumu.” Sūtu. Bez nožēlas. Bez šaubām. Un tad vēl viens lēmums. Vēl klusāks. Vēl dziļāks. Zvanu uz viesnīcas reģistratūru. “Vai iespējams pagarināt uzturēšanos vēl par vienu nakti?” Darbiniece ir laipna. “Protams. Jūsu istabiņa brīva līdz rītam.” “Paldies!” Es nesapratu, kā aizmigu. Gulēju uz sāniem, apskāvusi spilvenu. Es nepamodos no trokšņa. Vienkārši acis atvērās. Mute — mazliet sausa. Ķermenis ieelpoja vēl pirms apziņa atgriezās. Un es zināju. Bez īsta domas formulējuma. Bez frāzēm. Vienkārši — es zināju. Es pieceļos. Lēnām. Nekādas steigas. Tā nav panika, nav skriešana. Tā ir gatavošanās. Gatavošanās priekš viņiem. Priekš pilnības. Es atveru somu. Viss tur ir. Duša skan, bet nepārkliedz klusumu manā galvā. Es mazgājos, attīrītos, lai taptu derīga. Es skatos spogulī. Skatiens mierīgs. Apakšējā lūpa nedaudz jūtīga. Acu kaktiņos ēnas no nepilna miega. Bet tur nav vairs jautājumu. Nav “vai”. Ir tikai “kad”.Esmu atpakaļ gultā. Ieslēdzu portatīvo datoru. Ekrāna gaisma mazliet apgaismo manu seju. Google. “Fisting. Safe technique.” “Beginner guide.” “Stretching limits.” Un es skatos. Ilgi. Klusi. Vairāk nekā vajag. Ne sevis uzbudināšanai. Bet sevis gatavošanai. Mana roka pieskaras vēderam. Manas kājas — neviļus mazliet paveras.Un mana doma — nevis “kāpēc?”, bet: “Kā es justos pilnībā aizpildīta?” “Ja viņi grib… es nebūšu tā, kas pretojas. Es būšu tā, kas atveras.”Tālrunis vibrē. Pulkstenis rāda 20:47. Ziņa. No viņiem. “Mēs gaidam. Visi trīs. Tas pats numuriņš. Tu jau zini, ko mēs gribam. Ja esi gatava, uzraksti to skaidri. Kuce!” Es skatos ekrānā. Teksts spiež kā plauksta uz kakla. Mana mute… nerunā. Bet pirksti jau raksta. "Es esmu gatava. Es esmu tīra. Esmu ar mieru iet tik tālu, cik liksiet. Es zinu, ka vairs nebūšu tāda pati. Un es to gribu." Es nospiežu “Sūtīt.” Un kad ziņa aizlido — klusums kļūst vēl smagāks. Jauna ziņa, no viņiem. Vienkārša. “Nāc!” Durvis atveras vēl pirms es paspēju pieklauvēt. Nav ne vārdu, ne sveiciena. Tikai viņu klātbūtne — blīva, silta, smaržo pēc alkohola un vīriešu ķermeņiem. Viņi jau bija iedzēruši. Tajā nebija ne agresijas, ne vieglprātības. Tā bija pārliecība. Viņi zināja, kas esmu. Zināja, kādēļ nāku. Viens no viņiem pienāk klāt. Norauj halātu. Es nepretojos. Ļaujos. Esmu atkal kails. Telpā viss jau sagatavots. Uz galda — anālais spekulums, kā ģinekologiem. Es jau zinu, ka tas domāts man. Un viņi arī — vairs negaida. Atkal tieku nospiesta četrāpus. Viņi man apkārt. Uz mana dupš-pežuka atkal tiek uzspiests lubrikants. Daudz. Šoreiz tas ir citādāks. Un viņi to apstiprina: “Šis tevi vairāk atslābinās!” Spekulums viegli iekļūst manī. Tiek pagriezta skrūve un tas paveras plašāk. Viņi skatās. “Sasodīts... viņa jau ieņem to labāk nekā jebkura cita kuce.” “Viņa pati to grib. Tas ir redzams.” “Nav vairs pretestības. Tikai vēlme.” Es jūtu viņu skatienus. Jūtu, kā viņi priecājas par manu klātbūtni, ne kā par ciemiņu, bet kā par instrumentu. “Tagad pastrādā ar savu muti, tā kā vakar!” Viņi apsēžas. Esmu starp viņiem. Un mana mutīte atkal sāk riņķa danci. Ar katru minūti viņu locekļi kļūst lielāki. Kad manā mutītē loceklis nomaina otru, spekuluma skrūve tiek pagriezta uz riņķi. Pēc katra locekļa jūtu, kā mana caurumiņa spriedze tiek palielināta. Tā tas turpinās, līdz skrūve jau veikusi sešus pilnus apgriezienus. Un es vairs nejūtu robežu starp savu ķermeni un viņu lēmumiem. Es tikai atrodos tur. Šajā mirklī. Plaša. Un gatava vēl vairāk.Istabā uz mirkli iestājās klusums. Tik dziļš, ka dzirdēju, kā viņu elpas saskan ar manējo. Spekulums joprojām turēja mani vaļā. Vēsi. Mehāniski. Nežēlīgi pareizi. Bet tas vairs nebija pietiekami. Tajā brīdī, kaut kas manī pateica — pietiek ar ierīcēm. Es vēlos vīrieša roku. Īstu, siltu. Un tā nebija prasība. Tā bija lūgšana. Mierīga. Tieša. “Es gribu jūs. Ar pirkstiem. Ne šo. Es gribu jūsu rokas.” Viņi nebija pārsteigti. Viņi paskatījās viens uz otru. Un klusībā pasmaidīja, it kā saprastu, ka šis ir brīdis, ko viņi gaidīja — kad es pati lūdzu. Spekulumu izņēma lēni. Tas izslīdēja ar mazāku pretestību nekā tika ievietots. Mans ķermenis bija silts, gluds, mitrs. Lubrikants klāja visu manu dibentiņu. Bet viņi pielēja vēl. Dāsnāk. Viens no viņiem izsmērēja to uz savas rokas, uz pirkstiem. Bagātīgi. Līdz elkonim. Viņi nedomāja taupīt. Pirmie trīs pirksti ienāca manī gandrīz bez pretestības. Muskuļi... vienkārši pieņēma. It kā būtu gaidījuši tieši šo formu. Pirksti iespiedās. Pagriezās. Nedaudz pakustējās. Un viss mans ķermenis rezonēja. Ne caur sāpēm. Caur sajūtu — "tas ir tik labi."“Nav vairs stingruma,” viņš ierunājās, vērojot, kā mana elpa mainās.“Viņa nevis ļaujas — viņa piedāvā.” Es jūtu trīs pirkstus sevī, tie ne tikai aizņem vietu. Tie paplešās. Rada telpu. Tad pievienojas ceturtais pirksts. Lēni. Pacietīgi. Es nejūtu, kā to iestumj. Tikai pamanu, kad esmu jau pieņēmusi. Un šis posms ilgst mūžību. Mani gurni pulsē. Un laiks beidz pastāvēt. Es nezinu cik ilgi tas vilkās. Es tos tikai turēju, es tos ieņēmu. Es tos gribēju. Un vīrieši saprata — drīz, tas notiks jau drīz.Es vairs neko nelūdzu. Neteicu. Bet mana elpa, mans ķermenis, mana pieņemšana — tā teica visu manā vietā. Spediens. Pārtraukums. Spediens. Man aizraujas elpa. Viņa plauksta… neapstājas. Mani pārņem pilnība un es saprotu - tas notiek. Es jūtu… kā viņa plauksta pazūd manī. Ne pirksti. Plauksta. Visa. Pēkšņi viss bija savādāk. Ne vairs spiediens. Bet klātbūtnes pilnība. Manas kājas trīcēja, bet es nekustējos. Mugura izliecās. Mute pavērās pati. Ne skaņai. Sajūtai. Un viņi skatījās. Sajūsma. “Viņa to ieņēma… pilnībā.”“Redzējāt, kā viņa ieelpoja?”“Tas bija brīdis. Viņas punkts, no kura vairs nav ceļa atpakaļ.”Divi no viņiem paņēma glāzes. Vēl viena tika pielieta. Un — iedota viņam, tam, kura plauksta bija manī līdz locītavai. Viņš pasmaidīja. Pārliecināti. Lepni. Un, neaizvelkot roku no manis, viņš paņēma glāzi otrajā rokā. Viņi pacēla tās. Saskandināja. “Par Paliu. Par šo brīdi. Par to, ka viņa kļuva par īsto.” Viņi iedzēra. Bet es elpoju. Joprojām piepildīta. Joprojām plaša. Un tajā tostā bija viss. Svinēšana. Un klusais apliecinājums, ka es vairs nekad nebūšu tāda kā agrāk. Viņi tikai skatījās. Tīksminājās. Un es tikai elpoju. Sarunas atsākās.“Bet, tomēr tas ir neticami,” viens teica. “Viņa neiebilda ne uz sekundi,” otrs piemetināja. “Viņa ir stāvoklī,” trešais iesmējās. “Stāvoklī ar mani.”Un tad pirmais pieliecās tuvāk. Un ierunājās, tik tuvu, ka elpa pieskārās maniem deniņiem. “Tu atļausi to izbaudīt arī pārējiem, vai ne? Tādas kā tu, nedrīkst palikt tikai vienam. Tu esi… pārāk izcili pieejama.” Es tikai apstiprinoši pamāju. Tāpēc, ka nevajadzēja vairs nevienu vārdu. Es jau esmu iegūta. Viņš būs tikai nākamais.Un vakars pārgāja naktī. Izpriecas turpinājās. Katrs no viņiem atkārtoja to, ko pirmais bija iesācis. Un es — katru reizi elpoju citādi. Katru reizi ļāvu citam sevi izbaudīt. Pēc katra no viņiem tika paceltas glāzes. “Par šo ķermeni.” “Par šo neatkārtojamo pieredzi.” “Par viņu. Par Paliu! Par mūsu lellīti!” Nakts turpinājās, kā leļļu teātris, kurā vienīgā lelle vīriešu rokās un uz tām biju es. Es neatceros cik reizes tas notika. Cik rokas bija manī. Es tikai zināju, ka viņi visi bija manī un vairākkārt.Agrs rīts. Esmu savā numuriņā. Sēžu gultā, kaila. Manas kājas pieskārās grīdai lēni, it kā vēl šaubītos, vai tai drīkst uzticēties. Aizgāju līdz spogulim. Skatos uz sevi pilnā augumā. Mana roka nolaižas starp kājām, pie caurumiņa… tur vairs nav iepriekšējās spriedzes. Tur ir kaut kas mīkstāks. Atvērtāks. Pagriežos ar muguru pret spoguli. Pieliecos. Apskatu. Tur, kur reiz bija ciešs saspringums, tagad bija… savāda forma. Noslēgta, bet mazliet gareniski, kā formēties sākusi vagīna. Noteikti ne tas, kas bija. Un tas mani nesatrieca. It kā ķermenis pats teiktu: "Šī tagad esi tu." Es pieskāros. Viegli. Ne stimulācijai, bet atzīšanai. Un klusībā čukstēju: “Tu esi tāda, kādu viņi tevi izveidoja. Un tu esi – man piemērota.” Spogulis neatbildēja. Tas tikai atspoguļoja manas acis – pirmo reizi patiesi apmierinātas.Mašīna ripo. Asfalts skrien zem riepām. Spogulī mana seja — klusa. Mierīga. Ne maska. Paliekas no nakts. Un es braucu… Uz vietu, ko saucu par mājām. Bet jautāju sev: “Kas tajās atgriežas?” Ne vairs Pauls. Tā ir Palia, izstiepta un izmantota, bet ne iznīcināta. Rokas uz stūres. Sēdēšana — mazliet apgrūtināta. It kā auto sēdeklis pieskartos tieši tur, kur nakts mani padarīja īstu. Domās… viņu balsis. Fragmenti. Katrs bedres trieciens, sūta mazas trīsas manī, atgādina: “Tu spēji. Tu to izdarīji. Un tevi ieguva pilnībā.” Un es jūtu… tukšumu, kas nav izsalkums. Bet telpa, kurā viņi bija. Un varbūt vēl kāds būs. 1655 0 2 месяцев назад
- Zīmogs uz pieres. Es esmu Pauls. Man ir četrdesmit trīs. Precējies, vīrietis, kas no ārpuses ne ar ko neizceļas. Stabils darbs, sieva, dzīvoklis. Ikdiena kārtīga, sakārtota. Tāda, kādu no manis vienmēr gaidīja. Tāda, kādu pats reiz ticēju, ka vēlos. Bet aiz šīs fasādes… ...aiz šī vīrieša smaida, kamēr sieva runā ar draudzenēm pa telefonu… ...aiz šī soļa uz darbu ar mapi padusē un tālruni kabatā… Tur dzīvo kaut kas cits. Tur dzīvo kluss čuksts, ko es ilgi saucu par “nogurumu”. Nepiepildīta vieta, kurai trūkst… nevis mīlestības, ne laimes — bet atļaujas nolrist uz ceļiem.Es nezinu, kad tas sākās. Varbūt toreiz, kad es internetā netīšām uzgāju pirmo blogu. Tādu, kur kāds vīrietis bija aprakstījis, kā viņa sieva viņu pārvērta — nevis fiziski, bet iekšēji. Par niecību. Par klusējošu kalpu. Par kaut ko mazāku. Es turpināju lasīt. Naktīs. Klusi. Neelpojot. Ar vienu roku uz peles, otru — sev biksēs. Un ar laiku es sāku saprast — es negribu būt tas, par ko mani visi uzskata. Es negribu būt noteicējs. Es negribu būt alfa-tēviņš. Es negribu būt pat vīrietis. Es gribu būt kaut kas, kam pasaka priekšā, pavēl. Es gribu būt beta-apakšējais. Nē — vēl zemāks. Ne burts, bet tukšums bez vārda.Es sāku domāt... kas būtu, ja... ja kāds mani uzrunātu? Ja kāds man pavēlētu? Ja es nespētu atteikt? Nevis tāpēc, ka nespētu fiziski — bet tāpēc, ka nepienāktos.Un šīs domas... tās kļuva par vajadzību. Sākumā tās bija tikai fantāzijas. Pēc tam — porno lapu apmeklēšana, bildīšu un video klipu pētīšana, onanēšana. Sākumā viss bija tikai par pakļaušanās un BDSM tēmu, tad pamanīju nejaušas bildes, kurās vīrieši — ne vīrišķi, bet kaut kā īpaši maigāki — bija uzvilkuši sieviešu apakšveļu. Krūšturi, stringi, augstpapēžu kurpes. Es nesapratu, kāpēc tās mani tā uzrunāja. No sākuma tās tikai vēroju, tad sāku saglabāt. Bija kaut kas... uzbudinošs tajā pretrunā. Vīrietis, kas neizskatās kā vīrietis, bet ar slēptu, nospiestu vīrišķību. Saturētu. Viltotu. Apklusinātu. Tieši tādu, kāds biju es. Un es sāku domāt — kā būtu, ja tas būtu es?Pirmajā reizē, kad es uzvilku sievas biksītes, manas rokas trīcēja. Es klausījos katrā skaņā no istabas, vai viņa nepamodīsies. Tas bija naktī. Es iegāju vannasistabā, pieliecos pie veļas groza… Un tur tās bija. Rozā, ar mežģīnēm. Tās smaržoja pēc viņas. Pēc sievietes, kura nekad nenojautīs, ka viņas vīrs vairs neeksistē. Es tās uzvilku. Un sajutu kat ko dīvainu — nevis vienkāršu uzbudinājumu, bet kaut ko līdzīgu padevībai, kā klusai kapitulācijai. Kā atzinumam: “Es neesmu tas, kas domāju, ka esmu.” Ne uzreiz, bet tajā mirklī, kad audums pieskārās manai ādai, kad gumija izstiepās ap maniem gurniem, kad mežģīnes aizsedza to, kas reiz bija vīrišķība… es jutu, ka mans ķermenis klusībā piekrīt. Nevis protestē. Bet atplaukst. No tās dienas es vairs nebiju tas pats Pauls. Tas bija neatgriezeniski.Sāku lasīt par šo tēmu. Meklēt stāstus. Sekot blogiem. Daži runāja par "sissy". Par lomu, kur vīrietis tiek pakļauts, pārģērbts, pārmācīts, pazemots un degradēts. Un es sajutu, ka tas... tas nevis biedē, bet vilina un ļoti uzbudina mani. Nevis kā rotaļa. Bet kā atzīšana. Es sāku iedomāties… Kā būtu, ja man kāds liktu uzvilkt krūšturi? Kā būtu, ja man kāds pavēlētu, kaut ko darīt? Kā rīkojumu, kuru nav tiesību apstrīdēt. Es vairs nebiju tikai "Pauls".Es sāku sevi saukt citā vārdā. Klusībā. Savā galvā. JŪLIJA. Vārdā, kas mani uzbudināja. Vārdā, kas man neļāva aizmigt. Vārds, kas man liek trīcēt pat tad, kad tikai domāju par to. Vārds, kas atvēra manī iepriekš aizslēgtu telpu, kurā Pauls nav gaidīts. Tas nebija tikai vārds. Tā bija mana jaunā būtība. Mana vājuma triumfs. Manas sievišķības uzvara.Kad tikai ar fantāzijām vairs nepietika, es sāku rīkoties. Man bija bail. Bet vēl vairāk — mani tas vilināja. Kā magnēts. Kā neizbēgams ceļš, pa kuru ejot tu zini — nebūs iespējas atkāpties un varbūt arī nevajadzēs.Pirmā lieta, ko pasūtīju, bija melna korsete ar zeķturu siksnām. Manas rokas svīda, kad pievienoju to grozam. Tad sekoja garās sieviešu zeķes ar mežģīnēm. Tad melnas biksītes ar it kā vagīnas izspiedumu, kurš ideāli slēpa manu, nu jau bijušo, vīrisķību. Tad legingi — zili, ar sarkaniem ziediņiem. Tik sievišķīgi, tik nepieļaujami......tik ļoti uzbudinoši.Kad atnāca pirmais iepakojums, es biju kā narkomāns. Asinis sita deniņos. Es to atvēru klusumā, kad sieva bija darbā. Pieskāros audumam. Paslidināju to pāri gurniem. Korsete bija stingra, satvēra mani. Zeķes iecirta augšstilbos. Kad man bija par maz es turpināju pasūtīt. Sekoja anālais dildo, melns, gluds un buttplugs ar pulti. Ar LED gaismām. Tāds, kas iemirdzas, kad aktivizēts. Kad es to pirmo reizi ievadīju sevī un iedarbināju... es vairs nejutu, kur beidzas mana sirds un kur sākas mana pazemība.Kļuva arvien grūtāk to slēpt. Katra jauna paciņa nāca ar spriedzi. Bet es nespēju apstāties. Es gribēju vēl. Es gribēju vairāk. Es gribēju, lai kāds man liek to visu nēsāt, pavēl to darīt.Līdz šim — tas bija mans slepenais rituāls. Bet iekšā brieda alkas pēc kontroles no ārpuses. Kāds, kurš redzētu mani tādu. Kāds, kurš man teiktu: "Uzvelc to. Atver muti. Sēdi, trīcot."Tā bija piektdienas nakts. Sieva bija izbraukusi pie draudzenes. Es biju viens. Un tas nozīmēja, ka es varēju būt īstais es. Ne slepeni. Ne uz brīdi. Bet pilnībā. Es pārslēdzu telefonu uz klusuma režīmu, aizvilku aizkarus un atvēru savu slepeno atvilktni. Tur bija viss: Melna korsete, legingi ar sarkanām puķēm, biksītes un mans rotaļlietu karalis – anālais plugs ar LED gaismu un pulti.Es vilku visu lēnām. Apzināti. Es nostājos pie spoguļa. Es paskatījos uz sevi un iečukstēju sev: "Tu neesi Pauls. Tu esi Jūlija."Es ieliku plugu. Sākumā lēni. Tad līdz galam. Kā sodu. Kā balvu. Kā zīmogu sevī. Kad ieslēdzu LED gaismu, mana mute pavērās bez skaņas.Tā sajūta – kādam piederēt, kaut arī neviena nav klāt – tā bija kā mīlestība caur pazemojumu. Un tieši tajā brīdī tas notika. Doma. Kā zibens. Kā nepabeigts darbs, ko vairs nevar nolikt malā. Es iedomājos... nevis saraksti, nevis flirtu, nevis spēli. Sludinājums. Tikai viens teikums. Nevis kā uzaicinājums. Bet kā piedāvājums sevi dzēst. Kā izmisuma kliedziens. Kā piedāvājums būt izmantotam.Un es iedomājos, ka kāds uzraksta. Nejautā neko. Tikai norāda vietu. Un laiku. Un es zinu, ka man būs jābūt tur. Nevis kā Paulam. Bet kā tukšai, uzbudinātai un trīcošai Jūlijai.Es sēdēju pie datora ar – plugu, korseti, sviedriem uz pieres. Ekrāns man pretī izstaroja bālu gaismu, bet mana dvēsele dega. Man vajadzēja sludinājumu. Bet vēl pirms tā – epastu. Ne savu īsto. Ne to, kas piesaistīts darbam, bankai, sievai. Man vajadzēja slepeno. To, kurā es neesmu Pauls. To, kurā es esmu kaut kas... ko citi vīrieši var izmantot. Bet kā to nosaukt? Es atvēru reģistrācijas logu un skatījos uz rindiņu “Username”. Tā mirdzēja. Tā gaidīja manu nodevību sev. Es sāku domāt. Ne pārāk acīmredzamu. Ne "sissytoy69" vai "bottomslut". Tādu, kas tikai tiem, kuri saprot, atvērs durvis uz manu būtību. Un galvā sākās ideju virkne: meekobject, trulybeneath, servantpulse, hiddenuse, cleanobedient? Man vajadzēja, lai šis vārds kļūst par manu simbolu. Par atslēgu, ko tikai īstie var atšifrēt. Un, kad beidzot ierakstīju vienu variantu un sajutu sevī trīci, es sapratu — tas būs tas (unspokenneed2025). Nesacīta vajadzība. Neredzēta kaisle. Un gads — 2025 — kad viss sākas.Kad izveidoju sev pastu gugles pakalpojumā, es sajutu, ka…, tā nebija tikai jauna adrese. Tā bija jauna identitāte. Jauna forma. Mana slepenā mute, caur kuru kāds mani beidzot varēs padarīt par neko. Kad e-pasts unspokenneed2025 bija gatavs, mani pārņēma dīvains tukšums. Es skatījos uz mirgojošo kursoru. Gatavs gaidīt vēstules, pavēles, vārdu “ierodies”. Bet… kā mani uzrunās? Man vajadzēja vārdu. Ne tādu, kas kliedz: “Es esmu sissy!” Bet tādu, kas čukst: “Es vairs neesmu viņš.” Es sāku meklēt. Kaut kas, kas atgādina Paulu. Kaut kas, kas slēpj sevī Jūliju. Kaut kas, ko var pateikt… un es noliecu galvu domās.Manas skices un domas: Pia – no "Pauls" un "Jūlija", maiga, sievišķīga. Pali – mazs, niecīgs, neitrāls. Jupi – rotaļīgi, bērnišķīgi, bez dzimuma. Lija – it kā parasta sieviete, bet arī – asara, vājums. Piji – mīksts, kā iečukstēts vārdiņš kaklā. Lulja – viņa, kas dzimst no “Pauls”. Palia – vārds bez dzimuma, bet jūtams maigums. JuliP – kodēts “Jūlija no Paula”. Pula – bīstami tuvu, bīstami netīrs.Es murmināju tos sev. Izrunāju. Iekšēji. Tad skaļi un kādā brīdī... viens mani apstādināja. Palia. Vienkāršs. Ne pārāk uzkrītošs. Bet – tikai es zinu, ko tas nozīmē. Pauls. Jūlija. Pazemība. Viss vienā vārdā. Viss, ko var pateikt, skatoties man acīs un sakot: "Palia, uz ceļiem!" Kad es to ierakstīju kā e-pasta parakstu, man nokrita pēdējā maska. Un es čukstēju sev: "No šodienas... es esmu Palia."Tagad, kad es beidzot atļāvos sev to atzīt — ka vairs neesmu tikai iedomās, tikai slapjos sapņos un vārdos pie spoguļa — es sapratu: man jāiet ārā. Nevis ārā pasaulē. Bet ārā no sevis. Es gribēju, lai mani atrod. Un tam bija tikai viena vieta, kas šķita pietiekami nerātna, pietiekami tieša, bet vēl arī manis neskarta — gribu.lv.Es biju apmeklējis to jau iepriekš. Lasīju. Uzbudinājos. Iedomājos, kā būtu, ja viens no tiem sludinājumiem būtu par mani. Vai... no manis. Šoreiz es nenoslēpos. Es uzspiedu "Reģistrēties". Un tad atkal pienāca tas brīdis, kas lika man apstāties. Lietotājvārds. Tāds, kas nerunā klaji. Bet saka visu, kas jādzird. Es domāju. Ilgi. Rakstīju un dzēsu. ServantWish? – pārāk sirsnīgi. QuietHole? – pārāk kliedzoši. BoyToBelow? – interesanti, bet pārāk konkrēti. BendMe? – gandrīz… JustThere? – pazemīgi. Halfman? – skarbi, bet kaut kas uzrunājošs. MuteLust? – gandrīz poētiski. NoControl? – manā sirdī iedūra. KneelingSoul? – jau bīstami tuvu. OnTheKnees. Un tur tas bija. OnTheKnees. Ne vārds. Pozīcija. Piederības akts. Kad es to ierakstīju un reģistrējos, manas rokas trīcēja. Tas bija tik neticami tieši un tomēr — tikai tiem, kuri zinās, kā to lasīt. Un tagad tas bija oficiāli:“Sveiki, OnTheKnees – jūsu profils ir izveidots.” Es biju reģistrēts pazemībai. Un pasaule tagad varēja mani atrast. Kad profils OnTheKnees bija gatavs, es kādu brīdi tikai skatījos uz tukšo sadaļu: “Par mani.” Tā bija kā balta siena, pret kuru man bija jāizkliedz viss, ko gadiem esmu slēpis. Bet ne kliedzot — čukstot. Tik, cik vajag, lai kāds, kurš prot klausīties, saprastu. Es sēdēju ilgi. Rakstīju vārdus. Dzēsu. Rakstīju atkal. Es gribēju būt neredzams, bet uzrunājošs. Nelasāms visiem, bet neizbēgams tam, kurš zina, ko meklē. Un tad tas nāca.Vārdi, kuri plūda no manis kā pazemības rituāls. Es tos uzrakstīju un nespēju dzēst.***No ārpuses — klusums. No iekšpuses — nemiera kaisle.Es esmu vīrietis (varbūt vairs nē?), kurš pārāk ilgi nesis sevī vēlmi tikt pakļautam.Neesmu aktīvs. Neesmu skaļš. Esmu paklausīgs. Un saprotu savu vietu.Ja tu māki klausīties starp vārdiem, Tu dzirdēsi čukstu: "Es esmu gatavs nomesties ceļos un..."...un tālāk saki Tu.P.S. Man ir arī savi TG blogi par Sissy un Cuckold tēmām. Ja interesē, uzraksti privāti.***Kad es nospiedu “Saglabāt”, es sajutu, ka viss istabā kļuva klusāks. Nevis tāpēc, ka pasaule apstājās. Bet tāpēc, ka tas beidzot tika pateikts. Vairs neviens nevarēs teikt, ka es neko nemēģināju. Šis bija mans pirmais solis uz ceļiem. Un manas rokas trīcēja… Pienāca nākamā piemērotā diena. Tā bija parasta un tomēr neizbēgama. Es sēdēju viens. Sieva atkal pie draudzenes. Es it kā atpūtos no rutīnas. Bet es jutu… Šī diena bija citāda. Šī diena bija... kā vilkšana pretī bezdibenim, kurā es jau sen gribēju lēkt. Manī brieda spriedze. No rīta vēl tikai domāju. Vēl šaubījos. Bet pusdienlaikā — vairs nē. Es gribēju tikt atklāts. Ne kā Pauls, bet kā tas, kas slēpjas aiz vārda OnTheKnees. Es atvēru portālu. Rokas drebēja, sirds sita. “Jauns sludinājums”. Bija jāievada teksts. Es skatījos uz balto logu un lēnām sāku rakstīt. Vārdi nāca paši. Tā nebija radošuma izpausme. Tā bija atklāta padevība.***Čau. Esmu parasts puisis, kurš sapņo tikt salauzts un izmantots. Esmu gatavs būt tava rotaļlieta. Pakļauts. Kluss. Naktī no 22. uz 23. datumu, ap pulksten trijiem, varu ierasties neuzkrītošā vietiņā. Tavs vienīgais uzdevums – norādi vietu. Es būšu tur. Pazemīgs. Trīcošs. Gatavs pakļauties. Pirmajā reizē – iespējama orāla apkalpošana. Es piederēšu tam, kurš mani pieņems, noliks uz ceļiem un salauzīs.