Fetish Stories
Explore the collection of Fetish ❤️🔥 erotic stories. Read romances to awaken your sexual imagination and dive into a world of passion, desire and fantasy.
{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/en\/add-story","title":"Add story","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-83eb32dceb21b468932833be844ed846.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"Add story","checkDeactivatedProfile":true}
- No dzīves Tas notika šī gada vasaras sākumā, ļiti neieslīgšu detaļās un ķeršos pie lietas. bija vakars un ļoti sagribējās nolaist tvaiku meklēju interneta sludinājumos kura varētu man nosūkāt, pet piedodiet es par minetu negrasos maksāt simts eiro, tā nu atradu profilu bez bildēm un kura gatava nosūkāt pa trīsdesmit eiro, tā nu sarunājām tikšanos pa piebraucu norādītā adresē un tad sākās interesantākais, iekāpa sieviete ap 30 gadiem bet tik briesmīgu nebiju dzīvē saticis un viņai saku ka diemžēl nebūs un par laiku izņemu piecpacmit eiro un dodu viņai un laipni saku ka tas par tavu atsaucību, bet viņa saka ka gribot drusku vēl bijusi rēķinājusies ar trīsdesmit eiro, un viņa esot ar mieru darīt visu ko gribot. Ilgi visādies mēģināju atrunāt teicu ka gribu visādas neķītrības un tā tālāk, es pat devu otrus piecpacmit eiro bet viņa bez maksas naudu neņemot, beigās tomēr devāmies uz mežu, un nodomoju nu tad ja visu tad visu, liku viņai noģērbties un notupties uz ceļiem( noģērbjoties skats pavērās kā skatoties uz dēli ne dibena ne pupu) viņa notupās un es izvilku no biksēm savējo un piegāju klāt un viņa gribēja jau ņemt mutē es tik noteicu vēl nē un sāku uz viņas urinēt mīzu normāli pāri viņas ķermenim un sejas viņe nepretojās pilnībā, beidzis mīst es viņai liku piecelties un noliegties pie koka tikmēr uzvilku prezi un strauji iegāju viņas dibenā, viņa iekliedzās bet palika tur pat un nekur nerāvās, es sāku drāst dibenā bet viņa visu laiku kunkstēja, izņēmu savējo no viņas un atkal noliku uz celīšiem un teicu lai novelk prezi un sāk sūkāt, to viņa arī darīja nobeidzu viņai mutītē, spermu gan viņa izspļāva. 250 eiro un tādejādi visādies vajag piepelnīties lai nepaliktu uz ielas, devāmies stpakaļ es piestāju pie bankomāta un izņēmu vēl 220 eiro un atdevu viņai un teicu tas tev par šo pasākumu. Viņa tik pajautāja vai vēlreiz brauksim uz mežu es tik noteicu ka nee un šķīrāmies. stāsts ir pilnībā patiess un nekas nav pārspīlēts, jāpiebilst ka viņa pirmo reizi esot drāsta dibenā 1555 1 4 days ago
- Man pietrūka pletnes. PonyPlay. Modinātājs noskan agri, bet es mostos pāris minūtes pirms. Kaut kādā ziņā es vienmēr pamostos pirmā — pat pirms sava ķermeņa. It kā mana zemapziņa nemierīgi būtu sargājusi kādu noslēpumu visu nakti. Mans vīrs Pauls vēl guļ. Viņš izskatās mierīgs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viņš pat neieelpo dziļāk. Arī tad, kad man gribas vīrieti. Vannas istabas spogulī es aplūkoju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. Tāda, uz kuru vīrieši paskatās otrreiz, kad esmu jau aizgājusi garām. Dušā es palieku ilgāk nekā vajadzētu. Ūdens slīd pār krūtīm, pār gurniem un es pieskaros sev, lai atcerētos, ka esmu dzīva, esmu sieviete. Apakšveļu — izvēlos skaistu. Arī šodien. Kaut arī vīrs to nemana. Vai varbūt... nemāk novērtēt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minūtes no mājām. Mierīga iela, neliela izkārtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arī cenšos būt perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mēbeļu smarža. Ne tāda, kā IKEA. Šī ir dārga koka, ādas un putekļu smarža, kas liek domāt par vīriešiem, kas lasa grāmatas ar ādas vākiem. Kolēģes – Inga un Lelde – ir kā skaistas, bet slēgtas vāzes. Inga ir gados, glīta savā ledainajā distancē. Lelde – pārāk jauna, pārāk enerģiska. Mēs netusējam kopā. Mēs eksistējam līdzās tikai darbā.Es esmu tā, kas palīdz klientam “sajust mēbeli”. Es sēžos viņiem blakus, es lieku viņiem iedomāties vakarus, grāmatas, kājas uz pufa. Daži vīrieši runā ar mani pārāk tuvu. Daži izvairās skatīties acīs. Es novēroju viņus visus. Un daļēji – sevi viņos. Es nekad neesmu flirtējusi. Bet dažkārt es noliecos tā, kā nav vajadzības un dažkārt kādam parādu, ka man patīk tas dīvāns tieši tad, kad viņš sēž man pārāk tuvu. Tā ir mana ikdiena. Un kaut kas manī cer, ka tieši šodien ienāks... kāds īpašs klients.***Kārtējais vakars pēc darba. Mums ar vīru tikko bija sekss. Vismaz viņš tā domā. Viņš guļ man blakus, elpo siltu, glāsmainu elpu manā virzienā, kā sunītis, kurš lepns, ka ir atnesis kociņu. Viņš vienmēr čukst kaut ko mīļu, kā:“Tev bija labi, mīļā?” Es atbildu: “Protams…”, bet manā galvā ir klusums. Nepiepildīti tukšs. Manas kājas ir cieši kopā, nevis aizvērtas pēc kaisles, bet... pēc nekā. Es neesmu apmierināta. Ne fiziski, ne garīgi. Tikai noskūpstīta, samīļota, kā bērns. Un es viņu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vīru. Manu… mazo. Viņa galva iegrimst manā klēpī. Viņš sabužina manu vēderu kā plīša segu. Es glāstu viņa matus. Tā kā to dara māte, nevis mīļākā. “Tu biji tik maigs šovakar,” es čukstu. “Man gribas būt maigam ar tevi,” viņš atbild. Un es smaidu. Ārēji. Bet manās domās ir stipri pirksti uz kakla, rūgta vīrieša elpa pie sejas, ciets tvēriens uz gurniem. Kaut kas mežonīgs. Kaut kas… īstāks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Spogulī mana seja ir skaista. Pat tagad, pēc nekā. Manas krūtis vēl nedaudz cilājas, bet nekas manī neelpo. Es atveru skapīti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viņam patīk. Tas slēpj manas iekšējās liesmas tik labi, cik spēj audums, kas nekad nav ticis kaislē saplēsts. Pauls guļ. Jau. Es vēl ne. Man vajadzētu dzēst gaismu, bet es vēl nespēju. Es apsēžos pie tualetes galdiņa un ilgi skatos uz savām lūpām. Viņas ir kā radītas… kam citam. Skūpstam, kurš uzlauž, nevis glāsta. Es nopūšos. Rīt atkal darbs un varbūt… Varbūt rīt ienāks kāds, kurš mani pamanīs. Ne kā glītu konsultanti. Kā sievieti, kura ilgojas ne tikai pēc maiguma, bet pēc īstas, mežonīgas kaisles.***No rīta viss notiek kā parasti. Inga atver pirmā, Lelde kavējas, es – ne pārāk agri, ne pārāk vēlu. Mani mati šodien savilkti ciešā zirgastē. Nedaudz stingrāk nekā ierasts. Varbūt kā protests. Vai – cerība? Es noliecos, lai izkārtotu katalogus uz galda, tad sajūtu, ka kāds ienāk. Es iztaisnojos. Viņš jau ir tur. Viņš neizskatās pēc parasta klienta. Viņš izskatās pēc… ? It kā pats būtu viens no tiem dīvāniem – no ādas, smaržo pēc vīriešu ķermeņa un dūmiem. Viņš ir masīvs. Ap piecdesmitpieci, varbūt vairāk. Īsi, pelēcīgs bārdas rugājs, stingra zoda līnija. Ādas jaka, bet ne lēta. Iespaidīgs gredzens uz īkšķa. Un... viņš skatās. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. Profesionāli. Bet kaut kas manī… saspringst. Nevis aiz bailēm. Aiz sajūtas, ka šis skats var plēst nost vairāk nekā tikai drēbes. “Labdien,” es saku, “vai Jūs meklējat kaut ko konkrētu?” Viņš nenovērš skatienu. “Varbūt.” Viņa balss ir zema. Tāda, kuru atceras. Tā paliek fonā, kā grēks, kuru vēl neesi pastrādājusi. “Meklēju dīvānu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par ātru. Bet palieku mierīga. Profesionāla. “Vai vēlaties, lai es Jums parādu modeļus, kuri šobrīd ir pieejami? Mums ir daži klasiski – āda, ozolkoks, tumši toņi.” “Parādi man, kurā Tu sēdētu… vakarā. Viena.” Viņš runā lēni. It kā viņš zinātu, kaut ko vairāk. Es pagriežos un eju uz stūra ekspozīciju. Tur ir viens no maniem mīļākajiem dīvāniem – bieza šokolādes krāsas āda, elegants, bet brutāls. Es apsēžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. Viņš pienāk lēni. Apsēžas blakus. Tuva klātbūtne. Viņa ceļgals gandrīz pieskaras manējam. Es jūtu viņa smaržu – āda, cigārs, kaut kas dūmakains un silts. Instinktīvi noliecu skatienu. “Vai jūties ērti?” viņš jautā. “Jā,” es čukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai sajūta, ka esmu atklāta. Viņš pieceļas. Nekā vairāk. Tikai viņa skatiena smagums paliek man līdzās. “Es iešu paskatīties citur. Varbūt Tevi uzmeklēšu vēlreiz.” Un viņš aiziet. Es palieku sēžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kā pēc skrējiena, lai gan neesmu kustējusies.***Kārtējais vienmuļais vakars. Es guļu vīram blakus. Pauls elpo mierīgi. Klusi. Apmierināts. Viņa roka ir uz mana gurna, tā tur ir ieraduma dēļ, ne iekāres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnī. Es stāvu kaila. Tā nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kā uz teātra skatuves. Es dzirdu soļus, lēnus un nosvērtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kā atbilde jautājumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viņš pienāk. Tikai siluets. Masīvs, liels, spēcīgs. Viņa krūtis klātas ar ēnu vilni – tās ir spalvainas. Viņa rokas – lielas, raupjas. Un viņa seja – tā kā pazīstama. Kaut kur redzēta. Varbūt… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viņš to saka, vai es to jūtu. Bet es notupjos. Bez jautājuma. Bez kauna. Viņa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutāli. Es paceļu galvu un ieelpoju viņa smaržu. Āda. Koks. Tabaka. Vīrietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” Viņa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kāds nebaidās mani sagrābt. Es drebu, bet ne no aukstuma. Viņa pirksti lēni noslīd gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. Līdz manam dibenam. Viņa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta četrāpus. Bez vārdiem. Viņš ir jau aiz manis. Viņa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajā brīdī viņš ieiet manī – kā zibens, kā atbilde. “Tu esi mana. Tu būsi mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojām guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kājas… pavērtas, it kā sapnis nebūtu beidzies. Es lēni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulī un čukstu:“Kas Tu esi?”No rīta pieceļoties jūtoties kā nozieguma vietā. Viss manī ir… viegli saspringts. Joprojām dvesa pēcsajūta – kā sēkla, kas iestādīta nakts sapnī un tagad dīgst vēderā, lēni, bet neatgriezeniski.***Es atnācu uz darbu agrāk nekā parasti. Vienkārši… gribējās būt tur. Ja nu viņš atkal ienāk. Ja nu vēlreiz sajūtu to smaržu. Ja nu viņš… Bet viņš nenāca. Diena gāja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kā parasti. Tikai… telpa šķita tukša. Kaut kā tukšāka nekā agrāk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pēc smaržas? Kad pusdienlaikā pārlūkoju rēķinus. Tur bija atzīme:“Tumšā ādas gulta – pārdota. Apmaksa veikta. Piegāde: šonedēļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. Tā, uz kuras es sēdēju, kad viņš… bija blakus. Kad viņš mani vēroja. Kad mani ieraudzīja. “Lelde,” es ievaicājos, cenšoties runāt mierīgi, “to tumšo gultu – Tu viņu pārdevi?” “Nē,” viņa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viņa laikam nokārtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircējs. Tikai rēķins.” “Vai viņš pats… neatnāca?” “Kurš viņš?” viņa iepleš acis. Tad nosmaida. “Āāā. Tas resnais tēviņš?” “Viņš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieķiķinās. “Zane, come on. Viņš varētu būt tavs vectēvs! Ko Tu vispār jukusi… tavs Pauls ir ideāls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “Jā… tā ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vīrs Tevi dievina, dzīve sakārtota. Tev ir viss.” Jā. Viss. Tikai… ne viņš, es nodomāju.***Vakarā, guļamistabas gaisma bija izslēgta. Tikai lampas siltais oreols spīdēja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rādīja pēc vienpadsmitiem. Es biju gultā jau kādu laiku, skatījos griestos, līdz Pauls – klusi, kā vienmēr – piekļāvās man klāt. Viņa skūpsti vienmēr bija vienādi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. Viņš sāk glāstīt mani. Lēni. Uzmanīgi. It kā es būtu porcelāna trauks, kuram viņš vienmēr pieskaras vienā vietā, jo nezina citas. Un tad viņš slīd zem segas. Viņa galva starp manām kājām. Viņš sāk apmierināt mani… ar mēli. Viņam tas patīk un padodas. Es aizveru acis. Un tur viņš ir. Viņš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnī. Ar plaukstu manos matos. Ar rīkojumu balsī. Viņš mani rupji satvertu, ne laizītu. Viņš mani alkatīgi iegūtu, ne mīlinātos. Viņš necenstos būt labs. Viņš būtu īsts. Paula mēle maigi kustas. Es jau esmu mitra. Viņš domā, ka tas ir viņa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domātu, ka viņš sagādā man baudu. Bet patiesībā… es biju tukša. Kā istaba pēc izvākšanās. Mana mitruma iemesls nebija viņš. Tā bija ilgošanās. Nepiepildīta vēlme. Atmiņa. Fantāzija. “Zane… Tev patīk?” viņš čukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mīksti izdvešu, jo es viņu mīlu, bet tajā mirklī… man ir skumji. Skumji, ka viņš mani nesaprot. Viņš domā, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viņš piespiežas man klāt, apskauj mani kā meiteni, kuru viņš aizsargā. “Es gribu, lai Tu vienmēr esi laimīga, mīļā,” viņš saka. Es uzsmaidu tumsā. “Mmm… es arī, mīļais.” Bet iekšā man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniņš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viņš. Tajā pašā, smagajā ādā. Nesteidzīgs… klātesošs. Tā, kā viņam tas piederas. Viņa soļi skan unikāli. Grīda zem viņa smaguma elpo. “Sveika,” viņš saka mierīgi. Mana balss uz mirkli iestrēgst kaklā. Es piespiežu sevi pasmaidīt. “Sveiki. Atkal sveiki.” “Jūsu salons… atstāja iespaidu.” Viņš uzlūko mani. Ne mēbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustība, ko neapzināti izdaru, kad jūtos vērtēta. “Šoreiz es meklēju krēslu. Vienkāršu. Bet ar stāstu. Priekš sava veikala,” viņš turpina. “Un jūsu veikals…?” Es noprasu, cenšoties būt profesionāla. Bet manas acis viņā grimst. “Antikvariāts. Netālu. Nedaudz nomaļus. Lēns bizness, bet ar savu dvēseli,” viņš smaida. “Es tur galvenokārt... vācu lietas, kurām ir ko stāstīt.” “Ko tās saka?” es jautāju, pati nesaprotot, kāpēc. Viņš pienāk tuvāk, apsēžas. Viņa augums šķiet vēl masīvāks sēdus. Viņš pieskaras koka virsmai, it kā klausītos. “Tās saka to, ko cilvēki baidās teikt. Par ilgām, gaidām. Baudu. Vēlmēm. Tu būtu pārsteigta, cik daudz stāstu slēpjas šajās lietās.” “Es nezinu, vai es dzirdētu,” es klusā balsī saku. Viņš paceļ acis. “Tu dzirdētu, ja ieklausītos sevī.” Tajā brīdī viņš pieceļas. “Ja atradīsi ko piemērotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartīti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kādreiz būs brīvs brīdis… iegriezies manā pasaulē. Nevis kā pārdevēja. Kā sieviete, kura vēlas dzirdēt, ko runā lietas, kad telpā ir klusums.” Un viņš aiziet.Pēc tam, kad viņš bija aizgājis, telpā iestājās dīvaina sajūta – it kā kāds būtu atstājis nevis smaržu, bet enerģiju, kas vēl karājās gaisā. Es nejauši pieskāros vietai, kur viņš bija balstījis plaukstu. Tā vēl bija silta. Lelde pienāca klāt ar tējas krūzi, apsēdās uz stūra un klusi nočukstēja: “Zini... viņā ir kaut kas... trauksmains. Tāds... mežonīgs.” Inga pievienojās: “Man viņš nepatīk. Ne tā kā ‘riebjas’, bet... tā kā, zini – negribas skatīties pārāk ilgi. Tā sajūta, ka viņš tevi redz cauri, līdz pat ādai... un zina, ko Tu nevienam citam nestāsti.” “Viņa rokas,” Lelde nopūšas. “Tās ir smagas. Es viņas iedomājos sev uz kakla un... ne tādā labā nozīmē.” “BDSM tipāžs,” Inga noteic sausā balsī. “Paskaties uz viņa jaku. Uz zābakiem. Uz to skatienu. Viņš noteikti kādu ir piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusēju. Skatījos logā. Ārā putni, mierīga diena. Bet man galvā skanēja Ingas teiktais: “piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tālāk:“Zane, cerams, Tu viņam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mūsu dārgums. Nevajag, lai Tevi kāds aptetovē.” Es pasmejos. “Es taču esmu precēta.” “Tieši tā. Ar Paulu. Ar pašu laipnības iemiesojumu. Tu esi drošībā,” Inga nosaka ar tādu pašapmierinātu pārliecību, ka man gandrīz gribas kaut ko sadragāt. Jā. Es esmu drošībā. Bet es neesmu dzīva.***Mēs sēdējām pie brokastu galda kā parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. Televizorā runāja par laikapstākļiem un logā lija tik mierīgi, ka šķita – visa pasaule ir tikai fons mūsu klusajai, ērtajai, nekaitīgajai dzīvei. Pauls smaidīja. Viņa roka pieskārās manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žēl, ka jāskrien.” “Es palikšu mājās,” es atteicu, it kā būtu izlēmusi jau vakar. “Jūtos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskūpsta mani uz pieres – kā meitenīti, kā māsu, kā mūķeni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktās pašsajūtas dēļ.***“Es šodien VIŅU atradīšu,” es nodomāju ar kafijas krūzi rokā. “Es zinu, ka viņš mani gaida.” Es stāvēju skapja priekšā, meklējot atbildi. Mana roka pati slīdēja pie tās kleitas. Gaiša. Īsa. Tā nekad nav bijusi domāta darbam. Tā bija pārāk sievišķīga, pārāk atklāta, pārāk… seksīga? Es uzvilku to. Bez zeķubiksēm. Jo vīriešiem patīk manas kājas. Un viņš – es zināju – viņš tās novērtēs. Uzvilku augstpapēžu kurpes, tās liek manai gaitai kļūt – lēnākai, izaicinošākai. Es vēroju sevi spogulī. Kleitas mala pieskārās augšstilbiem. Apakšā – tikai stringi. Un krūšturis? Šoreiz nē. Es pasmaidīju. Nerātnule. “Ja viņš man pieskarsies, viņš sajutīs, cik esmu… kaila.” Lūpās tikai tonēts balzams. Acīs – apzināta izvēle. Tad es paņēmu viņa zīmīti. “Antikvariāts.” Manas augstpapēžu kurpes klabēja kā izaicinājums pret trotuāru. Un es gāju viņa virzienā. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papēži atsitās pret bruģi kā sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvāk kaut kam, par ko vēl nesen būtu kaunējusies pat domāt. Es atrados pilsētas nomalē. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci ķieģeļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kādai durvju ailei, aiz kuras dzīve turpinājās citā ritmā – lēnākā, dziļākā, tumšākā. Un tad es ieraudzīju. Antikvariātu. Neliela, izkārtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasāmi: “Pie Georga. Senlietas. Stāsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viņš. Un es zināju, ka šeit es esmu gaidīta. Esmu aicināta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. Misiņa zvaniņš klusumā gaidīja pieskārienu. Bet es nezvanīju. Es neklauvēju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stūmu durvis vaļā. Iekšā bija tumsnēji zeltains apgaismojums – kā sveču gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, āda, silti putekļi un smalks tabakas mājiens. Plaukti – no grīdas līdz griestiem, bet neviena prece nebija bezmērķīga. Katrā priekšmetā – it kā kāds stāsts, kāds noslēpums, kāda atmiņa. Bija tur arī kas cits: maskas, krēsli ar siksnām, zamša apkakles, stikla burciņas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viņu. Viņa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kā roka uz muguras. Manas krūtis nošūpojās ieelpā. Kleita viegli pieskārās augšstilbiem. Es sajutu sevi kā nekad agrāk – uz robežas starp iebrucēju un upuri, starp godīgu sievu un krāpnieci. “Zane,” viņš teica. No ēnas. Dziļā balsī. It kā mani jau gaidītu. “Tu taču zini, ka šeit neatnāci skatīties. Tu atnāci… sadzirdēt.” Viņš, Georgs stāvēja ar rāmu pārliecību, kamēr es jutos kā ieklīdusi svešiniece. Šajā telpā mana gaišā kleitiņa un augstie papēži šķita neiederīgi, kā balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pārvalkiem. Georgs atvēra vecu vitrīnu un uzmanīgi izņēma senlaicīgu ādas apkakli ar nelielu misiņa gredzenu priekšpusē. “Šī nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. No privātas kolekcijas Vīnē. Reta,” viņš paskaidroja, skatīdamies uz to, it kā lasītu vēstuli, kuru es neredzēju. Es klusēju, tikai pamāju, ka saprotu. Viņš atvēra nākamo skapi, kurā stāvēja seni, nepārprotami BDSM stilā veidoti priekšmeti – pītas pletnes, delikāti darinātas siksnas un smalki izstrādātas metāla važiņas. “Tā laika cilvēkiem bija interesanta pieeja attiecībām un baudai,” viņš mierīgi sacīja, “ne viss tika publiski atzīts, taču daudz kas tika saglabāts priekš tiem, kuri saprot.” Viņš paskatījās uz mani, vērojot manu reakciju. Es nodūru skatienu, vērojot priekšmetus, taču sajutu viņa acis, kas mani lasīja kā atvērtu lapu. “Tev ir vīrs,” viņš sacīja mierīgā, gandrīz neitrālā tonī, turpinot pārvietoties pa telpu un piekārtot priekšmetus, “Cik sen esat precējušies?” “Divus gadus,” es atbildēju klusi. “Un kopā ilgāk?” viņš jautāja, uzmanīgi izņemot senu grāmatu ar tumšiem ādas vākiem no plaukta. “Piecus.” Viņš pamāja neuzbāzīgi. Likās, ka viņš vienkārši mēģina saprast, nevis vērtēt. “Un Tev patīk tas, kā ir tagad?” viņš turpināja mierīgi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “Jā, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamāja, it kā pieņemot atbildi, bet viņa acīs bija kaut kas savāds. Viņš pietuvojās vēl vienai vitrīnai, kur bija izliktas lietas, kas nepārprotami bija saistītas ar petplay – delikāti darinātas ādas pavadiņas, maskas, suņu apkaklītes ar smalkām ķēdēm. “Arī šis nav jaunums,” viņš piezīmēja, bez izbrīna vai sensācijas balsī, “cilvēki vienmēr meklējuši veidus, kā atbrīvoties. Kā būt brīviem savā būtībā.” Georgs pievērsās man, nepārkāpjot nevienu robežu, taču viņa vārdi lika manām domām kļūt dziļākām un nedaudz nemierīgām. “Vai kādreiz ir bijusi interese par vēsturi un tās… erotisko pusi?” Es viegli sarāvos, bet tad sapratu – viņš nejautāja par mani tieši. Viņš ļāva man pašai izlemt, cik tālu atklāties. “Mani interesē,” es atbildēju uzmanīgi, klusi. Viņš viegli pasmaidīja, it kā būtu saņēmis tieši to, ko gaidīja. Bet neko neteica. Georgs turpināja lēnām, nesteidzīgi virzīties pa antikvariātu, ik pa brīdim uzmanīgi vērojot mani. Katrs viņa solis bija kā kluss jautājums, katra mana elpa – atbilde. Viņš apstājās pie vitrīnas, kurā bija izlikti dažādi senlaicīgi priekšmeti – eleganti, bet acīmredzami saistīti ar sodīšanu un pēršanu. Viņš izņēma smalku, bet izturīgu pletnīti, no pītas ādas, melni lakotu rokturi. “Šī ir britu,” viņš mierīgi paskaidroja, it kā runātu par tējas krūzi. “Izgatavota ļoti sen. Sākotnēji domāta kā sodīšanas rīks augstākās sabiedrības dāmām. Skaists, elegants dizains, vai ne?” Viņš negaidīja manu atbildi, taču uzmanīgi vēroja mani, kamēr mana seja kļuva sārta, lai gan centos to apslēpt. “Vai Tu kādreiz esi interesējusies par šādu lietu vēsturi?” viņš jautāja, it kā pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanēt profesionāli un mierīgi. Viņš uzmanīgi nolika pletnīti atpakaļ un pievērsās citai vitrīnai. Tur atradās priekšmeti, kas skaidri bija saistīti ar pakļaušanu – ādas aproces, delikātas ķēdes un siksnas, ko acīmredzot izmantoja roku un kāju fiksēšanai. “Šie nāk no senas vācu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privāti un uzmanīgi glabāti paaudžu paaudzēs. Daudzi to uztver kā… specifisku vēsturi, bet patiesībā tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vēlmes,” viņš paskaidroja mierīgi, nesteidzoties. Es nespēju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svīda, bet seja bija ļoti karsta. Viņa mierīgā balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisīja dziļas, negaidītas ilgas. Viņš turpināja:“Daži uzskata, ka sodīšana un pakļaušana sievietēm varēja sniegt savādu brīvību. Protams, tā ir jutīga tēma. Bet interesanta.” Georgs pagriezās pret nākamo vitrīnu. Tur bija vēl specifiskākas lietas – ādas apkaklītes ar zvaniņiem, zamša ausis, kas nepārprotami atgādināja kucēnu, smalkas zirglietas, ar metāla detaļām. “Šīs lietas ir saistītas ar ļoti senu tradīciju, mūsdienās sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvēki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taču tas ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki centās un joprojām cenšas izpētīt robežas. Protams, ļoti personīgi un privāti,” viņš atkal netieši pievērsās manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. Viņš redzēja manu reakciju, bet nekomentēja. “Vai Tev ir bijusi kāda saskarsme ar šādām tēmām iepriekš?” Georgs pajautāja, atkal neitrāli, gandrīz profesionāli. “Ne… ne īsti,” es klusi atzinu. Viņš viegli pamāja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šīs lietas, bet interesanti, ka cilvēki vienmēr atgriežas pie tām.” Viņš apstājās, ļaujot klusumam uz mirkli pārņemt telpu. Tad paskatījās uz mani. “Es ceru, ka nepārkāpju robežu. Antikvariāti ir vietas, kur pagātne mēdz runāt skaļāk par cilvēkiem,” viņš teica mierīgi. Es piecēlu galvu un sastapos ar viņa skatienu. “Viss ir kārtībā,” es atbildēju, kaut arī jutos iekšēji kaila. Georgs pasmaidīja – mierīgi, maigi, it kā zinot daudz vairāk, nekā es pati biju teikusi. Viņš mani aizveda līdz grāmatu plauktam, kas bija nošķirts no pārējām lietām. Atvēra stiklotas durtiņas, kuru eņģes viegli iečīkstējās un uzmanīgi izņēma biezu grāmatu ar melniem, rupjiem ādas vākiem. Viņa kustības bija tik lēnas un piesardzīgas, it kā šī grāmata varētu sabirt putekļos no viena neuzmanīga pieskāriena. Viņš pagriezās pret mani un maigi nolika grāmatu uz tumši zaļā samta, kas klāja nelielu galdiņu. "Šis ir īpašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplāros, paredzēts īpašiem lasītājiem," viņš teica klusi, mierīgi un nopietni. Viņa balss mani apņēma kā silta sega, reizē nomierinot un provocējot. Es paskatījos uz vāka. Virsraksts – zeltīts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvēra grāmatu uzmanīgi, lēni šķirstot senās, biezās pergamenta lapas. Man acu priekšā atklājās smalki, detalizēti zīmējumi. Pirmajā ilustrācijā – sieviete, smalka un maiga, kaila līdz viduklim, atradās četrāpus, viņas ķermenis apskauts ar smalkām ādas siksnām, sejā maska, kurai pievienots iemauktiņš. Viņas rokas un kājas apvilktas elegantās ādas siksnās, kuru galos – mazītiņi, spoži pakaviņi. Es aizturēju elpu, jūtot kā sirdspuksti paātrinās. "Tas, ko tu redzi, ir process," viņš teica mierīgi. "Sievietes, kas tiek pārvērstas par ķēvītēm – paklausīgām, elegantām, bet pilnībā pakļautām." Es klusēju, nespēdama atraut skatienu no ilustrācijām. Katrs zīmējums bija mazliet intensīvāks, smalkāks un jutekliskāks par iepriekšējo. Sievietes attēlotas dažādās stadijās: dažas jau pilnībā pārvērstas ķēvītēs, mugurās elegantas ādas zirglietas, sejas paslēptas aiz greznām maskām, bet ķermeņi – pārklāti ar smalkiem, izrotātiem iejūgiem. "Viņas tika disciplinētas, iejātas un trenētas ļoti rūpīgi. Šī māksla prasīja laiku un pacietību," viņš paskaidroja, vērojot manu seju. Viņa balss nemainīgi mierīga, bet es jutu – viņš vēro manu reakciju. Grāmatā bija arī ainas ar sodīšanu: sievietes, piesietas pie īpašiem soliņiem, pletnes pieskārieni uz kailajiem, jutīgajiem dibenu vaidziņiem. Viss attēlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas ādai vairāk sakarst. Klusums, kas sekoja, šķita bezgalīgs. Georgs uz brīdi pārtrauca šķirstīt, atstājot grāmatu atvērtu pie ilustrācijas, kur sieviete – jau pilnībā pārveidota par elegantas ķēvītes tēlu, kājās īpaši darināti zābaciņi ar pakaviem – paklausīgi gaidīja, lai viņu vestu tālāk. Viņš paskatījās uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viņš mierīgi jautāja. Viņš bija neitrāls, bet es zināju – viņš redzēja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrīz čuksts:"Nē. Tas ir... ļoti interesanti." Viņš lēni aizvēra grāmatu. "Šo grāmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varētu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatītu tuvāk, privāti," viņš sacīja, vērojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprāt paņemtu," es teicu. Es dzirdēju savu balsi kā no attāluma. Viņš viegli pamāja ar galvu, pasniedzot man grāmatu:"Esi uzmanīga. Tā mēdz mainīt to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grāmatu pie krūtīm. Tā bija smaga. Kā apņemšanās. Viņš klusējot pienāca tuvāk. Smagā āda sildīja manas plaukstas. Tā nebija vienkārša lieta. Tā bija kā… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kā viņš mani vēro, ne ar vīrieša alkām, bet ar sapratni, kas dur dziļāk. "Kad sieviete pieskaras šādai grāmatai," viņš teica, balss mierīga kā vakara dūmaka, "viņa reti to dara tikai ziņkārības pēc." Es skatījos grīdā. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vēlos saprast?" Viņa klusums bija skaļāks par atbildi. Viņš nostājās tā, ka es jutu viņa tuvumu – ne pieskārienu, bet klātbūtni. Kaut ko smagāku par loģiku. "Saprast var tikai tās, kuras ļaujas," viņš sacīja. "Pārējās vienkārši lapo un aizmirst." Viņa skatiens viegli slīdēja pār manu augumu – kleitu, kājām. Es jutu, kā man elpa kļūst sekla. Viņš skatījās nevis kā vīrietis, kurš novērtē, bet kāds, kurš redz to, ko es vēl slēpju pati no sevis. "Šajā pasaulē nav neviena, kas liek," viņš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tālāk." Es pamirkšķināju. Acis sausas. Man gribējās pateikt kaut ko, jautāt – ko nozīmē tālāk? Bet es klusēju. Manas rokas savilkās ap grāmatu ciešāk. "Un ja es iešu…" Es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi. “… vai tas mainīs mani?” Viņš piegāja vēl tuvāk. Tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu. Viņa smaržu, īstu vīrišķību – ādu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklās to, kas jau sen mostas," viņš atbildēja. Georgs iebīdīja starp lapām mazu, salocītu zīmīti. “Lasi vienatnē,” viņš sacīja. “Un ja vēlēsies – es būšu šeit.” Viņš atgriezās pie plaukta, mierīgi, klusi. Es stāvēju ar grāmatu rokās, plaukstas mitras, seja sakarsusi. Gribēju vēl ko pateikt… bet nebija vārdu. Es pagriezos, kāpjot pāri slieksnim. Tad apstājos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. Viņš bija aizgriezies, bet es jutu – viņš zināja, ka es skatos. Man vajadzēja jautāt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgāju. Tiklīdz smagās durvis aizvērās aiz muguras, mani apskāva vēss, nemierīgs vējš. Tas bija viegls, taču pietiekams, lai atdzīvinātu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko līdz šim biju centusies ignorēt. Es apstājos uz ielas, neviļus ievelkot dziļāku elpu. Kleita viegli uzpūtās un vējš ielauzās starp manām kailajām kājām, vēsi un bezkaunīgi glāstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neērti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomāju. "Es esmu pilnīgi uzbudināta." Seja acumirklī kļuva sārta. Es sajutu, kā vaigi piepildās ar karstumu, kamēr domas skrēja kā aptrakotas. Vai viņš bija to pamanījis? Vai viņš redzēja cauri visam manam mieram, manai izliekšanās spēlei? Es instinktīvi paskatījos lejup. Tur, zem kleitas vieglā auduma, mani krūšu galiņi bija sāpīgi piebrieduši, stingri un acīmredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudināta, ka mans ķermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnīgi un nepiedodami. "Viņš to redzēja," mans prāts kliedza. "Viņš noteikti redzēja." Manas kājas sastinga uz mirkli. Es gribēju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nē. Es nevarēju. Vēl viena vēja brāzma spēji ieskrēja man starp kājām, atgādinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kājām lika man nosarkt vēl spēcīgāk, vēl nepiedienīgāk. Es piespiedu grāmatu ciešāk sev pie krūtīm, it kā cenšoties noslēpties. "Ej mājās, Zane," es teicu sev. "Vienkārši ej." Un es devos. Ātrā solī, papēži klabēja pa bruģi kā vainas atzīšana. Es jutos tik atklāta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebēja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutīgajām kājām, atgādinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagās grāmatas svaru, kas atgādināja, ka šī sajūta nav nejauša. Es pati to biju izvēlējusies. Un viņš to zināja. Viņš bija redzējis visu, ko es vēl slēpu no sevis pašas.***Mājās bija kluss. Pauls jau gulēja. Viņa elpa bija viegla, ritmiska, kā bērnam. Es to klausījos un jutos... vainīga. Viņš bija mēģinājis man pieskarties, kad mēs atlaidāmies gultā. Rokas glāsts pār manu gurnu, viņa skūpsts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stūra un tas, ko viņš man šovakar varēja dot, šķita kā ūdens glāze pēc vīna sapņa. “Esmu nogurusi,” es čukstēju. “Rīt, mīļais.” Viņš neko neteica, tikai noglaudīja manu muguru un apgriezās uz otru pusi. Manas domas vēl sāpīgi atcerējās vēju. Starp kājām smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spējis atbrīvot. Kad viņš sāka viegli elpot sapņos, es piesardzīgi izslīdēju no gultas. Es atvēru naktsgaldiņa atvilktni, kur biju paslēpusi grāmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klēpī pie rakstāmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. Atvēru to tajā vietā, kur biju apstājusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. Ilustrācija bija skaista un graujoša. Pārvēršanās nebija sods. Tā bija atklāsme. Manas plaukstas pieskārās lapām, it kā es glāstītu ko dzīvu. Un tad starp lapām atklājās zīmīte. Viņa rokraksts. Precīzs. Stings. Vīrišķīgs. “Es ilgi domāju, vai MANA ķēvīte vispār eksistē. Tagad es domāju – cik ilgi viņa vēl slēpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vārti ir vaļā. Iemaukti – nospodrināti. Ērzelis – nepacietīgs. Tu zini, ko tas nozīmē.” Es sajutu kājās vājumu. Mana ķermeņa atbilde bija skaidra – es nodrebēju. Viss manī sāpīgi pulsēja un gaidīja. Gaidīja viņu, Georgu. Kad atšķīru pēdējo lappusi, tās apakšā – kā pavēle – bija ierakstīts viens fragments. “Īsta ķēvīte savu gatavību nekad neizsaka vārdos. Viņa to parāda. Viņa uzdāvina pātadziņu savam Ērzelim – ar savu izvēlēto ķēvītes vārdu. Tikai tad viņš zina, ka viņa ir gatava tikt iejūgta.” Es sajutu, kā mana mute atveras klusam elpas vilcienam. Manā priekšā vairs nebija tikai spēle. Šī bija valoda, šis bija rituāls. Un šis... bija uzaicinājums. Es glāstīju Georga zīmīti ar pirkstu galu, it kā tā būtu viņa āda. "MANA ķēvīte..." Es to atkārtoju sev galvā un man likās, ka mans ķermenis pats atbildēja ar vieglu, nemanāmu trīsas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritēja, bet es tajā nebiju. Acis slīdēja pāri klientiem, kolēģēm, mēbelēm, bet neko neredzēja. Manā galvā vēl dzīvoja Georga balss, viņa skatiens, viņa veikals, viņa priekšmeti. It kā manā miesā būtu iestrādāts magnēts, kas rāva atpakaļ – uz viņa antikvariātu. Kad veikals uz brīdi iztukšojās, es iegrimu elegantajā, zeltainā krēslā, ko pati biju izvēlējusies ekspozīcijai. Acis pašas aizvērās. Tikai uz mirkli. Piecām minūtēm. Un es sapņoju. Skanēja pakavu klaudzēšana, bet tā nāca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – āda un smagums. Iemaukti savilkās gar lūpām, manā mutē bija bieza ādas siksna. Nebija sāpju, tikai uzbudinājums un apziņa – viņš mani vada. Es klupu. Deguns zemē, dibentiņš pacelts. Klusums. Un tad — pātadziņas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. Uzbudinājums. Kauns. Vēl. Un tad viņa balss. Zema. Pie auss. Kā pavēle, kā vārds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. Piecēlos uzreiz, it kā būtu pieķerta. Krūšu gali sacietējuši, kājas... ļogās. Es nosarku. Kolēģe kaut ko man jautāja, bet es nespēju atbildēt. Tikai māju ar galvu. Man bija jāsavāc sevi, bet iekšēji kaut kas bija ielūzis. Tagad es zināju. Es būšu Spurgava.Diena vilkās. Es biju darbā, bet dvēseles kodols vēl joprojām klīda ap viņa skatienu, viņa balsi, viņa veikala smaržu – tabakas, ādas un pakļautības. Un tad es to ieraudzīju. Jauns krēsls, kas tikko atvests no noliktavas – vēl iepakojumā. Es lēnām atsedzu aizsargplēvi un manā priekšā parādījās tumši pelēka metāla karkass, dziļa zaļas ādas apdare un elegantas, izliektas līnijas. Tā muguras daļa – mazliet augstāka, kā tronim. Dizains starp mūsdienu minimālismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederētos viņa antikvariātā – ne kā artefakts, bet kā vieta, kur sēž Kungs. Vai viņa klients. Vai viņa... ķēvīte. "Šis būs man labs iegansts," es nodomāju. Bet starp kājām – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanās iemesls. Vēlāk, kad biju viena, atvēru datoru. Meklēju: discipline crop, engraved handle. Un tur tā bija. Pātadziņa – tumši brūna, stingra, ar smalki pītu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadīju:SPURGAVA un iegādājos. Piegāde: pāris darba dienas. Es ilgi skatījos uz ekrānu, pēc pasūtījuma apstiprinājuma. It kā gribētos vēl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritēja smagi, pātadziņas pasūtījums bija apstiprināts un es ik pa laikam pārbaudīju elektronisko pastkastīti, it kā ar skatienu varētu piegādi pievilināt ātrāk. Krēsls stāvēja savā vietā – nekustīgs, gaidošs, gluži kā es. Vēl tikai pāris dienas, tikai pāris soļi... Bet tad ienāca kāds klients, izskatījās pēc kāda arhitekta vai dizainera. Viņš apstājās pie manis izvēlētā krēsla. “Šis gan ir citā līmenī,” viņš nopētīja. “Kur ražots? Ir pieejams vēl kāds?” Viņš jau sāka meklēt cenu zīmi. Es strauju pielēcu kājās. “Šis... nav pieejams,” es pārtraucu viņu, balss pārāk asa, pārāk steidzīga. “Tas ir rezervēts.” Viņš sarauca uzacis, bet pamāja ar galvu un devās tālāk. Es atviegloti izelpoju, bet kolēģes jau bija pamanījušas. “Tu to krēslu tā kā savu godu sargā,” Ilze iesmējās. Es pasmaidīju. Bet sirdī satraukums sitās kā iemaukta ķēvīte. Šī bija zīme — es nedrīkstu kavēties. Tas ir domāts viņam. Tāpat kā es.***Rīts atnāca ar sajūtu krūtīs – šodien es vairs nevaru vilkt garumā. Kad atvēru durvis un paņēmu nelielo sūtījumu, rokas nodrebēja. Kastīte bija neliela, bet tā svēra kā liktenis. Apsēdos, attaisīju un tur tā bija. Pātadziņa. Rokturis tumši brūns, smags, stingrs. Uz tā – perfekti iegravēts vārds:SPURGAVAEs aizvēru acis. Sajutu, kā manī kaut kas noslēdzās. Krēsls — mans attaisnojums, mans oficiālais iegansts — es noformēju pirkumu. Kolēģes bija pārsteigtas. “Ko tu ar to iesāksi? Tik smags, stilīgs, dārgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. Vēlāk, kad kolēģes neredzēja uz krēsla novietoju trīs lietas: Grāmatu, kura bija sākusi manu iekšējo transformāciju. Pātadziņu, vēl nepasniegtu, bet jau liktenīgi saistītu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurā mana vizītkarte. Un teksts: no Zanes. Krēslu rūpīgi iesaiņoju. Es pati noformēju piegādi. Tajā brīdī mana sirds auļoja kā mežonīga ķēvīte. Kā lūgšana. Kā piederība. "Es vairs neesmu tā pati sieviete."***Es gaidīju. Nedēļa vilkās, bet nekādas atbildes no Georga nebija. Katrs rīts sākās ar cerību, katrs vakars beidzās ar šaubām. Varbūt es viņu pārpratu? Varbūt es tikai… fantazēju to, ko nevajadzēja. Uzbūvēju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesībā nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbā. Rokas pār papīriem, bet prāts — tukšs. Un tad. Īsziņa. Teksts — tāds, kādu tikai Georgs varētu rakstīt. “Krēsls iederas. Ja, pātadziņa ir simbols, par kuru es domāju, tad spēles ir beigušās! Šonakt! Pusnaktī! Antikvariātā! Būsi manā rīcībā trīs diennaktis. Apģērbs nav svarīgs! Ja pārdomāji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kā sirdī ieplūst karstums, vēders savelkas, kājas kļūst vājas. Viņš mani saprata. Viņš mani uzrunāja. Viņš mani grib. Nebija laika vilcināties. Es piecēlos no galda un klusi devos pie veikala vadītājas. Balss bija mierīga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktāk, laikam temperatūra. Es labāk paņemšu pārējo dienas daļu brīvu… arī rītdienu. Lai atkoptos.” Viņa tikai pamāja saprotoši. Man vēl paveicās, ka bija jau nedēļas beigas. Atgriezusies pie galda, es uzrakstīju ziņu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasījos no darba. Man viss kārtībā, bet pēdējās dienās jūtos pārāk nogurusi, mazliet arī emocionāli iztukšota. Gribu pabūt prom no visa un visiem. Trīs dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kārtībā? Kāpēc tu neko neteici vakar? Es jūtos slikti, ja neesmu Tev blakus.-Nē, nē, mīļais… Tev nav jāuztraucas. Es vienkārši… nezinu. Gribas pabūt klusumā. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palīdzēs. Tu rakstīsi man? -Diemžēl tur ir šausmīga zona, Tu taču zini. Visticamāk nevarēšu. Māsa jau smējās, ka mamma dzīvo kā citā pasaulē bez signāla.-Es saprotu… vienkārši zini, ka es mīlu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tāpēc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. Mēģināšu dot ziņu, ja varēšu. Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieņēmusi lēmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvēlējusies. Es steidzos mājās kā medījums, kas jūt, ka tuvojas nāves brīdis – bet tā nebūs nāve, tā būs mana piedzimšana no jauna.***Pauls vēl nav mājās. Man ir maz, pārāk maz laika. Ienākusi mājās, es uzreiz dodos vannas istabā. Krāns skan, putas ceļas. Epilācijas losjons smaržo savādi. Es to uzklāju lēni, maigi, pārdomāti. Katra kustība kā rituāls. Noskaloju visu. Pēc tam ieziešu ķermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. Izsmalcināta. Pa virsu es nevilku neko uzkrītošu. Tikai viegla, īsa vasaras kleita un augsti papēži. Kustības manī kļūst citādākas. Kleita apskauj mani kā apmetnis, kas slēpj – bet reizē izrāda mani. Tad – spogulis. Manā sejā ir vaibsti, kurus vēl vakar nepazītu. Tas nav ne miers, ne bauda. Tā ir – apzināta padevība. Un kaisle. Es būšu viņa ķēvīte. Pauls vēl nebija pārnācis, kad es izgāju ārā, aizvēru durvis tik klusi, it kā slēgtu aiz sevis veselu dzīvi.Es negribēju gaidīt kādā kafejnīcā. Es gribēju just pilsētu, bet no augšas. No malas. Jumts. Vecās daudzdzīvokļu mājas jumts bija vieta, kur reiz gāju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacē. Tagad es turp gāju kā sieviete, kura pati vēlas tikt smacēta — kaislē, pavēlēs. Vējš iešalcās zem manas kleitas. Tas skāra manus krūšu galiņus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spēlējās starp manām kājām, saprotot, ka esmu mikla no vēlmes tikt izmantota. Pilsēta klusi dūca zem manis, bet manī bija tikai viens vārds: Pusnakts. Es paliku tur līdz brīdim, kamēr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšķi no papēžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viņa. ***Es stāvu pie antikvariāta durvīm. Ir dažas minūtes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezē gluži kā priekšnojauta – zīme, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trīc, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sākuma tikai tukšums... līdz ieraugu viņu. Georgs. Viņš stāv turpat netālu, it kā mani būtu gaidījis. Tumšs ādas tērps cieši apvelk viņa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spīd metāla sprādzes uz ādas virsmas. Viņš nesaka neko – tikai skatās manī, vērtē. Rokā – mana pātadziņa. Tā, kuru pati izvēlējos, kura nes manas slepenās domas un apņemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viņa balss ir dziļa, nepielūdzama. “Tu vēl vari aiziet.” Es nenovēršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamāju. Viņš pagriežas un rāda man uz masīvām durvīm dziļāk antikvariātā. Es eju. Seko soļu skaņa man aiz muguras. Telpa kļūst vēsāka, es atveru norādītās durvis. Aiz durvīm — telpa ar augstiem griestiem, klusu kā baznīcā. Un tur — viņi. Divi vīrieši. Lieli. Muskuļoti. Viņi mani gaidīja. Viņu skatieni mani apēd, bet tajā nav nicinājuma – tikai kāra, dzīvnieciska vēlme un... ziņkāre. Tie nav svešinieki viņa pasaulē – tie ir staļļupuiši. Palīgi. Georgs nostājas man aiz muguras. Viņa balss atkal iegriežas ausī:“Izģērbies. Kaila!” Mana sirds dauzās. Iespēja aizbēgt vēl pastāv, bet manas rokas jau sāk kustēties. Es novelku kurpes, tad poga pēc pogas, audums slīd lejup. Kleita uz grīdas. Krūšturis. Biksītes. Es stāvu viņu priekšā kaila kā ķēvīte vēl pirms iejūgšanas. Es sajutu sevi kā izstādē. Kā ērzelim domātu guvumu. Viņu skatieni ir atklāti. Vērtējoši. Un Georgs... viņš vienkārši smaida. Lepns. Kluss. Valdonīgs. “Šī varētu būt tā īstā, Georg...,” viens no palīgiem murmina, skatoties uz manām gurnu līnijām, krūtīm, sejā. Otrs pamāj ar galvu, viņa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstām, manai trīcēšanai. “Lieliski gurni.” Un tajā mirklī es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairāk. Vai mazāk. Atkarīgs no tā, kā skatās. Mans skatiens nolaists un tomēr viss ķermenis liesmo no sajūtas, ka šis ir mirklis, kurā mana pagātne tiks noslaucīta kā sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lādi. Tajā tērps. Melnā āda, metāla detaļas, stingrība un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cēls. Georgs pieiet man pavisam klāt. Viņa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribēji. Tu pati izvēlējies. Klausies. Un pieņem.” Viņš pamāj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viņiem pienāca ar metāla trauku, tajā bija smēre – aromāts atgādināja saldu eļļu ar dūmakainu noti. Viņš pavērsa skatu manā virzienā, tad pamāja otram — “Sākam.” Mana roka tika saņemta stingrā tvērienā. