Last Minute
Jaunākie stāsti
-
Vīrs - sievas labākā draudzene?
Sveiki, šis ir mazliet pārtaisīts un papildināts stāsts - izbaudiet.
Stāsta Pauls:Ceturtdienas vakarā mūsu guļamistabā valdīja spriedze. Mēs tikko ar sievu bijām mēģinājuši mīlēties, bet tas atkal beidzās pārāk ātri. Es gulēju blakus Janai, skatoties griestos un jutu, kā kauns un bezspēcība mani lēnām sagrauž. Viņa klusēja, bet viņas sejā bija redzama ne tikai vilšanās, bet arī dusmas, kas šķita tūlīt izlauzīsies uz āru.„Paul, tas vairs nav izturams,” viņa pēkšņi izmeta, viņas balss trīcēja no apspiestajām emocijām. „Cik ilgi es vēl tā dzīvošu?”Es pagriezos pret viņu, mēģinot saglabāt mieru. „Es... es cenšos, Jana. Es tiešām cenšos.”Viņa iesmējās, bet šajos smieklos nebija nekā priecīga. Tas bija tīrs izsmiekls. „Cenšos? Tas ir viss, ko tu spēj pateikt? Cenšos? Paul, tev vispār ir kāda sajēga par to, ko es gribu, ko es jūtu?” Viņa manā virzienā meta skatienu, kurā valdīja dusmas un izmisums vienlaikus. „Man ir apnicis justies tā, it kā es dzīvotu ar kādu, kurš pat nezina, ko nozīmē būt īstam vīrietim. Tu esi vājš. Tu esi maigs. Un gultā tu... tu esi pilnīga katastrofa.”„Es mēģinu...,” es atkal centos sevi aizstāvēt, bet viņa mani apklusināja, paceldama roku.„Pietiek ar to mēģināšanu!” viņa nošņāca, Janas balss bija kā nazis, kas griezās cauri manam pašvērtējumam. „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?”Viņas vārdi mani satrieca līdz pamatiem. „Es... es nezinu, kā to izdarīt, Jana,” es čukstēju, mana balss šķita vēl mīkstāka nekā es pats.„Protams, ka nezini,” viņa ironiski atmeta. „Ar saviem nožēlojamajiem 12 centimetriem tu pat nemāki mani apmierināt. Kā lai es vispār jūtos sieviete, ja tu nespēj mani paņemt tā, kā man vajag? Es negribu gultā justies kā kaut kāda nevainīga meitene, Paul. Es gribu, lai mana vagīna pēc tam pat neaizveras stundām ilgi. Bet ar tevi? Tas nekad nenotiks.”Es jutu, kā asinsvadi pulsē manos deniņos, bet nespēju atrast vārdus, lai atbildētu. Viņa bija mana sieva, mana mīlestība, bet viņa mani tagad sita ar vārdiem, kas šķita kā sitieni zem jostasvietas.Viņa pagriezās pret mani, viņas acis dzirkstīja no dusmām. „Es gribu bērnu, Paul. Bet kā es varu cerēt, ka tas notiks, ja tu pat nespēj beigt? Kāds bērns? Tu pat neuzvedies, kā īsts vīrietis!”Viņa nopūtās un pagriezās uz otru sānu, atstājot mani vienu domās par viņas smagajiem vārdiem un pazemojošo sajūtu. Es gulēju, skatoties griestos, jūtot, kā mana pasaule lēnām sabrūk. Jana bija skaidri pateikusi, ka tas, ko es spēju viņai piedāvāt, nav pietiekami. Un tas mani pilnībā grāva.
***
Stāsta Pauls:Piektdienas rīts darbā sākās kā parasti, bet manī viss šķita neskaidrs un smagnējs. Iepriekšējās nakts saruna ar Janu joprojām nepameta manu prātu. Viņas vārdi – „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?” – skanēja kā nepielūdzams spriedums, kas nemitīgi atgādināja par to, kā es viņai neattaisnoju cerības. Vēl vairāk – viņas tiešā vēlme pēc rupjības, spēka un kontroles mani dzina vēl lielākā izmisumā.Mana sieva Jana vienmēr izskatījās perfekti – 175 cm gara, slaida, ar vidēja izmēra, formīgām krūtīm un stingru dibentiņu, ko viņa uzturēja ar regulāriem treniņiem. Viņas tumšie mati krita uz pleciem un zaļās acis bija kā magnēti – gan vilinošas, gan tādas, kas neļāva nekam paslīdēt garām. Viņa bija gracioza un sievišķīga, bet tajā pašā laikā viņā slēpās kaut kas auksti dominējošs. Es bieži jutos mazs viņas ēnā.Es? Ar saviem 176 cm es biju tikai nedaudz garāks par sievu, kalsns un kā man šķita, pilnīgi neizteiksmīgs. Brūniem, pusgariem matiem un brūnām manuprāt neuzkrītošām acīm. Smalkas rokas, kuras nekad nebija īsti piedzīvojušas smagu darbu un mans 12 cm loceklis šķita tikai papildus pierādījums tam, ka es esmu nepietiekami vīrišķīgs.Darbs ritēja kā parasti – monotonā dokumentu kārtošana. Bet noliktavas krāvēji bija skaļi un nevaldāmi kā vienmēr. Viņu sarunas pie kafijas automāta bija dzirdamas pa visu noliktavas telpu.„Vakardiena bija traka,” Arturs iesāka, viņa balss bija pilna pašpārliecības. Viņš bija 35 gadus vecs, muskuļots un harizmātisks, ar izskatu un attieksmi, kas lika apkārtējiem justies mazākiem. „Viņa man pateica, ka es esmu labākais, kas viņai jebkad bijis. Man patīk, kad viņas pašas man prasa vairāk.”Krāvēji uzsprāga smieklos un sajūsmas kliedzienos. „Tu esi īsts dzīvnieks, vecīt!” viens no viņiem iesaucās.
Arturs pasmaidīja, viņa smaids bija kā plēsīgam dzīvniekam. „Es vēl meklēju to īsto – tādu, kura ļautos visam. Gribu tādu, kuru var izfistot abos caurumos, kuru var paņemt mutē, anālajā – visos caurumos un lai viņai tas patiktu.”Viņa vārdi lika manai sejai piesarkt. Es klusēju, darot savu darbu, bet jutu, kā viņa tēls un dominējošie izteicieni mani grauž. Viņš bija viss, kas es nekad nevarētu būt – pārliecinošs, bez kauna un ar nepārprotamu fizisku pārākumu. Es bieži vēroju viņu dušā – viņa loceklis bija milzīgs, vismaz divreiz lielāks nekā mans un tas man lika justies vēl mazvērtīgākam.Kad viņi turpināja jokot par saviem „varoņdarbiem”, es nespēju koncentrēties darbam. Arturs, Romāns un citi krāvēji šķita pārliecināti, ka viņi valdīja pār pasauli un viņu fiziskās dotības tikai pastiprināja šo pārliecību. „Visas viņas grib, lai viņas kārtīgi izdrāž. Un viņas zina, ka mēs varam to izdarīt,” Arturs izmeta ar lepnumu.Pēc darba, stāvot dušā, es mēģināju nomazgāt ne tikai dienas netīrumus, bet arī kauna un mazvērtības sajūtu. Tomēr sevi pieķēru vērojot Arturu. Viņš stāvēja tur pilnīgā pārliecībā, viņa masīvā ķermeņa un milzīgā locekļa apvienojums bija kā dzīva apsūdzība manai nepietiekamībai. Bet – mani tas uzbudināja. Mani piesaistīja viņa fiziskā dominance, viņa rupjība un tas, ka viņš bija tik pilnīgi pretējs man.Kad es nostājos pie spoguļa un paskatījos uz sevi, redzēju tikai kalsnu, neizteiksmīgu vīrieti, kuram nebija nekā no tās pārliecības, kas piemita Arturam. Es jutos pazemots un tomēr dīvaini apreibis no savām domām. Tas, kā viņš runāja, kā viņš skatījās uz pasauli, mani gan grauza, gan vilināja. Dziļi sevī es sapratu, ka mani šī viņa dominance uzbudina un šī atziņa mani gan izbiedēja, gan mulsināja.Kad atgriezos mājās pēc darba, jau pie sliekšņa sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Jana stāvēja viesistabā, rokas sakrustotas, viņas sejā – sarūgtinājuma un apņēmības sajaukums. Blakus viņai atradās ceļojumu soma, kas nekavējoties piesaistīja manu uzmanību.„Jana?” es izdvesu, neizpratnē skatoties uz viņu. „Kas noticis?”Viņa nopūtās un ieskatījās man acīs, viņas skatiens bija smags. „Paul, mums jāparunā. Es negribēju, lai tas notiek šādā veidā, bet...” Viņa apklusa, it kā vārdus būtu grūti atrast. „Es atradu kaut ko tavā datorā.”Manas asinis sastinga. „Ko tu domā? Ko tu atradi?” Es jutu, kā sirdspuksti kļūst skaļāki, izmisīgi cenšoties atcerēties, ko viņa varētu būt redzējusi.Viņa ievilka dziļu elpu un turpināja, cenšoties palikt mierīga. „Es pārskatīju tavu interneta vēsturi. Un, Paul... es nezinu, kā to pateikt citādi. Es atradu lapas, kuras tu apmeklē. Porno lapas par vīriešu pazemošanu. Par sievām, kuras savus vīrus padara par kaut kādiem... kukoldiem. Un vēl tās citas – par to, kā vīrieši kļūst par sissy.”Viņas vārdi man iespēra kā zibens. Mana seja piesarka un es nevarēju uzdrošināties pacelt acis.„Vai tas ir tas, kas tev patīk, Paul?” viņa jautāja, viņas balss bija kā nazis, kas grieza cauri klusumam. Tajā skanēja gan nesapratne, gan vilšanās. „Vai tev patīk būt... tādam? Vai tev patīk ideja, ka cits vīrietis mani apmierina, kamēr tu skaties? Vai tev patīk būt mīkstajam?”Es klusēju, mana rīkle šķita sausa un rokas sāka trīcēt. Es jutu, kā kauns mani pārņem pilnībā.„Es tevi mīlu, Paul,” viņa turpināja, viņas balss bija kļuvusi maigāka. „Bet es jūtu, ka es tevi nemaz nepazīstu. Es sapratu, ka aiz tava maiguma slēpjas kas vairāk. Bet es nezinu, vai es to varu pieņemt. Tu nekad neesi runājis ar mani par šīm lietām. Nekad neesi ļāvis man uzzināt, kas tu patiesībā esi.”„Jana, es...” es mēģināju kaut ko teikt, bet vārdi neiznāca. Kā es varētu viņai izskaidrot kaut ko, ko es pats vēl nebiju līdz galam sapratis?Viņa paskatījās uz somu un ievilka dziļu elpu. „Man tas viss ir jāapdomā. Es nevaru šobrīd palikt šeit. Es braukšu pie vecākiem.”„Ko? Tu... tu aiziesi?” es jautāju, mana balss bija pilna izmisuma.Viņa piekrītoši pamāja. „Es to nedaru tāpēc, ka tevi nemīlu. Es vienkārši nezinu, vai mēs varam būt kopā, ja tu pats nezini, kas tu esi un ko tu gribi.”Telefona zvans pārtrauca mūsu sarunu. Taksis bija klāt. Jana paņēma somu un uzmeta man pēdējo skatienu – tajā bija mīlestība, bet arī dziļas skumjas. „Es ceru, ka tu atradīsi atbildes, Paul. Es gribu, lai tu esi laimīgs. Un es gribu, lai mēs abi saprastu, vai mēs vēl varam būt kopā.”Viņa aizgāja, atstājot mani stāvam vienu. Mājās valdīja klusums. Es apsēdos uz dīvāna un satvēru galvu rokās. Viņas vārdi joprojām atbalsojās manā prātā: „Vai tev patīk būt mīkstajam?”Man bija jāatzīst sev – tajā bija patiesība. Manī bija apslēptas vēlmes, kuras gadiem ilgi biju apspiedis. Doma par pazemošanu, par pakļaušanu un to, ka citi mani kontrolētu, vienlaikus biedēja un neizskaidrojami uzbudināja. Es biju apmaldījies savās vēlmēs, bet zināju, ka tās ir tur – neizbēgamas un patiesas.
