Ir sarunas, kas izdziest vēl pirms nobriedušas.
Un ir cilvēki, kas ienāk nevis palikšanai,
bet lai pieskartos... kā vējš stīgai,
kas cerībā glabā savu skaņu.
---
Bija reiz sapnis - ne par notikušo,
bet par iespējamo.
Nevis vēlme, bet domas ēna,
kas nostājusies pie kraujas malas.
Tā varēja pārtapt atmiņā,
kuru pats vēl neesmu dzīvojis,
bet kas mani jau atceras.
Vairs negaidu skatienu,
kas mani pazīs pirms pirmā vārda.
Jo viss aiziet, kad tam pienāk savs laiks.
Varbūt mēs viens otram pagājām garām,
un tieši tā arī satikāmies?
Ne visas satikšanās pieder šai pasaulei.
Dažas notiek starp aizvērtām acīm...
tikai tik ilgi, cik vajadzīgs,
lai saprastu: arī neīstenotais var būt īsts.
---
Un varbūt patiesā saruna
notiek nevis starp cilvēkiem,
bet starp klusumiem,
kas uz mirkli sakrīt vienā gaismā,
pirms atkal izklīst
katrs savā tumsā.
Comments