***Kad es beidzu rakstīt, bija tikai klusums un es. Un es nebiju vairs Pauls. Es biju OnTheKnees, kas lūdz nevis sarunu, bet tikt izmantotam. Es nospiedu “Publicēt”, un istabā uz mirkli palika pavisam kluss. Pat ledusskapis, kas parasti dūc fonā, it kā aizturēja elpu. Tikai es — un šis tukšais, dīvainais siltums manās krūtīs. Kā vainas un uzbudinājuma sajaukums. Ekrāns pret mani staroja balts. Sludinājums bija dzīvs, tas tur bija. Mani vārdi, manas alkas, es pats. Un tagad to var redzēt… jebkurš. Es atslīgu krēslā. Pieskāros sev pār ceļiem. Manas plaukstas bija mitras. Elpošana ātra. "Es esmu izteicies. Es vairs nefantazēju."Es domāju: “Un, ja neviens neatbild? Un, ja atbild? Kas, notiks?” Un vēl dziļāk: “Un, ja es nespēšu? Un, ja es būšu pārāk mīksts, pārāk vājš, pārāk... patiesi pazemots?” Bet tas bija neizbēgami. Man vajadzēja šo brīdi. Man vajadzēja šo gaidīšanu. Tā bija kā pirmā nakts pirms Paula iznīcības, kā klusums pirms vētras. Un tieši tas bija visuzbudinošākais. Neziņa, noklusējums, potenciāls. Es skatījos pulkstenī. Trīs minūtes kopš publicēšanas. Es vēl neelpoju pilnībā. Manā vēderā – tauriņi. Kā pirmās sāpes pirms piedzimšanas. Un kaut kur zem ādas… ...kāds sāka čukstēt: "Tu jau esi ceļos, Palia. Tagad tikai atliek gaidīt, kad kāds nāks tevi salauzt."Bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas. Es biju jau gandrīz atmetis cerību. Manas domas staigāja riņķī kā sapņi tukšā istabā. Un tad plink, paziņojums, 1 jauna vēstule. Rokas uzreiz kļuva aukstas. Sirdī iedūrās. Es atvēru. Viņa ziņa bija īsa: "Tā tu sevi reklamē, Palia? Tik smieklīgi poētiski, ka gandrīz noticēju. Tu gaidi, lai kāds tevi 'salauž'? Un ja nu salauž bez jautājumiem, sissy?" Es jutu kā asinis pieplūst vaigos. Viņš mani sauca vārdā, ko izvēlējos sev. Bet ‘sissy’ skanēja pazemojoši. Un viņš to zināja. Es nezināju, vai atbildēt uzreiz. Bet manas rokas jau rakstīja. Pirksti drebēja.Es: Jā, es gaidu. Es to nopietni. Ja tu esi tas, kas saprot, tad… es esmu gatavs.Atbilde atnāca momentā.Viņš: "Tu esi gatava, nevis gatavs! Tu? Izmisusī Palia? Tu pat nevari uzrakstīt kārtīgi. Un vēl piedāvā 'orālu apkalpošanu'? Smuki teikts. Vai mute tīri izmazgāta?"Es noriju siekalas. Es nezinu, vai viņš bija dusmīgs vai vienkārši izbaudīja manu trīcēšanu.Es: ... tā ir tīra. Es tikai vēlējos būt noderīga. Pakļauta. Es varu…Viņš: "Tu vari? Ko tu vari? Rāpot? Čāpstināt kā kucīte? Tu domā, ka tu zini, ko nozīmē 'salaušana'? Tu esi tukša vēl pirms kāds tev pieskāries, Palia. Varbūt tieši tādu es arī meklēju. Klausies, ja plkst. 02:55 tu stāvēsi pie skatu torņa ar nolaistām acīm – mēs turpināsim. Ja nebūsi – nekad vairs neraksti."Es vairs nespēju mierīgi pasēdēt. Es trīcēju. Šī vairs nebija spēle. Un es zināju – es būšu.Viņš: "Piebrauksi no Rīgas puses. Pirms Aizkraukles — neliels ceļš uz meža pusi. Skatu tornis. Tev norādīšu vietu, kur stāvēt. Tu apstāsies ar pakaļu uz ceļa pusi. Es jau būšu klāt. Es skatīšos. Neko neteikšu. Kā tu būsi ģērbta?"Es: "Zili legingi ar sarkanām puķēm. Melnas apakšbiksītes, tādas… ar vagīnas formu. Pelēka sporta jaciņa virsū. Bez krūštura. Tikai korsete apakšā."Viņš: "Tev ir anālais plug?"Es: "Jā, man ir. Anālais plugs ar pulti un LED gaismiņu. Viņš vibrē. Mirdz. Es viņu mīlu… kad esmu viena."Viņš: "Ok. Tas būs tevī, kad atbrauksi?"Es: "Jā, ja pavēlēsi. Es vēlos, lai tas ir manī… tieši tev dēļ."Viņš: "Tas būs tevī. Bet izslēgts. Pulti – paņem līdzi."Es: "Jā, bet… Tā būs mana pirmā reize. Vai es drīkstu paņemt līdzi arī maisiņu ar parastām drēbēm, ja… ja es nespēšu?"Viņš: "Labi, mīkstais! Tu atbrauksi pēc manis. Es jau gaidīšu. Tev nevajadzēs meklēt. Tu redzēsi mani. Es klusēšu. Tu rādīsi sevi. Aizdedz cigareti. Pastaigā ap auto. Lēni. Ja, tu būsi pieņemama, es palikšu!"Es: "Jā… Es saprotu. Un… es būšu tur. Kā solīts. Es vēl nezinu… Kad atbraukšu… ko tieši man būs jādara? Kad tu būsi tur? Lūdzu… tikai, lai es zinu…?"Viņš: "Ja es tevi apmierinu – tu noliec cigarešu paciņu un pulti uz savas mašīnas kapota. Tie paliek man. Tad ej uz torni, bez steigas, neskaties atpakaļ. Uzkāp pirmajā līmenī. Vēro. Ja es paņemu pulti – tu noliecies. Četrāpus. Ar pakaļu pret kāpnēm. Gaidīsi, kamēr es kāpju. Kad tavs plugs iemirdzēsies, tu būsi mana!"Es: "Jā… Es saprotu… Es jau jūtu to, ko vēl neesmu piedzīvojusi… Un… es pakļaušos."Viņš: "Tad pakļaujies tagad. Vairs nekādu jautājumu. Tikai klusums. Tikai ceļš līdz manai ēnai."Istabā bija kluss. Pārāk kluss. Es jutu, kā manas plaukstas svīst, pirms vēl esmu pieskāries drēbēm. Tās gulēja man priekšā — kā pavēles forma, nevis apģērbs. Zilie legingi ar sarkanām puķēm. Pelēkā jaciņa. Melnas apakšbiksītes ar viltus sievietes reljefu. Korsete, un kā pēdējais — plugs. Es vēl biju Pauls. Vārds. Seja. Ikdiena. Bet ķermenis jau nodevās citai formai. Es novilku kreklu. Bikses. Apakšbikses. Stāvēju kails. Paņēmu plugu un ievietoju. Tas iekrita manī, kā atslēga slēdzenē, kur tai ir jābūt. Manas rokas trīcēja, kad uzvilku melnās biksītes. Tās apķēra manu locekli kā izsmieklu. Kā tādu, kura nav jābūt. Es pievilku korseti. Stingri. Tā sažņaudza mani, padarīja sīkāku. Tad legingi, zili ar sarkaniem ziediem, kā manas vēlmes zīmējums uz augšstilbiem. Un tikai tad — ļāvu sev ieskatīties spogulī. Tur nebija Pauls, tur bija figūra, kas bija ceļā uz padevību. Tās skatiens bija mazs. Pazudis. Gatavs. Pults. Es to paņēmu. Maisiņā ieliku parastās drēbes. Viņš atļāva. Es nebiju stipra. Bet es braucu. Un viss, kas es biju — trīcēja kopā ar auto gaismām tumsā. Tumsa bija tik bieza, ka lukturi šķita nepietiekami.Ceļš — tik taisns un garlaicīgs, bet katrs metrs mani rāva tuvāk liktenim, kuru izvēlējos pati. Mašīnā bija silti. Pārāk silti. Manas plaukstas bija slapjas. Un ik reizi, kad kāja nospieda gāzi, spiediens plugā pavēstīja: “Tu vēl vari apgriezties. Bet tu negribi.” Rokas uz stūres bija viegli saspringtas, bet ne jau no satiksmes. Es domāju tikai par vienu — Vai viņš jau tur stāv? Vai viņš jau gaida mani? Un dziļāk: Vai viņš mani paņems? Vai viņš mani gribēs? Radio bija izslēgts. Pārāk daudz trokšņu galvā. Un katra doma tur kļuva arvien skaidrāka, arvien nežēlīgāka: "Tu vairs neesi Pauls. Tu tikai vadi viņa auto uz vietu, kur viņš pārtaps." Kad es iegriezos mazajā ceļā uz mežu, stūre bija smaga. Ne no svara, bet no apziņas, ka katrs šis pagrieziens aizved uz sevi pazemojošāku virzienu. Koki noslēdza debesis. Un lukturu gaisma metās garām zariem kā vainas domas, kuras tu it kā izstūmi, bet kuras atgriežas ar katru spogulī ieraugāmo atspulgu. Es pārbraucu pāri pēdējai izciļņainajai taciņai, līdz ieraudzīju viņu. Mašīna. Tikai siluets. Bet viņš tur bija. Manas krūtis bija saspiestas zem jaciņas, mans plugs bija piesātināts ar smagu sevis atdošanas sajūtu. Un, kad es apstādināju auto un izslēdzu gaismas, es sēdēju tajā tumsā, vēl pēdējo reizi kā Pauls, bet ar sirdī, jau kas cits.Durvis atvērās ar tik klusu skaņu, ka tas bija gandrīz sāpīgi. Vējš iešāvās man sejā ar aukstumu, kas šķita — nevis no dabas, bet no likteņa. Manas plaukstas palika sastingušas uz stūres, it kā vēl mēģinot neatdot sevi pašas izvēlētajam ceļam. Un tajā brīdī man patiešām gribējās iekāpt atpakaļ. Nevis fiziski. Bet eksistenciāli. Iekāpt atpakaļ sevī. Manā galvā atskanēja doma, tik klusa, bet tik kliedzoša: "Tu vari vēl. Tu vari vienkārši aizbraukt. Tevi vēl neviens nav redzējis. Tu vēl esi Pauls." Un šī doma trieca cauri visam ķermenim kā zibens no iekšienes. Manas kājas drebēja ne no aukstuma, bet no sava vājuma pēdējās cerības.Es tur stāvēju — vienā pusē atvērta auto durvju gaisma, otrā pusē tumšs mežs, un siluets, kas neko neteica. Un tieši tāpēc tas bija vēl spēcīgāk. Jo viņš neprasīja, lai es nāku. Viņš tikai bija tur. Un tas lika man atdoties. Es izkāpu. Viena kāja pēc otras. Lēni. Kad abas kājas pieskārās zemei, mana sirds pārgāja čukstos. Pulsējošā klusumā. Es aizvēru durvis. Tās aizvērās kā vāks virs pēdējās domas par “nē”. Un es elpoju. Dzirdēju sevi. Sajutu plugu sevī kā pulksteni, kas skaita sekundes atpakaļ. Es joprojām biju Pauls. Bet viņa ēna jau vilka mani sev klāt. Un es gāju — nevis pretī viņam, bet prom no sevis.Es aizdedzināju cigareti ar pirkstiem, kas vēl trīcēja. Sīks klikšķis. Liesma. Dūmu vilnis. Un viss, kas es biju iepriekš, — sadega pelnos. Es sāku staigāt ap mašīnu. Lēni. Tā, it kā sakopotu domas pirms brauciena. Bet es zināju, ko daru un es zināju, ka viņš arī zina. Viņš mani vēroja. Viņa siluets stāvēja netālu, dažu metru attālumā. Atspiedies pret savu auto. Un tad es viņu redzēju skaidrāk. Varbūt pārāk skaidri. Varbūt pārāk… nepiedodami tieši. Jauns, aptuveni divdesmit pieci. Viņa seja mierīga, neaizsniedzama, bet ne auksta. Tā bija vienaldzība, kas saka — "ja ne tu, būs cita." Viņa galva bija pilnībā skūta un šis mazais vizuālais trieciens mani satricināja no iekšpuses. Es nejutu bailes, es nejutu trauksmi. Es jutu spiedienu zem korsetes. Viņš bija ģērbies vienkāršā sporta kostīmā. Tā bija figūra, nevis personība. Dominants, ne sarunu biedrs. Un tas… tas mani padarīja vēl niecīgāku. Katru reizi, kad es ievilku dūmu, kad es spēru soli tālāk uz apli ap auto, es zināju, ka viņš to redz. Un katru brīdi es lūdzu, kaut viņš neapstājas vērot. Lūdzu, kaut vēl nebeidzas šis klusuma vērtējums. Lūdzu, kaut viņš izvēlas mani. Un es vairs nebēgu no šīs domas.Esmu izsmēķējusi. Vēl pēdējais vilciens — nevis nikotīns, bet cerības pēdējā elpa. Mani pirksti satver cigarešu paciņu, kreisajā plaukstā — pults. Mana gaita — ne ātra, ne lēna, kā iesvētīšanas ritms. Tas ir ceļš bez skaņām. Viņš stāv, joprojām nekustīgs, kā aizvērtas durvis, kas tomēr ved iekšā — tevī pašā. Es pienāku pie kapota. Virsmas atspulks rāda mani — svešu. Skatiens uz leju, galva noliekta. Es piepaceļu rokas. Tās mazliet dreb un es noliek cigarešu paciņu. Uz tās — pulti. Precīzi. Simetriski. Kā divi simboli. Iznīcinātais ieradums un nodošanās vadībai. Es vēl apstājos. Pēdējo reizi, tikai mirkli. Jo tur, pie kapota, palika viss, kas man vēl bija no Paula. Tad es pagriezos un gāju. Prom no paciņas, prom no pults. Prom no atbildības. Uz torni.Pakāpiens un vēl viens. Koka virsma čīkst nedaudz. Nekā dramatiska. Vienkārši — pierādījums, ka tava klātbūtne atstāj pēdas. Gaismas nav. Tikai silueti. Un klusums ir spiedošāks par jebkuru elpu. Kāpju. Lēni. Un tad sajūtu. Gurni. Tie viegli šupojas. Vienkārši... sievietes gaitā. Ne apzināti, ne tāpēc, ka cenšos, bet tāpēc, ka beidzot nelieku sev pretoties. Es kļūstu par to, kas manī šņukstēja visu dzīvi. Es ļauju ķermenim izteikties klusumā, kur neviena balss vairs netraucē. Esmu apstājies pirmajā līmenī. Tur, kur gaisma no zemes vēl piekļūst. Tur, kur signāls vēl jūt pulti. Stāvu, elpoju. Mans ķermenis, pats sev stāsta: “Es kļūstu par apakšējo.”Es redzēju. Netieši. Ar acu kaktiņu, ar elpas sasprindzinājumu, kas iezīmējās krūtīs kā spriedzes loks. Viņš pienāca pie manas mašīnas. Stingrs solis. Mērķtiecīgs. Bez šaubām. Viņš nekavējās, neapstājas — vienkārši paņēma. Viņa roka pacēla cigarešu paciņu. Tad — pulti. Precīzi tā, kā mēs bijām vienojušies. Bez neviena vārda. Bez skatiena. Tikai klusa, nežēlīgi skaista pieņemšana: "Tu esi derīga." Es aizvēru acis tikai uz mirkli. Un tajā mirklī es sev teicu — tas ir noticis. Atpakaļceļa vairs nav. Es biju paņēmusi šo ceļu, es to noslaucīju sev zem kājām un nometos uz tā ceļos. Burtiski. Es noliecos. Tā, kā bijām vienojušies – četrāpus. Manas plaukstas pieskārās koka klājumam. Ceļi balstījās, kā būtu meklējuši šo vietu visu dzīvi. Mugura dabiski noliecās. Gurni – atsegti, bet ne izaicinoši, pieņemšanā. Un tad viņš nāca. Pakāpiens. Otrs. Tuva klātbūtne, ko nejūt ar ādu — bet kaut kur dziļāk. Un tad — tas notika. Plugs iedegās un iedūcās manā miesā un mana miesa... atbildēja. Manas acis neskatījās, mute klusēja. Bet ķermenis čukstēja sev: "Viņš mani izvēlējās. Un tagad es vairs nepiederu sev. Es esmu viņa." Plugs dūc. Es stāvu četrāpus — instinktīvi, kā gaidīdama. Viņš pieiet. Nekādu sveicienu, nekādu ievadu. Tikai troksnis — saitītes čirkstēšana. Pavadiņa. Virs galvas sajūtu viņa roku, metāla klikšķis — ap kaklu. Zema balss: “No šī brīža tu tiksi vesta, kā kuce!” Viņš liek man piecelties. Ar stingru roku norauj pelēko jaku no maniem pleciem: “Šo tev vairs nevajadzēs. Vīriešu versija – beigusies.” Viņš pieliecas man klāt, atvelk legingus tieši virs pluga, tie viegli čīkst. Viņš izveido caurumu, izplēš to plaši vaļā. Plugs kļūst redzams. LED iemirdzas spožāk. “Parāde sākas, kucīt.” Klikšķis. Vibrācija. Plugs vibrē. Viņš redz. “Vai tev patīk būt izliktai apskatei, mauciņ?” Es nespēju atbildēt un viņš to nemaz negaida. Viņa roka satver manu zodu, atspiež manu muti vaļā. Izlietots, piepildīts prezervatīvs. Silts. Smaržo pēc viņa. Viņš ieliek to man mutē. “Tagad kāp augšā man pa priekšu. Turot šo savā mutē kā cienastiņu, kuce.” Es kāpju, ar prezervatīvu mutē. Viņš seko man aiz muguras. Ar pavadiņu, kas katru brīdi var mani paraut atpakaļ.“Tev patīk vai ne, sūkātāj?” Klikšķis. Cita vibrācija. “Neaizmirsti, ka tavs vienīgais darbs šobrīd ir trīcēt un rādīt man savu spožo caurumu.” Ar katru pakāpienu augstāk, pavadiņa pievelkas ciešāk. Viņa elpa uz kakla. Viņa smiekli man ausī. Un mute, pilna ar to, kas mani padarīja par neko. Pēdējais pakāpiens. Mugura mitra no baiļu sviedriem. Prezervatīvs joprojām mutē. Viņš nenoņem pavadiņu. Viņš neapsēžas. Viņš stāv. Un vēro. Viņš pievelk pavadiņu. Pavelk mani kā kuci uz balkona: “Skaties lejā. Tā bija tava pasaule.” Es paskatos. Mans dibentiņš izliecas, legingu caurums atklāts, LED mirgo starp vaigiem kā sirēna. Un es dzirdu tikai viņu, tikai viņa zemo balsi, kas vairs nejautā: “Tu zināji, kā tas beigsies, vai ne? Tu zināji, ka pēc šī, tu būsi tikai kuce. Nevis vīrietis. Bet, piesmiets sissy?” Viņš pavelk pavadiņu uz leju. Mana galva tiek spiesta tuvāk grīdai. Plugs dūc. Es esmu uz ceļiem. Nevis simboliski, bet fiziski. Kā priekšmets. Kā lieta. Kā grīdas daļa. Viņš nostājas manā priekšā. Viņa loceklis jau ir ārā. Viņš neko nejautāja. Viņš vienkārši izlēma: šī mute – ir domāta viņam. Prezervatīvs man mutē. Viņš paskatās uz mani: “Pagaidām izņem. Tu esi gatava reālajam saturam.” Es paklausīgi atveru muti. Prezervatīvs krīt ārā. Viņa roka tur man zodu. Viņa loceklis stāv kluss, bet draudošs. “Tu zini, ko jādara. Tev tas jādara pašai, kuce!” Es noliecos. Bez lepnuma. Bez kauna. Tikai mute. Un viņš. Un, kad es tuvojos, es zinu vienu: šis ir tas punkts. Viņa roka nevirza mani, tā tikai tura pavadu, mierīgi, stingri — kā atgādinājums, ka es neesmu šeit nejauši. Es noliecu galvu, mute atvērta, viņa prezervatīva garša vēl joprojām iekšā. Es nepieskaros viņam ar rokām. Es nepārvaldu šo rīcību. Es vienkārši pakļaujos tās loģikai. Manas lūpas pieskaras viņam. Viņš vēl nesaka neko. “Nesūkā kā padauza,” viņš beidzot šņāc. “Sūkā kā priekšmets, kuru izmanto vīrieši pēc darba. It kā esi tualete, ne kuce.” Es mēģinu neaizrīties. Mana elpa kļūst sekla. Plugs vēl joprojām dūc. Mani vaigi sarkani no pazemojuma, nevis piepūles. Viņš nospiež pulti. Plugā vibrācija sit sinhroni ar manas mutes kustībām. Un tas nav grūti. Tas nav sarežģīti. Tas ir skaudri dabiski.“Redzi? Tu nepretojies. Tavs ķermenis sen ir nolēmis būt par neko. Tu tikai mēģināji tēlot vīrieti.” Viņš ievelk elpu, ne aiz baudas, bet kā vīrietis, kas novērtē, ka ieguvis lētu, pakļāvīgu preci, kas nerunā. Viņš nenobeidz. Viņš neļauj man noticēt, ka būšu piepildīta. Viņš vienkārši izvelk savu locekli. Bez vārdiem. Bez paldies. Un mana mute paliek atvērta. Nevis kā gaidot, bet kā pieradināta tādai būt.Viņš neatkāpjas. Es vēl esmu uz ceļiem. Pavadiņa pie kakla. Plugā — viņa pulss. Viņš, neatraujot skatienu no manis vienkārši pāriet nākamajā līmenī. Viņa bikses nokrīt. Viņš izvelk vienu kāju no biksēm, tās paliek ap otras kājas potīti. Viņš pagriežas ar muguru, paceļ vienu kāju uz margas. Stāv virs manis. Kājas plati, ar rokām paplēšu savu dibenu: “Tu zini, kā kalpo netīras padauzas? Laizi!” Es pieliecos un sāku laizīt. “Neapstājies, kamēr es neteikšu. Tev vairs nav teikšanas!” Un es turpinu. Mute. Deguns. Ēna. Tikai viņš. Tikai šī brīža perversums. “Tagad tu zini, kas esi kļuvusi un tas ir tikai sākums tavam ceļam.”Viņš mani atgrūž, kad ir izbaudījis tik cik vēlas. Viņš uzvelk bikses. Bez ceremonijām. It kā nekas nebūtu noticis. It kā es būtu tikai elpa starp viņa nākamajiem soļiem. Es vēl esmu uz ceļiem. Neviens man to neliek. Bet es neceļos. Viņš izvelk cigareti. Aizdedzina. Pirmais vilciens — dziļš. Nevis relaksācijai, bet kontrolei pār klusumu. Viņš pietuvojas. Nostājas virs manis. “Uz ceļiem ir tava īstā vieta, vai ne? Paver muti... jā, tā. Atver plašāk.” Es paklausu. Mute. Klusa. Pieejama. Viņš ievelk dūmu vēlreiz. Izpūš tos manā sejā. Un tad… pirmā pelnu deva man mutē. Mana mute ir viņa pelnutrauks. Viņa skatiens tieši manī. Viņš izmet izsmēķi. “Neaizver savu muti. Nespļauj. Turi. Tu vēl neesi apglabājusi savu cieņu pilnībā.” Viņš pasper soli atpakaļ. Atskatās. Paņem savu izlietoto prezervatīvu. Ieliek to man mutē starp pelniem: “Pārkod to! Tu taču sapņo par tā saturu vai ne?” Viņš stāv man blakus. Nevis klāt. Viņš ir augstāk. Es zemāk. Es pārkožu to - mitrums. “Nerij, kuce! Paver muti!” Viņa spļāviens. Lēns. Pārdomāts. Sulīgs. Tieši man mutē. Viņš nesaka neko. Viņš tikai nolaiž galvu pietiekami tuvu, lai svars, kas nāk kopā ar katru pilienu, padarītu mani vēl dziļāk par to, kas jau esmu kļuvisi. “Jā... tā tagad esi tu. Norij! Labi! Tagad varam piefiksēt.” Viņš izvelk no kabatas flomāsteri. Es tikai dzirdu vāciņa klikšķi. Un viņa pirksti jau man pie zoda. Viņš paceļ manu galvu uz augšu. Skatās acīs, it kā cauri manai dvēselei. Un tad – viņa roka raksta. Uz manas pieres. Es neredzu. Es tikai jūtu. Katrs burts kā zīmogs. Kā vārds, kuru es vairs nekontrolēju. Viņš beidz. Nesaka, kas uzrakstīts. Apskatās. Vērtē. Viņš nofiksē skatienu. Tikai dažas sekundes. Tad neko nesakot, paņem manu jaciņu — un nomet to lejā no torņa.Tā, it kā tas būtu atkritums. Un tieši tā es jūtos, bet mani tas uzbudina. Viņš pieiet pie kāpnēm. Apstājas. Paskatās uz mani pēdējo reizi. Un ar skatienu, ne vārdiem, iznīcina pēdējo “Paula” palieku manī. Viņš dodas lejā. Es nekustos vēl dažas minūtes. Tikai, lai šajā klusumā paliktu vēl mirkli — šajā, kas bija mana pirmā īstā pazemojošā sagraušana. Tad es arī lēni kāpju lejā. Bez steigas, ar viņa uzlikto siksnu man uz kakla. Ar trīcošām kājām. Ar plugu vēl sevī. Ar viņa zīmējumu uz pieres. Kad es nonāku lejā, viņa auto jau sen ir prom. Neviena nav. Neviens cits to nezin. Jaciņa guļ turpat — netīra, samīdīta, kā atgādinājums par to, kas esmu kļuvis. Es paceļu to, uzvelku, bet zinu — tas vairs mani neaizsedz. Es iekāpju savā auto. Aiztaisu durvis. Aizslēdzu. Un tad es paskatos spogulī. Mana seja netīra. Lūpas un zods vēl mitrs. Un uz pieres — viņa uzraksts. ПЕТУХ. Man elpa apraujas. Es to izlasu vēlreiz. Un es pasmaidu. Ne aiz prieka. Aiz piepildījuma. Es esmu pazemots. Es esmu apzīmēts. Es esmu viens. Un es esmu laimīgs. Vai es to darītu vēlreiz? Jā. Un vēlētos krist vēl zemāk. Motors rūc. Tumsā es redzu tikai savas rokas uz stūres, savu atspulgu sānu logā. Un uz pieres — ПЕТУХ. Ne burti. Spriedums. Uz lūpām vēl pelnu, spermas, siekalu un viņa klātbūtnes garša. Plugs vēl ir manī, bet kluss. Es to sajūtu pie katra bedres uz ceļa. Es nejūtos netīrs. Es jūtos īsts. “Петух. Jā.” Es čukstu to sev. Ne tāpēc, ka kāds lika. Tāpēc, ka es izbaudu šī vārda smagumu. Un kaut kur dziļi sevī, braucot ar šo uzrakstu uz pieres, es smaidu. Jo es zinu, ka šī nebija pēdējā reize. Es to vēlos!!! 2970 2 2 месяцев назад