***Stāsta Jana:Kad taksometrs sāka ripot pa ielu, es atspiedos pret sēdekļa atzveltni un dziļi ievilku elpu. Mana sirds vēl joprojām dauzījās un es centos savākt savas domas. Pauls bija palicis mājās – salūzis un apjucis, tāpat kā mūsu attiecības. Es paskatījos uz savu telefonu un uzreiz sameklēju Līgas numuru. Viņa zināja visu. Viņa vienmēr bija man blakus, īpaši tad, kad es baidījos pieņemt lēmumus.„Sveika!” Līga pacēla klausuli, viņas balss bija kā parasti – pašpārliecināta un mazliet satraukta.„Es esmu ceļā,” es čukstēju, jūtot, kā mani pārņem sajūtu sajaukums – vainas apziņa, atvieglojums un dīvains satraukums. „Es viņam teicu, ka došos pie vecākiem.”Līga klusēja uz mirkli, pirms atbildēja: „Un kā viņš reaģēja?”„Viņš bija izmisumā,” es atbildēju. „Bet man šķiet, ka viņš pats nesaprot, cik ļoti viss ir mainījies. Es vienkārši... es vairs nespēju.”„Jana, tev tas bija jāizdara,” viņa teica stingri. „Tu esi mēģinājusi viņu atbalstīt, bet viņš tevi nekad nav sapratis. Tu pelni kaut ko labāku, kaut ko īstu. Kādu, kurš tev parādīs, kāda ir dzīve.”Es aizvēru acis un uz mirkli apdomāju viņas vārdus. „Bet es jūtos tik slikti, Līga. Es viņam teicu, ka dodos pie vecākiem, bet...”„Nē,” viņa pārtrauca mani. „Tu sev to vairs neteiksi. Pauls šobrīd ir atstāts pats ar savām domām un tas ir tas, kas viņam vajadzīgs. Tagad ir tava kārta dzīvot, Jana. Mēs atradīsim kādu, kurš tev atgādinās, ko nozīmē būt sievietei. Nevis sievai, nevis aprūpētājai – bet īstai sievietei.”Es atvēru acis un paskatījos ārā pa logu. Šī pilsēta šķita sveša, kaut gan es visu dzīvi biju šeit nodzīvojusi. „Tu zini, ka es neesmu gatava nekam nopietnam...”„Protams,” Līga atbildēja ar nelielu smīnu, kas bija dzirdama viņas balsī. „Mēs nerunājam par nopietno. Mēs runājam par kaisli, par dzīves baudīšanu. Pauls tevi gadiem ir ignorējis, atstājis novārtā un tu pati zini, ka tas, ko viņš dara, tevi nekad neapmierinās. Es pazīstu tevi, Jana. Tu esi skaista, spēcīga sieviete un es apsolu – līdz nedēļas beigām tu būsi atcerējusies, ko nozīmē būt iekārotai.”Manas lūpas nedaudz izliecās smaidā, bet tas bija piesardzīgs. „Un kā tu plāno to panākt?”Līga pasmējās. „Tev jāuzticas man. Es zinu īstos cilvēkus. Es jau esmu runājusi ar kādu, kas būs ideāls sākums.”„Tu jau runāji ar kādu?” Es iesaucos, sajūtot vieglu paniku.„Protams,” viņa atbildēja mierīgi. „Es zinu, ka tu būtu vilcinājusies, tāpēc es nolēmu, ka mazliet palīdzības tev nenāks par ļaunu. Viņš ir harizmātisks, pievilcīgs un... dominējošs. Tieši tas, kas tev vajadzīgs, lai aizmirstu Paulu un sāktu dzīvot no jauna.”Es jutu, kā sirds sāka sisties straujāk. „Līga, es nezinu... Es neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizi.”„Pareizi?” viņa atkārtoja. „Nepareizi bija tas, ka tu gadiem centies piekāpties, cīnīties un ignorēt savas vajadzības. Tagad ir laiks aizmirst par pareizo. Tagad ir laiks baudīt dzīvi.”Es ilgi klusēju, apdomājot viņas vārdus. Beidzot es pieņēmu lēmumu. „Labi,” es teicu klusi. „Bet man vajag laiku.”„Es saprotu,” viņa atbildēja maigākā balsī. „Bet uzticies man, Jana. Tev tas ir vajadzīgs vairāk, nekā tu vari iedomāties.”Kad mēs beidzām sarunu, es ieliku telefonu somā un paskatījos uz taksometra vadītāju, kurš klusējot vadīja automašīnu. Man bija sajūta, ka manā dzīvē viss mainās. Un šoreiz es nolēmu vairs nebaidīties no pārmaiņām.Kad taksometrs apstājās, mana sirds dauzījās tik strauji, ka man šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Pauls domāja, ka es dodos pie vecākiem, bet patiesībā mans ceļš veda pie Līgas – manas draudzenes un uzticības personas, kas vienmēr zināja, kā mani piespiest spert soli, ko es pati baidījos veikt.Līga jau gaidīja pie durvīm, viņa bija kā vienmēr perfekta – tumši, viļņaini mati krita pār pleciem, uzkrāsotas lūpas sarkanā krāsā, kas lika viņai izskatīties kā no modes žurnāla vāka. Viņas figūra bija slaida, bet ar izteiktām formām, ko viņa prasmīgi akcentēja ar apspīlētu, melnu zīda kleitu, kas bija pietiekami īsa, lai piesaistītu uzmanību, bet pietiekami eleganta, lai izstarotu autoritāti.„Beidzot esi šeit,” Līga pasmaidīja un viņas smaidā bija kaut kas triumfējošs. „Labi. Tagad laiks tev aizmirst visu to nelaimīgo pagātni. Šovakar mēs parūpēsimies, lai tu atceries, kā ir justies dzīvei piederīgai.”Es nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava, bet mani vārdi šķita neatgriezeniski. „Labi,” es noteicu.Līga mani uzreiz apsēdināja uz mīksta dīvāna un atvēra vīna pudeli, kas jau stāvēja uz galda. Viņa piepildīja glāzi līdz malām un pasniedza man to ar vārdiem: „Šis tev palīdzēs atslābt.”Pēc pirmā malka es sajutu, kā saspringums, kas visu dienu bija mani mocījis, sāk lēnām izplēnēt. Līga, kā ierasts, bija pašpārliecināta un pārliecinoša. Viņa runāja viegli, aizpildot klusumu ar stāstiem par savu nedēļu, par vīriešiem, kuri, pēc viņas vārdiem, viņai „metās pie kājām.” Viņa nekad nelika man justies mazvērtīgai, bet tajā pašā laikā viņas klātbūtne vienmēr atgādināja, ka viņa bija cita kalibra sieviete – tāda, kura kontrolēja savu dzīvi un tos, kuri bija tās daļa.Kad vīns bija paveicis savu darbu, Līga mani maigi aizveda uz savu guļamistabu. „Tu izskaties lieliski, bet mēs varam padarīt šo vakaru vēl īpašāku,” viņa teica, atverot savu skapi un izvelkot melnu, apspīlētu kleitu. Tā bija tik īsa, ka gandrīz nepārklāja augšstilbus un ar dziļu dekoltē, kas atklāja vairāk nekā es jebkad būtu vēlējusies.„Es nezinu, vai...” es sāku, bet Līga pacēla roku, lai mani apklusinātu.„Jana, tu esi absolūti fantastiska. Un šī kleita ir ideāla, lai atgādinātu tev, cik ļoti tu to esi pelnījusi.”Es padevos viņas pārliecībai un ļāvu viņai mani saģērbt. Kad es beidzot ieraudzīju sevi spogulī, es knapi atpazinu savu atspulgu. Kleita piegūla maniem augšstilbiem un viduklim, izceļot katru līniju. Augstpapēžu kurpes, kuras viņa man iedeva, padarīja manu stāju graciozāku.„Tu esi pārsteidzoša,” Līga sacīja, apskaujot mani no mugurpuses un vērojot manu atspulgu. „Un tieši šādi tev vajadzētu justies.”Tieši tad pie durvīm atskanēja zvans. „Kādu gaidi?” es jautāju, jūtot, kā mans miers sāk izzust.„Viņš ir šeit, viņu sauc Arturs,” Līga teica un viņas balss tonis bija daudznozīmīgs.Viņa devās pie durvīm. Es dzirdēju viņas balsi, kas sveicināja kādu un tad viņš ienāca.Viņš izskatījās iespaidīgi – viņa muskuļotais augums piepildīja telpu un viņa pašpārliecinātais smaids šķita neapturams. Tumši mati, precīzi apcirpti un skatiens, kas it kā caururbtu.„Jana,” viņš teica, viņa balss bija zema un aizsmakusi. „Man prieks ar tevi beidzot iepazīties.”Es stāvēju uz vietas, jūtoties kā notverta starp ziņkārību un satraukumu.„Es jūs divus atstāšu,” Līga teica, pasmaidot un dodoties uz savu guļamistabu. „Izbaudiet vakaru.”Kad durvis aiz viņas aizvērās, Arturs piegāja tuvāk. Viņa klātbūtne bija tik spēcīga, ka man šķita, ka telpa sarūk. Viņš mani pētīja ar savām tumšajām acīm un es jutu, ka mans ķermenis reaģē uz viņa tuvumu.„Tu izskaties neticami,” viņš teica un es sajutu, kā manas kājas kļūst mazliet vājas.Es nezināju, ko gaidīt no šī vakara, bet vienu es zināju skaidri – mans dzīves ritējums bija kļuvis neparedzams. Un, iespējams, tieši tas man bija nepieciešams.„Tātad tāda tu esi, Jana,” viņš sacīja, balss rupja un piesātināta. „Līga par tevi daudz stāstīja.”Es centos izspiest kādu atbildi, bet tikai pamāju. Viņš pienāca tuvāk, tik tuvu, ka es varēju sajust viņa smaržu – intensīvu, vīrišķīgu, apreibinošu.„Šovakar man nav daudz laika,” viņš sacīja, liekot vienu roku uz mana gurna. Viņa plauksta bija liela un spēcīga. „Bet es gribu, lai tu mani atceries.”Viņš lēnām sāka mani virzīt atpakaļ, līdz es sajutu dīvāna malu. Viņš apsēdās un pievilka mani tuvāk. Viņa rokas negaidīja – tās uzreiz atrada manu dibentiņu, stipri saspiežot un masējot, it kā viņam jau piederētu mans ķermenis. Viņa skatiens bija tiešs, nepārprotami uzbudināts.„Tev ir lielisks dibentiņš,” viņš teica un viņa pirksti viegli spiedās cauri kleitas audumam. Es jutu, kā mana elpa kļūst sekla, bet neko nevarēju izteikt. Viņa roka lēnām pacēlās līdz manām krūtīm. Viņa pirksti iegrima kleitas audumā un viegli saspieda tās vienu pēc otras, it kā pārbaudot manu reakciju.„Un krūtis...” viņš teica, nedaudz pasmaidot. „Perfektas.”Es jutos kā pilnībā zaudējusi kontroli. Viņa pieskārieni bija tieši un bez jebkādas kautrības un lai gan es biju šokēta, mana ķermeņa reakcija nodeva, ka man tas patika. Arturs, protams, to pamanīja un tikai pastiprināja savu pieeju.„Es tevi gribu redzēt atkal,” viņš teica un viņa balss bija pietiekami klusa un intīma, bet tikpat valdonīga kā viss pārējais viņā.Viņš izvilka no kabatas pildspalvu un pirms es sapratu, kas notiek, viņš nedaudz pavilka kleitas izgriezumu uz leju, atsedzot manas krūts augšdaļu. Viņa pirksti bija silti un es sajutu, kā mana sirds sāk dauzīties vēl straujāk.„Tu mani neaizmirsīsi,” viņš sacīja, lēnām uzrakstot savu telefona numuru tieši uz manas ādas. „Un rīt tu man piezvanīsi.”Viņš pacēla skatienu un noskūpstīja mani. Tas nebija maigs vai piesardzīgs skūpsts – tas bija dziļš, intensīvs, viņa mēle atrada manējo un pieprasīja manu pilnīgu uzmanību. Viņa rokas turpināja ceļot pa manu ķermeni, pieskaroties vietām, kuras sen neviens nebija tā skāris.Kad viņš beidzot atkāpās, viņa skatiens bija triumfējošs. „Rīt,” viņš atkārtoja, paņemot savu jaku un dodoties uz durvīm. „Domā par mani.”Kad viņš aizgāja, es piecēlos, vēl joprojām jūtot viņa pieskārienus un numuru, kas bija kā zīmogs uz manas ādas.Līga iznāca no guļamistabas, apskatot mani no galvas līdz kājām ar apmierinātu smaidu. „Es zināju, ka viņš tevi gribēs.”„Es nezinu, vai es tikšos ar viņu sestdien,” es teicu, mana balss bija aizsmakusi un nedroša.„Protams, ka tu tiksies,” viņa sacīja, pasniedzot man vēl vienu glāzi vīna. „Arturs nevienu nevēlas tāpat vien. Kad viņš saka, ka grib tevi satikt, tas nozīmē, ka viņš tevī ir ieinteresēts. Un tu to izbaudīsi. Vienkārši ļauj viņam vadīt un tu redzēsi, kā tas var mainīt tavu dzīvi.”Es klusēju, apdomājot viņas vārdus. Numurs uz manas ādas bija kā dedzinošs atgādinājums par viņa pieskārieniem un skūpstu. Līga, kā vienmēr, izskatījās tik pārliecināta, ka man nebija spēka viņai iebilst. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt sestdien būtu jāļaujas šim piedzīvojumam.