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai ādai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. Viņš ar diviem pirkstiem uzlika smēres pikuci uz mana delnas. Tā bija silta. Viņš sāka to ierīvēt. Lēni. No pirkstu galiem līdz elkonim. Es jutu, kā āda kļūst slidena, kā muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pārāk intīmi. Pārāk… skarbi. Viņš pacēla pirmo lateksa cimdu. Sāka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spēcīgi piekļāvās pie ādas. Kad viņš beidzot aizvilka to līdz elkonim un pārbaudīja, vai viss ir perfekti izlīdzināts, es jau drebinājos no sajūtu intensitātes. Mani rokas pirksti savilkušies dūrē, vairāk tur tiem vietas nebija. No ārpuses zem tiem iemirdzējās pakavs. Otra roka. Vēl viens smēres pieskāriens. Šoreiz viņš nedaudz ilgāk pamasēja man plaukstu. Es notrīcēju. Es jutu, kā viņš skatās – un Georgs arī. Viņa elpa bija tuvumā, viņš neko neteica, bet es zināju – viņš izbaudīja, kā mani pakāpeniski iesaiņo savā lomā. Kad rokas bija gatavas, viņi ķērās pie manām kājām. Smēri uzklāja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur āda vissmalkākā, visjūtīgākā. Es nevilšus ieelpoju skaļāk. Viņa pirksti nenobijās. Viņš izsmērēja līdz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. Zābaks bija kā no cita laikmeta. Viņi to uzvilka ar spēku, bet rūpību. Es jutu, kā mana pēda tiek iekapsulēta, kā tā zaudē līdzsvara brīvību. Zābaks stingri spieda pēdas loku, atstājot mani balstāmies uz pirkstu galiem. Ar katru kājas kustību metāla pakavs pie zoles atsitās pret zemi – es jutu tā atsitienu arī sevī. Otrs zābaks – un nu es stāvēju. Augstāk. Savādāk.Tad nāca iejūgs. Viņi pacēla ādas siksnu tīklojumu. Tas bija ar krūšu siksnām. Pirmā pieskārās tieši zem maniem krūšu galiņiem, bet drīz viena cita siksna apvijās virs tiem, atstājot tos kailus. Mani krūšu galiņi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekāra zvaniņus, katra mana kustība kļuva par mūziku.Apkakle. Tā noslēdzās uz kakla ar klikšķi. Viens no vīriešiem to pievilka. Ne pārāk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrā kakla kustībā. Viņi lēni piestiprināja roku aproces. Tās piespieda manas rokas cieši gar sāniem. Es sajutos bezpalīdzīga.Viens no viņiem pietupās aiz manis. Otrs pavēra manus dibena vaidziņus. Un tad – silts pieskāriens. Viņš ar pirkstiem lēni, metodiski sāka ieziest man anālo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicīgi. Viņa roka kustējās profesionāli, bet ļoti... jūtīgi. Kad viņš bija beidzis darboties ar smēri, viņš atvēra kastīti. Tajā bija aste – spīdīga, melna, ar smalku matu šķipsnām, kuru manī turēs anālais korķis. Viņš pieskārās man vēlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manī. Es ievaidējos. Astes smagums un piepildījuma sajūta mani neprātīgi uzbudināja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dīvainās, pārsteidzošās piepildījuma sajūtas, kura elpoja manī kā pulsējošs mezgls. Bet tagad viņi pacēla nākamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manī sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkām sprādzēm. Pirmā siksna apvijās man ap zodu. Tā iegrima ādā ar ciešu, nežēlīgu tvērienu. Tad vēl viena – gar vaigiem uz augšu, līdz pat deniņiem. Manas acis sastapās ar viņu skatieniem – mierīgiem, neizdibināmiem. Kā meistariem, kuri zina, ko no māla var izveidot. Viņi vilka sprādzes ciet. Ar katru klikšķi mans žoklis kļuva mazāk brīvs. Un tad viņi paņēma mutes klapi. Tā bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tā nav vienkārša rotaļa. To virzīja man pret lūpām, es nedaudz pavēru tās, paklausībā. Instinktīvi. Jutos kā dzīvnieks, kas atveras iemauktiem. Tā ieslīdēja mutē, piepildot to lēni, stingri. Un tad – pēdējā sprādze. Zem pakauša. Kad tā tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehānisma. Ne brīvu kustību, ne iespējas parunāt. Es mēģināju ko teikt, bet izlauzās tikai... skaņa. Dzīvnieciska. Klusa, instinktīva. Skaņa, kas nāca no manas pakļautības. Manas acis pievērās. Elpa smagi ieplūda degunā. Viss ķermenis apzinājās – tagad es vairs nerunāšu. Man vairs nav balsstiesību. Es izdošu tikai skaņas. Es būšu izmantota, vadīta. Un... jā, es to vēlējos.Viens no vīriešiem nometās tupus. Viņa rokās bija smalka ādas ķēde, kuras gali bija savienoti ar metāliskām siksnām, pietiekami garām, lai ļautu man spert soli... bet ne pārāk plašu. Viņš paskatījās augšup manās acīs — kā pārbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. Viņš pietupās ciešāk un lēni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. Viņa pieskāriens bija tik smalks, bet jēga – nežēlīgi precīza. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sāpīgu, bet noteiktu. Pēdējais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manām acīm. Viņi vēl atstāja spraugu – es redzēju visu priekšā, bet vairs ne to, kas pa malām. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. Viņi atkāpās. Es stāvēju pilnībā ietērpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustējās no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplūko. Tad pamāj ar pirkstu:“Pagriezies. Lēni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustība smaržo pēc ādas. Zvaniņi skand. Aste kņud. Ceļgalu siksna ierobežo kāju kustības. Soļi kļūst ne tikai lēni, bet piesātināti ar kaut ko citu – pazemību, lepnību, piederību. Georgs novicina pātadziņu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna ādas lente – tiek piesieta pie tās priekšējā gredzena. Viņš paņem pavadu rokā, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jāsāk kustība. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zābaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstāk, soļot ritmiski, bet vēl neesmu pieradusi. Mani soļi šķiet kleberīgi, drusku izmisīgi, it kā ķermenis vēl pretojas jaunajai formai, kurā tas tikko ticis ietērpts. Kad mēģinu iztaisnoties, noturēt stāju kā sieviete, nevis ķēvīte, es gandrīz paklūpu. Sajūtu gaisa plūsmu. Nošalc pātadziņa un tā trāpa tieši pa manu kailo dibentiņu. Ass, bet precīzs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrīc. Sāpēs. Uzbudinājumā. No manis izlaužas nedabīga elsa, kā zviedziens. Tā nav fiziska reakcija – tas ir klikšķis manā dvēselē. Un tad viņa balss. Spēcīga, tumša, pavēloša:"Mierā, Spurgava!" Tas skan kā kristības. Kā vārds, kurš man vienmēr piederējis, tikai līdz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslābst. Georgs mani vēro. Palīgi klusē, bet es jūtu – viņi ir redzējuši, kas bija jāredz. "Šī būs īstā," viens no viņiem murmina un Georgs smaida – kā kungs, kurš nu beidzot ir iezīmējis savu ķēvīti. Es stāvu, lepni, ar siltu karstumu zem ādas un mitrumu starp kājām. Un jūtos laimīga.Durvis iečīkstas. Staļļupuiši atver tālākās, masīvās vērtnes, kuras līdz šim bija slēpušās ēnā. Tās ved ārā – uz pagalmu. Vēsais nakts gaiss strauji apņem manu gandīz kailo ķermeni, liekot ādai sacelties zosādā, bet tas tikai pastiprina sajūtu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu ķēvīte. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenīgu gaismu – viss šķiet kluss, bet ļoti organizēts. Tur stāv tumša, automašīna ar zirgu pārvadāšanas piekabi, kuras metāla malas mirguļo gaismā. Tā domāta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubīties. Palīgi mani ieved piekabē. Tās iekšpuse smaržo pēc ādas un viegla siena aromāta. Grīda klāta ar biezu, mīkstu siena kārtu – it kā maigi, bet pazemojoši. Kā dzīvniekam. Mani nofiksē stāvus, mugura pret metāla rāmi, kurš iebūvēts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rāmja – ap krūtīm, ap vidukli, ap potītēm. Pavada tiek piefiksēta pie metāla cilpas virs manis. Nav iespējams pakrist. Nav iespējams atkāpties. Tikai būt. Būt pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. Pāris vāji lukturi piekabes griestos met pelēcīgas ēnas uz manas ādas. Elpošana kļūst lēnāka. Es jūtu savu trīcošo miesu, jūtu kā zvaniņi pie krūšu galiņiem kustas, ik pa laikam maigi iešķindoties. Es biju iejūgta. Sagatavota.Ārpusē dzirdu soļus. Vīrieši kāpj automašīnā. Motors ierūcas. Visa piekabe nodreb un sāk kustēties. Es kratos līdz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurā mīļākais magi izvizina savu dāmu. Šī ir ķēvītes pārvadāšana. Mani pārved uz Georga muižu. Piekabe grab un šūpojas, katrs pagrieziens liek manam ķermenim nedaudz sasvērties, bet stingrās siksnas mani notur vietā. Zem manis siens, kas sākumā šķita silts un mīksts, pamazām kļūst kairinošs – tā putekļi ielien spraugās starp ādas jostām un degunā, es sprauslāju. Zināms diskomforts, jā, bet... tas man netraucē. Tas man patīk. Tādai ir jābūt īstai ķēvītei. Un tad manas domas sāk plūst.Ja kāds zinātu… Ja kāds no tiem, kuri šobrīd mierīgi guļ savās gultās, redzētu šo piekabi, vai viņi nojaustu, ko tajā ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. Nē. Ķēvīti. Mani. Ja kāds atvērtu durvis un ieraudzītu mani, piesietu, gandrīz kailu, ar zvaniņiem pie krūtīm, asti starp kājām un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolēģes...Ja viņas zinātu, kur es esmu? Ka esmu aizgājusi no darba, lai atdotu sevi vīrietim, kurš mani nevis glāsta, bet pārvadā, sit, pazemo un grasās padarīt par savu? Viņas būtu šokā. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taču esi precējusies!” “Tev ir jauks vīrs!” “Tu viņam dari pāri!” Lai viņas runā. Viņas nesaprot, ka es nedaru pāri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederēt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespējams – grants ceļa. Pakavi sāk klabēt skaļāk. Zvaniņi šķind. Es jau zinu – būs zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. Visticamāk arī uz krūtīm, kurās zvaniņi jau ierīvējuši savus riņķus. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. Vēl viena sašūpošanās, šoreiz straujāka. Motora rēciens pamazām rimstas. Mēs tuvojamies. Mašīna samazināja ātrumu. Dzirdēju, kā riteņi sāk dārdēt – mēs braucām pāri koka tiltiņam. Katrs rats, katrs metāla pakavs, šķita dziedam savā valodā – svešā, bet pazīstamā. It kā pati zeme gavilētu, zinot, kas tiek vesta pāri šim tiltam. Pāreja. Šis vārds pēkšņi iešāvās prātā. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepārkāpj. Tilts beidzās. Mašīna atkal uzņēma ātrumu, bet ne ilgi – vēl pēc mirkļa tā atkal lēnām piebremzēja. Dzirdu. Kaut kas priekšā. Metāliskas ķēdes… Tad — smagi dzelzs vārti atveras. Lēni, šķindēdami. Dzinējs apklust pavisam. Piekabes durvis čīkstēdamas atveras. Sajūtu, kā vēss nakts vējš iekļūst piekabē. Tas apķēra manus kailos gurnus, skāra pakļautību, kas vijās ap manu ķermeni. Tas skāra mani kā pļaukas priekšnojauta.***Nakts. Vējš svilpo pāri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplūst manā slēgtajā telpā. Viens no staļļupuišiem lēni paņem pavadu. Otrs atbrīvo siksnas, kuras mani saturēja pie rāmja. Smaržo pēc sviedriem, ādas un siena — es jūtos kā īsta, īsta ķēvīte. Viņi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrīz paklūpu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“Šī gan būs jāapmāca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzēti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidū ir apaļš, liels laukakmens, tajā iegravētas senu simbolu līnijas. Mani ved un nostāda uz tā. Georgs lēni tuvojas. Rokā viņam pātadziņa. Seja nopietna. Viņš apsēžas uz soliņa man pretī un sāk mani aplūkot. Tad pieceļas un sāk soļot ap mani trīs reizes. Pirmajā aplī viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai apkaklei. “Pakļāvība.” Otrajā aplī – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprāku piesitienu. “Auglība.” Staļļupuiši saviļņoti ieņurdas. Viens no viņiem čukst:“Tā kā radīta mūsu Ērzelim.” Trešajā aplī Georgs lēni, nesteidzīgi apstājas aiz manis, viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai astītei – kura šūpojas starp maniem dibenvaigiem. “Piederība.” Viņš nonāk man priekšā, raugās man tieši sejā. Manā mutē – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viņa balss smaga kā dūres trieciens. Es pamāju. Ar kājas pakavu sāku sist pa akmeni. Tas ir mans zvērests. Pātadziņas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiņa. Georgs iekliedzas:“Mierā, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “Šī viņam derēs. Viņa ir īstā.” Georgs paceļ pātadziņu augstu virs galvas. “No šī brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viņš pieaicina puišus. Viņi mani savelk, iemaukti tiek nostiprināti ciešāk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stūris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvēra staļļa vārtus. Iekšā valdīja dīvains miers – ne dzīvnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tīrs, bet piesātināts ar ādas, balzama un koka aromātu. Gaismas bija siltas un sienas rotāja veci, ornamentāli dzelzs rāmji, pakavi, siksnas... viss bija kā no sapņa. Tas bija sadalīts boksos. Viens notiem bija citāds – ar īpašu rūpību sakārtots. “Šis būs tavējais,” Georgs noteica un nedaudz paraustīja pavadu. Es paklausīgi sekoju, pakavi viegli atsitās pret akmens grīdu, kamēr mani ieveda “Ķēvītes boksā” – vietā, kas šķita – perfekta.Siens, svaigs un mīksts bija salikts zemā gultas formas kaudzē. Uz tā ādas pārvalks. Pie koka sienas atradās fiksatori, mani varēja nostiprināt dažādās pozās. Turpat bija arī neliels spogulis ar metāla rāmīti, kurā es nedaudz redzēju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vēl bija Georga rokās, bet viņš tai ļāva atslābt. “Šeit tu gulēsi. Šeit tu atpūtīsies. Un šeit tu sapratīsi, kas esi,” viņš noteica. Manas acis pievērās. Ne tāpēc, ka biju nogurusi, bet tāpēc, ka viss iekšā bija piepildīts. Es biju tur, kur man bija jābūt. Tur, kur Spurgava iederējās.***No rīta mani pamodināja nevis troksnis, bet klusums. Dīvaini mierīgs. Tik mierīgs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu ķermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. Viņi ienāca stallī. Trīs staļļupuiši. Bez liekām ceremonijām. "Cel ķēvīti," viens pavēlēja. Bokss atvērās, man palīdzēja nostāties. Mani pārveda citā boksā. Viens no viņiem pienāca priekšā un norādīja ar roku uz trim simboliskiem zīmējumiem, kas bija atdalīti viens no otra. "Šī," viņš rādīja uz to, kas pa kreisi, kurā bija redzami vilkmes iejūgi, siksnas, piekabes stienis. "Šī ir darba ķēvītes izvēle. Tā vilks, stums, strādās. Bez jēgas par izskatu – tikai izturība. Šī ķēvīte velk, kamēr nespēj paiet." "Šī," viņš norādīja uz vidējo zīmējumu, kurā bija attēloti dekoratīvi zvaniņi, ādas tērps ar mežģīnēm, izgreznotas astes. "Šī ir parādes ķēvītes izvēle. Viņas pienākums – būt skaistai, tikt izrādītai, likt siekaloties. Ēzeļi viņu grib, bet viņai neviens nekad netiek klāt. Viņa ir izstādei." Un tad viņš uzmeta skatienu zīmējumam pa labi. Tur bija attēlots savāds stends, kura nozīmi vēl nezināju. "Un šī..." viņa balss kļuva mazliet savādāka. "Šī ir vaislas ķēvītes izvēle. Viņa ir domāta vaislai. Viņas uzdevums – pieņemt, iznēsāt un dzemdēt. Viņa tiak sagatavota, viņa tiek iemācīta, viņa kļūst pieejama." "Tu vari izvēlēties," viņš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusēju. Skatījos uz tām trim izvēlēm. Manī drebēja viss. Es varēju izvēlēties vilkt, stiept, būt noderīga. Vai es varēju izvēlēties, saņemt skatienus un apbrīnu. Bet es zināju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicināja katrs solis, ko līdz šim biju spērusi. Es tuvojos. Lēni. Sirds klauvēja kā sirēna. Bet kājas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvēles. Staļļupuiši nosmējās. "Nu protams, protams..." viens no viņiem noteica. "Tie gurni... viņi sauc pēc kumeļiem." Georgs nostājās aiz manis. Viņš nenoliedzami visu bija redzējis jau no paša sākuma. Viņš pienāca, piepacēla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viņa balss dunēja. "Man dzemdēs kumeļus." Es pamāju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvēlējusies. Un viņi to visi redzēja. Viņi mani kādu brīdi vienkārši vēroja. Kā trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vēl nav izsaiņojuši. "Apkopt un apmācīt vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši ķērās pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadīta ārā no šī boksa, pakļāvīgi, ar lēniem soļiem, mācoties noturēt balansu, mugura liecās – ne gribas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija mana jaunā ķermeņa pozīcija. Mani ieveda labierīcību boksā un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpināt, viņi mani pārveda uz mazgāšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksējošas dušas – tas bija funkcionalitātes un attīrīšanas templis. No sienas līdz sienai – ūdens notekas, ādas jostas, pakaramie. Siltais ūdens tika šļākts no šļūtenes. Vispirms – mugura, kājas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. Viņi izmazgāja arī manu anālo atveri ar šļūteni. Viņi rīkojās profesionāli, bet ar baudu. Pēc tam viņi nomainīja dažas tērpa detaļas. Krūšu iejūgs tika pārbaudīts, savilkts ciešāk – zvaniņi tika nomainīti pret mazākiem, bet ar asākiem klipšiem, tie vairāk kairināja. Apkaklei pievienoja papildu metāla plāksnīti ar iegravētu vārdu: "Vaisla". Aste tika nomainīta – tagad tā bija garāka, smagāka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizēja auglību. Ponyboots savilkti ciešāk – mana stāja kļuva vēl izaicinošāka. Un tad viņi sāka mani ieziest – vispirms ar uzsildītu, smaržīgu ziedi – gurni, vēders, krūtis, mugura. Viņi masēja mani kā īstu ķēvīti. "Spurgava būs laba," viens no viņiem noteica. "Izskatās auglīga." Kad viss bija pabeigts mani pārveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunājās viens no puišiem, piesienot pavadu pie metāla cilpas. "un ķēvei ir jāzina, kā pieņemt savu Ērzeli. Bez bailēm. Bez pretošanās. Ar pateicību." Viņš paņēma nelielu plakātu ar senām ilustrācijām – tur bija attēlotas līdzīgas ķēvītes, dažādās pozās, ar piepaceltiem gurniem, izliektām mugurām, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituāls.Viņi parādīja pozīciju, ko sauca par "Dāvanu". Uz visiem četriem pakaviem, rokas izstieptas, kājas nedaudz paplēstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu ķermeni bija kā izaicinājums. Un man likās, ka viņi runāja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šādi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglāstīja man muguru, "Ērzelis to nepārpratīs, bet pirmā reize būs citādāka." Un viņš norādīja uz speciālu rāmi telpā pa vidu. Viss ar ādas cilpām, ieliekumiem, dzelzs skavām. Vēdera augstumā – atbalsta dēlis, kājām – šķērsbaļķi, lai tās atplēstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radīts ķermenim kā mans. “Vaislas rāmis,” viens no viņiem nopietni noteica. “Lai izzinātu Tavu potenciālu. Mēs Tevi tikai iepazīstināsim un pārbaudīsim.”Mani novietoja uz rāmja. Metodiski piesaistīja pie mehānisma – potītes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kā ķēvei – tika nofiksēta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. Sajūta – pazemojoša, bet... pareiza. Sākās pārbaude. Pirmā bija mana vēdera mīkstuma un iegurņa spriegojuma testēšana. Rokas, ar stingru pieskārienu, spieda, bakstīja, vērtēja mani kā īstu ķēvi. Komentāri bija klusi, profesionāli, bet es jutu – viņi ir sajūsmā. “Paskaties uz gurniem,” dzirdēju vienu murminām. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzās manī, tad trīs, uzkavējas, vērtē, masē iekšpusi. Es elpojot sēcu caur iemuti, zvaniņi uz krūtīm dreb no manas spriedzes. Kāda roka noglāsta manu vēderu – “Vērojiet, kā viņas ķermenis reaģē. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplūda, dzirde peldēja dūmakā. Pēdēja bija dzemdes kakla stāvokļa pārbaude. Es nezinu, kā viņi to veica, bet kad tas notika, viss mans ķermenis sarāvās un no manis izlauzās dzīvniecisks zviedziens. Viņi klusēja, bet sajūsmu nevarēja noslēpt. “Viņa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savādu dzērienu. Mani atbrīvoja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pār spaini. Dzēriens bija tumšs, silts, ar rūgteni saldenu aromātu. “Auglības tēja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausīgi dzēru, deguns pieskārās metālam, bet es dzēru – dziļi, cītīgi. Tā bija pavēle, tā bija mana jaunā barība. Kad biju padzērusies mana galva atkal tika nofiksēta, viņi atkāpās. “Tā nu būs,” kāds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrīz.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. Apmierināta. Uzbudināta un izslāpusi pēc nākamā soļa. Vakarā mani pārveda atpakaļ uz manu boksu un piesēja.***Rīts atnāca ar klusu čaukstēšanu aiz durvīm. Mani atsien bez steigas, bez vārdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierīcību, tad apkopes boksiem, viss notiek, kā vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. Viņu rokas ir rūpīgas. Viņi mani mazgā kā vērtīgu radību – katru vietu, katru ieloku, katru locījumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukāti, ķermenis iemasēts ar eļļu, kas smaržo pēc kāda sveša zieda. Īpaši rūpīgi viņi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drīz sāksies īstā kalpošana. Man patīk viņu klusēšana. Tā liecina par cieņu. Pēc sagatavošanas mani ieved citā boksā. Viens no vīriešiem ienāk ar nelielu kastīti rokās. No tās viņš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. Zīmogs – metāla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zīmoggalvas – lielais gotiskais "G". Viņš nostājas manā priekšā. Otrs pienāk pie manis no sāniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viņš runā lēni, svinīgi. “Tavs ķermenis ir sagatavots. Tava izvēle jau zināma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas ķēvīti, tev ir jāpieņem Ērzeļa zīme. G – kā Georgs. Viņa zīme būs uz tava kreisā dibena vaidziņa. Tas būs tavs piederības nospiedums. Mūžīgs. Redzams. Dzīvs.” Viņš pieliecas tuvāk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzināts. “Ja Tu piekritīsi šai iezīmēšanai, mēs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespējams pagriezt atpakaļ, bet arī uz priekšu netiksim.” Telpā iestājas klusums. Viņi gaida. Mana elpa kļūst seklāka, bet manā vēderā jau mutuļo kaut kas karsts, pazīstams – tās nav tikai bailes. Tas ir sajūsmas un padevības kokteilis. Lēni, bet bez šaubām es noliecu galvu, pēc tam lēnām – piekrītoši pamāju. Staļļupuiši uzmet īsu, gandarītu skatienu viens otram. Viens no viņiem pieiet pie sienas, kur sakārti instrumenti – izņem mīkstu siksnu, ar ko mani saturēt. Otrs sāk karsēt zīmi metāla traukā, kura liesmas es redzu atspulgā. Un es zinu – šis būs mirklis, pēc kura Spurgava vairs nekad nebūs tikai vārds. Man būs zīme uz manas ādas. Un dvēseles. Uguns svelme bija īsa, bet asa. Tā ielauzās manā ādā kā asa elpa, kā kliedziens bez skaņas. Es sarāvos – negribot, refleksīvi. Taču viņu rokas mani saturēja. “Mierā, Spurgava… jau viss,” viens no viņiem noteica ar pārsteidzošu maigumu, glāstot manu muguru, it kā mierinot niknu ķēvi pēc pirmā seglošanas akta. Siltums no zīmes vēl dedzināja, bet citādi… es jutu lepnumu. Dīvainu, rūgtsalduma pilnu. Es esmu iezīmēta. Es piederu. ***Viņi uzzieda ziedi uz dedzinošās brūces, tad atbrīvoja mani no siksnām. Viens no viņiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nākamajam posmam.” Es paskatījos uz viņiem. Abi pasmaidīja savā starpā un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks īpašā vietā. Jo tu esi īpaša. Muižkungs tā ir izlēmis. Ne stallī.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedīs kur citur? Kur? Tad viens iečukstēja man ausī:“Tas notiks muižas Kalvē. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” Vārdi kā dūres – spēcīgi, neatgriezeniski. Es jutu, kā miklums atgriežas starp manām kājām, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Kalve... Viņi sāka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuāri… viss tika darīts ar pārsteidzošu rūpību. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituāls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manī vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ērzeļa īpašums. Un Kalvē manī iekals.***Kalve. Tā smaržoja pēc metāla, ādas un eļļas, pēc brutalitātes — pēc rituāla. Sienās iestiprinātās sveces gaismu izkaisīja kā caur dūmaku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lēni un precīzi novieto uz paaugstinājuma platformas – ar augstāku, mīkstinātu ādas centrālo daļu un stingrām piesiešanas cilpām. Viņi nogulda mani četrrāpus, kā ķēvīti parādē. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tās izstieptas uz priekšu. Ap elkoņiem – ādas aproces, kas tur manas rokas nekustīgas. Ceļus piestiprina ar siksnām, kas atstāj tikai vienu iespējamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kā piedāvājumā. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutē jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionēta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viņš ienāk. Georgs. Ērzelis. Viņa soļi smagi un nepielūdzami, pakavu skaņa sitas pret kalves grīdu kā bungas. Viņš tuvojas man, bet mani vēl neskar. Viņa klātbūtne vien mani neprātīgi uzbudina. Katrs solis drebināja telpu, atbalsojoties manās krūtīs. Georgs nebija kā cilvēks. Viņš bija kā Ērzelis. Tēls no mitoloģijas. Savvaļas spēks. Viņa ķermenis ieeļļots — spīdēja uguns gaismā. Pleci kā cirsti no granīta. Mugura plaša un mataina, kā vilkam ziemas biezumā. Vēders atsegts, apkārt gurniem — metāla siksnu rāmis, spīdīgs, smags, izgreznots ar iekausētiem ornamentiem. Starp kājām... viņa lepnums. Pilnīgi atklāts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzīgs loceklis. Ieeļļots. Neiedomājams. Uz viņa rokām – ādas uzmavas ar iebūvētiem pakaviem. Viņa kustības bija plūstošas, kā plēsējam, kurš jau zina, ka viņa laupījums nepretosies. Uz kājām — īpaši ērzeļu zābaki, ar milzīgiem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ērzeļa krēpes viņam pār plecu, uz sejas zīmējums kas saplūda ar viņa vaibstiem. Un viņa skatiens… tas mani aprija. Viņš pieņēma mani ar vienu skatienu. Kā īpašumu. Kā ķēvīti, kura beidzot nonākusi starp viņa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viņa priekšā nolika lielu, stikla pakavu. Ērzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kājas pakavu. Tas saplīsa piecās daļās. Visi noelsās. Izskanēja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spēs, Ērzeli! Tie ir dzimuši iznēsāšanai! — Mūsu Spurgava… viņa būs dižākais vaislas dārgums!Ērzelis mani aplūko. Es jūtu viņa skatienu – tas velkas pāri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotājas iededzinātā zīme. — Spurgava…, — viņš norēc. Un tad viņš pietuvojas vēl vairāk. Maniem gurniem tagad bija dots mērķis. Viņš būs tas, kas to piepildīs. Viņš jau stāv aiz manis, viņa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ērzelis velk tos man pār muguru plosot manu miesu – atstājot pēdas kā piederības zīmes. Es elpoju asi, gandrīz vaidu, bet nesūdzos. Mani tas uzbudina vēk vairāk. Es tās nēsāšu ar lepnumu.Un tad viņš ienāk manī. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spēks. Nežēlīgs. Sākumā lēns, bet neapstādināms. Es vēlos, lai viņš mani uzlauž, atver līdz maksimumam. Jo es esmu ķēvīte. Viņa ķēvīte. Mans ķermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. Pieņem. Tā ir ekstāze. Tā ir patiesība. Un kad viņš iezviedzas, kā dzīvnieks, viņa sēkla piepilda mani un es jūtu – mana misija ir sākusies. Es vēl knapi biju atguvusi elpu, kad apkārtējais troksnis sāka attālināties kā sapnī – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplūdis. Bet tad… Viņa siluets atkal nostājās aiz manis. Es jutu – klātbūtni, smaržu, to dziļo spēku. Es zināju – viņš nebija vēl pabeidzis. Ķēvīte bija jāiegūst atkārtoti. Jāatslēdz durvis, kuras vairs nekad neaizvērsies. Es sajutu, kā mana elpa saīsinās, kļūst karsti. Skatītāji aizturējuši elpu – viņi redzēja vairāk nekā miesu. Viņi redzēja tapšanu. Pāreju. No sievietes – uz viņa. Uz viņa ķēvīti, viņa izvēli. Viņa Spurgavu. Brīdī, kad Ērzelis mani vēlreiz piepildīja ar sēklu... mēs eksplodējām kopā. Tā bija kā zīme. Un tikai tad, viņš – mans Ērzelis – pakāpeniski atkāpās. Kā karavadonis, kurš ir izcīnījis savu zemes pleķi un tagad to svēti apsargās. Es lēni ieelpoju. Joprojām nespēju pakustēties. No manis plūda viņa siltums, viņa sēkla. Manī tās bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaņas, bet no sava ķermeņa smaguma. No tā, cik dziļi viss bija iegūlies manī – gan viņš, gan nakts, gan es pati. Acis vēl neatvērās, bet es jau zināju – es vēl esmu tur pat. Manas rokas joprojām bija saistītas, kājas ierobežotas, ķermenis atstāts pozā, kādā biju palikusi. Neviens mani nebija atbrīvojis. Nebija arī vajadzības. Es nepiederēju sev. Sienas klusēja. Tikai blāvs rīta gaismas atspīdums filtrējās caur koka dēļiem. Uz ādas bija viņa skrāpējumu siltais kairinājums, uz augšstilbiem – viņa sēklas atlikums. No manis joprojām lēnām plūda viņa klātbūtne, atgādinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No ārpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kājām – pēcsajūta no dziļas kustības. It kā manī vēl kāds būtu. Zīme... Es zināju, ka tā tur ir. Viņa "G", ko neviens vairs neizdzēsīs. Iededzināta uz mana dibena. To man nevajadzēja redzēt – es to sajutu. Kā daļu no elpas. No manis. Soļi. Lēni, smagi. Kāds nāca. Es nebaidījos. Tikai gaidīju. Un gaidas manī bija kā lūgšana – lai viss turpinās. 1014 1 6 days ago
- Skūšanās fetišs Viena no manām pirmajām erotiskajām pieredzēm notika slimnīcā. Man bija 18 gadi. Saplānota neliela operācija. Man bija jāpavada nakts pirms operācijas slimnīcā. No rīta ienāca šis puisis (nezinu, sanitārs?..) un teica, ka man jānoskuj vēders. Viņš sagatavoja savu komplektu, uzvilka cimdus, uzklāja skūšanās krēmu līdz pat nedaudz virs dzimumlocekļa un sāka skūt. Nezinu, kāpēc skujot viņam vajadzēja turēt manu pimpi. Viņš neskuva ne pimpi ne oliņas, tikai nedaudz virs tiem. Un tā kā viņa roka spieda manu pipuku, man iestājās erekcija. Viņš turpināja, it kā neko nebūtu pamanījis. Pa laikam apstājoties, lai noskalotu skuvekli, bet skujot joprojām turēja manu pimpi... līdz es sajutu, ka sāku izšļakstīt sēklu. Tā nebija liela porcija, bet to nebija iespējams nepamanīt. Tomēr viņš it kā nekas nebūtu noticis vēl nedaudz noskuva vēderu, paņēma mitru dvieli un visu notīrīja. Es domāju, ka savā darbā viņš katru dienu redzēja pietiekami daudz locekļu un vāveru, lai pilnīgi zaudētu interesi. Kaut kas līdzīgs ginekologa sindromam. Droši vien viņš ātri aizmirsa par notikušo. Bet man kopš tā laika ir skūšanās fetišs. Vai kāds negrib šovakar man kaut ko noskūt? ;) 1141 1 1 week ago
- Deguns Man bija kārtējā tikšanās ar savu bdsm partneri un es lūdzu viņai, lai šoreiz būtu "uz robežas". Viņa pasmaidīja un ķērās pie darba, pareizāk pie mana deguna, bet pirms tam viņa aizsēja man acis... Tas ko es piedzīvoju bija tiešām uz robežas, lūk kā tas bija - viņa paņēma mani aiz deguna un saspieda ļoti stipri un pagrieza to pulksteņa rādītāja virzienā un turēja tā laikam minūtes divas, es stenēju, pēc tam kad viņa atlaida, deguns sūrstēja un tecēja. Pēc minūtes es sajutu, ka viņa sāk bāzt man degunā pirkstus, viņa centās tos iebāzt maksimāli dziļi un sāka grozīt abus pirkstus itkā urbinot degunu, es sajutu nagus, kas skrāpējās degunā, acīs parādījās asaras, es vaidēju un stenēju gan no baudas sajūtas, gan no fiziskās. Nākamais ko sajutu bija instruments, kas paplašina vai atver degunu un pēc mirkļa sajutu kā pa degunu līdz pašai rīklei tiek kautkas iebāzts un šī darbība atkārtojas, kamēr deguns ir pilns ar tamponiem, asaras tek, viņa aiziet uz minūtēm 15. Tad viņa atnāk un lēnām izvelk abus tamponus stipri paņem mani aiz deguna un ar lielu amplitūdu sāk raustīt to uz visām pusēm, pirms tam atsienot man acis, viņas sejā ir redzams tāds viltīgs, baudaskārs smaids. Mans deguns kļūst arvien jūtīgāks un tek bez apstājas. Tad viņa paņem sasien rokas man aiz muguras un iestūķē man degunā divas lielas ķiploku daiviņas un aiziet, degunā grauž ... Pēc kāda laika viņa izņem ķiplokus un pieliek salveti pie deguna liekot izšņaukt, iziet liels daudzums iesnu, viņa izsmērē saturu pa visu seju un pasmejas, tad paņem noslauka un uzliek knaği uz deguna un sāk fočēt, knağis ir stiprs, deguns sāp un ir sarkans, bet mēs turpinam. Nākamo ir nepatīkami pat iedomāties, viņa paņem stipro zobu pastu un iespiež abās nāsīs veselu tūbiņu - atkal asaras....minūtes piecas es mēģinu dabūt to ārā, sākumā izspiežu degunu ar pirkstiem, tad izšņaucu, pēc tam viņa uztaisa resnus vates kociņus un aizbāž man degunu un sāk grozīt abus kociņus reizē, ik pa laikam kociņi tiek nomainīti un tīrīšana turpinās. Mūsu seanss iet uz beigām, viņa atkal stipri aizspiež man degunu zīmē lielus riņķus ar to un saka, lai es padalos sajūtās, es ar ciet degunu saku:" paldies, es jūtos brīnišķīgi, gribu vēl kādreiz atkārtot kautko tamlīdzīgu". Viņa atbild:"man prieks, vai gribi uz atvadām "plūmīti"?Es atbildu:"jā gribu". Viņa saspiež manu degunu stipri, stipri un sagriež uz vienu pusi cik vien var un kādu laiku tā patur, viņas sejā ir redzams smaids... 1305 0 2 weeks ago
- Krāpniece 4 Aizkusis atsēžos klubkrēslā, skatos uz sasieto sieviņu, kas lokās gribulī. "Smuka viņa" nodomāju, "Smuka un drāžama ... krāpjoša ...." atkal iedomājos viņu kopā ar citu vīrieti, kā tas varētu izskatīties. Ka viņa guļ, kājas papletusi un mīļākais virsū, apskāvis viņu, loceklis viņas pežukā kustas ritmā. Drāž, kā tādu mazu kucīti. Vai arī mīļākais piestellējies aizmugurē, iestūmis savu locekli viņā un, drāžot, paskatās uz mani. Viņa, dupsi augšup paslējusi, kunkst uz katru grūdienu. "Ne, " nodomāju, "viņa vēl būs jāizdrāž. Par sodu viņai un par prieku man :)". Atsienu viņu, iedodu jauno vibratoru " Strādā!" saku "Apmierinies un parādi man, kā tu to dari!". Viņa paķer vibratoru, kājas paplešot arī viņas spraudziņa plaši paveras. Gandrīz apaļa, mikla, griboša ... vibrators momentā pazūd viņā un viņas roka to vienmērīgā ritmā kustina .... otras rokas nerātnie pirkatiņi drudžaini meklē ieslēgšanas pogas ... līdz atrod. Mana krāpniece skaļi noelšas, kad ieslidina vibratoru sevī, tas vienmērīgi dūc .... brīvie pirksti darbojas gar klitoru... varu vērot, kā vibrators parādās un atkal pazūd starp viņas slapjajām lūpiņām. Jūtu, ka man jau sāk viņu gribēties, stāv man uz viņu :) Viņa tikmēr jau tikusi tuvu kulminācijai, sāk vaidēt labsajūtā, kustina gurnus .... līdz orgasms ir klāt, mana krāpniece lokās baudā, paceļ gurnus, nolaiž un vēl un vēl drāž sevi ar vibratoru. Līdz orgasma konvulsijas lēnām beidzas, iestājas atslābums ...... vibrators dūkdams nokrīt blakus gultā, kamēr viņas neķītrie pirksti vēl glāsta vāverīti un klitoru. Kamēr viņas nu jau miklie pirksti lēni klejo pa vāverīti, esmu izlēmis - gribu viņu vēlreiz izdrāzt, manējais jau stāv gatavībā.Pieeju klāt pie gultas, saņemu savas krāpnieces rokas un pieceļu viņu sēdus, saku: "Es tevi vēlreiz izdrāzīšu. Tagad paglāsti mani ar mēlīti, lai lielāks un lai varu tevi tā kārtīgi paņemt priekšā." paveru ar roku viņas mutīti un mans loceklis pazūd starp viņas lūpām. Mmmm, karsta mēlīte glāsta viņu tur iekšā un momentā mans loceklis paliek vēl lielāks, stingrāks, slīd gar viņas lūpām iekšā un ārā, dziļāk un seklāk. Piepilda viņas neķītro mutīti.Līdz vairāk nevaru - pagriežu viņu ar dupsi uz augšu un iegrimstu viņas vāverītē līdz galam. Un turpinu viņu drāzt... 1680 0 2 weeks ago
- Pirmā darba diena Pirmā darba diena No rīta jaunajā darba vietā ierados krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj pārģērbties un pagatavot Kundzei rīta kafiju. Naktī diezgan slikti gulēju, bieži modos un skatījos pulstenī, nevēlējos nokavēt savu pirmo darba dienu. Satverot durvja rokturi, ķermeni pārņēma dīvainas trīsas un arī loceklis sāka piebriest... Ieeju sev atvēlētajā kabinetā. Aizverot aiz sevis durvis palieku pie durvīm un novērtēju kabinetu.. Kabinetā, gar vienu sienu atrodas skapji, gar otru, pārītis ādas dīvānu. Telpas galā atrodas stikla galds ar datoru un bāra krēsls. Tā tagad būs mana darba vieta... Pieeju pie skapja ar koda atslēgu un ievadu kodu KUCE. Noskrapst atslēga un durvis nedaudz paveras. Plaši atveru durvis. Durvju iekšpuse klāta ar spoguļiem. Arī skapja aizmugures sienai piestiprināti spoguļi. Skapja augšējā plauktā atrodas dažādas parūkas, zemāk plaukts ar dažādām rotaslietām. Uz karināmajiem dažādi apģērbu komplekti, bet pašā apakšā kurpes uz augstiem papēžiem. Ātri izģērbjos un paņemu apģērba komplektu nr1- īsi, kupli melni svārciņi, melns topiņš ar izgriezumiem krūšu galos, melnas tīkliņa raksta zeķes Pieliecos, lai uzvilktu zeķes... Pēkšņi saņēmu spēcīgu plaukstas sitienu pa dupsi -Labrīt kuce Nebiju pamanījis, ka kabinetā ir ienākusi kundze -Labrīt Kundze -Skatos, esi ļoti paklausīga un par bikšelēm esi aizmirsusi. Man par to liels prieks. -Kad beigsi spoguļoties, un beidzot būsi apģērbusies ienāc manā kabinetā. Jā, un neaizmirsti par manu rīta kafiju, kuce -Klausos Kundze Ātri uzvilku zeķes, svārciņus un topiņu. Pienākusi kārta apaviem. Komplektam paredzēti puszābaciņi. Uzvelku tos.Un nu kārta parūkai... Paņemu kafijas tasi un dodos kabinetā pie Kundzes -Jūsu kafija Kundze Kundze stāv pie galda ar dibenu atspiedusies galda malai un kaut ko raksta telefonā. Ar žestu tiek parādīts, lai kafiju nolieku uz galda... Salieku rokas aiz muguras un ar skatu ieurbjos grīdā, gaidu tālākos rīkojumus... -Gatavojies apskatei kuce -Jā, Kundze Paplešu kājas plecu platumā un paceļu rokas aiz galvas. Esmu gatava apskatei... Cik ilgi tā stāvu, nezinu... Pēkšņi tieku saķerts aiz olām un tās tiek lēnām saspiestas. No pārsteiguma un sāpēm ievaidos. -Klusē kuce. Darba vietā esi tekoša? Tas labi. Tam jākļust par ieradumu... Jūtu, loceklis atkal sāk piebriest, un galviņa sāk pacelt svārciņus... -Klausos Kundze Saņemu plaukstas sitienu pa locekli... - Neesmu atļāvusi viņam stāvēt...