- Nūdistu pludmale Ir karsta vasaras diena. Kundze ir izdomājusi doties uz nūdistu pludmali,kādā kurzemes pilsētā. Viņas kalps ir pie auto stūres un viņi piebrauc cik iespējams tuvu pludmalei. Bet tik un tā līdz pludmalei ir jāiet, kādi trīssimt četrsimt metri caur mežiņu. Ik pa laikam ir redzams, kāds cilvēks, kurš nāk no vai iet uz pludmali. Viņš jau ir izkāpis no auto un grib paņemt Kundzes un savas mantas, lai dotos uz pludmali. Pēkšņi Kundze saka kalpam , ka viņam nevajadzēšot nekādu mantu un tā kā tā ir nūdistu pludmale, tad arī visas savas drēbes viņš varot atstāt mašīnā. Viņš iekāpa mašīnā un izģērbās. Kundze viņam lika pasteigties, bet viņš nevarēja saņemties izkāpt, jo ik pa laikam kāds gāja garām. No uztraukuma un Kundzes klātbūtnes viņa loceklis bija stalti saslējies un tas radīja vēl lielāku kaunu. Kundze atvēra auto durvis un teica, ka lai tagad viņš vaino pats sevi. Viņa sasēja viņa rokas uz muguras un atradusi vēl vienu auklu, viņa tās galu apsēja ap viņa olām. Nu viņš bija bija pilnībā viņas varā, jo nodevigā aukla neļāva atpalikt no Kundzes,kura gāja pa priekšu tērpusies vieglā topiņā, īsos svārciņos un pludmales čībām kājās. Vienā rokā viņai bija soma ar viņas mantām un otrā rokā aukla. Viņam vairs nebija laika domāt par kādu pārīti, kurš nāca pretī un diezgan skaļi iesmējās par redzēto skatu, jo viņa prātu bija aizņēmusi smilšainā taka ar skujām, kuras dūrās pēdās un aukla, kura neļāva atpalikt. Brīdī, kad apkārt nebija neviena cilvēka, Kundze pēkšņi apstājās. Viņa pacēla savus svārciņus zem kuriem nebija biksīšu, notupās un sāka čurāt. Beigusi to darīt, viņa nedaudz atliecās atpakaļ un pavēlēja viņam, lai viņš ar mēlīti sakopjot Kundzes pežiņu. Kad Kundzes prāt, tas bija izdarīts, nodevigā aukla atkal lika turpināt ceļu uz pludmali. Nonākuši kāpās varēja redzēt šur tur kādu kailu sauļotāju. Šajā brīdī viņam bija tik liels kauns, ka viņš labprāt tālāk neietu, bet Kundze viņu nepielūdzami veda tuvāk jūrai. Kādā vietā sauļojās divi vīrieši, kuri par redzēto skatu uzgavilēja un izteica ne visai pieklājīgas piezīmes. Pagājuši tuvāk jūrai Kundze izvēlējās vietu, kurā varētu sauļoties. Viņš domāja, ka Kundze viņu atsies, jo sāka nedaudz surstēt vieta ap kuru bija apsieta aukla. Bet Kundze tik noteica, ka lai vaino sevi, ka uzreiz neesot klausījis. Turpat auga arī palieli krūmi. Pieliekusi kādu zaru, Kundze piesēja auklu pie tā. Nu viņam bija jāstāv kājās, kā pie tāda kauna staba, kamēr Kundze pavedinoši izģērbās un izklāja pledu uz kura laiski atlaidās. Viņa loceklis joprojām bija stalti izslējies, jo skats kā saules stari glāstīja Kundzes kājstarpi, neļāva tam atslābt. Viņam bija sajūta, ka viņa kaunu redz visa pasaule. Viņš to pateica Kundzei. Kundze tikai pasmējās un teica, ka tas tāpēc, ka neklausa viņu. Pēkšņi viņa viņam jautāja, vai viņš esot sukājis pimpi. Viņš atbildēja, ka nav to darījis. Tad Kundze piecēlās un aizgāja pie abiem vīriešiem, kuriem pirmīt viņi pagāja garām. Viņš nevarēja sadzirdēt ko viņi runā, bet varēja redzēt, ka viņi visi par kaut ko smejas. Atnākusi atpakaļ viņa viņam teica, ka tagad esot lieliska iespēja un viņa gribot redzēt kā viņš sūkā pimpi. Viņam visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā, bet nebija jau kur mukt. Kundze izvilka no somas lakatiņu un aizsēja viņam acis. Tad atsējusi auklu no zara, viņa veda viņu pie jau redzētajiem vīriešiem. Pienākot tuvāk viņi teica, ka esot dzirdējuši, ka viņš esot nepaklausīga kuce, kurai vajagot iemācīt labas uzvedības manieres. Viņi lika, lai viņš nometas uz ceļiem. Viens no viņiem pielika savu locekli viņam pie sejas. Bet tā kā viņš nekad to nebija darījis un nevēra vaļā muti, tad vīrieši nolēma, ka vajagot viņu nedaudz pārmācīt un parādīt, kam domāts ir kuces pimpis. Viens no viņiem piegāja viņam no muguras un turēja, tikmēr otrs bija paņēmis no Kundzes auklu un nu cieši pievilka uz savu pusi. Izvairīties vairs nebija kur un viņa pimpis dabūja pirmo šāvienu ar plaukstu. Tam sekoja vēl viens un vēl viens un vēl. Kundze tik smējās un teica, ka lai viņš turot muti labi plati vaļā un esot laba kuce. Pēc pēriena pie viņa mutes atkal tika pielikts loceklis. Šoreiz viņš atvēra muti cik plati vien var un ļāvās, jo nupat dabūtā mācība darīja savu. Kā par brīnumu vīrietis nebeidza viņa mutē, bet teica, lai pasukājot arī draugam. Tad ierunājās Kundze un teica, ka arī grib viņa mēlīti. Viņa apgūlās zemē un pavēlēja viņam laizīt. Viņš noliecās pie Kundzes sulīgās kājstarpes. Kundze viņu aptvēra ar kājām un cieši pievilka sev klāt. Tikai tagad viņš saprata, kādā neapskaužamā situācijā viņš atradās. Viņa dibens bija stalti izsliets pret sauli, kura nu varēja tur iespīdēt. Bet tas nebija uz ilgu laiku, jo aiz muguras atradās divi vīrieši, kurus nupat viņš negribot bija uzbudinājis. Mēģinot tvert gaisu starp Kundzes sulīgajām lūpiņām, viņš sajuta, kādu pieskaramies savam dibena caurumiņam. Viņš sabijās ne pa jokam, jo neko tādu vēl nebija piedzīvojis. Neviens vīrietis viņu vēl nebija ņēmis. No uztraukuma, kauna un bezpalīdzīgā stāvokļa viņš centās izvairīties cik nu spēja. Šajā brīdī Kundze bija beigusi un ierosināja, ka varbūt kuci vajagot nopērt. Abi vīrieši bija vienas prāt un nu viņš dzirdēja kā gaisā kaut kas nošvīkst un sajuta sāpīgu dzēlienu sev uz dibena. Tad vēl viens švīksts un vēl viens un vēl. Kundzei no redzētā bija uznācis vēl viens uzbudinājuma vilnis un viņa iespieda viņa seju stiprāk savā kājstarpē. Žagara švīkstoņu nomainīja vīriešu pirksti, kuri centās ielauzties viņa caurumiņā. Lai gan bija mazliet sāpīgi un sūrstoši, bet šoreiz viņš bija paklausīgāks un ļāvās. Varēja just, ka pirkstus nomaina vīrieša loceklis, kurš ritmiskām kustībām lauzās ar vien dziļāk. No viņa vadiem un kunkstiem Kundze atkal bija beigusi. Viņa pastūma viņu nost no sevis un laimīga baudīja saules starus un skatu, kas norisinājās viņas priekšā. Nu viņš bija nedaudz brīvs no Kundzes tvēriena un mēģināja celties, lai kaut cik atbrīvotos no sava iekarotāja. Bet to neļāva darīt otrs vīrietis, kurš notupās un iespieda viņa galvu sev starp ceļiem teikdams, ka kucēm savi grēki ir jāizpērk un ka viņš arī gribot papriecāties. Kad abi vīrieši bija beiguši, viņam likās, ka ir pagājusi vesela mūžība. Viņš gulēja smiltīs, viņa dibens, loceklis un olas surstēja. No caurumiņa tecēja lipīgi silts šķidrums. Kundze viņam atsēja acis un lika piecelties. Abi vīrieši jau bija prom. Tad Kundze atsēja arī auklu un sāka masēt viņa locekli. Nebija ilgi jāgaida un arī viņš izšāva salūtu. Tad Kundze atsēja viņam rokas un noteica, ka viņš ir viena riktīga kuce un lai ejot uz jūru nomazgāties, jo ja pēc pusstundas nebūšot mašīnā, tad lai atkal vainojot pats sevi. 1810 0 2 месяцев назад
- Darba intervija Darba intervija. Šodien mana darba intervija. Pretendēju uz izpalīga amatu firmā. Sēdēju uzgaidāmajā telpā un nervozēju. Par darba pienākumiem uzzināšu šodien pārrunu laikā. Zinu tikai to, ka būšu izpalīgs vadošam darbiniekam. Aiz durvīm atskanēja uzaicinājums “ienāciet” Ieeju kabinetā. Pie galda sēž eleganta sieviete, kas vadīs darba pārrunas. Viņa mani nopētīja un jautāja: -Vēlies strādāt manā uzņēmumā par izpalīgu? Jā -Nu tad zini, turpmāk mani uzrunāsi “Kundze” Sapratu kundze -Jauki. Ātri mācies. Vispār jau vēlējos sievieti izpalīga amatam… Bet nu labi, esi gatavs mēģināt? -Jā kundze -Jauki. Turpmāk izpildīsi manus rīkojumus bez ierunām. -Sapratu kundze -Un tagad izģērbies kails -Klausos kundze Novelku apģērbu. Palikušas vēl bikšeles (šodien esmu uzvilcis stringus), pēkšņi atskan “ stop” -Patīk sieviešu veļu valkāt? -Jā kundze. -Ļoti labi. Būsi mana sekretāre, ar visiem meitenes darba pienākumiem ne tikai darba laikā… -Labi kundze -Un tagad lēnām atbrīvojies no tiem striķīšiem. Turpmāk manā klātbūtnē staigāsi bez biksītēm. Saprati? -Sapratu kundze. -Tagad pagriezies, lai varu tevi kārtīgi aplūkot… Paklausīgi, lēnām pagriežos ar rokām mēģinot piesegt locekli -Pacel rokas, un turi aiz galvas. Un tagad vēlreiz atkārto pagriezienu ap savu asi. -Klausos kundze -Jauki. Tā jau ir stipri labāk. Atliek vien piemeklēt atbilstošu apģērbu un kosmētiku. Un tad jau arī varēsim parakstīt darba līgumu… Kundze pieceļas un pieiet pie skapja -Aizver acis un gaidi pārsteigumu -Jā kundze Stāvu ar aizvērtām acīm, rokas turot aiz galvas un mēģinu iztēloties, kas pašlaik notiek…No šīs dīvainās pozas un nezināmā mans “draudziņš” sāk piebriest… Dīvainas sajūtas mani pārņem stāvot šādā pozā, un loceklis briest arvien vairāk… -Vari atvērt acis Uz galda stāvēja noliktas zeķes, kurpes, parūka un apģērbs. Kundze stāvēja blakus galdam. Nu varēju viņu labāk nopētīt. Eleganta blondīne, ģērbusies lietišķā kostīmā, uz acīm tumšas brilles. Kostīma žakete ar dziļu atvērumu ar grūtībām spēja noturēt viņas krūtis…Izskatās, krūšturi viņa nenēsā un labi redzami krūšu apaļumi. Pieguļoši svārki nedaudz virs ceļa… Kājas ietērptas melnās zeķēs, kājās kurpes uz ļoti augstu papēdi -Izskatās, ka es tev patīku…Neesi pārdomājis kļūt par manu izpalīgu? -Nē kundze, neesmu pārdomājis… -Jauki. Un tagad pienāc pie galda, izvēlēsimies tavu darba apģērbu… Pieeju pie galda. Kundze lēnām papēžiem klaudzot aizsoļo un nostājas man aiz muguras. -Nu tad sākam. Paņem zeķes un velc kājās Paņemu zeķes melnā krāsā un uzvelku. Zeķu silikona lenta cieši apņem manu kāju… -Jauki. Skatos, nav pirmā reize, kad pielaiko šādu apģērba gabalu… Nu tad turpinam. Tagad kārta krūšturim… Paņemu no galda krūšturi, protams, ja tā viņu var nosaukt. Vienas lencītes vien…Uzvelku Tagad manu ķermeni apskauj krūštura lencītes, zem krūtīm ādā iespiežas stīpiņas. -Tagad pagriezies, lai varu tevi aplūkot. Jauki…Kaut kas te nav īsti kārtībā… Saņemu rokas sitienu pa locekli. Saraujos no sāpēm un negaidītā pavērsiena -Manā klātbūtnē viņam jāstāv tikai pēc manas pavēles.Saprati? -Jā kundze -Būsi jau sapratis, ka par katru pārkāpumu saņemsi sodu…Ja būšu aizmirsusi tevi sodīt, tad pats dienas beigās man to atgādināsi…Skaidrs? -Jā kundze -Tagad ņem kuplos svārkus. Iesākuma nēsāsi šos, kamēr iemācīsies sevi kontrolēt.Darbojies. Uzvelku svārkus. Svārki ir ļoti īsi un knapi nosedz dibenu -Un nu kurpes Uzvelku kurpes. Kurpes ir uz augsta papēža un ir diezgan grūti nostāvēt. Kundze paceļ svārkus, un saņemu pliķi pa dibenu, tad vēl vienu -Nedzirdēju apstiprinājumu pēdējām komandām. Vai man jāzīlē ka esi sapratis? Turpmāk pēriena laikā skaitīsi sitienus, un teiksi “paldies kundze” Visu saprati? -Jā kundze. Sapratu. -Sākumā vēl paskaidrošu par ko saņem sodu. Vēlāk tā būs viela pārdomām, par ko saņēmi sodu. Un pašam būs jāpasaka, par ko saņēmi sodu. Saprati? -Sapratu kundze. -Un nu uzlaiko krāsaino parūku…pienāks laiks, varēsi nēsāt vienkrāsainu… -Klausos kundze Uzvelku parūku. Parūkas mati pieskaras maniem pleciem…Plecus pārklāj violetas šķipsnas… -Un nu žaketīti. -Jā kundze Uzvelkot žaketīti sajūta, ka tā stipri par mazu. Aizpogāju vienīgo pogu. Sajūta tāda, ja būtu krūtis, tās censtos par visām varītēm izkļut ārpusē Kundze pieiet pie galda, paņem lūpu krāsu un nostājas man pretī. -Nu skaistulīt. Uzkrāsosim arī lūpas. Sāksim ar maigajiem toņiem. Atkarībā no “darba” panākumiem pāriesim uz košākiem Kundze nokrāso manas lūpas. Paņem mani aiz locekļa un pieved pie spoguļa. Spogulī ieraugu “vieglas uzvedības meiteni”. Smukiņa. Loceklis piebriest vēl vairāk no redzētā un kundzes tvēriena. -Fū. Nekauņa. Patīk? -Jā kundze Kundze atlaiž locekli un roku pieliek pie manas sejas -Kāpēc kundzes roka ir mitra? Es tev atļāvu “siekaloties” -Nē kundze. Neatļāvāt. -Nu tad saņem pārsteigumu no manis. Kundze izvelk no žaketes kabatas maisiņu un izber tā saturu plaukstā. Atskan zvaniņu skaņa “dzin, dzin” -Atpogā žaketi. -Jā kundze Kundze paņem knaģīšus un piesprauž krūšu galiņiem. Atkal atskan “dzin, dzin” -Nu, esi gatava parakstīt darba līgumu mana kucīte? -Jā kundze. Esmu gatava -Ļoti labi. Soļo pie gada. Nostājies, kājas pleci platumā, ar elkoņiem atbalsties uz galda. Tev acu priekšā stāv darba līgums. Izlasi viņu skaļi -Klausos kundze. Sāku lasīt… Šī vienošanās tiek noslēgta starp Kundzi un viņas izpalīgu (turpmāk tekstā- “sissy”) no brīvas gribas un bez piespiešanas. Kundze apņemas: 1) Izskolot savu sissy par neķītru un piedauzīgu būtni, kura vienmēr ir gatava seksuāliem piedzīvojumiem. 2) Iestrādāt sissy caurumiņus, lai būtu gatava gan rotaļlietām, gan arī fiziskam kontaktam 3) Iemācīt sissy gūt orgasmu no orālas vai anālas izmantošanas 4) Par nepakļaušanos vai nolaidību Kundze soda sissy. Soda veidu un ilgumu nosaka Kundze 5) Kundze kontrolē sissy gan darbā, gan atpūtā. Kundze var pieprasīt video apliecinājumu sissy nodarbēm atpūtā. Sissy pienākumi: 1) Bez ierunām un vilcināšanās izpildīt Kundzes rīkojumus. Censties tos izpildīt pēc iespējas ātrāk un precīzi 2) Sissy nav tiesības pirmajai uzrunāt Kundzi. 3) Sissy darba laikā valkā tikai sieviešu apģērbu un lieto kosmētiku. Biksītes valkāt nedrīkst, arī no darba brīvajā laikā 4) Sissy jāvalkā kurpes uz papēža, kas nav zemāki par 10 cm. 5) Apmeklējot labierīcības, sissy darbības veic tikai sēdus. Sissy nedrīkst aizslēgt vai aizvērt durvis, ja nav bijusi Kundzes komanda 6) Kundzes klātbūtnē sissy nav tiesību skatīties uz Kundzi. Gaidot Kundzes rīkojumus, skatam jābūt vērstam vienmēr grīdā, roka turot aiz muguras 7) Ja Kundze vēlas veikt sissy apskati, sissy nostājas- kājas plecu platumā, rokas aiz galvas 8) Saņemot komandu vai sodu no Kundzes, sissy atbild “jā Kundze” vai “ paldies Kundze” 9) Turpmāk sissy nedrīkst masturbēt bez Kundzes ziņas. Locekli drīkst aizskart tikai ar diviem pirkstiem. 10) Sissy jāinformē Kundze par katru orgasmu, ko tā sasniegusi(apzināti vai neapzināti) 11) Sissy informē Kundzi, ja kāda persona vēlas iepazīties ar sissy. Kundze izlemj, vai iepazīšanās ir iespējama 12) Sissy dienas beigās jāinformē Kundze par saņemtajiem sodiem, un jāsaņem sods. Vienošanās sastādīta divos eksemplāros. Kundze nostājās man aiz muguras, tad ar gurniem piespiežas manam dupsim, ar krūtīm piespiežas manai mugurai. Lasot katru vienošanās punktu, kundze noskandina manus krūšu zvaniņus. No šādām darbībām ļoti uzbudinos, liekas, tūlīt beigšu. -Esi gatava parakstīt, mana kucīte? -Jā kundze Kundze uzšauj pa maniem dupša vaigiem. Tad paņem resnu flomasteru no galda, un iesprauž man dupša caurumā. -Tagad lasi vēl vienu reizi, un centies neizlaist rakstāmo no sevis. Ja izkritīs, sāksim visu no gala. Saprati kuce? -Jā kundze Lasot vēlreiz vienošanos un turot flomasteru dupsī, jūtu, ka pirmā spermas pile nopil uz grīdas… 2128 1 2 месяцев назад
- Krāpniece 3 Braucam mājās abi ar vīru. "Nez, kas viņam šodien noticis ... uz seksšopu aizveda, tāds dīvains. Gribošs, to var redzēt ..." paskatos uz viņu....uzmanīgi skatās uz ceļu, brauc prātīgi ..." smuks viņš man. Bet man gribas arī ko citu, tādēļ arī ielaidos ar darba biedru..." atceros dēku ar viņu arī atceros, kā vīrs pieķēra. "Nez ko viņš tagad iedomājies, tāds dīvains pēdējā laikā, īpaši jau šovakar." Esam apstājušies. Neesmu manījusi nemaz, ka esam iebraukuši lielveikala stāvlaukumā. Izbrīnā skatos ārā.... viņš mani pagriež pret sevi. Saņem manus vaigus skūpstam mmmm, tas ir tiiik firši. Ļaujos viņa kaislei, viņa lūpām. Jūtu, ka viņš grib mani. Es viņu arī. Kaislīgi skūpstamies. Ilgi. Jā, gribu viņu ... palieku jau mikla. Kaislīgāka, aktīvāka. Viņß mani glāsta arvien aktīvāk, glāsta manas kājas .... viņa plauksta slīd pa manām kājām, zeķe mazliet čaukst ... līdz viņš ticis zem maniem svārkiem, spēlējas ar zeķu maliņu mmmm, jūtu viņa glāstus brīžiem pa zeķi brīžiem pa manu kailo kāju tikai daźus centimetrus no biksītēm. Līdz arī tās tiek aizsniegtas. Es iiedegos kaislē. "Jāāāā ... gribu viņu" nodomàju un sākam skūpstīties vēl kaislīgāk. Nu jau iet karsti, viņš ticis līdz manām krūtīm, es ielaidusi roku zem viņa krekla .... līdz ar acs kaktiņu pamanu, ka tebir arī garāmgājēji .... velns, te tak lielveikals. Daudz nav, bet tomēr iet un nāk uz mašīnām .... Visi noskatās ..... es atraujos. Bet vīrs mani pievelk klāt, noskūpsta vēl un pavēloši iečukst ausī "Novelc biksītes un iedod man!". Atraujos pārsteigumā. Bet redzu, ka viņš nopietni. "Kas ir? Svešam vīrietim varēji izģērbties, bet man biksītes nevari pasniegt? Jeb viņš tevi neizģērbjot ņēma?" sarkastiski jautā. Jūtu, a nosarkstu ... atkak jau sāk par to pašu ... sāku dusmoties nu jau .... Bet viņš noglāsta manu kāju, iekšpusē ... palaiž roku zem svārkiem ... "Pavelc zemāk un es paņemšu. Un pēc tam iesim uz veikalu. Apskatīsimies ko garšīgu .... tikpat garšīgu kā tu." Paceļos mazliet .... jūtu, kā biksītes noslīd, viņš tās nislidina līdz pitītēm, paceļ manas kājas un novelk pavisam. "Ejam" lietišķi saka un kāpj ārā, vēl turēdams tās rokā. Tikai pa ceļam uz veikalu iebāž kabatā.Eju blakus, kamēr viņš to dara un jūtu, ka atkak piesarkstu. Šķiet, ka pilnīgi visi redz un noskatās, kā viņš iebāž biksītes kabatā. Šķiet, ka visi redz, ka es ar pliku dupsi te eju ... Kā transā eju viņam līdzi, bet viņš neko - paņem mani pie rokas, ieejam viena oēc tam cita veikalā, staigājam bezmērķīgi, ik pa brīdim viņš noglāsta manu dupsi. Atkal paņem pie rokas. Līdz ieejam pārtikas veikalā. Izstaigājam, pieejam pie vīniem .... Ak tad redz kas padomā, mmm, jā, tieši gribētos, nodomàju. Kaut ko foršu, visu šito aizmirst ... Bet tomēr nē, viņš iet tālāk, ārā .... kas tad nu ... Ieejam alko veikalā. Lēnām pastaigājamies. Cilvēku maz atšķirībā no pārtikas veikala. Šķiet, ka visi lūr uz mani, kā pilnīgi kaiku, šķiet, ka visu redz .... Vīrs nesteidzoties staigā gar vīna plauktiem....aostājamies, viņš aiziet man aiz muguras, saņem mani aiz gurniem un pievelk sev klāt "Nu, šo?" Laikam viņš domā vīnu, bet es nevaru skaidri domāt, jo jūtu viņa locekli, kas cauri biksēm man piespiedies pie dupša. Lielu un cietu. Mmm, jāāā, es arī viņubgribu! Bet vīrs iet tālāk. Atkal saņen mani un pievelk klāt ... "Tad varbūt šo?" Piekrītu uzreiz. Gribu ārā. Mājās !!!! Uff, beidzot viņs pie kāda ceturtā vīna paņem pudeli un ejam uz kasi..... Beidzot! Beidzot ejam. Man jau liekas, ka visa kājas iekšpuse mikla... tas viss tomēr TIK seksīgi!!! Pataustu panbrīdim svārku priekšpusi un aiznuguri, vai nav mana suliņa izspiedusies.... Šķiet, ka nē.... Ejot gar tualetēm saku, ka man tur vajag. Viņš nelaiž mani vaļā. Skatās .... " Atpakaļ nākot anes an savu krūšturi!" Ehh, lqmabāk nebūtu uzprasījusies. Bet viņš ti nopietni .... nja. Pie spoguļiem apskatosnuzbsaviem svārkiem. Priekšpuse ... pagriežos lai redzētu aizmuguri ... divas meitenes, tādas, studentu vecumā, krāsodamas lūpas skaļi pārspriež kā ies uz ballīti un ko darīs .... un noskatās ilgi uz mani. Ārprāc, atkal jau man liekas, ka visi visu redz un zin... Iemūku kabīnē, lai āri novilktu krūšturīti un tiktu mājās. Kamēr velku nost jakas un blūzi, saasināti dzirdu, ka dāmas staigā. Ienāk, iziet, kaut kur kabīnēs dzirdu, ka tiek vilkti svārki, taisīti bikšu rāvējslēdži, nočaukst biksītes, skan papēži, dzirdu visu darīšanu .. liekas, ka pasaulē nav citu skaņu ... "Laikam jūdzos ...." nodomāju. "Ārprāts, cik tālu esmu nonākusi, bet viss sākās ar pieķeršanu ...." saku jau nožēlot, ka biju neuzticīga. Pakojos atpakal. Krūšu galiņi piebrieduši kā ellē, vēl papildus sajūtu, kā berzējas gar blūzi un piebriest vēl vairāk. Iebāžu krūsturīti somiņā, velku jakas un ceru, ka neredzēs manus galiņu. Neviens. Pie spoguļa vēl apskatu sevi. Nja, neredzēs ... cauri divam jakām. Smieklīgi, kā es tā varēju iedomāties! Bet vispār skaidri padomāt nevaru!!! Trīcošu sirdi eju ārā. Viņš smaidot stāv turpat. Ne vārda nesakot izstiepj roku. Es pieeju, paveru somiņu, piesarksru jau atkal. Viņš diezgam demonstratīvi izvelk krūšturīti un iebāz kabatā. "Ejam! Braucam mājās!" BEIDZOT!!! Atviegloti nodomāju! Beidzot ejam uz mašīnu, lai brauktu mājās.!!!Vēl atceros, kā mulsi sēdēju mašīnā, viņš glāstīja manu kāju. Jutos kā pirmajā randiņā, nevis kā pēc 11 gadiem laulībā. Un tad gan sajutu, ka mani svārki kļūst mikli. Kā viņš tā māk mani novest līdz gribulim???!!! Bet vismaz dzīvoklī viss galanti. Palaida pa priekšu, koridorā puķe mani gaidīja, kaislīgi skūpsti, izģērba viņš mani turpat. Un es viņu. Gribēju kā raka un viņš mani arī. Turpat jau nevarēju noturēties, tikko atbrīvoju viņa priekšu, tā pieplaku viņa Lielajam Cietajam. Bet viņš saņēma manu galvu, piecēla kājās un nostādīja spoguļa priekšā. "Gaidi!" un iegāja istabā. Atgriezās un sāka man ap kaklu likt samta kaklasiksniņu. Ar riņķīti. "Šī būs tava padevīguma kaklasiksniņa. Kad tā aplikta, tu būsi tikai mana padevīgā meitenīte. Pakļausies pilnīgi visā. Un vispār turpmāk kļūsi paklausīga man, lai neakraidītu pie citiem viriešiem". Glāstot manas piebriedušās krūtis, viņš turpināja kaut ko par pakļaušanos, par paklausīšanu visam viņa vēlmēm, par pavēļu pildīšanu gan ārpus mājas, gan arī gultā un vēl kaut ko. Es tikai baudīju glāstus un visam piekritu. Līdz viņš mani veda istabā.Tā nu es tagad istabā uz gultas pakoju ārā šovakar seksšopā iepirktos labumus un nevaru acis atraut no tā, ko vņš salicis uz gultas - virves, pletne, rīkste, rokudzelži .... sāku saprast ko viņš ar pakļaušanos domāja ... bet nu jau vienalga.gribulis aizmiglo prātu :)Apsēžos uz gultas malas un koķeti skatos uz viņu. Gribu savu jauno vibratoru iemēģināt. Bet viņš mani pieceļ, neskatoties uz jau pavèrtajàm kājām. Noliek vibratoru gultā un liek salikt rokas aiz muguras. Tieku sasieta. "Tev visoirms pienākas kārtīgs sods un tikai pēc tam izklaides!" Tieku nolikta uz lielā, vecā rakstāmgalda. Sajūtu, kā krūtis pieskaras vēsajai virsmai. Mmm, ir labi. Nekas cits neatliek ka tikai ļauties kaut kam. Jūtu, kā viņa loceklis ieslīd manī no aizmugures. Skaļi ievaidos, saku, ka gribu viņu. Mm, ir ļoooti labi beidzot. Nolieku galvu uz rakstāmgalda, pievru acis un baudu VIŅU!!! Tā sapņoju par viņu, baudu viņa locekki, atceros veikalu un sekšopu. Līdz sajūtu, ka kaut kas iedzeļ dupsī. Iekliedzos. Viņš ir ķēries pie rīkstes! Tikai tagad saprotu, ka jau kādu brīdi viņš vairs nav manī bet gan ar rìksti glàstìja mani. Pirms sāka pērt. Bet es tik sapņoju. Un tikai tagad sāku just, ka rīkste tiek pa īstam darbināt un notiek skaitīšana. Ticis jau līdz trīs. Ar katru cirtienu sajūtu, ka uz dupša sāk svilt vēl viena strīpa, kas atgriež mani realitātē. Uz katra cirtiena ievaidos vai iekliedzos. Vairs jau neslēpju sevi un vienalga vai kāds dzird. Gribu lai viss ātrāk beidzas.Un vienlaicīgi, lai turoinās mužīgi. Jo esmu atklājusi, ka tomēr ir patīkami, ka varu uzvilkt savu vīrieti, ka viņam vairākas stundas *kopš seksšopa) stāv, ka viņš mani uzvelk līdz miklms sāk tecēt, ka man ir patīkami pakļauties un ka seksa gaidas tomēr ir baigi foršas.Viņš ir ticis līdz 10 un ieslidina atkal savu locekli manī. Gandrīz kliedzu no labsajūtas. Jūtu, ka esmu skaļa. Dupsis svilst, loceklis manī to kompensē.... skaļi ievaidos uz katra grūdiena. Līdz viņš mani paņem aiz sasietajām rokām un burtiski iemet gultā. Uzklūp virsū kā zvērs un atkal sajūtu viņa spēcīgos grūdienus. Šķiet, ka loceklis ir vienkārši milzīgs, aizpilda visu un atduras kaut kur dziļumā. No malas laikam izskatās kā porno filmā, vēl padomāju, pirms viņš beidz. Jūtu, kā viņš pulsē un beidz manī, piepilda mani ar savu silto.... iespiež mani gultā un nevar vien beigt drāzt, līdz pats nomierinās un loceklis atslābst. Es vārtos pa gultu un lūdzos, jo arī gribas beigt... grozu gurnus un dusi viņa priekšā, bet viņš tikai glāsta manu izdrāzto kājstarpi, kaitinot vēl vairāk... es tikai ceru, ka viņš atsies mani un ļaus izmantot jauno rotaļlietu .... gribās ..... 3063 1 3 месяцев назад