***
Stāsta Pauls:Naktī mani pārņēma dīvaini un intensīvi sapņi. Es atrados citā realitātē – pasaulē, kurā vairs nebiju vīrišķīgs, bet gan pilnīgi sievišķīgs, pakļāvīgs „sissy”. Šajā sapnī es noliecos citu vīriešu priekšā, viņu rokas stingri satvēra mani aiz zoda, liekot skatīties viņiem tieši acīs. Viņu balsis bija dziļas, raupjas un tās valdīja pār mani ar neapstrīdamu autoritāti. Viņi mani nospieda uz ceļiem, kontrolēja manu ķermeni un es ļāvos, sajūtot kaunu, kas sajaucās ar neizskaidrojamu baudu.Sapnis bija tik reālistisks, ka pamodos ar strauju elpu un dauzošos sirdi. Tumšajā istabā valdīja klusums, taču sapņa sajūta bija tik spēcīga, ka šķita – tas vēl turpinās. Es gulēju, jūtot, kā mani pārņem karstums un mulsums, taču nespēju noliegt, ka mani tas uzbudināja.Līdz ko pirmās rīta gaismas iespīdēja pa logu, es piecēlos no gultas, mēģinot nomierināties. Es devos uz vannasistabu, cerot, ka auksta duša izskalos gan šīs domas, gan kaunu, kas kņudināja zem ādas. Tomēr, stāvot pie spoguļa, es ievēroju savu ķermeni – kalsnu, minimāls apmatojums, mazliet pat sievišķīgu. Tas mani nevis atgrūda, bet vilināja. Mana roka satvēra skuvekli un es pieņēmu lēmumu.Es sāku noskūt visu apmatojumu, no manām kājām, rokām, krūtīm. Katrs skuvekļa pieskāriens radīja man savādu gandarījumu. Kad biju pabeidzis, mana āda bija gluda kā zīds un šī sajūta mani negaidīti uzbudināja. Es paņēmu Janas ķermeņa losjonu ar saldenu, vieglu vaniļas aromātu un sāku to klāt uz savas ādas. Katrs pieskāriens radīja maigas trīsas, kas skrēja cauri ķermenim, uzjundot vēl nepieredzētas sajūtas.Mans skatiens aizklīda līdz sievas veļas atvilktnei. Mana elpa kļuva smagāka un sirds dauzījās krūtīs kā negantas bungas. Es piegāju tai un rokas, it kā pašas vadīdamas sevi, izņēma no tās melnas mežģīņu biksītes un saskaņotu krūšturi. Es apstājos, bet ne uz ilgu laiku. Manī bija sajūta, ka es vairs nespēju kontrolēt savu vēlmi. Es uzvilku to, izjūtot auduma maigumu uz savas gludās ādas.Kad paskatījos uz sevi spogulī, es biju šokēts un vienlaikus fascinēts. Tas nebiju es, bet tajā pašā laikā tieši es. Es biju pārvērties un šīs pārmaiņas lika manai sirdij dauzīties vēl straujāk. Kauna sajūta, kas parasti mani apturētu, šoreiz bija aizstāta ar intensīvu uzbudinājumu un dziļu apziņu par to, ka beidzot ļauju sev būt tādam, kāds patiesībā esmu.Ar joprojām trīcošām rokām es apsēdos pie datora. Ielēju vīnu. Mana elpa bija sekla, kad es uzrakstīju sludinājumu: „Slaids, pakļāvīgs vīrietis meklē valdonīgu partneri. Gluds un gatavs padevībai. Diskrētums garantēts.” Kad nospiedu „publicēt”, mani pārņēma satraukuma un uzbudinājuma sajaukums. Es zināju, ka tas bija solis, kas var mainīt manu dzīvi uz visiem laikiem, bet šajā brīdī tas šķita pareizi.Es beidzot biju nolēmis pieņemt sevi, savu patieso būtību, neskatoties uz to, cik svešāda tā šķita maniem agrākajiem priekšstatiem par vīrišķību un spēku. Tagad atlika gaidīt un uzzināt, kur šis ceļš mani aizvedīs.Vakars mājās bija piepildīts ar mulsinošu sajūtu un neskaidrību. Es biju viegli iereibis no vīna, sveces mirdzēja apkārt un manā datorā turpināja pienākt ziņas no vīriešiem, kas bija atbildējuši uz manu sludinājumu. Daudzi rakstīja banālas un pliekani uzstājīgas ziņas, bet viena sarakste bija citāda – tieša, uzbudinoša un ļoti rupja.Rakstītājs sevi sauca par DominatorX un viņa vārdi skanēja kā pavēle:„Tu būsi ideāls vergs. Es jūtu, ka tu alksti, lai tevi salauztu. Es vēlos, lai tu atmet jebkādu pašcieņu un atdodies man pilnībā. Es tev parādīšu, kas tu patiesībā esi – mans apakšējais. Vai esi tam gatavs, mīkstais?”Es jutu, kā mana sirds sāk dauzīties straujāk, lasot šos vārdus. Viņa tiešums un rupjā valoda mani gan biedēja, gan uzbudināja. Pat ja es centos to noliegt, dziļi sevī es zināju, ka tas mani neaprakstāmi valdzināja. Es drīz vien atbildēju, mani pirksti trīcēja:„Es nezinu, vai esmu tam gatavs. Es... es mazliet baidos.”Viņa atbilde atnāca gandrīz acumirklī un tā bija vēl asāka un skarbāka:„Tev nav jāzina, vai esi gatavs. Tu būsi mans un tu darīsi visu, ko es tev likšu. Izģērbies, ieslēdz kameru un parādi man, kā izskatās īsts pakļāvīgais. Vai gribi, lai es tevi apmācu, sissy?”Es sastingstu, nespējot atbildēt. Es lasīju viņa vārdus atkal un atkal, sajūtot gan uzbudinājumu, gan kaunu. Es aizvēru datoru un aizgāju uz virtuvi, cenšoties savākties. Kaut kādas robežas man vēl vajadzēja saglabāt.Es iedomājos par Janu. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju viņai ziņu: „Kā tev iet? Es gribu zināt, vai viss ir kārtībā. Es gribu tevi dzirdēt.”Es gaidīju, skatoties uz ekrānu, kamēr viņa atbildēs. Kad atnāca ziņa, tās vārdi mani sāpīgi aizķēra: „Es esmu aizņemta, Paul. Lūdzu, netraucē mani. Man vajag laiku.”Es jutu, kā kauns un vainas sajūta pārņem mani vēl spēcīgāk. Es biju viņu pievīlis un pat tagad viņa nevēlējās ar mani runāt. Es noliku telefonu uz galda un atgriezos pie sava datora.Atvēris saraksti ar „DominatorX”, es sāku rakstīt: „Es nezinu, vai esmu tam gatavs, bet tu... tu mani uzbudini. Ko man darīt?”Viņa atbilde atnāca ātri un viņa vārdi atkal bija valdonīgi un skaidri: „Tu darīsi, ko es tev teikšu. Tavs pienākums ir paklausīt. Tev nav tiesību runāt man pretī. Tu būsi mana mauka. Es gribēšu redzēt tevi pilnīgi kailu, uz ceļiem, lai mani apmierinātu. Tu man piederēsi.”Tajā brīdī es nezināju, kā reaģēt. Mani viņa vārdi mulsināja, bet tajā pašā laikā – uzbudināja tā, kā nekad iepriekš. Es turpināju saraksti ar "DominatorX", viņa tonis kļuva arvien valdonīgāks un uzstājīgāks. Viņš turpināja mani pierunāt parādīt sevi, sākot ar vienkāršām bildēm. Es ilgi pretojos, jūtot kaunu un bailes, bet viņa vārdiem bija neparasta vara pār mani.„Jūlija,” viņš pēkšņi rakstīja. „Es tā tevi saukšu no šī brīža. Tu esi Jūlija – pakļāvīga, paklausīga un īsta sissy. Vai tu pieņem savu jauno vārdu?”Es skatījos uz ekrānu, jūtot, kā šie vārdi manī raisa dīvainu sajūtu. "Jūlija" – vārds skanēja sievišķīgi un pilnīgi atšķirīgi no tā, kas es senāk biju. Bet tas mani mulsināja un vienlaikus uzbudināja.Es beidzot uzrakstīju: „Jā, es pieņemu. Es būšu Jūlija.”Viņš atbildēja ātri un viņa vārdi bija gandrīz triumfējoši: „Labi, Jūlija. No šī brīža tu runā tikai sieviešu dzimtē. Tu būsi tāda, kādu es vēlos tevi redzēt. Paklausīga, glīta un pilnībā man piederoša.”Sarakste turpinājās un viņš kļuva arvien valdonīgāks. „Es gribu redzēt, kā tu izskaties, Jūlija. Saģērbies kā pienākas. Uzvelc ko seksīgu, tev ir 10 minūtes, lai man atsūtītu pierādījumu – bildi.”Manas rokas trīcēja, un es jutu, kā viņa vārdi lēnām iznīcina jebkādas šaubas. Viņa valdonīgā vara un nevaldāmā dominance mani pilnībā savaldzināja. Es devos pie sievas veļas atvilktnes un izvilku viņas seksīgākos mežģīņu zeķturus un garās zeķes. Es vilku zeķes uz savām gludajām kājām, jūtoties kā apmāts, un katra kustība šķita kā daļa no ceremonijas, kurā es pats sevi ziedoju.Kad biju papildinājis savu izskatu ar zeķturīti un garajām zeķēm, es paskatījos uz sevi spogulī. Es izskatījos citādi – pilnīgi citādi. Mana slaidā, gludā figūra izskatījās pārsteidzoši sievišķīga un tas mani uzbudināja vairāk, nekā es varēju atzīt. Es paņēmu telefonu un uzņēmu bildi.Kad es nosūtīju bildi, viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Lieliski, Jūlija. Tu izskaties perfekti. Bet es gribu vairāk. Nosūti man bildes dažādās pozās. Parādi man, cik labi tu izskaties.”Es jutu, kā viņa vārdi mani piespiež. Es uzņēmu vēl bildes – uz gultas, uz ceļiem, stāvot pie spoguļa. Un katra bilde mani uzbudināja vēl vairāk. Viņš rakstīja: „Labi, sissy. Tu esi ideāla. Tu esi radīta, lai tiktu pazemota. Es vēlos, lai tu saprastu – drīz es tevi pilnībā izmantošu. Un tad tu uzzināsi, ko nozīmē būt manai maukai.”Viņš pievienoja bildi – viņa mantība bija milzīga un valdonīga, kā viņa vārdi. Es lasīju viņa ziņas un skatījos uz bildēm, jūtot, kā mani pārņem pilnīgs uzbudinājums un pazemība. Es vairs necīnījos pret šo sajūtu – es pieņēmu savu lomu, kādu viņš man bija radījis. Es biju Jūlija un es biju gatava viņam pilnībā pakļauties.Pavēles no „DominatorX” kļuva arvien konkrētākas un uzstājīgākas. Viņš pieprasīja bildes, kas būtu ne tikai provokatīvas, bet arī ļoti intīmas. Es biju aizrāvies ar šo spēli, ļaujoties viņa dominējošajam tonim un sajūtot, kā mani pārņem pilnīga padevība.„Jūlija, es gribu, lai tu uzņem īpašu bildi,” viņš rakstīja. „Stāvot spoguļa priekšā uz ceļiem, ar nedaudz pavērtām kājām un sūkā pirkstu, it kā tas būtu mans pimpis. Parādi man, kā tu izskaties, kad pilnībā piederi man.”Mana sirds dauzījās un es jutu, kā uzbudinājums pārņem manu ķermeni. Es piecēlos un notupos spoguļa priekšā, ģērbusies sievas seksīgajā veļā – zeķes, krūšturis, biksītes un zeķturi cieši piekļāvās manam ķermenim. Es uzņēmu bildi un ātri nosūtīju viņam.Pēc dažām sekundēm mans telefons sāka vibrēt. Ekrānā parādījās vārds, kas lika manai sirdij uz mirkli apstāties: Romāns. Es skatījos uz tālruni, nezinot, vai man vajadzētu atbildēt. Ar trīcošām rokām un sažņaugtu kaklu es beidzot nospiedu atbildes pogu.„Romān?” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka mani nevarēs dzirdēt.„Jūlija,” viņš teica, balss rupja un valdonīga. „Tu esi pilnīgs idiots. Vai tu vispār saproti, ko esi izdarījis? Tavā bildē spogulī skaidri redzama tava seja. Tagad tu esi pilnībā manā varā, mauka.”Es sajutu, kā mana seja piesarkst. Kauna vilnis pārņēma mani un manas rokas sāka trīcēt. „Romān... Es... Es negribēju... Es nezinu, kā tas notika,” es stostījos, cenšoties kaut kā izskaidrot sevi.„Apklusti!” viņš pārtrauca mani, balss grieza kā nazis cauri manai pašapziņai. „Es negribu dzirdēt tavas nožēlojamās atrunas. Tu mani uzbudināji ar savām seksīgajām bildēm, bet tajā pašā laikā pierādīji, cik tu esi nožēlojams mīkstais. Vai tu tiešām domā, ka varēsi tagad man pretoties?”„Es negribu tev pretoties...” es izdvesu, balss knapi dzirdama.„Protams, ka negribi,” viņš smējās, skaļi un brutāli. „Tu esi radīta, lai pakļautos. Tu to vienmēr esi gribējusi, vai ne? Paskaties uz sevi – maza, smieklīga sissy, kas nespēj pat apslēpt savas vēlmes.”Viņa vārdi bija neapturami un es jutos pilnīgi sagrauts. Taču tajā pašā laikā katrs viņa teikums mani uzbudināja tā, kā nekas nekad iepriekš.„Klausies uzmanīgi, mazo mauciņ,” viņš turpināja. „Es gribu, lai tu pilnībā saproti savu vietu. Tu tagad būsi mans īpašums. Sākot no šī brīža, tu darīsi visu, ko es tev likšu. Ja tu kaut uz mirkli padomāsi par nepaklausību, es parūpēšos, lai visi uzzinātu, kas tu patiesībā esi.”„Es saprotu...” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka tā izzūd telpā.„Es negribu dzirdēt, ka tu saproti, es gribu dzirdēt, ka tu pakļaujies,” viņš asi pārtrauca. „Saki to skaļi, Jūlija. Pasaki, ka tu esi mana mauka.”Es sastingu, jūtot, kā kauna un uzbudinājuma sajūtas cīnās manī. „Es... Es esmu tava mauka,” es beidzot izdvesu, mana balss trīcēja no pazemības.„Skaļāk!” viņš rūca. „Es gribu dzirdēt, kā tu to saki, kuce!”„Es esmu tava mauka,” es atkārtoju skaļāk, manas rokas trīcēja, bet balss kļuva skaidrāka.„Labi, sissy. Tagad tu esi sākusi saprast savu vietu,” viņš triumfēja. „Bet tas ir tikai sākums. Pirmdien darbā tu pierādīsi savu pakļāvību. Tu nolieksies manā priekšā, atnesīsi man kafiju un pateiksi: ‘Romān, Jūsu kafija ir gatava.’ Un tu darīsi to ar tādu pazemību, lai es saprastu, ka tu man piederi.”„Un ja citi kaut ko pamanīs?” es čukstēju, mana balss pilna šaubu.Viņš smējās skaļi, viņa smiekli bija raupji un valdonīgi. „Tieši tas ir interesantākais, sissy. Citi nesapratīs, bet tu un es zināsim. Tu jutīsies pilnīgi pazemota un tas tevi uzbudinās. Tu gribēsi, lai viņi tevi redz un jūtas pārāki. Vai ne tā, Jūlija?”Es klusēju, nezinot, kā atbildēt. Bet viņa vārdi bija kā hipnotisks vilnis, kas pārņēma manu prātu.„Atbildi, kuce!” viņš uzbļāva.„Jā, es gribu,” es izdvesu, mana balss bija pilna padevības.„Laba, kuce,” viņš atbildēja, viņa balss kļuva gandrīz maiga savā triumfā. „Tagad gatavojies pirmdienai, jo es tagad rūpēšos, lai tu nekad neaizmirstu savu lomu.”Kad zvans beidzās, es sēdēju, pilnībā pārņemts viņa vārdiem. Es zināju, ka pirmdiena mainīs visu, bet man vairs nebija spēka pretoties. Es kļūšu viņa mauciņa un tas likās neizbēgami.
