Ir sarunas, kas izdziest vēl pirms nobriedušas.
Un ir cilvēki, kas ienāk nevis palikšanai,
bet lai aizskartu tevi... kā vējš stīgu,
kas klusumā vēl glabā savu skaņu.
Reizēm kaut kas piedzimst ne šeit,
bet tur, kur sapnis un atmiņa ir viena elpa.
Un tur tas arī paliek - kā vārds,
ko pasaka balss, kas nekad nav skanējusi.
---
Bija sapnis - ne par notikušo,
bet par iespējamo.
Ne vēlme, bet domas ēna,
kas reiz stāvējusi pie pasaules malas.
Tā pārtapa atmiņā,
kuru pats neesmu dzīvojis,
bet kas mani atceras.
Ir atmiņas, kas dzimst no redzētā,
un ir tās, kas rodas no klusuma dziļuma -
no tā starplaika,
kur dvēsele klausās pati sevī.
Vairs negaidu skatienu,
kas mani pazīs pirms pirmā vārda.
Jo viss atnāk, kad tam pienāk klusums,
un aiziet, kad klusums to paņem atpakaļ.
Palicis tikai miers,
vecs un uzticams kā gaisma.
Un sapņi - tie aiziet vienmēr brīdī,
kad kļuvuši par atmiņu.
Varbūt mēs viens otram pagājām garām,
un tieši tā arī satikāmies?
Ne dzīvē, bet tajā neredzamajā,
kur domas pāriet pāri elpai.
Ne visas satikšanās pieder šai pasaulei.
Dažas notiek starp aizvērtām acīm...
tikai tik, cik vajadzīgs,
lai saprastu: arī neīstenotais ir īsts.
---
Un varbūt patiesā saruna
notiek nevis starp cilvēkiem,
bet starp klusumiem,
kas uz mirkli sakrīt vienā gaismā,
pirms atkal izklīst
katrs savā tumsā.
Jo klusums —
tas ir vārds,
ko mēs vēl tikai mācāmies pateikt.
Комментарии