- Pārsteidzi Kārtējā bezmiega nakts. Rītausma vēl tālu, bet zilais ekrāns jau kādu laiku spīd. Ziņu lapas, īsie video…neder… Gandrīz vai neapzināti nokļūsti porno lapās, kur valda sviedri, elsas un izlaidība. Nemiers ķermenī kļūst arvien jaušamāks. Sludinājumu slejā rakstīts, ka gaida ciemiņu…varbūt mani? Varbūt nākamās dienas vakaru jāpavada citādi? Rakstu. Un pie sevis domāju, par neskaitāmajiem scenārijiem. Adresātu neesmu redzējis un vienīgais par ko var spiest ir ķermeņa bilde uz ko piedauzīgi lūkojos un domās sajūtu. Visa nākamā diena paiet ar domu par vakaru. Rīta agrumā saņemta īsa atbilde, gaidu. Koncertēšanās darbam sagādā arvien lielākas grūtības tuvojoties brīdim, kad jādodas.Ceļā pārņem raksturīgas trīsas par nezināmo, par neprognozējamo. Durvis.. kāpņutelpa un…pavērtas durvis. Gaida. Ienākot tumšajā gaitenī neviens negaida. Tikai balss, kas pavēlošā tonī liek noģērbties. Stāvot kailam, tiek saņemtas nākamās norādes un ceļš uz istabu jau tiek turpināts rāpus. Jā, vakars būs krāsains, partneris liela auguma, gaida, kad pierāpo. Sajūtas kā ielas meitai, kas atnākusi uz bezierunu kalpošanu. Par to liecina arī kakla siksna, kas tiek uzlikta. Ekstāze par nezināmo un nekontrolējamo ir īpaši salda. Starp plaukstu sitiena skaņām pa dibenu, vaidiem un neķītriem vārdiem tiek norādīts virziens…’Rāpo mauka’. Doma-kādēļ uz turieni? Bet jāpilda. Vannā iekāpjot, kļūst skaidrs, jo pēc notupšanās, viņa loceklis parādās no biksēm un pa ķermeni sāk tecēt urīns. Negaidīti, bet visā tēmā iederīgi un baudāmi. Loceklis tiek iestumts mutē, un līdz nav ieņēmis savu uzbudinājuma izmēru, galva ir stingri iespiesta partnera kājstarpē. Loceklis ir liels un bez rīstīšanās un siekalošanās ar to darboties neizdodas, bet partneris ir neiecietīgs stumjot to dziļāk rīklē. Abi ir aizgrābti ar procesu un jau kā afekta stāvolī ceļš uz gultu ar turpinājumu ir kā neatņemama vakara daļa. 2250 0 3 месяцев назад
- Šis tas Jau rakstiju ka patik ka ir biku bdsm man abam lejas ppusem kaa ari sekla dupsi atstata! Un var filmet bez sejas kaa daras ar manu lejas dalu ! Var ari siet rokas kajad dzados veidos un ar leju daudzko darit!!!!¡!!!!!!!!!!!!!!!!!¡! Kautkaaa daudz nerakstas pat vairs nezinu ko rakstit! Var kompanija ar manu leju darit daudzko patik fistings lejaa nez ko vel konkretaak rakstit jo loti patik sekla dupsi un darbibas ar lejas dalu ! Rakstu uz trubas tapec varbut ari kludas katra gad ceru kadam vai kadiem intereses 1322 0 4 месяцев назад
- One more Sissy story <3 pt2 Having left a bag with things in the hotel room, he ordered to wait, saying only that he would return in an hour and would not spare his slut.This excites and mobilizes me instantly... enema, shower, lightly put on makeup, do my hair. Now get dressed... In the bag there was a hard, waist-cinching corset, making my breasts and hips accessible, leather wristbands with carabiners so that they could be fastened together, ankle cuffs with carabiners, a collar with a leash and shoes with very high heels.When he opened the door, I had already been kneeling for almost twenty minutes and waiting for him at the door.He entered, smelled of smoke, only glanced at me and gave me a rather strong, but somehow gentle slap instead of a greeting. He jerked his coat off and threw it on the floor. With a tremor in my body, I thought that I could expect anything from him now. Afraid to look into his eyes, I obediently waited for instructions and excitement was already rising in me like a wave.He was clearly irritated and dissatisfied with something, he clasped the carabiners on his wristbands behind my back, and lifted my face by the chin:— Well, slut? Are you ready?— Yes, sir!— No! Not ready! Yet... He took a mouth expander out of his bag and fastened it on my head. He had never done this to me before, but I really liked it. He roughly patted my nipples, which had immediately become hard:— And... Some decoration...“What? Right away?” I shouted mentally, and he was already attaching clamps to my nipples and adjusting the pressure, he attached the chains from the clamps to the collar. The pain from the clamps instantly pierced my entire body and gave off a pleasant warmth in my lower abdomen. My legs were fixed with carabiners on the leg cuffs.— Excellent! Now let's continue! — with these words, he grabbed me by the hair and dragged me into the bathroom so that I could not even help myself with my legs, pushing off the floor. He jerked me to my knees in the shower:— Open your mouth and look me in the eyes, whore!With these words he took off his pants and pulled his slightly raised cock out of his underwear. A second later I felt a hot stream first hit my eyes and then straight into my mouth. He ordered me to swallow, but there was too much of it and some of it just flowed down my face onto my chest. I was weak and helpless in the hands of my Master and this thought excited me, despite such discomfort. Having finished, he grabbed me by the hair, bent down to my face and with the words. what an obedient slut I am, I received a few more spits and slaps. Then he straightened up and right in front of my face was his already tense cock. My helplessness and obedience excited him and he began to fuck my open and fixed mouth. With one hand he held my hair, and with the other he periodically slapped me when he took his cock out of my throat. His movements became more and more furious, the cock moved into my throat as far as possible. Periodically he lingered in my throat, blocking my breathing, it gave him extreme pleasure, and it seemed to me that I would faint from lack of air... Finally, he put his cock on my tongue and shot sperm into my mouth. Then he freed me from the mouth retainer and ordered me to lick his penis. I carried out the order with special diligence. Pleased with such diligence, he freed my arms and legs, removed the clamps from my nipples and ordered me to tidy myself up. When I got ready for the next stage of submission and moved on my knees, came to him with a submissive look, he was sitting on the bed in the room, examining the devices in the bag.- Get ready for a spanking, slut!I lay down on my stomach on the bed, he secured the leash from my collar on the other side of the bed, and my hands were tied there too. My legs were spread shoulder-width apart and fixed with a special stick-spacer. Quite satisfied with such immobility, he ran his fingers into my ass:- Yes, you are all wet!And he let me lick these fingers, which were in my lubricant.First, he used a multi-tailed whip. He began to spank from the legs, rising higher and higher with each blow. During the spanking, I only moaned dully, trying to restrain myself, because the pain was still quite bearable. This infuriated him, he doubled the force of the blow and the blow to the buttocks was so strong that I squealed and jerked my ass. Then he took the belt and the spanking continued only on the buttocks and lower back not covered by the corset. When the belt lay on its edge, cutting the skin, I screamed. Tears ran down my face."Well, now for dessert!" he said, putting the belt aside, and waved an anal masturbator with five balls on a hard handle in front of my face. At this point I already regretted that I was so exposed to him and could not even move my legs to protect my ass. Having let me lick it first, he generously lubricated it and inserted the toy into my ass:— "Count how many balls are in your hole!" he ordered and began to insert and remove the instrument of sweet torture in my ass.— One, two, three — aaa — two, one! Ouch! two, three, four! aaa!! three! four, five! AAA!! four, three! mmm! four, five! OoohhHe was amused by this game and my efforts. Having driven all five balls into me, he stopped. I was breathing heavily, the lubricant, my own juice, was already flowing down my legs and I was begging: More!!! Please MORE, Master!!! He freed his cock from his pants, jerked it off with his hand, although it was already quite hard. I waited, holding my breath. He jerked the toy out of my ass, but gently enough so as not to damage the mucous membrane, admired the hole that did not close right away, and inserted his cock. He inserted it slowly, to enjoy the sensation and give me a break.I just shook my head and moaned. With each push, the cock went deeper and tighter. The last push, he went in all the way. He slowly pulled his cock out almost entirely and plunged it in again. Each time, the movements became faster and faster, he squeezed my nipples with his hands. I moaned, screamed, and these sounds excited him even more. A spasm of orgasm brought my hips together and I, screaming long and hard, froze.Almost immediately after me, he also had an orgasm... He pulled out of my ass and came heavily on my ass. Having ordered me to collect all his sperm in my mouth and lick the floor, he sat down on the chair and after I did everything as he said, he gestured for me to sit down near his feet - this means that the session is over. He pulled me towards him by the leash, slapped me on my tear-stained face and looked into my happy eyes with a satisfied look:— Good slut. Next time it will be harder! 1329 0 5 месяцев назад
- Uz skatuves Saņemu zvanu. Man jāaiziet uz norādīto adresi , jāpaņem sūtījums, bet dienu iepriekš jāpiesaka cikos būšu, jo sūtījums slepens. To varu saņemt tikai es vakaros. Izbrīnos, kas par sūtījumu. Saku rīt 20.00. būšu .Ierodos kaut kādā klubā pa rezerves ieeju kā teica zvanītājs .Ļoti laipni runāja pa telefonu. Ieeju telpā, satieku vīrieti, bet grūti saskatīt, telpa tumša. Vīrietis saka, elektrība jātaupa, esot elektrības problēmas, uz brīdi pazudusi elektrība. Paraksties par sūtījumu. Noliecos pie galda lai parakstītos un ... Man tiek aizspiesta mute, izlauztas rokas. Vairāki spēcīgi vīri mani sagrābuši. Muti aizlīmē lai nekliegtu un sāk izģērbt kailu.. tad ieslēdz gaismu.. esmu piesieta pie kaut kāda staba, mute ciet, pilnīgi kaila.. tagad mēs tevi saģērbsim kā īstu mauku, sakrāsosim un parādās sieviete, kura mani sagatavos. Nesaprotu, kam sagatavos? Esmu pārbijusies.. pienāk man klāt, uzvelk kājās ļoti garus sarkanus ādas zābakus, augsts spics papēdis, zābaki gandrīz līdz kājstarpei. Ādas kostīms. Tā mauka saģērbta.. tas ir viss, ko bolies , tagad esi MAUKA ZĀBAKOS. Piesien mani pie krēsla spoguļa priekšā un uzkrāso ļoti spilgtas sarkanas lūpas tādā pašā krāsā kā zābaki, tad acis spilgtas.. esmu sakrāsota kā lelle. Ieraugu sevi spogulī. Nepazīstu sevi. Kaut kāda sakrāsota lelle uz mani skatās. Tieku vesta pustumsā pie kaut kādām durvīm . stingri tur ciet.. kaut ko gaida.. kāds prasa var,..nevar.. tagad var.. var . grūd.. un tieku grūsta pa durvīm. Stāvu uz dēļu grīdas.. skatos, tā ir skatuve.. ļoti spilgti prožektori.. neko neredzu ..dzirdu bļāvienus.. mauka.. MAUKA ZĀBAKOS iznākusi. Izrāde sākās.. Tagad saprotu, skatītāji zālē. es viena sakrāsota, apģērbta kā Mauka Zābakos stāvu uz skatuves... mēģinu kaut ko saskatīt, bet nesaprotu neko.. prožektori ļoti spoži.. gribu bēgt, bet skatuves malā stāv īsti muskuļu kalni.. nav kur likties.. Kas par zābakiem.. es pirmais.. nē vispirms sitīs, redzēs kā prot spiegt paskatāmies kāda viņa ir.. Dzirdu vairākus korī saucam MAUKA ZĀBAKOS. Jo garāki zābaki, jo lielāka mauka. Nav melots, šī tad ir vislielākā mauka. Vai tas ir joks, esmu kādā izrādē? Kā viņi zināja ka es te būšu. Cik skatītāji ir 10, varbūt 20.. ārprāts esmu 10-20 svešu cilvēku priekšā uz skatuves.. kauns.. milzīgs kauns.. uz skatuves uzkāpj vīri sasien man rokas, uzrauj un nostiprina tās gaisā virs manas galvas ar striķa palīdzību, katru zābaku stingri piesien pie grīdas.. nevaru pat pakustēties.. piesieta stāvu mēmās šausmās.. esmu tuvu histērijai no bailēm.. Nodziest prožektori un ieraugu zāli..????????????????????????????????? Zālē vairāki simti skatītāji vīrieši, sievietes. Šķiet , noģībšu no kauna, laikam esmu nosarkusi.. mani vēro simtiem sveši cilvēki.. stāvu piesieta uz skatuves.. kauns.. nevaru īsti pakustēties.. Zālē ovācijas.. sauklis mauka mauka mauka.. drāžam mauka.. nu šitā ir super.. cerams ka izdzīvos pēc šīvakara.. gribas vēl kādreiz šito redzēt.. No dzirdētā galva sāk griezties.. esmu histērijā, panikā, sievietes uzkāpj uz skatuves un sāk sist pliķus.. .. viss mans ķermenis trīc no bailēm.. katrs pieskāriens rada skudriņas. no milzīgām bailēm, pazemojuma. mēģinu nomierināties, cenšos skatīties apkārt, pamanu sevi pilnā augumā lielā ekrānā.. Redzu sevi.. ko ar mani darīs.. Drāžam, drāžam..skandē vīri. Sitam, sitam - sauc sievietes un lēnām kāpj uz skatuves. Redzu ka daudzas no tām saģērbušās kā Bargās Kundzes. Kādēļ? Lai mani spīdzinātu.. Viena pienāk man klāt sagrābj aiz matiem, ieskatās acīs.. Tādas kā tu mūsu vīrus aizvilina no ģimenēm. Tagad tiksi sodīta. Es tā nedaru, nočukstu.. Nezinu tu vai citas šādā izskatā, bet sodu saņemsi tu... saprati. Ko uzvilki šādus zābakus kā mauķele.. Redzi man un viņēm (rāda uz pārējām sievietēm) arī tādi ir. Un zini kāda atšķirība. Mēs esam Kundzes , bet tu nožēlojama mauķele.... Vai tas ir sapnis, ļauns murgs.. kādēļ es? Tad pamanu stūrī plakātu un tajā esmu ??? Es?? Un tieši sarkanos zābakos kuri tagad kājās..kā??? .. kā tas iespējams. es nofotografēta zābakos Šādā izskatā , kādā tagad esmu. Saprotu, fotošops. Mana seja nofotografēta kaut kur un salikta kopā ar tērpu, zābakiem.. Tad ar šausmām lasu plakātu ar saukli. . 21.00. Šovs MAUKA ZĀBAKOS.. Ieeja 99 eiro. "Jo garāki zābaki, jo lielāka mauka". Tas viss iepriekš sagatavots un, kad zvanīju, pateicu, kad būšu pēc sūtījuma, uzreiz sāka pārdot biļetes. Kāds ierosina.. Maukas vajag kārtīgi pamocīt.. piemēram ar elektrību.. redzēsim kā viņa iztur elektrošoku un kāds jau nes elektro ierīci.. ar šausmām skatos ka uz mana ķermeņa pielipina vadus.. uz krūtīm.. vēdera .. iedod pirmo nelielo strāvas sitienu.. iekliedzos,, drebu.. lūdzu laidiet mani vaļā,, lūdzu... Nē kopš šī brīža tavs atlikušais mūžs zābakos jāpavada.. tagad esi Mauka Zābakos uz mūžu.. un tādas ir jāspīdzina..kāds prasa kur tad šito Mauku pēc tam liksim.. kā nezini? .. lidmašīna jau gaida.. maukai māja sagatavota.. labi apsargāta.. sensori, kameras visur.. apsargi ārpusē.. tur atlikušo mūžu pavadīs.. māja dārga, labi iekārtota.. maukai patiks. Un vienā stāvā ir vairākas istabas tikai ar tērpiem un zābakiem. Viņa bez zābakiem pa māju pārvietoties nedrīkst.. kamerās redzēsim.. Un izklaidēs mūs dažādos šovos.. brīvo laiku pavadīs mājās.. laidīsim uz ielas pastaigāties, bet tikai šāda veida zābakos. Visi zinās kas tā tāda. Ar valsts amatpersonām esam vienojušies. Tajā valstī bez problēmām ar šito izklaidēsimies.Kakla siksna ar elektročipu visu laiku būs. Nekur neaizbēgs. To visu klausos ar šausmām.. un no pārdzīvojumiem zaudēju samaņu. Ja vēlme rakstīt ko līdzīgu, gaidu vēstules. 3598 3 6 месяцев назад
- Sievitēm - jaunām sajūtām Labrīt!! Domāts vairāk sievietēm, kas vēlas izbaudīt jaunas sajūtas, gūt jaunas emocijas, ar kuru katru tas neizdosies, tas jādara ar to, kuri to prot, jo pretējā gadījumā, rodas pret to visu riebums, tāpat kā pret ānalo sex. tāpēc ja vēlaties ko izbaudīt citu, rakstat atvēršu citu pasauli 2545 0 8 месяцев назад
- Valdis 67g. 2.daļa Nu jau ir pagājis kāds laiciņš kopš momenta kad tavu 33 gadus jauno sieviņu drāž 67 gadus vecais Valdis.Tava sieviņa turpina klusēt par savu afēru. Bija jau nakts kad sieva sagribēja skatīties filmu , bet tu biji tā noguris un filma noskatīta tikai līdz pusei. Tava sieva to ievērojot mudina tevi doties gulēt (pabeikšot vienatnē skatīt filmu )ja reiz acis krīt ciet ,bet tu spītējot tomēr piekāpies un dodies uz guļamistabu. Iekrītot vēsajā gultā - miegs vienkārši izgaist. 10minūtes vārties pa gūltu un nekā acis nekrīt ciet . Dodies lejup bet tava sieva vairs nav pie TV -filma turpina iet ,bet dīvānā neviena ... Nodomā ka aizgājusi uz tualeti - bet kāpēc skaņa pagriezta lielāka un filma nav uzpauzēta ? Paņem savu tēju un dodies augšup pa kāpnēm uz guļamistabu. Nostājies pie loga un lēnām dzerot tēju - pievērs uzmanību kaimiņa mājas logiem... Kas pie velna !!! Redzi savu sievu kaimiņa Valda mājās ! Tu uzvelc čības un halātu dodies tuvāk kaimiņa mājai ... Tava sieva ir uz ceļiem un sūkā Valda locekli - kā 🍆🍆🍆 Līdz beidzot Valdis viņas pieceļ kājās un dodas uz otrā stāva istabu. Tavs šovs īsāk sakot ir beidzies ...Jo nekā viņus nevari redzēt . Tu dodies uz savu guļamistabu - gaidi sievu pārnākam mājās ...Tu iemiedz un tevi piemodina no pirmā stāva nākošās dušas skaņas .Paskaties pūlkstenī jau 5:30 !Viņa bija prom visu nakti ! Tava sieva uznāk augšā un slepus ielavās zem segas (tu izliecies ka nemani ) Pūlkstens jau 8:00celies uz darbu un 9:30 dodies ārā no mājas . Tava sieva vēl nav cēlusies pa nakti pamatīgi nogurdināta 👉👌💦💦💦 Ap pulkstens 13:00ienāk ziņa - rakstītājs Valdis Pievienots video un nosaukums "Tavas sievas pirmaiss sekss triatā !" Dodies uz arhīva telpu kur 100% būsi viens -jo līdz vakaram nespēji gaidīt ,lai noskatītu video . Video sākas momentă kad viņi vakar izgaisa no tava redzesloka - dodoties augšup pa kāpnēm uz guļamistabu. Valdis filmē viņas dupsi , tas eleganti svārstās un gurni kustās - var redzēt ka viņa ir uzbudināta 👌 Pirms guļamistabas durvīm valdis viņas aptur - un liek izğērbties pilnīgi kailai ! Valdis ir vienos bokserşortos .Viņš liek viņai ieiet istabā pirmajai un Valdis aiz viņas. Tava sieva sastingst - viņas priekšā vēl viens brutāls 65 gadus vecs vīrietis !Arī vienos bokseršortos ar kaut ko ļoti milzīgu apenēs . Izmantojot Tavas sievas sīko augumu 163cm , Valdis aizslēdz istabas durvis un uzliek atslēgu uz aptuveni 220cm augstā skapja . Ar vārdiem " izeja no šīs istabas tev būs jānopelna" !!! Tev atmiņā ataust - viņa jau kādu laiku atkārto ka grib tikt uz "quest "( kvests ) tur pārsvarā ir jāizpilda dažādu atjautības un intelekta uzdevumu virkne jāmeklē pavedieni lai iegūtu atslēgu un izkļūtu ārā no telpas. Valdis viņai uzrīkojis improvizētu sava tipa kvestu. Valdis un viņa draugs Dairis abi novelk bokseršortus - tevi nemazāk kā tavu sievu pārsteidz Daira locekļa apmēri aptuveni 23cm un ļoti resns . Dairis no mugurpuses izvelk skarainu ādas pletni un Liek tavai sievai iekārtoties četrāpus . Tava sieva saņem pirmos pletnes sitienus pa dupsi , Valdis iekārtojas viņas priekšā un kamēr Dairis viņas ieper Valdis saņem minetu .Daira penis ir pilnībā piebriedis un stāv uz 12:00 Tāda erekcija 65 gados , to stieni nekas nenolocīs 🍆🍆🍆 Dairis nomet pletni un ar savu stīvo masīvo locekli sāk braukāt pa tavas sievas miklo pelmeni (pežu) Dairis mēģina iestumt savu locekli viņai pežā - tava sieviņa turpina atkārtot tas ir par lielu tas ir par lielu un turpina sūkāt Valdim. Skats aptuveni tāds ka kāds mēģinātu šampanieša pudelē iebāzt atpakaļ korķi . Dairis pieņem mērus un iestum tavas sievas pežā atvērtu lubrikanta pudelīti -saspiež to . Tava sieva nedaudz salecās , Dairis izvelk pudelīti .Biezā želeja sāk tecēt ārā , bet Dairis atri pieliek priekšā savu locekli . Viņa loceklis sāk slīdēt tavas sievas pežā - liekais lubrikants gar Daira locekli un tavas sievas lūpiņām tiek izspiests. Tava sieva sajūsmā iesaucas Tas ir manī ? Tas ir manī !!! Dairis viņas satver aiz gurniem un sāk drāzt . Viņas kājas trīc un knapi turas četrāpus pozā - viņas peža ir tik piebāsta . Viņas peža gluži kā dēle piesūkusies pie viņa locekļa. Dairis viņas izdrāž un tad nāk Valdis , noliek tavu sievu uz lāpstiņām un sāk drāzt viņas pežu. Dairis nezaudē laiku paceļ pletni un sāk šaustīt tavas sievas krūtis . Jau no pirmajiem sitieniem viņas krūšu gali piepamst un krūtis iekrāsojas sārti. Tava sieviņa "smilkst"no katra sitiena pa pupiem - un neizskatās ka viņa būtu pret !? Tā viņa tiek skūpstīta aplaizīti nippeļi klitors , drāzta un vairākkārtīgi šaustīta ar pletni , un pildīta ar spermu visos caurumos ... Tad arī video apraujās ja viņai pienācis laiks doties mājup un kļūt par tavu "uzticīgo"mājsaimnieci. 5107 4 8 месяцев назад