***
Stāsta Jana:Kad sestdienas rīts pienāca, es joprojām jutos mazliet apreibusi no vakardienas vīna un visa, kas bija noticis. Līga vakar mani uzņēma pie sevis kā māsu – uzreiz pārģērba, piedāvāja vīnu un apsolīja, ka viss mainīsies. Vakardiena ar Arturu bija atstājusi mani sajūsmas un neziņas virpulī. Viņa pieskārieni, viņa skatiens, tas, kā viņš uzrakstīja savu numuru uz manas krūts... Tas viss vēl joprojām bija tik spilgti manā prātā.Es sēdēju pie Līgas virtuves galda ar kafijas krūzi rokās, kad viņa ienāca, svaiga un pašpārliecināta, savā elegantajā rīta halātā. „Labrīt,” viņa teica, apsēžoties man pretī. „Un? Tu domāji par Arturu?”„Es nezinu, Līga,” es atbildēju, maigi maisot kafiju. „Viņš ir tik... valdonīgs. Tik pārliecināts. Es neesmu droša, vai es vispār esmu gatava tam.”Līga pasmējās. „Protams, ka esi. Vai es tev jau vakar neteicu, ka tu to izbaudīsi? Es zinu tevi, Jana. Tu esi pelnījusi kaut ko tādu – piedzīvojumu, kaisli, dzīvi.” Viņa pieliecās tuvāk, viņas acīs dzirkstīja azarts. „Un zini ko? Es zinu, ka viņš grib tevi.”„Bet es...” es sāku, bet viņa pārtrauca mani ar stingru skatienu.„Nē, nekādu ‘bet’. Tev tikai jāizvēlas, vai tu ļausi sev dzīvot. Vai arī atgriezīsies pie Paula un viņa nožēlojamiem mēģinājumiem būt vīrietim. Tu jau pati zini, ka tas nav risinājums.”Es apklusu. Viņas vārdi bija skarbi, bet es zināju, ka tie ir patiesi. Arturs bija pavēris man pasauli, kuru es sen biju aizmirsusi. Kaisle, ko viņš izstaroja, bija neizbēgama. Bet vai es tiešām biju gatava to pieņemt?„Ko viņš tev teica, kad rakstīja savu numuru?” Līga jautāja ar smaidu.Es pasmaidīju par atmiņu, joprojām sajūtot, kā viņa siltais pieskāriens atstāja dedzinošu zīmi uz manas ādas. „Viņš teica, lai es viņam piezvanu. Un ka viņš mani grib redzēt.”„Tātad piezvani,” Līga teica, it kā tas būtu pats vienkāršākais lēmums pasaulē. „Es tevi saposīšu vēl skaistāku, nekā vakar. Arturs būs sajūsmā.”Pēc nelielām debatēm es beidzot piekritu. Līga mani pārliecināja, ka nekas slikts nevar notikt, ja es vienkārši ļaušu sev izbaudīt vakaru.Līga bija neapturama. Viņa izraka no skapja vēl īsāku kleitu nekā iepriekšējā vakarā, melnu un apspīlētu, kas piegūlās katrai manai ķermeņa līnijai. Viņa uzlika man grimu un ieveidojusi manus matus, viņa pabeidza savu darbu ar triumfējošu smaidu.„Tu esi satriecoša,” viņa teica, apmierināta ar rezultātu. „Tagad ej un uzraksti Arturam, ka tu esi gatava viņu satikt.”Es biju nervoza, bet Līgas pārliecība mani pamudināja. Es uzrakstīju Arturam ziņu: „Sveiks, vai piedāvājums vēl spēkā?”Atbilde atnāca ātri: „Protams. Es tevi gaidīšu astoņos. Stāvvietā pretī mājai.”Līga mani apskāva un iečukstēja man ausī: „Tu to nenožēlosi.”Kad piegāju pie stāvvietā novietotās melnās automašīnas, mana sirds dauzījās tik strauji, ka šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Mašīna bija ar tonētiem logiem, kas aizsedza skatu uz tās salonu. Tiklīdz piegāju tuvāk, viņš atvēra durvis no iekšpuses. Es vilcinoties pasmaidīju un iesēdos blakus viņam priekšējā sēdeklī. Viņš bija ģērbies tumšā kreklā, kura augšējās pogas bija atvērtas, atklājot viņa spēcīgo kaklu.„Sveika, Jana,” viņš sacīja ar smaidu, kas bija tik pārliecināts un valdonīgs, ka mani gandrīz paralizēja. „Es zināju, ka tu piezvanīsi.”„Tu esi tik pārliecināts par sevi,” es atbildēju, jūtot, kā mana balss nedaudz trīc.„Vienmēr,” viņš atteica un paliecās tuvāk, lai aizvērtu durvis. „Tu izskaties satriecoši.”Es sajutu, kā viņa intensīvais skatiens slīd pāri manam ķermenim. Kleita, kuru Līga bija man izvēlējusies, piegūla kā otrā āda un Arturs to novērtēja. Viņš iedarbināja motoru un lēnām izbrauca uz ceļa.„Kur mēs braucam?” es jautāju, cenšoties izklausīties mierīgi.Viņš uzmeta man īsu skatienu, kas bija pilns ar solījumiem. „Tā nav tava problēma, Jana. Vienkārši sēdi un izbaudi braucienu.”Mašīnā valdīja saspringts klusums, kas bija uzlādēts ar gaidām. Viņa roka bija uz stūres, bet es sajutu, kā viņš mani pēta ar sānu skatienu.Kad mēs apstājāmies nomaļā vietā, kur ielas apgaismojums bija vājš un apkārt nebija redzams neviens cilvēks, viņš izslēdza motoru. Es sajutu, kā spriedze mašīnā pieaug. Viņš pagriezās pret mani un viņa tumšās acis skatījās manējās tik dziļi, ka man šķita, ka viņš redz visu, ko es centos slēpt.„Tu zini, kāpēc mēs esam šeit, vai ne?” viņš jautāja, viņa balss bija tikpat klusa, cik valdonīga.Es nezināju, bet pamāju, nespēdama atrast vārdus. Viņa tuvums, viņa smarža un tas, kā viņš uz mani skatījās, lika man aizmirst visu pārējo.Viņš pasmaidīja un pastiepa roku, kas atrada ceļu uz manu augšstilbu. Viņa pirksti lēnām slīdēja augstāk, kamēr viņa skatiens neatkāpās no manējā. „Tu esi skaista, Jana,” viņš čukstēja, viņa balss pilna raupja maiguma. „Un šovakar es gribu, lai tu jūties kā brīva sieviete.”Viņa rokas bija prasīgas, bet kontrolētas un viņa skūpsts, kas sekoja, bija tikpat intensīvs kā vakar. Dziļš un valdonīgs, viņš paņēma mani pilnībā savā varā un es ļāvos, aizmirstot visu, izņemot to, kā viņš lika man justies.„Es zinu, ko tu vēlies,” viņš sacīja, kad beidzot atkāpās. Viņa balss bija zema un viņa pirksti joprojām atradās uz mana augšstilba. „Un es vēlos, lai tu man uzticies.”„Artur...” es sāku, mana balss trīcēja. „Es... Es nezinu, vai tas ir pareizi.”Viņš pasmējās – zemu, rupji un tas šķita kā vibrācija, kas izplatījās pa visu manu ķermeni. „Pareizi?” viņš atkārtoja, noliecoties tuvāk. „Pareizi ir tas, ko tu vēlies. Un es zinu, ko tu vēlies, Jana.”„Es nezinu...” es mēģināju protestēt, bet viņa roka jau bija uzslīdējusi augstāk, pietuvojoties kleitas malai. Viņa pirksti maigi, bet noteikti pieskārās manas kleitas apakšmalai, it kā izaicinot mani viņu apturēt.„Beidz tēlot,” viņš noteica, viņa balss kļuva stingrāka. „Tava elpa, tava seja, viss tavs ķermenis man saka, ka tu to gribi. Tātad, pārstāj lauzties.”„Artur, es nopietni...” es mēģināju atkāpties, bet viņš mani nepalaida. Viņa otra roka satvēra manu zodu, piespiežot mani skatīties viņam acīs. Viņa skatiens bija valdonīgs un tas mani pilnībā paralizēja.„Nopietni?” viņš jautāja, balss pilna izsmiekla. „Tad kāpēc tu neizkāp no mašīnas? Kāpēc tu man piezvanīji? Un kāpēc tu sēdi šeit, uztraukta un uzbudināta?”Es klusēju, mana elpa bija smaga un viņš to sajuta. Viņa smaids kļuva platāks un viņš noliecās tuvāk, līdz viņa lūpas bija tikai pāris centimetru attālumā no manām.„Atzīsti, Jana,” viņš čukstēja. „Tev tas patīk. Tev patīk, kā es tevi skaru. Un tev patiks, ko es darīšu pēc tam.”Es joprojām pretojos, bet mana ķermeņa reakcija nodeva mani. Viņa roka, kas atradās uz mana augšstilba, sāka pārvietoties augstāk un kad viņš atkal noskūpstīja mani – rupji, dziļi un prasīgi –, es vairs nespēju cīnīties. Viņa mēle atrada manējo un viņa skūpsts pieprasīja vairāk, nekā es biju gatavojusies dot. Bet tas mani uzbudināja.„Artur, es...” es mēģināju vēl pēdējo reizi, bet viņš mani pārtrauca, viņa rokas ciešāk satverot manu ķermeni.„Nav nekādu 'es,'” viņš noteica, balss zema un pavēloša. „Šobrīd ir tikai tas, ko es vēlos. Un es vēlos tevi.”Viņa rupjība mani pārņēma pilnībā. Viņš spieda mani pret sēdekli, viņa rokas jau bija atradušas manu gurnu un muguras lejasdaļu un viņš manipulēja ar mani tā, it kā viņam jau piederētu katra mana ķermeņa daļa. Katrs viņa pieskāriens bija izaicinošs, neapšaubāmi dominējošs un uzbudinošs.Beidzot es padevos. Es ļāvu viņa rokām, viņa lūpām, viņa valdonīgajai klātbūtnei mani pārņemt pilnībā. Un, kad viņš atkāpās, lai manī paskatītos, viņa sejā bija triumfa izteiksme.„Es zināju, ka tu nespēsi pretoties,” viņš teica un viņa balss bija pilna pārliecības. „Un tagad tu esi mana.”Viņa vārdi bija kā pēdējais trieciens manai pašaizsardzībai. Es zināju, ka viņam bija taisnība. Un tas, cik ļoti man tas patika, mani nobiedēja un vienlaikus uzbudināja vēl vairāk.Arturs izvilka no savas puses degvīna pudeli, ar vieglu kustību attaisīja korķi un pasniedza man. Viņa skatienā nebija vietas protestiem – tas bija pavēlošs, valdonīgs un es sapratu, ka viņš neļaus man atkāpties.„Iedzer,” viņš teica, balss zemāka nekā iepriekš. „Tas palīdzēs tev atslābt.”Es vilcinājos, bet viņa tumšās acis mani neatlaida. Beidzot es pacēlu pudeli pie lūpām un iemalkoju. Alkohols bija stiprs un tas dedzināja manu kaklu, bet vienlaikus lika siltumam izplatīties pa visu ķermeni. Arturs uzreiz satvēra pudeli un pielika to vēlreiz manām lūpām.„Vēl,” viņš pavēlēja un es paklausīju.Kad pudele bija nolikta malā, viņš pārvietoja savu roku uz manu augšstilbu, ļaujot pirkstiem slīdēt augstāk, līdz viņa plauksta sasniedza manu kleitas apakšmalu. Viņa pirksti prasmīgi atrada manas apakšbiksītes un viņš tās nedaudz pavilka sāņus, atsedzot mani. Es sajutu, kā viņa pirksts maigi pieskaras manai mincītei, pārbaudot, cik mitra es biju. Viņa skatiens kļuva vēl valdonīgāks.„Jana,” viņš teica, balsī jūtama gandarījuma nots. „Tu esi tik slapja. Tā tu reaģē uz mani?”Mana seja nosarka. Es negribēju atzīt, cik ļoti viņš mani uzbudina, bet mana ķermeņa reakcija bija neapstrīdama. Viņš pasmaidīja un atstāja mani turpināt sēdēt apjukumā, kamēr viņa rokas jau nodarbojās ar viņa bikšu priekšu. Arturs ar prasmīgu kustību attaisīja rāvējslēdzēju un izvilka savu locekli. Es biju mēma.Tas bija milzīgs. Es nevarēju nenosarkt, domās salīdzinot viņu ar Paulu. Paula loceklis šķita kā mazs zars blakus Artura spēka un pārliecības simbolam. Mana elpa kļuva sekla un es nezināju, kā rīkoties.„Paņem to rokās,” viņš teica un viņa balss tonis neļāva apšaubīt pavēli.„Es... es nezinu, vai varu...” es klusi teicu, bet viņa roka jau bija atradusi ceļu pie manējās. Viņš maigi, bet noteikti vadīja manu roku, līdz es biju satvērusi locekli. Tas bija karsts, pulsējošs un tā smagums manās rokās lika manai galvai sareibt vēl vairāk.„Jana,” viņš teica, viņa balss zema un skaidra. „Pārstāj tēlot kautrīgo. Es zinu, ka tu to gribi. Noliec savu galvu.”Es vilcinājos, bet viņš pacēla manu zodu un cieši paskatījās man acīs. Viņa roka aizslīdēja aiz manas galvas un viegli, bet pārliecinoši virzīja to lejup. Mans prāts cīnījās starp kaunu un uzbudinājumu, bet viņa pārliecība salauza jebkādu pretestību. Beidzot manas lūpas pieskārās viņa loceklim.Sākumā es biju nedroša. Viņa izmērs šķita neaptverams, bet viņa rokas uz manas galvas un viņa klusā, pieprasošā elpa mani vadīja. Lēnām es sāku kustēties, ļaujot viņam vadīt tempu. Viņš izdeva zemu, rupju skaņu, kas lika man saprast, ka es daru to pareizi.„Jā, tā ir labi,” viņš čukstēja un viņa pirksti viegli saķēra manus matus, nostiprinot savu kontroli. „Sūkā dziļāk.”Es centos pielāgoties viņa vēlmēm un viņa loceklis lēnām slīdēja aizvien dziļāk manā mutē. Es sajutu, kā mana elpa kļūst nevienmērīga. Viņš mani vadīja, viņa rokas kontrolēja manu galvas kustību un viņa balsī bija dzirdams gandarījums.„Tu esi perfekta,” viņš sacīja, kad es beidzot ļāvu visam iet dabiski. Viņa kustības kļuva ātrākas, intensīvākas un es sajutu, ka viņš tuvojas kulminācijai. Es nespēju neko apturēt – es biju pilnībā viņa varā.Kad tas notika, viņš dziļi ievilka elpu un ar zemu, rupju skaņu sasniedza savu kulmināciju. Viņš neatlaida manu galvu un es sajutu, kā viņa karstā sēkla piepilda manu muti. Viņa skatiens bija triumfējošs, šis bija mirklis, kuru viņš pilnībā kontrolēja.Es noriju un lēnām pacēlu galvu, jūtot, kā mana seja deg. Arturs pasmaidīja un maigi pieskārās manam vaigam.„Līga teica, ka tu būsi perfekta,” viņš teica, balss zema un gandarīta. „Un viņai bija taisnība.”Kad es noriju pēdējos pilienus, mana seja dega ne tikai no kauna, bet arī no nevaldāmā uzbudinājuma. Arturs, vēl aizvien sēdēdams ar plašu smaidu, pacēla pudeli un pasniedza man. Viņa acīs spēlējās nevaldāma dzirksts.