Šādu nekaunību tūlīt sodīsim. Saņemsi pērienu kuce -Jā Kundze -Nostājies pie galda, pieliecies un ar elkoņiem atbalsties pret galdu. Rokas turpini turēt aiz galvas. Un nespirinies, lai nav procedūra jāatkārto vairākas reizes Tiek pacelti svārciņi... un saņemu pirmo plaukstas sitienu pa dupsi -Paldies Kundze Saņemu desmit sitienus. Pēc katra sitiena pasaku „ paldies kundze”... -Drīksti iztaisnoties kuce. -Ar apģērbu esi tikusi galā godam. Man patīk... -Paldies Kundze -Tagad turpināsim...Katram apģērbam ir nepieciešamas rotaslietas. Rotaslietas ir obligāti jānēsā darba laikā. Un tad vēlāk jau redzēsim... - Izstiep rokas un aizver acis -Jā Kundze Izstiepju rokas un gaidu tālākos rīkojumus... Stāvot ar aizvērtām acīm un dzirdot kundzes soļus, jūtu, atkal uzbudinos... Uz rokām tiek uzliktas rokassprādzes. Paiet laiciņš un arī kājas potītes tiek pie savām sprādzītēm... -Drīksti atvērt acis kuce. Tagad paplet kājas nedaudz platāk... -Klausos Kundze Starp kājām tiek ielikts metāla stienis un piekabināts kājas sprādzēm. Nu vairs nav iespēja sakļaut kājas kopā. -Rokas aiz galvas Noskrapst karabīne, un rokas tiek saslēgtas aiz galvas. Kundze nostājas man pretī, rokās turo siksniņu ar uzrakstu „KUCE”. Tūlīt arī tā tiek aplikta ap kaklu. Tad no galda tiek paņemti jau zināmie zvaniņi un pieknaģēti krūšu galiem... - Lai dzirdu, kad pārvietojies pa biroju ... No visām šīm procedūrām un bezpalīdzības sajūtas, jūtu, atkal teku... Un pirmās pilītes jau stiepjas pretī gridai -Tagad dodies uz savu darba vietu. Kad būsi vajadzīga, pasaukšu... Izeju no kabineta un dodos pie rakstāmgalda. Pārvietošanās ir stipri apgrūtināta, traucē gan augstie papēži, gan plati saslēgtās kājas. Pieejot pie krēsla, tikai tagad pamanu, ka siena ap rakstāmgaldu ir klāta spoguļiem...Mēģinu uzsēsties uz krēsla, spoguļos atspīd maigi sārts dupsis un tekošais loceklis...Dupsis sūrst pēc pēriena... Apsēžos uz krēsla. Monitorā atvērts ziņojums...Vari rokas aiz galvas vairs neturēt kuce Nedaudz nomierinājies apskatu apkārtni...Ir redzams, ka katrs apmeklētājs varēs mani aplūkot spoguļos...No domām vien, ka svešinieki redzēs mani kailu, loceklis piebriest...Ar pirkstiem aizskaru locekli, pirksti kļūst mitri no sulas kas izdalās ...atkal teku... Ielieku pirkstus mutē un nolaizu... Pēkšņi atveras ieejas durvis, un telpā ienāk pieticīgi ģērbta sieviete. Kājās viņai gari šņorzābaki, ap vidukli apsiets priekšautiņš, krūšu galus rotā pieknaģēti krūšu pušķīši...Rokas,kas ietērptas melnos cimdos, tur palielu iepirkumu maisiņu Uzmetot man nicinošu skatienu viņa nosaka -Kundze mani izsauca... Izņemu pirkstus no mutes... -Tūlīt jūs pieteikšu Nolecu no krēsla, noskan zvaniņi, un zvaniņiem skanot, dodos uz kabinetu lai pieteiktu apmeklētju Ejot garām viešņai, redzu, viņa taču pilnīgi kaila, bez biksītēm... Dupša caurumiņā mirgo sarkana anālā tapa... -Lūdzu. Kundze jau jūs gaida... Atgriežos savā darba vietā... Paiet ilgs laika sprīdis, un tad saņemu ziņu- ienāc kuce Steigšus dodods uz kabinetu - Klausos Kundze... - Skaties. Kundze pievēršas pieticīgi ģērbtajai dāmai - Dēļ šīs tekošās kuces telpas uzkopšana jāsāk no rīta...Domāju, ka vajadzīgs sods... Tūlīt tevi nopērs apkopēja...Nāc kuce pie galda, un ar krūtīm uzgulies uz tā... -Jā, Kundze -Vari sākt... Saņemu spēcīgu plaukstas sitienu pa dibenu...tad nākamo...un tā līdz desmit. - Tagad abi pazūdiet no manām acīm. Jā, un sagatavo kuci pirmajai reizei...Drīksti pieņemt arī pateicību par pērienu Abi ar apkopēju dodamies uz manu darba vietu. Viņa liek man nogulties ar vēderu uz krēsla. Poza tiešām nav no tām ērtākajām... Rokas tiek pieķēdētas pie krēsla kājas. Pār muguru tiek pārlikta lenta, un tieku piefiksēts pie krēsla. Kustēties nav iespējams. Skats spoguļos uzbudinošs... Tiek pacelti mani svārciņi, un dupša caurumiņā tiek ievadīts šprices uzgalis. Tad apkopēja šprices saturu iepilda manī... Tad atspiežas pret galda malu un paceļ priekšautiņu. Saprotu, ka pienākusi reize pateikties par pērienu...Vēdera lejusdaļā dīvainas sajūtas pēc špricītes...Apkopēja paskaidro, ka kamēr klizma iedarbojas, man jādarbojas ar mēlīti...Jo atrāk viņai būs labi, jo ātrāk tkšu uz tualeti... Cenšos ļoti, ļoti... Apkopēja aiz matiem turot manu galvu, regulē, kur labāk mēlītei darboties...Galva tiek atgrūsta...Pēc neilga brīža tieku atbrīvots no krēsla, un varu doties uz labierīcībām... Atgriežos savā darba vietā. Saņemu ziņu no Kundzes, ka nopilinātā grīda pie krēsla jāsakopj ar mēli. Nometos uz ceļiem lai uzlaizītu savu iztecējušo šķidrumu. Savācis visu, domāju, nedaudz atvilkšu elpu. Taču jauns Kundzes rīkojums, un dodos uz kabinetu. Kundze sēž uz dīvāna, apkopēja nometusie uz ceļiem uz grīdas. Apkopējas galva atrodas kundzei starp kājām un tiek veikta mēles deja... - Gulies ar vēderu uz galda kuce. Kājas plati, ar rokām paplet dupša vaigus Jūtu, kājas tiek paplestas un pieķēdētas pie galda. Apkopēja nostājas man pie sejas. Kakla siksnai tiek piestiprināta karabīne, un tiek pieķēdāta pie galda. Atkal manas kustības ir ierobežotas. Dupša caurumiņš sajūt aukstu gēlu...jūtu ka kundzes pirksts mēģina manī ienākt -Nerausties kuce. Pirmajā reizē jau mēs tev palīdzam, bet turpmāk tev pašai būs viss jādara. Gan klizma, gan cauruma iesmērēšana. Jābūt vienmēr gatavai sniegt apmierinājumu gan man, gan tam kam likšu. Saprati kuce? -Jā, Kundze. Sapratu -Tagad atslābinies un gūsti pirmās reizes baudu. Jūtu, pirkstiņš jau ieslīdējis manī un saimnieko kā savās mājās. Pieķēdētais ķermenis neļauj man izlocīties no šīs procedūras -Kuce pārāk saspringusi un domā... Ņem abpusējo straponu un novērs viņas domas. Lai mācās sniegt baudu sūkājot. Apkopēja nostājas pie manas sejas, aiz matiem tiek pacelta mana galva, un lūpām tiek piespiests melns gumijas loceklis. Negribīgi paveru lūpas un ļauju tam ieslidēt mutē Dupsis tiek atbrīvots no pirksta, un sajūtu jau resnāku rīku pie dupša caurumiņa. Tas lēnām un nesteidzīgi pleš manu caurumiņu un slīd arvien dziļāk manī. Tad iestājas neliela pauze... Es turpinu sūkāt locekli... Un tad Kundze sāk aktīvas kustības, uz priekšu un atpakaļ...Mans loceklis arvien vairāk piebriest un tiek izšauts salūts... Arī apkopējas kustības kļūst arvien straujākas...viņa beidz, un atbrīvo manu muti no strapona. Kundze vēl kādu laiku darbojas ar straponu...jūtu, atkal esmu gatavs beigt... Kustības tiek pārtrauktas, un dupša caurumiņš tiek atbrīvots no strapona... Apkopēja atbrīvo mani no važām.. -Kā redzu , kucei ļoti patīk šī procedūra. Mani tas priecē. Bet tagad sakop šmuci ko sastrādāji. Aiz sevis ir jāsakopj... Nometos uz ceļiem, un ar mēli sāku uzlaizīt savus nopilinātos spermas pleķus. Jūtu, no locekļa atkal sāk tecēt... Kamēr darbojos uzkopšanas darbos, no muguras pienāk apkopēja, un pēc Kundzes rīkojuma ievieto man anālo tapu... -Man prieks, ka biji atsaucīga un paklausīga kuce. Pēc uzkopšanas šodien drīksti doties uz mājām Lai nerastos domstarpības, un kucei nerastos doma rīt neiersatie darbā...Atceries... Tava pirmā darba diena ir nofilmēta. Ja neieradīsies darbā, video saņems visi tavi telefona kontakti un tiks publicēts internetā... Viss skaidrs kuce? -Jā Kundze. Visu sapratu... No rīta darbā ierodos krietni pirms darba dienas sākuma. Jāpaspēj savest sevi kārtībā un jāsagatavojas darba dienai. Arī kafija Kundzei jāpagatavo. Ieslēdzu kafijas automātu un dodos pie sava apģērbu skapja... Šai dienai paredzēta sarkana kleitiņa ar dziļu dekoltē, sarkani garie zābaki, parūka rozā krāsā un rotaslietas, kuras nepaspēju aplūkot...kabinetā ienāk apkopēja... -Sveicināta kucīt. Nezini, ka pirms apģērba uzvilkšanas ir jāattīras? Ņem špricīti un darbojies...Es no malas pavērošu un uzmanīšu procesu.. Paņemu špricīti un uzgali uzmanīgi ievadu dupša caurumiņā. Kad tas izdarīts, šprices saturu ievadu sevī... Apkopēja tikmēr apsēdusies uz dīvāna... tiek paplestas kājas un norādīts, lai pasakos par padomu un uzraudzību... Nometos ceļos un sāku darboties...sāku ar apļveida kustībām pa lūpiņām, tad pamazām mēlīte tuvojas šķirbiņai... Apkopēja saņem manu galvu un sāk koriģēt manas kustības...jūtu, loceklis sāk piebriest un sulojas...uz grīdas nopil pāris piles šķidruma -Kuce labi darbojas...bet nu pietiks... sakop grīdu un prom uz dušu Ar steigu uzlaizu grīdu un skriešus dodod uz labierīcībām Atgriežos kabinetā, nostājos pie skapja un sāku ģērbties darba uniformā... Akopēja izlaidusies uz dīvāna un vēro mani... Kleitiņas dekoltē nenosedz pat nabu, mugurpusē izgriezums atklāj dibena vaigu šķirbu... Ķeros pie rotaslietām...Aplieku siksniņu ar uzrakstu „kuce”, tad ausīs iekarinu auskarus- riņķus ar uzrakstu „kuce”. Paņemu siksniņās iestiprinātas sarkanas lūpas un ievietoju mutē...tagad mute ir plaši pavērta, un nav iespējams viņu aizvērt...atliek vēl uzlikt rokassprādzes Apkopēja paskaidro, ka tās liekamas virs elkoņiem Kad tas izdarīts, viņa paņem manas rokas un saslēdz aiz muguras...Tad paņem zvaniņu no plaukta... un pieknaģē priekšādiņu... jūtu, atkal sulojos Apkopēja dodas prom...palieku viens(a) kabinetā... - Labrīt kuce -Labrīt Kundze (nesakarīgi noburkšķu, jo paplestā mute ar ierobežotāju neļauj skaidri izrunāt vārdus) - Skatos, esi nopietni sagatavojusies darba uzdevumu veikšnai. Pēc piecām minūtēm ienes kabinetā kafiju -Jā kundze Kundze pazūd savā kabinetā...uzgaidāmajā telpā ienāk apkopēja un arī dodas uz Kundzes kabinetu. Šoreiz apkopējai uzvilkta korsete, kas stutē kailās krūtis...kājās stringu biksītes ar straponu Paņemu kafiju, un dodos uz kundzes kabinetu. Katru soli ko speru, pavada zvaniņa skaņa, kas iekarināts loceklī.. Kafijas nešana nav no tā ērtākajām...kaut kā tieku galā ar uzdevumu, un nolieku kafiju uz galda -Man prieks, ka esi paklausīga un uzcītīga... Taču visu nebiji izdarījusi kā nākas, tāpēc desmit sitieni pa dupsi... Pagriežu dupsi un pieliecos, lai saņemtu sodu -Kundzes pēriens ir jānopelna... Tevi sodīs apkopēja... pēc soda centīgi atsūkāsi straponu...Apkopējā atrodas divi dildo un viņai ir jābeidz no tavām aktivitātēm Ar krūtīm uzguļos uz galda un saņemu pelnīto sodu...Jūtu, loceklis piebriest arvien vairāk. Papildus uzbudinājumu rada saknaģētā priekšādiņa, liekas tūlīt eksplodēs galviņa... Saņēmis pērienu, nometos ceļos, un apkopēja ievada straponu atvērtajās lūpās. Mūsu acu skatieni satiekas...cītīgi darbojos ar muti un mēlīti... Apkopējas kustības kļūst aktīvākas... No mana aizknaģētā peņa sāk tecēt sperma...Atkal esmu beidzis... -Malacīte, kuce. Prieks bija skatīties... Pēc uzkopšanas darbiem esmu atgriezusies savā darba vietā. Sēdēt nav īpaši ērti, jo atkal ir ievietota anālā tapa, taču darba uzdevumus neviens nav atcēlis. Jāsašķiro ienākušie e-pasti un jāpārsūta kundzei... Darbojoties sajūtu maigu vibrāciju dupsī. Vibrācija kļūst uzstājīgāka un ilgāka. Monitorā parādās uzraksts- steigšus pie manis kuce Pielecu kājās, un zvaniņam skanot steigšus dodos uz kabinetu pie kundzes Kabineta vidū atrodas žurnāla galdiņš. Uz galdiņa četrrāpus atrodas apkopēja. Rokas un kājas nofiksētas pie galda.Krūtīs iekarināti atsvari ar zvaniņiem, apakšējās lūpiņas ar ķēdītēm arī piestiprinātas pie galda. Lūpu ķēdītes smuki nostieptas... No šī skata man draudziņš sāk atkal piebriest... -Redzu, ka kucei patīk ko redz. Drīkstēsi papriecāties...Nostājies pie galvas....pārējo jau viņa pati izdarīs Izpildu rīkojumu. Apkopēja ar lūpām norauj zvaniņu no priekšādiņas... Aiz sāpēm ievaidos. Tad paņem locekli mutē un sāk darboties. Draudziņš diezgan ātri sāk attapties un sāk no jauna piebriest. Kundze sāk pērt apkopēju. Apkopēja turpina sūkāt skatoties man acis. Kundzes sitieni kļūst arvien stiprāki, jo apkopējas acīs saviešas asaras.Esmu gatavs eksplozijai un beidzu, taču apkopēja locekli no mutes neizlaiž un turpina darboties.Kad peršana beidzas, mans loceklis tiek atbrīvots -Tagad vari pateikties labdarei un drīksti viņu izlaizīt.. Steigšus dodos pie pavērtajām lūpiņām...skats no apakšas brīnišķīgs...sāku darboties ar mēlīti. Manu, ka ķēdītes arvien vairāk nostiepjas un zvaniņi dzied savu dziesmiņu Atskan skaļi vaidi, no lūpiņām nolido ķēdītes, un apkopēja ar visu svaru piespiež manu galvu galdam -Jauka izrāde dārgās...Tagad dodaties darba uzdevumos. Un jā, pieliec krūšu zvaniņus kuce. Nevēlos, ka pārvietojies pa biroju bez skaņas Atgriežos darba vietā, pielieku krūtīm zvaniņus, un turpinu iesāktos darba uzdevumus. Pēc brīža no kabineta iznāk apkopēja, pienāk pie galda un noskūpsta mani uz lūpām, ar mēli ielaužoties manā mutē...Sajūtu savas spermas garšu... -Paldies kucīt. Vakarā vēl tiksimies... Dupsī sajūtu vibrāciju, steigšus dodos pie kundzes uz kabinetu... 1393 0 1 month ago
- Fantazēju par 2-3 džekiem. Sveikiņi. Nekādi nevaru atrast 2-3 aktīvus puišus, kuri mani paņems hard priekšā. Esmu sissy slave kucīte, kurai sexā pieņemams pilnīgi VISS! Nju būs kādi puiši, vai arī jāturpina fantazēt? 😔 Pie manis iespējams arī palikt - Liepājā. Vienīgais kas nebūs pieņemams, brūnais lācis 😆 bet tā viss, īpaši cum, ZL, fistings..... Pati ikdienā nēsāju chastitty. Ļoti patīk kad moca manas oliņas, staipa ānusiņu mmmmm, vislielākā fantāzija, ja kāds džekiņš ar tievu rociņu iebrauktu manā caurumiņā līdz pat elkonim... Ir drosminieki? 2264 0 1 month ago
- Sissy mauciņa un tālbraucēji. Es biju gaidījis šo nakti visu nedēļu. Mana sirds jau dienas vidū dauzījās kā traka, bet tagad, kad beidzot stāvēju spoguļa priekšā, mans uzbudinājums kļuva tik spēcīgs, ka ķermenis viegli trīcēja. Šovakar es nebiju vienkārši Pauls – klusais vīrietis, ko apkārtējie redzēja ikdienā. Šonakt es biju Jūlija – nekaunīga, pavedinoša prostitūta, kura izaicinoši un bez kauna izrādīs savu ķermeni tālbraucējiem.Es biju izvēlējies tieši tādu apģērbu, kas neatstāja nekādas šaubas par manu profesiju – īsus, pavedinoši pieguļošus melnus svārkus, kas tik tikko nosedza manu dibenu, mežģīņu zeķturus, melnas zeķes un spilgti sarkanas augstpapēžu kurpes, kas mani padarīja seksuāli neaizsargātu, pakļaujamu. Zem ciešā, dziļi dekoltētā topa, kas vairāk atklāja nekā slēpa, mans krūšturis bija piepildīts tā, lai krūtis izskatītos izaicinoši lielas, nepārprotami mākslīgas. Manas drēbes un pārspīlētais grims kliedzoši liecināja – es neesmu īsta sieviete, es esmu crossdressers, netikla sissy prostitūta, kas apzināti izaicina likteni un vīriešu skatienus.Es nesteidzīgi devos ārā no mājas un sēdos savā auto. Drīz vien biju šosejas malā esošajā nomaļajā stāvvietā, kur bieži apstājās smagie auto, šoferiem atpūšoties no garā ceļa. Lai gan jau iepriekš biju to darījis, kājas viegli trīcēja, kad izkāpu no auto, augstpapēžu kurpēm klakšķot pret asfaltu. Nesteidzīgi, bet izaicinoši šūpojot gurnus, es pastaigājos gar garo kravas mašīnu rindu, cerot, ka kāds mani var vērot. Man bija vienalga, ko šie vīrieši domā, galvenais – lai viņi redzētu mani, manu ķermeni, lai viņi iekārotu šo lēto, nekaunīgo prostitūtu, par kādu es šovakar biju kļuvusi. Šī nebija pirmā reize, kad šādi izrādījos un mani tas ļoti uzbudināja.Manas fantāzijas pārtrauca pēkšņi atvērušās kabīnes durvis vienam no smagajiem auto. Spēcīga, dominējoša vīrieša balss tumsā skaļi pavēlēja: „Hei, pediņ, nāc šurp! Es jau labu brīdi tevi vēroju. Nav labi tā mocīt vīriešus…!”Uz mirkli apstājos, izbaudot vilinošo baiļu un uzbudinājuma maisījumu, kas pārņēma manu ķermeni, tad nesteidzīgi devos pretī atvērtajām durvīm…Kad piegāju tuvāk, man sejā lūkojās vīrietis, kurš izskatījās ap gadiem sešdesmit. Viņa mati bija pelēki, seja vīrišķīga un nobriedusi, bet visvairāk manu uzmanību piesaistīja viņa masīvais, dūšīgais augums, kas liecināja par spēku un pārliecību. Viņa acīs atspīdēja nekaunīgs smaids, vērojot mani no galvas līdz kājām kā preci, kuru grasās izmantot.„Tu labi zini, ko dari, mauka,” viņš klusi ierūcās, lūpas stiepjot nekaunīgā smīnā. „Cik ilgi tu plānoji tā pastaigāties garām, izrādoties kā lēta prostitūta? Domāji, ka neviens tevi nesavāks?”Mani pārņēma reibinoša sajūta, jūtot, kā viņa balss un skatiens mani pilnībā kontrolē. Es koķeti pasmaidīju, mazliet uzspēlēti nolaizot lūpas.„Ne pārāk ilgi... domāju, tikai pastaigāties,” es atbildēju.Vīrietis skaļi nosmējās un ar galvas mājienu lika man kāpt kabīnē. Viņa smagā, platā plauksta stingri satvēra manu dibenu, spēcīgi iespiežot mani dziļāk kabīnē un es sajutu, cik viņš ir spēcīgs, cik viegli viņš var mani kontrolēt. Viņš aizvēra durvis, ieslēdzot mūs abus kabīnē, kur gaiss ātri kļuva karsts un piesātināts ar juteklisku spriedzi.„Tev patīk, ka šoferi redz, kāda palaistule tu esi, vai ne?” Viņš ierūcās man ausī, spēcīgi piespiežot mani pie sevis un es sajutu, kā man pret gurnu noglaužas viņa loceklis – liels, resns, jau pamatīgi piebriedis. Es nespēju novērst domas no tā, cik pazemojoši būs pakļauties šim vecajam, brutālajam vīrietim.„Jā, man tas patīk,” es nočukstēju, jūtot, kā mani pārņem kauns, bet vienlaikus arī ārprātīgs uzbudinājums.„Tad tev patiks arī tas, kas tevi sagaida, mazā mauķele,” viņš skarbi noteica, satverot manu zodu un liekot man skatīties tieši viņam acīs. „Bet pirms tu izbaudīsi to, tev ir jāzina, kur ir tava vieta.”Viņš rupji piespieda mani nokrist ceļos kabīnes šaurajā telpā, stingri satvēra aiz matiem un ar brīvo roku lēnām atpogāja bikšu rāvējslēdzēju. Mans pulss dauzījās kā traks, kad viņš ar valdonīgu skatienu lika man atvērt muti...Manas lūpas instinktīvi atvērās, pakļāvīgi gaidot viņa milzīgo, piebriedušo locekli, kas lēnām izspiedās no bikšu atvēruma.„Skaties uz mani, netīrā mauķele,” viņš skarbi pavēlēja, satverot manu seju rupji aiz zoda un piespiežot mani pacelt acis uz viņu. „Es gribu redzēt, kāda izvirtusi prostitūta tu esi. Tu taču gribi, lai visi zina, ka esi tikai lēta, netīra, izsalkusi kuce, vai ne?”„Jā,” es pakļāvīgi čukstēju, sajūtot karstu vilni, kas man pārskrēja pāri ķermenim no šīs atzīšanās. „Es gribu būt izvirtusi, netīra kuce...”Viņš smagi iesita man pa vaigu – pļauka bija asa, negaidīta, pazemojoša, bet tā lika manai ādai kvēlot no uzbudinājuma. Viņš skatījās man sejā, vērodams manas acis, kas piepildījās ar asarām – nevis no sāpēm, bet no ārprātīgās iekāres un pazemojuma sajūtas.„Tu vari labāk, mauka. Pasaki to skaļāk,” viņš pavēlēja, velkot manu galvu atpakaļ aiz matiem, līdz sāpes sajaucās ar vēlmi viņam pakļauties.„Es vēlos būt tava netīrā, izvirtusī kuce, tava prostitūta,” es čukstēju skaļāk, jūtot, kā mana seja nosarkst no kauna un vēlmes, kas vienlaikus pārņēma visu ķermeni.Viņš pašapmierināti pasmaidīja, apmierināts ar manu pazemojošo atzīšanos un tad ieslidināja locekļa galviņu man mutē, neļaujot man izvairīties vai atkāpties. Es gandrīz aizrijos, sajūtot tā lielumu, bet pakļāvīgi pieņēmu šo iebrukumu, ļaujot viņam izmantot manu muti tik rupji, cik viņš vēlējās.„Laba kuce,” viņš rūca, skatīdamies uz mani, ar brīvo roku vēlreiz iepļaukājot man pa vaigu, vieglāk, bet pietiekami asi, lai atgādinātu par manu pazemojošo lomu. „Tev patīk būt šādai, vai ne? Tu taču sapņo, ka vīrieši tevi izmantos kā lētu prostitūtu?”Es nespēju neko atbildēt, mana mute bija pilna ar viņa locekli, bet mana pakļāvīgā skatiena pietika kā apliecinājuma. Viņš sāka lēni, bet ritmiski kustināt gurnus, pakāpeniski arvien dziļāk iegrūžot savu masīvo locekli manā mutē, liekot man pierast pie šīs pazemojošās pakļautības.Viņš sāka kustēties arvien ātrāk, brutālāk, satvēris mani aiz galvas abām rokām. Mana kakla muskuļi saspringa, mēģinot pielāgoties, kad viņš spiedās arvien dziļāk. Man acīs sariesās asaras, siekalas jau tecēja pa zodu, bet es paliku savā vietā – ceļos, pakļāvusies, ļaujoties viņa nežēlībai.„Tu neesi nekas cits kā caurums, kuru jādrāž,” viņš ieņurdēja, viņa balss kļuva raupja un nikna. „Tu gribi būt sissy kuce? Tad esi. Es tevi padarīšu par īstu padauzu, par sūkātāju, kāda tu vienmēr esi gribējusi būt.”Viņš satvēra mani aiz matiem vēl stingrāk un pēkšņi ietriecās manā mutē pilnībā. Es aizrijos, nespēdama paelpot, viņa loceklis pilnībā piepildīja manu muti un rīkli. Tā bija nežēlīga, pilnīga pazemošana. Viņš neapstājās. Nepažēloja. Tikai brutāli lietoja.„Sūkā kā īsta kuce,” viņš spļāva man virsū, tieši sejā, siekalas sajaucās ar manējām, ar viņa sviedriem un tas lika manai galvai griezties. „Tev patīk, vai ne? Tev patīk būt lētai padauzai, uz kuras var slaucīt kājas?”Es nespēju parunāt, bet mana pakļautība bija viss, kas viņam vajadzīgs. Viņš turpināja drāzt manu muti, dziļi, nežēlīgi. Es biju pilnībā viņa rokās. Es jutu, kā viņa kustības kļūst ātrākas, spiediens pieaug.Un tad viņš ierēcās, dziļi iespiedās un sāka šļākt manā rīklē. Karsts, biezs spermas vilnis mani appludināja. Es smaku, bet viņš neļāva atkāpties – turēja cieši, līdz visa sperma bija manī. Viņš elsoja, piespiedis mani un tikai pēc brīža atlaidās.Es atkritu atpakaļ, mute atvērta, sejā spermas pēdas, asaras, siekalas. Es elsoju kā izdrāzta padauza. Un es jutos... laimīga. Piepildīta. Sagrauta.Viņš uz manis paskatījās kā uz lietu, ne cilvēku. „Tu tagad esi mana mauka. Saproti? Es tevi izjāšu kā īstu kuci. Šī bija tikai pirmā mācību stunda.”Es vēl smagi elsoju, joprojām biju ceļos, kad viņš izvilka lupatu no kabīnes stūra un rupji notrauca no manas sejas savu spermu.„Nekusties. Ar tevi vēl nepabeidzām, sūkātāj,” viņš nošņāca. „Man ir viens čoms, kurš jau sen gribēja pamēģināt tavas sugas pārstāvi, kuci kā tevi. Sissy padauzu.”Viņš izkāpa no kabīnes un aizvēra durvis, bet ne pilnībā. Pa durvju spraugu spiedās vēsais nakts gaiss un es dzirdēju viņu ārpusē runājam pa telefonu. Es biju izsmelta, bet sirdī dega sajūsma. Es zināju – mani izmantos vēl, un vēl. Un es biju gatava.Viņš atgriezās kabīnē ar aukstu tērauda skatienu. „Atceries, tu esi tikai mauka. Lieta. Un es taisos tevi padalīt ar savu čomu, labi, ka viņš tepat.” viņš noteica.Pēc īsa mirkļa durvis atvērās. Smagas čības klakšķēja pret metāla pakāpieniem. Kabīnē ierausās kāds vīrietis – vecāks, kalsnāks, ar iedegušu ādu un smagu skatienu. Viņš smagi ievilka elpu, ieraugot manu muti pusslapju no iepriekšējā akta.„Forši vecīt, ka atradi tādu dārgumu,” viņš ierūcās, apsēžoties blakus un sākot mani aplūkot kā preci tirgū. „Šitādu es jau sen vēlējos izmēģināt... sissy kuce, kas pati lūdz pēc pazemojuma.”Pirmais šoferis piespieda man savus pirkstus pie anālā caurumiņa, spēcīgi satvēra mani aiz gurna un es sajutu, kā viņa pirksti brutāli lauzās manā caurumiņā, pārbaudot, cik esmu „gatava”.„Viņa ir jau karsta, šitai kucei deg kā elles mutē. Ej viņai aiz muguras. Es viņu turēšu,” viņš noteica otram, kurš tūlīt izvilka savu daiktu – šaurāku, bet ne mazāk draudīgu. Es zināju, kas notiks. Es zināju un manas kājiņas sāka drebēt.„Lūdzu...” es nočukstēju, sēžot pilnībā pakļauta viņu iegribām.„Ko tu teici, kuce?” viņš pagrieza pret sevi manu galvu ar spēku.„Lūdzu... mani tur nekad. Esiet mazliet maigāki…, lūdzu….”Viņi abi iesmējās. „Pamaz vietas,” viens no viņiem nolamājās, satvēris mani aiz gurniem. „Bet mēs tevi tik un tā izdrāzīsim.”Viņi ķērās pie lietas. Viens aiz manis, otrs priekšā – sinhroni, brutāli, bez žēlastības saspieda mani starp sevi kā miesas starpliku starp dzelžiem. Es biju nebiju spējīga aizsargāties, mana mute atkal tika piepildīta ar locekli un tajā pašā laikā manu caurumiņu sāka izstiept ar nežēlīgu spēku.„Velna padauza, atslābinies!” otrs noņurkstēja, kad viņš brutāli spieda savu loceklī manī no aizmugures. Viņa daikts bija resnāks kā man gribētos, bet man nebija citas izvēles kā to ieņemt. Katra kustība lika kabīnei sašūpoties un no manām lūpām izlauzās aizžņaugti vaidieni, ko noslāpēja loceklis, kas nežēlīgi urbās manā rīklē.„Viņa saņems ko gribēja, vai ne?” pirmais nikni norēca, iesitot man ar plaukstu pa sēžamvietu. „Izvirtusī sissy padauza, domāja pakārdināt večus un aizlaisties?”Viņi kustējās kā plēsoņas – viens stūma no aizmugures, otrs vilka mani uz sevi no priekšas. Es biju starp viņiem, kā lēts kuces gabals, bez kontroles, bez cieņas – un tas mani uzbudināja līdz ārprātam. Viņu smagās elpas, sviedri, rupjie vārdi... Tas bija viss, par ko biju sapņojis.„Drāz viņu dziļāk. Ieej līdz olām. Es gribu redzēt, kā viņa dreb,” otrs norūca.Viņi to turpināja vēl kādu laiku– no manis izplūda tikai elsas. Tad abi apstājās un izvilka.„Izvelkam ārā šo padauzu,” viens no viņiem ierūcās un uzmeta man uz kakla siksnu, raujot mani ārā, nespējīgu pretoties. Viņi abi izvilka mani no kabīnes kā objektu – kā netīru, samīcītu lelli, kurai beidzot jāparāda, kam tā patiesībā domāta.Aiz vilcēja bija mežmalas josla ar diviem resniem kokiem. Viņi mani aizvilka uz turieni, siksnu piesēja pie viena no kokiem, es atkal biju uz ceļiem ar piepaceltu dibentiņu un paplestām kājām, kā dzīvnieks, kas nodots upurēšanai. Mana mute bija pavērta, seja jau klāta ar spermas pēdām un viss ķermenis drebošs.„Lūk, kuces īstā vieta,” viņš nomurmināja un pliķēja mani ar plaukstu pa sēžamvietu, kura jau bija iekrāsojusies sārta. Viņi atkal atsāka aktu, šoreiz pamainījušies vietām – viens iegrūda savu daiktu man mutē, otrs – dibentiņā. Viņi viens otru uzmundrinot, drāza mani kā rotaļlietu.Un tad es sadzirdēju soļus. Trīs. Trīs vīrieši nāca no stāvvietas puses, smagi soļi, apslāpēta smieklu dunoņa.„Ko jūs, veči, te esat atraduši?” kāds ieņurkstēja ar smēķi zobos. „Velns, tā nav pat īsta sieviete… bet paskatieties uz viņu. Skatās tā, it kā lūgtos, lai viņu padara par mauku.”„Viņa ir labāka par dažu labu mauku, kas par naudu strādā,” otrs iesmējās. „Paskaties uz viņas muti, kā tā grib sūkāt. Tā deg pēc vīrieša. Tā nav mute, tā ir peža bez kaunuma lūpām.”Viņi apstājās apkārt, skatoties, komentējot. Kā izsalkuši suņi pie uzveikta zvēra.„Vai šī ir laba no abiem galiem?” jautāja viens no jaunatnākušajiem.„Gribi nākamo raundu? Viņa vēl turās,” atbildēja pirmais šoferis, izvelkot savu locekli no manas mutes, atstājot to slīgt siekalās. „Es arī gribu šo mauku…” trešais tikai nomurmināja, atpogājot jostu, bet vēl neiejaucās. Viņi visi stāvēja apkārt, komentēja, novērtēja, kā jaunu mantu tirgū. „Paskaties, kā viņas caurums ir paplēties,” viens norādīja ar pirkstu, stāvot netālu. „Tas, laikam, grib vēl.”Viens no viņiem piegāja pie manis, pieliecies tuvu, iečukstēja man ausī: „Tu būsi mūsu visu padauza. Mēs tevi izmantosim, līdz tava maukas dvēsele izkritīs pa izstiepto pakaļas caurumu...”Viņi vairs negaidīja. Piegāja klāt – viens man priekšā, atplēšot muti ar plaukstām, otrs aiz manis, paplešot manas kājas vēl vairāk, trešais nostājās man blakus ar izvilktu siksnu rokās, virpinot to starp pirkstiem kā bende pirms soda.Un tad viņi atkal sāka. Manā mutē – dziļi un rupji, bez ceremonijām. Manā dibentiņā – ar spēku, brutāli, bez žēlastības.Trešais – ar siksnu. Viņš sita pa maniem stilbiem, muguru, sēžamvietu. Katrs trieciens lika man atvērt muti vēl platāk, mana balss izlauzās kā kvēlojošs kvēpiens starp diviem locekļiem. Mani brutāli izmantoja – viņi visi kustējās kā triecienāmuri.Siksna atstāja sarkanas strīpas, kuras dega, kā ugunī. Viņu elpas – alkohola, tabakas un sviedru pilnas – sajaucās gaisā, kamēr viņi mani pārklāja ar savu brutalitāti. Viņu rokas – sagrāba, spieda, plēsa mani, it kā gribētu iznīcināt, nevis izmantot. Un tomēr… es drebēju no ekstāzes.„Jūti, kā viņa jau trīc?” kāds norūca. „Viņa tūlīt beigs, sissy padauza beigs vienkārši no tā, ka viņu drāž!”Un es beidzu. Man nebija vajadzīgs pat pieskāriens savam loceklītim – tikai viņu vārdi, viņu rokas, viņu skatieni. Orgasma vilnis pārplūda man pāri, spēcīgāks par jebkuru iepriekš piedzīvoto. Es vaidēju pilnā rīklē, aizrāvu elpu, mana miesa trīcēja un locījās. Es biju viņu rotaļlieta. Viņu mauka. Un es to izdzīvoju ar svētlaimes grimasēm sejā.„Viņa beidza…” viens no viņiem nosmējās. „Padauza beidza, vienkārši būdama piesieta un drāzta.”„Mēs tikko pārtaisījām cilvēku par kuces caurumu. Tu zini, ka viņa grib vēl,” otrs noteica un siksna atkal skāra manu ādu. Kad vīrieši bija beiguši, viņi atkāpās un tad... es pamanīju, kā viens no viņiem notēmē ar locekli uz manu seju. Un pēc mirkļa tas sākās – silts, dzeltens šķidrums, kas trāpīja man tieši sejā, uz matiem, uz vaigiem. Viņš čurāja man virsū kā uz nekam nederīgu lupatu. „Pieņem to, sissy kuce. Šis ir tavs atalgojums,” viņš smējās, kamēr silta straume turpināja plūst pār manu seju, kaklu, krūtīm. Es jutu, kā tas ieplūst man mutē, kā deguns piepildās ar asu, smaku. Un tad otrs pievienojās. Un trešais. Viņi visi mani apčurāja.„Zini, kas tu esi – publiska tualete priekš vīriešiem,” viņi smējās. Es biju slapjš, netīrs, pazemots līdz pēdējam... bet jutos tik neizsakāmi pateicīgs.Viņi mani atraisīja. Āda bija sārtām svītrām klāta, locekļi nespēcīgi, ceļi sāpēja. Es biju samīdīts – iekšēji un ārēji. Viņi mani nolika uz ceļiem pie sava auto, kā pamestu maisu. Neviens vairs neko neteica. Tikai smagi iekāpa atpakaļ savās kabīnēs.Viens vēl pirms durvju aizvēršanas paskatījās uz mani un nicīgi noteica: „Esi pateicīga, kuce. Tu šovakar beidzot kļuvi par to, kas esi... mauka.”Durvis aizcirtās. Un es paliku tur – apčurāta, izdrāzta, nopērta... bet laimīga. Es beidzot biju tāda, kāda vienmēr sapņoju būt.Manas rokas vēl trīcēja, kad es atgriezos mājās. Apģērbs slapjš, saplosīts, āda – ar sārtām svītrām no siksnām, seja izsmērēta – ar spermu, siekalām, bet tā mirdzēja... No manas būtības. No tā, kas es tagad biju kļuvusi – izdrāzta kuce.Durvis uz kāpņu telpu aizvērās aiz manis un viss šķita kluss. Es cerēju, ka spēšu nepamanīts tikt līdz savam dzīvoklim, bet, protams – tāda veiksme nav domāta tādiem kā es.Es jau grasījos ielikt atslēgu slēdzenē, kad izdzirdēju soļus. No kreisās puses, no augšējā stāva. Kaimiņš.Juris. Ap piecdesmit. Viņš apstājās uz kāpnēm. Sastinga.„Ko... kas pie velna ar tevi noticis?” viņa balss bija zemāka nekā parasti. Ne nicīga, bet... ieinteresēta.Es apstājos. Saspiedu lūpas kopā. Mēģināju noslēpt seju ar plaukstu, bet tas tikai izcēla netīrību – mani pirksti vēl trīcēja, manas kājas bija redzami slapjas no iekšpuses līdz pat augstpapēžu kurpēm, skatiens peldēja.„Es... es tikai paslīdēju,” es izdvesu vārgi, balss pārplīsa kā papīrs.Juris tikai uzmanīgi uz mani skatījās. Viņa acis slīdēja pār manām krūtīm, saplosīto apģērbu.„Tu smirdi pēc... pēc vīriešiem,” viņš ierunājās. Viņa balss bija zemāka. Zobos turētais dusmu tonis šoreiz skanēja citādāk – kā iekāre, kas cīnās ar riebumu. Vai varbūt iekāre, kas tieši no tā barojas.„Tu esi krossdressers, padauza, vai ne? Man jau tā likās.” viņš čukstēja. „Es redzu... redzu, ka tu esi bijusi izmantota.”Viņš nokāpa lejup vēl vienu pakāpienu, tagad bija tieši man pretī, tikai pusotra metra attālumā. Mūsu skatieni sastapās. Viņš nesmaidīja. Bet viņa biksēs kaut kas sāka kustēties.„Ko tu darīsi, sissy?” viņš noteica klusāk. „Paskaidrosi? Vai nometīsies ceļos... vēlreiz?”Viņš pienāca man tik tuvu, ka sajutu viņa elpu uz savas sejas. Alkohola rūgtums, niknums. Viņš nesacīja vairs neko. Tikai satvēra mani aiz zoda, spēcīgi, paceļot galvu uz augšu.„Es zināju, ka zem tavas fasādes slēpjas izdrāžams caurums,” viņš saspieda man žokli tik stipri, ka es ievaidējos. „Un tagad tu esi te. Netīra, slapja, kā izdrāzta mauka!”Viņš pagrūda mani pret dzīvokļa durvīm ar tādu spēku, ka es atsitos ar muguru un gandrīz nokritu. Viņa rokas bija uz manām krūtīm – saplēsa topu, norāva nost atlikušo audumu, līdz krūštura ieliktņi izbira pa grīdu.„Tu domā, ka tu vari klīst šādi apkārt izdrāzta un es tevi palaidīšu garām? Es zinu, kas tu esi. Un zinu, kas tev vajadzīgs.”Viņš apgrieza mani ar spēku, iegrūda mani ar seju durvīs. Es mēģināju kaut ko pateikt, bet viņš piespieda mani ciešāk, elpu pūšot tieši man ausī.„Klusē, padauza. Nerunā. Tu esi tikai sūda mauka. Sissy, kuru drāž, kad vajag.”Viņš ātri atpogāja savas bikses un es sajutu, kā viņa loceklis – jau piebriedis – tiek stingri piespiests pie mana sāpošā, vēl nesen brutāli izmantotā caurumiņa. Viņš negaidīja. Viņš ielauzās manī iekšā ar vienu, rupju, nežēlīgu grūdienu. Es ievaidējos, mani vaidi atsitās kāpņu telpas akustikā.„Tu esi jau izdrāzta, bet ne salauzta. Es parādīšu, kā salauž padauzas,” viņš norūca, kustoties brutāli, raujot mani pie sevis ar katru sitienu. Viņa plauksta satvēra manus matus, raujot galvu atpakaļ.„Cik vīriešu jau šonakt esi apkalpojusi, kuce? Cik vēl vajag, lai tu sabruktu pavisam?”Es vairs neskaitīju. Es vairs neko nerēķināju. Tikai padevos. Es biju pret durvīm, izdrāzta, bezpalīdzīga un man tas patika. Katrs viņa trieciens bija agresīvs. Viņš neapstājās, kamēr nebeidza, piepildot mani ar vēl vienu karstu, dziļu iekšēju vilni. Viņš izlādējās pilnībā, izvilka sevi no manis, nospļāvās un aizgāja. Kāpņu telpā paliku es – salauzts, izmantots, bet apmierināts. Laimīgs. 2179 0 1 month ago
- Zīmogs uz pieres - nākamais līmenis. Autora piezīme - pilnīgai sapratnei vispirms izlasiet pirmo daļu. *** Pēc divām dienām. Esmu komandējumā, citā pilsētā. Viss likās tik rutīniski: neliels seminārs, kur neko īsti nesaka, tikai izrunā iepriekš zināmo, dažas tikšanās ar kolēģiem no reģiona, vārītas kafijas smarža zālē. Visi man apkārt uzvedās kā vienmēr — laipni, lietišķi, mierīgi. Neviens nezināja, ka zem manas jostasvietas — vēl joprojām brīžiem savilkās siltums no aizvakardienas plug vibrācijām. Neviens nezināja, kāds uzraksts tikai pirms dažām dienām bija uz manas pieres. ПЕТУХ.Man bija uzvalks, pulkstenis, glīti sasukāti mati — viss, kas liecina par kārtīgu vīrieti. Un tas padarīja to visu vēl perversāku. Jo viņi runāja ar Paulu. Bet viņa tur nebija. Viņš bija prom. Viņa — Palia — slēpās zem drēbēm, zem maskas, zem vārdiem, kas skanēja pārāk pārliecināti, lai būtu patiesi.Atgriezos viesnīcā. Viesnīcas istaba bija silta. Pēc dušas — klusums. Pa gultu izklāti dokumenti, bet es uz tiem nespēju koncentrēties. Laiks vilkās. Televizors dūca fonā, bet skaņa bija kā no citas pasaules. Es sēdēju gultā, halātā, vēl slapjām kājām un man palika garlaicīgi. Ne tā garlaicība, kas aicina gulēt. Bet tāda, kas grauž. Tā, kas čukst: “Tu vēl neko neesi piedzīvojusi. Tu vēl esi tikai uz sliekšņa.”Sakārtoju dokumentus, saliku somā. Jau pēc īsa mirkļa, anālais plugs patīkami dūca manī. Tad es paņēmu savu portatīvo datoru. Pirksti automātiski sāka meklēt. Vispirms — nevainīgi: “bdsm sissy blogs”, tad “public humiliation sissy stories”. Tad “forced obedience anonymous meetup”. Es sajutu, kā no iekšienes aug nepacietība. Man bija vajadzība. Nevis vienkārša vēlme. Vajadzība tikt pazemotai. Vēlreiz. Vēl rupjāk. Vēl perversāk. Un tad tas atgriezās. OnTheKnees.Es ielogojos savā kontā. Vēstulēs — klusums. Bet tas bija tikai sākums. Es atvēru sludinājumus. Meklēju kategoriju “BDSM.” Šie burti skanēja kā lūgšana manā galvā. Es pārslēdzu meklēšanu uz šo pilsētu. Šo reģionu. Sirds jau sāka sisties ātrāk. Un pirksti… tie slīdēja pa taustiņiem ne kā vīrietim. Bet kā kucei, kas meklē pavēli. Kā sūkātājai, kas grib tikai vienu: lai kāds viņu izmanto kā netīru lupatu. Un es biju ta gatava. Es jutu to vibrējam manā dupš-pežukā. Kā pulsējošu čukstu sevī. “Atdodies. Atkailinies. Lūdzies. Dari to.” Pirksti jau sāka pagurt. Daudzi sludinājumi šķita tukši — kā aktieru rotaļas, kas pārāk ilgi atkārto vienu un to pašu tekstu. “Meklēju padevīgo,” “vēlos sadzirdēt tavu čukstu,” “esi mana lēdija” — neviens neskanēja kā pavēle, tikai teātris.Līdz... līdz kāds sludinājums man burtiski aizsita elpu. Sludinājums nebija kliedzošs. Tikai teksts, dīvains. Gandrīz kā dzejolis bez poētikas. Es sāku lasīt. Vārdu pa vārdam. Elpa kļuva saraustītāka.***Nemeklēju sarunas. Meklēju darbību. Man vajadzīga būtne — nevis persona — kura ne tikai pieņem pazemojumu, bet alkst tikt filmēta tajā brīdī, kad viņa kļūs par neko. Tiks veikta pilna procesa filmēšana personīgajam arhīvam. Bez maskām, bez scenārijiem. Meklēju tādu, kura ir gatava gulēt klusa, kaila, ar atvērtu muti, kamēr mana urīna strūkla tevi pārvērš par neko. Tā nav spēle. Tā ir reāla dokumentācija tam, kā tu kļūsti par trauku. Par lietu. Tava seja būs redzama. Tava mute — atvērta. Tava personība — izdzēsta. Es neprasu skaistumu. Es neprasu ideālu ķermeni. Es prasu pakļāvību. Ja uzskati sevi par derīgu — atbildi ar šādu struktūru: Tavs vecums, ķermeņa apraksts. Tava pieredze. Tava gatavība tikt filmētai. Tavas robežas — ja tādas ir. Tavs īsais lūgums — kāpēc tieši tu esi pelnījusi būt apčurāta kameras priekšā. Atbildes bez visām piecām daļām netiek izskatītas. Ja tevi tas biedē – ignorē. Ja tevi tas padara slapju – raksti.***Es sastingu. Acis vēl fiksēja tekstu, bet ķermenis jau reaģēja. Mana elpa — saraustīta. Manā kājstarpē — pulsācija. Un kaut kur vēderā — pilnīgs sabrukums. Tas bija tas, ko es meklēju. Nevis komplimenti. Nevis apskāvieni. Bet urīns mutē kā akcepts manai pārbūvei par neko, par trauku. Es pārlasu sludinājumu atkal un atkal. Manas rokas svīst. Mans prāts — pretojās. Bet dziļi, zem visām šaubām, es gribu, lai tas notiek. Un tāpēc rakstu. Nevis droši. Bet kā kuce, kas vēl šaubās, bet vairs neturas pretī.***Sveiki.Es… nezinu, vai esmu īstais. Esmu vīrietis, bet dziļi manī mājo sievietes daba. Tā pamodās, kad izlasīju jūsu sludinājumu. Es jūtu, kā manā kaklā iestrēgst elpa katru reizi, kad iedomājos par to, kas varētu notikt. Man ir bail. Bet man tas ļoti uzbudina un uzrunā. Un tieši šī pretruna liek man rakstīt.1. Man ir 43. Vidējas miesasbūves, neesmu muskuļots. Kājstarpe gludi skūta. Mazliet ir vēderiņš. Krūtis nav lielas, bet korsete tās imitē. Seja — maigāka, nekā pienāktos vīrietim. Daži teikuši, ka izskatās “neizteiksmīga”. Varbūt tā arī ir — sejā nav spēka. Tikai vēlme.2. Esmu bijis situācijā, kur mani pazemoja orāli, spļāva sejā. Bet vēl nekad — nav bijusi pieredze ar zelta lietu. Neesmu filmēts vai fotografēts. Bet doma par to… tā mani uzbudina. Es tagad fantazēju, kā es guļu uz grīdas un kāds smejas un čurā man virsū, es to mēģinu dzert un tad man spļauj virsū.3. Man ir bail. Bet es varu. Es zinu, ka būšu satriekts, kad redzēšu sevi kaut kur ierakstā, bet tieši tas mani uzrunā. Tā vairs nebūs rotaļa. Tas būs… pierādījums, ka es vairs neesmu “Pauls”. Ka esmu kļuvis par to, kuru izmanto. Esmu gatavs neslēpt savu seju. Ja man pavēlēs, es tikai atvēršu muti.4. Esmu pret vardarbību. Es neesmu trenēts sāpēm. Bet gatavs eksperimentiem, ja vajadzēs gulēt mierīgi, klusēt un ļaut sevi apčurāt — es esmu gatavs. Esmu gatavs arī kaut kam vairāk, ja tādas būs jūsu vēlmes. Man ir iekšēja vēlme būt… pazemotam un izmantotam. 5. Kāpēc es: Jo man nav vērtības, kā vīrietim. Un, es domāju, tieši tas padara mani ideālu. Es tikai lūdzu iespēju pierādīt, ka mana mute nav domāta runāšanai. Es nevēlos cienīgu baudu. Es vēlos būt atkritumu trauks, ko jūs filmēsiet, kad dzēsīsiet manī vīrieša paliekas. Es sevi saucu par Paliu. Ja tas nav pietiekami… es sapratīšu. Bet, ja es vēl varu cerēt — pavēliet un es klusi atdošos kamerai un jums.***Viņa atbilde:Teikšu godīgi — sākotnēji nemeklēju vīrieti. Šķita, ka tikai sieviete var būt gana pakļāvīga, lai gribētu šādu attieksmi. Tava atbilde bija ļoti centīga. Tu spēlējies? Vai tiešām gribi, lai tavā mutē un uz sejas tek urīna straume, kamēr kamera fiksē katru tava pazemojuma mirkli? Vai tu spēsi? Pierādi. Ieraksti šo ziņu: “Es esmu kuce. Es lūdzu, lai kāds mani apčurā. Es vēlos būt trauks. Mana mute nav mana, tā ir jūsu. Es esmu sūds, kas grib tikt pildīts un pazemots.” Ierunā pārliecinoši. Pēc tam — atsūti audio. Tikai tad es sapratīšu, ka tu esi tam gatavs.***Es sēdēju mēms. Sirds dauzījās. Elpa mazliet aizrāvusies. Ierunāt? Un nosūtīt? Šī vairs nebija spēle. Tas bija tests. Mana mute — sausa. Bet uzbudinājums milzīgs. Rakstu atbildi: “Es to izdarīšu. Dod man desmit minūtes. Lūdzu, dod man iespēju. Es pierādīšu, ka mana mute ir domāta tikai vienam.” Paņemu telefonu. Ieraksts sākas. Mana balss ir klusa, trīcoša: "Es esmu kuce. Es lūdzu, lai kāds mani apčurā. Es vēlos būt trauks. Mana mute nav mana, tā ir jūsu. Es esmu sūds, kas grib tikt pildīts un pazemots." Es apturu ierakstu. Nosūtu viņam audio. Un vēl pievienoju tekstu: Es to ļoti vēlos, Ja tu mani atšūsi, es to sapratīšu. Bet ja tu pieņemsi — es pateikšos, nevis ar vārdiem, bet ar atvērtu muti.***Viņa atbildes ziņa pienāk 01:07.Nav nekādu lieku vārdu. Nekāda ievada. Tikai adrese, laiks un instrukcija."Tev dota iespēja sevi pierādīt. Šonakt. Bez jautājumiem. Ja nokavēsi – es tevi bloķēšu. Adrese: Viesnīca “Silva”, Pilsētas iela 14, 2. stāvs, 212. numurs. Ierodies: precīzi 01:40. Tev jābūt kailam, pa virsu vari uzmest kādu halātu. Rokās – tikai tavs telefons. Nekā cita. Ienāc. Durvis būs atvērtas. Tūlīt pēc ienākšanas – nometies ceļos. Neko nesaki. Tu paliksi tieši tā. Uz grīdas. 10 minūtes. Bez kustībām. Ja izturēsi – iespējams, tu būsi man derīgs. Ja ne – tu būsi tikai vēl viens izgāzies sūds."***Kad es izlasīju šo adresi, mani pārņēma auksts trieciens. Viesnīca “Silva”. Pilsētas iela 14. Esmu tajā pašā viesnīcā, manas istabas numurs 207. Mans kakls ir izkaltis. 212. Tik tuvu. Piecas durvis no manis. Viņš nezin, ka es esmu šeit. Esmu halātā. Apakšā – kails. Rokā – tikai telefons. Es pārbaudu akumulatoru. 84%. Pietiks. 01:38. Es pieceļos. Vēl viens skatiens spogulī. Paula – vairs nav. Tikai trīcoša Palia – viņa iet. Koridorā nav neviena. Soļi skan kā nodevība. Kā čuksts, ko nekad vairs nevar atsaukt. 01:39. Es stāvu viņa durvju priekšā. 212. Durvis –aicinošas. Viss kluss. Es ieeju. Istabā — siltums. Ne jau no temperatūras, bet no viņa klātbūtnes. Gaiss smaržo pēc vīrieša, pēc kaut kā neizbēgama. Viņš sēž krēslā istabas dziļumā. Netuvojas. Viņš vēro. Un es… klūpu ceļos. Bez skaņas. Bez vārdiem. Halāts paveras nedaudz vaļā. Manas rokas dreb un es tās piespiežu uz augšstilbiem. Es noliecu galvu. Skatiens – uz grīdu. Elpa seklāka. Mute... lēnām paveras.Pirmā minūte — klusums. Viņš mierīgi sēž. Tikai elpo. Smagi. It kā būtu pieradis pie tā, ka sievietes un kucītes vienkārši ierodas pie viņa kā ziedojumi. Viņam ir kādi 60. Varbūt vairāk. Liels. Masīvs. Kupls vēders stiepjas pāri T-krekla apakšmalai. Kājas plati, izplestas. Viņa augšstilbi masīvi. Torss — klāts ar sirmiem matiņiem, kas lien ārā pa T-krekla kakla izgriezumu. Viņa seja — stūraini vaigu kauli, bieza āda. Acis... pavisam mierīgas. It kā nekas no tā, kas notiek, nebūtu neparasts. Viņš neliekas pārsteigts. Viņš neliekas uzbudināts. Viņš izskatās — pēc reāla dominanta. Pēc saimnieka. Pēc tā, kurš ir pieradis, ka kucītes ienāk un nometas viņa priekšā ar muti vaļā.Trešā minūte. Mana mute jau kļūst sausa. Bet es turpinu turēt to atvērtu. Manas lūpas sāk drebēt. Es iekšēji sev zvēru: "Es to izdarīžu!" Viņš beidzot pieceļas. Lēni, smagi soļi. Viņš pienāk. Es vēl nepaceļu acis augšup. Tikai ar acu kaktiņu redzu viņa kājas — lielas, masīvas. Viņš apstājas manā priekšā. Tik tuvu, ka es sajūtu viņa ķermeņa smaržu — ne pēc smaržām, bet īstu vīrieša smaržu. Kā dominantam, kas mani ļoti piesaista. Viņa roka pastiepjas. Viņš paņem manu telefonu. Neko nesaka. Tad — stingra balss. Pirmie vārdi: “Atbloķē.” Es nekavējos. Mana roka paceļas. Dreb. Es uzlieku pirkstu uz ekrāna un ievadu kodu. Telefons atbloķēts. Viņš tajā kaut ko skatās. Ritina. Pāris sekundes. Tad viņš atkal runā: “Tu tagad esi manā varā saproti, vai ne?” Es apstiprinoši pakratu galvu. “Labs kuces žests. Klusa. Pieejama. Bez noslēpumiem.”Viņš atgriežas atpakaļ savā vietā. Telefons joprojām viņa rokā. Viņš to neatdod. Viņš skatās uz mani un viņa skatiens vairs nav tikai vērtējošs. Tas ir apstiprinošs. Tāds, kas saka — “Tu neesi vīrietis. Bet uz pareizā pārmaiņu ceļa.”Minūtes velkas. Astotā. Manas rokas sāk trīcēt. Ceļi — sāpēt. Bet es nedrīkstu kustēties. Es esmu viņa varā. Devītā. Viņš pasniedzas, paņem kaut ko no galda — glāzi. Ūdens. Viņš dzer. Lēni. Skatoties manī. Desmitā. Viņš pieceļas. Pienāk pie manis. Viņa seja pavisam neizteiksmīga. Tā ir kā verdikts. Kā skats, kas pasludina sodu. Viņš paņem savu somu un izvelk video kameru, statīvu un plēvi, ko noklāj uz grīdas. Kameru uzstāda uz statīva. Lēnām. Bez vārdiem. Tā, it kā būtu darījis to jau tūkstoš reižu."Tagad — novelc to lupatu." Es paklausīgi pieceļos. Manas rokas sažņaudzas pie halāta malas. Un es to novelku. Lēni. Halāts nokrīt pie kājām. Es stāvu pliks. Manas krūtis kustas ar katru satraukto ieelpu. Dzimumloceklis — mīksts, karājas kā lupata. Viņš ieslēdz un pavērš kameru pret mani. "Pagriezies. Lēnām. Nekaunies no objektīva." Es pagriežos. Viņš vēro. Kamera vēro. Es zinu — kāds to skatīsies. "Noliecies ar caurumu pret kameru. Paplēt dirsu." Es noliecos uz priekšu, izliecu gurnus. Manas rokas ieķeras dibentiņa vaigos un paver. Mans caurumiņš, kaunums, mans vājums — viss ir atklāts. Pliks. Bez pretestības. Viņš apsēžas. Kamera filmē. Sarkanais punkts deg kā kauna uguns.“Un tagad... sēdies tur uz plēves. Skaties kamerā. Atbildi. Skaidri. Ja tu melosi – es to sajutīšu. Atceries – tu esi tikai lupata.” Es nometos sēdus uz grīdas. Kājas pavērtas. Rokas — uz augšstilbiem. Skatiens — kamerai tieši acīs.“Kāds ir tavs īstais vārds?”Es noriju siekalas. Vārds nāk lēni. “Rolands.”Viņš pielec kājās. Pļauka. Spēcīga. Galva pagriežas uz sāniem. Acīs asaras.“Nemelo! Tagad vēlreiz. Kāds ir tavs īstais vārds?”“Mans vārds ir… Pauls. Es esmu Pauls Auniņš.”“Tā jau ir lieta. Turpinām. Vai esi precējies?”“Jā…”“Kā sievu sauc?”“Jana… Mana sieva ir Jana…”“Viņa zin, ka esi šeit?”“Nē… Viņa neko nezina… par mani!”“Kur tu dzīvo, Paul?”“Aizkrauklē… Burku ielā…”“Kur tu esi apmeties šajā pilsētā?”“Šajā viesnīcā. Numurs. 207.”“Tavs telefona numurs?”“Divi – astoņi – divi – septiņi – divi – viens – deviņi – pieci.”“Tavs epasts?”“unspokenneed2025 et gmail punkts com”“Tagad tas būs zināms visiem, kuri vēlēsies, lai tevi atrastu. Kā tu sauc sevi pats, kad neesi Pauls?”“Es esmu… Palia. Mana perversā puse… mana sievišķā daļa. Palia — nav vairs vīrietis.”“Ko tu dari šeit? Kādēļ atnāci?”“Es vēlos tikt apčurāts. Es nācu, lai pierādītu, ka es esmu tikai mute, caurums, nekas. Ka es esmu jūsu, lai mani pazemotu.”“Vai kāds paziņa zina, kas tu esi patiesībā?”“Nē. Neviens. Visi domā, ka es esmu stiprs. Ka man ir laba karjera. Ka man ir laba ģimene.”“Bet tu esi tikai kuce ar caurumu, kuru var piepildīt. Vai tu esi gatavs, lai par tevi uzzina citi dominanti?”“Es nezinu… Bet… jā. Ja tas pierāda, cik zemu esmu kritis… Es esmu gatavs. Es gribu… lai kāds ierauga manu patieso būtību. Un saprot, kāds es esmu.”Viņš pieceļas. Kamera joprojām ieraksta. Viņš pienāk pie manis. Noliecas. Un saka: “Tagad kamera ir fiksējusi tavu būtību. Drīz redzēsim, uz ko esi spējīga, Palia!” Viņš rupji smejas. Nenovēršot acis no manis. Viņa rokas saņem krekla malu. Viņš novelk to pār galvu un paliek kails no jostas uz augšu. Viņa ķermenis — atbilstošs vecumam. Liels vēders, liela, kupla krūšu līnija, spalvains. Viņa āda nav ideāla. Tā nav skaista. Bet tieši tas to padara par īstu. Viņš novelk bikses. Lēni. Un tad es ieraugu viņa mantību. Loceklis nav garš. Bet tas ir resns. Nepiedodami, draudīgi resns. Gaļīgs. Zem tā – smagi karājas sēklinieki. Lieli, grumbaini. Un pilni. “Skaties kamerā. Tā būs laba izrāde. Tā būs tava pāriešana pāri robežai.” Viņš pienāk tuvāk. Es vēl joprojām sēžu — plika, kājas pavērtas, mute vēl sastingusi pēc jautājumiem. “Atver muti plašāk. Sāksim.” Mana mute atveras platāk. Nav vairs nožēlas, nav vairs goda. Tikai gaidīšana.Viņš pieiet vēl tuvāk. Viņš neprasa neko. Viņš uzliek savu resno locekli man uz vaiga. Tā masa… tā nespēj palikt nemanāma. Tā spiežas manī. “Tu neesi vairs vīrietis, bet arī ne sieviete. Tu esi objekts. Mana jaunā zvaigzne.” Viņš iegrūž locekļa galviņu man mutē. Lēni. Es nevaru ieelpot. Viņa loceklis nav dziļi, bet tas aizpilda visu. Manas lūpas izplešas. Es nejauši iestenos. “Klusē, kuce. Tu esi mīzalu trauks.” Viņš neatkāpjas. Viņa gurni piespiežas man pie sejas. Es klusi stenu un sūkāju. Nav izvēles. Viņa svars spiež manu galvu. Kamera vēro. Un mana būtība pazūd.Viņš izvelk savu locekli no manas mutes ar plukšķi. Es mēģinu atgūt elpu. Kakls karsts, mute slapja, pazemojuma sula rit pa zodu uz leju. Viņš nostājas man blakus. “Tagad rāpo. Apkārt man, grozot pakaļu. Lēni. Kā kuce. Lai kamera redz.” Es noliecos uz visām četrām. Locītavas trīc. Plēve zem manām plaukstām auksta, bet iekšā es degu. Es rāpoju. Lēni. Vienu apli. Viņš seko ar skatienu. Kamera fiksē manu kailumu, dibenu, pakļautību. “Apstājies. Skaties uz mani. Kā izsalkusi padauza.” Es paceļu galvu. Acis mitras. Lūpas paplēstas. Skatiens — tukšs, bet pilns ar slāpēm. Viņš pakrata locekli. Vēlreiz pieliek to pie manām lūpām. “Laizi. Sagatavo!!!” Mana mēle pieplok pie tā. Es laizu. Tas mazliet raupjš, silts, resns un tas uzbudina mani līdz sāpēm. “Skaties kamerā, kamēr laizi.” Es to daru. Viņš noliecas, ieķeras man matos, paceļ manu galvu. Viņa seja — nopietna. “Tagad... mēs beidzam runāt. Laiks ir pienācis.”Viņš atkāpjas dažus soļus. Kamera fokusē. Viņš paceļ savu locekli. Tas ir smags, puspiebriedis. Viņš vēl klusē. Bet es saprotu. Es noguļos uz muguras. Kājas — plati atvērtas. Galva nedaudz pacelta. Mute — paveras vaļā. Plaši. Lēni. Bez steigas. Viņš pieiet. Stāv virs manis. Spalvainais vēders manā redzes laukā. Viņa loceklis tieši virs manas sejas. Un tad — pirmais piliens. Karsts. Dzeltenīgs. Viņš pārtrauc klusumu nevis ar vārdiem, bet ar straumi. Urīns līst manā mutē. Uz sejas, uz ķermeņa. Es neko nesaku. Es nesaraujos. Es nebaidos. Es vienkārši turu muti vaļā. Mazliet noriju. Tas sāk tecēt pāri lūpām. Pāri vaigiem. Viņš mērķē. Viņš izbauda. Viņš apzīmē. Mana seja pārvēršas slapjā peļķē. “Nerij visu. Es gribu, lai var redzēt, kā tu peldi urīnā.” Urīns piepilda man muti. Silts. Pretīgi apreibinošs. Mana mēle peldās tajā. Viņš turpina. Viņa seja – baudas pilna. Viņš skatās kamerā. Rupji smejas. Kad karstā straume beidzas, viņš pabaksta man pa vaigu ar kāju. “Tagad izdzer visu, kuce!” Es to izdaru. Tik pazemojoši, tik uzbudinoši. Viņš pagriežas, aiziet. Paliek tikai kamera. Tikai es. Tikai urīns, kas manī joprojām dzīvs.Es vēl guļu uz muguras. Seja — mitra no urīna, lūpas lipīgas, mute vēl joprojām atvērta, kā objekts, kas gaida nākamo porciju. Acis – sažņaugtas, bet dzirde… modra. Viņš dodas pie galda. Paņem dvieli – ne priekš manis, bet sev. Noslauka rokas. Nesteidzoties. Tad viņš paņem savu telefonu un kādam zvana.Zvans nav nejaušība. Viņš to neslēpj. Viņš vēlas, lai es dzirdu. Viņš vēlas, lai kamera dzird.