- Motivācija Mārtiņš, nedaudz vairāk par trīsdesmit gadu vecs, vairs neatpazina sevi spogulī. Pārmērīgs svars, hronisks nogurums un zems testosterona līmenis bija pārņēmis viņa ķermeni un garu. Agrāk viņš bija pārliecināts, enerģisks vīrietis, taču tagad viņš izmisīgi centās atgūt sevi. Problēmas ar erekciju un apātija sāka graut arī viņa attiecības ar draudzeni Elīnu, kura arvien biežāk izvairījās no tuvības. Elīna, kura bija daudz aktīvāka un rūpējās par savu fizisko formu, bija pamanījusi viņa neapmierinātību un garīgo izsīkumu. Viņa nejuta, ka viņi ir savienoti kā agrāk, un tas sāka atstāt iespaidu arī uz viņas pašu pašvērtību. Galu galā, lai gan viņa rūpējās par Mārtiņu, viņa arī vēlējās partneri, kurš spētu uzņemties iniciatīvu un būtu pašpārliecināts. Viņa izlēma, ka pienācis laiks rīkoties. Kad viņa atrada Lauru – fitnesa treneri, kura specializējās motivēšanā caur stingrību un kontroli –, viņa sazinājās ar viņu, izstāstot visu par Mārtiņa problēmām. "Viņam vajag vairāk nekā tikai fizisku palīdzību," Elīna teica. "Viņš ir zaudējis ne tikai savu ķermeni, bet arī garīgo spēku. Un tas grauj mūs abus." Laura saprata situāciju un izstrādāja īpašu plānu, kurā būtu apvienota ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī *BDSM* elementi, lai pārveidotu viņa iekšējo pasauli. Kad Mārtiņš sāka treniņus ar Lauru, viņš nezināja, ka Elīna bija iesaistījusies aizkulisēs. Sākotnēji viņš uztvēra Lauras pieeju kā stingru, bet taisnīgu – viņa netolerēja vājības. Viņa bija izstrādājusi režīmu, kurā katra vingrinājumu neveiksme tika "atzīmēta" ar *spank* sodu. Šī disciplinārā metode pārsteidza Mārtiņu, taču viņa ķermenis ātri pielāgojās, un šie sodi kļuva par viņa ikdienas daļu, kas viņu motivēja nevis izvairīties no treniņiem, bet vēl vairāk tiekties pēc uzvaras pār sevi. Laura pakāpeniski iesaistīja arī citus elementus. Viņš tika turēts *chastity* (celibātā) – viņa seksuālās vēlmes tika stingri kontrolētas. Katru reizi, kad viņš mēģināja izrādīt intimitāti vai meklēja apmierinājumu, Laura viņam atgādināja, ka viņš vēl nav pelnījis šo privilēģiju. "Tev jāstrādā vairāk," viņa teica. "Tu vari būt kaislīgs tikai tad, kad esi izturīgs. Kad tu pierādīsi savu apņēmību, tu varēsi atkal izbaudīt." Katru reizi, kad viņa viņu atstāja uz *tease denial* robežas, Mārtiņš jutās vēl vairāk kontrolēts, bet tajā pašā laikā motivēts sasniegt vairāk. Elīna, lai arī klusējot, sekoja līdzi progresam. Viņa regulāri sazinājās ar Lauru, kas viņu informēja par to, kā Mārtiņš progresē. Viņai patīk spēlēt savā ziņā slēptu lomu – viņa bija kā tālvadības režīmā, vērojot, kā viņas draugs tiek pārveidots gan fiziski, gan garīgi, nedomājot, ka viņš to apzinās. "Vai viņš sāk saprast, ka viņam ir jābūt kontrolētam, lai varētu justies brīvi?" Elīna jautāja Laurai. "Viņš tuvojas," Laura atbildēja. "Bet ir vēl darbs priekšā. Viņam vēl ir jāiztur vairāk, jāsaprot savas robežas." Treniņi kļuva arvien intensīvāki. Laura spēlēja ar *edging* tehniku, liekot Mārtiņam justies uz uzvaras sliekšņa, bet nekad neļaujot viņam pilnībā sasniegt mērķi. "Tu vēl neesi pelnījis pilnīgu uzvaru," viņa sacīja, kad viņš lūdza atpūtu vai atbrīvošanu no celibāta ierobežojumiem. Tas viņu dzina vēl vairāk uz priekšu, līdz viņš sāka saprast, ka kontrole pār savām vēlmēm un emocijām ir galvenais ceļš uz pārmaiņām. *Eksponēšanās* sesijas kļuva par neatņemamu daļu no viņa progresēšanas. Laura lika viņam vingrot minimālā apģērbā, stāvot spoguļa priekšā. Viņš nevarēja izvairīties no sava ķermeņa, nevarēja aizslēpties aiz drēbēm vai atrunām. "Šeit nav vietas, kur slēpties," Laura teica, piespiežot viņu skatīties uz savu atspulgu. "Vai tu esi apmierināts ar šo skatu? Ja nē, tad tu zini, kas tev jādara." Elīna reizēm parādījās zālē, it kā nejauši, vērojot Mārtiņa treniņus no attāluma. Viņa redzēja viņa progresu un sāka atkal justies piesaistīta viņa pārliecībai, kura atgriezās ar katru izpildītu vingrinājumu un katru pārvarēto robežu. Mārtiņš juta, ka kaut kas mainās viņu attiecībās, bet viņš vēl nezināja, cik dziļi viņa bija iesaistīta šajā transformācijā. Vienā no noslēdzošajiem treniņiem Laura, pēc intensīvas *edging* sesijas, paziņoja: "Šodien tu esi pelnījis." Tā bija pirmā reize, kad viņa atļāva viņam izbaudīt pilnu atbrīvošanos – gan fiziski, gan garīgi. Šis brīdis bija vairāk nekā tikai seksuāls; tas bija kā simbols viņa uzvarai pār paša nespēku. Pēc tam, kad treniņi bija beigušies, Elīna gaidīja viņu mājās. Viņa apskatīja viņu ar jaunu apbrīnu. "Es vienmēr ticēju, ka tu to vari," viņa teica. Mārtiņš, nedaudz pārsteigts, jautāja: "Tu zināji visu šo laiku, vai ne?" Elīna pasmaidīja. "Es ne tikai zināju, bet arī palīdzēju. Es vēlējos tevi redzēt stiprāku. Tagad mēs abi esam ieguvēji." 3954 1 9 месяцев назад
- Добропорядочная семья с домашним питомцем Я вернулся домой в шесть, как обычно. Настроение было замечательное, переговоры с японцами на поставку секс-роботов окончились полной победой. Душа пела, и поэтому, когда открывшая мне Блядь встала на колени для ритуала, поцеловала протянутую мной руку и положила ее себе на голову, я просто потрепал ее волосы и шагнул мимо, в гостиную. Сегодня я добрый Муж. Надави я ей на затылок, она бы опустилась на локти и колени, и весь вечер ходила бы и стояла именно в таком положении. Потянул за волосы кверху – встала бы на ноги и была бы со мной примерно на одном уровне. Так делают только извращенцы, но мы, слава Хую – семья добропорядочная, с традиционными ценностями! Этот вариант – стоять перед Мужем на коленях – оптимальный. Вроде поощряешь Блядь и в тоже время она чувствует покорность и подчинение. Я прошел в гостиную, щелкнул пальцами. Блядь метнулась к специальной полочке, схватила в зубы пульт от умного дома, опустилась передо мной, держа пульт во рту. Я потрепал ее по щеке – хорошая девочка – стал искать, что послушать. Пока выбирал, Блядь меня раздевала. Проворная. Краем глаза заметил, как вспыхнул ее взгляд, когда она освободила от трусов наш семейный Хуй. Потерпи, тварь… Выбрал Шопена. Отрегулировал температуру воздуха, приглушил свет. Швырнул пульт на диван. Мочевой пузырь дал о себе знать. Снова щелкнул пальцами. Блядь послушно стала «зайчиком», широко открыла рот, осторожно взяла в лапки ствол, залупила головку. Я расслабил мочевой пузырь, и струя мочи ударила в сучий рот, звонко заплескала. Сука глотала поспешно, стараясь не проронить ни капли. Но это невозможно: напор у меня всегда сильный. Я еще и дернулся пару раз, нарочно. Глаза Бляди на секунду открылись и блеснули улыбкой. Да, да, тварь, я нарочно, ты знаешь… Остатки мочи Блядь уже высасывала, обхватив залупу жадными губками. Затем она припала к полу и стала слизывать пропущенные капельки длинным языком. Жопу она при этом старалась отклячить посильнее, еще и развернуться ко мне лучшим ракурсом. Сегодня она надела фиолетовый бюстик, пояс и такого же цвета чулки и шпильки. В очко, которым она виляла уже откровенно похотливо, была вставлена пробка с лисьим хвостом, рыжим и пушистым. - Хватит, блядинка. Корми, - бросил я. Радостная Блядь на полусогнутых поспешила в столовую, откуда - я еще с порога почувствовал –доносились неземные ароматы. - Хотяяя… - я остановился. – Как там наша Сучка? Приведу-ка… Животное Блядь насосала себе совсем недавно. Просила постоянно, а тут такой отсос сотворила! Превзошла сама себя. Практически пищеводом выдоила меня дважды подряд. Несмотря на брызгающие потоком слезы, так и не выпустила Хуй, не отстранилась, а покорно ждала, затаив дыхание, когда я спущу в желудок. Заслужила. Сучку мы взяли хорошую. Не породистую, но породистых я и не особо…Пусть толстоватую, щенную, зато преданную нам безумно. И, как все полукровки, страшно умную. Интонацию понимает с моего полувздоха… - Пошли, Блядь, за Сучкой. Кормила? Та энергично закивала. Говорить я ей пока не разрешил. Может, и не разрешу. Не хочу баловать. Да и про кормежку вопрос риторический: моя Блядь обожает Сучку. Ухаживает, кормит, лелеет… Дай волю, и на кровать пустит! Моет чуть ни три раза в день, причем сама сидит с ней в женском джакузи и весело поливает струей свои и ее щели, громко кончая. Я спустился в подвал. Еще открывая дверь, услышал, как Сучка забилась в вольере, забегала. Чем ниже я опускался, тем сильнее скулило и подвывало животное… Чует, тварь, Хозяина! Я открыл решетку, животина послушно застыла, ожидая команды, только повизгивала, тихо и нетерпеливо. - К ноге. Бросок и вот горячее голое тело жмется к моему бедру, шумно принюхиваясь к запахам, особенно от Хуя. Моча, слюна Бляди, помада офисной Давалки… От Сучки ничего не скроешь, она рассказала бы, когда я и кого. И как... Рассказала бы, если б могла говорить, хе-хе… Я потрепал ее по шикарной гладкой коже на холке, пристегнул карабин поводка к золотой цепочке, натянутой между крупными постоянно стоячими сосками, повел наверх. Она шла рядом в восторге, виляя задом от переполнявшей ее радости. Чуяла – на случку Хозяин ведет! Блядь стояла перед моим креслом у обеденного стола на коленях. Сучка, увидев Блядь, почти в голос завыла, закрутила хвостом сильнее, брызгая вокруг каплями из пизды. У нее в эти дни течка. По-хорошему их возят на случки в негриторий, на членоконвейер, но… справимся сами. К тому же я решил ощенить свое животное сам. Я – приверженец консервативных взглядов. Мои предки сами щенили своих Сук, не доверяли каким-то там генетически модифицированным африканским спермораздатчикам, почему я должен что-то менять? А там, может, и Блядь заодно осеменю. Пусть щенятся вместе! Усевшись, киваю Бляди. Пока та наливает первое, Сучка при моем добром сегодня настроении устраивается у меня между ног, лижет и посасывает Хуй. Умничка. Суп потрясающий. А затем мясо… Салаты… Десерт… Я указываю своим женщинам на специальный коврик. Блядь радостно ложится на спину и широко разводит ляжки. Сучка шумно и с наслаждением вылизывает ее щели, вызывает струю сквирта, сама же весело ловит ее ртом. Любуюсь. Они у меня красивые. Люблю их. - Ладно, - отодвигаю стул, встаю. - Сучки! Ко мне. Ебля! Животное бешено, как пропеллером, крутит жопой, собачий хвост в анусе ходит помелом. Блядь спешит за ней и просто светится от счастья. Веду семью в ебательную. Первая пусть будет Блядь. Она все-таки зарегистрированная в ЗАГСе жена. Связываю ее неторопливо, подвешиваю на широких жгутах, регулирую люфт, ноги задираю чуть ли не за голову, закрепляю. Пизда широко открыта, выпячена и дрожит от нетерпения. Из нее непрерывно капает. Все тело Бляди трясет, и когда я легко ввожу давно уже стоящий Хуй, она начинает конвульсивно содрогаться, корчиться. Я поебываю покорную пизду одной лишь залупой, которая то неглубоко скрывается между отвисшими от пятиразовой ежедневной мастурбации пиздячьими губами, то почти вываливается наружу. Сучка внизу, под жопой Бляди, сидит, открыв рот, и ловит капельки киселька Старшей Суки. Я вынимаю Хуй из пизды и вставляю в рот вставшей на колени Сучки. Та сосет жадно, старается проглотить залупу, выдоить. Снова в пизду. В рот. В пизду. Когда я натягиваю блядское тело на Хуй, щелкая пальцами и Сучка по команде послушно лижет Старшей анус. Та сквиртует уже непрерывно, а затем еще и со стоном сладострастия опорожняет мочевой пузырь, заливая животному под собой лицо, шею, плечи и крупные сиськи. Я беру Блядь за колечко в клиторе, тяну кверху, играюсь… Блядь уже не стонет, орет в голос. Как такое выдержать? Натягиваю тело за жопу на себя и со стоном разгружаю яйца в маточный спермоприемник. Блядь висит в отключке, ничего не чувствуя. Изо рта стекает слюна… Теперь она нескоро очухается. Даю Сучке облизать головку, обильно покрытую спермой и выделениями Бляди, сам треплю питомца за ухом: хорошая девочка… Командую: взять! и указываю на вывернутую пизду Бляди, из которой ручейком бежит липкая тягучая жидкость. Сучка бросается к той и длинным языком бешено вылизывает всю промежность, от ануса до колечка на клиторе, жадно всасывая все текущее до сухости. Колечки в губках, клиторе и в языке соприкасаются и тихонько позвякивают. Блядь в обмороке ничего не чувствует, только тело, лишенное сознания, крупно дрожит от касаний выпяченного клитора, и сфинктер анального отверстия, вывернутый наружу, часто-часто сжимается-разжимается. С полчасика лежу на кровати, лениво ласкаю голову Сучки у себя между бедрами, наслаждаюсь покачивающимся бабским телом без сознания. Делаю несколько фото и выкладываю во все соцсети. У меня несколько тысяч подписчиков! Ладно… теперь очередь щенить… Сучка радостно устраивается в специальный станок. защелкиваю кандалы, опускаю барьер, туго фиксирую передние лапы. Теперь передо мной лишь одна торчащая из ящика жопа с хвостом. Блядь приходит в себя и поскуливает. Вовремя! Опускаю ее на пол. Она немного приходит в себя, но, увидев животное на позиции, радостно скачет к станку и всем видом показывает: я готова, Хозяин. Щелкая пальцем и Блядь поднимает станок на уровень моей промежности. Специальными крючками, фиксирующими половые губы, раскрывает пизду щенницы, отводит хвост вверх. Я молча указываю пальцем и она вытаскивает хвост, вставляет его пока в себя. Припадает к широко раскрытой пизде и на всякий случай несколько раз смачно плюет внутрь. Облизывает свои пальцы и легко вводит внутрь ладонь. Хлюпает ею там. Сучка повизгивает. Хотя должна молчать. Хватит, - отталкиваю ногой ненасытную Блядь, - тебе бы только фистить… Она, радостно повизгивая, вводит мокрый от сока Сучки пальцы в свой анус и закатывает глаза. Медленно ввожу хуй. Там все влажно и мягко. И горячо… Блядь жадно смотрит на нашу еблю. Нюхает, нетерпеливо трясет головой. Да тихо ты, сучка! Я быстро! Действительно, осеменяю быстро. Чувствую, как семя бьет тугой струей, ввожу его максимально глубоко в шейку матки залупу. Сучка бьется в зажимах и фиксаторах, наслаждаясь моей абсолютной властью над ней. Лишь только залупа вываливается, Блядь ловко вставляет в пизду животного затычку. Не должно вытечь ни капли Господина. Киваю ей и она нажимает кнопку. Станок переворачивается и задирает лапы ощененной за голову. Надо дать моим спермикам минут десять, чтобы впитаться в сучьи яйцеклетки и оплодотворить их… Сегодня засыпаю удовлетворенный и счастливый. Семья тоже счастлива. Блядь спит с нашим Хуем во рту, а Сучка… Сучка все-таки забралась на мою кровать… и лижит во сне пизду Старшей. Все-таки она сука! 1900 0 10 месяцев назад
- Kaimiņu būšana V Ne nākamajā dienā, ne ndēļā mēs ar Kittiju īsti neko par notikušo neparunājām. Man bija darbs, viņai arī, satikāmies reti, tikai gulēt ejot un no rīta pie brokastīm. Domāju, mums abiem notikušais bija diezgan skaidrs un runāt par to īsti nebija laiks un pat vēlēšanās. Notika tas, kam bija jānotiek, tas, ko viņa vēlējās un tas, ko es vēlējos. Reizēm lietas notiek pašas no sevis. Es vienmēr esmu ticējis, ka savas vēlēšanās ir jāsaka skaļi, nevis jāpatur pie sevis pēc svecīšu nopūšanas. Patinot laiku atpakaļ, pirms vairākiem gadiem biju jautājis Kitijai, vai viņa vēlas ar sievieti un viņa atbildēja, ka jā. Tad tagad atceroties pēdējos notikumus, jautājumi faktiski paliek lieki. Reizēm tu kaut ko pasaki, bet tas piepildās pēc gada vai pat vairākiem. Viss, kas notiek, reizēm notiek lēni un bez steigas. Tā pat, kā nejauša sastapšanās ar Natāliju saimniecības preču veikaliņā. Nezināju, ka viņa ir nomainījuši darbu un tagad šeit strādā. Kittija bija prasījusi man nopirkt virvi, dārza šūpolēm, taču saimniecības preču veikaliņa durvis gandrīz bija paspējusi aizslēgt Natālija. Viņai ir sācies pusdienlaiks un pusdienlaikā durvis tiek slēgtas. Tā notiek nelielos veikaliņos mūsu nelielajā miestiņā. Viņa pārsteigta iesaucās, ka viņai sākas pusdienlaiks, bet neatstās taču kaimiņu aiz durvīm. Man ienākot, durvis aizslēdzās. Uz jautājumu, ko es meklēju, atbildēju, ka virvi.. viņa jokodama pasmējas un vaicāja vai ziepes arī vajadzēs, bet es atjokojot teicu, ka lai sasietu sievieti, iztikšu bez ziepēm. Viņa manāmi piesarka. Tā kā stāvējām jau pie virvēm, es viņai parādīju uz sarkanu, resnu virvi un teicu, lai nogriež man 10 metrus. Man nevajadzēja šādu, bet lai pieturētos pie teiktā, liku viņai tā tiešām domāt. Viņa izskatījās nedaudz satraukusies un es teicu viņai, lai neuztraucas, sievietei, kura tiks sasieta, tas noteikti patiks. Uz ko viņa smaidīdama noskaitīja metrus un nogriežot to pasniedza man. Vēl kaut ko? Viņa jautāja. Jā, vēl šo paciņu knaģus un savilcējus. Viņa atkal piesarka un uzmetusi acis plauktam teica, ka savilcēji vēl nav izlikti, bet tie esot noliktavā. Viņa devās pa priekšu un es sekoju viņai. Lēnām viņa gāja pa priekšu, šupodama gurnus un nedaudz atskatījusies saprata, ka es viņai sekoju. Neko neteikusi turpināja uzsākto ceļu. Viņai kājās bija melnas, garās zeķes vai zeķubikses, īsti nezinu, jo dibenu sedza kleita līdz celim. Viņai patīk velkāt kleitas un tverot viņas saldo smaržu sapratu, ka gribu viņu atbrīvot no tās kleitas. Tā bija skaista, seksīga, labi piegulēja uz auguma, bet zinu, kas ir apakšā. Taču tā vietā lai izģērbtu viņu, ieejot noliktavā uzreiz pateicu viņai: "Novelc kleitu!" Viņa apstājās, pagrizās pret mani un ar pārsteigtu skatienu skatījās uz mani. "ko gaidi?", es mazliet stingrākā balsī pārjautāju. Natālija pasmaidīja un izlikās, ka nav dzirdējusi manu pavēli, pagriezās un devās tālāk. Nezinu, kas man bija uznācis, bet turpat stāvot un turot rokā virvi es jau daudz skaļākā balsī pavēlēju: "Neizliecies par kurlu kuce tu labi dzirdēji, ko es tev teicu! Neliec man atkārtot!" Viņa pārsteigumā pagriezās vēlreiz un strauji man tuvojās, likās, ka tūlīt dabūšu pa seju par uzdrīkstēšanos. Viņa strauji pienāca, pacēla roku un apstājās. Arī es stāvēju un skatījos cieši viņas acīs.. viņas seja bija tik tuvu manējai, ka varēju sajust viņas elpu savā mutē. Viņa turēja roku paceltu, bet neuzdrošinājās sist. "Kā tu uzdrošinies mani neklausīt? Kuce!" Viņa lēnām, pacelto roku aizvirzīja aiz muguras, lai pieturētu kleitas augšu, kad ar otri sāka taisīt vaļā kleitas rāvējslēdzāju. Atvērusi augšu viņa novilka kleitu līdz gurniem un pēc tam pār dibenu, pār ceļiem, izkāpusi no tās, turēja to rokās. Es paņēmu to un lēnām to glīti salocījis, noliku turpat netālu uz kādas kastes. Lēnām nopētīju viņas augumu, viņas ādu, viņas sirds dauzījās, viņa elpoja nedaudz paātrināti, kas lieicināja, par paātrinātu sirds ritmu. Viņa stāvēja melnās zeķu biksēs, melnā apkašveļā. Man par lielu pārsteigumu, viņai nebija krūštura. Viņas stingrās krūtis zem kleitas izskatījās tik labi, ka pat to nepamanīju. Viņas krūšu gali bija piebrieduši, cieti. Uz ādas uzmetusies zosāda, no nedaudz vēsā gaisa noliktavā, un kaut kur bija neliels caurvējš, sparugas te netrūka. Apgājis viņai apkārt prātoju, ko man ar šo kuci iesākt. Es taču atnācu nopirkt virvi šupolēm, nevis kucei. Vietējā saimniecības preču veikalā varēja iegādāties daudz ko, sākot no katliem, pannām, šampūniem, traukiem, līdz pat dārza instrumentiem, lāpstām, cirvjiem.. Turpat netālu no Natālijas stāvēja naži. Es paņēmu vienu no tiem un viņas sejā bija iezagās reālas bailes. Ar asmeni es lēnām vilku gar viņas kaklu, krūtīm, vēderu un maigi to iespiedu starp viņas kājām, kas viņai lika elsot ļoti strauji un satraukti. Lēnām pār nabu es ieslidināju nazi aiz viņas zeķubiksēm, tad strauji to pavelkot pārgriezu tās. To pašu es izdraīu ar viņas biksītēm, pārgiežot tās abās pusēs. Nedaudz papletusi kājas, viņa atbrīvoja tās un es izvilcis tās no viņas kājstarpes, vēl siltas, samurcīju tās bumbiņā un pielicis pie viņas mutes, lēnām ar tās iebīdīju viņas mutē. Centimetru pa centinmetram, līdz viņa nedaudz sāka rīstīties. Kuce stāvēja klusi. Tikai elpoja struji un brīžiem notrīcēja no vēsuma. Tad paņēmu virvi, lai nogrieztu no garā gabala īsāku gabalu. Noliku virvi un nazi uz kastes, bet pats vēlreiz apgāju apkārt kucei, nopētot katru viņas ķermeņa centimetru. Nostāies aiz muguras ar roku iegāju viņas kājstarpē. Viņa satraukti ieelsojās un nopūtās. Viņa bija karsta, mikla. Pēkšņi man uznāca nepārvarama vēlme viņu nopērt. Nopērt par neklausīšanu, nopērt par sliktajām domām, ko viņa domāja, kad paņēmu nazi, nopērt par pavedināšanu virtuvē, nopērt par manas sievas laizīšanu. Par visu nopērt. Mazliet paspēlējies, liku viņai pacelt rokas un turēt tās uz sāniem, kamēr es pavilku uz leju viņas saplēstās zeķu bikses, līdz ceļiem. Tā, lai viņa stāvētu pliku dibenu, bet nevarētu paiet, dēļ savīstītajām kājām. Nostājies mazliet iesānis, es pieliecies pie viņas auss, pavēstīju viņai par saviem plāniem: "Tagad es tevi nopēršu, par to, ka pavedināji mani virtuvē, par to, ka domāji, ka es ar to nazi varu tev kaut ko nodarīt, par to, ka laizīji manu sievu. Tu nedrīksti kustēties, tu nedrīksti ar rokām aizsegties, tev ir jāstāv mierīgi un jāskaita līdzi cik reizes es tevi peru. Vai saprati kuce?" Viņa bailēs sastingusi skatījās taisni uz priekšu un pamāja ar galvu. "Sāki, jā mans kungs! Un pēc katra cirtiena teiksi skaitu un "mans kungs! Vai saprati?" Viņa trīcošā balsī atbildēja, "Jā, mans kungs!" Es pasmaidīju, tiešām kuce visu sapratusi un tas mani no sirds iepriecināja. Nezinu vai fakts, ka tagad esmu kungs vai kas cits, bet sajutos labi. Pārlaidu acis noliktavai domājot, ar ko lai viņu noper un pamanīju mušu sitamās pletnes. Izvēlējos vienu un spēcīgi to atvēzējis, strauji to virzīju uz leju, radot vēju un skaņu, no kuras Natālija izbijās un sakustējās, nolaizdama rokas. "Vai tiešām tu domā, ka tavs kungs būs tik nežēlīgs?" es vaicāju, uz ko viņa bailīgi atbildēja, ka nē. Nē kungs! "Par katru tavu grēku, saņemsi desmit sitienus! Sāc skaitīt kuce!" Es nnoliecu viņu nedaudz uz leju un sāku pērt. Sākumā vāji, ka pat sarkanas š'vīkas uz dibena nepalika. Taču ar