„Noskalo,” viņš teica. „Degvīns padarīs visu vieglāku.”Es paklausīju, paņēmu pudeli un iedzēru vēl lielāku malku nekā iepriekš. Alkohols dedzināja kaklu, bet man šķita, ka tas palīdz izkliedēt visu, kas manī mutuļoja. Es sajutu, kā viņa roka maigi pieskaras manam zodam, paceļot manu seju, lai mūsu acis sastaptos.„Nu, Jana,” viņš teica ar triumfējošu smīnu. „Saki man patiesību. Kā tev tas patika?”Es mēģināju izvairīties no viņa skatiena, bet viņa roka cieši turēja manu zodu. „Es...” es sāku, bet mana balss bija pārāk klusa.„Es gribu dzirdēt, ko tu domā,” viņš uzstāja, viņa tonis bija valdonīgs. „Tev patika, vai ne?”Es noriju kamolu kaklā un beidzot ieskatījos viņa acīs. „Tev ir... labākais loceklis, kādu esmu redzējusi,” es atzinos, mana balss tik tikko bija dzirdama.Arturs pasmaidīja plašāk, viņa roka uzslīdēja manam augšstilbam, nedaudz paspiežot. „Tā jau es domāju,” viņš sacīja, balss pilna lepnuma. „Un tas ir tikai sākums, Jana. Tu esi radīta, lai man piederētu.”Es sajutu, kā mani pārņem gan kauns, gan nevaldāms uzbudinājums. Viņa klātbūtne, viņa rupjā valoda, viss viņā bija tik pilnīgs pretstats visam, ko es biju pazinusi līdz šim. Un tieši tas mani valdzināja.„Bet rīt...” viņš turpināja. „Rīt mēs dosimies uz pirti. Tur būsim tikai es un tu. Un es vēlos tevi iegūt pilnībā.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana elpa kļūst sekla. „Pirtī?” es jautāju, nezinot, vai esmu gatava tam, ko viņš plānoja.Viņš pamāja, viņa roka maigi, bet neatlaidīgi spiedās man tuvāk. „Jā. Es vēlos tevi, Jana. Pilnībā. Un es tev parādīšu, kāds ir īsts vīrietis. Kāds ir vīrietis, kurš zina, ko vēlas.”Viņa vārdi šķita kā magnēts, kas mani pievilka un es sapratu, ka esmu pilnībā viņa varā. „Es nezinu, vai es...” es sāku, bet viņš pārtrauca mani.„Tev zināt nav nepieciešams,” viņš teica, viņa balss kļuva zemāka un rupjāka. „Es zinu. Un tas ir pietiekami.”Viņš pacēla manu zodu vēlreiz, piespiežot mani atkal skatīties viņam acīs. „Un tagad,” viņš teica ar plēsonīgu smaidu, „saki man, kāda bija garša?”Mana seja kļuva vēl sarkanāka, bet viņa valdonīgais tonis piespieda man atbildēt. „Sāļa... un... intensīva,” es izdvesu, knapi spējot runāt.Viņš smējās – rupji un apmierināti. „Laba meitene,” viņš sacīja un nolika pudeli malā. „Tagad tev tikai jāizlemj, vai rīt tu būsi pilnībā mana.”Viņa skatiens, viņa balss un viņa pieskārieni mani pilnībā pārliecināja. Es lēnām pamāju un čukstēju: „Jā.”Kad Arturs iedarbināja motoru un mašīna sāka kustēties, es jutu, kā siltums no degvīna un viņa pieskārieniem izplatās visā ķermenī. Alkohols un viņa valdonīgā klātbūtne bija darījusi savu – mana prāta aizsardzības bija gandrīz pilnībā sagrautas un es ļāvos notikumu plūsmai.„Mēs brauksim uz vietu, kur varēsim būt vieni,” viņš sacīja, skatienu nenolaižot no ceļa, bet viņa roka jau atkal bija uz mana augšstilba. „Es vēlos tevi redzēt pilnībā, Jana. Bez drēbēm, bez izlikšanās. Es gribu redzēt visu – abas tavas šķirbiņas.”Mani vaigi kļuva karsti no viņa tiešajiem vārdiem, bet es neiebildu. Mana iereibušā prāta daļa pat sāka pieņemt domu, ka viņš vienkārši bija tik nevaldāmi patiess, ka atteikt būtu gandrīz kā nolaupīt sev ko skaistu.Kad mēs apstājāmies nomaļā stāvvietā, kur neviens nevarēja mūs redzēt, viņš izslēdza motoru un pagriezās pret mani. Viņa acis bija tumšas, piepildītas ar iekāri, un viņa roka jau vilka mani tuvāk. „Es gribu, lai tu izģērbies,” viņš teica, balss tikpat zema un stingra kā vienmēr. „Parādi man savu ķermeni.”„Artur, es...” es sāku, bet viņa roka uz mana gurna mani apklusināja.„Tu zini, ka to vēlies,” viņš teica, viņa tonis bija neapstrīdams. „Tu vēlies, lai es tevi vēroju. Tāpat kā es vēlos, lai tu manī ieklausies.”Es jutu, kā reibums un viņa autoritāte pilnībā izslēdz manas šaubas. Lēnām un nedroši es pacēlu kleitas apakšmalu, ļaujot tai slīdēt augstāk pār augšstilbiem, līdz tā pilnībā atklāja manu apakšveļu. Viņa skatiens kļuva vēl intensīvāks un viņš atbalstījās pret sēdekli, ļaujot man turpināt.„Vairāk,” viņš teica, balss pavēloša. „Es gribu redzēt visu.”Es dziļi ievilku elpu un pacēlu rokas, novelkot kleitu pāri galvai un atklājot viņam savu ķermeni apakšveļā, kuru Līga bija man izvēlējusies. Viņa skatiens mani aprija un es jutos gan apmulsusi, gan neizskaidrojami uzbudināta.„Skaista,” viņš teica, pirkstiem slīdot gar manu vidukli. „Bet tagad novelc visu. Es gribu redzēt tevi kailu.”Es atkal vilcinājos, bet viņa roka, kas maigi pieskārās manai sejai, lika man izšķirties. Es pacēlu rokas, noņemot krūšturi un ļāvu tam nokrist uz sēdekļa. Viņa acis pārslīdēja pār manām krūtīm un viņa smaids kļuva vēl platāks.„Un tagad biksītes,” viņš teica. „Es vēlos redzēt abas tavas skaistās šķirbiņas.”Es pacēlu gurnus un lēnām novilku biksītes, atstājot sevi pilnīgi kailu viņa priekšā. Viņa skatiens bija nepārprotami apmierināts un viņš ļāva savām rokām slīdēt pa manu ķermeni, izpētot katru līniju.„Perfekta,” viņš teica un viņa rokas bija uz maniem gurniem. „Tu esi tieši tāda, kādu es tevi iztēlojos.”Viņš pacēla pudeli un pasniedza to man. „Izdzer vēl, lai atbrīvotos,” viņš teica un es paklausīju, sajūtot, kā degvīns vēl vairāk noņem bremzes.„Un tagad,” viņš teica, atverot bikšu priekšu un izvelkot savu locekli atkal, „es gribu redzēt, kā tu man to dari. Šoreiz kaislīgāk. Parādi, cik ļoti tu to gribi.”Es uz brīdi vilcinājos, bet viņa roka maigi nospieda manu galvu lejup. Šoreiz es nepretojos. Es saņēmu viņu rokās, jūtot tā pulsēšanu un lielumu un noliecos, lai paņemtu locekli mutē. Es ļāvu savai mēlei spēlēties ap galviņu, kamēr viņa zemu rūkošā balss piepildīja mašīnas salonu.„Tā ir pareizi,” viņš sacīja, viņa rokas iegrima manos matos. „Tagad dziļāk, Jana. Parādi, ka tu vari dziļāk.”Es paklausīju, ļaujot viņam vadīt manu galvu. Šoreiz es kustējos pārliecinošāk, ļaujot viņa loceklim slīdēt dziļāk un dziļāk, līdz viņa elpa kļuva smaga un viņa pirksti ciešāk satvēra manus matus.Kad viņš beidzot sasniedza kulmināciju, tas bija vēl intensīvāk nekā iepriekš. Viņa sēkla piepildīja manu muti un es centos visu norīt, jūtot, kā tās karstums izplatās manā rīklē. Kad viņš mani atlaida, viņa skatiens bija triumfējošs.„Tu biji pārsteidzoša,” viņš sacīja, roka maigi pieskaroties manam vaigu kaulam. „Un rīt es tevi iegūšu pilnībā. Tu tam esi gatava?”Es pamāju, nespējot izteikt vārdus. Arturs bija pārņēmis manu pasauli un es vairs nevēlējos cīnīties pret to.Kad Arturs mani atveda atpakaļ pie Līgas mājas, es jutos apreibusi – gan no stiprā alkohola, gan no notikumiem, kas tikko bija risinājušies. Viņš uzmeta man savu ierasto plēsonīgo smaidu, pirms pieliecās un vēlreiz noskūpstīja mani. Skūpsts bija īss, bet valdonīgs, it kā viņš gribētu man atgādināt, ka viņš vēl nav beidzis ar mani.„Rīt es tevi redzēšu pirtī,” viņš sacīja, balss piepildīta ar nepārprotamu solījumu. „Un tu būsi vēl skaistāka.”Kad es iegāju Līgas dzīvoklī, viņa jau gaidīja mani ar smīnu, ko es pazinu pārāk labi. Viņas tumšie mati bija savilkti vieglā mezglā un viņa bija ģērbusies savā parastajā mājas tērpā – šaurās biksēs un brīvā kreklā. Viņas acis bija ieinteresētas un es zināju, ka izvairīties no viņas jautājumiem nebūs iespējams.„Nu, kā gāja?” viņa prasīja, paceļot uzaci.„Līga...” es sāku, jūtot, kā mana seja nosarkst.„Nekāda Līga,” viņa sacīja, ar spēlīgu smīnu rādot man uz dīvānu. „Sēdies un stāsti. Vai Arturs tev parādīja, ko nozīmē būt īstai sievietei?”Es nosēdos uz dīvāna, sajūtot, kā manas kājas vēl arvien ir nedaudz vājas. „Tas bija...” es centos atrast īstos vārdus, bet Līga pacēla roku, lai mani pārtrauktu.„Tu izskaties tā, it kā esi piedzīvojusi kaut ko nopietnu. Un pēc tava izskata es pat zinu, ko,” viņa teica, pasniedzot man glāzi ūdens. „Bet es gribu dzirdēt visu. Vai viņš bija tik labs, kā es teicu?”Es nopūtos, dzerot ūdeni, lai atgūtos. „Viņš bija.... Viņš ir tik pārliecināts, tik valdonīgs. Es pat nezinu, kā es nonācu līdz šim.”„Ak, es tev teikšu, kā,” Līga sacīja, viņas acīs parādījās rotaļīgs mirdzums. „Tu esi bijusi izsalkusi pēc tāda vīrieša gadiem ilgi. Un tagad tu beidzot esi atradusi kādu, kurš zina, ko vēlas, un spēj tev to dot.”Es pasmaidīju, sajūtot, kā mana seja vēl vairāk piesarkst. „Viņš... viņš lika man justies kā...”„Kā īstai sievietei,” Līga pabeidza manis iesākto teikumu. „Tieši tāpēc es zināju, ka Arturs ir tas, kas tev vajadzīgs. Un?” Viņa pieliecās tuvāk, acis pilnas ziņkāres. „Kā tas bija?”Es ilgi klusēju, bet galu galā izstāstīju viņai visu – no tā, kā viņš lika man izģērbties, līdz pat tam, kā viņš mani vadīja, kad es viņu apmierināju ar muti. Es jutu, kā mana seja deg, bet vienlaikus izteikt šīs sajūtas skaļi bija atbrīvojoši.Kad es beidzu, Līga izskatījās vairāk nekā apmierināta. „Un tu vēl šaubījies, vai tas būs pareizi,” viņa teica, pasmaidot. „Es tevi brīdināju, ka viņš būs intensīvs. Bet es redzu, ka tev tas patika.”„Viņš... viņš ir neticams,” es atzinu, nezinot, kā citādi izteikt visu, ko jutu. „Un viņš teica, ka rīt pirtī vēlas mani pilnībā.”Līga pacēla uzaci un pasmējās. „Tad gatavojies, mīļā. Ja Arturs saka, ka viņš vēlas tevi pilnībā, tad viņš tiešām to gribēs. Un, ja tu viņam ļausies, tas būs kas tāds, ko tu nekad neaizmirsīsi.”Es pamāju, zinot, ka viņai ir taisnība. Arturs bija tikai sācis un rītdiena solījās būt vēl intensīvāka.Viņa mani vēroja ar to pašu draudzīgo, bet vērtējošo skatienu, kas viņai vienmēr piemita un tad pasmaidīja. Tomēr šoreiz viņas smaidā bija kas cits – brīdinājuma ēna.„Jana,” viņa teica, pārceļot kāju pāri kājai un nopietni ieskatoties man acīs. „Es priecājos, ka tu atslābi un izbaudīji šo vakaru. Bet tev jāsaprot, ka Arturs nav parasts vīrietis. Viņš ir... labi, teiksim tā, viņam patīk dalīties.”Es sarāvos, viņas vārdi mani pārsteidza. „Dalīties? Ko tu ar to domā?”Līgas sejas izteiksme kļuva vēl nopietnāka. „Es gribu, lai tu zini, ka rīt pirtī viņš, iespējams, nebūs viens. Es jau tevi brīdināju, ka viņš ir dominējošs un zina, ko vēlas, bet viņš arī ir cilvēks, kuram patīk ekstrēmi piedzīvojumi. Viņa draugu lokā ir līdzīgi vīrieši – valdonīgi, pārliecināti un... prasīgi.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana sirds sāk sisties straujāk. „Tu gribi teikt, ka... viņi varētu būt vairāki?”Līga pamāja, viņas balss bija mierīga, bet nopietna. „Jā, ir ļoti iespējams. Un, ja tā notiks, tev ir jābūt pilnīgi skaidrai par to, ko tu gribi un cik tālu esi gatava iet. Arturs nav vīrietis, kurš pieņems 'varbūt' kā atbildi. Viņš tevi ievilks savā pasaulē un ja tu piekritīsi, tas var būt gan aizraujoši, gan... ļoti, ļoti intensīvi.”Es klusēju, mēģinot apstrādāt viņas vārdus. Pati doma par to, ka rīt pirtī varētu būt vairāki vīrieši, bija vienlaikus biedējoša un mulsinoši uzbudinoša. Es nevarēju izlikties, ka man tas likās vilinoši, bet arī nezināju, vai spēšu tikt galā ar ko tādu.Līga pasmīnēja, redzot manu apjukumu. Viņa pieliecās tuvāk un viegli pieskārās manai rokai. „Nekas, kas notiks rīt, nebūs piespiedu kārtā, Jana. Arturs un viņa draugi zina, ka sievietei vienmēr ir pēdējais vārds. Bet tev ir jābūt gatavai izteikt savu 'jā' vai 'nē' skaidri un nepārprotami.”„Un tu domā, ka viņš mani ievilks šādā situācijā?” es jautāju, mana balss bija klusa, bet pilna šaubu.Līga uz mirkli apklusa un tad pasmaidīja. „Es domāju, ka viņš tev dos iespēju. Un es arī domāju, ka tu pati nolemsi, vai vēlies to pieņemt. Tu esi stiprāka, nekā domā, Jana. Un, iespējams, tas ir tieši tas piedzīvojums, kas tev vajadzīgs, lai saprastu, ko patiesībā vēlies no dzīves.”Es atkal pamāju, joprojām cīnoties ar savām domām. Līga, kā vienmēr, bija precīza savos vārdos. Rīt varētu būt pārbaudījums – gan manai drosmei, gan spējai pieņemt pašai savus lēmumus. Un, lai gan mana sirds dauzījās kā traka, es sapratu, ka biju gatava.