“Sveiks!” viņa balss bravurīga.“Jā, jā ir, klausies, es atradu kaut ko dīvainu šonakt.” Viņš iesmejas.“Ne sieviete šoreiz, bet kaut kāds pusvīrietis. Pilnīgi kails, mute vaļā, guļ uz grīdas kā piesmieta mauka.” Viņš paskatās uz mani. Es nekustos. Vēl joprojām mute atvērta. Viņa balss uzmundrinās.“Jā, jā, riktīgi paklausīgs, īsts dārgums. Precēts, pat numuru un epastu nosauca. Viņu sauc Pauls, bet sevi sauc Palia. Iedomājies? Tagad guļ šeit, viss manos mīzalos un acis lūdz vēl.” Smiekli otrā galā. Skaļi. Rupji. “Jā, varēsi pats paskatīties. Kameru uzliku. Viss ierakstīts. Viņš - var teikt viņa pat muti atvēra, pirms es ko teicu. Es pat nenolaidu viņu vēl pilnībā. Bet izskatās, ka viņa pati to lūdzas.” Manas ausis deg. Vēderā — tauriņi. Liels uzbudinājums. Mitrums. Apkaunojuma ekstāze.“Jūs varat nākt. Jā, tas pats numurs, ko tev sūtīju. 212. Es te būšu. Viņa arī. Neaiztikšu viņu līdz tam. Gaidu.” Viņš pieiet pie manis. Skatās no augšas. Saruna vēl turpinās.“Jā, viņas mute joprojām vaļā. Kā kucei, kura gaida gardumu. Viņu neinteresē orgasms. Viņa grib tikai pazemojumu. Un mēs viņai to dosim.” Pēdējie vārdi ieduras manī kā īlens. Mēs. Viņi. Saruna beidzas. Viņš noliek telefonu. Apsēžas atkal krēslā. Nesaka neko. Tikai skatās. Ilgi. Klusu.“Tu dzirdēji visu, kuce. Tu saprati, ka nebūsi tikai mana. Tu būsi mūsējā.”Viņš smejas, vēro mani. Pēc minūtēm piecpadsmit ierodas vēl divi viņa vecuma vīri — viens no viņiem novelk jaku. Tad otrs. Tad krekli. Viņi izģērbjas lēni, ar nekaunīgu mieru, kā veci vīri, kas nevienam neko vairs nepierāda. Viņu ķermeņi — vīrišķīgi. Spalvaini, mazliet apvītuši ar laiku. Neviens nav trenēts. Visi — dūšīgi, īsti, mežonīgi. Loceklis katram savādāks — karājas, šūpojas, bet visi resnāki nekā es gribētu. Viņi stāv trijatā, kails trīsstūris ap mani — vēro mani, izbauda.“Četrāpus, kuce. Parādi, kāda esi.” Es mainu pozīciju. Dibentiņš gaisā. Galva zemu. Matu šķipsnas karājas, mitras no urīna. Es trīcu. Bet neesmu nobijies. Viņi apsēžas. Viens paņem viskija pudeli no somas. Glāzes. Viens uzpilda glāzes. Visi paceļ.“Par mūsu kuci. Par mūsu pirmo šādu izdevību. Par šo lupatu, kas atnākusi šeit pati. Neizdevies vīrietis, kurš izlēmis būt par mūsu pežu.” Viņi iedzer. Ar baudu norij. Smiekli.“Zini, es esmu dzīvē daudz ko baudījis. Bet tādu vēl ne.”“Neizdevušos vīrieti — kas nolēmis kļūt par caurumu.”“Un skaties — viņš pats atnāca šeit, neviens viņu nedzina.”“Nu ko, es jau viņam mutē iebāzu. Uz sejas uzmīzu. Bet pakaļā? Kāds tādu ir pisis? Nē. Neviens. Un… te… te ir iespēja.”“Mēs varam trijatā. Vai pa vienam. Viņš ir īsta lupata.”“Zini ko… šī ir vienreizēja iespēja. Jā. Šis caurums nav dzimis, lai paliktu neaizpildīts.” Es dzirdu. Katru vārdu. Katru komentāru un tas mani uzbudina aizvien vairāk. Viens no viņiem pietupjas pie mana dibentiņa. Apskata.“Mazs caurums, bet mīksts. Gluds. Nevainības apliecinājums, bet smaržo pēc mīzaliem un alkst grēka.”“Derēs. Noteikti derēs. Jūs taču redzat, kā viņš saraujas? Viņš gaida — viņš grib.” Otrs nometas aiz manis uz ceļiem. Rokas uz maniem gurniem. Smagas. Rupjas.“Vai viņš gatavs?”“Ja nav — būs. Galvenais nesaplēst.”“Jā, viņš to grib. Viņš pats atnāca šeit. Viņš dzēra manas sulas. Viņa skats prasīja vēl.”“Un tagad viņš to saņems.” Viņi ir kaili, atbrīvoti, ar glāzēm rokās. Es četrāpus viņu priekšā — mēms apliecinājums viņu varai. Viens uzliek roku man uz galvas. Nekā maiga — tikai zīme, ka tagad piederu viņiem.“Kuce ir gatava,” viens saka.“Bet mēs neesam idioti,” piebilst otrs. “Ja gribam viņu izmantot... viņam jābūt tīram.” Viņi pasmejas. Ne rupji. Vienkārši, kā praktiski vīri, kas dalās idejās.“Paņem dvieli. Ej uz vannasistabu. Nomazgājies viss. Un izmazgā pakaļu. Kārtīgi un tad... uztaisi sev klizmu. Duša, šļūtene. Vairākas reizes. Nesteidzies. Tu taču zini, kā. Tu taču esi sev to taisījis pirms tam, vai ne?” Es pamāju. Pazemoti. Bet iekšēji lepna par to, ka mani viņi grib.“Un atceries,” trešais pievienojas, klusāk, ar stingru balsi, “Mēs zinām, kur tu dzīvo. Mēs zinām visu, ko pats izstāstīji. Tu pat nosauci savas sievas vārdu. Tavu numuru savā telefonā jau saglabāju kā ‘Kuci Paliu’. Tu neteiksi nevienam neko.” Es ieskatos viņa acīs. Tur nav draudu. Tikai konstatēts fakts. “Tu klusēsi. Jo tu zini, ka šis ir tavs sapnis. Bet sapņus neviens negrib redzēt feisbukā, vai ne?” Viņš pamāj durvju virzienā. “Mazgājies, kuce. Un kad būsi tīra… nāc atpakaļ uz ceļiem. Tagad mēs apspriedīsim, kurš sāks.”Durvis aiz manis klusām aizveras. Es stāvu. Pilnīgi kails. Spogulis man priekšā. Flīzes vēsas. Manas lūpas vēl ar urīna garšu. Seja — slapja. Bet ne tikai no viņiem. No manis. No iekšējā karstuma, kas neizdziest, pat kad esmu palicis viens. Es skatos uz sevi. Un tas vairs nav Pauls. Pauls stāvētu taisni. Pauls izliktos par vīrieti. Šeit… ir tikai Palia. Ar mitru zodu. Pavērtu muti. Un… manī ir iekšējs miers. Pieņemšana. Es atveru krānu. Silts ūdens tek pa manu ķermeni. Es aizskaloju pēdejo protestu. Es gatavoju sevi. Katrs ūdens vilnis ir kā vārds, ko sev saku: “Tu esi Palia. Tu pati esi izvēlējusies šo.”Es paveru kājas. Skatos atpakaļ. Jūtu sevi atveramies. Manā rokā — šļūtene. Es nekavējos. Es nevilcinos. Es attīru sevi priekš viņiem. Pati. Jo viņi ir pelnījuši tīru kuci. Es to atkārtoju vairākas reizes. Un tad es sadzirdu viņu sarunas. Vannasistabas durvis — plānas. Flīzes vada skaņu kā čukstus.“Tu redzēji viņas acis? Viņa lūdzās pat tad, kad neko neteica.”“Jā. Es nebiju domājis, ka kāds vēlas tikt pazemots ar prieku.”“Bet padomā — cik bieži dzīvē var izdrāzt kaut ko tādu? Nevīrieti. Kurš vēlas būt tikai mute. Tikai caurums.”“Un viņš pats iztīrās priekš mums. Pats to grib.”“Jā. Šī ir mūsu labākā nakts.” Es jūtu, kā trīcu. No gaidāmā. No tuvuma tam, ko reiz saucu par tabu. Bet tagad… pats to gribu.“Labi, kurš uzlauzīs šo mauku? Kurš būs pirmais?”“Lai Viktors sāk. Viņš viņu atrada. Tad mēs. Un tad… ja viņa vēl spēs… vēlreiz uz apli.”“Viņa to spēs, pat lūgsies.” Es paskatos spogulī. Acis — aizmiglotas. Un es saku sev klusu: “Tu to vēlis, Palia. Tu vēlies tikt piepildīta.”Es atveru vannasistabas durvis. Klusa spuldze iemirdzas virs manis, kad iznāku — mitra, tīra, silta no ūdens. Pa ceļam dvielis noslīd man no pleciem — es to nepamanu. Es neapzinos sevi kā kailu. Es esmu atvērta. Pieejama. Vēl tukša. Viņi jau ir apsēdušies aplī. Trīs silueti. Trīs balss tembri. Trīs locekļi, kuri iegūs mani šonakt. Uz galda — pudele. Glāzes. Smaidi. Pārliecība. Un kad es ienāku — klusums. Viņi vēro. Novērtē mani.“Lūk, viņš atgriezies,” saka viens. “Vai viņš jau ir viņa?”“Nē,” čukst otrs, “bet viņš kļūs.”Man... norāda ar pirkstu. Tikai žests. Es nokrītu uz ceļiem. Automātiski. Instinktīvi. Kā kuce, kura zina savu vietu. Mani ceļi iegrimst paklājā. Viņu kājas — plati. Locekļi — masīvi, vēl dusoši gaidās. Bet viņu skatieni — dzīvi. Viņi skatās viens uz otru, kā vīrieši, kas dalās baudījumā, kas vēl tikai tuvojas.“Sāc apkalpot ar muti. Vienu pēc otra. Mums jāiesildās.”Es pierāpoju pirmajam starp kājām. Galva noliecas. Elpa sekla. Bet ne no bailēm. No pilnības. No pazemības. Es pieskaros. Es saņemos. Es ieņemu viņu mutē. Un sākas riņķa deja. Kamēr apmierinu vienu, citi sev masē. Tad komanda - Nākamo. Tā tas turpinās. Man laika izjūta pazūd. Visi trīs vīrieši to izbauda vairākas reizes. Viņi dzer. Smejas. Komentē. Apspriež. Kāds izpūš dūmus man pāri mugurai. Kāds uzliek glāzi man uz muguras un saka: “Turi. Tu esi bāra lete šonakt.” Un es to izbaudu. Es nesaku neko. Jo vārdi ir lieki, kad tu esi mute, mēbele, trauks.Mana mute jau ir bijusi pie katra. Vairākas reizes. Viņi pieceļas un apstājas ap mani aplī. Es ceļos. Noreibusi no baudas. Mana mutīte ir nogurusi. Viņi apmainās skatieniem, kā mednieki pēc pirmās asiņu garšas.Viktors paņem lubrikantu un nostājas aiz manis uz ceļiem: “Laiks padziļināt saikni.” Viņa smagums tuvojas un es redzu viņa ēnu, tā tuvojas man kā liktenis. Viņš noliecas, viņa pirksti uz mana caurumiņa. Iemasē lubrikantu. Ne sāpīgi, bet vēsi. Kā galdnieks, kas novērtē koka kvalitāti pirms urbšanas. “Viņš ir gatavs. Tīrs un ieslidināts. Tagad elpo dziļi, kuce.” Un viņš ieiet. Tikai locekļa galviņa. Lēni. Ne pārāk dziļi. Sāpes, bet manas lūpas nekustas. Mute vēl joprojām mitra no viņiem visiem. Man izlaužas vaids, vaigi deg. Katrs locekļa milimetrs manī ir kā pakāpiens prom no Pauls. Sāpes sāk atkāpties, viņa kustības paātrinās. Arvien dziļāk. Viņa gurni jau triecas pret maniem dibentiņa vaigiem. Otrais skatās. Dzer. Smejas. Trešais smēķē. Sāk runāt kamerā. Tā atkal filmē. “Mēs viņu pārtaisām. Lūk, kā tas notiek. Šeit dzimst kuce.” Un es esmu tā, patiesā, kura dzimst. Bez čīkstēšanas. Bez pretestības. Palia.Kad pirmais beidz un izvelk — pauze. Manas kājas saļogās. Vīriešu rokas mani tur. Viņi palīdz saglabāt pozu. Bet ne aiz līdzjūtības, bet kontroles. Aiz manis jau ieņem pozu otrais. Viņa loceklis mazliet garāks, masīvāks. Man atkal mazliet sāp. Bet mana sirds līksmo - Palia ir dzimusi, esmu Palia. Kad nāk trešais man jau sāpju vairs nav. Viņš ietriecas brīvi. Viņa rokas satver manus plecus un sākas mežonīgs ritms, mani iejāj, kā savvaļas ķēvi.Kad viss ir beidzies, es nokrītu. Uz sāna. Elpa — saraustīta. Mute — pavērta vaļā. Vēdera apakša — pulsē. Mugura — sviedros. Caurumiņš — vairs pilnīgi neaizveras. Trīs vīriešu sperma sāk lēnu izplūst no tā. Pa dibena vaidziņu uz leju. Esmu piepildīta gan fiziski, gan morāli. Esmu laimīga. Viņi apsēžas, iedzer. Gaisā valda noguruma siltums. Trīs vīrieši sēž, kaili, masīvi, sviedros. Viņu rokas tur glāzes. Es — uz grīdas, kluss. Viņi nerunā. Viens ievelk dūmu, otrs noliecis galvu, domā. Trešais — vēro mani. Ilgi. Tieši. Un tad viņš ierunājas. Lēni. Mierīgi.“Vai atceraties, ko mēs vēlējāmies izdarīt ar kādu no kucēm? Bet neviena nekad nepiekrita. Pat ne tuvu.” Viņš paskatās uz pārējiem. Viņi neiebilst. Viņu acīs uguntiņas.“Un te nu mums ir Palia. Pati atnāca. Pati nomazgājās. Pati vēlas tikt pazemota! Var teikt mēs viņu radījām. Es domāju, viņa būs īstā!” Viņš piepaceļas. Noliecas un paceļ manu zodu ar diviem pirkstiem. Es skatos viņa acīs. Viņš klusējot vēro. Otrs viņam pievienojas: “Tu apkalpoji mūs ar mutīti, pati atdevies. Mums vēl nav bijusi... tāda. Kura atzīst, ka viņa nav vīrietis. Pati vēlas, lai vīrieši viņu pazemo lēnām, pilnībā un to izbauda.”Trešais iepilda glāzi. Paceļ: “Lēmums nebūs mūsu. Lēmums būs tavs. Bet… neviena līdz šim nav bijusi tik tuvu, tik atbilstoša. Tātad, saki mums, vai vēlies tikt izfistota, vēlies būt lellīte uz mūsu dūrēm?”Es sēžu. Ceļos. Elpa sastingusi krūtīs. Mugura izliekta. Un vēders sagriežas no domas: "Lellīte uz viņu dūrēm…, tas nozīmē….?" Klusums smaržo pēc cigarešu dūmiem, sviedriem un alkohola. Es tupu uz ceļiem, starp viņiem. Viņi sēž, kaili, ļoti mierīgi, ļoti pārliecināti. Gaida. Bet viņu vārdi joprojām karājas gaisā kā mitrums pēc karstas dušas.“…Mums vēl nav bijusi... tāda.”“…Pati vēlas, lai vīrieši viņu pazemo lēnām, pilnībā un to izbauda.”“…vai vēlies tikt izfistota, vēlies būt lellīte uz mūsu dūrēm?” Es klusēju. Manā galvā dūc. Elpa — sekla. Mute — sausa. Es sajūtu kaut ko tuvojamies, bet nesaprotu, kas tieši tas ir. Mūsu saruna tiek turpināta tikai ar skatieniem. Un šie skatieni — nežēlīgi silti. Ne tāpēc, ka viņi rūpējas. Bet tāpēc, ka viņi zina. Ka es… vēlos to, ko viņi piedāvājuši. Manas plaukstas pieskaras grīdai. Es jūtu, cik manas rokas ir vājas. Mugura — dabiski izliekusies. Es nerunāju. Nesaku neko. Es vienkārši piekrītoši pamāju galvu. Mūsu acis saplūst vienotībā. Un viss apstājas. Viņi pārtrauc dzert. Viņu skatieni sajūsmas pilni: “Viņa ir pieņēmusi lēmumu, viņa to vēlas.” Viens no viņiem paņem manu zodu. Paceļ to augšup. Es ļaujos. Viņš ierunājas, skatoties man dziļi acīs. “Malacīte. Mēs leposimies ar tevi. Tavs caurums kļūs par neaizveramu logu ar caurvēju dvēselē.” Viņa elpa pieskaras man pieres vidum. “Un tagad mēs lēnām atvērsim šo logu. Bez steigas.”Viņš pagriež mani. Liek nokrist četrāpus. Piepaceļ manu dibentiņu. “Šī būs patiesa bauda,” viņš čukst. “Mēs tevi izstiepsim lēnām. Nevis ar spēku. Bet ar kaisli.”Viņi sānāk tuvāk ap mani. Viens noliecas man aiz muguras. Rokas satver manus gurnus. Cieši tur. Nekustīgi. Otrs piepiež manu seju sev pret krūtīm. Viņš uzbudināti elpo. Es to jūtu. Trešais ierunājas: “Šis ir akts, kuru nevarēs atsaukt. Tavs caurums vairs nekad nebūs tāds, kāds tas bija. Mēs pārveidosim to par reālu pežu. Tavs skatiens vairs nekad nebūs kā vīrietim.” Mana sirds iespiežas kaklā. Elpa — nesasniedz plaušas. “Tagad skaļi mums pasaki,” viņš runā tālāk, “vai tiešām to vēlies, jo atpakaļceļa nebūs?” Mana balss šonakt, pirmoreiz apzināti, izskan nevis kā vārds, bet kā padevība: “Jā, es… es to vēlos.”Vīriešu rokas satver mani ciešāk. Tad es sajūtu pieskārienu savam caurumiņam. Roka silta, pārliecināta. Maigi masē. Manu nu jau vairs ne nevainīgo caurumiņu. Manu dupš-pežuku. Viņš paņem lubrikanta pudelīti. Sajūtu, kā lubrikants sāk piepildīt visu starp maniem dupša vaidziņiem. Tā ir daudz. Vēss. Es jūtu cik viegli viens viņa pirksts ienāk manī. Tomēr, tas izraisa tūlītēju reakciju manī. Sasprindzinājumu, elpas aizturi. “Atbrīvojies, kuce. Elpo dziļāk!” Kāds no viņiem saka. Vienlaicīgi sajūtu spēcīgu pļauku pa savu dibentiņu. Mēģinu atslābināties. Elpoju dziļi. Viņi nekur nesteidzas. Kad pievienojas otrais pirksts, tas uzreiz jūtamāk mani izstiepj. Ķermenis atsaucas. Mazs vilkmes vilnis iekšpusē, spiediens uz iekšējiem audiem. Es mēģinu atslābināties, bet mans vēders savelkas. Nav sāpju — bet tas ir kaut kas jauns. Neparasts, bet savādā kārtā vilinošs. Viņš nesteidzas. Gaida. Lai pierodu, lai izbaudu. Vēl tiek izspiests lubrikants, tas jau sāk tecēt uz leju man pa kājām. Es elpoju dziļi, izbaudu. Trešais pirksts ieslīd — lēni, bet noteikti. Un mans pežucis kļūst citāds. Es jūtu, kā mani muskuļi cīnās. Grib atgrūst. Nevēlas. Bet es neļauju sev atteikties. Es elpoju dziļi. Es zinu, ka man tas jāpārdzīvo. Lai tiktu tālāk. Iekšpusē viss kļūst plašāks. Spiediens tagad ir visapkārt. Tas nav viens punkts — tā ir vesela zona, kas tiek atvērta, izstiepta, aizpildīta. Katrs viņa pirkstu kustības milimetrs iedod jaunu triecienu sajūtām. Viņš atkārto. Atkal un atkal. Nesteidzas. Atkal vēss lubrikants, pēc tam karstums. Man pazūd laika izjūta. Pēkšņi — dīvaina tukšuma sajūta, kā ieelpots tukšums. Lubrikanta pudeles plukšķis. Viņš lej to tieši manā pavērtajā dupš-pežukā. Iesmērē sev roku. Un tad četri pirksti. Kā tie ienāk jūtams skaidri. Vēders atkal savelkas. Tas liek man vēlreiz ieelpot caur zobiem. Bet es zinu — ja es tagad atkāpšos, es nekad nepārkāpšu šai robežai. Viņš to saprot. Viņš neapstājas, bet nesteidzas. Viņa plauksta paliek ārpusē, bet četri pirksti — iekšā. Iekšā manī. Iekšā… pilnībā. Es jūtos kā dobums, ko tagad kāds veido no iekšpuses. Mans ķermenis neizrāda pretestību, bet pielāgojas. Manas kājas vairs nejūt grīdu, manas rokas vairs neatceras savu pozu. Vīrieši mani notur. Es esmu tikai šis brīdis. Šī sajūta. Plašā, pulsējošā, vagīna. Viņš tur roku mierā. Nekustas. Neizvelk. Viņš ļauj man izjust, ka viss iekšā jau ir viņa. Un mani pārņem miers. Ne tāpēc, ka tas ir viegli. Bet tāpēc, ka es saprotu – es spēju. Tad es sajutu sevī kustību – lēnu, apļveida, piesātinātu ar lubrikantu un pacietību. Plašums. Mani muskuļi vairs necīnījās. Viņi apskāva viņa pirkstus. Un es… ļāvu tem tur būt. Ilgi. Dziļi. Laiks pagāja. Stunda? Varbūt vairāk. Bet neviens nesteidzās. Viņi gribēja, lai šis process iegravētos manī uz palikšanu. Un kad viņš beidzot izvilka — es tikai nopūtos. Klusā, pateicīgā, nespēcīgā skaņā.Vīriešu rokas mani atbrīvoja un es atlaidos guļus. Man deva laiku atgūties. Tad pirmais vīrietis ierunājas: “Šonakt tu vēl neesi gatava pilnībai. Bet tu gribi. Un tas ir pietiekami.” Otrs pamāja uz durvju pusi: “Šonakt ej. Mēs tevi vairs neturēsim. Pa dienu pati izlemsi. Vai vēlies pilnību. Ja, jā, tad nākamo nakti esi šeit. Mēs vēl dosim ziņu!” Viņi mani neapskauj, nepalīdz. Viņi vienkārši skatās, kā es pieceļos. Lēni. Smagnēji. Kā izmantota kuce. Palia. Es neģērbjos. Es tikai apmetu dvieli. Un kad durvis aizveras, gaitenī nav neviena. Bet es joprojām jūtu viņus. Uz ādas. Mutē. Sevī. Mana istabiņa. Sienas. Gulta. Es stāvu. Dvielis noslīd no pleciem. Es nepieliecos to pacelt. Es ļauju sev būt kailai. Es paskatos spogulī, kā pirmo reizi. Ne uz ķermeni. Uz klātbūtni. Manas acis... klusākas. Skatiens — padziļinājies. Plakstiņi smagnēji. Lūpas — mitras, bet mierīgas. Es apsēžos uz gultas malas. Ne gultā. Uz malas. It kā nepiederētu pilnībā šai telpai. It kā mani kāds aicinātu atpakaļ… prom no šeienes. Galvu pārpilda atmiņas. Ne kā attēli. Kā sajūtas. Viņu rokas — stingras, bet ne vardarbīgas. Viņu skatieni — dziļi vilinoši. Viņu klusums — visskaļākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Un kaut kur starp visām domām — ne jautājums: "Vai es gribu atgriezties?" Bet apziņa: "Es atgriezīšos." Pulkstenis rāda 6:32. Istabā ir vēl krēsla. Aizkarus neesmu atvērusi. Gaisma iekļūst caur tiem kā ēna, kas nelūdz atļauju. Esmu atgūlusies uz muguras. Ķermenis smags. Es jūtu viņus. Ar telpu sevī. Ar sajūtu, ka manī ir vieta, kur kāds bija. Un šī doma — ka kāds tur bija... ilgi... lēni... stingri... — Tā neizraisa trauksmi. Tā mani nomierina. Telefons — uz naktsskapīša. Es aizsniedzos, lēni, kā pēc kaut kā svēta. Ekrāns spilgts. Ziņojumi. Atgādinājums: “9:00 – Noslēguma seminārs. Piedalīšanās obligāta.” Es skatos uz tekstu kā uz kādu citu pasauli. Seminārs. Atgriešanās. Normālība. Nevaru. Nevēlos. Nepiederu vairs tur. Tāpēc atveru ziņu logu un rakstu: “Labdien, diemžēl man šorīt galvassāpes un neliels drudzis. Laikam esmu pārpūlējies. Atvainojos, ka nebūšu uz noslēgumu.” Sūtu. Bez nožēlas. Bez šaubām. Un tad vēl viens lēmums. Vēl klusāks. Vēl dziļāks. Zvanu uz viesnīcas reģistratūru. “Vai iespējams pagarināt uzturēšanos vēl par vienu nakti?” Darbiniece ir laipna. “Protams. Jūsu istabiņa brīva līdz rītam.” “Paldies!” Es nesapratu, kā aizmigu. Gulēju uz sāniem, apskāvusi spilvenu. Es nepamodos no trokšņa. Vienkārši acis atvērās. Mute — mazliet sausa. Ķermenis ieelpoja vēl pirms apziņa atgriezās. Un es zināju. Bez īsta domas formulējuma. Bez frāzēm. Vienkārši — es zināju. Es pieceļos. Lēnām. Nekādas steigas. Tā nav panika, nav skriešana. Tā ir gatavošanās. Gatavošanās priekš viņiem. Priekš pilnības. Es atveru somu. Viss tur ir. Duša skan, bet nepārkliedz klusumu manā galvā. Es mazgājos, attīrītos, lai taptu derīga. Es skatos spogulī. Skatiens mierīgs. Apakšējā lūpa nedaudz jūtīga. Acu kaktiņos ēnas no nepilna miega. Bet tur nav vairs jautājumu. Nav “vai”. Ir tikai “kad”.Esmu atpakaļ gultā. Ieslēdzu portatīvo datoru. Ekrāna gaisma mazliet apgaismo manu seju. Google. “Fisting. Safe technique.” “Beginner guide.” “Stretching limits.” Un es skatos. Ilgi. Klusi. Vairāk nekā vajag. Ne sevis uzbudināšanai. Bet sevis gatavošanai. Mana roka pieskaras vēderam. Manas kājas — neviļus mazliet paveras.Un mana doma — nevis “kāpēc?”, bet: “Kā es justos pilnībā aizpildīta?” “Ja viņi grib… es nebūšu tā, kas pretojas. Es būšu tā, kas atveras.”Tālrunis vibrē. Pulkstenis rāda 20:47. Ziņa. No viņiem. “Mēs gaidam. Visi trīs. Tas pats numuriņš. Tu jau zini, ko mēs gribam. Ja esi gatava, uzraksti to skaidri. Kuce!” Es skatos ekrānā. Teksts spiež kā plauksta uz kakla. Mana mute… nerunā. Bet pirksti jau raksta. "Es esmu gatava. Es esmu tīra. Esmu ar mieru iet tik tālu, cik liksiet. Es zinu, ka vairs nebūšu tāda pati. Un es to gribu." Es nospiežu “Sūtīt.” Un kad ziņa aizlido — klusums kļūst vēl smagāks. Jauna ziņa, no viņiem. Vienkārša. “Nāc!” Durvis atveras vēl pirms es paspēju pieklauvēt. Nav ne vārdu, ne sveiciena. Tikai viņu klātbūtne — blīva, silta, smaržo pēc alkohola un vīriešu ķermeņiem. Viņi jau bija iedzēruši. Tajā nebija ne agresijas, ne vieglprātības. Tā bija pārliecība. Viņi zināja, kas esmu. Zināja, kādēļ nāku. Viens no viņiem pienāk klāt. Norauj halātu. Es nepretojos. Ļaujos. Esmu atkal kails. Telpā viss jau sagatavots. Uz galda — anālais spekulums, kā ģinekologiem. Es jau zinu, ka tas domāts man. Un viņi arī — vairs negaida. Atkal tieku nospiesta četrāpus. Viņi man apkārt. Uz mana dupš-pežuka atkal tiek uzspiests lubrikants. Daudz. Šoreiz tas ir citādāks. Un viņi to apstiprina: “Šis tevi vairāk atslābinās!” Spekulums viegli iekļūst manī. Tiek pagriezta skrūve un tas paveras plašāk. Viņi skatās. “Sasodīts... viņa jau ieņem to labāk nekā jebkura cita kuce.” “Viņa pati to grib. Tas ir redzams.” “Nav vairs pretestības. Tikai vēlme.” Es jūtu viņu skatienus. Jūtu, kā viņi priecājas par manu klātbūtni, ne kā par ciemiņu, bet kā par instrumentu. “Tagad pastrādā ar savu muti, tā kā vakar!” Viņi apsēžas. Esmu starp viņiem. Un mana mutīte atkal sāk riņķa danci. Ar katru minūti viņu locekļi kļūst lielāki. Kad manā mutītē loceklis nomaina otru, spekuluma skrūve tiek pagriezta uz riņķi. Pēc katra locekļa jūtu, kā mana caurumiņa spriedze tiek palielināta. Tā tas turpinās, līdz skrūve jau veikusi sešus pilnus apgriezienus. Un es vairs nejūtu robežu starp savu ķermeni un viņu lēmumiem. Es tikai atrodos tur. Šajā mirklī. Plaša. Un gatava vēl vairāk.Istabā uz mirkli iestājās klusums. Tik dziļš, ka dzirdēju, kā viņu elpas saskan ar manējo. Spekulums joprojām turēja mani vaļā. Vēsi. Mehāniski. Nežēlīgi pareizi. Bet tas vairs nebija pietiekami. Tajā brīdī, kaut kas manī pateica — pietiek ar ierīcēm. Es vēlos vīrieša roku. Īstu, siltu. Un tā nebija prasība. Tā bija lūgšana. Mierīga. Tieša. “Es gribu jūs. Ar pirkstiem. Ne šo. Es gribu jūsu rokas.” Viņi nebija pārsteigti. Viņi paskatījās viens uz otru. Un klusībā pasmaidīja, it kā saprastu, ka šis ir brīdis, ko viņi gaidīja — kad es pati lūdzu. Spekulumu izņēma lēni. Tas izslīdēja ar mazāku pretestību nekā tika ievietots. Mans ķermenis bija silts, gluds, mitrs. Lubrikants klāja visu manu dibentiņu. Bet viņi pielēja vēl. Dāsnāk. Viens no viņiem izsmērēja to uz savas rokas, uz pirkstiem. Bagātīgi. Līdz elkonim. Viņi nedomāja taupīt. Pirmie trīs pirksti ienāca manī gandrīz bez pretestības. Muskuļi... vienkārši pieņēma. It kā būtu gaidījuši tieši šo formu. Pirksti iespiedās. Pagriezās. Nedaudz pakustējās. Un viss mans ķermenis rezonēja. Ne caur sāpēm. Caur sajūtu — "tas ir tik labi."“Nav vairs stingruma,” viņš ierunājās, vērojot, kā mana elpa mainās.“Viņa nevis ļaujas — viņa piedāvā.” Es jūtu trīs pirkstus sevī, tie ne tikai aizņem vietu. Tie paplešās. Rada telpu. Tad pievienojas ceturtais pirksts. Lēni. Pacietīgi. Es nejūtu, kā to iestumj. Tikai pamanu, kad esmu jau pieņēmusi. Un šis posms ilgst mūžību. Mani gurni pulsē. Un laiks beidz pastāvēt. Es nezinu cik ilgi tas vilkās. Es tos tikai turēju, es tos ieņēmu. Es tos gribēju. Un vīrieši saprata — drīz, tas notiks jau drīz.Es vairs neko nelūdzu. Neteicu. Bet mana elpa, mans ķermenis, mana pieņemšana — tā teica visu manā vietā. Spediens. Pārtraukums. Spediens. Man aizraujas elpa. Viņa plauksta… neapstājas. Mani pārņem pilnība un es saprotu - tas notiek. Es jūtu… kā viņa plauksta pazūd manī. Ne pirksti. Plauksta. Visa. Pēkšņi viss bija savādāk. Ne vairs spiediens. Bet klātbūtnes pilnība. Manas kājas trīcēja, bet es nekustējos. Mugura izliecās. Mute pavērās pati. Ne skaņai. Sajūtai. Un viņi skatījās. Sajūsma. “Viņa to ieņēma… pilnībā.”“Redzējāt, kā viņa ieelpoja?”“Tas bija brīdis. Viņas punkts, no kura vairs nav ceļa atpakaļ.”Divi no viņiem paņēma glāzes. Vēl viena tika pielieta. Un — iedota viņam, tam, kura plauksta bija manī līdz locītavai. Viņš pasmaidīja. Pārliecināti. Lepni. Un, neaizvelkot roku no manis, viņš paņēma glāzi otrajā rokā. Viņi pacēla tās. Saskandināja. “Par Paliu. Par šo brīdi. Par to, ka viņa kļuva par īsto.” Viņi iedzēra. Bet es elpoju. Joprojām piepildīta. Joprojām plaša. Un tajā tostā bija viss. Svinēšana. Un klusais apliecinājums, ka es vairs nekad nebūšu tāda kā agrāk. Viņi tikai skatījās. Tīksminājās. Un es tikai elpoju. Sarunas atsākās.“Bet, tomēr tas ir neticami,” viens teica. “Viņa neiebilda ne uz sekundi,” otrs piemetināja. “Viņa ir stāvoklī,” trešais iesmējās. “Stāvoklī ar mani.”Un tad pirmais pieliecās tuvāk. Un ierunājās, tik tuvu, ka elpa pieskārās maniem deniņiem. “Tu atļausi to izbaudīt arī pārējiem, vai ne? Tādas kā tu, nedrīkst palikt tikai vienam. Tu esi… pārāk izcili pieejama.” Es tikai apstiprinoši pamāju. Tāpēc, ka nevajadzēja vairs nevienu vārdu. Es jau esmu iegūta. Viņš būs tikai nākamais.Un vakars pārgāja naktī. Izpriecas turpinājās. Katrs no viņiem atkārtoja to, ko pirmais bija iesācis. Un es — katru reizi elpoju citādi. Katru reizi ļāvu citam sevi izbaudīt. Pēc katra no viņiem tika paceltas glāzes. “Par šo ķermeni.” “Par šo neatkārtojamo pieredzi.” “Par viņu. Par Paliu! Par mūsu lellīti!” Nakts turpinājās, kā leļļu teātris, kurā vienīgā lelle vīriešu rokās un uz tām biju es. Es neatceros cik reizes tas notika. Cik rokas bija manī. Es tikai zināju, ka viņi visi bija manī un vairākkārt.Agrs rīts. Esmu savā numuriņā. Sēžu gultā, kaila. Manas kājas pieskārās grīdai lēni, it kā vēl šaubītos, vai tai drīkst uzticēties. Aizgāju līdz spogulim. Skatos uz sevi pilnā augumā. Mana roka nolaižas starp kājām, pie caurumiņa… tur vairs nav iepriekšējās spriedzes. Tur ir kaut kas mīkstāks. Atvērtāks. Pagriežos ar muguru pret spoguli. Pieliecos. Apskatu. Tur, kur reiz bija ciešs saspringums, tagad bija… savāda forma. Noslēgta, bet mazliet gareniski, kā formēties sākusi vagīna. Noteikti ne tas, kas bija. Un tas mani nesatrieca. It kā ķermenis pats teiktu: "Šī tagad esi tu." Es pieskāros. Viegli. Ne stimulācijai, bet atzīšanai. Un klusībā čukstēju: “Tu esi tāda, kādu viņi tevi izveidoja. Un tu esi – man piemērota.” Spogulis neatbildēja. Tas tikai atspoguļoja manas acis – pirmo reizi patiesi apmierinātas.Mašīna ripo. Asfalts skrien zem riepām. Spogulī mana seja — klusa. Mierīga. Ne maska. Paliekas no nakts. Un es braucu… Uz vietu, ko saucu par mājām. Bet jautāju sev: “Kas tajās atgriežas?” Ne vairs Pauls. Tā ir Palia, izstiepta un izmantota, bet ne iznīcināta. Rokas uz stūres. Sēdēšana — mazliet apgrūtināta. It kā auto sēdeklis pieskartos tieši tur, kur nakts mani padarīja īstu. Domās… viņu balsis. Fragmenti. Katrs bedres trieciens, sūta mazas trīsas manī, atgādina: “Tu spēji. Tu to izdarīji. Un tevi ieguva pilnībā.” Un es jūtu… tukšumu, kas nav izsalkums. Bet telpa, kurā viņi bija. Un varbūt vēl kāds būs. 1632 0 2 months ago
- Ne tāds ka visiem Vai ir sievietes ar dziļām slēptām velmēm!? Es būš tas kurš spēs atvērties un uzticēties nezināmai sievietei un ljaut sievietei piepildīt savas velmes. Sieviete spes baudīt BDSM izmantojot locekli kurš būs sasiets lai sieviete spētu piepildīt savas velmes un ir iespējams viss ko vētas mūsu jaukās sievietes!!! Kurai kas tāds interesētu!,no fantāzijas nau jābaidas!!! 1337 0 2 months ago
- Zīmogs uz pieres. Es esmu Pauls. Man ir četrdesmit trīs. Precējies, vīrietis, kas no ārpuses ne ar ko neizceļas. Stabils darbs, sieva, dzīvoklis. Ikdiena kārtīga, sakārtota. Tāda, kādu no manis vienmēr gaidīja. Tāda, kādu pats reiz ticēju, ka vēlos. Bet aiz šīs fasādes… ...aiz šī vīrieša smaida, kamēr sieva runā ar draudzenēm pa telefonu… ...aiz šī soļa uz darbu ar mapi padusē un tālruni kabatā… Tur dzīvo kaut kas cits. Tur dzīvo kluss čuksts, ko es ilgi saucu par “nogurumu”. Nepiepildīta vieta, kurai trūkst… nevis mīlestības, ne laimes — bet atļaujas nolrist uz ceļiem.Es nezinu, kad tas sākās. Varbūt toreiz, kad es internetā netīšām uzgāju pirmo blogu. Tādu, kur kāds vīrietis bija aprakstījis, kā viņa sieva viņu pārvērta — nevis fiziski, bet iekšēji. Par niecību. Par klusējošu kalpu. Par kaut ko mazāku. Es turpināju lasīt. Naktīs. Klusi. Neelpojot. Ar vienu roku uz peles, otru — sev biksēs. Un ar laiku es sāku saprast — es negribu būt tas, par ko mani visi uzskata. Es negribu būt noteicējs. Es negribu būt alfa-tēviņš. Es negribu būt pat vīrietis. Es gribu būt kaut kas, kam pasaka priekšā, pavēl. Es gribu būt beta-apakšējais. Nē — vēl zemāks. Ne burts, bet tukšums bez vārda.Es sāku domāt... kas būtu, ja... ja kāds mani uzrunātu? Ja kāds man pavēlētu? Ja es nespētu atteikt? Nevis tāpēc, ka nespētu fiziski — bet tāpēc, ka nepienāktos.Un šīs domas... tās kļuva par vajadzību. Sākumā tās bija tikai fantāzijas. Pēc tam — porno lapu apmeklēšana, bildīšu un video klipu pētīšana, onanēšana. Sākumā viss bija tikai par pakļaušanās un BDSM tēmu, tad pamanīju nejaušas bildes, kurās vīrieši — ne vīrišķi, bet kaut kā īpaši maigāki — bija uzvilkuši sieviešu apakšveļu. Krūšturi, stringi, augstpapēžu kurpes. Es nesapratu, kāpēc tās mani tā uzrunāja. No sākuma tās tikai vēroju, tad sāku saglabāt. Bija kaut kas... uzbudinošs tajā pretrunā. Vīrietis, kas neizskatās kā vīrietis, bet ar slēptu, nospiestu vīrišķību. Saturētu. Viltotu. Apklusinātu. Tieši tādu, kāds biju es. Un es sāku domāt — kā būtu, ja tas būtu es?Pirmajā reizē, kad es uzvilku sievas biksītes, manas rokas trīcēja. Es klausījos katrā skaņā no istabas, vai viņa nepamodīsies. Tas bija naktī. Es iegāju vannasistabā, pieliecos pie veļas groza… Un tur tās bija. Rozā, ar mežģīnēm. Tās smaržoja pēc viņas. Pēc sievietes, kura nekad nenojautīs, ka viņas vīrs vairs neeksistē. Es tās uzvilku. Un sajutu kat ko dīvainu — nevis vienkāršu uzbudinājumu, bet kaut ko līdzīgu padevībai, kā klusai kapitulācijai. Kā atzinumam: “Es neesmu tas, kas domāju, ka esmu.” Ne uzreiz, bet tajā mirklī, kad audums pieskārās manai ādai, kad gumija izstiepās ap maniem gurniem, kad mežģīnes aizsedza to, kas reiz bija vīrišķība… es jutu, ka mans ķermenis klusībā piekrīt. Nevis protestē. Bet atplaukst. No tās dienas es vairs nebiju tas pats Pauls. Tas bija neatgriezeniski.Sāku lasīt par šo tēmu. Meklēt stāstus. Sekot blogiem. Daži runāja par "sissy". Par lomu, kur vīrietis tiek pakļauts, pārģērbts, pārmācīts, pazemots un degradēts. Un es sajutu, ka tas... tas nevis biedē, bet vilina un ļoti uzbudina mani. Nevis kā rotaļa. Bet kā atzīšana. Es sāku iedomāties… Kā būtu, ja man kāds liktu uzvilkt krūšturi? Kā būtu, ja man kāds pavēlētu, kaut ko darīt? Kā rīkojumu, kuru nav tiesību apstrīdēt. Es vairs nebiju tikai "Pauls".Es sāku sevi saukt citā vārdā. Klusībā. Savā galvā. JŪLIJA. Vārdā, kas mani uzbudināja. Vārdā, kas man neļāva aizmigt. Vārds, kas man liek trīcēt pat tad, kad tikai domāju par to. Vārds, kas atvēra manī iepriekš aizslēgtu telpu, kurā Pauls nav gaidīts. Tas nebija tikai vārds. Tā bija mana jaunā būtība. Mana vājuma triumfs. Manas sievišķības uzvara.Kad tikai ar fantāzijām vairs nepietika, es sāku rīkoties. Man bija bail. Bet vēl vairāk — mani tas vilināja. Kā magnēts. Kā neizbēgams ceļš, pa kuru ejot tu zini — nebūs iespējas atkāpties un varbūt arī nevajadzēs.Pirmā lieta, ko pasūtīju, bija melna korsete ar zeķturu siksnām. Manas rokas svīda, kad pievienoju to grozam. Tad sekoja garās sieviešu zeķes ar mežģīnēm. Tad melnas biksītes ar it kā vagīnas izspiedumu, kurš ideāli slēpa manu, nu jau bijušo, vīrisķību. Tad legingi — zili, ar sarkaniem ziediņiem. Tik sievišķīgi, tik nepieļaujami......tik ļoti uzbudinoši.Kad atnāca pirmais iepakojums, es biju kā narkomāns. Asinis sita deniņos. Es to atvēru klusumā, kad sieva bija darbā. Pieskāros audumam. Paslidināju to pāri gurniem. Korsete bija stingra, satvēra mani. Zeķes iecirta augšstilbos. Kad man bija par maz es turpināju pasūtīt. Sekoja anālais dildo, melns, gluds un buttplugs ar pulti. Ar LED gaismām. Tāds, kas iemirdzas, kad aktivizēts. Kad es to pirmo reizi ievadīju sevī un iedarbināju... es vairs nejutu, kur beidzas mana sirds un kur sākas mana pazemība.Kļuva arvien grūtāk to slēpt. Katra jauna paciņa nāca ar spriedzi. Bet es nespēju apstāties. Es gribēju vēl. Es gribēju vairāk. Es gribēju, lai kāds man liek to visu nēsāt, pavēl to darīt.Līdz šim — tas bija mans slepenais rituāls. Bet iekšā brieda alkas pēc kontroles no ārpuses. Kāds, kurš redzētu mani tādu. Kāds, kurš man teiktu: "Uzvelc to. Atver muti. Sēdi, trīcot."Tā bija piektdienas nakts. Sieva bija izbraukusi pie draudzenes. Es biju viens. Un tas nozīmēja, ka es varēju būt īstais es. Ne slepeni. Ne uz brīdi. Bet pilnībā. Es pārslēdzu telefonu uz klusuma režīmu, aizvilku aizkarus un atvēru savu slepeno atvilktni. Tur bija viss: Melna korsete, legingi ar sarkanām puķēm, biksītes un mans rotaļlietu karalis – anālais plugs ar LED gaismu un pulti.Es vilku visu lēnām. Apzināti. Es nostājos pie spoguļa. Es paskatījos uz sevi un iečukstēju sev: "Tu neesi Pauls. Tu esi Jūlija."Es ieliku plugu. Sākumā lēni. Tad līdz galam. Kā sodu. Kā balvu. Kā zīmogu sevī. Kad ieslēdzu LED gaismu, mana mute pavērās bez skaņas.Tā sajūta – kādam piederēt, kaut arī neviena nav klāt – tā bija kā mīlestība caur pazemojumu. Un tieši tajā brīdī tas notika. Doma. Kā zibens. Kā nepabeigts darbs, ko vairs nevar nolikt malā. Es iedomājos... nevis saraksti, nevis flirtu, nevis spēli. Sludinājums. Tikai viens teikums. Nevis kā uzaicinājums. Bet kā piedāvājums sevi dzēst. Kā izmisuma kliedziens. Kā piedāvājums būt izmantotam.Un es iedomājos, ka kāds uzraksta. Nejautā neko. Tikai norāda vietu. Un laiku. Un es zinu, ka man būs jābūt tur. Nevis kā Paulam. Bet kā tukšai, uzbudinātai un trīcošai Jūlijai.Es sēdēju pie datora ar – plugu, korseti, sviedriem uz pieres. Ekrāns man pretī izstaroja bālu gaismu, bet mana dvēsele dega. Man vajadzēja sludinājumu. Bet vēl pirms tā – epastu. Ne savu īsto. Ne to, kas piesaistīts darbam, bankai, sievai. Man vajadzēja slepeno. To, kurā es neesmu Pauls. To, kurā es esmu kaut kas... ko citi vīrieši var izmantot. Bet kā to nosaukt? Es atvēru reģistrācijas logu un skatījos uz rindiņu “Username”. Tā mirdzēja. Tā gaidīja manu nodevību sev. Es sāku domāt. Ne pārāk acīmredzamu. Ne "sissytoy69" vai "bottomslut". Tādu, kas tikai tiem, kuri saprot, atvērs durvis uz manu būtību. Un galvā sākās ideju virkne: meekobject, trulybeneath, servantpulse, hiddenuse, cleanobedient? Man vajadzēja, lai šis vārds kļūst par manu simbolu. Par atslēgu, ko tikai īstie var atšifrēt. Un, kad beidzot ierakstīju vienu variantu un sajutu sevī trīci, es sapratu — tas būs tas (unspokenneed2025). Nesacīta vajadzība. Neredzēta kaisle. Un gads — 2025 — kad viss sākas.Kad izveidoju sev pastu gugles pakalpojumā, es sajutu, ka…, tā nebija tikai jauna adrese. Tā bija jauna identitāte. Jauna forma. Mana slepenā mute, caur kuru kāds mani beidzot varēs padarīt par neko. Kad e-pasts unspokenneed2025 bija gatavs, mani pārņēma dīvains tukšums. Es skatījos uz mirgojošo kursoru. Gatavs gaidīt vēstules, pavēles, vārdu “ierodies”. Bet… kā mani uzrunās? Man vajadzēja vārdu. Ne tādu, kas kliedz: “Es esmu sissy!” Bet tādu, kas čukst: “Es vairs neesmu viņš.” Es sāku meklēt. Kaut kas, kas atgādina Paulu. Kaut kas, kas slēpj sevī Jūliju. Kaut kas, ko var pateikt… un es noliecu galvu domās.Manas skices un domas: Pia – no "Pauls" un "Jūlija", maiga, sievišķīga. Pali – mazs, niecīgs, neitrāls. Jupi – rotaļīgi, bērnišķīgi, bez dzimuma. Lija – it kā parasta sieviete, bet arī – asara, vājums. Piji – mīksts, kā iečukstēts vārdiņš kaklā. Lulja – viņa, kas dzimst no “Pauls”. Palia – vārds bez dzimuma, bet jūtams maigums. JuliP – kodēts “Jūlija no Paula”. Pula – bīstami tuvu, bīstami netīrs.Es murmināju tos sev. Izrunāju. Iekšēji. Tad skaļi un kādā brīdī... viens mani apstādināja. Palia. Vienkāršs. Ne pārāk uzkrītošs. Bet – tikai es zinu, ko tas nozīmē. Pauls. Jūlija. Pazemība. Viss vienā vārdā. Viss, ko var pateikt, skatoties man acīs un sakot: "Palia, uz ceļiem!" Kad es to ierakstīju kā e-pasta parakstu, man nokrita pēdējā maska. Un es čukstēju sev: "No šodienas... es esmu Palia."Tagad, kad es beidzot atļāvos sev to atzīt — ka vairs neesmu tikai iedomās, tikai slapjos sapņos un vārdos pie spoguļa — es sapratu: man jāiet ārā. Nevis ārā pasaulē. Bet ārā no sevis. Es gribēju, lai mani atrod. Un tam bija tikai viena vieta, kas šķita pietiekami nerātna, pietiekami tieša, bet vēl arī manis neskarta — gribu.lv.Es biju apmeklējis to jau iepriekš. Lasīju. Uzbudinājos. Iedomājos, kā būtu, ja viens no tiem sludinājumiem būtu par mani. Vai... no manis. Šoreiz es nenoslēpos. Es uzspiedu "Reģistrēties". Un tad atkal pienāca tas brīdis, kas lika man apstāties. Lietotājvārds. Tāds, kas nerunā klaji. Bet saka visu, kas jādzird. Es domāju. Ilgi. Rakstīju un dzēsu. ServantWish? – pārāk sirsnīgi. QuietHole? – pārāk kliedzoši. BoyToBelow? – interesanti, bet pārāk konkrēti. BendMe? – gandrīz… JustThere? – pazemīgi. Halfman? – skarbi, bet kaut kas uzrunājošs. MuteLust? – gandrīz poētiski. NoControl? – manā sirdī iedūra. KneelingSoul? – jau bīstami tuvu. OnTheKnees. Un tur tas bija. OnTheKnees. Ne vārds. Pozīcija. Piederības akts. Kad es to ierakstīju un reģistrējos, manas rokas trīcēja. Tas bija tik neticami tieši un tomēr — tikai tiem, kuri zinās, kā to lasīt. Un tagad tas bija oficiāli:“Sveiki, OnTheKnees – jūsu profils ir izveidots.” Es biju reģistrēts pazemībai. Un pasaule tagad varēja mani atrast. Kad profils OnTheKnees bija gatavs, es kādu brīdi tikai skatījos uz tukšo sadaļu: “Par mani.” Tā bija kā balta siena, pret kuru man bija jāizkliedz viss, ko gadiem esmu slēpis. Bet ne kliedzot — čukstot. Tik, cik vajag, lai kāds, kurš prot klausīties, saprastu. Es sēdēju ilgi. Rakstīju vārdus. Dzēsu. Rakstīju atkal. Es gribēju būt neredzams, bet uzrunājošs. Nelasāms visiem, bet neizbēgams tam, kurš zina, ko meklē. Un tad tas nāca.Vārdi, kuri plūda no manis kā pazemības rituāls. Es tos uzrakstīju un nespēju dzēst.***No ārpuses — klusums. No iekšpuses — nemiera kaisle.Es esmu vīrietis (varbūt vairs nē?), kurš pārāk ilgi nesis sevī vēlmi tikt pakļautam.Neesmu aktīvs. Neesmu skaļš. Esmu paklausīgs. Un saprotu savu vietu.Ja tu māki klausīties starp vārdiem, Tu dzirdēsi čukstu: "Es esmu gatavs nomesties ceļos un..."...un tālāk saki Tu.P.S. Man ir arī savi TG blogi par Sissy un Cuckold tēmām. Ja interesē, uzraksti privāti.***Kad es nospiedu “Saglabāt”, es sajutu, ka viss istabā kļuva klusāks. Nevis tāpēc, ka pasaule apstājās. Bet tāpēc, ka tas beidzot tika pateikts. Vairs neviens nevarēs teikt, ka es neko nemēģināju. Šis bija mans pirmais solis uz ceļiem. Un manas rokas trīcēja… Pienāca nākamā piemērotā diena. Tā bija parasta un tomēr neizbēgama. Es sēdēju viens. Sieva atkal pie draudzenes. Es it kā atpūtos no rutīnas. Bet es jutu… Šī diena bija citāda. Šī diena bija... kā vilkšana pretī bezdibenim, kurā es jau sen gribēju lēkt. Manī brieda spriedze. No rīta vēl tikai domāju. Vēl šaubījos. Bet pusdienlaikā — vairs nē. Es gribēju tikt atklāts. Ne kā Pauls, bet kā tas, kas slēpjas aiz vārda OnTheKnees. Es atvēru portālu. Rokas drebēja, sirds sita. “Jauns sludinājums”. Bija jāievada teksts. Es skatījos uz balto logu un lēnām sāku rakstīt. Vārdi nāca paši. Tā nebija radošuma izpausme. Tā bija atklāta padevība.***Čau. Esmu parasts puisis, kurš sapņo tikt salauzts un izmantots. Esmu gatavs būt tava rotaļlieta. Pakļauts. Kluss. Naktī no 22. uz 23. datumu, ap pulksten trijiem, varu ierasties neuzkrītošā vietiņā. Tavs vienīgais uzdevums – norādi vietu. Es būšu tur. Pazemīgs. Trīcošs. Gatavs pakļauties. Pirmajā reizē – iespējama orāla apkalpošana. Es piederēšu tam, kurš mani pieņems, noliks uz ceļiem un salauzīs.***Kad es beidzu rakstīt, bija tikai klusums un es. Un es nebiju vairs Pauls. Es biju OnTheKnees, kas lūdz nevis sarunu, bet tikt izmantotam. Es nospiedu “Publicēt”, un istabā uz mirkli palika pavisam kluss. Pat ledusskapis, kas parasti dūc fonā, it kā aizturēja elpu. Tikai es — un šis tukšais, dīvainais siltums manās krūtīs. Kā vainas un uzbudinājuma sajaukums. Ekrāns pret mani staroja balts. Sludinājums bija dzīvs, tas tur bija. Mani vārdi, manas alkas, es pats. Un tagad to var redzēt… jebkurš. Es atslīgu krēslā. Pieskāros sev pār ceļiem. Manas plaukstas bija mitras. Elpošana ātra. "Es esmu izteicies. Es vairs nefantazēju."Es domāju: “Un, ja neviens neatbild? Un, ja atbild? Kas, notiks?” Un vēl dziļāk: “Un, ja es nespēšu? Un, ja es būšu pārāk mīksts, pārāk vājš, pārāk... patiesi pazemots?” Bet tas bija neizbēgami. Man vajadzēja šo brīdi. Man vajadzēja šo gaidīšanu. Tā bija kā pirmā nakts pirms Paula iznīcības, kā klusums pirms vētras. Un tieši tas bija visuzbudinošākais. Neziņa, noklusējums, potenciāls. Es skatījos pulkstenī. Trīs minūtes kopš publicēšanas. Es vēl neelpoju pilnībā. Manā vēderā – tauriņi. Kā pirmās sāpes pirms piedzimšanas. Un kaut kur zem ādas… ...kāds sāka čukstēt: "Tu jau esi ceļos, Palia. Tagad tikai atliek gaidīt, kad kāds nāks tevi salauzt."Bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas. Es biju jau gandrīz atmetis cerību. Manas domas staigāja riņķī kā sapņi tukšā istabā. Un tad plink, paziņojums, 1 jauna vēstule. Rokas uzreiz kļuva aukstas. Sirdī iedūrās. Es atvēru. Viņa ziņa bija īsa: "Tā tu sevi reklamē, Palia? Tik smieklīgi poētiski, ka gandrīz noticēju. Tu gaidi, lai kāds tevi 'salauž'? Un ja nu salauž bez jautājumiem, sissy?" Es jutu kā asinis pieplūst vaigos. Viņš mani sauca vārdā, ko izvēlējos sev. Bet ‘sissy’ skanēja pazemojoši. Un viņš to zināja. Es nezināju, vai atbildēt uzreiz. Bet manas rokas jau rakstīja. Pirksti drebēja.Es: Jā, es gaidu. Es to nopietni. Ja tu esi tas, kas saprot, tad… es esmu gatavs.Atbilde atnāca momentā.Viņš: "Tu esi gatava, nevis gatavs! Tu? Izmisusī Palia? Tu pat nevari uzrakstīt kārtīgi. Un vēl piedāvā 'orālu apkalpošanu'? Smuki teikts. Vai mute tīri izmazgāta?"Es noriju siekalas. Es nezinu, vai viņš bija dusmīgs vai vienkārši izbaudīja manu trīcēšanu.Es: ... tā ir tīra. Es tikai vēlējos būt noderīga. Pakļauta. Es varu…Viņš: "Tu vari? Ko tu vari? Rāpot? Čāpstināt kā kucīte? Tu domā, ka tu zini, ko nozīmē 'salaušana'? Tu esi tukša vēl pirms kāds tev pieskāries, Palia. Varbūt tieši tādu es arī meklēju. Klausies, ja plkst. 