katru nākošo grēku, es palielināju sitienu spēku, pārbaudit viņas robežu, līdz tiekot pie 30+ pērieni jau bija diezgan spēcīgi un uz viņas vaigiem bija manāmi redzamas svītras.. taču Natālija turpināja skaitīt un paklausīgi, skaļā balsī, pēc katra skaitļa nosaucot mani par kungu. "Četrdesmit, mans kungs!".. "Paplet savu kājstarpi kuce!" un viņa uzreiz ar rokām paleta savus dibena vaigus, ar pirkstiem saķerot kaunuma lūpas un arī tās paplešot. Man par pārsteigumu, viņa suloja. Viņa bija tik uzbudunāta, ka viņas peža kliedza, lai izdrāžu viņu. Taču nedomāju kucei šādu prieku tik ātri sagādāt. Vispirms pārlaidis ar roku pār viņas lūpiņām, iegāju vņā ar diviem pirkstiem un sāku viņu drāzt ar roku. Uz ko kuce sāka skaļi vaidēt un kunkstēt.. noliecoties aizvien zemāk uz priekšu un cītīgi turot savu pežu pavērtu. Viņa bija tik slapja, ka jau visa mana roka bija ar viņas sulu. Pamazām drāžot viņu, jutu kā viņa iekšā pulsē un saraujas, kā kļūst stingra, kā tuvojas viņas baudas virsotne. Turpinājumā pašsaprotami, viņa sāka trīcēt un beidza no manām darbībām, iztaisnojusi muguru, cieši sakļaujot kājas kopā viņa stāvēja un raustījās konvulsijās. "Skaties man acīs!", kungam patīk redzēt, kā viņa izbauda savu laimi. Paņēmis virvi es liku viņai pastiept rokas uz priekšu, sasējis tās, es ievēroju kaut kādu ūdens trubu ejot gar griestiem. Izvilcis tai cauri virvi, piesēju Natāliju pie šīs trubas, tā, ka viņas rokas bija gaisā. Atradis kaut kādu lāpstas kātu, plati pie tā piesēju abas Natālijas kājas. Viņa stāvēja ar seju pret sienu, viņas krūtis pieskārās tai. Taču mugura bija izliegta, ,atšaujot dibenu uz manu pusi. Vēlreiz sāku viņu masēt un ātri ievadīju nu jau trīš pirkstus viņā.. lēnām spēlējoties ar viņas vagīnu, mana roka bija kļuvusi slapja un jau četri pirksti staipīja viņas pežu. Taču es nedomāju apstāties un pēc brīža jau visi pieci bijas viņas vagīnā un pamazām, ar katru nākošo grūdienu, centos ieiet viņā pavisam, ar visu plaukstu. Viņa trīcēdama kunkstēja un vaidēja pa visu noliktavu, kad mana plauksta iegāja viņā un saliekot to kulakā, sāku lēnām drāzt viņu dziļi, taču jau pēc pāris grūdieniem, viņas diebens kā mežonīga ķēve sāka locīties uz visām pusēm, cenšoties atbrīvoties no manas rokas, viņa trīcot atkal beidza.. ietupusies ceļos, cenšoties tos sakļaut, taču koks starp kājām viņai neļāva to izdarīt. Viņa beidza tik spēcīg, ka burtiski izstūma manu roku no sevis. UZ reiz nometu bikses un uzreiz iestūmu viņā savu jau sen kā piebriedušo daiktu. Viņa bija tikko beigusi un ļoti stingra, kad sāku viņu spēcīgi drāzt no aizmugures. Paņēmu viņu aiz matiem un spēcīgi vilku uz leju, viņas mugura izliecās tā, ka krūtis berzējās cieši pret sienu, bet starp dibena vaigiem ienirst mans loceklis. Atkal parādās un atkal spēcīgi pazūd viņā. Viņas dibens nodreb ar katru grūdienu un mans temps aizvien palielinās, līdz jau drāžu viņu no visa spēka.. jūtu, kā pamazām ar katru reizi, kad iznāku, mana bauda pieaug un arī viņa ne uz mirkli nav zaudējusi savu, par to liecina visi viņas maksts muskuļi, kas cenšās izspiest no mana locekļa visu, ko vien var izspiest. Pamazām tuvojoties kulminācijai, es sāku apsvērt iespējamos beigšanas variantus.. un zinot, kā Natālijai patīk anālais sekss, neilgi pirms beigām, piespiežu galviņu viņas ānusam un veikli ieslīdot tajā, sāku viņu piepildīt ar savu spermu. Mēs abi tā mirkli stāvam un cenšamies atgūt elpu.. atguvies, es izeju no viņas ānusa un sperma notek gar viņas kāju.. atraisījis viņas kājas un rokas, uz mirkli piesēdām uz kastēm noliktavā.. "Mums biežāk vajadzētu kopā paēst šādas pusdienas", viņa noteica. Es piekritu, abi pasmējāmies un sākām ģērbties. Atvainojos viņai par saplēstajām biksītēm, uz ko viņa noteica, ka bija tā vērts un līdz varakam iztikšot bez. Paņēmu pēc kā nācis, Natālija mani izvadīja no veikala un dirvis pēc manis joprojām palika slēgtas. Norunājām vēlreiz tikties, tikai šoreiz viesnīcā. Pēc pāris dienām, kad mana Kittija atkal būs dežūrā. 4528 2 11 месяцев назад
- Milk me Ar Sandru sarakstijāmies kādu labu laiku. Pāris mēnešus. Bet tā kā viņa viņa nav no Rīga, satikties īsti nesanāca. Viņa dzīvoja laukos, pie Kuldīgas. Dzīvoja viena pati, vīrs nodzēries un aizgājis no šī spasaules pirms pāris gadiem. Sarakstes ar Sarndu bija superīgas. Vieglas, atklātas. Tāda sajūta, kā atrasts dvēseseles radinieks. Kādā no sarakstes reizēm viņa piedāvāja man aizbraukt pie viņas ciemos. Viņai esot kāda fantāzija, nepiepildīta, ļoti gribot to ar mani piepildīt. Sanāca nedēļas nogale brīva un devos uz Kuldīgu. Ierodoties saimniecībā, biju pārsteigts, cik tur viss kārtīgs, sakopts, tīrs. Viņa kā saimniece uzturēja visu kārtībā, bija algoti darbinieki viņai, kas katru rītu nāca un darīja konkrētus darbus, vakarā devās prom. Arī pati māja bija paliela guļbūve ar vairākām istabām un otro stāvu. Taču izrādot dsaimniecību, otro stāvu atteicās man rādīt, tur esot viņas briesmīgākie noslēpumi. Kopā pavadījām dienu, pa saimniecību, apkārtni, kopā pagatavojām vakariņas, sēdējām, malkojām vīnu un vienkārši runājām par dzīvi.. Sandra bija ļoti seksīga, viņas kleitas lencītes bija novilktas zem leciem, itkā lai neiesauļojas strīpas no lencītēm. Tas izcēla viņas palielās krūtis un spraudziņu dekoltē. Stingras, kā pati saimniece. Spēcīgas muskuļotas kājas, stingrs dibens. Nespēju vien nobrīnīties, cik labā formā viņa ir savos piecdesmit gados, bet laikam lauku dzīve iedod savu. Pēc pāris vīna glāzēm, mūsu sarunas kļuva atvērttākas un viņa atzinās, ka otrajā stāvā mocot vīriešus. Tur esot moku kambaris no kura neesot izejas. Man radās interese un gribēju, lai viņa pastāsta sīkāk, bet tā vietā vieņa piedāvāja aplūkot. Bet brīdināja, ka atpakaļ ceļa nebūšot. Uztvēru to kā joku un piekritu visam ko viņa saka, tiešām gribēju redzēt, kas tad tur tāds ir. Pēc brīža viņa man atnesa tīru dvieli, aizsūtīja uz dušu, noteica, ka jāmazgājas kārtīgi ar visu, kas ir dušā un pati aizgāja.. gaidīt mani augšā. Iegāju dušā, nomazgājos ātri. Noslaucījos, apliku dvieli ap gurniem un devos uz otro stāvu. Atvēru durvis un man tiešām paķēra šoks. Ieejot telpā pimais ko ieraudzīju, bija viņa, pārģērbusies melnā lateksa tērpā ar pātagu rokās. Sēdēja istabas vidū uz improvizēta troņa, krešlā uz paaugstinājumu... Sienas bija tumšas, melnas. Pie sienām daudz dažādi āki, riņķi, arī pie griestiem. Pie vienas sienas karājās dažādas virves, pātagas, pletnes. Netālu no viņas bija kušetes ar caurumu vidū, blakus tai ginekola galdam līdzīgs krēsls ar kājas artbalstiem, masīvs sols un galds, būris ar restēm.. Manu izpēti pārtrauca Sandras pavēle aizvērt durvis. Uz to uzriz aizvēru durvis un sapratu, ka tās aizslēdzas. Maigā Sandras balss bija kļuvusi spēcīga, skaidri, skaļa.. un uzreiz sekoja nākošā pavēle, noņemt dvieli. Es tā arī izdarīju un stāvēju tur mazliet apmulsis, kamēr viņa kā jau saimniece, nopētīja mani no galvas līdz kājām, īpašu uzmanību veltot manam loceklim, kas it ne maz negribēja vēl pamosties. Pēc izpētes viņa pienāca klāt un ar pātagu pacēla viņu.. itkā aplūkoidama tuvāk. Apgāja man apkārt pāris reizes nopētot. Es sapratu, ka es mazliet trīcu. Itkā nebija auksti, bet varbūt nedaudz bail!? Uztraukums pamazām pieņēmās un, lai arī mocīja ziņkāre, kas būs tālāk, neuzdrošinājos to jautāt. Vienkārši klusējot gaidīju, kas notiks. Nopētījusi manu augumu viņa lika man nostāties pie galda. Plati kājām. Vispirms manas kājas tika piesietas pie galda kājām, pēc tam rokas pāri galdam man priekšā. Pāris reizes užšāvusi pa manu pēcpusi ar lateksa cimdiem, viņa pleta un staipīja manu dibenu, līdz sagrāba manu lecekli un lēnām sāka to masēt no aizmugures. Tas ātri piebiedra un bija ļoti patīkami. Varētu uzreiz jau beigt viņas rukā, bet viņa pārtāja un izvilka kaut kādu agregātu. Ielika tajā manu locekli un uzreiz sajutu vakūmu. Viņa bija izvilskuis govju slaucamo mašīnu un nolēmusi mani izslaukt. Sākumā neduadz sāpīgi, bet pamazām kļuva sasodīti labi. Tālāk sekoja informācija, ka, par katru dienu, kopš mēs sarakstāmies un ko esmu viņai licis gaidīt, līdz šai dienai, kamēr tiekamies, būs pēriens. Un sekoja cirtiens ar pātagu pa manu pakaļu, Sāpīgi, sūrstēja.. pēc brīža vēl viens cirtiens un skaļa pavēle sakitīt līdzi. Es sāku skaitīt, pie trešā.. četri. pieci.. mana dirsa ļoti sūrstēja, jo viņa tiešām sita nežēlojot, bet tai pašā laikā bia kaifs no slaucēja un pie astotā cirtiena, es beidzu.. sajūtas bija pasakainas. Uz brīdi. Jau nākošajā brīdī es sapratu, ka slaukšanas ātrums tiek palielināts un saņēmu nākošo cirtienu. Deviņi, lūdzu, pārstāj, lūdzu.. es kliedzu, jo loceklis bija tik sasodīti jūtīgs pēc beigšanas, ka nespēju to paciest, bet tā vietā lai pārtruktu, saņēmu nākošo cirtienu. Desmit.. es sāku domāt, cik sen sarakstāmies un vienpatsmit! Pamazām loceklis atkal sāka izjust baudu un pie divdesmi trīs es beidzu otreiz, no manis tika izsūkta visa sula, pilnbā, līdz pēdējam.. un viņa izslēdza ierīci. Es vienkāŗsi gulēju un gaidīju,m kamēr viņa noņems to ierīci.. kad tas bija izdarīts, sajutu, ka pie mana ānusa piespiežas kaut kas. Un lēnām spraucas iekšā. Atslābinies! Tu esi mana mauka! Es šokēts stāvēju piesiets, bet viņa ar pirkstiem pamazām staipīja manu ānusu. Viņas lateksa pirksti viens pēc otra lauzās iekšā manī, lai gan labi sasmērēti ar lubrikantu, tā pat brīzīem bija sāpīgi. Brīdi pastaipījusi, jutu ka kaut kas cietāks piespiežas.. dildo spraucās manā ānusā.. pamazām centos atslābināties, lai nebūtu sāpīgi un viņa ienāca manī ar mākslīgo falu un sāka mani drāzt.. sākumā lēnām, bet mēŗķtiecīgi ar katru reizi aivien dzīlāk un ātrāk. Drāžot mani viņa ik pa plaikam ar pletni pletnēja pa manu jau tā nokaitēto dibenu. Klusē mauka un baudi manu daiktu kuce. Viņa teica aizelsusies un pašai elsas kļuva iavien skaļākas. Es cietos un ļāvu viņai izbaudīt mani, jo skaidrs, ka tas viņu ļoti uzvilka un viņa bija kļuvusi par nezvēru drāžot mani.. līdz viņa baudā skaļi ievaidējās un jutu, ka dildo manī trīc, no viņas ķermeņa trīsām. Caur biksītēm, pie kurām bija piestiprināts dildo, viņa drāza arī pati sevi ar citu dildo sevī.. beigusi viņa apsēdās kŗeslā un kādu laiku skatījās uz mani, līdz noņēma dildo, pavēra kājstarpi un redzēju, kā viņa burtiski pudo tur.. viņa bija viscaur slapja.. viņa palpeta savu pežu un man ļoti gribējā viņu iegūt.. mans locekli satkal sacēlās un bija kaujas gatavībā. Vai patīk? Viņa jautāja. Un es piekrītoši tikai pamāju ar galvu.. viņa atsēja mans kājas, rokas. Un lika apgulties uz sola, gareniski.. manas rokas tika nostieptas uz aizmuguri un piesietas aiz galvas.. kājas, abās pusēs solam, uz zemes, tika piesietas pie sola kājām. Mans daikts stāvēja kā bomis gaisā un viņa uzreiz apsēdās tam virsū. Uzreiz ieslīdot līdz galam, viņa sāka mani drāzt. Drāza sākumā lēnām, tad kāpinot tempu, iepļaukāja mani, žnāudza.... līdz es beidzu viņā... pēc tam viņa apsēdās uz manas sejas un lika man izlaizīt pašam savu spermu no viņas pežas... kad biju to izdarījis viņa piecēlās un atslēgusi durvis aigāja atstājot mani. Es biju tā izpumpēts, ka vienkārši gulēju un pēc brīzā izrubījos. Kad pamodos biju atsiets. Durvis bija vaļā un lejā Sandra rosījās pa virtuvi. Kopā pabrokastojām, mazliet pārrunājām notikušo un secinājām, kaabiem viss ir labi paticis. Ar mani kas tāds bija pirmo reizi, bet zināju, ka gribētu atkārtot. 4858 2 1 год назад
- Verdzība stikla būrī Izbaudīt brīvdienas nolemju valstī par kuras apskatīšanu sen esmu sapņojusi. Vilina eksotika, kas neparasts.. ja būtu zinājusi ar ko tas beigsies... Ielidoju, valstī jūtos brīvi, esmu apģērbusies kā vēlos. Kājās nesen iegādāti zābaki. Latvijā ar tādiem neietu ielās, bet šeit...esmu brīva no stereotipiem. Sveša vieta, brīvība, skaistums.. interesanta arhitektūra, arī daba skaista. Pēcpusdienā pamanu interesantu stikla būdu, tukša. Apeju apkārt, skatos, nesapratu kādam mērķim. Skaistumam? Nez vai.. prasu vietējiem kam tā domāta... sliktām meitenēm , skan atbilde un smīn skatoties uz mani.... tā arī nesapratu kam tā domāta. Ik pa laikam vēl kāds paskatās uz būdu, bet uz pāris sekundēm.. uzmet acis un aiziet... vīriešu kompānija pienāk būdas,.. izskatās vīlušies, par dusmīgi... tukša , viens nosaka.. atkal.. arī vakar bija tukša.. prasu viņiem.. kam tur jābūt iekšā.. viens dusmīgi nosaka.. tevi tur vajadzētu ielikt... nekauņa nodomāju... nevar normāli atbildēt. Ieeju kaut kādā bārā... alkoholu nelietoju, bet kaut kā vīriešu kompānijas skatieni uzdzina pat drebuļus un esmu atpūtā.. jāpamēģina kāds vietējais dzēriens... prasu bārmenim , lai ielej man kaut kādu alkoholu ar ko vietējie lepojās.. Paņemu glāzi, nogaršoju.. salds, mazliet rūgts,, jūtu alkohols daudz.. ātri noreibstu no pirmajiem malkiem.. prasu kā sauc dzērienu.. Cerība, - atsaka bārmenis.. Skaisti, nosaku.... cerība ka būs labs.. Kā lai pasaka. Cerība ka rīt būs labi daudziem. Bārmenis viltīgi smaida.. Kā tā.. Jūs esat simpātiska, skaista mute.. Kas tas par komplimentu, nodomāju... Bārmenis sapratis no manas izloksnes vietējā valodā ka esmu ārzemniece un pēc tā, kā visu apbrīnoju pat bārā, sapratis ka esmu šajā valstī pirmo reizi. Vai tādēļ var tā smieties... jūtu kaut kādu zemtekstu bārmeņa skatienā... Izdzeru kokteili un vēlos iet prom, bet bārmenis sauc.. kur steidzaties, ieliešu vēl.. nē, man pietiek... Nu vismaz puskokteili uz mana rēķina.. Labi piekrītu... Kad beidzot izeju no bāra.. jūtu reibumu , augstie papēži pirmo reizi apgrūtina iešanu.. esmu pieradusi iet uz papēžiem, bet tagad reibumā pirmo reizi jūtu ka papēži rada grūtības.. mazliet paklūpu.. un man tuvojas vietējā policija... Pienāk policija man klāt.. Labs vakars. Jūs esat pārkāpusi mūsu valsts likumus un esat aizturēta līdz rītam.. Izbrīnā neko nevaru pateikt... Policisti turpina.. Mūsu valstī pēc 22.00. nedrīkst uz ielas atrasties alkohola reibumā.. Jums pat nav jāpūš trubiņā, pa gabalu jūtam ka esat lietojusi alkoholu... rīt būs tiesa.. No rīta man nolasa spriedumu.. Sods par atrašanos alkohola reibumā pēc 22.00 - ievietošana stikla būdā.. Soda veids MINETS... ?????? Nesapratu, kas tas par sodu.. kāds minets... Tiesnesis turpina.. lai vairāk piesaistītu cilvēkus, kājās tiks atstāti zābaki.. izbrīnā paskatos.. tiesnesis mierīgākā balsī man paskaidro.. Šādos zābakos mūsu valstī gandrīz nekad neviena nestaigā... tie ir seksuāli , gari un būsiet pievilcīgāka un skats skatītājiem baudāmāks.. Tiesnesis turpina skaļāk.. tātad ievietot stikla būdā zābakos,. krūšturī , kas krūtis balsta no apakšas. Jātup uz ceļiem. Jums zābaki nosedz ceļgalus, nebūs tik grūti tupēt, nespiedīs ceļgalus tik stipri. Mutē tiks ielikts mutes atvērējs un jāveic ... ( man galva noreibst no dzirdētā, vārdi izzūd tālumā).. tiesnesis minēja mineta skaitu, bet nedzirdēju bet laikam vismaz simts vai simti... Par katru sarkano pogu minetu skaits pieaug par vienu... ja 3 zaļās pogas pēc kārtas ... minetu skaitu samazina par 5... turpina skaitīt par kaut kādām zaļām un sarkanām pogām.. Cenšos saprast ko saka tiesnesis... ja skatīsies mineta laikā klientam acīs, darbosies ar mēli, tad klients būs .apmierināts un piespiedīs zaļo pogu, ja klientu kaut kas neapmierinās tad sarkano pogu... Vai sapņoju.. esmu kaut kādā šausmu stāstā? Mani sagrābj spēcīgas rokas, izģērbj, zābakus atstāj kājās.. no kauna vēlos zemē ielīst.. kāds čukst.. kā īsta mauka zābakos izskatās..apliek man krūšturi, kurš tur krūtis apakšas...aizved pie būdas.. Muti vaļā, man pavēl.. neklausu.. tad man aizlauž rokas aiz muguras spēcīgi bet ne brutāli.. un saspiež vaigu kaulus ka mute atveras pati... ieliek mutes atvērēju.. muti vairs nevaru aiztaisīt ciet.. tieku ielikta ar spēku stikla būdā , kuru vakar apbrīnoju.. sienas visas aizbīdās ciet.. esmu uz ceļiem, piecelties nevaru.. vēl kāds mehānisms pie manas galvas.. Man pienāk klāt un saka -- katrs kurš samaksās vienu vietējo valūtu varēs tevi paņemt mutē un pēc tam klients piespiedīs pogu -sarkanu vai zaļu.. ja būs daudz sarkanās pogas, var gadīties ka tepat arī izlaidīsi garu... Apraksim mauku arvisiem zābakiem.. kāds nosaka...Ja minets patiks , būs zaļā poga.. ja gribi ātrāk tikt ārā , būs jāpacenšas.. Bet kā man visapkārt stikls, esmu uz ceļiem, bet priekša stikla siena... Varam sākt.. Sliktā meitene būrī,, skaļrunī atskan balss.. Un pienāk pirmais vīrietis , iemet naudu pie sienas un ... nēē''eeeeeē Tieši reizē notiek divas kustības... atveras stikla siena manas mutes priekšā un manu galvu stipri pastumj uz priekšu mehānisms..Tik precīzas mehānisma kustības un pēc minūtes jūtu spermu manā mutē un sarkano pogu... laikam nogribējies.. nodomāju... pienāk otrs - monēta , siena, galva uz priekšu.. pāris minūtes un sperma, sarkanā poga... esmu apjukusi... dzirdu nedaudz žēlu balsi no vienas pavecas sievietes.. gribi dzīvot, sāc strādāt ar mēli, skaties acīs,, izrādi laipnību... un ieraugu savā priekšā milzīgu melnu loeckli,kurš ietriecas līdz pat rīklei.. rīstos,, raudu un sarkanā poga... šito laikam līdz nāvei piebeigsim.. Sāku saprast ka vienīgā izeja ir censties un pirmo zaļo pogu pamanu laikam pie sestā vai septītā klienta... Pamanu ka apkārt ir soli, sanākuši skatītāji...daži apbrīno manus zābakus, cits skatās man sejā...raudu bet cenšos,,, jo gribu dzīvot... šitā ir laba un šādā izskatā.. viņu nevar laist vaļā.. daži sazvērnieciski čukst.. Ja kaur vienam patika - ļoti labi. kuri vēlas parastus seksuālus stāstus lūdzu pei nākamiem stāstiem. 4527 7 1 год назад
- Verdzība x stāvā Uz viesnīcas menedžera jautājumu, izbrīnā paceļu acis. Apciemot mani? Noteikti nē... Kas par domu, nekauņa,; nevaru nomierināties savā numuriņā. Vakarā piemēru tērpu un zābakus kurus šodien nopirku. Melns ādas kostīms, gari sarkani zābaki virs celi. Vēroju sevi spogulī. Forši, lieliski, seksīgi,- varēšu draudzenēm palielīties. Klauvējiens pie durvīm. Uzvelku halātu kurš līdz pat zemei stiepjas, sasienu to priekšā. Mans tērps noslēpts, zābaki nav redzami, atveru durvis. Ieraugu viesnīcas menedžeri. Ko Jūs vēlaties? - jautāju vēsā tonī. Iepriekšējā šī numura ņēmēja esot aizmirsusi numuriņā kaut ko vērtīgu. Neesat manījusi svešu maku ar kredītkartēm? Nē, - atbildu. Es paskatīšos, - saka menedžeris un bez ceremonijām strauji ienāk numurā. Atkāpjos strauji un noklaudz zābaku papēži. Menedžeris paskatās uz mani. Jums nu gan čībiņas klaudz, - un smīn.. Nu parādiet savas kurpītes.. Paskatieties kas Jums vajadzīgs un ejiet prom. Man patīk Jūsu vēlmes,- smīn menedžeris un strauji tuvojas man, atrauj halātam sasieto jostu. halāta abas malas nodevīgi noslīd uz katru pusi.... Oho,, mums viesnīcā ieradusies īsta mauka...Kas par tērpu un kas par zābakiem... Nu tādos tikai maukas staigā..Par nepiedienīgu izskatu tiksi sodīta.. Ejiet prom, tūl..nepaspēju pateikt līdz galam. Tieku stingri sagrābta aiz matiem...Menedžerim vienā rokā mani mati aptīti divas reizes ap viņa roku, otrā paņem rāciju un nesaprotamā valodā kaut ko saka.. Speru atmuguriski ar zābaku , trāpu, iekunkstas mans gūstītājs.. ar tu sterva... Pēc minūtes ierodas Trīs vīrieši, jūtams no apsardzes, labi augumi, pajauni.. Paskat kas par ķērienu, šādā izskatā ver vaļā durvis,, droši vien klientus gaida, apkalpo un pelna mūsu viesnīcā... Zini ko mēs ar tādām darām? - nopēta mani un turpina, - Būsi Mauka Zābakos mūsu viesnīcā un turpināsi apkalpot klientus, bet 60 % no nopelnītā atdosi mums. Saprati? Es nevienu neapkalpoju. Man nav klienti... jūtu bailes augam. Nu, nu. Agrāk neapkalpoji, tagad apkalposi.. Mums jau ir meitenes dažādām izpriecām, bet pietrūkst meitene BDSM stila izpriecām. Turpmāk strādāsi mūsu viesnīcā x stāvā... Šajā stāvā tevi sagaida īsti prieki un kaut ko arī nopelnīsi.. Un dāvaniņa no manis tūlīt būs.. Menedžeris kaut ko pačukst vienam no palīgiem.. dzirdu vārdus uzraksti vārdus uz tās.. un ļoti ātri... Pacieties dāvaniņa drīz būs... Tagad foto , video. Man strauji novelk halātu.. palieku ādas tērpā un zābakos.. Skaisti un pieiet pie skapja.. Tur vēl stāv daži mani zābaku pāri, kuri pirkti iepriekšējās dienās, daži tērpi.. Ak patīk šāds stiliņš.. Priecājies , mums ir liels tērpu un zābaku klāsts. Varēsi izvēlēties pēc sirds patikas... Kāds mani fotografē, filmē... Visa pasaule uzzināsi kāda izskaties, ja mēģināsi bēgt.. Prece ir jāpārbauda, vai ne. un visi vīri sāk izģērbties...redzu locekļi vairs nav ļengani, tur rokā un tuvojas man.. tad visi reizē man uzbrūk,, sagrābj viens cieši tur zābakus, otrs rokas un menedžeris locekli grūž man mutē.. Turu muti ciet, groza galvu,, kliedzu, lokos, cenšos izrauties, bet mani iemet gultā un veikli piesien mani x veidā. Katra roka, zābaks stingri novilkta uz savu pusi.. Sāc pierast, mauķel. tā būs tava ikdiena. Viens glauda zābakus, papliķē pa tiem, menedžeris papliķē maigi pa maniem vaigiem.. dusmīga skatos, ceri ka neredz manas lielās bailes.. Pabarosim tevi.. Un saspiež manus vaigu kaulus tik stipri , ka atveras mana mute un loceklis dziļi līdz olām ieiet mutē.. izmisumā raustos, bet loceklis stingri līdz galam, nevaru no tā atbrīvoties..tas mutē piebriest un aizņem visu muti.. Menedžeris sastingst, nekustas un tādā pozā man saka.. Mauka, klausies noteikumus... Tu esi mūsu Mauka Zābakos, strādāsi šeit, apkalposi klientus BDSM stilā, vienmēr būsi garos zābakos. Tas būs tavs stils. Pa viesnīcu varēsi iet tikai zābakos, arī numurā visu laiku staigāsi zābakos.. Tos varēsi novilkt tikai kad gulēsi un dušā.. To visu klausos ar locekli mutē.. Tad menedžeris ar straujām kustībām sāk darboties pa manu muti līdz beidz.. pēc tam abi pārējie izdara to pašu.. Trīs spermas devas mutē, uz sejas.. nevaru noslaucīt... ierodas aizsūtītais vīrietis un dod kakla siksu menedžerim. Lūk mana dāvana tev, - saka menedžeris. Un parāda. Uz kakla siksnas ar dzelzs labi redzamiem burtiem uzraksts MAUKA ZĀBAKOS, Paceļ manu galvu un apliek to man ap kaklu.. Tajā ir GPS, vienmēr zināsim kur atrodies un šo kakla siksnu varu noņemt tikai es. Tu to nevari attaisīt. Kakla siksnai ir vairāki nelieli dzelzs riņķīši, kuriem var pielikt pavadas, ķēdes... Izklaide tev garantēta. Laikam nemanīji, kad ieradies viesnīcā, mūsu viesnīcā neielaiž cilvēkus jaunākus par 18 gadiem un zini kādēļ. Mūsu viesnīca oficiāli sniedz dažādas izklaides... Viss legāli un mums atļauts dažas meitenes noalgot pret savu gribu. Kakla siksnā iestrādāts mehānisms ka tā sāk sist ar strāvu ja attālinās no viesnīcas, jo tālāk , jo stiprāk sit.. Ja aizbēgsi, strāva tevi piebeigs.. Šo mehānismu atvienosim, ja kādreiz tevi izīrēs klienti ārpus viesnīcas. Viņi iemaksās drošības naudu miljons eiro. Ja tu aizbēgsi no viņiem miljons paliek mums.. Bet kakla siksna ar GPS tev paliks un ja atradīsim pēc bēgšanas, tad ietetovēsim uz katra vaiga MAUKA ZĀBAKOS. Tad būsi uz mūžu apzīmogota.. Tā kā , mauķelīt, izvēles tev nav, ja vēlies dzīvot. X stāvā mums ir lielas izklaides iespējas. Tajā ieeja tikai no 21 gada.. Stāvā pie ieejas ir reklāmas stabs.. tagad tiksi pie tā piesieta savā kakla siksnā ar uzrakstu uz tā.. visi tevi apskatīs, redzēs, zināsi kādā izskatā strādā.. Problēmas tev viesnīcā nebūs.. Šādā izskatā varēsi droši staigāt.. Bez manas atļaujas neviens tevi neaiztiks nopietnā līmenī.. pliķi pa dibenu, pieskaršanās -to varēs jebkurš, bet ja grib ko vairāk, tad maksā man un .. nebrīnies ja kāds tev uzklūp un izvaro jebkurā vietā.. tas notiek ar manu atļauju..Kameras ir visur. Tavs foto būs visiem darbiniekiem.. Jūties , brīvi atraisīti Mauka Zābakos.. pēdējie vārdi noskan draudzīgi bet saklausu tajā spēcīgu ironiju.. Kuriem patika , uzrakstiet man e-pastā kas patika, ko vēlētos uzlabot utt. Kuriem nepatika, ignoerējiet mani. 4232 4 1 год назад