***
Stāsta Pauls:Svētdienas rīts sākās ar cerību, ka varbūt varēšu sazināties ar Janu un mēģināt viņai pierādīt, ka es spēju mainīties. Es uzrakstīju ziņu: „Mīļā, varbūt varam parunāt? Es ļoti vēlos tevi dzirdēt.”Atbilde atnāca ātri, bet tās saturs mani notrieca pie zemes: „Paul, es šodien nevaru. Man ir ieplānota atpūta ar draudzenēm. Lūdzu, netraucē mani.”Es ilgi skatījos uz ekrānu, mēģinot tikt galā ar sajūtām. Viņas vārdi bija kā auksts ūdens, kas noskaloja jebkādas cerības. Es biju viņai pilnīgi nevajadzīgs – tukšums viņas dzīvē. Tomēr, kamēr viens tukšums mani aprija, cits mani piepildīja. Jūlija – šī jaunā, īstā es sajūta mani piepildīja ar mieru un uzbudinājumu un es sapratu, ka šī diena ir domāta tam, lai es pilnībā ļautos savai jaunajai lomai.Es atvēru sievas skapjus un sāku pārskatīt viņas apģērbu. Viņas tērpi bija eleganti un izsmalcināti un katrs pieskāriens audumam lika manai elpai aizrauties. Es izvēlējos viņas garo zīda halātu, kas šķita kā radīts tam, lai apņemtu manu gludo ādu. Kad es to uzvilku, tā maigums šķita kā otra āda, kas pilnībā apņēma manu būtību.Manas acis aizklīda līdz viņas kurpēm. Viņas melnās augstpapēžu kurpes bija spīdīgas, ar elegantām lencītēm un smailiem purngaliem. Es tās paņēmu rokās, jūtot, kā sirds sāk dauzīties. Vai es varētu tajās staigāt? Vai es varētu izskatīties tikpat eleganti kā Jana?Es uzvilku kurpes, vienu pēc otras un sajutu, kā mana stāja mainās. Augstpapēži lika man nostāties taisni, pacelt zodu un justies gandrīz cēli. Sākumā es biju nedrošs, taču ar katru soli es kļuvu pārliecinātāks. Mans ķermenis automātiski sāka sekot šiem jaunajiem noteikumiem – gurni kustējās ritmiski, soļi kļuva maigi un es jutos kā cita persona.Es skatījos uz sevi spogulī, vērojot, kā es staigāju augstpapēžu kurpēs. Man tas izdevās! Es ne tikai varēju tajās staigāt – es to darīju ar grāciju, kuru es nekad nebiju iedomājies, ka tāda man piemīt. Katrs solis lika man justies kā īstai sievietei, kā īstai Jūlijai.Iedvesmots no savas pārvērtības, es sāku pozēt spoguļa priekšā. Es iziecos, pacēlu vienu kāju, spēlējos ar savu pozu un stāju, uzņemot bildes ar telefonu. Katrs klikšķis bija kā pierādījums tam, ka es pārtopu. Bildēs es redzēju nevis Paulu, bet Jūliju – pārliecinātu, sievišķīgu, elegantu.Turpinot spēli, es atvēru vienu no apakšējām atvilktnēm un ieraudzīju kaut ko, kas lika man aizturēt elpu – lielu, reālistisku dildo. Tā iespaidīgais izmērs mani gan mulsināja, gan vilināja. "Romāns," es to nosaucu, balstoties uz savu kolēģi, kurš jau bija pārņēmis manu prātu un fantāzijas.Es paņēmu "Romānu" rokās, glāstot to ar maigumu, ko es nekad nebiju izrādījis nevienam citam. Tas bija simbols viņam – viņa spēkam, viņa dominējošajai dabai. Es lēnām piecēlos augstpapēžu kurpēs, nostājos spoguļa priekšā un noskūpstīju dildo, aizverot acis. Es iztēlojos Romānu – viņa valdonīgo skatienu, viņa nepielūdzamo balsi.Es sāku pozēt ar "Romānu" – turot to kā relikviju, nometos uz ceļiem, pilnībā ļaujoties pazemības sajūtai. Katrs pieskāriens, katra kustība lika man justies tuvāk Romānam, viņa klātbūtnei, viņa varai. „Es piederu tev, Romān,” es nočukstēju un manas rokas cieši satvēra dildo.Šī brīža intensitāte bija neiedomājama. Es biju pārkāpis robežas, kuras nekad agrāk nebūtu iedomājies pārkāpt. Es biju pilnībā Jūlija – pakļāvīga, sievišķīga, radīta, lai kalpotu. Pēc tam, kad uzvilku mežģīņu apakšveļu un zeķturi, es ilgi skatījos uz sevi spogulī. Jūlija – tā biju es, pilnībā pārveidojusies un savā īstajā lomā. Es redzēju, kā mana ķermeņa līnijas kļūst izteiktākas, kā audums pieglaudās manai ādai. Es jutos gan uzbudināta, gan satraukta.Lai mazinātu satraukumu, es ieslēdzu mūziku un sāku dejot. Augstpapēžu kurpes klikšķināja pret grīdu un manas kustības kļuva arvien pārliecinātākas. Es ļāvos ritmam, jūtot, kā katrs solis, katrs gurnu vēziens mani piepilda ar enerģiju un sajūtu, ka esmu pieņēmusi savu patieso būtību.Es apstājos spoguļa priekšā, nometos uz ceļiem, lai apskatītu, kā tas izskatās... Manas kustības bija instinktīvas un es jutos gan mazliet apmulsusi, gan neizsakāmi dzīva. Tad es turpināju dejot, iztēlojoties, kā būtu, ja Romāns mani vērotu, kā viņš smaidītu, redzot manu pakļāvību.Vakarā, kad es sēdēju, ģērbusies apakšveļā un augstpapēžu kurpēs, mans telefons iedegās. Tā bija ziņa no Romāna:„Jūlija, es gribu, lai tu rīt man pierādi savu jauno lomu. Uzvelc kaut ko tādu, kas liks tev justies kā īstai Jūlijai. Es gribu, lai tu to dari tikai priekš manis. Vai tu esi gatava?”Manas rokas sāka trīcēt un es jutu, kā uzbudinājums un bailes mani pārņem vienlaikus. Es uzrakstīju atbildi: „Ko tu vēlies, lai es uzvelku?”Viņa atbilde bija tikpat ātra, cik tieša:„Mežģīņu apakšveļu zem savām drēbēm. Un kad tu pienāksi ar kafiju, es gribu, lai tu noliec galvu, lai es saprotu, ka tu esi mana Jūlija.”Es sēdēju gultā, ģērbusies mežģīņu apakšveļā un augstpapēžu kurpēs. Mans prāts bija pilnībā pārņemts ar domām par rītdienu – pirmo dienu, kad es būšu Jūlija arī ārpus šīm sienām.Es aizvēru acis un ļāvos iztēlei. Es redzēju sevi darbā, starp kolēģiem, kafijas pauzes brīdi. Viņi visi bija tērpušies parastajos apģērbos, šķietami nemanot neko īpašu. Taču es zināju, kas slēpjas zem manām drēbēm. Es zināju, ka man būs uzvilktas smalkas, melnas mežģīņu biksītes, pieskaņoti zeķturi un zeķes, kas apskauj manas kājas līdz augšstilbiem.Domās es sajutu, kā audums pieglaudās manai ādai, katra kustība liktu tam viegli pakustēties, atgādinot par manu noslēpumu. Es iztēlojos, kā stāvu kolēģu priekšā, runājot par ikdienas darbiem, bet manā prātā virpuļo tikai viena doma – „Ja viņi zinātu…”Sirds sāka dauzīties. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi mani izsmietu, vai viņi redzētu, cik ļoti esmu mainījusies? Vai viņi saprastu, ka zem manas ārienes slēpjas Jūlija – pilnīgi cita persona?Un ko Romāns. Es iztēlojos, kā viņš mani vēros. Viņa acis būtu pilnas zināšanu un varas, kura viņam bija pār mani. Viņš zinātu, ka tieši viņa pavēle lika man uzvilkt šo apakšveļu, viņš zinātu, ka esmu pilnībā viņa pakļautībā. Kad es viņam pieietu, viņa skatiens būtu kā plēsējam, kurš vēro savu upuri.„Tu esi mana, Jūlija,” viņš teiktu, viņa balss klusa, bet valdonīga. Es būtu tik tuvu, ka sajustu viņa elpu uz savas ādas. Es iztēlojos, kā es noliecos pie viņa un čukstu: „Romān, Jūsu kafija ir gatava.”Domās es redzēju, kā viņa lūpas izliecas nelielā smīnā. Tikai viņš zinātu, ka zem manām drēbēm slēpjas biksītes un zeķturi. Tikai viņš zinātu, cik ļoti tas mani uzbudina, cik ļoti es vēlos viņa apstiprinājumu, viņa varu pār mani.Šīs domas pārņēma manu ķermeni ar spēcīgām sajūtām – kaunu, uzbudinājumu, bailēm un prieku vienlaikus. Es atvēru acis un mans skatiens aizslīdēja uz tālruni. Es paņēmu to rokās un uzrakstīju atbildi:„Es darīšu, kā tu saki. Es būšu Jūlija arī darbā.”Atbilde atnāca gandrīz uzreiz:„Labi, Jūlija. Es gaidu. Atceries, ka es esmu vienīgais, kas zina, kas tu patiesībā esi. Es vērošu.”Šī vienkāršā ziņa mani satricināja. Es zināju, ka rītdiena nebūs parasta diena. Es būšu Jūlija ne tikai savās domās un mājās, bet arī pasaulē, kurā mani ikdienas kolēģi nemaz nenojautīs, kas notiek. Es biju satraukta, uzbudināta un pilnībā viņa varā.