02:55 tu stāvēsi pie skatu torņa ar nolaistām acīm – mēs turpināsim. Ja nebūsi – nekad vairs neraksti."Es vairs nespēju mierīgi pasēdēt. Es trīcēju. Šī vairs nebija spēle. Un es zināju – es būšu.Viņš: "Piebrauksi no Rīgas puses. Pirms Aizkraukles — neliels ceļš uz meža pusi. Skatu tornis. Tev norādīšu vietu, kur stāvēt. Tu apstāsies ar pakaļu uz ceļa pusi. Es jau būšu klāt. Es skatīšos. Neko neteikšu. Kā tu būsi ģērbta?"Es: "Zili legingi ar sarkanām puķēm. Melnas apakšbiksītes, tādas… ar vagīnas formu. Pelēka sporta jaciņa virsū. Bez krūštura. Tikai korsete apakšā."Viņš: "Tev ir anālais plug?"Es: "Jā, man ir. Anālais plugs ar pulti un LED gaismiņu. Viņš vibrē. Mirdz. Es viņu mīlu… kad esmu viena."Viņš: "Ok. Tas būs tevī, kad atbrauksi?"Es: "Jā, ja pavēlēsi. Es vēlos, lai tas ir manī… tieši tev dēļ."Viņš: "Tas būs tevī. Bet izslēgts. Pulti – paņem līdzi."Es: "Jā, bet… Tā būs mana pirmā reize. Vai es drīkstu paņemt līdzi arī maisiņu ar parastām drēbēm, ja… ja es nespēšu?"Viņš: "Labi, mīkstais! Tu atbrauksi pēc manis. Es jau gaidīšu. Tev nevajadzēs meklēt. Tu redzēsi mani. Es klusēšu. Tu rādīsi sevi. Aizdedz cigareti. Pastaigā ap auto. Lēni. Ja, tu būsi pieņemama, es palikšu!"Es: "Jā… Es saprotu. Un… es būšu tur. Kā solīts. Es vēl nezinu… Kad atbraukšu… ko tieši man būs jādara? Kad tu būsi tur? Lūdzu… tikai, lai es zinu…?"Viņš: "Ja es tevi apmierinu – tu noliec cigarešu paciņu un pulti uz savas mašīnas kapota. Tie paliek man. Tad ej uz torni, bez steigas, neskaties atpakaļ. Uzkāp pirmajā līmenī. Vēro. Ja es paņemu pulti – tu noliecies. Četrāpus. Ar pakaļu pret kāpnēm. Gaidīsi, kamēr es kāpju. Kad tavs plugs iemirdzēsies, tu būsi mana!"Es: "Jā… Es saprotu… Es jau jūtu to, ko vēl neesmu piedzīvojusi… Un… es pakļaušos."Viņš: "Tad pakļaujies tagad. Vairs nekādu jautājumu. Tikai klusums. Tikai ceļš līdz manai ēnai."Istabā bija kluss. Pārāk kluss. Es jutu, kā manas plaukstas svīst, pirms vēl esmu pieskāries drēbēm. Tās gulēja man priekšā — kā pavēles forma, nevis apģērbs. Zilie legingi ar sarkanām puķēm. Pelēkā jaciņa. Melnas apakšbiksītes ar viltus sievietes reljefu. Korsete, un kā pēdējais — plugs. Es vēl biju Pauls. Vārds. Seja. Ikdiena. Bet ķermenis jau nodevās citai formai. Es novilku kreklu. Bikses. Apakšbikses. Stāvēju kails. Paņēmu plugu un ievietoju. Tas iekrita manī, kā atslēga slēdzenē, kur tai ir jābūt. Manas rokas trīcēja, kad uzvilku melnās biksītes. Tās apķēra manu locekli kā izsmieklu. Kā tādu, kura nav jābūt. Es pievilku korseti. Stingri. Tā sažņaudza mani, padarīja sīkāku. Tad legingi, zili ar sarkaniem ziediem, kā manas vēlmes zīmējums uz augšstilbiem. Un tikai tad — ļāvu sev ieskatīties spogulī. Tur nebija Pauls, tur bija figūra, kas bija ceļā uz padevību. Tās skatiens bija mazs. Pazudis. Gatavs. Pults. Es to paņēmu. Maisiņā ieliku parastās drēbes. Viņš atļāva. Es nebiju stipra. Bet es braucu. Un viss, kas es biju — trīcēja kopā ar auto gaismām tumsā. Tumsa bija tik bieza, ka lukturi šķita nepietiekami.Ceļš — tik taisns un garlaicīgs, bet katrs metrs mani rāva tuvāk liktenim, kuru izvēlējos pati. Mašīnā bija silti. Pārāk silti. Manas plaukstas bija slapjas. Un ik reizi, kad kāja nospieda gāzi, spiediens plugā pavēstīja: “Tu vēl vari apgriezties. Bet tu negribi.” Rokas uz stūres bija viegli saspringtas, bet ne jau no satiksmes. Es domāju tikai par vienu — Vai viņš jau tur stāv? Vai viņš jau gaida mani? Un dziļāk: Vai viņš mani paņems? Vai viņš mani gribēs? Radio bija izslēgts. Pārāk daudz trokšņu galvā. Un katra doma tur kļuva arvien skaidrāka, arvien nežēlīgāka: "Tu vairs neesi Pauls. Tu tikai vadi viņa auto uz vietu, kur viņš pārtaps." Kad es iegriezos mazajā ceļā uz mežu, stūre bija smaga. Ne no svara, bet no apziņas, ka katrs šis pagrieziens aizved uz sevi pazemojošāku virzienu. Koki noslēdza debesis. Un lukturu gaisma metās garām zariem kā vainas domas, kuras tu it kā izstūmi, bet kuras atgriežas ar katru spogulī ieraugāmo atspulgu. Es pārbraucu pāri pēdējai izciļņainajai taciņai, līdz ieraudzīju viņu. Mašīna. Tikai siluets. Bet viņš tur bija. Manas krūtis bija saspiestas zem jaciņas, mans plugs bija piesātināts ar smagu sevis atdošanas sajūtu. Un, kad es apstādināju auto un izslēdzu gaismas, es sēdēju tajā tumsā, vēl pēdējo reizi kā Pauls, bet ar sirdī, jau kas cits.Durvis atvērās ar tik klusu skaņu, ka tas bija gandrīz sāpīgi. Vējš iešāvās man sejā ar aukstumu, kas šķita — nevis no dabas, bet no likteņa. Manas plaukstas palika sastingušas uz stūres, it kā vēl mēģinot neatdot sevi pašas izvēlētajam ceļam. Un tajā brīdī man patiešām gribējās iekāpt atpakaļ. Nevis fiziski. Bet eksistenciāli. Iekāpt atpakaļ sevī. Manā galvā atskanēja doma, tik klusa, bet tik kliedzoša: "Tu vari vēl. Tu vari vienkārši aizbraukt. Tevi vēl neviens nav redzējis. Tu vēl esi Pauls." Un šī doma trieca cauri visam ķermenim kā zibens no iekšienes. Manas kājas drebēja ne no aukstuma, bet no sava vājuma pēdējās cerības.Es tur stāvēju — vienā pusē atvērta auto durvju gaisma, otrā pusē tumšs mežs, un siluets, kas neko neteica. Un tieši tāpēc tas bija vēl spēcīgāk. Jo viņš neprasīja, lai es nāku. Viņš tikai bija tur. Un tas lika man atdoties. Es izkāpu. Viena kāja pēc otras. Lēni. Kad abas kājas pieskārās zemei, mana sirds pārgāja čukstos. Pulsējošā klusumā. Es aizvēru durvis. Tās aizvērās kā vāks virs pēdējās domas par “nē”. Un es elpoju. Dzirdēju sevi. Sajutu plugu sevī kā pulksteni, kas skaita sekundes atpakaļ. Es joprojām biju Pauls. Bet viņa ēna jau vilka mani sev klāt. Un es gāju — nevis pretī viņam, bet prom no sevis.Es aizdedzināju cigareti ar pirkstiem, kas vēl trīcēja. Sīks klikšķis. Liesma. Dūmu vilnis. Un viss, kas es biju iepriekš, — sadega pelnos. Es sāku staigāt ap mašīnu. Lēni. Tā, it kā sakopotu domas pirms brauciena. Bet es zināju, ko daru un es zināju, ka viņš arī zina. Viņš mani vēroja. Viņa siluets stāvēja netālu, dažu metru attālumā. Atspiedies pret savu auto. Un tad es viņu redzēju skaidrāk. Varbūt pārāk skaidri. Varbūt pārāk… nepiedodami tieši. Jauns, aptuveni divdesmit pieci. Viņa seja mierīga, neaizsniedzama, bet ne auksta. Tā bija vienaldzība, kas saka — "ja ne tu, būs cita." Viņa galva bija pilnībā skūta un šis mazais vizuālais trieciens mani satricināja no iekšpuses. Es nejutu bailes, es nejutu trauksmi. Es jutu spiedienu zem korsetes. Viņš bija ģērbies vienkāršā sporta kostīmā. Tā bija figūra, nevis personība. Dominants, ne sarunu biedrs. Un tas… tas mani padarīja vēl niecīgāku. Katru reizi, kad es ievilku dūmu, kad es spēru soli tālāk uz apli ap auto, es zināju, ka viņš to redz. Un katru brīdi es lūdzu, kaut viņš neapstājas vērot. Lūdzu, kaut vēl nebeidzas šis klusuma vērtējums. Lūdzu, kaut viņš izvēlas mani. Un es vairs nebēgu no šīs domas.Esmu izsmēķējusi. Vēl pēdējais vilciens — nevis nikotīns, bet cerības pēdējā elpa. Mani pirksti satver cigarešu paciņu, kreisajā plaukstā — pults. Mana gaita — ne ātra, ne lēna, kā iesvētīšanas ritms. Tas ir ceļš bez skaņām. Viņš stāv, joprojām nekustīgs, kā aizvērtas durvis, kas tomēr ved iekšā — tevī pašā. Es pienāku pie kapota. Virsmas atspulks rāda mani — svešu. Skatiens uz leju, galva noliekta. Es piepaceļu rokas. Tās mazliet dreb un es noliek cigarešu paciņu. Uz tās — pulti. Precīzi. Simetriski. Kā divi simboli. Iznīcinātais ieradums un nodošanās vadībai. Es vēl apstājos. Pēdējo reizi, tikai mirkli. Jo tur, pie kapota, palika viss, kas man vēl bija no Paula. Tad es pagriezos un gāju. Prom no paciņas, prom no pults. Prom no atbildības. Uz torni.Pakāpiens un vēl viens. Koka virsma čīkst nedaudz. Nekā dramatiska. Vienkārši — pierādījums, ka tava klātbūtne atstāj pēdas. Gaismas nav. Tikai silueti. Un klusums ir spiedošāks par jebkuru elpu. Kāpju. Lēni. Un tad sajūtu. Gurni. Tie viegli šupojas. Vienkārši... sievietes gaitā. Ne apzināti, ne tāpēc, ka cenšos, bet tāpēc, ka beidzot nelieku sev pretoties. Es kļūstu par to, kas manī šņukstēja visu dzīvi. Es ļauju ķermenim izteikties klusumā, kur neviena balss vairs netraucē. Esmu apstājies pirmajā līmenī. Tur, kur gaisma no zemes vēl piekļūst. Tur, kur signāls vēl jūt pulti. Stāvu, elpoju. Mans ķermenis, pats sev stāsta: “Es kļūstu par apakšējo.”Es redzēju. Netieši. Ar acu kaktiņu, ar elpas sasprindzinājumu, kas iezīmējās krūtīs kā spriedzes loks. Viņš pienāca pie manas mašīnas. Stingrs solis. Mērķtiecīgs. Bez šaubām. Viņš nekavējās, neapstājas — vienkārši paņēma. Viņa roka pacēla cigarešu paciņu. Tad — pulti. Precīzi tā, kā mēs bijām vienojušies. Bez neviena vārda. Bez skatiena. Tikai klusa, nežēlīgi skaista pieņemšana: "Tu esi derīga." Es aizvēru acis tikai uz mirkli. Un tajā mirklī es sev teicu — tas ir noticis. Atpakaļceļa vairs nav. Es biju paņēmusi šo ceļu, es to noslaucīju sev zem kājām un nometos uz tā ceļos. Burtiski. Es noliecos. Tā, kā bijām vienojušies – četrāpus. Manas plaukstas pieskārās koka klājumam. Ceļi balstījās, kā būtu meklējuši šo vietu visu dzīvi. Mugura dabiski noliecās. Gurni – atsegti, bet ne izaicinoši, pieņemšanā. Un tad viņš nāca. Pakāpiens. Otrs. Tuva klātbūtne, ko nejūt ar ādu — bet kaut kur dziļāk. Un tad — tas notika. Plugs iedegās un iedūcās manā miesā un mana miesa... atbildēja. Manas acis neskatījās, mute klusēja. Bet ķermenis čukstēja sev: "Viņš mani izvēlējās. Un tagad es vairs nepiederu sev. Es esmu viņa." Plugs dūc. Es stāvu četrāpus — instinktīvi, kā gaidīdama. Viņš pieiet. Nekādu sveicienu, nekādu ievadu. Tikai troksnis — saitītes čirkstēšana. Pavadiņa. Virs galvas sajūtu viņa roku, metāla klikšķis — ap kaklu. Zema balss: “No šī brīža tu tiksi vesta, kā kuce!” Viņš liek man piecelties. Ar stingru roku norauj pelēko jaku no maniem pleciem: “Šo tev vairs nevajadzēs. Vīriešu versija – beigusies.” Viņš pieliecas man klāt, atvelk legingus tieši virs pluga, tie viegli čīkst. Viņš izveido caurumu, izplēš to plaši vaļā. Plugs kļūst redzams. LED iemirdzas spožāk. “Parāde sākas, kucīt.” Klikšķis. Vibrācija. Plugs vibrē. Viņš redz. “Vai tev patīk būt izliktai apskatei, mauciņ?” Es nespēju atbildēt un viņš to nemaz negaida. Viņa roka satver manu zodu, atspiež manu muti vaļā. Izlietots, piepildīts prezervatīvs. Silts. Smaržo pēc viņa. Viņš ieliek to man mutē. “Tagad kāp augšā man pa priekšu. Turot šo savā mutē kā cienastiņu, kuce.” Es kāpju, ar prezervatīvu mutē. Viņš seko man aiz muguras. Ar pavadiņu, kas katru brīdi var mani paraut atpakaļ.“Tev patīk vai ne, sūkātāj?” Klikšķis. Cita vibrācija. “Neaizmirsti, ka tavs vienīgais darbs šobrīd ir trīcēt un rādīt man savu spožo caurumu.” Ar katru pakāpienu augstāk, pavadiņa pievelkas ciešāk. Viņa elpa uz kakla. Viņa smiekli man ausī. Un mute, pilna ar to, kas mani padarīja par neko. Pēdējais pakāpiens. Mugura mitra no baiļu sviedriem. Prezervatīvs joprojām mutē. Viņš nenoņem pavadiņu. Viņš neapsēžas. Viņš stāv. Un vēro. Viņš pievelk pavadiņu. Pavelk mani kā kuci uz balkona: “Skaties lejā. Tā bija tava pasaule.” Es paskatos. Mans dibentiņš izliecas, legingu caurums atklāts, LED mirgo starp vaigiem kā sirēna. Un es dzirdu tikai viņu, tikai viņa zemo balsi, kas vairs nejautā: “Tu zināji, kā tas beigsies, vai ne? Tu zināji, ka pēc šī, tu būsi tikai kuce. Nevis vīrietis. Bet, piesmiets sissy?” Viņš pavelk pavadiņu uz leju. Mana galva tiek spiesta tuvāk grīdai. Plugs dūc. Es esmu uz ceļiem. Nevis simboliski, bet fiziski. Kā priekšmets. Kā lieta. Kā grīdas daļa. Viņš nostājas manā priekšā. Viņa loceklis jau ir ārā. Viņš neko nejautāja. Viņš vienkārši izlēma: šī mute – ir domāta viņam. Prezervatīvs man mutē. Viņš paskatās uz mani: “Pagaidām izņem. Tu esi gatava reālajam saturam.” Es paklausīgi atveru muti. Prezervatīvs krīt ārā. Viņa roka tur man zodu. Viņa loceklis stāv kluss, bet draudošs. “Tu zini, ko jādara. Tev tas jādara pašai, kuce!” Es noliecos. Bez lepnuma. Bez kauna. Tikai mute. Un viņš. Un, kad es tuvojos, es zinu vienu: šis ir tas punkts. Viņa roka nevirza mani, tā tikai tura pavadu, mierīgi, stingri — kā atgādinājums, ka es neesmu šeit nejauši. Es noliecu galvu, mute atvērta, viņa prezervatīva garša vēl joprojām iekšā. Es nepieskaros viņam ar rokām. Es nepārvaldu šo rīcību. Es vienkārši pakļaujos tās loģikai. Manas lūpas pieskaras viņam. Viņš vēl nesaka neko. “Nesūkā kā padauza,” viņš beidzot šņāc. “Sūkā kā priekšmets, kuru izmanto vīrieši pēc darba. It kā esi tualete, ne kuce.” Es mēģinu neaizrīties. Mana elpa kļūst sekla. Plugs vēl joprojām dūc. Mani vaigi sarkani no pazemojuma, nevis piepūles. Viņš nospiež pulti. Plugā vibrācija sit sinhroni ar manas mutes kustībām. Un tas nav grūti. Tas nav sarežģīti. Tas ir skaudri dabiski.“Redzi? Tu nepretojies. Tavs ķermenis sen ir nolēmis būt par neko. Tu tikai mēģināji tēlot vīrieti.” Viņš ievelk elpu, ne aiz baudas, bet kā vīrietis, kas novērtē, ka ieguvis lētu, pakļāvīgu preci, kas nerunā. Viņš nenobeidz. Viņš neļauj man noticēt, ka būšu piepildīta. Viņš vienkārši izvelk savu locekli. Bez vārdiem. Bez paldies. Un mana mute paliek atvērta. Nevis kā gaidot, bet kā pieradināta tādai būt.Viņš neatkāpjas. Es vēl esmu uz ceļiem. Pavadiņa pie kakla. Plugā — viņa pulss. Viņš, neatraujot skatienu no manis vienkārši pāriet nākamajā līmenī. Viņa bikses nokrīt. Viņš izvelk vienu kāju no biksēm, tās paliek ap otras kājas potīti. Viņš pagriežas ar muguru, paceļ vienu kāju uz margas. Stāv virs manis. Kājas plati, ar rokām paplēšu savu dibenu: “Tu zini, kā kalpo netīras padauzas? Laizi!” Es pieliecos un sāku laizīt. “Neapstājies, kamēr es neteikšu. Tev vairs nav teikšanas!” Un es turpinu. Mute. Deguns. Ēna. Tikai viņš. Tikai šī brīža perversums. “Tagad tu zini, kas esi kļuvusi un tas ir tikai sākums tavam ceļam.”Viņš mani atgrūž, kad ir izbaudījis tik cik vēlas. Viņš uzvelk bikses. Bez ceremonijām. It kā nekas nebūtu noticis. It kā es būtu tikai elpa starp viņa nākamajiem soļiem. Es vēl esmu uz ceļiem. Neviens man to neliek. Bet es neceļos. Viņš izvelk cigareti. Aizdedzina. Pirmais vilciens — dziļš. Nevis relaksācijai, bet kontrolei pār klusumu. Viņš pietuvojas. Nostājas virs manis. “Uz ceļiem ir tava īstā vieta, vai ne? Paver muti... jā, tā. Atver plašāk.” Es paklausu. Mute. Klusa. Pieejama. Viņš ievelk dūmu vēlreiz. Izpūš tos manā sejā. Un tad… pirmā pelnu deva man mutē. Mana mute ir viņa pelnutrauks. Viņa skatiens tieši manī. Viņš izmet izsmēķi. “Neaizver savu muti. Nespļauj. Turi. Tu vēl neesi apglabājusi savu cieņu pilnībā.” Viņš pasper soli atpakaļ. Atskatās. Paņem savu izlietoto prezervatīvu. Ieliek to man mutē starp pelniem: “Pārkod to! Tu taču sapņo par tā saturu vai ne?” Viņš stāv man blakus. Nevis klāt. Viņš ir augstāk. Es zemāk. Es pārkožu to - mitrums. “Nerij, kuce! Paver muti!” Viņa spļāviens. Lēns. Pārdomāts. Sulīgs. Tieši man mutē. Viņš nesaka neko. Viņš tikai nolaiž galvu pietiekami tuvu, lai svars, kas nāk kopā ar katru pilienu, padarītu mani vēl dziļāk par to, kas jau esmu kļuvisi. “Jā... tā tagad esi tu. Norij! Labi! Tagad varam piefiksēt.” Viņš izvelk no kabatas flomāsteri. Es tikai dzirdu vāciņa klikšķi. Un viņa pirksti jau man pie zoda. Viņš paceļ manu galvu uz augšu. Skatās acīs, it kā cauri manai dvēselei. Un tad – viņa roka raksta. Uz manas pieres. Es neredzu. Es tikai jūtu. Katrs burts kā zīmogs. Kā vārds, kuru es vairs nekontrolēju. Viņš beidz. Nesaka, kas uzrakstīts. Apskatās. Vērtē. Viņš nofiksē skatienu. Tikai dažas sekundes. Tad neko nesakot, paņem manu jaciņu — un nomet to lejā no torņa.Tā, it kā tas būtu atkritums. Un tieši tā es jūtos, bet mani tas uzbudina. Viņš pieiet pie kāpnēm. Apstājas. Paskatās uz mani pēdējo reizi. Un ar skatienu, ne vārdiem, iznīcina pēdējo “Paula” palieku manī. Viņš dodas lejā. Es nekustos vēl dažas minūtes. Tikai, lai šajā klusumā paliktu vēl mirkli — šajā, kas bija mana pirmā īstā pazemojošā sagraušana. Tad es arī lēni kāpju lejā. Bez steigas, ar viņa uzlikto siksnu man uz kakla. Ar trīcošām kājām. Ar plugu vēl sevī. Ar viņa zīmējumu uz pieres. Kad es nonāku lejā, viņa auto jau sen ir prom. Neviena nav. Neviens cits to nezin. Jaciņa guļ turpat — netīra, samīdīta, kā atgādinājums par to, kas esmu kļuvis. Es paceļu to, uzvelku, bet zinu — tas vairs mani neaizsedz. Es iekāpju savā auto. Aiztaisu durvis. Aizslēdzu. Un tad es paskatos spogulī. Mana seja netīra. Lūpas un zods vēl mitrs. Un uz pieres — viņa uzraksts. ПЕТУХ. Man elpa apraujas. Es to izlasu vēlreiz. Un es pasmaidu. Ne aiz prieka. Aiz piepildījuma. Es esmu pazemots. Es esmu apzīmēts. Es esmu viens. Un es esmu laimīgs. Vai es to darītu vēlreiz? Jā. Un vēlētos krist vēl zemāk. Motors rūc. Tumsā es redzu tikai savas rokas uz stūres, savu atspulgu sānu logā. Un uz pieres — ПЕТУХ. Ne burti. Spriedums. Uz lūpām vēl pelnu, spermas, siekalu un viņa klātbūtnes garša. Plugs vēl ir manī, bet kluss. Es to sajūtu pie katra bedres uz ceļa. Es nejūtos netīrs. Es jūtos īsts. “Петух. Jā.” Es čukstu to sev. Ne tāpēc, ka kāds lika. Tāpēc, ka es izbaudu šī vārda smagumu. Un kaut kur dziļi sevī, braucot ar šo uzrakstu uz pieres, es smaidu. Jo es zinu, ka šī nebija pēdējā reize. Es to vēlos!!! 2955 2 2 months ago
- Vai kāda var pastāstīt? Vēlējos zināt, ir daudz video internetā, kur siltā laikā pieķer cilvēkus mašīnās, dabā, apmierinot sevi, kur kāds svešinieks palīdz. Vai kāda dāma šeit var pastāstīt par pieredzi, vai kāda ir sevi apmoerinājusi mašīnā pie dabas un ir kāds svešinieks pieķēris un palīdzējis?😉Man ļoti interesētu, pieļauju ka arī citiem tas interesētu, ganjau ir kāds tāds pats kā es, kuram patīk kautkas šāds...ko zini, varbūt sanāk kautko sadomāt un izmēģināt, varbūt arī tev, skaistā dzimuma pārstāve, ir vēlējies ko tādu izmēģināt😌 1930 8 2 months ago
- Нонстоп в трусиках. Это было в начале 2000х. Дал объявление, что ищу женщину для оральных ласк. Отозвалась Тамара (имя изменено). Студентка, с комнатой в общаге. Договорились, взял шампик и конфеты, пришёл поговорили. Она несколько раз странно сказала что очень любит оральный, и ей достаточно что она только сосёт. Я попросил и ей что то сделать, и классику, она согласилась но сказала что сначала она сделает, мне не дёргаться и наслаждаться. Минет был великолепен, и я выстрелил ей в лицо, сперма попала даже на волосы. Как правило после оргазма мне даже неприятно становится, когда член дёргают, а здесь волшебство. Как то натянула кожу к яйцам, и губами нежно касаясь вверх вниз, приятно и хуй быстро восстановился. Она продолжала сосать, а я предложил разнообразить встречу. Не сейчас, сказала она облизывая яйца. Я разрядился во второй раз нонстопом. Это было незабываемо. Как то быстро подняла член снова, но я взмолился, тоже хочу, сказал. Хорошо, но трусы я снимать не буду. Почему, спросил я. Перед чужими мужчинами я трусы не снимаю, у меня парень есть, только перед ним. Я оттянул трусишки в сторону, оголив прическу с выбритой чайкой на лобке, нашёл заветный бугорок языком начал готовить киску. Когда она достаточно открылась и потекла, я вставил член, начал работать. Она сказала в меня не кончай, будешь готов ложись на спину. Предчувствуя конец, я лёг на спину, она жадно начала сосать и я разрядился снова, давай ещё раз, быстро сказала она и продолжила сосать и всё повторилось в четвертый раз. Так я случайно узнал что такое нонстоп, и получается девушка своему парню не изменила, она же была в трусиках.😉 1296 0 2 months ago
- Darba intervija Darba intervija. Šodien mana darba intervija. Pretendēju uz izpalīga amatu firmā. Sēdēju uzgaidāmajā telpā un nervozēju. Par darba pienākumiem uzzināšu šodien pārrunu laikā. Zinu tikai to, ka būšu izpalīgs vadošam darbiniekam. Aiz durvīm atskanēja uzaicinājums “ienāciet” Ieeju kabinetā. Pie galda sēž eleganta sieviete, kas vadīs darba pārrunas. Viņa mani nopētīja un jautāja: -Vēlies strādāt manā uzņēmumā par izpalīgu? Jā -Nu tad zini, turpmāk mani uzrunāsi “Kundze” Sapratu kundze -Jauki. Ātri mācies. Vispār jau vēlējos sievieti izpalīga amatam… Bet nu labi, esi gatavs mēģināt? -Jā kundze -Jauki. Turpmāk izpildīsi manus rīkojumus bez ierunām. -Sapratu kundze -Un tagad izģērbies kails -Klausos kundze Novelku apģērbu. Palikušas vēl bikšeles (šodien esmu uzvilcis stringus), pēkšņi atskan “ stop” -Patīk sieviešu veļu valkāt? -Jā kundze. -Ļoti labi. Būsi mana sekretāre, ar visiem meitenes darba pienākumiem ne tikai darba laikā… -Labi kundze -Un tagad lēnām atbrīvojies no tiem striķīšiem. Turpmāk manā klātbūtnē staigāsi bez biksītēm. Saprati? -Sapratu kundze. -Tagad pagriezies, lai varu tevi kārtīgi aplūkot… Paklausīgi, lēnām pagriežos ar rokām mēģinot piesegt locekli -Pacel rokas, un turi aiz galvas. Un tagad vēlreiz atkārto pagriezienu ap savu asi. -Klausos kundze -Jauki. Tā jau ir stipri labāk. Atliek vien piemeklēt atbilstošu apģērbu un kosmētiku. Un tad jau arī varēsim parakstīt darba līgumu… Kundze pieceļas un pieiet pie skapja -Aizver acis un gaidi pārsteigumu -Jā kundze Stāvu ar aizvērtām acīm, rokas turot aiz galvas un mēģinu iztēloties, kas pašlaik notiek…No šīs dīvainās pozas un nezināmā mans “draudziņš” sāk piebriest… Dīvainas sajūtas mani pārņem stāvot šādā pozā, un loceklis briest arvien vairāk… -Vari atvērt acis Uz galda stāvēja noliktas zeķes, kurpes, parūka un apģērbs. Kundze stāvēja blakus galdam. Nu varēju viņu labāk nopētīt. Eleganta blondīne, ģērbusies lietišķā kostīmā, uz acīm tumšas brilles. Kostīma žakete ar dziļu atvērumu ar grūtībām spēja noturēt viņas krūtis…Izskatās, krūšturi viņa nenēsā un labi redzami krūšu apaļumi. Pieguļoši svārki nedaudz virs ceļa… Kājas ietērptas melnās zeķēs, kājās kurpes uz ļoti augstu papēdi -Izskatās, ka es tev patīku…Neesi pārdomājis kļūt par manu izpalīgu? -Nē kundze, neesmu pārdomājis… -Jauki. Un tagad pienāc pie galda, izvēlēsimies tavu darba apģērbu… Pieeju pie galda. Kundze lēnām papēžiem klaudzot aizsoļo un nostājas man aiz muguras. -Nu tad sākam. Paņem zeķes un velc kājās Paņemu zeķes melnā krāsā un uzvelku. Zeķu silikona lenta cieši apņem manu kāju… -Jauki. Skatos, nav pirmā reize, kad pielaiko šādu apģērba gabalu… Nu tad turpinam. Tagad kārta krūšturim… Paņemu no galda krūšturi, protams, ja tā viņu var nosaukt. Vienas lencītes vien…Uzvelku Tagad manu ķermeni apskauj krūštura lencītes, zem krūtīm ādā iespiežas stīpiņas. -Tagad pagriezies, lai varu tevi aplūkot. Jauki…Kaut kas te nav īsti kārtībā… Saņemu rokas sitienu pa locekli. Saraujos no sāpēm un negaidītā pavērsiena -Manā klātbūtnē viņam jāstāv tikai pēc manas pavēles.Saprati? -Jā kundze -Būsi jau sapratis, ka par katru pārkāpumu saņemsi sodu…Ja būšu aizmirsusi tevi sodīt, tad pats dienas beigās man to atgādināsi…Skaidrs? -Jā kundze -Tagad ņem kuplos svārkus. Iesākuma nēsāsi šos, kamēr iemācīsies sevi kontrolēt.Darbojies. Uzvelku svārkus. Svārki ir ļoti īsi un knapi nosedz dibenu -Un nu kurpes Uzvelku kurpes. Kurpes ir uz augsta papēža un ir diezgan grūti nostāvēt. Kundze paceļ svārkus, un saņemu pliķi pa dibenu, tad vēl vienu -Nedzirdēju apstiprinājumu pēdējām komandām. Vai man jāzīlē ka esi sapratis? Turpmāk pēriena laikā skaitīsi sitienus, un teiksi “paldies kundze” Visu saprati? -Jā kundze. Sapratu. -Sākumā vēl paskaidrošu par ko saņem sodu. Vēlāk tā būs viela pārdomām, par ko saņēmi sodu. Un pašam būs jāpasaka, par ko saņēmi sodu. Saprati? -Sapratu kundze. -Un nu uzlaiko krāsaino parūku…pienāks laiks, varēsi nēsāt vienkrāsainu… -Klausos kundze Uzvelku parūku. Parūkas mati pieskaras maniem pleciem…Plecus pārklāj violetas šķipsnas… -Un nu žaketīti. -Jā kundze Uzvelkot žaketīti sajūta, ka tā stipri par mazu. Aizpogāju vienīgo pogu. Sajūta tāda, ja būtu krūtis, tās censtos par visām varītēm izkļut ārpusē Kundze pieiet pie galda, paņem lūpu krāsu un nostājas man pretī. -Nu skaistulīt. Uzkrāsosim arī lūpas. Sāksim ar maigajiem toņiem. Atkarībā no “darba” panākumiem pāriesim uz košākiem Kundze nokrāso manas lūpas. Paņem mani aiz locekļa un pieved pie spoguļa. Spogulī ieraugu “vieglas uzvedības meiteni”. Smukiņa. Loceklis piebriest vēl vairāk no redzētā un kundzes tvēriena. -Fū. Nekauņa. Patīk? -Jā kundze Kundze atlaiž locekli un roku pieliek pie manas sejas -Kāpēc kundzes roka ir mitra? Es tev atļāvu “siekaloties” -Nē kundze. Neatļāvāt. -Nu tad saņem pārsteigumu no manis. Kundze izvelk no žaketes kabatas maisiņu un izber tā saturu plaukstā. Atskan zvaniņu skaņa “dzin, dzin” -Atpogā žaketi. -Jā kundze Kundze paņem knaģīšus un piesprauž krūšu galiņiem. Atkal atskan “dzin, dzin” -Nu, esi gatava parakstīt darba līgumu mana kucīte? -Jā kundze. Esmu gatava -Ļoti labi. Soļo pie gada. Nostājies, kājas pleci platumā, ar elkoņiem atbalsties uz galda. Tev acu priekšā stāv darba līgums. Izlasi viņu skaļi -Klausos kundze. Sāku lasīt… Šī vienošanās tiek noslēgta starp Kundzi un viņas izpalīgu (turpmāk tekstā- “sissy”) no brīvas gribas un bez piespiešanas. Kundze apņemas: 1) Izskolot savu sissy par neķītru un piedauzīgu būtni, kura vienmēr ir gatava seksuāliem piedzīvojumiem. 2) Iestrādāt sissy caurumiņus, lai būtu gatava gan rotaļlietām, gan arī fiziskam kontaktam 3) Iemācīt sissy gūt orgasmu no orālas vai anālas izmantošanas 4) Par nepakļaušanos vai nolaidību Kundze soda sissy. Soda veidu un ilgumu nosaka Kundze 5) Kundze kontrolē sissy gan darbā, gan atpūtā. Kundze var pieprasīt video apliecinājumu sissy nodarbēm atpūtā. Sissy pienākumi: 1) Bez ierunām un vilcināšanās izpildīt Kundzes rīkojumus. Censties tos izpildīt pēc iespējas ātrāk un precīzi 2) Sissy nav tiesības pirmajai uzrunāt Kundzi. 3) Sissy darba laikā valkā tikai sieviešu apģērbu un lieto kosmētiku. Biksītes valkāt nedrīkst, arī no darba brīvajā laikā 4) Sissy jāvalkā kurpes uz papēža, kas nav zemāki par 10 cm. 5) Apmeklējot labierīcības, sissy darbības veic tikai sēdus. Sissy nedrīkst aizslēgt vai aizvērt durvis, ja nav bijusi Kundzes komanda 6) Kundzes klātbūtnē sissy nav tiesību skatīties uz Kundzi. Gaidot Kundzes rīkojumus, skatam jābūt vērstam vienmēr grīdā, roka turot aiz muguras 7) Ja Kundze vēlas veikt sissy apskati, sissy nostājas- kājas plecu platumā, rokas aiz galvas 8) Saņemot komandu vai sodu no Kundzes, sissy atbild “jā Kundze” vai “ paldies Kundze” 9) Turpmāk sissy nedrīkst masturbēt bez Kundzes ziņas. Locekli drīkst aizskart tikai ar diviem pirkstiem. 10) Sissy jāinformē Kundze par katru orgasmu, ko tā sasniegusi(apzināti vai neapzināti) 11) Sissy informē Kundzi, ja kāda persona vēlas iepazīties ar sissy. Kundze izlemj, vai iepazīšanās ir iespējama 12) Sissy dienas beigās jāinformē Kundze par saņemtajiem sodiem, un jāsaņem sods. Vienošanās sastādīta divos eksemplāros. Kundze nostājās man aiz muguras, tad ar gurniem piespiežas manam dupsim, ar krūtīm piespiežas manai mugurai. Lasot katru vienošanās punktu, kundze noskandina manus krūšu zvaniņus. No šādām darbībām ļoti uzbudinos, liekas, tūlīt beigšu. -Esi gatava parakstīt, mana kucīte? -Jā kundze Kundze uzšauj pa maniem dupša vaigiem. Tad paņem resnu flomasteru no galda, un iesprauž man dupša caurumā. -Tagad lasi vēl vienu reizi, un centies neizlaist rakstāmo no sevis. Ja izkritīs, sāksim visu no gala. Saprati kuce? -Jā kundze Lasot vēlreiz vienošanos un turot flomasteru dupsī, jūtu, ka pirmā spermas pile nopil uz grīdas… 2114 1 2 months ago
- Vakara Plāns! Iedomajies! Tu sēdi siltā vannā skan lēna mierīga mūzika, kuras pavadībā tu malko garšīgu vīnu, esi atslābusi, un prāto, kas būs tālāk? Kad būsi apslaucījusies ar pirkstiņiem noslidināšu tavu dvielīti un kaisligi tavus papēžus noraušu no zemes nesot uz guļamistabu un iegūldot tevi gultā. Sabučošu un likšu pagriezties uz vēdera, lai varu uzpilināt aromatisko eļļu un izmasēt tavus plecus, muguru, gurnus, dibentiņu, kājiņas kā arī sabučot kāju pirkstiņus. Apgriezīšu tevi otrādāk un jutekliski izmasēšu arī tevi no priekšpuses, kad būšu beidzis skūpstīšu tevi līdz mana galva būs lejā un spēlēsies ar tavu patīkamo klitoriņu līdz brīdim kamēŗ sāks trīcēt kājiņas un nemierīgi raustīsies kulminācijas brīdī kamēr es tevi stipri turēšu un nepārstāšu laizīt līdz brīdim kad nevarēsi vairs izturēt un lūgsi mani pārtraukt. Saportu ka tu viņu labprāt paņemtu, bet es vel nedaudz pakārdināšu ar pirkstu masāžu, un kārotajs moments notiek es ieslidinu savu locekli tevī un uzlieku tavas kājas sev uz pleciem un kaislīgi izmīlēju tevi :* 1945 0 3 months ago
- Pirmo reiz 1daļa Ieraugot tevi pirmo reiz šajā zīda halatā kas slīd pari tavam ķermenim tik nepiespiesti un liegi, mana sirds ar katru soli ko tuvojos tev tuvāk sitās straujāk un straujāk, pieskaroties tev manas rokas sāk trīcēt jo lēnām atverot šo skaisto zīda halatu manām acīm paverās tavs skaistais ķermenis ko biju savās domās aprakstijis 1000 reizes, bet ieraugot paša acīm tas ir vel 1000 reizes skaistāks, kā manā iztēlē, lēnām ar savām lūpām lēnu lēnu sniedzos pie tava kakla ko vēlos noskūpstīt, skūpsti turpinās un elpošanas ritms paātrinās jo nezinu savās domās vai gaidīji skūpstu, lēnām virzos ar savām lūpām uz tava sārtā vaiga līdz jūtu ka tavas lūpas saskarās ar manējām, skūpstot tevi uz maigajām lūpām, bet domas tikai viena doma paņemt tevi savās rokās ielikt lēnām un maigi gūltā un izbaudīt tavus skūpstus ko biju gaidījis jau ilgu laiku. Lēnām skūpstot mani skūpsti sak slīdēt zemak un zemāk pa tavu ķermeni , pa tavu kaklu, par tavām skaistajām krūtīm zemak un zemāk ar katru mirkli tuvojoties tuvāk un tuvāk vietai kur ar skūpstiem un lēnam mēles kustībām vari izbaudīt sajūtas kas spēj tevi iekvēlināt.Lēnam maniem skūpstiem slidot atpakaļ pie tevīm, tu sajuti kā mans stingrais un ar asinīm piebriedušais loceklis lēnam lēnām ieiet tevī un lēnam kustībām ieslidz dziļāk un dziļāk, lēnām palielinot ātrumu es tevi pieklauju sev tuvāk lai varu izbaudīt tavu skaisto ķermeni, mūsu lūpas saskarās ik reizi kad ir kustības kas liek viņam būt dziļāk tevī. Lēnam izvelku locekli no tevīm lai pagrieztu tevi uz vēdera un apnemubtavas rokas tev aiz muguras piespiezos tev klāt no mugurpuses un lēnam ievietoju viņu atpakaļ tik lēnām lai sajuti ka viņs ieslīd atpakaļ, turot tavas rokas aiz muguras palielinu tempu , zinot ka izbaudi tempu nemainu lai sajūtas neizgaist, sajūti ka viņš iekša ir piebriedis līdz maksimumam kas velta par zīmi ka drīz būs nobeigums, bet temps netiek samazināts, tieši pirms beigām lēnam velkot ārā nobeidzu tā ka trāpot uz muguras sēkla lēnam noslid leja pa tavu draudzeni ....un tai paša momenta es ieeju tevī iekša velreiz lai izbaudītu vel mirkli šo saikni kas bija laiku atpakaļ un skūpstot tavu muguru lēnam atlaižu tavas rokas lai spētu pēctam pagriezties pret manīm un apskaut mani un noskupstit ar savam maigajām lūpām, palaižot tevi vaļā lēnām nesteidzoties pagriežos pret tevīm lai virzitos talak uz dušas telpu. 1121 0 3 months ago
- Mājkalpotājs (2 daļa) Pēc Kitijas uzvedības turpmāk, es sapratu, ka viņa ir bi dominējoša tipa sieviete, kurai patīk būt aktīvai pār savu seksuālo partneri. Un to visu es dabūju izbaudīt arī uz sevis. Katra nākamā vizīte šajā mājā man izvērtās par pārsteigumu. Uzkopšana katru reizi pārvērtās par kādu seksuālu piedzīvojumu, jo Kitija bez brīdinājuma, vienkārši nāca pie manis arī uzkopšanas laikā un izteica savas seksuālās vēlmes tajā brīdī. Reizēm viņa to dienas laikā darīja pat vairākas reizes. Un tas notika visas mājas ietvaros, gan istabās, gan virtuvē, gan uz grīdas. Vienīgi nevienu reizi viņa nebija lūgusi, lai es viņu iegūstu, lai gan ik pa laikam man šāda vēlme noteikti bija. Viņa arī vairs nekautrējās ik pa reizei pa māju staigāt pilnīgi kaila vai tērpusies tikai mazā bikini. Santa gan vairs nebija redzēta šeit, lai gan es nezinu, vai viņas netikās kādā citā dienā, kad es šeit nebiju. Nezinu, kas bija par iemeslu, bet par viņas mīļāko vietu bija kļuvusi virtuve, un jau zināmā lete tur. Tur es piedzīvoju gandrīz visu – gan Kitijas apmierināšanu ar mēlīti, gan atsūkāšanu man līdz laimīgam nobeigumam, gan onanēšanu, un kā “kroņa” numurs viņai bija manis noliekšana uz letes, svārku uzraušana uz augšu un manis brutāla “izdrāšana” dibenā ar strapon. Pirmajā reizē, kad viņa ieradās virtuvē ar strapon, mani pārsteidza visvairāk, jo viņa neko nesakot, pienāca pie manis, pagrieza pret leti, nolieca, uzrāva svārkus un uzreiz stipri iegāja manī. Kaut ko tādu nebiju gaidījis, pat bija sākumā sāpīgi, bet viņas iekāre tajā dienā bija tik liela, ka viņa kā neprātīga grūda strapon manī, elsodama un reizēm pat stenot. Tajā brīdī likās, ka tas nekad nebeigsies, tik pamatīgi viņa bija iekarsusi. Pabeigusi savu iekāres apmierināšanu, viņa gan toreiz atvainojās, ka tik stipri mani ieguvusi. Tā pagāja aptuveni trīs mēneši, un kādā dienā Kitija man pateica, ka drīz mana klātbūtne šajā mājā vairs nebūs nepieciešama. Biju savā ziņā ļoti pārsteigts, bet viņa paskaidroja, ka vīrs esot pieņēmis lēmumu pārcelties dzīvot uz ārzemēm. Pat nezināju kā reaģēt uz šādu paziņojumu, lai neapvainotu vai neaizskartu Kitiju, jo biju tomēr jau pieradis pie viņas. Solīdi izteicu nožēlu, ka tā viss beigsies, bet labi sapratu, ka tas jau nav viņas lēmums. Viņa atzina, ka viņai arī būs bēdīgi šķirties no manis, jo viņai esot iepaticies šis formāts un viņa esot izjutusi ļoti jaukus brīžus kopā ar mani. Viņa teica, ka aizbraukšana paredzēta pēc divām nedēļām, un jautāja man vai es varot nākošajā nedēļā pie viņas atbraukt sestdienas vakarā. Viņa gribot uztaisīt nelielu atvadu ballīti ļoti mazā lokā (būšot Santa un vēl viena draudzene ar savu vīru). Parasti tās bija piektdienas, kad uzkopu māju. Man tajā brīvdienās nekādu plānu nebija, un es teicu, ka varēšu atbraukt. Viņa vēl tikai papildināja, ka nekāda uzkopšana tajā dienā nebūs vajadzīga, bet sieviešu veļiņa gan noteikti ar piebildi, ka būtu labi, ja man būtu uzvilkts kaut kas jauns. Tur varēja rasties problēma, jo man jau nav tāda baigā kolekcija ar sieviešu veļu arsenālā, bet pie sevis nodomāju, ka varbūt pa nedēļu arī kaut ko jaunu sameklēšu. Pa nedēļu rakājos dažādos interneta veikalos, mēģinādams piemeklēt kaut ko foršu. Ilgi nekas nepatika, līdz beidzot atradu vienu viegla auduma kleitiņu uz lencītēm gaiši zaļā krāsā. Lai pielāgotu kleitai apakšveļu, izvēlējos miesas krāsas tīkliņzeķes. Likās, ka izskatīsies tīri nekas, un gaidīju savu pasūtījumu. Tuvojās sestdiena, bet pasūtījums kavējās, un nezināju, ko darīt. Bet ļoti noveicās, ka piektdienā tomēr sūtījums pienāca un varēju to piemērīt. Viss bija kārtībā, ar izmēru nebiju “nošāvis” greizi. Sestdiena bija klāt, un pēdējo reizi devos ciemos pie savas saimnieces. Ierados kā otrais, jo pirmā bija atbraukusi Santa. Tā kā bijām jau pazīstami, tad tikai sasveicinājāmies. Kitija bija sapucējusies – jauka, apspīlēta sarkana kleitiņa, kas izcēla visas viņas skaistās auguma aprises. Santa bija ģērbusies īsos, melnos svārciņos un blūzē ar pamatīgu izgriezumu, kas kārtējo reizi atklāja redzamībai daļu no viņas krūšu apaļumiem. “Es domāju, ka tu ej pārģērbies, lai kad atbrauks Megija un Vilnis, tu jau būtu savā elementā” – uzrunāja mani Kitija. Devos uz istabu, kura iepriekš man bija ierādīta, un pārģērbos. Devos atpakaļ istabā. “Oho, smukiņi!” – gandrīz vienlaicīgi iesaucās abas draudzenes. Beidzot ieradās arī pāris. Viņi bija apmēram pārējo vienaudži, augumā arī tādi paši, bet sieviete gan pievērsa uzmanību ar to, ka bija patiesi tieva - smalkas rociņas, tievas, bet garas kājas, tievs viduklis, ko varēja ļoti labi redzēt, jo vēders bija plikiņš, pateicoties īsajam topiņam, kas sedza mazas spicas krūtis, kas izspiedās tam cauri. Kājas sedza melnas zeķes, virs kurām bija uzvilkti ļoti īsi bruncīši, jo izskatījās, ka tie gandrīz neapsedz viņas dibentiņu. Vīrietis vidējas miesasbūves, nelielu bārdiņu, tērpies T-kreklā un džinsās. Pēc pārējo reakcijas, sapratu, ka pāris ir pazīstami, ne tikai ar Kitiju, bet arī ar Santu. Vienīgais “svešais” šeit biju es. “Tas ir mans mājkalpotājs, par kuru jums jau esmu stāstījusi, un kurš man ir sagādājis daudz prieka šajā laikā” – Kitija iepazīstināja pāri ar mani. Nedaudz pat sakautrējos par Kitijas vārdiem, bet sniedzu roku atnākušajiem. “Šovakar esmu jūs sapulcinājusi, lai atvadītos no saviem tuvākajiem draugiem, un vēlos, lai visi šo vakaru izbauda un atceras ar patīkamām atmiņām. Īpašu paldies vēlos izteikt manam mājkalpotājam, kurš šajos pēdējos mēnešos mani ir ļoti iepriecinājis ar savu klātbūtni. Tāpēc ceru, ka jūs kā mani draugi, arī viņu šeit cienīsiet un mīlēsiet” - savu runu pabeidza Kitija. “Bet iesākumā, aicinu jūs uz virtuvi, kur esmu sagatavojusi nelielu cienastu” – paturpināja viņa. Virtuvē bija uzklāts aukstais galds, dažādi našķi un dzērieni. Kā jau saimniece pienākas, viņa apsēdās galda galā, es sānos blakus viņai, man blakus Santa, bet mums pretī Megija un Vilnis. Mielojāmies ar sagādāto cienastu, iemalkojām, Kitija apjautājas pārim, kā pa šo laiku ir gājis, pēc kā sapratu, ka viņi kādu laiku nav redzējušies. Visi čaloja, sarunas vedās pa visām tēmām, visi jutās atraisīti un ērti. Pēkšņi sajutu, ka uz manas kājas ir Santas roka, kas lēnām pavilka uz augšu manas kleitas malu, atsedzot manu kāju līdz pat zeķturim. Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja, un es laikam sapratu viņas mērķi – viņa gribēja redzēt vai esmu bez bikšelēm. Pārliecinājusies, ka ir redzējusi to, ko vēlējās, Santa atvilka kleitas maliņu atpakaļ. Sarunas turpinājās, es ielēju saimniecei dzērienu, jo viņas glāze jau bija tukša, viņa nedaudz pieliecās tuvāk manai ausij un čukstēja: “ Megija ar Vilni arī ir bisex, Megija aktīvā, Vilnis uni. Viņi ir forši, Megija vispār ir “uguns”, kad iekarst.” “Jauki”- es atčukstēju viņai. “Būs viss labi” – viņa vēl piebilda un satvēra zem galda manu roku, un novirzīja to sev starp kājiņām. Mani pirksti sataustīja kailu kājstarpi – arī viņa bija bez biksītēm. Viņa uzsmaidīja man un atvirzīja roku. “Ja visi ir iestiprinājušies, tad varbūt ejam uz istabu un pievēršamies izklaidei?” – atsāka runāt Kitija. Visi piecēlāmies no galda, kāds paķēra līdz dzeramo, kāds vēl kādu našķi, un iekārtojāmies istabā. Kitija bija tiešām uzņēmusies šeit virsvadību: “Vispirms es gribētu pateikties savam mājkalpotājam par tik jauki pavadīto laiku kopā, un tā kā visu laiku esmu vairāk ņēmusi, nekā devusi, tad nolēmu, ka gribu viņam atdoties šeit savu draugu klātbūtnē.” Tajā brīdī mani pārņēma uzbudinājums un uztraukums vienlaicīgi – vai tiešām šis mirklis ir pienācis par ko es reizēm tik spilgti aizdomājos, kad redzēju Kitijas vijīgo un skaisto augumu staigājot pa māju. Kamēr manas domas lidinājās atmiņās, Kitija turpināja: “Megija un Vilni, jūs tajā laikā izklaidējiet Santu, ja vēlaties.” To pateikusi Kitija piecēlās, un lēnām, līganām kustībām glāstīja savu augumu, rokas pārslīdēja par krūtīm, vidukli, gurniem. Atliekusi rokas aiz muguras, viņa atvilka nelielo rāvējslēdzi kleitas aizmugurē, un noslidināja kleitas augšpusi līdz viduklim. Ar prieku atkal skatījos uz šīm burvīgajām krūtīm, bet Kitija neapstājās un noslidināja kleitu uz grīdas, uzmanīgi izceļot kājas no tās. Pietupusies, viņa kleitu pacēla, un nolika sēžamdīvāna malā. Arī pārējie ar interesi vēroja Kitijas izģērbšanos. Kitija kā maza skolniece apsēdās, atlaidās pret dīvāna atzveltni, un strauji atvēra kājiņas. Uzcēlusi pēdas uz dīvāna malas, kājas vēl plašāk atvērās un līdz ar to nedaudz pavērās arī viņas sārtās kaunumu lūpiņas. Nepaspējām novērtēt brīnišķīgo skatu, kad Kitija sāka masturbēt. Pārējie laikam arī bija nedaudz pārsteigti par šādu notikumu gaitu, bet ar interesi vēroja maigās Kitijas pirkstiņu darbības ap savu kājstarpīti. Divi pirkstiņi glāstīja klitoriņu, bet viens no otras rokas pirkstiem ātri ieslīdēja starp kaunuma lupiņām, un iespurdza caurumiņā. Veiklām kustībām pirkstiņš slīdēja viņā, un tikpat ātri atkal ārā. Pirmā noreaģēja Santa, kura laikam atceroties mūsu pirmo tikšanos veikli pienāca pie manis, pavilka uz augšu kleitu, un satvēra ar roku manu locekli, kurš jau bija uzsācis savu lieluma maiņu. Santa ar vienu roku atvilka mana locekļa ādiņu, atsedzot locekļa galviņu, aplaizīja savus pirkstus, un ar diviem pirkstiem apļoja ap galviņu. Megija ar Vilni pagaidām ieturēja tādu kā distancēšanos, tikai uzmanīgi vērodami notiekošo. Ar katru brīdi jutu, ka Santas darbības un burvīgais Kitijas šovs, mani uzbudina vēl vairāk un loceklis ir pilnbriedā. To laikam bija pamanījusi arī Kitija, kas veikli dīvānā nometās rāpus, izslēja pret mani savu dupšuku, un ar galvas mājienu deva nepārprotamu norādi, ka ir gatava mani uzņemt sevī. Piegājis pie Kitijas dupša, un satvēris locekli ar roku, tuvināju locekļa galviņu spraudziņai. Tajā brīdī arī Santa bija turpat, un veikli ar rokām papleta Kitijas dibentiņa apaļumus. Kitijas kājstarpīte bija slapja no masturbēšanas, un es iegāju viņā līdz galam, bet lēni. Apslāpēts “mmm” izskanēja no Kitijas, bet mani vairs apturēt nevarēja, es daudz nedomādams, uzsāku Kitijas iekarošanu, veicot ātras un straujas darbības viņā. Un tieši tajā brīdī es atcerējos brīdi, kad viņa pirmo reizi virtuvē uz letes mani burtiski “izdrāza”. Un tas mani uzvilka vēl vairāk, un centos arī viņu iegūt nedaudz brutāli – dziļi un ar spēku. Santa turpināja turēt Kitijas dupša apaļumus pavērtus, bet es kā neprātīgs turpināju savas dziļās darbības viņā, lai gan nedaudz traucēja kleita, kas traucēja pašam baudīt šo skatu. Kitijas izsaucieni “Āaa”, pie katra mana grūdiena, nu jau skanēja pa visu istabu. Beidzot varēja redzēt arī kādu kustību no pāra puses. Vilnis bija pienācis pie Santas un caur viņas jau tā atklāto izgriezumu blūzē, spaidīja viņas krūtis ar abām rokām. Megija bija kaut kur pazudusi, jo tuvumā viņu neredzēju. Santa nu bija atlaidusi Kitijas dupšuku, jo baudīja intensīvo savu krūšu spaidīšanu. Biju jau nedaudz piekusis, un nedaudz pat palika žēl Kitijas, tāpēc savu tempu samazināju, un tagad lēni, vienmērīgā ritmā virzīju locekli viņā. Santa bija atbrīvojusies no savas blūzītes, bet pati ar roku satvērusi Viļņa locekli. Kitija nedaudz pavirzījās nost no manis, laikam nolasīdama manas domas, ka vēl beigt negribēju. Abi atslīgām viens otram blakus dīvānā, lai ievilktu elpu, jo piekusuši bijām abi. Istabā atgriezās Megija, viņa pilnīgi kaila, taču viņas gurnus rotāja jostiņa ar strapon. Strapon izskatījās gandrīz kā īsts loceklis, tikai nedaudz garāks par standarta locekli ar izteiktu locekļa galviņu. Kitija pieliecās man tuvāk ausij: “Tagad skaties kāda var būt Megija, tik daudz enerģijas es vienā sievietē neesmu redzējis”. Ar nepacietību gaidīju turpinājumu, un lūkojos ko tad tagad darīs Megija. “Tikai neaizmirsti, ka es arī uz atvadām gribēšu tevi iegūt” – tajā brīdī piebilda Kitija. Par to gan pārsteigts nebiju, atceroties ko viņa ar mani darīja iepriekšējās nedēļās. Tikmēr Megija bija piegājusi pie Viļņa un Santas. Viņa veikli nospieda vīru uz ceļiem, un nekavējoties strapon iestūma viņam mutē. Vilnis bez nekādiem iebildumiem aktīvi sūkāja strapon, bet Megija izrīkoja Santu: “Liecies rāpus, dibenu augšā!” Tas skanēja diezgan pavēlnieciski, bet Santa laikam pie tā bija pieradusi, jo ātri nostājās rāpus, pavilkdama savus melnos svārkus uz augšu, atsedzot savu dibentiņu. Tikpat veikli viņa noslidināja no sevis arī mazās stringa bikšeles. Megija izvilka strapon no Viļņa mutes, un pārslēdzās uz Santu. Nostājusies platām kājām virs Santas, viņa pieturot strapon ar roku, tuvināja to Santas intīmām zonām. Tikai tad pamanīju, ka viņa tēmē Santas dibentiņā. Un trāpīja viņa nevainojami, par ko liecināja arī Santas vieglais kunkstiens, ko papildināja arī neliels apslāpēts kliedziens. Megija neko daudz negaidīja, un uzreiz uzsāka gurnu kustības uz augšu un leju. Skatoties uz Megiju, piesaistīja atkal viņas garās, tievās kājas, un viņas šaurie gurni ar mazo dibentiņu. Nedaudz iestrādājusi Santas dibentiņu, viņa izvilka strapon un papliķeja ar to pa Santas dibena apaļumiem. Uzreiz tajā mirklī, zem Santas veikli iekārtojās Vilnis, viņš ātri atrada Santas sārto spraudziņu un iegāja tajā. Un tajā pašā mirklī arī Megija atkārtoti iesprauda strapon Santai dibenā. Šis skats mani pamatīgi uzvilka, jo nekad nebiju šādu “dubulto” iegūšanu reāli dzīvē redzējis. Laulātais pāris nepārprotami bija ar pieredzi šajā jomā, jo ļoti saskaņoti abi darbojās Santas intīmos caurumiņos. Gribēju nedaudz apmierināt sevi ar rociņu, to vērojot, bet mani apsteidza Kitija, kas veikli aptvēra ar pirkstiem manu locekli. Neviļus arī mana roka atrada Kitijas kājstarpīti. Mēs abi vērojām Santas un pāra nodarbes, un viens otru apmierinājām. Kitija aplaizīja savu pirkstu, un tas noslīdēja pie mana dibena caurumiņa. Nepārtraucot darbības ap manu locekli, otras rokas pirksts ieslīdēja manā dibenā. Blakus jau bija notikušas pārmaiņas, tagad uz muguras gulēja Megija, izslējusi savu strapon gaisā, uz kura lēnām ar dibentiņu sēdās virsū Santa. Strapon atkal iegāja anāli, bet Santa atliecās atpakaļ atbalstīdamās pret grīdu ar rokām, kas ļāva netraucēti viņas vagīnā ieiet Vilnim. Kitija pārstāja mani apmierināt, un piecēlās: “Patīk? Pavēro vēl, man nedaudz jāiziet”. Pārējie mani atkal pārsteidza, jo tagad rāpus jau bija Vilnis, kuru dibenā ņēma Megija, bet zem Viļņa Santa sūkāja viņa locekli. Vienā brīdī pamanīju, ka uz mani paskatās Megija, pasmaida un piemiedz ar aci, bet tas nekādā veidā viņai netraucēja vienmērīgi ņemt priekšā savu vīru. Un ar katru brīdi viņa to darīja agresīvāk, un arī Vilnis sāka izdvest dažādas skaņas. Manu vērošanu pārtrauca Kitijas roka uz mana pleca, viņa bija pielavījusies man no muguras. “Es nevarēju nociesties” – viņa saka un apgājusi apkārt dīvānam ir manā priekšā. Tagad man bija skaidrs, kur viņai bija jāaiziet, jo arī viņas gurnus tagad rotāja jau man ļoti pazīstamais strapon. “Griezies riņķī, es gribu tevi izdrāzt!” – Kitija bija uzstājīga. Ne pirmo reizi saskaroties ar šādu situāciju, nostājos rāpus dīvānā, un kā vienmēr mani svārki strauji tika parauti uz augšu un strapon galviņa jau bija manī. Sākumā viņa bija saudzīga un mierīgā tempā ieguva mani, bet nezinu vai draugu nodarbes ietekmē (jo Megijas kustības bija vienkārši ļoti straujas un dziļas), vai kāda cita iemesla dēļ, bet ilgi nebija jāgaida, kad arī manā dibentiņā strapon iegāja aizvien dziļāk un straujāk. Kitijas darbības un jau man pierastie viņas kaisles izsaucieni, laikam bija savā ziņā iztraucējuši blakus esošos. “Vai tas ir tas par, ko tu stāstīji man, Kitij?” – pajautāja Megija, kas bija nostājusies nedaudz nostāk no mums. Atbildi gan viņa nesagaidīja vai nu Kitijas aizraušanās dēļ vai arī nemaz negribot saņemt atbildi, un sekoja nākamais jautājums: “Tad jau viņš mutē arī ņem, vai ne?”. Arī uz šo jautājumu viņa atbildi negaidīja, bet ātri nokomandēja vīru: “Vilni, iedod viņam pasūkāt!”. Nepaspēdams īsti padomāt par to, ka mutē biju ņēmis tikai vienu reizi kopā ar vienu pāri, es pie savas sejas ieraudzīju Viļņa locekli. Viņš nekautrēdamies, veikli iesprauda man to mutē. Šo skatu ieraudzījusi, vēl vairāk satrakojās Kitija, kas savu grūdienu jaudu un intensitāti vēl vairāk palielināja manī. Mani ceļgali sāka ļodzīties no pārpūles, bet Kitija nerimās, bet es ar baudu ļāvos šai viņas izklaidei. Pēc Kitijas kārtējā spēcīgā grūdiena, sajutu, ka esmu tuvu savai kulminācijai, kas nu jau arī man lika izdot baudas saucienus. Negribēdams sasmērēt dīvānu, es atbrīvojos no Viļņa locekļa, atvirzījos no Kitijas, strauji apgriezos dīvānā sēdus. Gandrīz nepaspēju apsēsties, kad mans baltais šķidrums ar vairākām reizēm izšļācās uz grīdas, nedaudz notecēdams uz Kitijas pēdām. Atlaidos dīvānā, bet pamanīju, ka Kitija vēl joprojām ir pamatīgi uzbudinājusies, un viņa veikli atrada nākamo upuri – Vilni. Vilnis tikpat ātri kā es tika nolikts uz celīšiem, un Kitija jau uzreiz bija viņā. Atslābis no tikko piedzīvotā, mierīgi atlaidies vēroju Kitijas nebeidzamo kaisli. Megija piegāja pie viņas, un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Kitija nepārstājot kustības Vilnī, pamāja ar galvu. Megija atnāca pie manis, satvēra mani aiz augšstilbiem, pievilka tuvāk dīvāna malai, pavēra manas kājas un veikli iesprauda savu strapon manī. Mans caurumiņš vēl īsti nebija atgājis no Kitijas uzbrukumiem, kad manī bija nonācis jau nedaudz garāks strapon. Iesākumā gan Megija to negrūda manī līdz galam, jo laikam apzinājās, ka tomēr var nodarīt man pāri. Savus apgriezienus bija nometusi arī Kitija, un tagad bija pat interesanti vērot, kā abas sievietes gandrīz vienotā ritmā izdrāž vīriešus. Laikam nedaudz apdalīta sajutās Santa, un apsēdās starp mani un Vilni. Viņas roka satvēra manu un novirzīja savā kājstarpē, bet pati satvēra manu jau atslābušo locekli, un centās to atkal uzbudināt. Megija nepārstāja kustēties manī, bet es ievadījis Santas vagīnā divus pirkstiņus, un laikam jau biju pirkstu darbību pielāgojis Megijas ritmam. Megija tempu samazināja, bet tagad ar līganām kustībām virzīja strapon dibentiņā līdz galam, un tad atkal laukā. Izjūtas tajā brīdī bija fantastiskas, Megija bija meistare šajā nodarbē. Kitija beidzot bija apmierināta, un nu jau kā iepriekš citi, skatījās kā Megija darbojās ap mani. Jau kad likās, ka arī Megija ir savu mērķi sasniegusi, viņa pēkšņi atsāka ātrās kustības, un šoreiz jau pilnā garumā centās strapon ievadīt manī, jutu kā viņas gurni ik pa brīdim atsitās pret manējiem. Vēl brīdi padarbojusies, viņa izsaucas: “Vilni, tu taču man teici, ka arī gribi viņu izdrāzt? Ir īstais laiks!”. Viņa strauji izvilka strapon, un samainījās vietām ar vīru. Vilnis, kas nupat bija Kitijas iegūts, tagad uzreiz iestūma locekli manā anālā atverītē. Sievietes bija sajūsmā, viņas visas “sakrita” ap mani dīvānā, un baudīja šo skatu. Kitijas pirksti spēlējās ar manu ķermeni, glāstot vēderu, krūtis, piespiedusi galvu manam plecam. Santa turpināja ar rociņu braucīt manu locekli, vienīgi Megija blakus Kitijai vienkārši sēdēja dīvānā, sekodama līdz vīra darbībām. Vilnis gan nebija ne tuvu tik prasmīgs, kā abas sievietes, un kustības bija nedaudz saraustītas, un nevienmērīgas. Taču kādā brīdī viņš uzņēma jau ātrāku ritmu, un kad sadzirdējām, ka arī viņš sāk elsot, tad sapratām, ka finišs viņam tuvojas. Viņš strauji izvilka locekli no manis, un kulminēja virs mana dibena un locekļa, sperma trāpīja arī uz manas kleitiņas, kājām. Megija pienākusi pie vīra, vēl ar roku centās izspiest no viņa spermas lāses. Nekad savā prātā nebiju pat fantazējis par šādu patīkamu pasākumu, un droši vien nekad vairs neko tādu arī nepiedzīvošu, bet tas tiešām bija to vērts. Pēc šīs reizes mani ceļi ar viņiem šķīrās, Kitija ar vīru aizbrauca uz ārzemēm, par pārējiem gan neko konkrētu nezinu un vairāk saticis neesmu. Kad bija pagājis kāds pusgads pēc šīs atvadu ballītes, saņēmu drosmi un nolēmu Kitijai piezvanīt, taču neveiksmīgi, jo abonents ar šādu numuru nebija sazvanāms. 1906 0 3 months ago