- Mani sauc Jana Es strādāju celtniecības uzņēmumā un mūs sūta uz dažādiem uzņēmumiem, paveikt dažādus darbus, uzdevumus. Biju kopā ar kolēģi nosūtīts uz teātri, kur vajadzēja atsvaidzināt ģērbtuves, pielabot un nokrāsot pāris sienas. Visu dienu strādājām, ģērbtuves nebija izvāktas, visādas mēbeles, drēbes un vēl sazin kas vija sastumtas uz telpas vidu un šī laikam bija kāda kopējā ģērbtuves, jo telpa bija paliela. Līdz vakaram darbs bija jāpaveic, bet jau pēcpusdienā sapratām, ka laikā nepaspēsim. Darbs tiešām ieilga un pulkstenis bija jau pāri astoņiem, kad pabeidzām pēdējo sienu. Kamēr es vēl pārbaudīju, vai tiešām visur viss ir labi izdarīts. Ivars, kolēģis, bija nolēmis apskatīties, kas ir zem plēvēm paslēpts un iesmēja par dažādiem tērpiem, parūkām, sieviešu kurpēm, kas derētu viņam utt. Domājām, ka esam palikuši vieni, jo apsargs bija pienācis un teica, kur tieši un kā mums jāiet, lai tiktu ārā. Taču ne z no kurienes uzradās viņa, dāma ap piesdesmit gadiem, tumši sarkaniem matiem, sarkanām lūpām, uzkrāsotām uzacīm, kažokādas mētelī, kas stiepās līdz gŗidai, atstājot ārā tikai viņas melnos zābakus. Rokā viņa turēja cigareti un sasveicinoties, eleganti pacēldama roku, pielika to pie lūpām un ievilka dūmu.. "Ko tad jūs te darāt?" viņa jautāja, skatoties uz Ivaru, kurš vēl ar roku turēja puspaceltu plēvi, kas apsedza teātra mantas. Saprotot, ka ir pieķerts, viņš fiksi atlaida plēvi un kā puišelis salicis rokas aiz muguras, bailīgi noteica: "Es tikai apskatījos, interesanti tērpi šeit." Dāma, vārdā Lidija noņēma plēvi un sāka stāstīt par tēepiem, kas tur bija. Viņa nesteidzīgi paņēma blondu parūku un stāstīja, ka tas un tas ir spēlējis ar šo parūku kaut kādu sieviešu tēlu. Vārdu sakot, šie tērpi bija vīriešiem, lai spēlētu sievietes. Likās garlaicīgi, tāpēc baigi neklausījos un likās, ka arī Ivars zaudējis interesei, līdz Lidija piegāja pie Ivara un deva viņam, lai uzvelk. Es gardi nosmējos un ar lielāko prieku mudināju viņu, lai tik velk, varēšu uzņēmuma čatā atskaiti ielikt, bet Lidija skaidri noteica, ka nekādas fotogrāfēšanas nebūs, viss paiks šajās sienās un nevienam nav jāzin, kas te notiek. Ivars smaidot uzvilka parūku un arī man tika pasniegta brūnu matu parūka. Nu ok, ja jau Ivars var, uzvilkšu arī, ko ne, nodomāju. Kamēr mēs ar Ivaru stāvējām mazliet apmulsuši, Lidija turpināja stāstu par vīriešu lomu teātrī kā sievietēm un rakājās pakaramajos starp kleitām. Mēs viens uz otru paskatījāmies lielām acīm, bet nu nē... Nevar būt, es nodomāju. Nu neliks taču mums vēl kleitas vilkt, taču Lidijai bija citas domas. Nepagāja ilgs laiks, nezinu kā tas notika, bet jau pēc neilga brīža mēs abi ar Ivaru jau stāvējām kleitās, augstpapēžu kurpēs un garajās zeķēs. Man tika seisīga bordo krāsas kleita, ciņam tumši zaļa, bijām divas skaistules, lai gan viņš necik skaisti neizskatījās, centāmies par visu šo pasmieties un noturēties kājās nepakrītot. Tagad es sāku apbrīnot sievietes, kas caurām dienām pavada uz augstiem papēžiem, tas bija sasodīti neērti un grūti pat nostāvēt, kur nu vēl pārvietoties. Lidija arī ik pa laikam psmējās par mūsu tizlumu... Parādījās kaut kāds azarts, noiet taisni smukāk, kā Ivaram un abi sākām sacensties, pamazām pierodot pie tēla. Tad Lidija pieveda mūs pie spoguļa, caur to skatījās uz mani, stāvot mums abiem aiz muguras un jautāja: "Kā tevi sauc?" "Mani sauc Jana." Es mazliet pārveidotā balsī ar smaidu pateicu, pieņemot visu kā joku. Ivaram pajautāja to pašu, viņš sevi nosauca par Kristīni. Tālākais vairs nebija joks. Lidija lēni pogāja vaļā mēteli un mēs ar Ivaru sastinguši skatījāmies caur spoguli uz viņu. Lēni oaverot Lidijas tērpu, tas noslīdēja pār viņas rokām uz grīdas aiz viņas. Mūsu skatam pavērās ugunīga dāma, sarkaniem matiem līdz plecam, tērpta apspīlētā, melnā lateksa tērpā un melnos, garos zābakos līdz celim. Mēs abi bijām apstulbuši un blenzām vaļā mutēm. "Nu ko dāmas? Izklaidēsimies?" Viņa jautāja. Viss ko es varēju izdarīt ir piekrīroši pamāt ar galvu.. jo redzot viņu, mans loceklis jau sacēlās un tas bija labi redzams, jo izspiedās caur kleitu. Viņa izvilka no mantu kaudzes pletni un bargā balsī pavēlēja: "Jana nāk šurp un notupjas šeit pie galda!". Es stāvēju un nesaoratu, kāda Jana? Un dabūju pletnes cirtienu pa dibenu. Man uzreiz pieleca un fiksi notupos norādītajā vietā. Kristīnei lika nostāties man pretī un Lidija no aizmugures sāka glāstīt Kristīni. Spaidot viņas dibenu, krūtis, cieši piespiežoties un čukstēja viņai ausī "Ko parasti vīrieši saka? Ja es būtu sieviete tad.. " Ivars mazliet domā ko atbildēt, bet Lidija uzšauj viņam spēcīgi pa dibenu ar plaukstu. Redzu, ka Ivaram ir sacēlies un viņa pimpis ir man pretī sejai. "Tad ļautu drāzt sevi visos caurumos" Ivars atvild, pēc nākamā cirtiena pa dibenu, nu jau ar pletni. Pēc šī cirtiena, Ivars pagāžas uz priekšu, man virsū un viņa loceklis piespiežas manai sejai. Es savievstos uz sāna, izvairoties. Uz to saņemu aizrādījumu no Lidijas, lai nekustos. "Sēdi mierīgi un nekusties... Šādi un atver muti!" Mana galva tiek piekoriģēta un negribīgi paveru muti. "Ak tu mauka, Kristīne! Tad gribi, lai tevi izdrāž ja? " Lidija skaļi jautā un užsauj ar pletni pa dibenu. Ivars atkal paspiežas uz priekšu, atkal pieskaroties manai sejai. " Tad jau sanāk, ka arī Janai ir jādod visi savi caurimi pist? Vai ne Kristīne?" Lidija jautā viņam uz ko viņš atbild ar jā. Viņa pieiet pie viņa un sacelk kleitu uz augšu, bet apenes novelk līdz ceļiem un man priekšā ir viņa cietais pimpis, dažus centimetrus no manas mutes. Lidija uzšauj atkal pa viņa nu jau pliko dibenu un viņš atkal sāpēc pastumjas uz priekšu, bet šoreiz viņa daikts ieslīdēja man mutē un pieskārās manai mēlei, iespiežoties starp mēli un smaganām. Fuu.. es nodomāju, bet turpināju paklausīgi sēdēt un gaidīt, kas notiks tālāk. Katru reizi, kad Lidija uz''sava Ivaram pa dibenu, viņa loceklis ieslīdēja man mutē. Uz brīdi, bet pietiekami, lai sajustu tā samtaino galviņu, iespiežoties man mutē, ar katru reizi, aizvien dziļāk, līdz brīžiem jau liekās, ka tas iespiežas manā rīklē un mutē trūkst vietas, taču atkāpties nebija kur, jo galds aiz manis, turēja manu galvu nekustīgi. Tikai pēc brīža sapratu, ka Ivars drāž mani mutē un Lidija viņu vairs nesit, pacēlis acis es redzēju, kā Ivars izbauda to, ka viņa pimpis ir man mutē, aizvēris acis, viņš jau elsodams kustējās manā mutē, cenšoties ieiet aizvien dziļāk rīklē. Ar rokām saķēru viņa kājas un centos viņu atbīdīt, bet viņš stāvēja stingri un iekarsis turpināja iesākto, līdz procesu pārtrauca Lidijas balss: "Tākuce, palet plašāk kājas, sāksim drāzt tevi!" un uz brīdi apstājies, izga'jis no manas mutes viņā paklausīgi papleta kājas un noliecās vairāk uz priekšu.. Lidija pienāca viņam no aizmugures un redzēju viņam starp kājām parādamies melnu, resnu dildo.. ko Lidija paņēma rokā un sāka ar to braukāt viņam starp dibenveigiem un pamazām spieda to Ivara ānusā. No skata mans loceklis bija tik piebriedis, ka zem kleitas bija ļoti neērti, es pavilku uz augšu kleitu, uz leju apenes un atbrīvoju to. Tupot sāku to lēni masēt un katra kustības, katru reizi, kad ādiņa atbrīvoja galviņu likās, ka no gaisa vien galviņa ir tik jūtīga, ka beigšu. "Nu vai patīk, mauka, ka tevi dirsā drāž?" Lidija prasīja Ivaram, kurš kunkstot kaut ko abildēja un viņa viņu drāza aizvien dziļāk, un ātrāk. "Paņem mutē Jana, ko sēdi?!" viņa teica, bet es atkal biju aizmirsis, kas ir Jana.. es turpināju sēdēt, līdz Ivars pats paņēma rokā savu daiktu un sāka to spiest man pie mutes. Automātiski atvēru to un viņa cietais loceklis atkal bija manī, bet šoreiz jutu, ka tas ir vēl cietāks, un karstāks kā iepriekš. Es cerēju, ka viņš netiesās beigt man mutē un tiklīdz par to padomāju, tā karsts škidrums sāka piepildīt manu muti, es aizrijos ar viņa spermu un sāku klepot, bet viņš tikai vēl dziļāk iespieda savu daiktu manī. Atguvies no šoka, es izspļāvu visu spermu pār lūpām un tā notecēja pār zodu uz kleitas. Strapons izslīdēja no Ivara un Lidija to noņēma. "Man arī kādu prieku vajag!" Viņa noteica un lika man apgulties uz galda. Viņa uzkāpa ar kājām uz galda, kājas noliekot blakus manai galvai un atvēra rāvējslēdzēju starp kājām, kas manā priekšā pavēra gludu, skūtu Lidijas pežu, kas ātri tuvojās manai sejai, pavēlējusi izbāzt mēli, viņa satvēra manas rokas aiz galvas un apsēdās uz manas sejas Lēni viņa slidinājās pa manu izbāzto mēli, ko centos stingri turēt, pēc iesp'jeas vairāk ārā. Negaidot, viņa pavēlēja Ivaram sūkāt man un sajutu, kā Ivars paņem mutē manu locekli un faktiski uzreiz beidzu.. biju tik izbudināts, ka nespēju iztuŗet nevienu kustību. Bet tā vietā, lai viss beigtos, Lidija uzreiz apsēdās uz mana locekļa un ievadījusi to sevī uzreiz uzsēdās tam līdz galam virsū. Tās bija neizturamas sajūtas, jo galviņa pēc beigšanas bija ļoti jūtīga. Pamazām, viņa kāpināja tempu un kustējās uz priekš un atpakaļu, līdz galam turāda manu locekli sevī. Es pacēlu kājas uz gada ceļos un kā saniknots bullis gribēju viņu nomest, bet viņa spēcīgi turējās un sažņaugusi manu kalu turpināja mani izmantot. Kā kuci! Pamazām manas mocības atkal nomainīja bauda un atļāvos viņu drāžot atbrīvot un spaidīt viņas krūtis, kas viņai ļoti patika, jo ar savām rokām turēja manas uz savām krūtīm u spaidīja tās.. Lēnām Lidija sāka elsot uz manis aizvien skaļāk. "Ko gaidi? Kucei ir caurums, kuru jādrāž!" viņa teica Ivaram, uz ko es ōkēti turpināju gulēt un drāzt viņu, bet pēc brīža sajutu, kā Ivara loceklis slidinās gar manu ānusu. Saslapinājis to, viņš bez jebkādām cermonijām ienāca manī.. es biju pārsteigts, pat nepaspēju saprast līdz galam kas notiek, kad Ivars jau bija iekarojis manu ānusu un ņēma mani diezgan dziļi un aizvien dziļāk spiedās manī, piepildot manu ānusu. Liekas, Lidiju tas ļoti uzbudināja un sassniegusi baudas virsotni viņa sāka trīcēt un apstājās uz mirkli, bet es ar gurniem turpināju drāzt viņu cik varēju, jo arī man vairs nebija tālu, lai beigtu vēlreiz, turklāt sajūtas, ka mani drāž dibenā tikai pastiprināja manu uzbudinājumu. Līdz beidzu viņā un Ivars beidza vēlreiz manī. šī bija interesanta pierredze un vienojāmies, ka vajadzēs atkārtot. Ar to šis vakars beidzās, Lidija uzvilka mēteli un pazuda, bet mēs fiksi pārģērbušies arī tināmies prom, gar apsargu, kurš ar smīnu, pavadīja mūs līdz izejai. 7631 2 1 год назад
- Jura sieva 5 "šī nebija pirmā reize, kad Juris mani šodien izdrāž!" Nekad nebiju domājis, ka mana vienmēr laipnā, mīļā, uzticīgā Ieva uz kaut ko tādu būtu spējīga, kur nu vēl ar smaidu sejā pateikt to man tieši acīs. Es nepazinu pats savu sievu. Manāmi pārsteigts pat nebiju spējīgs ko pateikt pretī. Un ko gan man teikt? Stāvot pliku locekli svešā virtuvē, dzīvoklī, kurā vēl nesen pats biju neuzticīgs Ievai aiz muguras Jurim drāžot Annu. Bet iekšā viss apgriezās. Nekad nebiju jutis greizsirdību, nekad nedomāju, ka esmu greizsirdīgs, privātīpašniecisks, bet šobrīd šādas sajūtas pārņēma mani ļoti stirpi un viss ko es gribēju darīt, ir paņemt Ievu aiz rokas un doties prom. Aizvielkt viņu, lai nedod dies Juris ar Igoru neizdomātu viņu vēlreiz izmantot. Bet bija par vēlu... vēl mirkli stāvam virtuvē un sagremojot visu, kas tikko notika. Es nebiju gaidījis, ka šādi izvērtīsies vakars, gribēju to pārtraukt un laisties, bet no otras puses Ievas smaids, viņas baudkārais skatiens.. maucīgā uzvedība mani ļoti uzbudināja. Virtuvē ienāca Olga, paņemt dzērienus un zukodas. Es pat nepamanīju, ka joprojām stāvu bez biksēm un tas jau vairs nelikās svarīgi. Bija silts. Olgai vēl mugurā viņas smaragdzilā kleita, nesamurcīta, gluda, pieguļ viņas ķermeņa formām un izceļ viņas tvirtās krūtis un stingro dibenu. Es labi aplūkoju viņu no muguras un mans loceklis paliek stīvs no domas, ka vārtu piezagties viņai no muguras kā mednieks medījumam, paņemt viņu no aizmugures, ieiet viņā un drāzt par to, ko viņa nupat bija ar mums izdarījusi, ar savām pavēlēm par sūkāšanu un visu pārējo. Es izjutu dusmas pret viņu. Gribēju paņemt viņu aiz tiem perfektā astē sasietajiem kastaņbrūnajiem matiem un drāzt viņu. Dzīvniecisks instinkts zagās manā galvā līdz brīdm, kad viņa paņēmusi vīna pudeles no plaukta pagriezās pret mani un smaidot sāka aizrautīgi slavēt manu sievu, cik viņa seksīga, forša, laba.. kā viņai paticis vērot visu notiekošo. Apsēdāmies pie virtuves galda un runājām par Ievu tā, itkā būtu pazīstami jau gadiem, bet iepazināmies tikai šodien.. kas pie vlena? Kas tā par maģiju? Sarunas laikā, kurā tika pateikts daudz par daudz, bet kas ilga tikai neilgu laiku, es sajutu Olgas roku zem galda uz mana locekļa. Viņa sēdēja gandrīz blakus, ap galda stūra, ar vienu roku atbalstījusi savu galvu pret roku, skatījās man acīs un sāka ar roku braukāt pa manu locekli, itkā tas piederētu viņai. Itkā būtu viņas.. un tā arī bija.. Nespēju pretoties šai sievietei. Mūsu saruna aprāvās un es vienkārši sēdēju un baudīju masāžu. Bauda kāpa neaprakstāmos tempos. Viņas roka stingri aptvēra manu locekli, likās ka viņa grib pārbaudīt tā izturību, manu sāpju līmeni. Viņa izņēma no matiem vienu nosavām matu gumijām un aplika to manam loceklim divās kārtās pie pašas pamatnes. Tas lēni pieplūda ar asinīm un pamazām katra vēna bija redzama aizvien izteiktāk. Olgai nez noo kurienes parādījās rokās virve. Viņa veikli piesēja manas rokas un ķermeni pie krēsla atzveltnes. Un pati nostājās man pretī, paceļot lēni savu kleitu uz augšu. Lēni viņas kaunuma lūpas piespiedās manam loceklim un Olga lēni un maigi sāka to masēt, ar savām kaunumu lūpām, braukājot un berzējoties gar to.. viņa bija diezgan slapja un viņas kustības pakāpeniski kļuva straujākas un spēcīgākas. Fonā izdirdu Ievas kunkstienus no viesistabas, bet Olga smaidot saka, lai nepievēršu uzmanību, visticamāk tur Juris ar Igoru divatā viņu izdrāzīšot. Doma par to, vaidi un Olgas mitrā berze liek man eksplodēt un ejakulācija notiek starp Olgas lūpiņam uz vēdra.. Domāju, ka Olga apstāsies. Mans loceklis ir kļuvis tik jūtīgs, ka katra viņas kustība vijas ar sāpēm un neizturamu baudu. Viņa lēni to ievada sevī līdz galam un baudā atliecas uz aizmuguri ar rokām turoties ap manu kaklu. Lēni kustoties viņa attaisa vau kleitu un novelk to no augšas līdz viduklim, atsedot savas krūtīs. Viņas krūšu gali ir piebrieduši un viņa spēlējas ar tiem, ar pirkstu galiem tos saspiežot, plaizot pirkstsus un apļojot tos ap krūšu galiem.. No blakus istabas mans sievas vaidi nebeidzas un tie paliek tikai spēcīgāki un izteiktāki. Visu laiku domāju par Olgas teikto, kā Juris ar Ivaru vuņu tur divatā paņemšot un pēc skaņām liekas, ka tieši to viņi tur šobrīd dara. Tikamēr es šeit bezspēcīgs sēžu, pilnībā Olgas varā un viņas kustības paliek aizvien ātrākas. Mans cietais, apspermotais loceklis tiek jāts un dziļi Olgas makstī un izjūtu katru Olgas apļveida kustību, kā tiek izmīlētas visas viņas tā jau ciešās maksts sieniņas. Viņas peža ir dievīga. Viņa pati ir dievīga. Atveras viesistabas durvis un tajās parādās Anna.. Bet mans skatis piesienas Ievai, kas jāteniski sēž dīvānā virsū Jurim, bet Igors viņu iegūst no aizmugures. Skaidri saskatāms, ka abos viņas caurumos ir pa loceklim un iekšēji man atkal viss sagriežas un vijas ar baudu.. Anna redzot, uz ko skatos, speciāli patur durvis ilgāk atvērtas, lai varu labi redzēt un dzirdēt, kā divi mežoņi vālē manu sieviņu. Nemanot arī Olgas orgasms ir atnācis un viņa baudā trīcēdama apstājas.. un klusi kunkstēdama paņem manu galvu un sajūtu viņas mēli laužamies savā mutē.. atraujot manu skatienu no Ievas. Uz brīdi aizveru acis un izbbaudu skūpstu, līdz jūtu ka mans loceklis lēnām izslīd no tik ērtās, ciešās vietiņas.. Olga pieceļas un Anna ieņem viņas vietu. Viņas vagīna nav tik slapja kā Olgas, bet tas netraucē arī viņai uzreiz uzsēsties līdz galam uz mana locekļa, jo tas ir slapjš no spermas un Olgas. Atsķirībā no Olgas lēnās psēles, Anna ir krietni agresīvāka un uzreiz jau sāk drāzt mani ātri, strauji, spēcīgi sitotis pret mani, es jūtu, ka viņa ir ļoti uzbudināta un gatava mani iznīcināt. Olga vēl piepalīdz un ar rokām vēl stirprāk spiež viņas dibenu man virsū ar katru kustību. Annas acīs ir dusmas, bauda, kaisle. es baudā esmu pavēris muti un viņa neigaidot tajā iespļauj un pēc sekundes es saņemu pļauku no viņas. Esmu nedaudz apjucis, bet liekas, tas viņu tikai uzvelk. Olga uzšauj ar plaukstu pa viņas dibenu, kam automātiski seko Annas pļauka man pa seju. Nekad mūžā vēl neviena sieviete nav man situsi pļauku, bet tagad biju jau saņēmis vairākas. Es sajutos kā kuce, kas tiek drāzta un pļaukāta un atcerējos par savu sievu, kas šobrīd bija līdzīgā situācijā. Elsas no blakus istabas nerimās. Es nespēju izturēt un ejakulēju savu spermu Annas vagīnā līdz ar ko arī Anna skaļi elzdama beidza un trīcēja man klēpī kā apšu lapa apķerot mani cieši un piespiežot savas krītis man pie sejas.. Tā brīdi sēdējām, līdz atguvām elpu un saņēmot pēdējo pļauku Anna nokāpa no manis un smaidot noteica, ka tas bija labākais viņas šī vakara drāziens. Arī viesistabā bija iestājies klususms. Pēc tam, kad Olga mani atsēja es uzreiz devos uz viesistabu, kur mana Ieva gulēja ar seju dīvānā tupot uz ceļiem. Viņas dibenā bija līdz pusei iesprausts vīna korķis un no sakanās pežas tecēja ārā sperma. Es apsēdos blakus un viņa acīmredzami pārgurusi paskatījās uz mani. Es biju šausmās, nesapratu, ko darīt.. Juris ar Igoru bija izgājuši uzpīpēt. Ieva nolasīja manas dusmas, satvēra manu roku un noteica, ka mums noteikti būs jābrauc vēl šeit ciemos. Un nezinu kāpēc, bet abi par to sākām smieties. Pēc šī vakara pamodāmies mājās nākošās dienas pēcpusdienā. Acīmredzot viss pierdzētais bija paņēmis tik daudz spēka, ka pat divos no gultas kāpt ārā negribējās. Es skatījos uz Ievu, bet domāju par Jura un Igora locekļiem viņa. Es nespēju uz viņu vairs ksatīties kā uz nesamiatātu, godīgu mājsaimnieci. manās acīs viņa viņa bija kļuvusi par seksa dievieti. Dievieti, kas spēj iperiecināt citus vīriešus un arī man no tā iekšēji bija kaut kāda bauda. Vēl nesparatu kāda, bet man iepatikās doma vien, kā viņu iegūst citi. Stāstam par Jura sievu, Annu pielika punktu Ieva. Mana sieva. Varbūt, tā bija viņas stratēģija, kā noturēt vīru un gūt no tā baudu pašai? 5575 8 1 год назад