***
Pirmdienas rīts sākās ar intensīvu sajūtu vilni, kas mani pilnībā pārņēma. Katrs solis, ko spēru, šķita piepildīts ar smagumu un kauna sajūtu. Zem savām parastajām darba drēbēm es valkāju sievas seksīgāko apakšveļu – melnas mežģīņu biksītes, zeķes un zeķturi, kas cieši piekļāvās manām kājām. Audums glāstīja manu ādu, ar katru kustību liekot man atcerēties, ka šodien es neesmu tikai Pauls. Šodien es biju Jūlija.Es sajutu, kā mani vaigi iesarkst, kad šķērsoju ofisa slieksni. Domās es nevarēju atrauties no sava noslēpuma. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi smietos? Vai viņi mani izsviestu ārā, saucot par mīksto vai ko vēl sliktāku?Kad beidzot pienāca brīdis, es ar trīcošām rokām paņēmu Romānam domātu kafiju un devos pie viņa. Mans sirds ritms paātrinājās ar katru soli. Es biju viņa pavēļu izpildītāja un šis brīdis bija kā pārbaudījums manai padevībai.Viņš stāvēja, sarunājoties ar citiem kolēģiem, pilnīgi pašpārliecināts. Es piegāju pie viņa, jūtot, kā mana sirds dauzās kā negantas bungas un pastiepu krūzīti pret viņu. „Romān… Jūsu kafija ir gatava,” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita kā vēja plūsma.Viņš pacēla acis un uz mani paskatījās – tieši un valdonīgi. Viņa seja izteica nelielu smīnu, it kā viņš būtu gaidījis šo mirkli, lai izbaudītu manu pazemojumu. Bet viņš neko neteica. Vienkārši paņēma kafiju no manām rokām, lēnām un ar tādu spēku, ka es nejauši notrīcēju.„Labi,” viņš čukstēja pietiekami klusi, lai citi nedzirdētu, bet es sajustu viņa vārdos valdošo varu. „Ej un dari savu darbu. Un atceries, kas tu esi.”Es paliku stāvot, mēģinot savākt sevi, kamēr viņš turpināja sarunāties ar citiem, it kā nekas nebūtu noticis. Kolēģi smējās un sprieda par darba lietām, bet manā prātā viss griezās ap to, ka viņš mani bija pilnībā ignorējis. Es biju tur, viņa priekšā, tik neaizsargāta un atklāta, bet viņš vienkārši paņēma kafiju un turpināja savu dienu.Un tomēr, šī ignorēšana mani pārsteidza. Vai tā bija kā viņa spēles daļa – pazemot mani tā, lai tikai es saprastu, lai tikai es sajustu, cik ļoti es piederu viņam? Manās krūtīs viļņoja sajūta, kas bija tikpat sāpīga, cik uzbudinoša. Es zināju, ka viņš kontrolē ne tikai šo brīdi, bet visu manu būtību.Katrs solis atpakaļ uz manu darba vietu bija kā norādījums manai vietai šajā spēlē. Mežģīņu biksītes viegli pieskārās manai ādai un zeķturi nedaudz spieda, liekot man atcerēties, ka es neesmu tāds kā citi šeit. Es biju atšķirīgs, es biju Jūlija un tas bija mūsu noslēpums, kas mani turēja viņa varā.Kolēģu skatieni man šķita ilgāki nekā parasti un es nevarēju saprast, vai tas ir tikai mans prāts, kas izspēlē trikus, vai arī viņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Mans ķermenis dega no šīm domām un es sapratu, ka Romānam tas būtu vienaldzīgi. Viņš gribēja, lai es izbaudu šo pazemojumu, lai katra mana kustība liktu man atcerēties, ka es esmu viņa īpašums.Un es to izbaudīju. Kaut arī tas bija savādi un pretrunīgi, es biju pilnībā viņa un šī apziņa mani pilnīgi pārņēma.Dienas laikā es dzirdēju kolēģu sarunas pie kafijas automāta. Tās sākās klusi, bet ātri vien kļuva skaļākas, un es, gribot negribot, sāku tām pievērst uzmanību. Arturs, kā vienmēr, bija stāsta centrā. Viņa lepnumpilnā balss piepildīja noliktavas telpu un visi apkārtējie viņam pievērsa uzmanību.„Es jums saku,” Arturs sāka, viņa balss bija pilna pašpārliecinātības un sajūsmas. „Tāda sieviete reti gadās. Es viņu satiku piektdienas vakarā. Skaistule – slaida, tumši mati, tieši tik formīgas krūtis, kā vajag. Viņa nav tāda, kura uzreiz pakļaujas. Man nācās mazliet pasvīst, bet galu galā, es panācu, ko gribēju.”„Viņa lauzās, ja?” Juris, viens no viņa biežākajiem klausītājiem, iesaucās ar zinātkāru smīnu.Arturs pasmīnēja un uzmeta viņam skatienu, pilnu pārākuma. „Protams, ka lauzās. Tādas sievietes vienmēr sākumā tēlo, ka negrib. Bet, kad es viņu noliku pie vietas, viņa saprata, ko nozīmē īsts vīrietis. Kad mēs sestdien satikāmies un viņa man mašīnā atsūkāja, es sapratu, ka viņa būs pilnībā mana.”Kolēģi uzsprāga smieklos, bet Arturs, ne mirkli nezaudējot pašpārliecinātību, turpināja. „Sestdiena bija tikai sākums. Vakar, pirtī, mēs ar Romku nolikām viņu pie vietas. Viņa bija perfekta – tie gurni, tās lūpas... Un, kad viņa beidzot saprata, ka nekur nevar sprukt padevās, beigās viņa pati gribēja vairāk.”Viņa vārdi mani pārsteidza, bet tajā pašā laikā izsauca savādas sajūtas – kaut ko starp uzbudinājumu un dziļu skaudību. Es stāvēju, cenšoties koncentrēties uz savu darbu, bet Artura balss turpināja dominēt telpā.„Un kā tas beidzās?” viens no citiem krāvējiem jautāja, viņa sejā bija redzama nevaldāma ziņkārība.Arturs pacēla kafijas krūzi un pasmīnēja. „Beigās mēs ar Romku viņu sākām laist pa apli. Viņa visiem deva, lai gan sākumā tēloja pareizo, beigās viņa to pati izbaudīja. Viņas ķermenis runāja pats par sevi, viņa piedzīvoja vairāk orgasmu, nekā spēja saskaitīt.”„Pa apli?!” viens no kolēģiem iesaucās, smejoties. „Jūs nopietni viņu palaidāt pa apli?”„Protams,” Arturs apstiprināja, viņa balss bija pilna izsmējīgas pārliecības. „Tā ir īstā apmācība. Kad viņa bija pilnībā mūsu spermā un joprojām prasīja vēl, es sapratu, ka tā ir mana sieviete. Viņa jau ir mana, tikai viņa vēl pati to līdz galam neapzinās.”„Artur, tu esi traks,” kāds izmeta, bet Arturs tikai smējās, pilnīgi ignorējot viņa vārdus.„Traks vai ne, bet tas darbojas. Un es jau viņai pateicu, ka nākamreiz mēs izmēģināsim fistingu abos caurumos. Viņa sākumā atkal mēģinās tēlot svēto, bet es zinu, ka viņai tas patiks. Viņas ķermenis visu izdod – viņa ir radīta, lai tiktu izmantota.”Kolēģi smējās un jokojās par šo ideju, daži izsmejot Artura pārliecību, bet citi šķita patiesi aizrauti. Man šķita, ka visa noliktava vibrē no viņu balsīm un raupjiem smiekliem.Kolēģi izsprāga skaļos smieklos un Romāns, kurš līdz šim bija klusējis, beidzot pievienojās sarunai. „Arturs tikai nepieminēja, ka viņa pēc tam vēl man lūdza, lai es viņu vēlreiz izpišu. Neviena no padauzām nespētu izturēt viņas līmeni.” Viņa balss bija zema un valdonīga un man šķita, ka tā ir tieši vērsta uz mani.„Tu viņai parādīji, kā tas jādara, vai ne, Romān?” viens no kolēģiem pasmējās.Romāns izsmējīgi pasmaidīja. „Protams. Tādas sievietes ir radītas tam, lai viņas apmācītu. Un viņa mācījās ātri. Tā bija vienreizēja pirts ballīte...”Viņu smiekli piepildīja telpu un es jutu, kā mana seja kļūst karsta. Mani pārņēma dīvaina sajūtu virkne – no apkaunojuma līdz nespējai atrauties no viņu sarunas. Katra viņu frāze mani vilka dziļāk manās domās un es jutu, ka esmu vēl tālāk no viņiem un viņu pasaules, bet vienlaikus – savādi ievelkams tajā.Kamēr viņi turpināja jokot un stāstīt par saviem piedzīvojumiem, manas kājas šķita ieaugušas grīdā. Romāna skatiens īsu brīdi saskārās ar manējo un es jutu, kā mani pārņem satraukums un izsalkums pēc kaut kā, ko es nespēju saprast.Sajūta manī mainījās no vienkāršas greizsirdības uz nevaldāmu dusmu un mulsinošu uzbudinājumu. Kāpēc šīs sarunas mani tik ļoti ietekmēja? Vai es biju greizsirdīga? Vai es vairs nevēlējos dalīt Romānu ar citām? Mana domāšana kļuva haotiska un es atgriezos pie sava galda, lai paslēptos no savām sajūtām. Bet tās mani neatlaida – mans prāts bija pilns ar jautājumiem, uz kuriem man nebija atbilžu.
***
Vakars pēc darba dušā bija kārtējais ikdienas rituāls – kolēģu sarunas, smiekli un skaļi joki piepildīja telpu. Es centos turēties malā, izvairīties no acu kontakta un koncentrēties tikai uz to, lai ātri nomazgātos un pazustu no viņu redzesloka. Taču viņu balsis bija skaļas, īpaši šovakar, kad atkal tika apspriesti svētdienas pirts „varoņdarbi”.„Tāda sieviete ir kā sapnis,” viens no viņiem teica, balsī bija jūtama atklāta izsmejoša sajūsma. „Arturam jāpasniedz medaļa par tādu atradumu.”„Es teiktu, ka mums visiem pienākas pa medaļai,” piebilda cits, acīmredzot arī iesaistītais. „Viņa bija tik gatava, ka mēs pat neprasījām neko vairāk. Kad beidzām viens pēc otra, viņa skatījās uz mums un smaidīja. Kā īsta mauka, kas dievina, kad viņu laiž pa apli.”Viņu raupjie smiekli atsitās pret dušas telpas sienām un šķita vibrējam manā ķermenī. „Un viņa lūdza vēl. Nevis vienkārši prasīja, bet lūdza! Kad viņai beigās pienāca Romka no aizmugures, viņa patiesi laimīga smaidīja!”„Un kā tad ar fistingu?” kāds no viņiem jautāja, smiekliem pieklustot, lai dzirdētu atbildi.„Es jums saku – viņa to gribēs. Es to redzēju viņas acīs, jutu viņas ķermenī.” Arturs atcirta, viņa balss bija rupja un pašpārliecināta.Es devos ārā no dušas cerot, ka neviens mani nepamanīs, pārģērbšanās telpā neviena nebija, es uz mirkli paliku viena. Zem savām drēbēm es ātri uzvilku sievas smalko apakšveļu. Romāna pavēle bija vienkārša, bet tās izpilde lika man justies gan satrauktam, gan uzbudinātam.Tad tas notika. Kamēr es stāvēju, vēl vilkdams savu kreklu, es sajutu dedzīgu skatienu. Es pacēlu acis un ieraudzīju viņu – Romānu. Viņa tumšās acis šķita caururbjam katru manu slēpto noslēpumu. Viņa seja nebija pārsteigta – tā izstaroja tīru apmierinājumu.Viņš neko neteica. Neviens vārds nebija nepieciešams. Bet viņa skatiena intensitāte lika man kļūt sarkanam kā bietei. Es steidzīgi uzvilku drēbes, cenšoties noslēpt savu apkaunojumu. Tomēr viņš turpināja mani vērot ar to pašu pārliecināto smaidu, kas teica vairāk nekā jebkurš komentārs.Kad viņš atgriezās pie pārējiem, es dzirdēju viņa balsi, kas atkal kļuva valdonīga: „Jūs visi runājat par Artura mauku, bet es jums saku – man drīz būs savējā. Tā, kas pilnībā pakļausies tikai man.”Es sajutu, kā mana elpa aizraujas. Viņa vārdi bija kā dūre tieši manā apziņā. Es zināju, par kuru viņš runā. Par mani. Bet viņš to pateica tik publiski, tik pašpārliecināti, ka neviens no klātesošajiem neiedomājās, ka viņa „īpašā” stāv tikai pāris metru attālumā aiz sienas.„Un viņa būs īpaša,” Romāns turpināja, viņa balss bija zemāka un piepildīta ar noteiktību. „Viņa jau ir mana. Es parādīšu viņai, ko nozīmē būt pilnībā man pakļautai. Viņa to dievinās.”„Kad tas notiks, neaizmirsti pasaukt arī mūs!” kāds iesaucās un kolēģu smiekli atkal piepildīja telpu.Romāns pasmaidīja, bet viņa balss kļuva skarba un neļāva šaubīties: „Šī nebūs priekš jums. Viņa ir tikai mana. Vismaz sākumā!”Es steidzīgi pabeidzu ģērbties, bet viņa vārdi skanēja manā prātā kā atbalsis. Viņš bija mani jau pilnībā apzīmējis. Kauns un pazemība mani pārņēma, bet tāpat arī dziļš, neizskaidrojams uzbudinājums. Es zināju, ka Romānam bija taisnība. Es jau biju viņa. Es jau biju Jūlija.
No autora:Šis stāsts ir intīms sajaukums starp realitāti un manām iekšējām vēlmēm, kas atklājas caur detaļām un tēliem. Daudzas epizodes ir izdzīvotas, citas – iztēlē radītas, bet visas kopā tās veido manu personīgo ceļojumu uz sevis izzināšanu.Ja tev patīk šis stāsts, ja tas rezonē ar tevi vai ja tev ir idejas, kā to papildināt ar savām īpašajām detaļām, es būtu pateicīgs par tavu iesaisti. Raksti man, dalies savās domās, vēlmēs vai ieteikumos – varbūt kopā varam turpināt šo stāstu un padarīt to vēl īpašāku.Gaidu jūsu vēstules, idejas un iedvesmu!
95
1
1 pirms stundas
OnTheKnees,
43
online
-
Brīvdienas ar bi pāri
Nolēmu šajā reizē pastāstīt par tikšanos ar pāri. Tā nebija vairs mana pirmā tikšanās ar pāri, biju jau uzkrājis nelielu pieredzi šajā jomā. Pastāstīt to vēlos tāpēc, ka tā tomēr bija nedaudz savādāka tikšanās nekā citas.
Viss sākās ar iepazīšanos šajā portālā (iepriekš biju daudz reizes mēģinājis, bet bez rezultātiem un padomāju, ka šeit reālus tikties gribošus pārus nevar atrast). Sākām lēnām saraksti, apspriežot ko vēlās viņi, ko vēlos es. Sarakste bija interesanta, jo pāris skaidri un saprotami izstāstīja, ka viņi noteikti vēlās tikšanos ar bisex “piesitienu”. Tā šī sarakste ilga vairākus mēnešus ar pārtraukumiem, un vienubrīd likās, ka līdz reālai tikšanās reizei netiksim. Bet tad pāris atrakstīja, ka esot nedēļas beigās noīrējuši brīvdienu mājiņu nomaļā vietā un vai es nevēloties uz kādu laiciņu viņiem piebiedroties. Tā kā man tajā nedēļas nogalē īpaši nekas saplānots nebija, tad principā piekritu pie viņiem aizbraukt. Bet tad nāca pārsteigums – viņi izteica priekšlikumu vai esot iespējams, ka es kā vīrietis uzvelku sieviešu veļiņu un tāds tiekos ar viņiem. Sāku šaubīties, jo nekad neko tādu nebiju darījis un arī tādas veļiņas man nebija. Sāku meklēt tīmeklī, kur varētu šādu veļiņu atrast, jo tomēr kaut kas mani uzrunāja šajā var teikt, avantūrā. Un tiešām atradu, pasūtīju, un jau pēc pāris dienām, mans veļiņas komplekts bija klāt. Iegādājos melnas zeķītes ar zeķturiem, krūšturi un tādu vieglu, īsu kleitiņu kā kalponītes tērpu. Papildus tam, lai ieietu tēlā, paķēru arī parūku. Mājās tad nu to visu pielaikoju, un biju dīvaini pārsteigts, ka to visu uzvelkot, ļoti uzbudinājos. Tad arī nolēmu, ka došu pārim ziņu, ka esmu ar mieru tikties.
Pienāca tikšanās diena, un devos ceļā, lai vestu sevi pretī jaunam izaicinājumam. Pa ceļam ļoti uztraucos, jo neziņa par to kā viss izvērtīsies, mani visu laiku tirdīja. Beidzot biju sasniedzis galamērķi – jauku, klusu vietiņu mežiņā, kur atradās maza brīvdienu mājiņa (ar mazu virtuvīti, palielu istabu, un labierīcībām).