- Mājkalpotājs (1 daļa) Beidzot nolēmu, ka ir pienācis laiks pastāstīt par savu samērā ilgu piedzīvojumu. Tāds lēmums tika pieņemts divu iemeslu pēc: pirmkārt, ir pagājis jau samērā ilgs laiks kopš šis piedzīvojums ir beidzies, otrkārt, cilvēki par kuriem būs šis stāsts arī pasen jau dzīvo citā valstī, un nedomāju, ka arī viņiem būs pretenzijas, ka šo piedzīvojumu šeit pavēstīšu citiem. Kā jau droši vien esiet pamanījuši manā profila aprakstā, tad esmu vīrietis, kuram ik pa laikam patīk saģērbties sieviešu veļā. Pats jau vairs īsti neatceros no kā tas viss sākās, bet secināju tikai vienu, ka tad kad uzvelku seksīgu sieviešu veļu, tad mani pārņem spilgts uzbudinājums un tāda dīvaina sajūta, vēloties būt sievišķīgai. Līdz līmenim, ka gribētu sev skūt kājas un visās citās vietās apmatojumu (izņemot intīmās zonas), gan neesmu nonācis, jo tomēr esmu vīrietis un patīk man sievietes. Vēlāk jau arī tapa pirmās fotogrāfijas sieviešu veļā, un tad ienāca prātā tās nopublicēt arī šajā portālā. Biju pat nedaudz izbrīnīts, ka daudziem šīs bildes arī patika un sāka pienākt arī dažādi seksuāli piedāvājumi. Protams, ka jau šādā portālā, ļoti daudzi no tiem nebija nopietni, citi pat ļoti rupji un neadekvāti. Taču tad vienā dienā, saņēmu vēstuli no vīrieša, kurš rakstīja man, ka esot iepatikušās manas bildes un viņam esot man piedāvājums. Sākumā, protams, diezgan uzskatāmi liku viņam saprast, ka vīrieši gan mani nepavisam neinteresē nekādiem piedāvājumiem. Otrā vēstule mani pārsteidza – vīrietis rakstīja, ka viņam jau esot vairāk kā sešdesmit gadu, lielāko laiku viņš pavadot ārzemēs, jo esot kaut kādas firmas līdzīpašnieks. Bet viņam esot sieva – mājsaimniece, kura esot par viņu daudz jaunāka, un praktiski visu laiku pavadot mājās. Sieviņa esot biseksuāla, un viņam esot ienākusi prātā doma, piedāvāt man reizi nedēļā saģērbties sieviešu veļā, veikt mājas uzkopšanu, un ja sieviņa izrādītu interesi par mani, tad arī izdabāt viņai seksuālā jomā. Pie tam, viņš par to solīja arī samaksāt tam brīdim ne mazu naudas summu. Pirms rakstīt atbildi, ilgi domāju – no vienas puses neesmu nekāda pērkama prece, bet no otras puses gribējās kādu jaunu piedzīvojumu. Uzrakstīju atbildi – ar pretjautājumu: vai tad sieviņa tādām lietām būs gatava, jo tomēr jau neesmu nekāds tur mačo, vai baigais skaistulis. Viņš korekti atbildēja, ka esot to ar sievu pārrunājis, parādījis manas bildes. Sieva arī līdzīgi kā es esot teikusi, ka viņai pretenziju neesot, galvenais, lai uzkopjot, un ja viņai radīšoties kādas vēlmes, tad viņa tās skaidri pateikšot. Norunājām pirmo tikšanos, lai iepazītos, bet ar domu, ka jau tajā dienā arī varēšu sākt pildīt savus uzticētos pienākumus. Ierados precīzi norādītajā laikā, lai radītu labu pirmo priekšstatu par sevi. Vieta bija patiesi skaista, klusa vieta meža ielokā, netālu varēja redzēt arī nelielu ezeru vai dīķi, pašu māju ieskāva augsts koka žogs. Māja no ārpuses izskatījās ne īpaši liela (1 stāva ēka), bet mans uzskats izrādījās maldīgs, jo izrādījās, ka no piebrauktuves var redzēt tikai mājas fasādes daļu, bet pārējā mājas daļa pletās tālāk teritorijā. Piebraucis pie ieejas vārtiem, tie automātiski atvērās, laikam uz kāda sensora pamata vai arī varbūt tur bija kameras izvietotas, un saimniece redzēja mani piebraucot. Piezvanīju pie durvīm, durvis atvēra sieviete ap 35, ģērbusies puķainā, vieglā kleitiņā līdz celim. Nepaspēju vēl īsti stādīties priekšā, kad viņa pamāja man ar roku, aicinot mani iekšā: “Jā, es zinu, vīrs man teica, ka tu ieradīsies, nāc dziļāk, iekārtojies.” Nevilcinoties devos istabā jeb laikam to varētu nosaukt par halli. Telpā bija minimālisms – stikla paliels galds, ap kuru novietoti ērti mīkstie ādas krēsli, pie sienas grandiozs televizors ar akustiskām sistēmām, tam pretī bija novietots liels sēžamdīvāns, uz kura droši vien varēja viegli satilpt vismaz astoņi cilvēki. Pie sienām bija izvietoti dažādi mākslas darbi, kuriem gan šobrīd īpašu uzmanību nepievērsu. Saimniece norādīja man ieņemt vietu uz kāda no krēsliem, bet pati devās virtuves virzienā, jautādama: “Kafiju, tēju?” “Labāk kafiju” – es atbildēju. Pēc brīža atgriezās saimniece ar divām kafijas krūzītēm, novietojusi tās uz galda, viņa iekārtojās man pretī vienā no krēsliem. “Esmu Kitija, šīs mājas saimniece” – ierunājās viņa un pastiepa man pretī savu roku. Nedaudz piecēlos no krēsla un viegli paspiedu viņas roku: “Priecājos iepazīties!” “Vīrs man stāstīja par jūsu saraksti un viņa ideju attiecībā uz tevi. Mani šī viņa ideja uzrunāja, tāpēc arī piekritu.” – turpināja viņa. Viņa turpināja runāt, un stāstīt, kas tad ietilptu manos pienākumos šeit. Visu necentīšos pārstāstīt, bet īsumā man jāuzkopj telpas, jāslauka putekļi, un ja saimniecei kādā brīdī esmu vajadzīgs citiem darbiem, tad tie arī jāveic, kad viņa to lūdz. Paralēli kamēr Kitija runāja, centos novērtēt viņu – ļoti skaistas, koptas rokas, ar pagariem rozā nadziņiem, auguma aprises varēja ļoti labi novērtēt, jo kleitiņa bija ļoti pieguloša, kas izcēla gurnus, vidukli un krūtis. Blondi, gari mati, kas man liekas, aizmugurē sniedzās līdz pat viņas dibentiņam, acis bija debeszilas, ļoti samērīgi, un nepārspīlēti lietota kosmētika. Viņa arī apstiprināja to, ko bija teicis viņas vīrs, ka viņa esot biseksuāla, un ik pa laikam pie viņas ierodoties arī draudzene, un es tajā laikā viņas traucēt nedrīkstot. Viss bija saprotams un skaidrs. “Labi, ejam, es tev parādīšu māju un ierādīšu tev, kur ir instrumenti uzkopšanai un arī tavu mazo istabiņu, kur varēsi pārģērbties un uzturēties pauzītēs.” – turpināja Kitija. Devāmies apgaitā pa māju, istabas mājā bija kopumā piecas, bija vēl viena istaba, bet Kitija teica, ka tur nevajag uzkopt, jo tas esot vīra darba kabinets, kad viņš esot mājās, un tur vispār iet nevajagot. Man tika ierādīta maza istabiņa ar gultu, nelielu skapi drēbēm. “Sieviešu veļiņu tur vari turēt arī te, lai tev katru reizi nav jāvadā sev līdz” – iesāka atkal Kitija un pajautāja – “Tev taču tā arī šodien ir līdz?” Jā, bez šaubām” – es atteicu. “Labi, tad tu pārģērbies, es tevi apskatīšu un tad varēsi ķerties pie darba, jo man vēl šis tas arī pašai darāms” – to pateikdama, viņa atstāja mani pie mazās istabas. Pārģērbos sieviešu drēbītēs (īsa kokvilnas kleitiņa un melnas zeķes) un devos pēc instrumentiem uzkopšanai. Biju jau uzsācis savus darba pienākumus lielajā istabā, kad no otrā stāva nonāca Kitija. Es uz brīdi pārtraucu darbus, un pagriezos viņas virzienā. Viņas zilās acis mani vērtējoši aplūkoja no galvas līdz papēžiem. “Jā, nebiju iedomājusies, ka tev tik labi piestāvēs sieviešu veļa, izaicinoši un seksīgi izskatās” – iesāka Kitija –“turpini darboties.” Es atkal ķēros pie darba un Kitija devās uz citu istabu. Tā notika pirmā iepazīšanās un pirmā darba diena šajā mājā. Padarījis savus darbus, atvadījos no Kitijas un devos prom. Gāja laiks – viena nedēļa, otra nedēļa, – turpināju uzkopt Kitijas māju, saimniece ik pa laikam parādījās uzkopšanas laikā, pārmijām pāris vārdus un viss. Pa laikam Kitija arī kaut kur aizbrauca, laikam uz veikaliem, jo katru reizi atriezās ar pirkuma maisiņiem. Trešajā nedēļā, kad ierados pie Kitijas, viņa uzreiz mani informēja, ka šodien ciemos atnākšot viņas draudzene Santa. Bet, lai es neuztraucoties, lai tikai turpinot uzkopt māju. Biju jau pārģērbies savā veļiņā un uzsācis ikdienas darbus, kad pie durvīm zvanīja. Kitija gāja ielaist viešņu. Tā kā biju viesistabā, un tieši šajā brīdī slaucīju stikla galdu, tad ļoti labi varēju novērtēt atnākušo sievieti. Viņa noteikti bija jaunāka par Kitiju, augumā arī viņa bija mazāka. Viņa bija ģērbusies gaišā kleitā uz lencītēm, kas sniedzās līdz pat zemei. Ķermeņa aprises īsti novērtēt dēļ garās kleitas nevarēju, bet pamanīju, ka viņai ir diezgan palielas krūtis, kas īsti nelikās samērīgas mazajam augumam. Abas sievietes apskāvās un noskūpstīja viena otru. Redzot, ka arī es tepat vien esmu, Kitija mūs iepazīstināja: “Tā ir mana mīļākā draudzene Santa, bet tas ir mūsu kalpotājs par kuru nedaudz tev stāstīju.” Santa uzsmaidīja, un viņas skats pārslīdēja pār manu augumu. “Nu, diezgan forši viņš izskatās tajā veļiņā, vai ne?” – jautāja Kitija sava draudzenei. “Jā, esmu patīkami pārsteigta.” – atbildēja Santa. “Labi, mēs iesim padzert kafiju” – noteica Kitija un meitenes devās uz virtuvi. Es turpināju iesākto darbu. Iedzērušas kafiju, abas devās dziļāk mājā. Pabeidzis lielās istabas uzkopšanu, devos savā parastajā maršrutā, kā biju jau pieradis veikt šos tīrīšanas darbus. Tuvojoties Kitijas istabai, izdzirdēju izteiktas seksuālas skaņas-sajūsmas elsas, nopūtas un vieglus kliedzienus. Izdzirdot kaut ko tādu, mani, protams, pārņēma ziņkāre. Klusiņām devos istabas virzienā, lai tikai neradītu lieku troksni. Istabas durvis bija puspavērtas, un šajā brīdī padomāju – diez vai tikai tas nav speciāli tā izdarīts. Bet šajā brīdī tas man likās mazsvarīgi, vairāk interesēja, kas istabā notiek. Slapstījos klusiņām garām durvīm, it kā iedams vienkārši garām, taču acis istabā “iemetu”. Pamanīju tikai tik daudz, ka abas draudzenes bija gultā, un ka redzēt viņas mani nevarēja. Pagājis garām durvīm, apstājos. Kā “mazs lūriķis”, pabāzu galvu ap durvju stenderi. Skatu gan nedaudz piesedza pievērtās durvis, bet viennozīmīgi tas bija brīnišķīgs – Santa bija gultas malā rāpus, bet Kitija stāvus, viegli šūpodama gurnus, ieguva draudzeni ar strapon. Kitija pret durvīm bija ar muguru, un mani pārņēma uzbudinājums, acīm slīdot pār viņas augumu – garie blondie mati sniedzās līdz pat viņas dibentiņa apaļumiem. Nebiju redzējis saimnieci kailu, tāpēc tikai tagad pamanīju cik izteikti slaids bija viņas viduklis, šauri gurni un dupsīša apaļumi bija burvīgi. Santa bija rāpus, atbalstījusies uz rokām gultā, un kaislīgi elsodama, izbaudīja draudzenes darbības. Viņas palielās krūtis ritmiski kustējās, ik pa laikam skardamas gultu. Viņas mazais augums vijīgi locījās, cenzdamies laikam pēc iespējas dziļāk izjust sevī šo mākslīgo locekli. Baudīju šo skatu, nevarēdams acis atraut. Tad pēkšņi Kitija izvilka strapon no Santas, es nekavējoties pazudu aiz durvju stenderes un turpināju iet dziļāko istabu virzienā, it kā nekas nebūtu noticis. Iedams vēl domāju – cerams, ka viņas mani nepamanīja, jo biju pietiekami ātrs. Domas visu laiku šaudījās par redzēto, bet centos cītīgi pabeigt sev uzticētos darbus. Paveicis visu, kas darāms, devos atpakaļ uz lielo istabu. Savādāk uz lielo istabu netiek, kā tikai ejot garām atkal Kitijas istabai. Centos ātri paiet garām durvīm, kuras tāpat kā iepriekš bija puspavērtas. Istabā bija klusums, un nedaudz paskatīdamies uz to pusi, gultā neviena nebija. Ar vieglu atvieglojuma nopūtu pie sevis, veiksmīgi nonācu atpakaļ lielajā istabā. Lēnām sāku vākt nost tīrīšanas piederumus, jo savus darbus it kā biju pabeidzis. Savācu visu, un devos uz virtuvi nolikt piederumus un instrumentus skapītī. Tajā brīdī virtuvē ienāca arī abas draudzenes. Abas gandrīz izskatījās, ka dvīņu māsas – ģērbušās vienādos, īsos, sarkanos zīda rīta svārkos. Santas rīta svārki krūšu daļā bija nedaudz pavērušies, jo laikam nespēja noturēt tajos, skaistās krūtis, tāpēc mans skatiens uzreiz pavērsās tur, jo gandrīz puskrūts bija redzama izgriezumā. “Gribās kaut ko aukstu padzerties” – noteica Santa un devās pie ledusskapja. Kitija atspiedusies pret virtuves leti, pasniedzās pēc glāzēm. Atradusi ledusskapī sulu, Santa to salēja glāzēs, pasniedza vienu glāzi Kitijai. Es plauktā noliku virsmas pulējamo, un grasījos doties uz istabu. “Pagaidi” – lūdzoši ierunājās Kitija – “Pacel savus svārciņus”. Es satvēru savus īsos svārciņus un pavilku tos uz augšu, sieviešu skatieniem paverot savu kāju augšdaļu, un arī savu locekli, jo man bija tikai zeķturis ar zeķēm, bet bikšeles nekad nevelku. Draudzeņu skats pavērsās nedaudz lejup, tajā brīdī Santa ar vieglu rokas kustību, pabīdīja uz sāniem rīta svārku izgriezuma daļu, un viena no krūtīm, burtiski izkrita manai apskatei. Es nebiju kļūdījies, ka krūtis viņai palielas, taču nebiju gaidījis, ka tās arī būs tik stingras un tvirtas, ar mazu spicu krūšu galiņu. Stāvēju ar paceltiem svārciņiem, un jutu, ka loceklis šo skatu arī bija uztvēris, un jau nedaudz piebrieda. Šo reakciju laikam arī sievietes bija gaidījušas un turpinājums nebija jāgaida. Kitija atraisīja rīta svārku jostiņu, un atvēra rīta svārkus. Nepaspēju vēl novērtēt šo burvīgo augumu, kad Kitija salieca vienu kāju un uzlika to uz virtuves letes. Es sapratu, ka viņas grib mani iekārdināt vai vienkārši paķircināt, un viņām tas noteikti izdevās, jo mans loceklis sparīgi ieņēma pilnus apmērus. Kitija aplaizīja savus divus pirkstiņus, un lēnām tos novirzīja pie savas sārtās spraudziņas, ar abiem pirkstiņiem nedaudz pavērdama kaunuma lūpiņas uz sāniem. Jau no attāluma varēja redzēt, ka Kintija ir mikla. Draudzenes piemēram sekoja arī Santa, kas ātri pavēra savus rīta svārkus un ieņēma to pašu pozu kā Kitija. Atšķirībā no Kitijas, Santas pirksti uzreiz ķērās pie klitora kairināšanas, kas ļoti izcēlās virs viņas kaunuma lūpiņām. Mans skatiens šaudījās starp šīm skaistajām sieviešu kājstarpītēm. Pamanīju, ka Santai kājstarpīte bija pilnīga kaila, bet Kitijai virs klitoriņa bija skaisti izveidots un kopts, maziņš matiņu trīsstūrītis. “Samīļo mūs abas ar mēlīti” – laipni vērsās pie manis Kitija. Šādu ielūgumu es nevarēju nepieņemt. Kitijas pirkstiņi vēl joprojām turēja pavērtas viņas sārtās lūpiņas, un nometies uz celīšiem viņas priekšā, maigi ar mēlīti pārbraucu pār lūpiņu iekšieni. Kitija nedaudz sarāvās, bet pirksti vēl vairāk atvirzīja lūpiņas sānis. Centos slidināt mēlīti maigi un lēnām, pa brīdim ar mēles galiņu pieskaroties arī maziņajam zirnītim virs lūpiņām. Daudz nevarēju redzēt, bet blakus Santa, turpināja kairināt klitoriņu. Sajutu, ka manu pakausi aptver Kitijas otra roka, ar strauju kustību tā iespieda manu galvu dziļāk savā kājstarpē un teica: “Bāz iekšā!”. Mana mēlīte iespraucās miklajā caurumiņā, kas izsauca Kitijas sajūsmas saucienu. Mana mēle aktīvi darbojās, ievadot tik dziļi cik varēdams, un atkal to virzot laukā. Kitija kļuva aizvien miklāka, un brīžiem pat ar lūpām pasūcu šo šķidrumu sev mutītē, izbaudot tā saldo garšu. Turpināju dziļi vadīt mēlīti, juzdams, kā Kitijas roka turpina turēt manu galvu, lai nevarētu atrauties no kājstarpītes. Tad viņas ķermenis konvulsīvi notrīcēja, vairākas reizes Kitijas balss izdvesa baudkaislas skaņas un roka atlaidās no manas galvas. “Tagad Santucim” – viņa glāsmainā balstiņā paziņoja. Veikli pārslēdzos blakus esošai Santai, kura vēl joprojām glāstīja savu klitoru. Klitors bija pieņēmis savu apmērus, atgādinādams tādu mazu vīrieša loceklīti. Nekavējoties apņēmu to ar lupiņām un sāku pasūkāt, paralēli ar mēlīti vēl to kairinot. Santa nedaudz atliecās atpakaļ, atspiežot muguru pret virtuves sienu, un centās izbaudīt manas lūpas un mēlīti. Kitija ar vienu pirkstiņu apļoja ap Santas krūts galiņu, kas jau tā bija izslējies virs viņas stingrās krūts. Turpināju apstrādāt Santas klitoru, bet ar pirkstiem glāstīju kaunuma lūpiņas, ik pa brīdim tās paplezdams, un pirkstu pietuvinot spraudziņai. Santa kaismīgi stenēja, un vienā brīdī viņas roka aizsniedzās līdz maniem pirkstiņiem, un iestūma manus divus pirkstus sevī. Mājienu sapratu, un laizot klitoru, mani pirksti slīdēja dziļāk. Manas darbības kļuva uzstājīgākas, pirksti straujāk virzījās viņā, un reakcija nebija ilgi jāgaida – skaļi baudas un sajūsmas kliedzieni izplūda no Santas lūpām. Santa kaismīgi nopūtās un es atvirzījos no viņas. Abas draudzenes noleca no letes, aizsēja rīta svārkus, es piecēlos kājās. “Nāc te” – aicināja Sintija un paņēmusi mani aiz rokas, pieveda pie virtuves galda. Pienākušas abas man blakus, tās uzlika rokas katra uz sava mana dupša pusmēneša, ar krūtīm pieglauzdamās pie manis no mugurpuses. Santas roka paslīdēja zem manien svārciņiem, bet Kitijas roka tos pavirzīja uz augšu. Santa aptvēra manu locekli ar roku, un uzsāka strauju tā braucīšanu. Stāvēju pretī galdam, un Santa ar roku apmierināja mani. Pēc mirkļa stafeti pārņēma Kitija, tikpat intensīvi apmierinādama mani ar roku. Tajā pašā laikā viņus abu otras rokas turpināja spaidīt manus dibena apaļumus. Šādus glāstus ilgi izturēt nevarēju, un pirmā spermas strūkla izplūda pa galdu, ar katru nākamo Kitijas rokas kustību, nākamā porcija spermas izšļācās turpat. Juzdama, ka vairāk “dzīvības škidruma” no manis neizspiedīs, Kitija pārtrauca rokas darbības. “Nu, re, tev atkal neliels darbiņš” – mājas saimniece ierunājās – “Satīri te, mēs iesim saģērbties un es pavadīšu Santu.” Nezinu vai šo pirmo seksuālo testu biju nokārtojis, bet mana turpmākā viesošanās šajā mājā ļoti krasi mainījās jau sākot ar nākamo reizi, kad ierados uzkopt... 2578 0 3 months ago
- Rotaļlietu stāsts Šoreiz stāstu sākšu bez īpaša ievada, jo citiem varbūt nepatīk lasīt garus aprakstus cik grūti ir atrast reālus pārus, lai satiktos. Tikai pieminēšu, ka šoreiz es atbildēju uz vienu sludinājumu, kur tika meklēts vīrietis, kuram patīk seksuālā dzīvē izmantot seksrotaļlietas. Tā kā man pašam jau arī bija sakrājušās šādas tādas rotaļlietas – dildo, strapon, anālais korķītis, tad atsaucos sludinājumam. Sarunājām, ka uz tikšanos kādu no savām arī paņemšu līdz. Vērts laikam pieminēt, ka tikšanās bija paredzēta četratā – divas biseksuālas draudzenes, viņu draugs un es. Visi bijām nedaudz pāri 40 gadiņiem – vīrietis liela auguma (ap 190 cm), abas sievietes maza auguma, viena no viņām (sauksim par Ingu) izteikti platiem gurniem, vidēja izmēra krūtīm, bet otra (Inese) – šauriem gurniem, un maziņām krūtīm. Satikāmies privātmājā – mājīgi iekārtota, divstāvu ēka, ar lielu viesistabu, kurā bija izteikts minimālisms – liels dīvāns, pāris krēslu, pie vienas no sienām – grandiozi liels TV, grīda klāta ar mīkstu paklāju. Nezinu gan, kurš bija šeit saimnieks vai saimniece, bet visi trīs manis pieminētie šeit jutās kā mājās. No viesistabas netālu bija arī ēdamzāle (blakus virtuvei), kur bija uzklāts tāds vienkāršs galds ar siera plāti, augļu plati, dārzeņu plati, dažādi dzeramie (sulas, alkohols, kafija). Sasēdāmies ap galdu, uzsākām sarunas, iekodām un iemalkojām, ko nu kurš. Sarunās iniciatīvu vairāk uzņēmās Inese, kura apmēram centās pastāstīt man ko tad viņi ir iecerējuši un arī par to, kā pašiem iepriekš sācies un ko darījuši. No stāstītā sapratu, ka viņi ik pa laikam trijatā tiekoties un izbaudot viens otru un kā papildus elementus izmantojot seksa mantiņas. Parasti viņi ne pie kāda scenārija nepieturoties, bet šoreiz esot iecerējuši uzspēlēt ievadā tādu kā spēli. Ideja tāda – uz žurnālgaldiņa tiek izliktas visas seksmantiņas un tās sanumurētas. Katrs no dalībniekiem sākumā izvelk no cepures vienu numuriņu un tā tad ir viņa seksmantiņa ar kuru jāsāk pašām darboties (secību kādā jāuzsāk arī izlozē), bet pārējie var dalībniekam pievienoties vai arī dalībnieks pats izsaka vēlēšanos lai viņam kāds pievienojas vai palīdz. Viss bija labi saprotams, un pienāca brīdis, kad visi savas seksa mantiņas izvietoja uz galda un tām tika piestiprinātas līmlapiņas ar numuriem. Liels bija mans pārsteigums, ka viss galds bija vienkārši noklāts ar mantiņām, lai gan no savas puses biju paņēmis līdz tikai anālo korķīti un strapon. Tur bija dažāda izmēra un materiāla dildo (arī abpusējie), vibratori, anālās un vaginālās bumbiņas, klitora stimulatori, erekcijas gredzeni. “Laiks izģērbties – noteica Inese, bet piebilda: “Andri (tā sauksim vīrieti) uzliec noskaņojumam kaut ko TV.” Andris ieslēdza TV, un lielajā ekrānā palaida pornofilmiņu, sākumā gan īpaši neviens nepievērsa uzmanību, ko tur tagad sāks rādīt. Lēnām visi sākām izģērbties, katrs ērtāk iekārtojoties lielajā dīvānā pretī TV. “Tā kā tu esi mūsu viesis, tad mēs tev dosim iespēju pirmajam izvilkt mantiņas numuru” – teica šoreiz Inga. Pastiepos pie cepures, kura bija salikti numuriņi un nedaudz pajaucoties pa to izvilku savu lapiņu. Atverot to es ieraudzīju skaitli 3, un protams, uzreiz ar acīm vēros uz galdiņa pusi, lai saprastu, ko tad esmu sev izlozējis. Tas izrādījās abpusējs, garš dildo. Pārējie mēģināja uzķert manu reakciju par šādu izlozi, ar acīm vērodami mani, bet es centos neizrādīt nekādas emocijas. “Labi, tagad mana kārta” – teica Inese un satvēra cepuri. Viņai tika 11 numurs, kas šajā reizē izrādījās manis līdz paņemtais strapon. “Oho – iesaucās Inese – tas būs kas savādāks”. Tālāk bija Andra kārta – viņš ielozēja sev vibratoru (neliels, rozā). Pēdējā lozi vilka Inga – viņai trāpījās liela izmēra, garš dildo. Tajā brīdī palūkojos uz TV ekrānu un secināju, ka tur iet filmiņa ar kaut kādu svingeru pasākumu, un tur viss jau gāja pilnā sparā. Bet arī tur daudzi izmantoja dažādas seksrotaļlietas un arī bija bi pāri. “Tagad lozējam kārtību” – ierunājās Inese, un es atrāvu skatu no TV. Katrs izvilkām savu kārtas numuru – man trāpījās numurs 2, par ko savā ziņā biju priecīgs, jo pirmais noteikti nevēlējos būt. Pirmā bija Inga, tad es, trešais numurs izkrita Inesei, bet ceturtais – Andrim. “Inga, kādas idejas? – jautāja Inese. “Sākšu viena, bet pēc tam vēlēšos, lai pievienojas Andris un tu” – savas domas izteica Inga, norādot uz mani. Inga piecēlās no dīvāna un piegāja pie galda. Atradusi sava numura dildo, viņa noņēma līmlapiņu no tā. Dildo bija ar piesūcekni, viņa to ar strauju kustību piesūcināja pie galda virsmas. Tagad tas vareni izslējies, stāvēja galda malā. Tā izmērs tiešām bija varens, jo kad Inga to satvēra ar savu roku, tad viņa knapi to varēja aptvert, lai gan viņas rociņa jau arī nebija nekāda lielā. Viņa notupās uz ceļiem, turpināja glāstīt lielo dildo, lēnām tuvinot savu mutīti šim varenajam daiktam. Biju ļoti pārsteigts, kad pēkšņi dildo galviņa jau bija pilnībā Ingas mutē, lai arī pirmajā brīdī likās, ka viņa to nevarēs reāli izdarīt. Tajā brīdī sajutu svešu roku, satverot manu locekli. Tā bija Inese, kura sēdēja dīvānā starp mums ar Andri, un tagad bija saķērusi mūsu abu locekļus. Viņa vienmērīgi glāstīja mūsu locekļus, vērojot kā Inga ņem mutītē lielo dildo. Ar vienu aci pamanīju, ka TV šobrīd rādīja fragmentu, kur sieviete notupusies uz ceļiem, pārmaiņus ņem mutē trīs vīriešu locekļus. Brīdi padarbojusies, Inga piecēlās, paņēma no galda dildo, novietoja to uz grīdas pretī dīvānam. Viņa ietupās ceļos, un lēnām vīrzīja savu kājstarpi dildo virzienā. Dildo galviņa lēnām atvirzīja viņas kaunuma lūpiņas, un tad tā strauji ieslīdēja viņā. “Nāciet abi šurp!” – iesaucās Inga. Mēs abi ar Andri piecēlāmies, un piegājām pie Ingas. Nekavējoties viņa satvēra mūsu locekļus, kā iepriekš Inese, un strauji tos braucīja ar roku. Tajā pat laikā, viņa uzsāka ritmiskas kustības, sēžoties virsū dildo. Pēc mirkļa Inga ieslidināja Andra locekli sev mutē, bet turpināja glāstīt ar roku manu. Pasūkājusi Andrim, viņa pievērsās manam loceklim, un paņēma mutē to. Lūpas ļoti maigi aptvēra locekli un sūkāja to, nepārtraucot sēsties uz dildo, un glāstīt Andra locekli. Inese bija pievērsusies TV, kur šobrīd vīrietis un sieviete orāli apmierināja vienu vīrieti, pārmaiņus sūkājot viņa locekli. Inese ērti atlaidusies dīvānā bija atpletusi kājiņas un masturbēja, ik pa brīdim aplaizot savus pirkstiņus un turpinot savu nodarbi. Tikai tagad pamanīju, ka viņas dupsītī pazibēja kaut kas spīdīgs, un sapratu, ka viņas dupsī ir anālais stimulators. Inga laikam bija piekususi no sēšanās uz dildo, tāpēc piecēlās, rāpus iekāpa dīvānā blakus Inesei un teica, vēršoties pie manis: “Paņem dildo un padrāz mani ar to, kamēr es vēl Andrim pasūkāšu”. Ātri pacēlu no grīdas dildo, kurš vēl joprojām bija slapjš no Ingas suliņām, un pietuvināju to viņas spraudziņai. Ar roku nedaudz piepalīdzot, es ievadīju dildo viņā, uzsākot samērā straujas un ritmiskas kustības. Inga jau bija paspējusi paņemt mutē Andra locekli un ar lielu iekāri to sūkāja. Biju pamatīgi uzbudinājies, jo bija tik patīkami redzēt kā resns, garš dildo pilnībā ieslīd Ingā, lai gan viņas kājstarpīte sākumā likās samērā šaura šādam gigantam. “Tagad tava kārta! – izsaucās Inga, atraujoties no Andra locekļa un izņemot dildo no sevis. Biju jau pavisam aizmirsis par mūsu spēles noteikumiem un secību – es taču biju otrais. TV tobrīd notika grupveida izvirtības – vairāki vīrieši aplaimoja vienu sievieti visos caurumiņos, blakus viņiem sieviete vēroja kā cits vīrietis ieguva otru vīrieti. Sapratis, ka nekur jau nelikšos, ja jau piekritu šai spēlei, es no galda paņēmu sava numura seksmantiņu – abpusējo dildo – tas nebija pārāk resns, vidēja locekļa izmērā, bet toties ļoti garš, kā jau abpusējais dildo. Nedaudz to aptaustījis, apsēdos dīvānā, satvēru ar rokām, aplaizīju galviņu un sāku to sūkāt. Meitenēm šī nodarbe laikam uzreiz iepatikās, jo Inese tikai noteica: “Sākas jau kaut kas interesantāks, tev labi sanāk. Vai būs turpinājums?” Daudz variantu jau šeit nebija, un laikam uzreiz sapratu, ko viņa ar to bija domājusi. Apsēdos ērtāk dīvānā, paceļot nedaudz augstāk dupsi, pietuvināju mitro dildo savam dupsim. Lēnām to nedaudz ievirzīju dupsī, pavilku laukā, un lēnām atkal atpakaļ. Pārējie to ar ļoti lielu interesi vēroja, kad Inga izteica piedāvājumu: “Varbūt Andris var aizpildīt otru caurumiņu?”. Pēc brīža jau manā mutē ieslīdēja Andra loceklis. Mana roka turpināja kustības, slidinot dildo sevī, bet mute bija aizņemta ar locekli. Tajā pašā laikā manu locekli mutē paņēma Inese, pārliekusies pār mani, bet Inga pārmaiņus glāstīja un spaidīja Ineses krūtis, un pa brīdim uzšaujot arī viņai ar plaukstu pa dupša apaļumiem. “Ejam uz grīdas” – saka Inga. Visi dodamies blakus dīvānam uz paklāja. “Gulies uz muguras un turpini” – aicina mani Inese. Apgūlos uz muguras, lēnām atkal ieslidināju dildo dupsī. “Andri, pievienojies!” – saka Inese. Guļu uz muguras ar ceļos saliektām kājām, dupsī dildo, man pretī tajā pašā pozā iekārtojas arī Andris. Inese noliecās pie mums, satvēra otru dildo galu un ievadīja Andrim dupsī. Satvērusi dildo vidus daļā, viņa sāka virzīt dildo turp atpakaļ, tādā veidā mūs abus vīriešus drāžot ar dildo. Tajā brīdī pār manu seju notupstās Inga un pievirza savu kājstarpīti manai mutei. Mana mēle ātri atrod viņas spraudziņu, un šaudās kā neprātīga. Inga laikam bija pamatīgi uzvilkusies, jo viņas kājstarpīte burtiski suloja, bet es centos šo jauko škidrumiņu savākt ar savu mēlīti. Inese turpināja virzīt dildo mūsu dupšos. “Nomaini mani” – Inese pamāja Ingai. Inga ieņēma viņas vietu un turpināja mūs abus apmierināt ar dildo. “Tagad mana kārta” – ierunājās Inese, kas bija pamanījusies no galda paņemt manu strapon un aplikusi to ap gurniem. Inese pienāca pie mums ar roku glāstīdama strapon – “Es gribu jūs visus paņemt” – viņa izteica savu vēlmi. “Puiši jau nedaudz iesildījās, Andri tu būsi pirmais” – savu izvēli pamato Inese. “Bet pārējie arī piedalās” – viņa papildināja. Turpat uz paklāja Andris nostājās rāpus, Inese iekārtojās viņam aiz muguras. Inga atgūlās dīvāna malā pret kuru bija pavērsta Andra seja. Inga atpleta kājiņas un papleta kaunuma lūpiņas, Andris pievirzījās tuvāk viņai un viņa mēle sāka aplaimot Ingas klitoriņu. Tajā pat laikā Ineses pārvaldītais strapon iegāja Andra dupsī. Inese uzņēma ritmu pa brīdim uzšaujot ar roku Andrim pa apaļumiem. Es apsēdos blakus Ingai un ar lūpām aptvēru vienu no viņas krūts galiņiem, bet Inga satvēra manu locekli un to glāstīja. “Tagad tu” – noteica Inga un atvirzījās no Andra mēles, es ieņēmu viņas vietu, un jau pēc mirkļa mans loceklis bija Andra mutē. Inese turpināja viņu iegūt, bet Inga devās pie galda no kura paņēma mazu vibratoru. Baudot orālos glāstus no Andra vēroju, kas notiks tālāk. Inga piegāja pie Ineses un redzot Ineses sejas izteiksmi, sapratu, ka mazais vibrators jau ir nonācis viņas dupša caurumiņā. “Samainieties vietām” – priekšlikumu izteica Inese, norādot ar roku uz mani un Andri. Andris atrāvās no manis, un mēs samainījāmies vietām. Neko ilgi negaidot Inese ietrieca strapon manā dupsī, jo pati bija ļoti uzbudinājusies laikam no vibratora sevī. Un tūlīt pie manas sejas iznira arī Andra loceklis, kas strauji virzījās tuvāk manai mutei. Ineses kārtējais grūdiens manā dupsī savā ziņā pat uztrieca manu muti Andra loceklim. Inga nepārtrauca apstrādāt Ineses dupsi ar vibratoru. Centos izbaudīt šo sajūtu, kad manī ir strapon, bet Inese iekarsa aizvien vairāk, jo viņas grūdieni palika ātrāki un dziļāki. “Labi, Inga, tagad tava kārta” – noteica Inese un pārtrauca intensīvos grūdienus manī. Strapon iznāca no manis, dupsis pat nedaudz sūrstēja pirmajā brīdī. “Atgulies” – piedāvāja Inese man. Nogūlos uz paklāja, Inga pietupās, satvēra manu locekli un ievadīja sevī, un pārliecās pār mani. Inese pavirzīja manas kājas platāk un iekārtojās rāpus starp tām. Pēc brīža es sajutu kā manam loceklim Ingas vagīnā, blakus caurumiņā ieslīd strapon. Inga smalki ievaidējās, taču tā bija baudas izpausme. Viņa nedaudz piepacēlās uz savām rokām, un tajā brīdī viņas mutē atradās jau Andra loceklis. Tā nu Ingas visi caurumiņi bija piepildīti, un visi centāmies izbaudīt katrs savas izjūtas. Pēkšņi Inese pajautāja: “Andri, vai tu kaut ko neesi aizmirsis?” Visā šajā baudas aizrautībā tiešām bijām aizmirsuši, ka taču Andris izvilka savu lozi kā ceturtais. Inese izvilka strapon no manis, atsprādzēja to un nolika uz galda, piebilstot: “Laba mantiņa, būs man arī tāda jāiegādājas”. Visi nedaudz piekusuši apsēdāmies dīvānā. Inga aizgāja uz virtuvi un atnesa sulu un glāzes, lai atveldzētos. Andris no galda paņēma vibratoru ar savu izvilkto numuriņu. Atgriezies dīvānā, viņš atgūlās uz sāniem, pacēlis vienu kāju, un aplaizījis vibratoru ievadīja to savā dupsī. Nekavējoties Inga, kura bija vistuvāk viņam, pieliecās un paņēma mutē Andra locekli. Skats bija aizraujošs – Andra rokas vadīts, vibrators slīdēja viņā, bet Inga ar iekāri strādāja ar mutīti. Pielikusies tuvāk man, ierunājās Inese: “Vai negribi tāpat? Mani ļoti uzbudina skatīties kā vīrietis sevi paņem dupsī”. “Varbūt šo?” – viņa turpināja, paņemot no galda īsu dildo ar izteiktu locekļa galviņu un pasniedzot to man. Iedevusi to man, Inese pienāca pie manis, satvēra manas kājas, salieca tās ceļgalos un papleta tās. “Tā būs labi” – viņa noteica un lūdzoši skatījās uz mani. Blakus Inga ar Andri turpināja savu nodarbi, ik pa brīdim pametot acis arī uz mūsu pusi. Es pietuvināju dildo savam dupsim un mēģināju ievadīt sevī. Taču laikam mans dupsis jau bija nedaudz sasprindzis, ko pamanīja arī Inese: “Es palīdzēšu”. Viņa atvirzīja dildo no mana dupša un pieplaka manam caurumiņam ar lūpām un mēlīti. Viņas pirkstiņi nedaudz papleta manu caurumiņu, un mēlīte šaudījās ap to, ik pa brīdim ieslīdot tajā. Kādu laiku padarbojusies, Inese atvirzījās no manis: “Mēģini tagad”. Viņa vēl ar savu mutīti saslapināja dildo galviņu, es lēnām virzīju dildo sevī. Tas brīnumaini viegli ieslīdēja manī, izraisot vieglas trīsas man. Sāku sevi apmierināt dupsī, bet Inese uzreiz arī aptvēra ar savām lūpām manu locekli. Iekarsuši bija arī kaimiņi, par ko liecināja gan Andra, gan Ingas balss skaņas un intonācijas. Paskatījos viņu virzienā un redzu, ka virsvadību pārņēmusi Inga, kura satvērusi vibratoru, un ar ātrām kustībām to virza Andra dupsī, turpinot sūkāt Andra locekli. Pavērsu skatienu TV virzienā – tur vīrietis ar sievieti viens otram blakus tupēja uz ceļiem, bet katram no viņiem seju tuvumā stāv trīs vīrieši un onanē. Vīrietis un sieviete ar atvērtām mutītēm gaida spermas šaltis pār viņiem. Viss šis kopskats un darbības bija mani jau novedušas tuvu kulminācijai, par ko arī informēju Inesi: “Es tūlīt beigšu!” Inese atrāvās no mana locekļa, bet dildo vēl bija manī. “Andri, nāc te.” – Inese vērsās pie mūsu dīvāna kaimiņiem. “Piecelies” - viņa mani aicināja. Es piecēlos kājās, bet Inese notupās blakus un neļāva dildo iznākt no manis. Turpat pretī uz ceļiem bija Andris un Inga. “Vai varēsi beigt viņam mutē? – jautāja Inese man. Es pamāju ar galvu, un sajutu, ka Ineses roka atsāka kustināt dildo manī. Inga satvērusi Andra galvu, pievirzīja to tuvāk manam loceklim. “Atver mutīti” – viņa teica Andrim, bet pati satvēra manu locekli, un sāka intensīvi glāstīt. Jutu, ka kulminācija tūlīt būs, ko sajuta arī Inga un ievirzīja locekļa galviņu Andrim mutē. Vēl pāris Ingas rokas kustības un es beidzu ar vairākiem spermas šļācieniem Andra mutē, jūtot kā Ineses roka iestumj dildo manā dupsī līdz galam. Spermas piles, kas bija nedaudz ārpus Andra mutes, nolaizīja Inga. Tajā brīdī arī Andris bija gatavs savai kulminācijai, viņš piecēlās Satvēra savu locekli un intensīvām un ātrām kustībām apmierināja sevi. No manis izslīdēja dildo, Inese parāva mani aiz rokas, lai es arī notupstos uz ceļiem. Tā mēs visi trīs tupējām un vērojām kā mūsu seju tuvumā Andris apmierinās. Un jau pēc brīža Andris beidza – vairākas spēcīgas spermas šaltis izšļācās par mūsu sejām, nekad nebiju redzējis, ka vīrietim ir tik daudz šī dzīvības škidruma. Inga vēl nolaizīja pēdējās piles no Andra locekļa, bet Inese ar mēlīti laizīja Ingas krūtis, kur bija nokļuvusi daļa spermas. 2000 0 4 months ago
- Baseina “meitene” Mana tante Linda ir visa mana ģimene, kas man vēl ir, un, tā kā viņai nekad nav bijis bērnu, visa viņas uzmanība vienmēr tika man. Pārdzīvojusi savu daudz vecāko vīru, tante Linda ar viņa atstāto naudu dzīvoja pēc saviem noteikumiem. Tante Linda nekad nav bijusi kūtra, tāpēc vasarā nolēma doties divu mēnešu ceļojumā uz Eiropu. Viņai bija skaista māja Saulkrastos ar brīnišķīgu baseinu, kas bija absolūts viņas lepnums un prieks, un atstāt to bez uzraudzības tik ilgi bija pilnīgi nepieņemami. Tante Linda ļāva man kļūt par viņas mājkalpotāju un aptuveni nedēļu pirms aizbraukšanas atveda mani uz turieni, lai parādītu man, kā rīkoties. Viņa man rūpīgi parādīja, kā hlorēt, tīrīt un kopt baseinu, un paskaidroja visu, kas man būs jāzina 8 nedēļu laikā, ko pavadīšu tur. Lai gan es viņu mīlu, es biju ļoti priecīgs, ka viņas aizbraukšanas dienā varēju tanti Lindu nogādāt lidostā un atgriezties villā un sākt savu nerātno vasaru. Nākamajā rītā pamodos un ķēros pie darba, izvelkot un iztīrot filtru, atbrīvojos no gružiem, un vienkārši pārbaudīju, vai viss ir tieši tā, kā viņai patīk. Saulkrastos jūlijā, rīts ātri kļuva karsts, un es sāku svīst. Saprotot, ka šorti un t-krekls, kas man bija uzvilkti, ir pilnīgi nepiemēroti šim karstumam. Sapratu arī, ka tuvumā nav nevienas mājas, no kuras varētu redzēt, un tantes Lindas 2,5 metrus augstais dzīvžogs ir necaurredzams, kas nozīmēja, ka šis bija mans personīgais, bet, kas vēl svarīgāk, privātais rotaļu laukums. Tajā vakarā es gatavojos nākamās dienas darbam. Vannā es noskuvu katru sava ķermeņa daļu, līdz tā bija gluda, veicu savu vakara ādas kopšanas procedūru un, pats galvenais, sakombinēju peldkostīmu nākamajam rītam. No čemodāna izņēmu koši zilu bikini apakšiņu un pieskaņotu braletes stila topu ar aizdari aizmugurē. Ielīdis gultā kails un izbaudot svaigi skūta ķermeņa maigumu es ātri aizmigu. Mani pamodināja saule, kas iespīdēja caur žalūzijām, un es apsēdos pie spoguļa, lai ieveidotu un sakārtotu parūku, kuras griezums ir līdzīgs kā karē. Uzklāju vieglu grimmu, acu ēnas, pieskaņotas manam bikini, un gaiši rozā lūpu krāsu. Uzvelku bikini un dodos darīt āra darbus. Iegrimusi savā pasaulē, mazgājot flīzes šķita, ka sirds apstāsies, kad dzirdēju aiz sevis balsi: “Sveiki! Es esmu Deivids, Linda man deva atslēgu, lai es varētu izmantot baseinu!”. Es biju sastindzis, man nebija ne jausmas, ko darīt, kad balss atkal atskanēja, sakot: “Man gan Linda teica, ka viņas brāļadēls pieskatīs šo vietu, bet es droši vien esmu pārklausījusies”. Ar savu labāko sievišķīgo balsi es klusītēm izdvesu: “Jā, droši vien būsi pārklausījies,” un, turot seju nolaistu uz leju, turpināju mazgāt flīzes. Balss atkal atskanēja ar dzirdamu ķiķināšanu: "ok, tad nav jāuztraucas, brāļameita ir tas pats, kas brāļadēls, vai ne? Es nopeldēšu dažus apļus, ja tev nekas pretī." Es nevarēju neskatīties uz viņu bez krekla, pirms viņš iekāpa baseinā. Deivids izskatījās 55 vai 60 gadus vecs, taču viņš izskatījās labi un savam vecumam atbilstošā formā. Viņš bija viscaur tumši sirms, ar ķermeņa apmatojumu. Darot visu iespējamo, lai izskatītos aizņemts, mana galva raiba, es nevarēju iet iekšā, jo tas izskatītos dīvaini, es nevarēju peldēt, ja viņš mani pārāk labi apskatītu, mana vienīgā izvēle bija turēties patālāk no baseina un atrast lietas, ko tīrīt. Šķita, ka pagāja vesela mūžība, kad izdzirdēju, kā nošļakst ūdens un Deivids izsaucās, vaicādams, vai es eju iekšā. Nokratīju galvu ar “nē”, balss pietuvojās, smejoties: “Ak, pagaidi, es nekožu”, un roka pieskārās manam plecam un pielietoja nelielu spēku, norādot, ka vēlas, lai es pagriežos. Es tā arī izdarīju, lēnām pagriežoties pretī cilvēkam, kurš grasījās sagriezt manu dienu kājām gaisā. Saskaroties ar viņu, manas acis joprojām raudzījās zemē, kad dzirdēju, kā Deivids izlaida “ohohhh”, kam sekoja “vai Linda tiešām ir tava tante?”. Cenšoties turēt smieklus, Deivids uzlika roku zem mana zoda un pacēla manas acis pret sevi. Smejoties viņš teica: “Neuztraucies, mazā, vienkārši izbaudi, kamēr esi šeit, bet vismaz pasaki man savu vārdu”. Bailīgi atbildēju: “Sauc mani vienkārši par Annu,” uz ko viņš man ātri atbildēja: “Jauki iepazīties, Anna, uz tikšanos rīt.” Mana sirds dauzījās nenormāli, bet man izdevās savākties un labi pavadīt dienu. Nākamais rīts aizritēja gandrīz tāpat kā iepriekšējā dienā, izņemot to, ka, kad ienāca Deivids, es pamāju ar roku, un viņš pamāja atpakaļ. Dažus apļus nopeldējis, Deivids aizgāja ar parastajiem pieklājības vārdiem un solījumu tikties ar mani rīt. Tas kļuva par ikdienu turpmākajās dienās, taču vienreiz Deivids izdarīja ko citu. Iznākot no baseina, viņš piegāja pie atlokāmā baseina krēsla un apsēdās. Tas mani mazliet satrieca, bet, godīgi sakot, šajā brīdī es pie viņa jutos diezgan komfortabli. Viņš jau zināja manu noslēpumu un, šķiet, nesteidzās to kādam stāstīt. Es tajā dienā darīju visu iespējamo viltus tīrīšanu, bet viņš joprojām tur bija šortos un saulesbrillēs, atguvies krēslā. Ejot pretī mājai, es teicu: “Nu, es šodienas darbu esmu pabeidzis, domāju, ka iešu iekšā.” Un tad es aizgāju. Ejot garām tam, ko šajā brīdī uzskatīju par guļošo Deividu, viņa roka pacēlās, lai satvertu manējo, un viņš teica: “Tev vajadzētu uz brīdi palikt”. Ar nelielu vilcināšanos pagriezos pret viņu, kad viņš apsēdās uz krēsla sēdus. Paskatoties uz viņu, pamanīju, ka viņa galva ir vienā līnijā ar manām bikini biksītēm, un šķita, ka viņa acis skatās tieši uz priekšu. Lēnām viņa rokas sāka pacelties un stingri satvēra manus gurnus, kad Deivids noliecās un noskūpstīja manu vēderu. Es jutu, kā viņa zods praktiski balstās uz mana locekļa, ko knapi nosedz bikini un sajutu kņudienu, kad tas sāka kustēties. Deivids pacēla acis un teica: “Tava āda ir tik maiga, vai tev tā patīk?” Piekrītoši pamājot ar galvu, es dziļi ievilku elpu, kad Deivida īkšķi tika iebīdīti zem mana bikini apakšbiksīšu maliņām, un viņš novilka tās uz leju. Pēkšņi sajutu mitrumu, kad Deivids noliecās un paņēma mutē manu locekli. Ar rokām uz maniem gurniem viņš vadīja mani uz priekšu un atpakaļ, līdz bija paņēmis mutē visu manu locekli, kamēr esmu ieķērusies viņam matos. Tas turpinājās dažas minūtes, līdz es sajutu, ka tulīt beigšu un brīdināju Deividu apstāties, pirms es beidzu viņam mutē. Lai gan šī nebija pirmā reize, kad es kādu drāzu mutē, tā bija pirmā reize, kad to ar mani darīja vīrietis, un vēl svarīgāk - es biju tērpusies kā koledžas meitene bikini. Deivids atļāva man piepildīt viņa muti ar karstu spermu. Kādu brīdi paturēju savu nokausēto locekli viņa piespermotajā mutē un tad noliecos un sāku viņu skūpstīt. Kad biju izgaršojusi savu spermu no Deivida mutes, es pārgāju uz viņa krūtīm, tad uz vēdera, tad, atdarinot viņa iepriekšējo manevru, es novilku viņa šortus. Pēc atbrīvošanas atdzīvojās 18cm, pulsējošs un dzīslots loceklis. Pasmaidīju, kad pamanīju, ka koptais kaunuma apmatojums arī ir sirms. Pieliecos tuvāk un noskūpstīju galviņu, tālāk ar mēli nobraucu līdz tā pamatnei un pabraukāju ar mēli starp to un oliņām pirms padevos Deivida spiedienam un ļāvos viņam piepildīt manu muti ar savu akmens cieto locekli. Šūpojoties uz priekšu un atpakaļ es jutu kā viņš ieķeras manā galvā un sāk brutāli drāzt mani mutē blakus manas tantes baseinam. Kad Deivida loceklis sāka izteikti sulot, es to visu noklāju ar savām siekalām un viņa “pre-cum”. Es apsēdos viņam klēpī un jutu kā galviņa maigi saslapina manu caurumiņu. Uzturot acu kontaktu, viņš satvēra mani aiz gurniem un es aizsniedzos starp kājām, lai palīdzētu viņa mantībai tikt manā dupšukā. Es piespiedu viņa locekli pret sevi, līdz sajutu, ka tas sāk mani šķelt, un sajutu tik pazīstamo piepildījumu, kas rodas tikai tad, kad mani iegūst vīrietis. Lēnām nolaižoties vēl vēl zemāk, man izdevās pilnībā apsēsties Deivida klēpī un apstāties, lai ļautu sev pielāgoties. Noliecoties lejup, mēs skūpstījāmies, un kamēr mūsu mēles dejoja viena ar otru, viņa rokas novērtēja manu dupsi un krūtis caur bikini krūšturi. Es aptliecos atpakaļ, novietojot rokas viņam uz krūtīm, un sāku lēnām lēkāt pa viņa locekli. Krēsla čīkstēšanu gandrīz pilnībā apslāpēja viņa stenēšana. Jājot un darbinot gurnus, es sāku just, kā tuvojos orgasmam. Es paskatījos uz leju un kliedzu, ka beigšu, tikai dažas sekundes pirms izšļācu spermu viņam uz vēdera un krūtīm. Acīmredzot tas viņu pārsteidza, jo drīz vien viņš mani cieši apkampa, neļaujot man pacelties augstāk vai nomukt nost, sākot mani skūpstīt, un tad es sajutu, kā viņa loceklis manī dreb, pulsē un piepilda mani ar karstu tētuka spermu. Apstājoties mēs abi elsojām, un mums vajadzēja vairākas minūtes, lai atgūtu elpu. Pamazām es jutu, kā viņa loceklis manī mīkstinās. Pārtraucot mūsu apskāvienu, es atliecos atpakaļ un pamanīju, ka mana orgasma rezultāts, ko atstāju uz viņa krūtīm, bija pārgājis uz mani un mans topiņš ir slapjš. Paskatoties uz leju, es redzēju, kā viņš man pasmaidīja. Tad es piecēlos, un viņa loceklis beidzot izslīdēja no mana labi izmantotā dupša, kopā ar spermas straumi, ko Deivids manī atstāja. Paceļot biksītes, es atskatījos, kā Deivids uzvilka savus šortus, un pasmaidīju. Man prātā vēl nebija ienākuši vārdi ko teikt, taču viņš vienkārši teica: “Uz tikšanos rīt” un pagriezās vārtu virzienā. Dažas nākamās nedēļas turpinājās līdzīgi. Dažās dienās viņš vienkārši nosūkāja man, dažās dienās es atsūkāju viņam, dažās dienās viņš mani ņēma priekšā. Šķita, ka dienas paātrinās un tā, pavisam nemanot, tante Linda bija atgriezusies, un es jau sēdēju autobusā uz mājām. 3447 1 4 months ago