- Neparastās spēlītes kādas tik pasaulē nav trakas fantāzijas, kad likās mani ne ar ko nevar pārsteigt taču nē ... kaut kad jau pasen gados vīrietis uzaicināja uz randiņu, sākumā es atteicos, es minēju, es jauna, viņš bija kādi 20 gadi vecāks, bet nu labi viņam izdevās mani pierunāt gāju, tikšanās bija Bruņinieku ielas un brīvības stūrī un tā kā bija blakus kūku kafejnīca nolēmām patērzēt tur Izrādās viņam bija ārsta izglītība, maz runāja latviski un praktizēja tur pat netālu medicīnu, stāstīja, ka ir labs ārsts un iet pie viņa slavenības ārstēties viņš lūdza pastāstīt mazliet par sevi, es pastāstīju, ka es masturbēju un seksu nemeklēju, bet patīk visādas trakas un varbūt arī mierīgas pieaugušo spēlītes, kas mani uzbudina savukārt viņš stāstīja, ka ar sievu viss labi, bet mazliet garlaicīgi, grib neparastas spēles un es prasu, kas tās ir par spēlēm ? viņam ļoti patīk sievietes un tās dievina, bet sapņo, ka viņu pazemo, liek laizīt kājas un dupsi un ir sapnis, ka padara viņu par bezspēcīgu, es teicu, jā tas ir interesanti 'viņš saka, ka grib man pakļauties un lūdz, lai tiekamies, viņš vēlas, lai es viņu pamoku, noliek naudas kaudzi man priekšā un saka tas ir avanss viņš lūdz,. lai es pēc saviem ieskatiem atrodu viesnīcu un pavadu laiku tur un kādu rītu viņš ieradīsies pie manis viesnīcā un es lieku laizīt manas kājas un piesprādzēju ar ķēdi viņu pie radiatora vai gultas kailu un lai viņu izmanto pēc saviem ieskatiem, un lai viņš sēž bezpalīdzīgs un siekalojas, es varu darīt visu, kas ienāk prātā skatīties filmu, masturbēt, vai dzert vīnu, vai pačurāt uz viņa, vienalga, tikai viņš vēlas izjust Kundzes varu un savu bezpalīdzību woow man ļoti uzbudināja šādā veida spēlītes, doma, ka es piesprādzēju vīrieti kailu un viņš ar vienu aci skatās un siekalojās, es varu iet par viņa naudu uz veikalu un izpriecāties savādāk un viņš tup un pacietīgi gaida, kad man sagribēsies viņu atbrīvot no gūsta es protams varēju paņemt naudu un pazust, bet gribējās sajust, kā es jutīšos ar šādu fantāziju, tas mani uzbudināja, ne par ko tajā dienā nespēju domāt, kā tikai par to, kā es jutīšos un jā tā diena pienāca es paņēmu omulīgu viesnīcu Ģertrūdes ielā un viņš bija klāt, es liku izģērbties un lamājos, ka viņš kavējās, viņš noradīja uz somu, kur bija līdzi mantiņas un tajā skaitā ķēde ķēde bija ne pārāk resna, bet viņš no tās izrauties nevarētu un ķēde bija ar atslēgu viņš izģērbās un es stūrī viņu pieķēdēju, pati laiskojos pa gultu un ik pa brīdim vēroju, ko viņš dara, viņš nolaidis acis skatījās es dzēru kafiju, čaloju un čatoju un sazvanījos un visādi citādi sevi izklaidēju, šad tad ar pātagu piegāju pie viņa un viegli pavicināju, lai saprot, kas ir noteicējs man patika šī situācija, domāju, kā būtu, ja es pazaudētu atslēgu un izrakstītos no viesnīcas un atstātu viņu viesnīcai, lai dara ar viņu ko grib tas gan būtu interesanti, bet varbūt citreiz ai, nu ir tik labi piepildīt savas fantāzijas, un viņš bija tik laimīgs ' un pateicīgs es arī biju uzbudinājusies un apmierināta un tikos ar viņu vēl vairākas reizes 8394 4 1 год назад
- Feet. Lick. Kad naktis sanācis negulēt, sievai pēdiņas tiek laizītas kuras lien ārā no sedziņas.... Viņa ļauj ja nepamofina Viņa ļauj nofilmēt lai kādreiz varu pierādīt kā kajslaukis esmu 😂 2648 1 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes 7 daļa Gribās sakost zobus, bet rinķis neļauj.. Sajūtas nav pārāk foršas, bet dzirdu Baibas balsi.. - pasieties.. drīz būs savādāk... Kaut kas man "dupsī" kustās.. pamazām pārņem patīkamas izjūtas... Ilze kustās arvien ātrāk, un ātrāk.. , arī no aizmugures temps pieaug.. un tad.. jūtu,ka tūlīt beigšu... - Meitenes, pārtrauciet maigoties, - viņš tūlīt beigs, pat nepieskaroties, gribat nokavēt ?Es jūtu, ka vel viens grūdiens man dupsī, vai kustība uz sejas un viss...Un ta notiek... Orgasms ir ļoti spēcīgs.. , es pat neesmu pieskāries lsavam loceklim, arī Ilze beidz man mutē.. tikai Baiba mazliet piebremzē... bet īsti nepārtrauc... Agnese un Laila ir jau gatavībā, un tver manu spermu gaisā... .. dzirdu sajūsmas spiedzienus..tad viena no viņām paņem manu locekli mutē, un kāri apsūkā, tas joprojām ir piebriedis.. Ilze, mazliet padīdījusies, pieceļās.. un tad varu redzēt kas notiek..Agnese paklusām sūkā man locekli, Laila ar mēlīti klāsta viņas caurumiņus..Ilze, apsēžās krēslā, un paklusām sevi glāsta..Bet baiba izskatās ka tuvojas finālam, tems kļūst arvien ātrāks, un ātrāks.. un tad tas notiek, pagrūdusi malā Agnesi, viņa izrauj no sevūs duālo strāponu, un ar visu svaru uzsēžās man uz sejas... - laizi mauka, fiksi laizi "suka" .. ar rokām viņa papleš savu intīmās lūpiņas, un tad tas notiek.. man mutē gāžas vesels "ūdens kritums".. Baibas suliņas nav viegli šķidras bet samērā biezas, kā sāļš ķiselis, ar īpatnēju garšu.., tās ir daudz, ļoti daudz.. nekas neatliek, kā to visu norīt.. ar rinķi mutē to izdarīt ir grūti, drīzāk tās ietek vienkārši rīklē... Baiba paceļās, un sāk sevi masēt ar pirkstiņiem, papildus izsaucot "plūdus".. ...No tādas apiešanās ar manu seju, es nobeidzu otreiz.. OTREIZ, pat nepieskaroties.. Tad viņa pārtrauc sevi masēt, un nokomandē, izlaizi mani sausu, nevaru piloša, nekur doties..Es cenšos, laikam jau sanāk.. jo Baiba pieceļās no manis...- viss meitenes, man šodienai pietiek, viņš ir jūsu rīcībā, "mantiņas" atstāšu šeit, nav ko lieki staipīt šurpu turpu..Es pārģērbties, un uz mājām, bet 'jus varat priecāties...Saprotu, ka tas vel nav viss šī vakara fināls.. Jo Agnese un Laila, vel nav sasniegušas orgasmu, un tikai pamazām iesildās...Viņām vakara izklaides tikai sāk uzņemt apgriezienus.. Turpinājums sekos.. 4574 3 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes 6 daļa .. Baiba ieved mani guļamistabā, tur Ilzes platā gulta pārklāta ar vienreizejiem "uzsucošajiem paladziņiem", ... apgulies uz muguras.. ...Es paklausīgi apguļos uz muguras.. dod šur rokas, .. Baiba veikli apliek man ap rokām saites, ar cilpiņām, un piestiprina tās pie gultas stūros izvilktiem striķiem.. Tagad kājas, arī ap potītēm tiek apliktas saites, arī ap "ikriem" tiek apliktas platas saites, tādā veidā kājas saliecot ceļos, otrus galus Baiba piestiprina pie gultas galos esošām virvēm.. Zem gurniem paliels spilvens... Tā vel pēdējais palicis, nosaka Baiba, un mutē ieliek rinķi, - tas lai mutīte vienmēr būtu vaļā, nosaka Baiba...- iešu pasaukšu pateikt meitenēm ka "klienta" abi caurumiņi ir gatavi darbam... Palieku klusumā, un ieklausos kas notiek blakus telpā... tur smiekli , bet neko nevar saprast... Tad atverās izstabas durvis un visas ienāk izstabā... - O, kas par smukumu, nosaka ilze, tā vien gribās pamēģināt...- nu, nē, "atpogāšu" viņu pirmā, protestē Baiba.. tikai lai sākumā mani ar mēlīti "uzkarsē".. un tad arī kopā izklaidēsimies... Baiba veikli, uzsēžās man uz sejas - nu ko sāc strādāt... Tas "rinķis" traucā, un laizīt grūti :( .. ko tu tur ķēpājies? A, skaidrs rinķis traucē, nu nekas, ja to izņemšu, tad vajadzīgajā brīdī aizvērsi muti.. un nobeidzot, nevarēšu tev forši mutītē "ieskvirtot" ..Nākas vien samierināties, jo saprotu, ka tā ir mazākais, kas vel būs.. Bet nu pats jau esmu uz to "parakstījies", ļaujot sevi sagatavot.. Baiba strauji pieceļās un nosaka, nu ko meitenes, viņa "mutīte ir uz brīdi jūsu rīcībā", saprotu ka Baiba ir visas kompānijas noteicēja.. Man loceklis ir tā piebriedis, ka jau sāku just diskomfortu, saprotu, ja kāda pieskarsies, tad viss, uzreiz nobeigšu... Bet neviena, nemaz netaisās to aiztikt, Ilze uzreiz iekārtojās virs manas sejas.. var just, ka viņa ir pamatīgi uzbudināta... neko nevaru redzēt, bet dzirdu, ka Laila un Agnese, sāk klusi kunkstēt..Kas tur varētu būt? aa pareizi, viņas tācu BI.. ko tad viņām darīt, ja "esmu aizņemts" ..Jūtu, ka manu "dibena caurumu", aizskar kas vēss.. .. Baiba, "ieeļļo" manu caurumiņu.. .. jūtu, ka arī pirkstiņš ieslīd..- Es būšu uzmanīga, dzirdu Baibas balsi..- Sākšu ar mazāko izmēru... Vismaz par to paldies..... Ilze, no vias redzētā, tek arvien vairāk, tie jau ir īsti plūdi... bet tās ir mazākais, jūtu ka kautkas slidens, un mzliet rievains, ieslīd manī... Turpinājums sekos... gaidu atsauksmes.. 2925 5 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes piektā d. Nonācis "mājās", devos uz savu istabu, pa ceļam stiekot Ilzi..- nu kā? iepzinies ar manām "drušķām"? Redzu ka iepazinies, un izskatās ka pildi uzdevumu, tas redzams pēc taviem šortiem, kur pamatīgs izcilnis... Jā, loceklis bija samērā piebriedis, un prasījās, uz ko vairāk..- aizej iemērc aukstā ūdenī, atlaidīs, Ilze iesaka..Laba ideja, tā arī izdarīšu paņēmis tīras drēbes dodos uz dušu noskaloties.... Iznācis no dušas, svaigs, bet vel mitrs.. dzirdu ka istabā kāds sarunājās, a nē tur tikai Ilze pa telefonu runā..- Nāc paēst.. - es šobrīd negribu.. atraucu, un tasos doties uz savu izstabu, kad dzirdu nočīkstam vārtiņus.. |- nu nemūc prom, ja jau ciemiņi nāk... Atskan īsi pieklājības klauvējieni, un istabā ienāk Agnese ar Lailu.. Pavisam nevar pazīt, kājās zeķubikses, ādas svārciņi, korsetes.. nu tādas - kārtīgas "bargās kundzes" .. Skaidrs kas mani vakarā sagaida, bet kas patiesībā viņām trijatā bija ieplānots, pat nespēju nojaust..Agnese izkrāmē uz galda sešpakas ar alu.. (kam tik daudz? )Nu ko varam pasēdēt iedzert uz iepazīšanos?Ātri tiek uzklāts galds, parādās kausi, un uzkožamais.. Man apstāsta par ciema vēsturi, un citus nevajadzīgus faktus...Kamēr saruna sāk ievirzīties intīmā gultnē.. - Ilze teica, ka tev patīkot bargāks sekss? Jautā Agnese... -Nu it kā jūs jau to nenojaustu... - Nu labi un ko saki par seksu piecratā?- Piecratā? nesapratu? mēs šeit esam tikai četri...- A piekto mēs pasauksim... Nebaidies, viņai cits profils.. nebūz viņa ilgi jālaiza, vai jādrāž... Mazliet iesildot palaizīsi un viss...Dzirdu ka atkal nočīkst vārtiņi, un tad pa durvīm ienāk maza auguma apaļiga sieviete, vienkāršā kleitiņā, ar milzīgu somu pie rokas...- Tā ir Baiba.. mūsu piektais dalībnieks.. nosaka Ilze..Baiba pienāk pie manis galanti paklanās un saka Baiba, un tu laika esi Jānis... - Tā kā vīrietis sasveicinoties ar sievieti vienmēr pieceļās, tad Baiba apiet man apkārt, kā novērttējot ..- derēs.. iesšu sagatavoties.. Kas tur tiks gatavots, nevaru saprast, bet nojausma saka, ka būs kas neparasts...Mēs četratā vel minūtes desmit pasēžam, parunājamies par vispārējām tēmām.. Tad istabā ienāk Baiba - nevar viņu pazīt.. Kājās zeķubikses, ar izgriezumu šekumā vietā, svārciņu nav, ap krūtīm "krūšu turis" bet pats krūšu gals spiežās ārā, pa izgriezumu...- ielejiet dāmai, ātri tiek uzpildits kauss. un pasniegts Baiba...Atdzērusi krietnu malku viņa saka:- Tā Jānis, cik saprotu, tev nav īpašu iebildumu, pret to ko sieviete un vīriietis var sadarīt?- nu itkā nē..- Un kādi tev ir tabū?- nu asinis, reālas sāpes, sekss ar citu vīrieti.. - nē nebaidies, vīrieši šajā ciemā ir deficīts, sievas tos tur cieši klāt... Nu labi, un ko saki par strapon...- neesmu mēģinājis, nezinu...- O..!! "celka" tas uzbudinoši... , mani nosacījumi vienkārši, daru ko gribu, nepārkāpju tavus tabū, un ja kas tev galīgi nepatī tad STOP vārds... pieņemsim sarkans.. Ja to pasaki tad pārtraucu, bet vairāk arī nekas neturpināsies.. kaifs man būs norauts un viss... Vai piekrīti?- njā, te jāpadomā... - nav ko domāt, jā vai nē, kā pie altāra.. - nu ok. Jā..- Tad nāc līdz... - a kā pārējās meitenes?- viņas piebiedrosies, kad būsi sagatavots... nāc man līdzi.. .. Baiba satver mani aiz rokas un ved uz vannas istabu... Aizgājis uz turieni redzu klizmu.. - a ko domāji.. dupsis jaizmazgā pirms pārējā... vai arī atsakies...Nu nē, ja jau, tad jau.. diez vai dzīve ko tādu vel piespēlēs... jaizmēģina ir...Klizma, nepatīkama procedrūra, bet saprotu.. ka strāpons, bez tā īsti nebūs labi... tāpēc paciešu šo nejauko brīdi...Kad viss galā.. Baiba. nosaka..- ejam tagad esi gatavs, jautrības var sākties...Turpinājums sekos..Gaidu atsauksmes.. 2499 0 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes ceturtā d ... Ātri izkārtoju nedaudzās mantas, devos izpētīt apkārtini.. Ciematiņš izrādījās neliels, kādas 15 privātmājas, ar palielām saimniecībām apkārt, un viena trīsstāvu padomju laika ēka ar divām kāpņutelpām ..Nelielu lauku veikaliņu, kur tirgo sākot ar maizi, un beidzot ar naglām..Tāds kalsisks Latvijas ciematiņš.. To ka ciematā nav vīriešu ievēroju ātri.. pamatā tikai sievietes.. tā ap gadiem trīsdesmit - piecdesmitPēc tā kas bija starp mani un Ilzi, uzbudinājums nekur nebija pazudis.. un ja apkārt tikai sievietes, vasarīgās kleitiņās, nojaušot ka lielai daļai apakšā nekas nav.. uzbudinājums tikai pieauga.. Iegāju veikaliņā, nopirkt pāris vieglos alus, un čipsu paciņu... bet tur jau priekšā vesels sieviešu bariņš.. Saprotams, kur gan ciema klačas palaist, ja ne veikaliņā.. Man kājās īsi šorti, un mugurā tikai T krekls.. Tā kā uzbudinājums liels, tad šortos tas labi nojaušams... Atri paņēmis savus aliņus devos uz ezermalu.. lai papētītu kur labāk būtu copēt, un parunāt par laivu.. Ezermalā apsēdos pavēnī, attaisīju aliņu - uhh labi vasara un brīvs.. Tā sūkdams alu, un grazdams čipšus aizdomājos, ko tad Ilze vakarā ir sadomājusi.. - KO tad darām? Izdzirdēju aimugurē sievietes balsis..Pagriezies ieraudzīju, divas jaukas dāmas.. - Sēžu atpūšos, dzeru alu... - Un pie kā dad apmeties..- Pie Ilzes, bez nekādas tālākas domas nosaku...- Tad jau vakarā būs "pasēdēšana" ?- nezinu, neko neesmu plānojis.. kāpēc jautājies?- Nu Ilzei vīrietis atbraucis, gan jau gribēs izrādīt, palielīties..- Vispār es atbraucu atpūsties, nevis sievu meklēt.. ar Ilzi iepazinos tikai šodien, jo īrēju no viņas istabu.. - aa.. A mēs jau domājām, tad jau esi brīvs?- Vispār jā.. kādēļ tāda interese?- Nu mums te, ziniet, ar tiem vīriešim tā pašvaki.. patas saproti.. - Varu nojaust.. Un kā varu palīdzēt?- Pats nevari izdomāt? - Nē nevaru.. varbūt pastāstīsiet...- Ko tur stāstīt.. Ilze tev visu parādīs, viņa mums draiska meitene, izdevību garām nelaidīs.. - varbūt iepazīsiemies Es esmu Agnese, un tā ir Laila.. - Jānis.. Un ko tālāk?- pagaidām lakam neko.. nosaka Agnese.. Un nostājās tā, lai vējš, laiku pa laikam paceltu īso kleitiņu uz augšu, redzu, ka apakšā nekā nav, un ka kūsis ir sakopts bet samērā biezss..Laila izvelk mobīlo un zvana... - čau Ilze, mēs te ar tavu kavalieri iepazināmis.. ko nē.. ne jau tik tuvu, laikam tev uzticīgs.. a tu drudzene skaities, nevarēji padalīties?Ko tikai šodien atbrauca?, ehh kā mes te nogribējušās visiem metamies virsū, ko? Labi, vakarā pienāksim.. Drīkstam noprovēt, bet tikai lai izlaiza? Skaidrs, "družka", nepārkāpsim to robežu.. Laila, ieliek telefonu, kabatā.. - Ilze teica ka tu forši ar mēlīti strādājos, un ka tas tev ļoti patīk. Vai tā ir?- NU ir tāda lieta.. A kas?- Negribi mūs mazliet palutināt?- nu nezinu.. ..- Zini gan .. ka gribi, a ja negribi tad tāpat nāksies.. ja jau tava Saimniece deva atļauju, tad to izmantosim.. nekur neliksies.. - Agnese, pieturi viņu, es izdrāzīšu viņu mutītē.. un pēc tam tu varēsi.. ok?Agnese satver mani no mugurpuses, nofiksējot manu galvu, tajā laikā Laila pienāk kļat, paceļ svārčiņus un ar savu pežiņu pespiežās pie manas sejas.. - Laizi, un kārtīgi.. Kas man cits atliek.. atkal jūtu ka sievietei sen nav bijis seksa... mana seja kļūst arvien slapjāka un lipīgāka.. Bet tas neturpinās ilgi Laila ātri sasniedz orgasmu, nolej mani ar savu "suliņu".-Tagad tava kārta viņa noskaa Agnesei..Dāmas samianās vietām.. un atkal man priekšā ir kārtējā slapjā "pežīnā", cītīgi strādāju ar mēlīti.. kamēr tieku noliets, Agnese ir daudz "sulīgāka", un tieku noliets pamatīgi..- Uhh.. tas bija Dievīgi, nosaka Agnese.. - Laila izņem no somas salvetes.. - pasniedz man.. Aizej līdz ūdensmalai, noskalojies, krekliņu arī novelc, mājās izmazgās.. savādāk viss ciems zinās, ko esi darījis.. Tas ka ciems rīt visu zinās, man jau ir skaidrs.. bet vel jau vakars priekšā.. .....Noskalojies, atgriezos pie abām dāmām....- Nu kā? Agnese apjautājās..- normāl.. un kā jums abām.. atlaida? - Jā, abas kopā atbildēja..- Un kas tālāk..? Ko teksiet?- pagaidām nekā, Laila noska, bet vakarā pienāksim, tu galvenais šņabi nesadzeries, savādāk nebūs nekāds kaifs.. - Es šņabi nedzeru, vel jo vairāk karstā laikā.. - Tas labi ... tad taisīsim alus vakaru.. Tad līdz vakaram, tas ir pēc pāris stundām.. Un abas pagrizušās ātri devās prom.. Nu ko, jaidzer aliņš, un jādodās uz "mājām" .. turpinājums sekos.. 2371 0 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes trešā daļa - apgūldījusi mani uz muguras, Ilze jāteniski uzsēžas man virsū ...- teici ka patīk laizīt? Nu tad ķeries klāt.. Un apēžās man uz sejas, ar skatu pret sienu... Jūtu, ka viņa pamatīgi tek... sāku, ar mēlīti apstrādāt viņas spraudziņu.. Ilze sulo arvien stiprāk un stiprās, tie jau ir veseli plūdi..Njā tiešām sieviete sen nav dabujusi, to var just.. - Atver mut, gribu nobeigt tev mutē..Kur nu vel vairāk, jau tā esmu slapjš... un tad tas notiek.. Spēcīga strūkla, Ilzes suliņas.. tas nav zl, bet "skvirts" ..Dzirdu kā viņa ekstāzē kunkst... - Izlaizi mani sausu, bāz mēlīti dziļāk, lai tur arī būtu tīrs... nokomandē Ilze...Es cenšos cik spēka, bet tad Ilze pieceļās - Viss tagad līdz vakaram.. vel daudz jāpadara, ej iekārtojies istabā..Bet ja gribi turpinājumu, tad nosacījums, nedroči sevi.. ja noteikumus pārkāpsi, tad nekā vairs nebūs.. Nosaka Ilze, un dodas prom.. - Man arī nosacījums, nosaku..- Un kāds tas būtu?- Man ziepes negaršo, atraucu.. - a... nu skaidrs, es nemaz tās tev netaisījos piedāvāt ... Tad līdz vakaram... Stāsts ir izdomāts, un ja būs atsaucība tad būs turpinājums.. 2448 0 1 год назад
- Vasaras piedzīvojumi, jeb kā mani izmantoja ciema sievietes otrā daļa Turpinājums - Varbūt varam ko sadomāt? man sen nav bijis vīrietis, kas man pežuku samīļotu, un kuram pa seju varētu padīdīties...- nu vispār kāpēc gan ne. Esmu brīvs vīrietis, varam varbūt pamēģināt, varbūt arī sanāk :)- nu tad dodamies uz istabu.. noteica Ilze, pieceļoties, un ļaujot kleitiņai saslīdēt uz augšu, atsedzot kūsi...- tev neav iebildumu ja man tur noaudzis?- nē.. tas pat dažreiz ir forši..Ilze pieceļās un pienāk pie manis, noliecās un noskūpsta..- paglāsti mani, gribu atcerēties kā ir kad glāsta vīrietis, nevis sieviete..Es apkampju Ilzi, un manas rokas slīd pa viņas augumu, tā kā joprojām sēžu, tad viņas krūtis, ir tieši pretī manai sejai..- Pagaidi.. viņa nosaka, un atrī atpogā kleitiņu.. apakšā nekā nav, bet tas jau saprotams - lauku sēta, un ārā vasara..- Piespiedusi vienu krūti man pie lūpām Ilze nočukst.. palaisi to.. nomainot vienu krūti pret otru.. es kādu laiciņu laizu pupiņus, kas manāmi piebriest.. - Ejam uz istabu, es vairāk nevaru turēt.. nosaka Ilze un vel mani uz gultas pusi...Ilze mani iegrūž gultā, un man stīvēt nost šortus...- pagaidi, es attaisīšu pogu... nosaku un ātri izģērbjos... 2165 0 1 год назад
- Nerātne dušā... Kavētājas sods.... turpinājums Ienākot vannas istabā mani papēži noskan pret flīzēto grīdu. Atlaižot manu roku un dodies pie dušas ieslēgt silto ūdeni. Mmm... skats uz Tavu dibenu liek rasties vēlmei tajā ieķerties. Vērojot Tevi spogulī paceļu matus un salieku tos izpūrušā copītē. Jau sniedzos lai atāķētu krūšturi, bet sajūtu Tavas rokas uz savām. "Ļauj man atpakot savus gardumus", Tava balss un sajūta ko rada Tava karstā elpa uz kakla liek man atkal notrīsēt. Ar maigu kustību pagriez mani un mūsu skatieni satiekas un uzlieku savas plaukstas uz taviem pleciem un mūsu pieres saskaras un skatieni satiekas. Maigi rokas slīd pār manu muguru un veikli attaisa krūsturi, turpinot kutību pirksti slīd pār pleciem noslidinot lencītes un mežģīnes krītot atsedz krūtis. Tavas acis iedegas redzot manas kailās krūtis un to piebriedušos cietos galiņus. Maigi noskūpstu Tavas lūpas, ar roku glāstot Tavu kaklu. Atbildi maniem skūpstiem, glāstot muguru... līdz atraujamies lai ievilktu elpu. Tavas lūpas sāk slīdēt pār manu zodu un virzās pa kaklu liekot izlauzties klusam kaisles pilnam vaidam. Rokas maigi satver manas krūtis no sāniem un pieliecoties sāc tās pārmaiņus skūpstīt... ar mēli velkot apļus ap krūtsgaliem. Skūpsti sāk slīdēt zemāk pār manu vēderu un roku pieskārieni tiem seko slīdot pa sāniem līdz biksīšu maliņai. Rokas nestājas tās nekaunīgi aizslīd zem mezģīņotā izstādājuma un veikli to novek. Masējošām kustībām aizskar manu jūtīgo dibenu, kamēr lūpas kavējas pie gludi skūtā laukumiņa starp kājām. Baudot šos pieskrienus nemanīju ka esi jau uz viena ceļa manā priekšā un Tavas rokas slīd pa kāju lai novilktu kurpi un tad lēnam skūpstot kāju noritini zeķi vienai un arī otrai kājai. Atstājot mani pilnīgi kailu zem Tava iekāres pilnā skatiena. Tev strauji ceļoties kājās zaudēju līdzsvaru un attopos cieši piekļauta tavam augumam... mmmm uz kakla vēl sasmaržojamas Tavas gardās smaržas, tās dziļi ieelpoju un kaut kas iekņudās zemāk, piekļauju savus gurnus tuvāk Taviem. Sāku skūpstīt kaklu, baudot ādas smaržu un tuvumu... Mans uzbudinājums strauji kāpj. Lēnam virzi mani uz dušu... vienā rokā turot dušas klausuli un ar otru palīdzot noskalo mani... muguru, krūtis... līdz roka pazūd manā slapjajā kājstarpē palīdzot aizskalot no manis tekošo Tevis atstato šķidrumu... Pirksti pakavējas pie piebriedušā klitora, bet kad vēlos pievilkt Tevi tuvāk izvairies. Domās nevaru izsķirties vai spēlēt tavu spēli un gaidīt vai mesties Tev virsū jau dušā. Tik ļoti vēlos Tevi tuvu tuvu ka uzliekot rokas uz gurniem pieveklu Tevi klāt.... Dušā atbalsojas skaļš plīkšķis un mans pārsteiguma skaļais "Aaaaa" Izdzidru caur zobiem izgrūstu "Esi mierīga un gaidi", un mana kājstarpe nodevīgi iekņudās... Ieskatos Tev acīs, ar smaidu sejā jautāju "Kas gan notiks ja neklausīšu?", un veikli izlecu no dušas, paķerot dvieli dodos istabas virzienā atstājot mitru pēdu nospiedumus.... 49537 5 1 год назад