Satikšanās bija pārsteidzoši vienkārša – pāris iznāca no mājiņas, sagaidot mani pie mašīnas. Šeit varbūt nepieciešama neliela atkāpe, jo neesmu neko pateicis par pāri. Pāris bija vecumā nedaudz virs 40 gadiem, abi slaida auguma (ap 170 cm), vīrietis nedaudz garāks par sievieti bija ģērbies T-kreklā un šortos, bet sieviete sarkanā, brīvi krītošā, īsā kleitiņā ar lencītēm, kājiņās bija uzvilktas sarkanas zeķes. Devāmies iekšā, istabā uz galda bija šampanieša pudele, dažādi augļi un našķi. Es gan uzreiz atzinu, ka dzert nevarēšu, jo tomēr esmu pie stūres, bet simboliski saskandināt ar viņiem jau varēju atļauties. Malkojot šampanieti sieviete man pajautāja vai esot paņēmis sieviešu veļu līdz, uz ko atbildēju apstiprinoši. “Pārādīsi” – viņa lūdzoši teica. Devos pie savas sporta somas, un izņēmu savu sagādāto veļiņu. “Ooo” - viņi abi gandrīz vienlaicīgi izsaucās. “Tas jau kalponītes tērps, super! Tad jau tu varēsi būt mums šovakar par kalponīti” – teica sieviete. “Labprāt” – atbildēju es, lai gan biju pamatīgi uztraucies. “Tad ej un saģērbies!” – viņi teica un es devos uz vannas istabu pārģērbties.
Kad beidzot esmu saģērbies, saņemos un dodos istabā. Pāris, apsēdušies dīvānā, skūpstās, bet izdzirdot mani, atraujas no skūpsta un pievērš skatu man.
“Vau! Super! Kāda forša kalponīte pie mums atnākusi” – izsaucas sieviete. Abi ar skatienu novērtē manu izskatu. Vīrietis atraujas no sievietes un saka: “Tad esi tik laba un apkalpo mūs, salej šampanieti un atnes to mums”. Cenšos ātri veikt man uzticēto pienākumu. Paņemu abas glāzes un pasniedzu viņiem. Es stāvu viņiem pretī, viņiem rokās šampanietis, un es jūtu, ka zem parūkas man jau paliek karsti, un loceklis zem kalponītes kleitiņas jau piebriest. Pēkšņi divas rokas, katra no savas puses, slīd pa maniem augšstilbiem, viena ir sievietes, bet otra vīrieša roka. Viegli notrīcu no uztraukumu un uzbudinājuma, bet tieku viegli atstumts – “Iekārdini mūs, pacel svārciņus, pagrozies, izrādi sevi! – izskan no vīrieša. Es paklausīgi paceļu svārkus, mans loceklis ir piebriedis. “Turpini!”, saka vīrietis un tajā pašā laikā redzu kā viņš novelk sievietei kleitiņu, atstājot viņu vienās zeķītēs un zeķturī, jo izrādās viņai nav bijis uzvilkts ne krūšturis, ne biksītes. Paralēli arī vīrietis jau ir novilcis šortus un T-kreklu – “Noliecies un parādi dupsīti” – saka sieviete, bet pati ar rociņu glāsta sev vienu krūti, bet otrai ar lūpām jau pieplacis vīrietis. Pagriežos pret pāri ar muguru, noliecos. “Paplet savus dupša apaļumus” – saka sieviete. Uzlieku rokas uz dupša un paplešu dupsīti, lai viņi labāk var redzēt manu dupša caurumiņu. “Nāc tagad pastrādāt! “ – saka vīrietis, es pagriežos atkal pret viņiem un redzu, ka abi sēž dīvānā un apmierina sevi – sieviete nedaudz papletusi kājiņas un glāsta ar pirkstiņiem kaunuma lūpiņas un klitoru, bet vīrietis satvēris savu locekli un onanē. “Palaizi viņai!”– uzstājīgi saka vīrietis, es notupjos pie sievietes kājstarpītes un ar lūpām un mēlīti pieploku pie viņas gludi skūtās kājstarpītes. Esmu pamatīgi uzbudināts un laizu kā neprātīgs, bet sieviete vēl papildus ar rociņu piespiež manu galvu vēl ciešāk savai kājstarpītei. Kādu laiku baudu šo sulīgo kājstarpīti, kad sieviete saka: “Un tagad pasūkā viņam!”. Atraujos no kājstarpītes un redzu savas sejas tuvumā vīrieša locekli. Vīrietis ir piecēlies no dīvāna un stāv pretī man ar piebriedušu locekli un tāpat tupus esot pagriežu galvu pret locekli, atveru mutīti un loceklis jau ieslīd tajā. “Jā, jauki! – izsaucas sieviete, satverot vīrieša locekli ar saviem pirkstiem, palīdz to ievadīt manā mutītē – “Forša, kalponīte! Paņem mutītē kārtīgi, uzbudini viņu, lai viņš var mani iegūt!”. Jūtu, ka jau tā piebriedušais loceklis, paliek aizvien stingrāks. “Gulies uz muguras” – saka vīrietis. Apguļos dīvānā uz muguras, sieviete noguļas uz manis ar kājstarpīti, bet lūpas satver manu locekli. Viņa nedaudz piepaceļ dupsi, un viņas vīrs strauji ieiet viņā, es pieploku pie viņas klitora ar melīti. Ik pa brīdim loceklis izslīd no viņas un tiek ievadīts manā mutītē, pēc tam atkal viņā.
“Pasūkā vēl viņam” – saka sieviete – “es tūlīt būšu atpakaļ”. Vīrietis apgūlās gultā uz muguras un es turpināju viņu apmierināt orāli. Dzirdu soļus, atgriežas sieviete. “Un tagad ņem abus pēc kārtas!” - izskan man aiz muguras. Atraujos no locekļa un ieraugu sev priekšā sievieti ar piesprādzētu strapon. “Tagad tev ir divi locekļi, pasūkā tos abus!” – ar uzbudinājumu balsī saka sieviete. Šādā situācijā vēl nebiju bijis, kad manas sejas tuvumā ir divi locekļi – viens mākslīgais, otrs dabīgais. Bet kur tad vairs, izvēles nebija, tā nu es pārmaiņus ņēmu mutītē abus.
Pēc kāda laika es tiku palūgts nogulties uz muguras, zem mana dupša tika palikts spilvens, kleitiņa parauta uz augšu, kājas tika augsti paceltas gaisā un atplestas. Tās satvēra vīrietis aiz potītēm un plaši atvērtas turēja. Dupsis atradās dīvāna maliņā un starp manām kājām parādījās sieviete. Viņa tobrīd ar lubrikantu iesmērēja strapon, tad paskatījās uz mani un noteica: “ Cik foršs skats, tu esi kā palaistuvīte manā priekšā, ar paplestām kājiņām, izbaudi tagad mani!” Un jau pēc mirkļa viņas strapon lēnām un uzmanīgi ieslīdēja manā dupša caurumiņā. Kādu brīdi viņa lēnām to slidināja iekšā un ārā, ar katru brīdi nedaudz paātrinot tempu un spēku. “Turi kājas pats! – pavēlnieciski pateica vīrietis, un es satvēru savas kājas. Mana galva tika pagriezta sānis, un manā mutē ieslīdēja vīrieša loceklis. Lai gan šobrīd pat pastenēt nevarēju, jo mana mutīte bija aizņemta, izjutu ļoti lielu baudu, un tiešām sajutos kā tāda palaistuve, kuru vienkārši iegūst. “Mainamies” – pēkšni izskan no kāda no viņiem. “Liecies rāpus pret dīvānu – izskan tālāk. Es nostājos ar ceļgaliem uz dīvāna malas, manas kājas tiek paplestas un manī ieiet kaut kas siltāks par strapon – vīrieša loceklis. Un tūlīt pat tika aizpildīta arī mana mutīte ar strapon. Vīrietis gan jau vairs nebija tik saudzīgs un uzreiz pārgāja pie straujākām kustībām manī, bet arī šajā brīdī tā bija ļoti forša bauda. Kādu brīdi mani ieguvis, vīrietis izslīdēja no mana dupša. Sieviete apsēdās dīvānā – “Sēdies virsū un pastrādā arī pats” – viņa ar nelielu ironiju noteica. Ar rociņu atkal ievadīju strapon sevī un sāku ritmiskas kustības augšup lejup. Jau pēc brīža man priekšā stāvēja vīrietis un ielika mutītē locekli, tā nu es ritmiski šupjoties uz strapon, sūkāju vīrietim, bet sieviete ar roku satvērusi manu locekli ritmiski braucīja. Biju tuvu kulminācijai, kad sajutu, ka arī vīrietis ir tuvu tam. Viņš izņēma locekli no manas mutes un sāka manas sejas tuvumā sevi apmierināt, arī sievietes kustības ar roku pār manu locekli atsākās ar lielāku sparu. Pirmais beidzu es, izšļācot spermiņu pa grīdu vīrietim pie kājām, pēc tam beidza sieviete, ar jaukiem orgasma viļniem pār viņas ķermeni, ko izjutu arī es, un visbeidzot beidza arī vīrietis, spermas šalti izšaujot man uz sejas. Tas bija vienreizēji, izjusti un patiesi.
Vēl kādu laiku kopā ar viņiem kopā pasēdējām, parunājāmies, un es devos savās gaitās, atstājot šo pāri divvientulībā brīvdienu mājiņā.
129
1
2 pirms vairākām stundām
Rūdis,
49
online
-
Orālais sekss
Orālais sekss ir visai plaši izmantots seksa veids. Un tiem, kas to veic, ir aktuāls jautājums, kā rīkoties pēc kulminācijas – izspļaut vai norīt. Pirms lēmuma pieņemšanas ir vērts pārbaudīt, ko par to saka zinātne.
Saskaņā ar ifl*****.c.o.m 2005... gadā publicētais pētījums liecina, ka noteiktiem hormoniem spermā var būt pozitīva ietekme uz garīgo veselību. Tiesa, pētījumā tika novērtēta sperma, kas ķermenī nokļūst vaginālā seksa laikā, un fakts, ka pētījuma dalībnieki procesa laikā tika vēroti no malas, nozīmē, ka nav iespējams noteikt cēloņsakarību starp spermu un emocionālo labklājību, taču rezultāti tāpat bija intriģējoši.
Pēc pētījuma autoru domām, tika atklāts, ka sievietēm, kurām bija neaizsargāts dzimumakts, bija mazāka tendence uz depresiju nekā tām, kuras lietoja prezervatīvus.
Barojoša, bet riskanta
Lai gan ir vajadzīgs vairāk pētījumu, lai apstiprinātu šo atklājumu, pētnieki norāda, ka spermatozoīdi satur vairākus garastāvokli uzlabojošus savienojumus, piemēram, oksitocīnu un serotonīnu. Turklāt 100 mililitri spermas satur aptuveni 5 tūkstošus miligramu olbaltumvielu, kā arī diezgan lielu cinka devu un nelielu daudzumu C vitamīna, magnija un kālija. Papildu labvēlīgajām uzturvielām sperma satur arī antioksidantu spermidīnu, kas palēnina rauga, tārpu, mušu un peļu aknu šūnu novecošanās procesu.
Šis efekts ir saistīts ar spermidīna spēju regulēt šūnu atjaunošanās procesu, ko sauc par autofagiju, lai gan šķiet maz ticams, ka šādu labumu varētu iegūt orālā seksa laikā.
Taču spermas nenorīšanai arī ir savi ieguvumi. Tiem, kas pēc orālā seksa spermu izspļauj, ir mazāks risks saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām, piemēram, HIV, herpēm vai hepatītu. Protams, ar šīm slimībām var saslimt arī tie, kas ar orālo seksu neaizraujas, taču inficēšanās iespējamība ir daudz lielāka, ja orālā seksa veicējam ir atklātas brūces vai traumas mutē vai ap to. Tātad, ja meklējat atbildi, abiem risinājumiem ir savi plusi un mīnusi, tāpēc ir pilnīgi pieņemami pašiem izlemt, ko šajā gadījumā darīt.
394
1
5 pirms vairākām stundām
Krista69,
36
online
-
mana pirma reize
Tas notika pirms 27 gadiem.
Biju pārcēlies uz Rīgu no dziļiem laukiem, dzīvoju pie tantes Matīsa ielā netālu no Matīsa tirgus. Tā kā katru sestdienu un svētdienu pie Annas tantes savācas viņas draudzenes tejošanai, centos tajas dienās laiku pavadīt ārpus mājas, parasti kaut kur klejoju pa centru vai sēdēju kadā kafeinīca,cik nu vareju atļauties. Kādu pavasara dienu sēdēju kafenē Lāčplēša un Barona ielas sturī pie kafijas tases, ieveroju ka mani vēro kads slaids,sirms kungs, kad skatieni satikās,viņš piecelās un piesēdās pie mana galdiņa un uzrunāja,vai nevēlos kafiju ar balzāmu, no sākuma atteicos, bet viņš pasmaidija un teica ka uzsauc. Pasauca oficantu un pasūtija, sēdējam runajam par hokeju jo tieši notika pasaules čempis hokeja. Parunājuši par sportu un vēl dažadām tēmām, Māris (tā sauca kungu) uzaicināja ciemos uz kādu glāzi viskija, dzīvojot tepat blakus uz Bruņinieku ielas. Tā kā balzams ar kafiju bija mazliet uzkarsējis asinis un īstī mājas negribējas iet, piekritu.
Pie Māra dzīvoklis bija šiks priekš puikas no laukiem, iekātojamies istabā, Māris salēja viskiju glazēs, pēc dažām glazem jau biju apreibis. Sarunu bija ievirzijusies seksa tēmā, ne noliegšu bija interese par vīriešu sex, Māris jau atklāti piedāvāja seksu, no sākuma mazliet baidijos un palauzos, bet kad Māris sāka glastīt caur biksēm manu locekli, viss sakriezās. Nakamais jau biju biju kails un ar Māra locekli rokās,kas bija milzīgs,tad viņš paņēma mani aiz galvas un nolieca pie sava locekļa un iestūma man mutē, sūkāju ka macēju,tikmēr viņa pirksti jau darbojās gar manu dibena caurumiņu, pēc brītiņa viņš mani nolika četrapus un manu dupsi sasmērēja vazelīnu un sāka stumt savu locekli manā dupsi,bija sāpīgi, bet viņš stingri turēja mani aiz gurniem lai es nevaru izlocities, kad bija iegājis manī lēnām sāka drāzt,pēc brīža jau man sāka patikt un sāku stenēt no baudas. Kad temps palika atrāks un grūdieni dzļāki, vienā brīdi sajutu kā viņa sperma iešļācas manī. kad viņš bija beidzis, tad sāka manu locekli dročit un es beidzu skaļi stenot. Pēc tam pasedejām vēl pie glāzes viskija un sarunājam nakamo tikšanos.
1130
0
1 pirms dienas
Sixsex,
47
Pēdējā vizīte: 1 pirms stundas
Esi daļa no mūsu kopienas
Pievienojieties Sexdraugiem
- Bezmaksas reģistrācija
- Privāts seksa čats
- Reāli profili