- Asistenta piedzīvojumi Mani sauc Andris un mācoties biznesa vadību otrajā kursā augstskolā nolēmu iekārtoties darbā uzņēmumā finanšu nozarē. Man bija 20 gadi un ar meitenēm vai sievietēm vēl nebija veicies, bet man patika tumšmatainā kursa biedrene Evija, kura arī meklēja darbu, tāpēc ieteicu viņai šo pašu vakanci. Uz darba pārrunām ierados laikus, tajās piedalījās ap gadiem 45 veca blonda, vēl pietiekami simpātiska dāma Dace Ozoliņa, nodaļas vadītāja, un vecākā speciāliste, kurai varēja būt kādi 35, Zane. Man tika izskaidrots, ka par spīti manām priekšzīmīgajām sekmēm augstskolā mani pienākumi pamatā būs palīdzēt biroja administratorei Agnesei, esot viņas asistentam. Es biju cerējis uz jaunākā speciālista amatu, bet man teica, ka tas jau esot aizņemts. Liels bija mans pārsteigums, ka sākot darbu izrādījās, ka jaunākās speciālistes vakanci bija dabūjusi Evija, kam īpaši labi skolā nebija gājis. Kamēr es tiku iepazīstināts ar darba pienākumiem pie administratores Agneses galda, kur izrādījās mani pienākumi bija vienkārši - aiznest kafiju Dacei, nodaļas vadītājai, aizpildīt kaut kādus tur papīrus un izpildīt citus Agneses norādījumus, pie galda pienāca Evija un teica, ka viņai ir daži dokumenti ko vajag nodot kurjeram."Izsūtāmais puika izdarīs, nav nekas grūts" Agnese skatoties uz mani atbildēja, it kā jokojot. Viņa bija labi ja tikai dažus gadus vecāka par mani, bet es izlikos to nedzirdam, jo man vajadzēja darbu."Viņš ir mans kursabiedrs universitātē, ļoti gudrs īstenībā" Evija pasmaidīja tā kā mēģinot mani aizstāvēt "Patiesībā es pat brīnos kāpēc es dabūju to vakanci""Īstā dzīve nav skolas sols" atskanēja Agneses atbilde. "Bet es viņu apmācīšu", viņa atkal atbildēja it kā manis tur nemaz nebūtu. Pēc darba bija organizēts kāds pasākums un es, Evija, Dace, Zane un Agnese devāmies man par pārsteigumu uz striptīza klubu. Es jau nepacietībā gaidīju šo brīdi, jo nekad tādā nebiju bijis, bet izrādās tas bija sieviešu vakars un manu darba kolēģu spiedzienu un uzmundrinājumu pavadībā tur dejoja kāds liels un muskuļots vīrietis, kas ilgu laiku dejoja tikai vienās apakšbiksēs līdz kamēr manai tiešajai priekšniecei Agnesei kliedzot "velc nost!" viņš tās arī novilka un nometa malā un skatam atklājās milzīgs, bet tikai nedaudz sacēlies dzimumloceklis. "Jū-hū" Agnese jau bija manāmi iedzērusi un kliedza "Kas par daiktu! Kā zirgam! Diez..." viņa paskatījās uz manu pusi "varbūt mūsu puikam, Andrim, ar tāds pats ir? Andrīt?" viņa centās pārkliegt mūziku "Tev arī ir tikpat liels metamais?"Es nebiju to gaidījis, es vēl biju nevainīgs un nezināju kā reaģēt, neviens man neko tādu nebija nekad prasījis. Es saskatījos ar kursabiedreni Eviju, kura tikai smaidīja."Liec viņu mierā" Dace teica "Skaidri redzams, ka Andris nejūtas komfortabli, viss ir nosarcis""Nu nez, par ko tur sarkt" Zane piemetināja un piemiedza man ar aci "Ja tev tiešām tāds ir, tad es labprāt uzsēstos virsū ar"Pēc šiem vārdiem es sajutu, ka mans loceklis sāk celties augšup, brīdis bija nepiemērots, bet neko tur nevarēja darīt. Es jau iztēlojos kā Zane jātnieces pozā ir uzsēdusies man virsū un viņas palielās krūtis šūpojas man izbaudot procesu. "Man liekas, ka viņam jau sacēlās" Agnese vēroja manu bikšu priekšu no attāluma "Neizskatās, ka tur ir kas liels, bet nu cerams tavu vārdu dēļ tas, ne jau dejotāja dēļ?""Bet nu reāli, tu taču neesi gejs?" viņa turpināja."Nēe..." es kaut kā nepārliecinoši atbildēju."Nu tad pasaki cik tev ir liels, ir tev sacēlies vai nav un gribētu tu lai Zane pavelk malā savas melnās bikšeles un ieslidina viņu sev alā?"Kautrīgs cilvēks būdams es nosarku vēl vairāk, izskatījās ka arī pārējās dāmas, ieskaitot Eviju, kas gan likās ar mazliet jūtas nekomfortabli, gribēja zināt atbildi."Nuuu nav man tik liels..." es tik atbildēju "un jā, no tādām sarunām ir bišķi nemierīgi... un nu mēs esam kolēģi ar Zani, nu ne...""Cik tad ir liels?" Agnese turpināja mani pratināt, bet Dace viņu pārtrauca"Pietiks, puisis ir jauns, kautrīgs, liecieties mierā."Priekšnesums beidzās un visi vēl iedzēra pa kokteilītim līdz man sagribējās čurāt un es devos uz tualetes pusi. Man nemanot piecēlās arī mūsu nodaļas vadītāja Dace un ar devās uz tualešu pusi. Es iegāju vīriešu tualetē un nostājos pie pisuāra, kad sajutu no aizmugures sievietes rokas mani apķeram. Tā bija Dace."Ozoliņas kundze?" es biju pārsteigts par to, ka viņa bija man sekojusi."Dace, Andrīt, Dace!""Ko jūs te darāt? Viriešu tualetē.""Es gribu kaut ko nerātnu sadarīt, var?" viņa smaidot man teica."E-es" es nezināju kā atbildēt "man te savas lietas jānokārto.""Tak čurā, kas es čurājošu locekli neesmu redzējusi?" viņa atbildēja "Es tikai gribu paskatīties""Uz to k-kā es čurāju?" es atbildēju."Nu nē... nu jā, kāds tev smuks, jauns draudziņš" viņa atbildēja.Nu gan čurāšana man aizmirsās un loceklis atkal sāka slieties augšā..."Nu lūdzu, parādīsi man?" priekšniece turpināja "Es gribēju tevi ielikt par to speciālistu, bet mums ir sieviešu kolektīvs un viņas gribēja Eviju. Bet mēs jau varam viens otram izpalīdzēt, ne tā. Un abiem būs patīkami.""Nu, velc ārā un laid strūklu!" viņa bezmaz nokomandēja.Es apskatījos apkārt vai kāds nenāk, bet neviena nebija. Bet pačurāt es ar vairs nevarēju, jo loceklis jau bija stīvs."Nevaru" es atbildēju "Sarunas dēļ man sacēlās.""Oi" Dace laikam kaut ko saprata "Tad tu esi nevainīgs vēl, tev nav bijusi sieviete?" viņa prasīja"Ne-e" es atbildēju."Pat ar pirkstiem neesi?" viņa turpināja."Ne" es atbildēju."Un jau 20 gadi... Nu jā" viņa satvēra manu roku un pēkšņi ievilka mani tukšajā tualetes kabīnē. "Tad jau dzīvē pežiņu tu arī neesi redzējis vēl?" viņa šķelmīgi smaidot turpināja "Gribas redzēt?"Man loceklis pavisam sāka bezmaz vai pulsēt un gribēja tikt laukā no biksēm.Viņa atsprādzēja vaļā biznesa kostīmiņa bikses un nolaida tās uz leju. Skatam atklājās dārgas, zilas mežģīņu biksītes kam tik tikko varēja redzēt cauri."Vienmēr nēsāju skaistu veļu" viņa atbildēja "Pat ja vīram mājās nevajag, kas zina kas sanāk. Patīk?" viņa vēl uzjautāja."Ļ-Ļoti""Un tu ko? Es joprojām gribu redzēt arī kaut ko, velc nost bikses!"Es to paklausīgi arī izdarīju un paliku vienās pelēkajās apenēs, bija labi redzams, ka loceklis jau ir izslējies, galviņa līda ārā pa augšējo apakšbikšu galu."Velkam nost!" Dace nokomandēja un mēs abi reizē atbrīvojāmies no drēbju gabaliem. Viņa apsēdēs uz poda lai daudz maz acu līmenī būtu mans loceklis un to nopētīja kā kaut kādā vergu tirgū."Varēji jau apgriezt matiņus, lai nav tik mežonīgs viss. Bet nu saprotu, tev sekss jau nav bijis. Skaists loceklis, pietiekami liels, varēja būt resnāks" viņa komentēja, bet es gribēju lai viņa tam pieskaras."Oliņas ar pilnas gan jau no tāda piedzīvojuma" Dace turpināja "Vajag kaut kā tikt galā ar to. Nometies uz ceļiem lai manējo pežuku ar vari apskatīt kā izskatās!""Man ar viss nav gluds, parasti gan man viņa pilnīgi gluda, lai tad var papriecāties" priekšniece atbildēja ar pirkstiem pavērdama vaļā lūpiņas. Redzi kur ir caurumiņš kur jāiet iekšā, tu jau zini, porno redzēji tāpat... Un tur ir klitors.""Var pieskarties?" es nezināju kur likties, mans loceklis arī gribēja pieskārienus."Ne, tagad ne, tagad būs šovs. Es pati" Dace tikai nokomandēja un sāka virzīt savus pirkstus pāri klitoram. "Un tu arī, skaties ko es daru un rādi kā tu ar labo roku padari darbiņu. Tikai kad jau šausi, tad netrāpi man uz biksēm, laid turpat uz grīdas, satīrīs..."Es skatījos kā Dace darbojās ar pirkstiņiem un arī pats sparīgi strādāju ar roku, zināju ka man beigas nav tālu. Izvirdums tuvojās."Kad beigsi turpini skatīties uz manu pežiņu" Dace komandēja "Man vajadzēs vairāk laika."Es turpināju sparīgi strādāt līdz loceklis sāka raustīties un sekoja kādi pieci lieli spermas šāvieni. Nu visa grīda bija spermā, bet par laimi Daces biksēm virsū es netrāpīju. Nu es sajutos iztukšots, bet turpināju skatīties kā viņa darbojas, līdz ar viņai pēc straujākām elsām pienāca finišs. Viņa novilka savas zilās biksītes līdz galam, ar tām vēl rūpīgi noslaucīja savu sulīgo vāverīti un atdeva tās man."Pirms miega varēsi pasmaržot, kad atkal ar rociņu strādāsi" viņa atbildēja "pēc tam ar rokām izmazgā un atnesīsi man atpakaļ, labi?"Viņa uzvilka bikses un devās prom no tualetes, bet es tomēr ar papīra dvieļiem vēl izdomāju saslaucīt savu spermu, lai apkopējai nav pārsteigums. 2959 1 4 months ago
- Tēvs un dēls... Savā maukošanas pirms sākuma man piedāvāja vīrietis ap 50 būt viņam miļākā. Rīdzenieks, izskatīgs, situēts, bet tā kā tajā laikā es biju attiecībās un mani interesēja tik sex, bet ne miļāko attiecības, tad atteicu. Tur gan bija viena nianse tajā piedavajumā...seksot vajadzēja netikai ar viņu, bet arī ar viņa dēlu. Pēc tā piedāvājumā ilgu laiku domāju kā tas būtu sexot ar tēvu un dēlu. Tagad saprotu, ka nekā tur īpašām nebūtu...tāds pats sex kā ar diviem,btik tas ka viens gecāks, otrs jauns... Un nesen sanāca man negaidīta dzīves dāvana... es sāku seksot ar sava Sexskolotāja dēlu... un dēls pārspēj tēvu meistarībā 😉 2761 1 4 months ago
- One more Sissy story <3 pt2 Having left a bag with things in the hotel room, he ordered to wait, saying only that he would return in an hour and would not spare his slut.This excites and mobilizes me instantly... enema, shower, lightly put on makeup, do my hair. Now get dressed... In the bag there was a hard, waist-cinching corset, making my breasts and hips accessible, leather wristbands with carabiners so that they could be fastened together, ankle cuffs with carabiners, a collar with a leash and shoes with very high heels.When he opened the door, I had already been kneeling for almost twenty minutes and waiting for him at the door.He entered, smelled of smoke, only glanced at me and gave me a rather strong, but somehow gentle slap instead of a greeting. He jerked his coat off and threw it on the floor. With a tremor in my body, I thought that I could expect anything from him now. Afraid to look into his eyes, I obediently waited for instructions and excitement was already rising in me like a wave.He was clearly irritated and dissatisfied with something, he clasped the carabiners on his wristbands behind my back, and lifted my face by the chin:— Well, slut? Are you ready?— Yes, sir!— No! Not ready! Yet... He took a mouth expander out of his bag and fastened it on my head. He had never done this to me before, but I really liked it. He roughly patted my nipples, which had immediately become hard:— And... Some decoration...“What? Right away?” I shouted mentally, and he was already attaching clamps to my nipples and adjusting the pressure, he attached the chains from the clamps to the collar. The pain from the clamps instantly pierced my entire body and gave off a pleasant warmth in my lower abdomen. My legs were fixed with carabiners on the leg cuffs.— Excellent! Now let's continue! — with these words, he grabbed me by the hair and dragged me into the bathroom so that I could not even help myself with my legs, pushing off the floor. He jerked me to my knees in the shower:— Open your mouth and look me in the eyes, whore!With these words he took off his pants and pulled his slightly raised cock out of his underwear. A second later I felt a hot stream first hit my eyes and then straight into my mouth. He ordered me to swallow, but there was too much of it and some of it just flowed down my face onto my chest. I was weak and helpless in the hands of my Master and this thought excited me, despite such discomfort. Having finished, he grabbed me by the hair, bent down to my face and with the words. what an obedient slut I am, I received a few more spits and slaps. Then he straightened up and right in front of my face was his already tense cock. My helplessness and obedience excited him and he began to fuck my open and fixed mouth. With one hand he held my hair, and with the other he periodically slapped me when he took his cock out of my throat. His movements became more and more furious, the cock moved into my throat as far as possible. Periodically he lingered in my throat, blocking my breathing, it gave him extreme pleasure, and it seemed to me that I would faint from lack of air... Finally, he put his cock on my tongue and shot sperm into my mouth. Then he freed me from the mouth retainer and ordered me to lick his penis. I carried out the order with special diligence. Pleased with such diligence, he freed my arms and legs, removed the clamps from my nipples and ordered me to tidy myself up. When I got ready for the next stage of submission and moved on my knees, came to him with a submissive look, he was sitting on the bed in the room, examining the devices in the bag.- Get ready for a spanking, slut!I lay down on my stomach on the bed, he secured the leash from my collar on the other side of the bed, and my hands were tied there too. My legs were spread shoulder-width apart and fixed with a special stick-spacer. Quite satisfied with such immobility, he ran his fingers into my ass:- Yes, you are all wet!And he let me lick these fingers, which were in my lubricant.First, he used a multi-tailed whip. He began to spank from the legs, rising higher and higher with each blow. During the spanking, I only moaned dully, trying to restrain myself, because the pain was still quite bearable. This infuriated him, he doubled the force of the blow and the blow to the buttocks was so strong that I squealed and jerked my ass. Then he took the belt and the spanking continued only on the buttocks and lower back not covered by the corset. When the belt lay on its edge, cutting the skin, I screamed. Tears ran down my face."Well, now for dessert!" he said, putting the belt aside, and waved an anal masturbator with five balls on a hard handle in front of my face. At this point I already regretted that I was so exposed to him and could not even move my legs to protect my ass. Having let me lick it first, he generously lubricated it and inserted the toy into my ass:— "Count how many balls are in your hole!" he ordered and began to insert and remove the instrument of sweet torture in my ass.— One, two, three — aaa — two, one! Ouch! two, three, four! aaa!! three! four, five! AAA!! four, three! mmm! four, five! OoohhHe was amused by this game and my efforts. Having driven all five balls into me, he stopped. I was breathing heavily, the lubricant, my own juice, was already flowing down my legs and I was begging: More!!! Please MORE, Master!!! He freed his cock from his pants, jerked it off with his hand, although it was already quite hard. I waited, holding my breath. He jerked the toy out of my ass, but gently enough so as not to damage the mucous membrane, admired the hole that did not close right away, and inserted his cock. He inserted it slowly, to enjoy the sensation and give me a break.I just shook my head and moaned. With each push, the cock went deeper and tighter. The last push, he went in all the way. He slowly pulled his cock out almost entirely and plunged it in again. Each time, the movements became faster and faster, he squeezed my nipples with his hands. I moaned, screamed, and these sounds excited him even more. A spasm of orgasm brought my hips together and I, screaming long and hard, froze.Almost immediately after me, he also had an orgasm... He pulled out of my ass and came heavily on my ass. Having ordered me to collect all his sperm in my mouth and lick the floor, he sat down on the chair and after I did everything as he said, he gestured for me to sit down near his feet - this means that the session is over. He pulled me towards him by the leash, slapped me on my tear-stained face and looked into my happy eyes with a satisfied look:— Good slut. Next time it will be harder! 1323 0 5 months ago
- Beginning of Sissy life <3 My story of becoming a Sissy begins at a very young age. I ended up in the hospital and they gave me an enema before the operation, God, how I liked it, these sensations in my ass, goosebumps ran through my body and my "clitty" stood up. After these events, I gave myself enemas at home and fucked my ass with my fingers, such games continued for about a year and grew into a passion for dressing up as a woman, putting on lipstick, walking around the apartment in underwear... And the further I went, the more it got me hooked, the more I wanted to be in a female image. Then came fantasies and a need to be in a female role, play with a dildo, wear a plug. Stimulate my ass, putting it to work. So some more time passed... I am 1X years old and I have a thin figure, short stature, long legs, a round ass and long blond hair... My parents are not at home, I give myself an enema, put on my mother's underwear, stimulate my ass and feel incredible excitement. I felt like a real slut, I go to a dating site and decide to respond to an ad "Who wants to suck my cock?". His name was Arnis, in the correspondence it turned out that he was not against me wearing women's clothes. I collected a couple of my mother's things and went to the specified address. Arnis met me at the entrance and we silently went up to him. He was 45 years old, but he looked 5 years younger, only wrinkles gave away his age. A head taller than me, with a toned physique. When we entered the apartment, he offered me tea or coffee and behaved a little shyly, as if he had brought home a young girl. I offered to drink later and asked to go to the bathroom to change. I took with me only a short purple nightgown with flowers and pink panties made of thin material. When I got dressed, I twirled in front of the mirror for another 5 minutes. The nightgown covered only half my butt and the panties hugged it so tightly that it seemed even rounder. I couldn't wait to appear like this in front of a man and I left the bathroom and headed to the bedroom. Arnis was sitting on the edge of the bed and looked at me when I responded standing in the doorway. - How do you like me?He silently looked at me and smiled.I started to approach him on tiptoes like a cat. He was still silent, but his smile turned me on. I started to wriggle and stroke my thighs while standing in front of him. Turning my butt, I slightly lifted my nightgown.- Do you like my butt?- It's lovely, you look like a girl from behind.- Then treat me like a girl.Before I could say anything, I felt a hand on my butt. My legs shook from surprise, it was very pleasant. He began to boldly knead my butt, and then turned me around to face him. Pressing my butt to himself with one hand, he began to massage my protruding nipples through my nightgown with the other.- If I'm a girl, what will you call me?- What do you like?- I don't know. Whatever you call me, that's how it will be.- Then you'll be Alice.I was wildly turned on by the fact that I was standing in my mother's things in front of a man, and he was pawing at me and calling me girlishly. Having seated me next to him, his hands began to lift my nightgown and stroke the body underneath. Pressing me closer, I realized that he wanted to kiss me and I suddenly pounced on his with my lips. It was so tender and I began to feel even more like a girl. Arnis continued to touch me everywhere, and I purred through the kiss from his touch. Having stopped kissing me, he took my lower lip and massaged it with his finger.- Make me feel good.Arnis lay down and, having settled comfortably, looked at his groin. He was wearing only underwear and I was embarrassed that his penis was not yet erect. I lay down more comfortably at his feet and began to pull down his underwear. His penis was circumcised and completely in a lying position. Without even taking it in my hands, I immediately swallowed it with my mouth, and began to stroke his stomach with my hands. At first it was so soft and small, then I started sucking the head with my lips. I was so carried away by it that I looked only at it. When it started to grow in my mouth, Arnis started to stroke me near the ear. Looking up, I saw a satisfied man and began to fidget on the penis with my mouth more actively. When it stood up, it turned out to be of a good size, 18 centimeters, although not very wide. I pulled it out and began to move it over my lips.- Can I call you daddy?- Of course, Alice.- My mouth is now yours. Daddy, if you think it doesn't work well, then show me how it should be.Arnis pressed on the back of my head with a grin and I fell silent again and began to suck diligently. I had dreamed about this for so long that I could not be pulled away from this pleasure. I wanted him to put my head on even more, but Arnis began to stroke my shoulder through the lace on my nightgown. I still wanted more.- Daddy, please get up, I want to play with it while sitting on my knees.He stood next to the bed and I crawled up to him. Now I liked that I was below with a dick in my mouth watching my daddy get pleasure. As before, he only watched as I worked on his dick and became more and more submissive, that's exactly what I wanted. Caressing his balls, I rubbed my nose against his dick.- Daddy, doesn't my mouth deserve to be fucked? Please fuck Alice like a real slut.- Girl, it turns out you're a dirty slut. Daddy loves those.Taking the dick in one hand and holding his head with the other, Arnis began to insert the dick completely and immediately pull it out. Run it over the lips and then sharply drive it in again.- Slut, what do you want?Before I had time to stretch my tongue, he shook his hips after the question, but did not push it in completely. Slapping my cheek, he began to move his cock under it. And I stood submissively holding his legs, his gaze was no longer so gentle, smiling greedily from above, he showed me who the daddy was here. When he increased the pace of fucking, I didn’t even notice how warm it was in my throat. He raised his head to the ceiling, and held me completely impaled with my mouth on his cock, twitching from orgasm. Then he slowly pulled out, continuing to stand in front of my face.- Daddy, thank you.And as a token of gratitude, I began to clean his limp cock, smacking my lips and smiling.- I want you to fuck me in the ass.- Little slut. Does your ass itch?It turned me on so much and I got on all fours on the bed.- Daddy, please.- The hole is just asking to be. Okay, let's see.He pulled my panties off with both hands. Driving and pressing his thumb on the wet hole so that I arched even more.- Do you train your ass?- Just a finger.- You don't know what you want yet, but everything is ahead.Taking both hands by the thighs, he dug into my face, tickling there with his tongue.- Mmm, daddy, yessss!I stood on all fours and started to jerk off my pussy while Arnis licked my hole properly. Having lubricated it well with saliva, he began to penetrate with his finger. As soon as I felt the slow penetration, I began to impale myself. Arnis silently looked at me and held his index finger forward while I tried to impale myself faster. I didn't last long and I began to cum in my hand, so as not to stain the bed, but drops still flowed through my palm.- Your ass will still have time to jump on the dick.I fell on my side, holding my cock with sperm. Arnis brought his finger from my ass to my face and I began to suck it. Then she brought her palm up, but after licking it, half of the sperm remained on her lips. Having smeared his finger a little on my lips, daddy pressed himself against me and passionately began to kiss my mouth that he had fucked.To be continued... 1057 0 5 months ago
- Vīrs - sievas labākā draudzene? Sveiki, šis ir mazliet pārtaisīts un papildināts stāsts - izbaudiet. Stāsta Pauls:Ceturtdienas vakarā mūsu guļamistabā valdīja spriedze. Mēs tikko ar sievu bijām mēģinājuši mīlēties, bet tas atkal beidzās pārāk ātri. Es gulēju blakus Janai, skatoties griestos un jutu, kā kauns un bezspēcība mani lēnām sagrauž. Viņa klusēja, bet viņas sejā bija redzama ne tikai vilšanās, bet arī dusmas, kas šķita tūlīt izlauzīsies uz āru.„Paul, tas vairs nav izturams,” viņa pēkšņi izmeta, viņas balss trīcēja no apspiestajām emocijām. „Cik ilgi es vēl tā dzīvošu?”Es pagriezos pret viņu, mēģinot saglabāt mieru. „Es... es cenšos, Jana. Es tiešām cenšos.”Viņa iesmējās, bet šajos smieklos nebija nekā priecīga. Tas bija tīrs izsmiekls. „Cenšos? Tas ir viss, ko tu spēj pateikt? Cenšos? Paul, tev vispār ir kāda sajēga par to, ko es gribu, ko es jūtu?” Viņa manā virzienā meta skatienu, kurā valdīja dusmas un izmisums vienlaikus. „Man ir apnicis justies tā, it kā es dzīvotu ar kādu, kurš pat nezina, ko nozīmē būt īstam vīrietim. Tu esi vājš. Tu esi maigs. Un gultā tu... tu esi pilnīga katastrofa.”„Es mēģinu...,” es atkal centos sevi aizstāvēt, bet viņa mani apklusināja, paceldama roku.„Pietiek ar to mēģināšanu!” viņa nošņāca, Janas balss bija kā nazis, kas griezās cauri manam pašvērtējumam. „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?”Viņas vārdi mani satrieca līdz pamatiem. „Es... es nezinu, kā to izdarīt, Jana,” es čukstēju, mana balss šķita vēl mīkstāka nekā es pats.„Protams, ka nezini,” viņa ironiski atmeta. „Ar saviem nožēlojamajiem 12 centimetriem tu pat nemāki mani apmierināt. Kā lai es vispār jūtos sieviete, ja tu nespēj mani paņemt tā, kā man vajag? Es negribu gultā justies kā kaut kāda nevainīga meitene, Paul. Es gribu, lai mana vagīna pēc tam pat neaizveras stundām ilgi. Bet ar tevi? Tas nekad nenotiks.”Es jutu, kā asinsvadi pulsē manos deniņos, bet nespēju atrast vārdus, lai atbildētu. Viņa bija mana sieva, mana mīlestība, bet viņa mani tagad sita ar vārdiem, kas šķita kā sitieni zem jostasvietas.Viņa pagriezās pret mani, viņas acis dzirkstīja no dusmām. „Es gribu bērnu, Paul. Bet kā es varu cerēt, ka tas notiks, ja tu pat nespēj beigt? Kāds bērns? Tu pat neuzvedies, kā īsts vīrietis!”Viņa nopūtās un pagriezās uz otru sānu, atstājot mani vienu domās par viņas smagajiem vārdiem un pazemojošo sajūtu. Es gulēju, skatoties griestos, jūtot, kā mana pasaule lēnām sabrūk. Jana bija skaidri pateikusi, ka tas, ko es spēju viņai piedāvāt, nav pietiekami. Un tas mani pilnībā grāva. *** Stāsta Pauls:Piektdienas rīts darbā sākās kā parasti, bet manī viss šķita neskaidrs un smagnējs. Iepriekšējās nakts saruna ar Janu joprojām nepameta manu prātu. Viņas vārdi – „Es gribu justies kā īsta sieviete, Paul! Es gribu, lai mani rupji paņem aiz matiem, nostumj uz ceļiem un bez ierunām paņem mani mutē. Es gribu, lai tu mani padari par savu mauciņu, nevis čubinies ar mani kā ar kaut kādu porcelāna lelli. Tu vispār saproti, ko nozīmē kaislība?” – skanēja kā nepielūdzams spriedums, kas nemitīgi atgādināja par to, kā es viņai neattaisnoju cerības. Vēl vairāk – viņas tiešā vēlme pēc rupjības, spēka un kontroles mani dzina vēl lielākā izmisumā.Mana sieva Jana vienmēr izskatījās perfekti – 175 cm gara, slaida, ar vidēja izmēra, formīgām krūtīm un stingru dibentiņu, ko viņa uzturēja ar regulāriem treniņiem. Viņas tumšie mati krita uz pleciem un zaļās acis bija kā magnēti – gan vilinošas, gan tādas, kas neļāva nekam paslīdēt garām. Viņa bija gracioza un sievišķīga, bet tajā pašā laikā viņā slēpās kaut kas auksti dominējošs. Es bieži jutos mazs viņas ēnā.Es? Ar saviem 176 cm es biju tikai nedaudz garāks par sievu, kalsns un kā man šķita, pilnīgi neizteiksmīgs. Brūniem, pusgariem matiem un brūnām manuprāt neuzkrītošām acīm. Smalkas rokas, kuras nekad nebija īsti piedzīvojušas smagu darbu un mans 12 cm loceklis šķita tikai papildus pierādījums tam, ka es esmu nepietiekami vīrišķīgs.Darbs ritēja kā parasti – monotonā dokumentu kārtošana. Bet noliktavas krāvēji bija skaļi un nevaldāmi kā vienmēr. Viņu sarunas pie kafijas automāta bija dzirdamas pa visu noliktavas telpu.„Vakardiena bija traka,” Arturs iesāka, viņa balss bija pilna pašpārliecības. Viņš bija 35 gadus vecs, muskuļots un harizmātisks, ar izskatu un attieksmi, kas lika apkārtējiem justies mazākiem. „Viņa man pateica, ka es esmu labākais, kas viņai jebkad bijis. Man patīk, kad viņas pašas man prasa vairāk.”Krāvēji uzsprāga smieklos un sajūsmas kliedzienos. „Tu esi īsts dzīvnieks, vecīt!” viens no viņiem iesaucās. Arturs pasmaidīja, viņa smaids bija kā plēsīgam dzīvniekam. „Es vēl meklēju to īsto – tādu, kura ļautos visam. Gribu tādu, kuru var izfistot abos caurumos, kuru var paņemt mutē, anālajā – visos caurumos un lai viņai tas patiktu.”Viņa vārdi lika manai sejai piesarkt. Es klusēju, darot savu darbu, bet jutu, kā viņa tēls un dominējošie izteicieni mani grauž. Viņš bija viss, kas es nekad nevarētu būt – pārliecinošs, bez kauna un ar nepārprotamu fizisku pārākumu. Es bieži vēroju viņu dušā – viņa loceklis bija milzīgs, vismaz divreiz lielāks nekā mans un tas man lika justies vēl mazvērtīgākam.Kad viņi turpināja jokot par saviem „varoņdarbiem”, es nespēju koncentrēties darbam. Arturs, Romāns un citi krāvēji šķita pārliecināti, ka viņi valdīja pār pasauli un viņu fiziskās dotības tikai pastiprināja šo pārliecību. „Visas viņas grib, lai viņas kārtīgi izdrāž. Un viņas zina, ka mēs varam to izdarīt,” Arturs izmeta ar lepnumu.Pēc darba, stāvot dušā, es mēģināju nomazgāt ne tikai dienas netīrumus, bet arī kauna un mazvērtības sajūtu. Tomēr sevi pieķēru vērojot Arturu. Viņš stāvēja tur pilnīgā pārliecībā, viņa masīvā ķermeņa un milzīgā locekļa apvienojums bija kā dzīva apsūdzība manai nepietiekamībai. Bet – mani tas uzbudināja. Mani piesaistīja viņa fiziskā dominance, viņa rupjība un tas, ka viņš bija tik pilnīgi pretējs man.Kad es nostājos pie spoguļa un paskatījos uz sevi, redzēju tikai kalsnu, neizteiksmīgu vīrieti, kuram nebija nekā no tās pārliecības, kas piemita Arturam. Es jutos pazemots un tomēr dīvaini apreibis no savām domām. Tas, kā viņš runāja, kā viņš skatījās uz pasauli, mani gan grauza, gan vilināja. Dziļi sevī es sapratu, ka mani šī viņa dominance uzbudina un šī atziņa mani gan izbiedēja, gan mulsināja.Kad atgriezos mājās pēc darba, jau pie sliekšņa sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Jana stāvēja viesistabā, rokas sakrustotas, viņas sejā – sarūgtinājuma un apņēmības sajaukums. Blakus viņai atradās ceļojumu soma, kas nekavējoties piesaistīja manu uzmanību.„Jana?” es izdvesu, neizpratnē skatoties uz viņu. „Kas noticis?”Viņa nopūtās un ieskatījās man acīs, viņas skatiens bija smags. „Paul, mums jāparunā. Es negribēju, lai tas notiek šādā veidā, bet...” Viņa apklusa, it kā vārdus būtu grūti atrast. „Es atradu kaut ko tavā datorā.”Manas asinis sastinga. „Ko tu domā? Ko tu atradi?” Es jutu, kā sirdspuksti kļūst skaļāki, izmisīgi cenšoties atcerēties, ko viņa varētu būt redzējusi.Viņa ievilka dziļu elpu un turpināja, cenšoties palikt mierīga. „Es pārskatīju tavu interneta vēsturi. Un, Paul... es nezinu, kā to pateikt citādi. Es atradu lapas, kuras tu apmeklē. Porno lapas par vīriešu pazemošanu. Par sievām, kuras savus vīrus padara par kaut kādiem... kukoldiem. Un vēl tās citas – par to, kā vīrieši kļūst par sissy.”Viņas vārdi man iespēra kā zibens. Mana seja piesarka un es nevarēju uzdrošināties pacelt acis.„Vai tas ir tas, kas tev patīk, Paul?” viņa jautāja, viņas balss bija kā nazis, kas grieza cauri klusumam. Tajā skanēja gan nesapratne, gan vilšanās. „Vai tev patīk būt... tādam? Vai tev patīk ideja, ka cits vīrietis mani apmierina, kamēr tu skaties? Vai tev patīk būt mīkstajam?”Es klusēju, mana rīkle šķita sausa un rokas sāka trīcēt. Es jutu, kā kauns mani pārņem pilnībā.„Es tevi mīlu, Paul,” viņa turpināja, viņas balss bija kļuvusi maigāka. „Bet es jūtu, ka es tevi nemaz nepazīstu. Es sapratu, ka aiz tava maiguma slēpjas kas vairāk. Bet es nezinu, vai es to varu pieņemt. Tu nekad neesi runājis ar mani par šīm lietām. Nekad neesi ļāvis man uzzināt, kas tu patiesībā esi.”„Jana, es...” es mēģināju kaut ko teikt, bet vārdi neiznāca. Kā es varētu viņai izskaidrot kaut ko, ko es pats vēl nebiju līdz galam sapratis?Viņa paskatījās uz somu un ievilka dziļu elpu. „Man tas viss ir jāapdomā. Es nevaru šobrīd palikt šeit. Es braukšu pie vecākiem.”„Ko? Tu... tu aiziesi?” es jautāju, mana balss bija pilna izmisuma.Viņa piekrītoši pamāja. „Es to nedaru tāpēc, ka tevi nemīlu. Es vienkārši nezinu, vai mēs varam būt kopā, ja tu pats nezini, kas tu esi un ko tu gribi.”Telefona zvans pārtrauca mūsu sarunu. Taksis bija klāt. Jana paņēma somu un uzmeta man pēdējo skatienu – tajā bija mīlestība, bet arī dziļas skumjas. „Es ceru, ka tu atradīsi atbildes, Paul. Es gribu, lai tu esi laimīgs. Un es gribu, lai mēs abi saprastu, vai mēs vēl varam būt kopā.”Viņa aizgāja, atstājot mani stāvam vienu. Mājās valdīja klusums. Es apsēdos uz dīvāna un satvēru galvu rokās. Viņas vārdi joprojām atbalsojās manā prātā: „Vai tev patīk būt mīkstajam?”Man bija jāatzīst sev – tajā bija patiesība. Manī bija apslēptas vēlmes, kuras gadiem ilgi biju apspiedis. Doma par pazemošanu, par pakļaušanu un to, ka citi mani kontrolētu, vienlaikus biedēja un neizskaidrojami uzbudināja. Es biju apmaldījies savās vēlmēs, bet zināju, ka tās ir tur – neizbēgamas un patiesas. ***Stāsta Jana:Kad taksometrs sāka ripot pa ielu, es atspiedos pret sēdekļa atzveltni un dziļi ievilku elpu. Mana sirds vēl joprojām dauzījās un es centos savākt savas domas. Pauls bija palicis mājās – salūzis un apjucis, tāpat kā mūsu attiecības. Es paskatījos uz savu telefonu un uzreiz sameklēju Līgas numuru. Viņa zināja visu. Viņa vienmēr bija man blakus, īpaši tad, kad es baidījos pieņemt lēmumus.„Sveika!” Līga pacēla klausuli, viņas balss bija kā parasti – pašpārliecināta un mazliet satraukta.„Es esmu ceļā,” es čukstēju, jūtot, kā mani pārņem sajūtu sajaukums – vainas apziņa, atvieglojums un dīvains satraukums. „Es viņam teicu, ka došos pie vecākiem.”Līga klusēja uz mirkli, pirms atbildēja: „Un kā viņš reaģēja?”„Viņš bija izmisumā,” es atbildēju. „Bet man šķiet, ka viņš pats nesaprot, cik ļoti viss ir mainījies. Es vienkārši... es vairs nespēju.”„Jana, tev tas bija jāizdara,” viņa teica stingri. „Tu esi mēģinājusi viņu atbalstīt, bet viņš tevi nekad nav sapratis. Tu pelni kaut ko labāku, kaut ko īstu. Kādu, kurš tev parādīs, kāda ir dzīve.”Es aizvēru acis un uz mirkli apdomāju viņas vārdus. „Bet es jūtos tik slikti, Līga. Es viņam teicu, ka dodos pie vecākiem, bet...”„Nē,” viņa pārtrauca mani. „Tu sev to vairs neteiksi. Pauls šobrīd ir atstāts pats ar savām domām un tas ir tas, kas viņam vajadzīgs. Tagad ir tava kārta dzīvot, Jana. Mēs atradīsim kādu, kurš tev atgādinās, ko nozīmē būt sievietei. Nevis sievai, nevis aprūpētājai – bet īstai sievietei.”Es atvēru acis un paskatījos ārā pa logu. Šī pilsēta šķita sveša, kaut gan es visu dzīvi biju šeit nodzīvojusi. „Tu zini, ka es neesmu gatava nekam nopietnam...”„Protams,” Līga atbildēja ar nelielu smīnu, kas bija dzirdama viņas balsī. „Mēs nerunājam par nopietno. Mēs runājam par kaisli, par dzīves baudīšanu. Pauls tevi gadiem ir ignorējis, atstājis novārtā un tu pati zini, ka tas, ko viņš dara, tevi nekad neapmierinās. Es pazīstu tevi, Jana. Tu esi skaista, spēcīga sieviete un es apsolu – līdz nedēļas beigām tu būsi atcerējusies, ko nozīmē būt iekārotai.”Manas lūpas nedaudz izliecās smaidā, bet tas bija piesardzīgs. „Un kā tu plāno to panākt?”Līga pasmējās. „Tev jāuzticas man. Es zinu īstos cilvēkus. Es jau esmu runājusi ar kādu, kas būs ideāls sākums.”„Tu jau runāji ar kādu?” Es iesaucos, sajūtot vieglu paniku.„Protams,” viņa atbildēja mierīgi. „Es zinu, ka tu būtu vilcinājusies, tāpēc es nolēmu, ka mazliet palīdzības tev nenāks par ļaunu. Viņš ir harizmātisks, pievilcīgs un... dominējošs. Tieši tas, kas tev vajadzīgs, lai aizmirstu Paulu un sāktu dzīvot no jauna.”Es jutu, kā sirds sāka sisties straujāk. „Līga, es nezinu... Es neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizi.”„Pareizi?” viņa atkārtoja. „Nepareizi bija tas, ka tu gadiem centies piekāpties, cīnīties un ignorēt savas vajadzības. Tagad ir laiks aizmirst par pareizo. Tagad ir laiks baudīt dzīvi.”Es ilgi klusēju, apdomājot viņas vārdus. Beidzot es pieņēmu lēmumu. „Labi,” es teicu klusi. „Bet man vajag laiku.”„Es saprotu,” viņa atbildēja maigākā balsī. „Bet uzticies man, Jana. Tev tas ir vajadzīgs vairāk, nekā tu vari iedomāties.”Kad mēs beidzām sarunu, es ieliku telefonu somā un paskatījos uz taksometra vadītāju, kurš klusējot vadīja automašīnu. Man bija sajūta, ka manā dzīvē viss mainās. Un šoreiz es nolēmu vairs nebaidīties no pārmaiņām.Kad taksometrs apstājās, mana sirds dauzījās tik strauji, ka man šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Pauls domāja, ka es dodos pie vecākiem, bet patiesībā mans ceļš veda pie Līgas – manas draudzenes un uzticības personas, kas vienmēr zināja, kā mani piespiest spert soli, ko es pati baidījos veikt.Līga jau gaidīja pie durvīm, viņa bija kā vienmēr perfekta – tumši, viļņaini mati krita pār pleciem, uzkrāsotas lūpas sarkanā krāsā, kas lika viņai izskatīties kā no modes žurnāla vāka. Viņas figūra bija slaida, bet ar izteiktām formām, ko viņa prasmīgi akcentēja ar apspīlētu, melnu zīda kleitu, kas bija pietiekami īsa, lai piesaistītu uzmanību, bet pietiekami eleganta, lai izstarotu autoritāti.„Beidzot esi šeit,” Līga pasmaidīja un viņas smaidā bija kaut kas triumfējošs. „Labi. Tagad laiks tev aizmirst visu to nelaimīgo pagātni. Šovakar mēs parūpēsimies, lai tu atceries, kā ir justies dzīvei piederīgai.”Es nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava, bet mani vārdi šķita neatgriezeniski. „Labi,” es noteicu.Līga mani uzreiz apsēdināja uz mīksta dīvāna un atvēra vīna pudeli, kas jau stāvēja uz galda. Viņa piepildīja glāzi līdz malām un pasniedza man to ar vārdiem: „Šis tev palīdzēs atslābt.”Pēc pirmā malka es sajutu, kā saspringums, kas visu dienu bija mani mocījis, sāk lēnām izplēnēt. Līga, kā ierasts, bija pašpārliecināta un pārliecinoša. Viņa runāja viegli, aizpildot klusumu ar stāstiem par savu nedēļu, par vīriešiem, kuri, pēc viņas vārdiem, viņai „metās pie kājām.” Viņa nekad nelika man justies mazvērtīgai, bet tajā pašā laikā viņas klātbūtne vienmēr atgādināja, ka viņa bija cita kalibra sieviete – tāda, kura kontrolēja savu dzīvi un tos, kuri bija tās daļa.Kad vīns bija paveicis savu darbu, Līga mani maigi aizveda uz savu guļamistabu. „Tu izskaties lieliski, bet mēs varam padarīt šo vakaru vēl īpašāku,” viņa teica, atverot savu skapi un izvelkot melnu, apspīlētu kleitu. Tā bija tik īsa, ka gandrīz nepārklāja augšstilbus un ar dziļu dekoltē, kas atklāja vairāk nekā es jebkad būtu vēlējusies.„Es nezinu, vai...” es sāku, bet Līga pacēla roku, lai mani apklusinātu.„Jana, tu esi absolūti fantastiska. Un šī kleita ir ideāla, lai atgādinātu tev, cik ļoti tu to esi pelnījusi.”Es padevos viņas pārliecībai un ļāvu viņai mani saģērbt. Kad es beidzot ieraudzīju sevi spogulī, es knapi atpazinu savu atspulgu. Kleita piegūla maniem augšstilbiem un viduklim, izceļot katru līniju. Augstpapēžu kurpes, kuras viņa man iedeva, padarīja manu stāju graciozāku.„Tu esi pārsteidzoša,” Līga sacīja, apskaujot mani no mugurpuses un vērojot manu atspulgu. „Un tieši šādi tev vajadzētu justies.”Tieši tad pie durvīm atskanēja zvans. „Kādu gaidi?” es jautāju, jūtot, kā mans miers sāk izzust.„Viņš ir šeit, viņu sauc Arturs,” Līga teica un viņas balss tonis bija daudznozīmīgs.Viņa devās pie durvīm. Es dzirdēju viņas balsi, kas sveicināja kādu un tad viņš ienāca.Viņš izskatījās iespaidīgi – viņa muskuļotais augums piepildīja telpu un viņa pašpārliecinātais smaids šķita neapturams. Tumši mati, precīzi apcirpti un skatiens, kas it kā caururbtu.„Jana,” viņš teica, viņa balss bija zema un aizsmakusi. „Man prieks ar tevi beidzot iepazīties.”Es stāvēju uz vietas, jūtoties kā notverta starp ziņkārību un satraukumu.„Es jūs divus atstāšu,” Līga teica, pasmaidot un dodoties uz savu guļamistabu. „Izbaudiet vakaru.”Kad durvis aiz viņas aizvērās, Arturs piegāja tuvāk. Viņa klātbūtne bija tik spēcīga, ka man šķita, ka telpa sarūk. Viņš mani pētīja ar savām tumšajām acīm un es jutu, ka mans ķermenis reaģē uz viņa tuvumu.„Tu izskaties neticami,” viņš teica un es sajutu, kā manas kājas kļūst mazliet vājas.Es nezināju, ko gaidīt no šī vakara, bet vienu es zināju skaidri – mans dzīves ritējums bija kļuvis neparedzams. Un, iespējams, tieši tas man bija nepieciešams.„Tātad tāda tu esi, Jana,” viņš sacīja, balss rupja un piesātināta. „Līga par tevi daudz stāstīja.”Es centos izspiest kādu atbildi, bet tikai pamāju. Viņš pienāca tuvāk, tik tuvu, ka es varēju sajust viņa smaržu – intensīvu, vīrišķīgu, apreibinošu.„Šovakar man nav daudz laika,” viņš sacīja, liekot vienu roku uz mana gurna. Viņa plauksta bija liela un spēcīga. „Bet es gribu, lai tu mani atceries.”Viņš lēnām sāka mani virzīt atpakaļ, līdz es sajutu dīvāna malu. Viņš apsēdās un pievilka mani tuvāk. Viņa rokas negaidīja – tās uzreiz atrada manu dibentiņu, stipri saspiežot un masējot, it kā viņam jau piederētu mans ķermenis. Viņa skatiens bija tiešs, nepārprotami uzbudināts.„Tev ir lielisks dibentiņš,” viņš teica un viņa pirksti viegli spiedās cauri kleitas audumam. Es jutu, kā mana elpa kļūst sekla, bet neko nevarēju izteikt. Viņa roka lēnām pacēlās līdz manām krūtīm. Viņa pirksti iegrima kleitas audumā un viegli saspieda tās vienu pēc otras, it kā pārbaudot manu reakciju.„Un krūtis...” viņš teica, nedaudz pasmaidot. „Perfektas.”Es jutos kā pilnībā zaudējusi kontroli. Viņa pieskārieni bija tieši un bez jebkādas kautrības un lai gan es biju šokēta, mana ķermeņa reakcija nodeva, ka man tas patika. Arturs, protams, to pamanīja un tikai pastiprināja savu pieeju.„Es tevi gribu redzēt atkal,” viņš teica un viņa balss bija pietiekami klusa un intīma, bet tikpat valdonīga kā viss pārējais viņā.Viņš izvilka no kabatas pildspalvu un pirms es sapratu, kas notiek, viņš nedaudz pavilka kleitas izgriezumu uz leju, atsedzot manas krūts augšdaļu. Viņa pirksti bija silti un es sajutu, kā mana sirds sāk dauzīties vēl straujāk.„Tu mani neaizmirsīsi,” viņš sacīja, lēnām uzrakstot savu telefona numuru tieši uz manas ādas. „Un rīt tu man piezvanīsi.”Viņš pacēla skatienu un noskūpstīja mani. Tas nebija maigs vai piesardzīgs skūpsts – tas bija dziļš, intensīvs, viņa mēle atrada manējo un pieprasīja manu pilnīgu uzmanību. Viņa rokas turpināja ceļot pa manu ķermeni, pieskaroties vietām, kuras sen neviens nebija tā skāris.Kad viņš beidzot atkāpās, viņa skatiens bija triumfējošs. „Rīt,” viņš atkārtoja, paņemot savu jaku un dodoties uz durvīm. „Domā par mani.”Kad viņš aizgāja, es piecēlos, vēl joprojām jūtot viņa pieskārienus un numuru, kas bija kā zīmogs uz manas ādas.Līga iznāca no guļamistabas, apskatot mani no galvas līdz kājām ar apmierinātu smaidu. „Es zināju, ka viņš tevi gribēs.”„Es nezinu, vai es tikšos ar viņu sestdien,” es teicu, mana balss bija aizsmakusi un nedroša.„Protams, ka tu tiksies,” viņa sacīja, pasniedzot man vēl vienu glāzi vīna. „Arturs nevienu nevēlas tāpat vien. Kad viņš saka, ka grib tevi satikt, tas nozīmē, ka viņš tevī ir ieinteresēts. Un tu to izbaudīsi. Vienkārši ļauj viņam vadīt un tu redzēsi, kā tas var mainīt tavu dzīvi.”Es klusēju, apdomājot viņas vārdus. Numurs uz manas ādas bija kā dedzinošs atgādinājums par viņa pieskārieniem un skūpstu. Līga, kā vienmēr, izskatījās tik pārliecināta, ka man nebija spēka viņai iebilst. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt sestdien būtu jāļaujas šim piedzīvojumam. *** Stāsta Pauls:Naktī mani pārņēma dīvaini un intensīvi sapņi. Es atrados citā realitātē – pasaulē, kurā vairs nebiju vīrišķīgs, bet gan pilnīgi sievišķīgs, pakļāvīgs „sissy”. Šajā sapnī es noliecos citu vīriešu priekšā, viņu rokas stingri satvēra mani aiz zoda, liekot skatīties viņiem tieši acīs. Viņu balsis bija dziļas, raupjas un tās valdīja pār mani ar neapstrīdamu autoritāti. Viņi mani nospieda uz ceļiem, kontrolēja manu ķermeni un es ļāvos, sajūtot kaunu, kas sajaucās ar neizskaidrojamu baudu.Sapnis bija tik reālistisks, ka pamodos ar strauju elpu un dauzošos sirdi. Tumšajā istabā valdīja klusums, taču sapņa sajūta bija tik spēcīga, ka šķita – tas vēl turpinās. Es gulēju, jūtot, kā mani pārņem karstums un mulsums, taču nespēju noliegt, ka mani tas uzbudināja.Līdz ko pirmās rīta gaismas iespīdēja pa logu, es piecēlos no gultas, mēģinot nomierināties. Es devos uz vannasistabu, cerot, ka auksta duša izskalos gan šīs domas, gan kaunu, kas kņudināja zem ādas. Tomēr, stāvot pie spoguļa, es ievēroju savu ķermeni – kalsnu, minimāls apmatojums, mazliet pat sievišķīgu. Tas mani nevis atgrūda, bet vilināja. Mana roka satvēra skuvekli un es pieņēmu lēmumu.Es sāku noskūt visu apmatojumu, no manām kājām, rokām, krūtīm. Katrs skuvekļa pieskāriens radīja man savādu gandarījumu. Kad biju pabeidzis, mana āda bija gluda kā zīds un šī sajūta mani negaidīti uzbudināja. Es paņēmu Janas ķermeņa losjonu ar saldenu, vieglu vaniļas aromātu un sāku to klāt uz savas ādas. Katrs pieskāriens radīja maigas trīsas, kas skrēja cauri ķermenim, uzjundot vēl nepieredzētas sajūtas.Mans skatiens aizklīda līdz sievas veļas atvilktnei. Mana elpa kļuva smagāka un sirds dauzījās krūtīs kā negantas bungas. Es piegāju tai un rokas, it kā pašas vadīdamas sevi, izņēma no tās melnas mežģīņu biksītes un saskaņotu krūšturi. Es apstājos, bet ne uz ilgu laiku. Manī bija sajūta, ka es vairs nespēju kontrolēt savu vēlmi. Es uzvilku to, izjūtot auduma maigumu uz savas gludās ādas.Kad paskatījos uz sevi spogulī, es biju šokēts un vienlaikus fascinēts. Tas nebiju es, bet tajā pašā laikā tieši es. Es biju pārvērties un šīs pārmaiņas lika manai sirdij dauzīties vēl straujāk. Kauna sajūta, kas parasti mani apturētu, šoreiz bija aizstāta ar intensīvu uzbudinājumu un dziļu apziņu par to, ka beidzot ļauju sev būt tādam, kāds patiesībā esmu.Ar joprojām trīcošām rokām es apsēdos pie datora. Ielēju vīnu. Mana elpa bija sekla, kad es uzrakstīju sludinājumu: „Slaids, pakļāvīgs vīrietis meklē valdonīgu partneri. Gluds un gatavs padevībai. Diskrētums garantēts.” Kad nospiedu „publicēt”, mani pārņēma satraukuma un uzbudinājuma sajaukums. Es zināju, ka tas bija solis, kas var mainīt manu dzīvi uz visiem laikiem, bet šajā brīdī tas šķita pareizi.Es beidzot biju nolēmis pieņemt sevi, savu patieso būtību, neskatoties uz to, cik svešāda tā šķita maniem agrākajiem priekšstatiem par vīrišķību un spēku. Tagad atlika gaidīt un uzzināt, kur šis ceļš mani aizvedīs.Vakars mājās bija piepildīts ar mulsinošu sajūtu un neskaidrību. Es biju viegli iereibis no vīna, sveces mirdzēja apkārt un manā datorā turpināja pienākt ziņas no vīriešiem, kas bija atbildējuši uz manu sludinājumu. Daudzi rakstīja banālas un pliekani uzstājīgas ziņas, bet viena sarakste bija citāda – tieša, uzbudinoša un ļoti rupja.Rakstītājs sevi sauca par DominatorX un viņa vārdi skanēja kā pavēle:„Tu būsi ideāls vergs. Es jūtu, ka tu alksti, lai tevi salauztu. Es vēlos, lai tu atmet jebkādu pašcieņu un atdodies man pilnībā. Es tev parādīšu, kas tu patiesībā esi – mans apakšējais. Vai esi tam gatavs, mīkstais?”Es jutu, kā mana sirds sāk dauzīties straujāk, lasot šos vārdus. Viņa tiešums un rupjā valoda mani gan biedēja, gan uzbudināja. Pat ja es centos to noliegt, dziļi sevī es zināju, ka tas mani neaprakstāmi valdzināja. Es drīz vien atbildēju, mani pirksti trīcēja:„Es nezinu, vai esmu tam gatavs. Es... es mazliet baidos.”Viņa atbilde atnāca gandrīz acumirklī un tā bija vēl asāka un skarbāka:„Tev nav jāzina, vai esi gatavs. Tu būsi mans un tu darīsi visu, ko es tev likšu. Izģērbies, ieslēdz kameru un parādi man, kā izskatās īsts pakļāvīgais. Vai gribi, lai es tevi apmācu, sissy?”Es sastingstu, nespējot atbildēt. Es lasīju viņa vārdus atkal un atkal, sajūtot gan uzbudinājumu, gan kaunu. Es aizvēru datoru un aizgāju uz virtuvi, cenšoties savākties. Kaut kādas robežas man vēl vajadzēja saglabāt.Es iedomājos par Janu. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju viņai ziņu: „Kā tev iet? Es gribu zināt, vai viss ir kārtībā. Es gribu tevi dzirdēt.”Es gaidīju, skatoties uz ekrānu, kamēr viņa atbildēs. Kad atnāca ziņa, tās vārdi mani sāpīgi aizķēra: „Es esmu aizņemta, Paul. Lūdzu, netraucē mani. Man vajag laiku.”Es jutu, kā kauns un vainas sajūta pārņem mani vēl spēcīgāk. Es biju viņu pievīlis un pat tagad viņa nevēlējās ar mani runāt. Es noliku telefonu uz galda un atgriezos pie sava datora.Atvēris saraksti ar „DominatorX”, es sāku rakstīt: „Es nezinu, vai esmu tam gatavs, bet tu... tu mani uzbudini. Ko man darīt?”Viņa atbilde atnāca ātri un viņa vārdi atkal bija valdonīgi un skaidri: „Tu darīsi, ko es tev teikšu. Tavs pienākums ir paklausīt. Tev nav tiesību runāt man pretī. Tu būsi mana mauka. Es gribēšu redzēt tevi pilnīgi kailu, uz ceļiem, lai mani apmierinātu. Tu man piederēsi.”Tajā brīdī es nezināju, kā reaģēt. Mani viņa vārdi mulsināja, bet tajā pašā laikā – uzbudināja tā, kā nekad iepriekš. Es turpināju saraksti ar "DominatorX", viņa tonis kļuva arvien valdonīgāks un uzstājīgāks. Viņš turpināja mani pierunāt parādīt sevi, sākot ar vienkāršām bildēm. Es ilgi pretojos, jūtot kaunu un bailes, bet viņa vārdiem bija neparasta vara pār mani.„Jūlija,” viņš pēkšņi rakstīja. „Es tā tevi saukšu no šī brīža. Tu esi Jūlija – pakļāvīga, paklausīga un īsta sissy. Vai tu pieņem savu jauno vārdu?”Es skatījos uz ekrānu, jūtot, kā šie vārdi manī raisa dīvainu sajūtu. "Jūlija" – vārds skanēja sievišķīgi un pilnīgi atšķirīgi no tā, kas es senāk biju. Bet tas mani mulsināja un vienlaikus uzbudināja.Es beidzot uzrakstīju: „Jā, es pieņemu. Es būšu Jūlija.”Viņš atbildēja ātri un viņa vārdi bija gandrīz triumfējoši: „Labi, Jūlija. No šī brīža tu runā tikai sieviešu dzimtē. Tu būsi tāda, kādu es vēlos tevi redzēt. Paklausīga, glīta un pilnībā man piederoša.”Sarakste turpinājās un viņš kļuva arvien valdonīgāks. „Es gribu redzēt, kā tu izskaties, Jūlija. Saģērbies kā pienākas. Uzvelc ko seksīgu, tev ir 10 minūtes, lai man atsūtītu pierādījumu – bildi.”Manas rokas trīcēja, un es jutu, kā viņa vārdi lēnām iznīcina jebkādas šaubas. Viņa valdonīgā vara un nevaldāmā dominance mani pilnībā savaldzināja. Es devos pie sievas veļas atvilktnes un izvilku viņas seksīgākos mežģīņu zeķturus un garās zeķes. Es vilku zeķes uz savām gludajām kājām, jūtoties kā apmāts, un katra kustība šķita kā daļa no ceremonijas, kurā es pats sevi ziedoju.Kad biju papildinājis savu izskatu ar zeķturīti un garajām zeķēm, es paskatījos uz sevi spogulī. Es izskatījos citādi – pilnīgi citādi. Mana slaidā, gludā figūra izskatījās pārsteidzoši sievišķīga un tas mani uzbudināja vairāk, nekā es varēju atzīt. Es paņēmu telefonu un uzņēmu bildi.Kad es nosūtīju bildi, viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Lieliski, Jūlija. Tu izskaties perfekti. Bet es gribu vairāk. Nosūti man bildes dažādās pozās. Parādi man, cik labi tu izskaties.”Es jutu, kā viņa vārdi mani piespiež. Es uzņēmu vēl bildes – uz gultas, uz ceļiem, stāvot pie spoguļa. Un katra bilde mani uzbudināja vēl vairāk. Viņš rakstīja: „Labi, sissy. Tu esi ideāla. Tu esi radīta, lai tiktu pazemota. Es vēlos, lai tu saprastu – drīz es tevi pilnībā izmantošu. Un tad tu uzzināsi, ko nozīmē būt manai maukai.”Viņš pievienoja bildi – viņa mantība bija milzīga un valdonīga, kā viņa vārdi. Es lasīju viņa ziņas un skatījos uz bildēm, jūtot, kā mani pārņem pilnīgs uzbudinājums un pazemība. Es vairs necīnījos pret šo sajūtu – es pieņēmu savu lomu, kādu viņš man bija radījis. Es biju Jūlija un es biju gatava viņam pilnībā pakļauties.Pavēles no „DominatorX” kļuva arvien konkrētākas un uzstājīgākas. Viņš pieprasīja bildes, kas būtu ne tikai provokatīvas, bet arī ļoti intīmas. Es biju aizrāvies ar šo spēli, ļaujoties viņa dominējošajam tonim un sajūtot, kā mani pārņem pilnīga padevība.„Jūlija, es gribu, lai tu uzņem īpašu bildi,” viņš rakstīja. „Stāvot spoguļa priekšā uz ceļiem, ar nedaudz pavērtām kājām un sūkā pirkstu, it kā tas būtu mans pimpis. Parādi man, kā tu izskaties, kad pilnībā piederi man.”Mana sirds dauzījās un es jutu, kā uzbudinājums pārņem manu ķermeni. Es piecēlos un notupos spoguļa priekšā, ģērbusies sievas seksīgajā veļā – zeķes, krūšturis, biksītes un zeķturi cieši piekļāvās manam ķermenim. Es uzņēmu bildi un ātri nosūtīju viņam.Pēc dažām sekundēm mans telefons sāka vibrēt. Ekrānā parādījās vārds, kas lika manai sirdij uz mirkli apstāties: Romāns. Es skatījos uz tālruni, nezinot, vai man vajadzētu atbildēt. Ar trīcošām rokām un sažņaugtu kaklu es beidzot nospiedu atbildes pogu.„Romān?” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka mani nevarēs dzirdēt.„Jūlija,” viņš teica, balss rupja un valdonīga. „Tu esi pilnīgs idiots. Vai tu vispār saproti, ko esi izdarījis? Tavā bildē spogulī skaidri redzama tava seja. Tagad tu esi pilnībā manā varā, mauka.”Es sajutu, kā mana seja piesarkst. Kauna vilnis pārņēma mani un manas rokas sāka trīcēt. „Romān... Es... Es negribēju... Es nezinu, kā tas notika,” es stostījos, cenšoties kaut kā izskaidrot sevi.„Apklusti!” viņš pārtrauca mani, balss grieza kā nazis cauri manai pašapziņai. „Es negribu dzirdēt tavas nožēlojamās atrunas. Tu mani uzbudināji ar savām seksīgajām bildēm, bet tajā pašā laikā pierādīji, cik tu esi nožēlojams mīkstais. Vai tu tiešām domā, ka varēsi tagad man pretoties?”„Es negribu tev pretoties...” es izdvesu, balss knapi dzirdama.„Protams, ka negribi,” viņš smējās, skaļi un brutāli. „Tu esi radīta, lai pakļautos. Tu to vienmēr esi gribējusi, vai ne? Paskaties uz sevi – maza, smieklīga sissy, kas nespēj pat apslēpt savas vēlmes.”Viņa vārdi bija neapturami un es jutos pilnīgi sagrauts. Taču tajā pašā laikā katrs viņa teikums mani uzbudināja tā, kā nekas nekad iepriekš.„Klausies uzmanīgi, mazo mauciņ,” viņš turpināja. „Es gribu, lai tu pilnībā saproti savu vietu. Tu tagad būsi mans īpašums. Sākot no šī brīža, tu darīsi visu, ko es tev likšu. Ja tu kaut uz mirkli padomāsi par nepaklausību, es parūpēšos, lai visi uzzinātu, kas tu patiesībā esi.”„Es saprotu...” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita, ka tā izzūd telpā.„Es negribu dzirdēt, ka tu saproti, es gribu dzirdēt, ka tu pakļaujies,” viņš asi pārtrauca. „Saki to skaļi, Jūlija. Pasaki, ka tu esi mana mauka.”Es sastingu, jūtot, kā kauna un uzbudinājuma sajūtas cīnās manī. „Es... Es esmu tava mauka,” es beidzot izdvesu, mana balss trīcēja no pazemības.„Skaļāk!” viņš rūca. „Es gribu dzirdēt, kā tu to saki, kuce!”„Es esmu tava mauka,” es atkārtoju skaļāk, manas rokas trīcēja, bet balss kļuva skaidrāka.„Labi, sissy. Tagad tu esi sākusi saprast savu vietu,” viņš triumfēja. „Bet tas ir tikai sākums. Pirmdien darbā tu pierādīsi savu pakļāvību. Tu nolieksies manā priekšā, atnesīsi man kafiju un pateiksi: ‘Romān, Jūsu kafija ir gatava.’ Un tu darīsi to ar tādu pazemību, lai es saprastu, ka tu man piederi.”„Un ja citi kaut ko pamanīs?” es čukstēju, mana balss pilna šaubu.Viņš smējās skaļi, viņa smiekli bija raupji un valdonīgi. „Tieši tas ir interesantākais, sissy. Citi nesapratīs, bet tu un es zināsim. Tu jutīsies pilnīgi pazemota un tas tevi uzbudinās. Tu gribēsi, lai viņi tevi redz un jūtas pārāki. Vai ne tā, Jūlija?”Es klusēju, nezinot, kā atbildēt. Bet viņa vārdi bija kā hipnotisks vilnis, kas pārņēma manu prātu.„Atbildi, kuce!” viņš uzbļāva.„Jā, es gribu,” es izdvesu, mana balss bija pilna padevības.„Laba, kuce,” viņš atbildēja, viņa balss kļuva gandrīz maiga savā triumfā. „Tagad gatavojies pirmdienai, jo es tagad rūpēšos, lai tu nekad neaizmirstu savu lomu.”Kad zvans beidzās, es sēdēju, pilnībā pārņemts viņa vārdiem. Es zināju, ka pirmdiena mainīs visu, bet man vairs nebija spēka pretoties. Es kļūšu viņa mauciņa un tas likās neizbēgami. *** Stāsta Jana:Kad sestdienas rīts pienāca, es joprojām jutos mazliet apreibusi no vakardienas vīna un visa, kas bija noticis. Līga vakar mani uzņēma pie sevis kā māsu – uzreiz pārģērba, piedāvāja vīnu un apsolīja, ka viss mainīsies. Vakardiena ar Arturu bija atstājusi mani sajūsmas un neziņas virpulī. Viņa pieskārieni, viņa skatiens, tas, kā viņš uzrakstīja savu numuru uz manas krūts... Tas viss vēl joprojām bija tik spilgti manā prātā.Es sēdēju pie Līgas virtuves galda ar kafijas krūzi rokās, kad viņa ienāca, svaiga un pašpārliecināta, savā elegantajā rīta halātā. „Labrīt,” viņa teica, apsēžoties man pretī. „Un? Tu domāji par Arturu?”„Es nezinu, Līga,” es atbildēju, maigi maisot kafiju. „Viņš ir tik... valdonīgs. Tik pārliecināts. Es neesmu droša, vai es vispār esmu gatava tam.”Līga pasmējās. „Protams, ka esi. Vai es tev jau vakar neteicu, ka tu to izbaudīsi? Es zinu tevi, Jana. Tu esi pelnījusi kaut ko tādu – piedzīvojumu, kaisli, dzīvi.” Viņa pieliecās tuvāk, viņas acīs dzirkstīja azarts. „Un zini ko? Es zinu, ka viņš grib tevi.”„Bet es...” es sāku, bet viņa pārtrauca mani ar stingru skatienu.„Nē, nekādu ‘bet’. Tev tikai jāizvēlas, vai tu ļausi sev dzīvot. Vai arī atgriezīsies pie Paula un viņa nožēlojamiem mēģinājumiem būt vīrietim. Tu jau pati zini, ka tas nav risinājums.”Es apklusu. Viņas vārdi bija skarbi, bet es zināju, ka tie ir patiesi. Arturs bija pavēris man pasauli, kuru es sen biju aizmirsusi. Kaisle, ko viņš izstaroja, bija neizbēgama. Bet vai es tiešām biju gatava to pieņemt?„Ko viņš tev teica, kad rakstīja savu numuru?” Līga jautāja ar smaidu.Es pasmaidīju par atmiņu, joprojām sajūtot, kā viņa siltais pieskāriens atstāja dedzinošu zīmi uz manas ādas. „Viņš teica, lai es viņam piezvanu. Un ka viņš mani grib redzēt.”„Tātad piezvani,” Līga teica, it kā tas būtu pats vienkāršākais lēmums pasaulē. „Es tevi saposīšu vēl skaistāku, nekā vakar. Arturs būs sajūsmā.”Pēc nelielām debatēm es beidzot piekritu. Līga mani pārliecināja, ka nekas slikts nevar notikt, ja es vienkārši ļaušu sev izbaudīt vakaru.Līga bija neapturama. Viņa izraka no skapja vēl īsāku kleitu nekā iepriekšējā vakarā, melnu un apspīlētu, kas piegūlās katrai manai ķermeņa līnijai. Viņa uzlika man grimu un ieveidojusi manus matus, viņa pabeidza savu darbu ar triumfējošu smaidu.„Tu esi satriecoša,” viņa teica, apmierināta ar rezultātu. „Tagad ej un uzraksti Arturam, ka tu esi gatava viņu satikt.”Es biju nervoza, bet Līgas pārliecība mani pamudināja. Es uzrakstīju Arturam ziņu: „Sveiks, vai piedāvājums vēl spēkā?”Atbilde atnāca ātri: „Protams. Es tevi gaidīšu astoņos. Stāvvietā pretī mājai.”Līga mani apskāva un iečukstēja man ausī: „Tu to nenožēlosi.”Kad piegāju pie stāvvietā novietotās melnās automašīnas, mana sirds dauzījās tik strauji, ka šķita, tā tūlīt izlēks no krūtīm. Mašīna bija ar tonētiem logiem, kas aizsedza skatu uz tās salonu. Tiklīdz piegāju tuvāk, viņš atvēra durvis no iekšpuses. Es vilcinoties pasmaidīju un iesēdos blakus viņam priekšējā sēdeklī. Viņš bija ģērbies tumšā kreklā, kura augšējās pogas bija atvērtas, atklājot viņa spēcīgo kaklu.„Sveika, Jana,” viņš sacīja ar smaidu, kas bija tik pārliecināts un valdonīgs, ka mani gandrīz paralizēja. „Es zināju, ka tu piezvanīsi.”„Tu esi tik pārliecināts par sevi,” es atbildēju, jūtot, kā mana balss nedaudz trīc.„Vienmēr,” viņš atteica un paliecās tuvāk, lai aizvērtu durvis. „Tu izskaties satriecoši.”Es sajutu, kā viņa intensīvais skatiens slīd pāri manam ķermenim. Kleita, kuru Līga bija man izvēlējusies, piegūla kā otrā āda un Arturs to novērtēja. Viņš iedarbināja motoru un lēnām izbrauca uz ceļa.„Kur mēs braucam?” es jautāju, cenšoties izklausīties mierīgi.Viņš uzmeta man īsu skatienu, kas bija pilns ar solījumiem. „Tā nav tava problēma, Jana. Vienkārši sēdi un izbaudi braucienu.”Mašīnā valdīja saspringts klusums, kas bija uzlādēts ar gaidām. Viņa roka bija uz stūres, bet es sajutu, kā viņš mani pēta ar sānu skatienu.Kad mēs apstājāmies nomaļā vietā, kur ielas apgaismojums bija vājš un apkārt nebija redzams neviens cilvēks, viņš izslēdza motoru. Es sajutu, kā spriedze mašīnā pieaug. Viņš pagriezās pret mani un viņa tumšās acis skatījās manējās tik dziļi, ka man šķita, ka viņš redz visu, ko es centos slēpt.„Tu zini, kāpēc mēs esam šeit, vai ne?” viņš jautāja, viņa balss bija tikpat klusa, cik valdonīga.Es nezināju, bet pamāju, nespēdama atrast vārdus. Viņa tuvums, viņa smarža un tas, kā viņš uz mani skatījās, lika man aizmirst visu pārējo.Viņš pasmaidīja un pastiepa roku, kas atrada ceļu uz manu augšstilbu. Viņa pirksti lēnām slīdēja augstāk, kamēr viņa skatiens neatkāpās no manējā. „Tu esi skaista, Jana,” viņš čukstēja, viņa balss pilna raupja maiguma. „Un šovakar es gribu, lai tu jūties kā brīva sieviete.”Viņa rokas bija prasīgas, bet kontrolētas un viņa skūpsts, kas sekoja, bija tikpat intensīvs kā vakar. Dziļš un valdonīgs, viņš paņēma mani pilnībā savā varā un es ļāvos, aizmirstot visu, izņemot to, kā viņš lika man justies.„Es zinu, ko tu vēlies,” viņš sacīja, kad beidzot atkāpās. Viņa balss bija zema un viņa pirksti joprojām atradās uz mana augšstilba. „Un es vēlos, lai tu man uzticies.”„Artur...” es sāku, mana balss trīcēja. „Es... Es nezinu, vai tas ir pareizi.”Viņš pasmējās – zemu, rupji un tas šķita kā vibrācija, kas izplatījās pa visu manu ķermeni. „Pareizi?” viņš atkārtoja, noliecoties tuvāk. „Pareizi ir tas, ko tu vēlies. Un es zinu, ko tu vēlies, Jana.”„Es nezinu...” es mēģināju protestēt, bet viņa roka jau bija uzslīdējusi augstāk, pietuvojoties kleitas malai. Viņa pirksti maigi, bet noteikti pieskārās manas kleitas apakšmalai, it kā izaicinot mani viņu apturēt.„Beidz tēlot,” viņš noteica, viņa balss kļuva stingrāka. „Tava elpa, tava seja, viss tavs ķermenis man saka, ka tu to gribi. Tātad, pārstāj lauzties.”„Artur, es nopietni...” es mēģināju atkāpties, bet viņš mani nepalaida. Viņa otra roka satvēra manu zodu, piespiežot mani skatīties viņam acīs. Viņa skatiens bija valdonīgs un tas mani pilnībā paralizēja.„Nopietni?” viņš jautāja, balss pilna izsmiekla. „Tad kāpēc tu neizkāp no mašīnas? Kāpēc tu man piezvanīji? Un kāpēc tu sēdi šeit, uztraukta un uzbudināta?”Es klusēju, mana elpa bija smaga un viņš to sajuta. Viņa smaids kļuva platāks un viņš noliecās tuvāk, līdz viņa lūpas bija tikai pāris centimetru attālumā no manām.„Atzīsti, Jana,” viņš čukstēja. „Tev tas patīk. Tev patīk, kā es tevi skaru. Un tev patiks, ko es darīšu pēc tam.”Es joprojām pretojos, bet mana ķermeņa reakcija nodeva mani. Viņa roka, kas atradās uz mana augšstilba, sāka pārvietoties augstāk un kad viņš atkal noskūpstīja mani – rupji, dziļi un prasīgi –, es vairs nespēju cīnīties. Viņa mēle atrada manējo un viņa skūpsts pieprasīja vairāk, nekā es biju gatavojusies dot. Bet tas mani uzbudināja.„Artur, es...” es mēģināju vēl pēdējo reizi, bet viņš mani pārtrauca, viņa rokas ciešāk satverot manu ķermeni.„Nav nekādu 'es,'” viņš noteica, balss zema un pavēloša. „Šobrīd ir tikai tas, ko es vēlos. Un es vēlos tevi.”Viņa rupjība mani pārņēma pilnībā. Viņš spieda mani pret sēdekli, viņa rokas jau bija atradušas manu gurnu un muguras lejasdaļu un viņš manipulēja ar mani tā, it kā viņam jau piederētu katra mana ķermeņa daļa. Katrs viņa pieskāriens bija izaicinošs, neapšaubāmi dominējošs un uzbudinošs.Beidzot es padevos. Es ļāvu viņa rokām, viņa lūpām, viņa valdonīgajai klātbūtnei mani pārņemt pilnībā. Un, kad viņš atkāpās, lai manī paskatītos, viņa sejā bija triumfa izteiksme.„Es zināju, ka tu nespēsi pretoties,” viņš teica un viņa balss bija pilna pārliecības. „Un tagad tu esi mana.”Viņa vārdi bija kā pēdējais trieciens manai pašaizsardzībai. Es zināju, ka viņam bija taisnība. Un tas, cik ļoti man tas patika, mani nobiedēja un vienlaikus uzbudināja vēl vairāk.Arturs izvilka no savas puses degvīna pudeli, ar vieglu kustību attaisīja korķi un pasniedza man. Viņa skatienā nebija vietas protestiem – tas bija pavēlošs, valdonīgs un es sapratu, ka viņš neļaus man atkāpties.„Iedzer,” viņš teica, balss zemāka nekā iepriekš. „Tas palīdzēs tev atslābt.”Es vilcinājos, bet viņa tumšās acis mani neatlaida. Beidzot es pacēlu pudeli pie lūpām un iemalkoju. Alkohols bija stiprs un tas dedzināja manu kaklu, bet vienlaikus lika siltumam izplatīties pa visu ķermeni. Arturs uzreiz satvēra pudeli un pielika to vēlreiz manām lūpām.„Vēl,” viņš pavēlēja un es paklausīju.Kad pudele bija nolikta malā, viņš pārvietoja savu roku uz manu augšstilbu, ļaujot pirkstiem slīdēt augstāk, līdz viņa plauksta sasniedza manu kleitas apakšmalu. Viņa pirksti prasmīgi atrada manas apakšbiksītes un viņš tās nedaudz pavilka sāņus, atsedzot mani. Es sajutu, kā viņa pirksts maigi pieskaras manai mincītei, pārbaudot, cik mitra es biju. Viņa skatiens kļuva vēl valdonīgāks.„Jana,” viņš teica, balsī jūtama gandarījuma nots. „Tu esi tik slapja. Tā tu reaģē uz mani?”Mana seja nosarka. Es negribēju atzīt, cik ļoti viņš mani uzbudina, bet mana ķermeņa reakcija bija neapstrīdama. Viņš pasmaidīja un atstāja mani turpināt sēdēt apjukumā, kamēr viņa rokas jau nodarbojās ar viņa bikšu priekšu. Arturs ar prasmīgu kustību attaisīja rāvējslēdzēju un izvilka savu locekli. Es biju mēma.Tas bija milzīgs. Es nevarēju nenosarkt, domās salīdzinot viņu ar Paulu. Paula loceklis šķita kā mazs zars blakus Artura spēka un pārliecības simbolam. Mana elpa kļuva sekla un es nezināju, kā rīkoties.„Paņem to rokās,” viņš teica un viņa balss tonis neļāva apšaubīt pavēli.„Es... es nezinu, vai varu...” es klusi teicu, bet viņa roka jau bija atradusi ceļu pie manējās. Viņš maigi, bet noteikti vadīja manu roku, līdz es biju satvērusi locekli. Tas bija karsts, pulsējošs un tā smagums manās rokās lika manai galvai sareibt vēl vairāk.„Jana,” viņš teica, viņa balss zema un skaidra. „Pārstāj tēlot kautrīgo. Es zinu, ka tu to gribi. Noliec savu galvu.”Es vilcinājos, bet viņš pacēla manu zodu un cieši paskatījās man acīs. Viņa roka aizslīdēja aiz manas galvas un viegli, bet pārliecinoši virzīja to lejup. Mans prāts cīnījās starp kaunu un uzbudinājumu, bet viņa pārliecība salauza jebkādu pretestību. Beidzot manas lūpas pieskārās viņa loceklim.Sākumā es biju nedroša. Viņa izmērs šķita neaptverams, bet viņa rokas uz manas galvas un viņa klusā, pieprasošā elpa mani vadīja. Lēnām es sāku kustēties, ļaujot viņam vadīt tempu. Viņš izdeva zemu, rupju skaņu, kas lika man saprast, ka es daru to pareizi.„Jā, tā ir labi,” viņš čukstēja un viņa pirksti viegli saķēra manus matus, nostiprinot savu kontroli. „Sūkā dziļāk.”Es centos pielāgoties viņa vēlmēm un viņa loceklis lēnām slīdēja aizvien dziļāk manā mutē. Es sajutu, kā mana elpa kļūst nevienmērīga. Viņš mani vadīja, viņa rokas kontrolēja manu galvas kustību un viņa balsī bija dzirdams gandarījums.„Tu esi perfekta,” viņš sacīja, kad es beidzot ļāvu visam iet dabiski. Viņa kustības kļuva ātrākas, intensīvākas un es sajutu, ka viņš tuvojas kulminācijai. Es nespēju neko apturēt – es biju pilnībā viņa varā.Kad tas notika, viņš dziļi ievilka elpu un ar zemu, rupju skaņu sasniedza savu kulmināciju. Viņš neatlaida manu galvu un es sajutu, kā viņa karstā sēkla piepilda manu muti. Viņa skatiens bija triumfējošs, šis bija mirklis, kuru viņš pilnībā kontrolēja.Es noriju un lēnām pacēlu galvu, jūtot, kā mana seja deg. Arturs pasmaidīja un maigi pieskārās manam vaigam.„Līga teica, ka tu būsi perfekta,” viņš teica, balss zema un gandarīta. „Un viņai bija taisnība.”Kad es noriju pēdējos pilienus, mana seja dega ne tikai no kauna, bet arī no nevaldāmā uzbudinājuma. Arturs, vēl aizvien sēdēdams ar plašu smaidu, pacēla pudeli un pasniedza man. Viņa acīs spēlējās nevaldāma dzirksts.„Noskalo,” viņš teica. „Degvīns padarīs visu vieglāku.”Es paklausīju, paņēmu pudeli un iedzēru vēl lielāku malku nekā iepriekš. Alkohols dedzināja kaklu, bet man šķita, ka tas palīdz izkliedēt visu, kas manī mutuļoja. Es sajutu, kā viņa roka maigi pieskaras manam zodam, paceļot manu seju, lai mūsu acis sastaptos.„Nu, Jana,” viņš teica ar triumfējošu smīnu. „Saki man patiesību. Kā tev tas patika?”Es mēģināju izvairīties no viņa skatiena, bet viņa roka cieši turēja manu zodu. „Es...” es sāku, bet mana balss bija pārāk klusa.„Es gribu dzirdēt, ko tu domā,” viņš uzstāja, viņa tonis bija valdonīgs. „Tev patika, vai ne?”Es noriju kamolu kaklā un beidzot ieskatījos viņa acīs. „Tev ir... labākais loceklis, kādu esmu redzējusi,” es atzinos, mana balss tik tikko bija dzirdama.Arturs pasmaidīja plašāk, viņa roka uzslīdēja manam augšstilbam, nedaudz paspiežot. „Tā jau es domāju,” viņš sacīja, balss pilna lepnuma. „Un tas ir tikai sākums, Jana. Tu esi radīta, lai man piederētu.”Es sajutu, kā mani pārņem gan kauns, gan nevaldāms uzbudinājums. Viņa klātbūtne, viņa rupjā valoda, viss viņā bija tik pilnīgs pretstats visam, ko es biju pazinusi līdz šim. Un tieši tas mani valdzināja.„Bet rīt...” viņš turpināja. „Rīt mēs dosimies uz pirti. Tur būsim tikai es un tu. Un es vēlos tevi iegūt pilnībā.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana elpa kļūst sekla. „Pirtī?” es jautāju, nezinot, vai esmu gatava tam, ko viņš plānoja.Viņš pamāja, viņa roka maigi, bet neatlaidīgi spiedās man tuvāk. „Jā. Es vēlos tevi, Jana. Pilnībā. Un es tev parādīšu, kāds ir īsts vīrietis. Kāds ir vīrietis, kurš zina, ko vēlas.”Viņa vārdi šķita kā magnēts, kas mani pievilka un es sapratu, ka esmu pilnībā viņa varā. „Es nezinu, vai es...” es sāku, bet viņš pārtrauca mani.„Tev zināt nav nepieciešams,” viņš teica, viņa balss kļuva zemāka un rupjāka. „Es zinu. Un tas ir pietiekami.”Viņš pacēla manu zodu vēlreiz, piespiežot mani atkal skatīties viņam acīs. „Un tagad,” viņš teica ar plēsonīgu smaidu, „saki man, kāda bija garša?”Mana seja kļuva vēl sarkanāka, bet viņa valdonīgais tonis piespieda man atbildēt. „Sāļa... un... intensīva,” es izdvesu, knapi spējot runāt.Viņš smējās – rupji un apmierināti. „Laba meitene,” viņš sacīja un nolika pudeli malā. „Tagad tev tikai jāizlemj, vai rīt tu būsi pilnībā mana.”Viņa skatiens, viņa balss un viņa pieskārieni mani pilnībā pārliecināja. Es lēnām pamāju un čukstēju: „Jā.”Kad Arturs iedarbināja motoru un mašīna sāka kustēties, es jutu, kā siltums no degvīna un viņa pieskārieniem izplatās visā ķermenī. Alkohols un viņa valdonīgā klātbūtne bija darījusi savu – mana prāta aizsardzības bija gandrīz pilnībā sagrautas un es ļāvos notikumu plūsmai.„Mēs brauksim uz vietu, kur varēsim būt vieni,” viņš sacīja, skatienu nenolaižot no ceļa, bet viņa roka jau atkal bija uz mana augšstilba. „Es vēlos tevi redzēt pilnībā, Jana. Bez drēbēm, bez izlikšanās. Es gribu redzēt visu – abas tavas šķirbiņas.”Mani vaigi kļuva karsti no viņa tiešajiem vārdiem, bet es neiebildu. Mana iereibušā prāta daļa pat sāka pieņemt domu, ka viņš vienkārši bija tik nevaldāmi patiess, ka atteikt būtu gandrīz kā nolaupīt sev ko skaistu.Kad mēs apstājāmies nomaļā stāvvietā, kur neviens nevarēja mūs redzēt, viņš izslēdza motoru un pagriezās pret mani. Viņa acis bija tumšas, piepildītas ar iekāri, un viņa roka jau vilka mani tuvāk. „Es gribu, lai tu izģērbies,” viņš teica, balss tikpat zema un stingra kā vienmēr. „Parādi man savu ķermeni.”„Artur, es...” es sāku, bet viņa roka uz mana gurna mani apklusināja.„Tu zini, ka to vēlies,” viņš teica, viņa tonis bija neapstrīdams. „Tu vēlies, lai es tevi vēroju. Tāpat kā es vēlos, lai tu manī ieklausies.”Es jutu, kā reibums un viņa autoritāte pilnībā izslēdz manas šaubas. Lēnām un nedroši es pacēlu kleitas apakšmalu, ļaujot tai slīdēt augstāk pār augšstilbiem, līdz tā pilnībā atklāja manu apakšveļu. Viņa skatiens kļuva vēl intensīvāks un viņš atbalstījās pret sēdekli, ļaujot man turpināt.„Vairāk,” viņš teica, balss pavēloša. „Es gribu redzēt visu.”Es dziļi ievilku elpu un pacēlu rokas, novelkot kleitu pāri galvai un atklājot viņam savu ķermeni apakšveļā, kuru Līga bija man izvēlējusies. Viņa skatiens mani aprija un es jutos gan apmulsusi, gan neizskaidrojami uzbudināta.„Skaista,” viņš teica, pirkstiem slīdot gar manu vidukli. „Bet tagad novelc visu. Es gribu redzēt tevi kailu.”Es atkal vilcinājos, bet viņa roka, kas maigi pieskārās manai sejai, lika man izšķirties. Es pacēlu rokas, noņemot krūšturi un ļāvu tam nokrist uz sēdekļa. Viņa acis pārslīdēja pār manām krūtīm un viņa smaids kļuva vēl platāks.„Un tagad biksītes,” viņš teica. „Es vēlos redzēt abas tavas skaistās šķirbiņas.”Es pacēlu gurnus un lēnām novilku biksītes, atstājot sevi pilnīgi kailu viņa priekšā. Viņa skatiens bija nepārprotami apmierināts un viņš ļāva savām rokām slīdēt pa manu ķermeni, izpētot katru līniju.„Perfekta,” viņš teica un viņa rokas bija uz maniem gurniem. „Tu esi tieši tāda, kādu es tevi iztēlojos.”Viņš pacēla pudeli un pasniedza to man. „Izdzer vēl, lai atbrīvotos,” viņš teica un es paklausīju, sajūtot, kā degvīns vēl vairāk noņem bremzes.„Un tagad,” viņš teica, atverot bikšu priekšu un izvelkot savu locekli atkal, „es gribu redzēt, kā tu man to dari. Šoreiz kaislīgāk. Parādi, cik ļoti tu to gribi.”Es uz brīdi vilcinājos, bet viņa roka maigi nospieda manu galvu lejup. Šoreiz es nepretojos. Es saņēmu viņu rokās, jūtot tā pulsēšanu un lielumu un noliecos, lai paņemtu locekli mutē. Es ļāvu savai mēlei spēlēties ap galviņu, kamēr viņa zemu rūkošā balss piepildīja mašīnas salonu.„Tā ir pareizi,” viņš sacīja, viņa rokas iegrima manos matos. „Tagad dziļāk, Jana. Parādi, ka tu vari dziļāk.”Es paklausīju, ļaujot viņam vadīt manu galvu. Šoreiz es kustējos pārliecinošāk, ļaujot viņa loceklim slīdēt dziļāk un dziļāk, līdz viņa elpa kļuva smaga un viņa pirksti ciešāk satvēra manus matus.Kad viņš beidzot sasniedza kulmināciju, tas bija vēl intensīvāk nekā iepriekš. Viņa sēkla piepildīja manu muti un es centos visu norīt, jūtot, kā tās karstums izplatās manā rīklē. Kad viņš mani atlaida, viņa skatiens bija triumfējošs.„Tu biji pārsteidzoša,” viņš sacīja, roka maigi pieskaroties manam vaigu kaulam. „Un rīt es tevi iegūšu pilnībā. Tu tam esi gatava?”Es pamāju, nespējot izteikt vārdus. Arturs bija pārņēmis manu pasauli un es vairs nevēlējos cīnīties pret to.Kad Arturs mani atveda atpakaļ pie Līgas mājas, es jutos apreibusi – gan no stiprā alkohola, gan no notikumiem, kas tikko bija risinājušies. Viņš uzmeta man savu ierasto plēsonīgo smaidu, pirms pieliecās un vēlreiz noskūpstīja mani. Skūpsts bija īss, bet valdonīgs, it kā viņš gribētu man atgādināt, ka viņš vēl nav beidzis ar mani.„Rīt es tevi redzēšu pirtī,” viņš sacīja, balss piepildīta ar nepārprotamu solījumu. „Un tu būsi vēl skaistāka.”Kad es iegāju Līgas dzīvoklī, viņa jau gaidīja mani ar smīnu, ko es pazinu pārāk labi. Viņas tumšie mati bija savilkti vieglā mezglā un viņa bija ģērbusies savā parastajā mājas tērpā – šaurās biksēs un brīvā kreklā. Viņas acis bija ieinteresētas un es zināju, ka izvairīties no viņas jautājumiem nebūs iespējams.„Nu, kā gāja?” viņa prasīja, paceļot uzaci.„Līga...” es sāku, jūtot, kā mana seja nosarkst.„Nekāda Līga,” viņa sacīja, ar spēlīgu smīnu rādot man uz dīvānu. „Sēdies un stāsti. Vai Arturs tev parādīja, ko nozīmē būt īstai sievietei?”Es nosēdos uz dīvāna, sajūtot, kā manas kājas vēl arvien ir nedaudz vājas. „Tas bija...” es centos atrast īstos vārdus, bet Līga pacēla roku, lai mani pārtrauktu.„Tu izskaties tā, it kā esi piedzīvojusi kaut ko nopietnu. Un pēc tava izskata es pat zinu, ko,” viņa teica, pasniedzot man glāzi ūdens. „Bet es gribu dzirdēt visu. Vai viņš bija tik labs, kā es teicu?”Es nopūtos, dzerot ūdeni, lai atgūtos. „Viņš bija.... Viņš ir tik pārliecināts, tik valdonīgs. Es pat nezinu, kā es nonācu līdz šim.”„Ak, es tev teikšu, kā,” Līga sacīja, viņas acīs parādījās rotaļīgs mirdzums. „Tu esi bijusi izsalkusi pēc tāda vīrieša gadiem ilgi. Un tagad tu beidzot esi atradusi kādu, kurš zina, ko vēlas, un spēj tev to dot.”Es pasmaidīju, sajūtot, kā mana seja vēl vairāk piesarkst. „Viņš... viņš lika man justies kā...”„Kā īstai sievietei,” Līga pabeidza manis iesākto teikumu. „Tieši tāpēc es zināju, ka Arturs ir tas, kas tev vajadzīgs. Un?” Viņa pieliecās tuvāk, acis pilnas ziņkāres. „Kā tas bija?”Es ilgi klusēju, bet galu galā izstāstīju viņai visu – no tā, kā viņš lika man izģērbties, līdz pat tam, kā viņš mani vadīja, kad es viņu apmierināju ar muti. Es jutu, kā mana seja deg, bet vienlaikus izteikt šīs sajūtas skaļi bija atbrīvojoši.Kad es beidzu, Līga izskatījās vairāk nekā apmierināta. „Un tu vēl šaubījies, vai tas būs pareizi,” viņa teica, pasmaidot. „Es tevi brīdināju, ka viņš būs intensīvs. Bet es redzu, ka tev tas patika.”„Viņš... viņš ir neticams,” es atzinu, nezinot, kā citādi izteikt visu, ko jutu. „Un viņš teica, ka rīt pirtī vēlas mani pilnībā.”Līga pacēla uzaci un pasmējās. „Tad gatavojies, mīļā. Ja Arturs saka, ka viņš vēlas tevi pilnībā, tad viņš tiešām to gribēs. Un, ja tu viņam ļausies, tas būs kas tāds, ko tu nekad neaizmirsīsi.”Es pamāju, zinot, ka viņai ir taisnība. Arturs bija tikai sācis un rītdiena solījās būt vēl intensīvāka.Viņa mani vēroja ar to pašu draudzīgo, bet vērtējošo skatienu, kas viņai vienmēr piemita un tad pasmaidīja. Tomēr šoreiz viņas smaidā bija kas cits – brīdinājuma ēna.„Jana,” viņa teica, pārceļot kāju pāri kājai un nopietni ieskatoties man acīs. „Es priecājos, ka tu atslābi un izbaudīji šo vakaru. Bet tev jāsaprot, ka Arturs nav parasts vīrietis. Viņš ir... labi, teiksim tā, viņam patīk dalīties.”Es sarāvos, viņas vārdi mani pārsteidza. „Dalīties? Ko tu ar to domā?”Līgas sejas izteiksme kļuva vēl nopietnāka. „Es gribu, lai tu zini, ka rīt pirtī viņš, iespējams, nebūs viens. Es jau tevi brīdināju, ka viņš ir dominējošs un zina, ko vēlas, bet viņš arī ir cilvēks, kuram patīk ekstrēmi piedzīvojumi. Viņa draugu lokā ir līdzīgi vīrieši – valdonīgi, pārliecināti un... prasīgi.”Manas acis paplašinājās un es sajutu, kā mana sirds sāk sisties straujāk. „Tu gribi teikt, ka... viņi varētu būt vairāki?”Līga pamāja, viņas balss bija mierīga, bet nopietna. „Jā, ir ļoti iespējams. Un, ja tā notiks, tev ir jābūt pilnīgi skaidrai par to, ko tu gribi un cik tālu esi gatava iet. Arturs nav vīrietis, kurš pieņems 'varbūt' kā atbildi. Viņš tevi ievilks savā pasaulē un ja tu piekritīsi, tas var būt gan aizraujoši, gan... ļoti, ļoti intensīvi.”Es klusēju, mēģinot apstrādāt viņas vārdus. Pati doma par to, ka rīt pirtī varētu būt vairāki vīrieši, bija vienlaikus biedējoša un mulsinoši uzbudinoša. Es nevarēju izlikties, ka man tas likās vilinoši, bet arī nezināju, vai spēšu tikt galā ar ko tādu.Līga pasmīnēja, redzot manu apjukumu. Viņa pieliecās tuvāk un viegli pieskārās manai rokai. „Nekas, kas notiks rīt, nebūs piespiedu kārtā, Jana. Arturs un viņa draugi zina, ka sievietei vienmēr ir pēdējais vārds. Bet tev ir jābūt gatavai izteikt savu 'jā' vai 'nē' skaidri un nepārprotami.”„Un tu domā, ka viņš mani ievilks šādā situācijā?” es jautāju, mana balss bija klusa, bet pilna šaubu.Līga uz mirkli apklusa un tad pasmaidīja. „Es domāju, ka viņš tev dos iespēju. Un es arī domāju, ka tu pati nolemsi, vai vēlies to pieņemt. Tu esi stiprāka, nekā domā, Jana. Un, iespējams, tas ir tieši tas piedzīvojums, kas tev vajadzīgs, lai saprastu, ko patiesībā vēlies no dzīves.”Es atkal pamāju, joprojām cīnoties ar savām domām. Līga, kā vienmēr, bija precīza savos vārdos. Rīt varētu būt pārbaudījums – gan manai drosmei, gan spējai pieņemt pašai savus lēmumus. Un, lai gan mana sirds dauzījās kā traka, es sapratu, ka biju gatava. *** Stāsta Pauls:Svētdienas rīts sākās ar cerību, ka varbūt varēšu sazināties ar Janu un mēģināt viņai pierādīt, ka es spēju mainīties. Es uzrakstīju ziņu: „Mīļā, varbūt varam parunāt? Es ļoti vēlos tevi dzirdēt.”Atbilde atnāca ātri, bet tās saturs mani notrieca pie zemes: „Paul, es šodien nevaru. Man ir ieplānota atpūta ar draudzenēm. Lūdzu, netraucē mani.”Es ilgi skatījos uz ekrānu, mēģinot tikt galā ar sajūtām. Viņas vārdi bija kā auksts ūdens, kas noskaloja jebkādas cerības. Es biju viņai pilnīgi nevajadzīgs – tukšums viņas dzīvē. Tomēr, kamēr viens tukšums mani aprija, cits mani piepildīja. Jūlija – šī jaunā, īstā es sajūta mani piepildīja ar mieru un uzbudinājumu un es sapratu, ka šī diena ir domāta tam, lai es pilnībā ļautos savai jaunajai lomai.Es atvēru sievas skapjus un sāku pārskatīt viņas apģērbu. Viņas tērpi bija eleganti un izsmalcināti un katrs pieskāriens audumam lika manai elpai aizrauties. Es izvēlējos viņas garo zīda halātu, kas šķita kā radīts tam, lai apņemtu manu gludo ādu. Kad es to uzvilku, tā maigums šķita kā otra āda, kas pilnībā apņēma manu būtību.Manas acis aizklīda līdz viņas kurpēm. Viņas melnās augstpapēžu kurpes bija spīdīgas, ar elegantām lencītēm un smailiem purngaliem. Es tās paņēmu rokās, jūtot, kā sirds sāk dauzīties. Vai es varētu tajās staigāt? Vai es varētu izskatīties tikpat eleganti kā Jana?Es uzvilku kurpes, vienu pēc otras un sajutu, kā mana stāja mainās. Augstpapēži lika man nostāties taisni, pacelt zodu un justies gandrīz cēli. Sākumā es biju nedrošs, taču ar katru soli es kļuvu pārliecinātāks. Mans ķermenis automātiski sāka sekot šiem jaunajiem noteikumiem – gurni kustējās ritmiski, soļi kļuva maigi un es jutos kā cita persona.Es skatījos uz sevi spogulī, vērojot, kā es staigāju augstpapēžu kurpēs. Man tas izdevās! Es ne tikai varēju tajās staigāt – es to darīju ar grāciju, kuru es nekad nebiju iedomājies, ka tāda man piemīt. Katrs solis lika man justies kā īstai sievietei, kā īstai Jūlijai.Iedvesmots no savas pārvērtības, es sāku pozēt spoguļa priekšā. Es iziecos, pacēlu vienu kāju, spēlējos ar savu pozu un stāju, uzņemot bildes ar telefonu. Katrs klikšķis bija kā pierādījums tam, ka es pārtopu. Bildēs es redzēju nevis Paulu, bet Jūliju – pārliecinātu, sievišķīgu, elegantu.Turpinot spēli, es atvēru vienu no apakšējām atvilktnēm un ieraudzīju kaut ko, kas lika man aizturēt elpu – lielu, reālistisku dildo. Tā iespaidīgais izmērs mani gan mulsināja, gan vilināja. "Romāns," es to nosaucu, balstoties uz savu kolēģi, kurš jau bija pārņēmis manu prātu un fantāzijas.Es paņēmu "Romānu" rokās, glāstot to ar maigumu, ko es nekad nebiju izrādījis nevienam citam. Tas bija simbols viņam – viņa spēkam, viņa dominējošajai dabai. Es lēnām piecēlos augstpapēžu kurpēs, nostājos spoguļa priekšā un noskūpstīju dildo, aizverot acis. Es iztēlojos Romānu – viņa valdonīgo skatienu, viņa nepielūdzamo balsi.Es sāku pozēt ar "Romānu" – turot to kā relikviju, nometos uz ceļiem, pilnībā ļaujoties pazemības sajūtai. Katrs pieskāriens, katra kustība lika man justies tuvāk Romānam, viņa klātbūtnei, viņa varai. „Es piederu tev, Romān,” es nočukstēju un manas rokas cieši satvēra dildo.Šī brīža intensitāte bija neiedomājama. Es biju pārkāpis robežas, kuras nekad agrāk nebūtu iedomājies pārkāpt. Es biju pilnībā Jūlija – pakļāvīga, sievišķīga, radīta, lai kalpotu. Pēc tam, kad uzvilku mežģīņu apakšveļu un zeķturi, es ilgi skatījos uz sevi spogulī. Jūlija – tā biju es, pilnībā pārveidojusies un savā īstajā lomā. Es redzēju, kā mana ķermeņa līnijas kļūst izteiktākas, kā audums pieglaudās manai ādai. Es jutos gan uzbudināta, gan satraukta.Lai mazinātu satraukumu, es ieslēdzu mūziku un sāku dejot. Augstpapēžu kurpes klikšķināja pret grīdu un manas kustības kļuva arvien pārliecinātākas. Es ļāvos ritmam, jūtot, kā katrs solis, katrs gurnu vēziens mani piepilda ar enerģiju un sajūtu, ka esmu pieņēmusi savu patieso būtību.Es apstājos spoguļa priekšā, nometos uz ceļiem, lai apskatītu, kā tas izskatās... Manas kustības bija instinktīvas un es jutos gan mazliet apmulsusi, gan neizsakāmi dzīva. Tad es turpināju dejot, iztēlojoties, kā būtu, ja Romāns mani vērotu, kā viņš smaidītu, redzot manu pakļāvību.Vakarā, kad es sēdēju, ģērbusies apakšveļā un augstpapēžu kurpēs, mans telefons iedegās. Tā bija ziņa no Romāna:„Jūlija, es gribu, lai tu rīt man pierādi savu jauno lomu. Uzvelc kaut ko tādu, kas liks tev justies kā īstai Jūlijai. Es gribu, lai tu to dari tikai priekš manis. Vai tu esi gatava?”Manas rokas sāka trīcēt un es jutu, kā uzbudinājums un bailes mani pārņem vienlaikus. Es uzrakstīju atbildi: „Ko tu vēlies, lai es uzvelku?”Viņa atbilde bija tikpat ātra, cik tieša:„Mežģīņu apakšveļu zem savām drēbēm. Un kad tu pienāksi ar kafiju, es gribu, lai tu noliec galvu, lai es saprotu, ka tu esi mana Jūlija.”Es sēdēju gultā, ģērbusies mežģīņu apakšveļā un augstpapēžu kurpēs. Mans prāts bija pilnībā pārņemts ar domām par rītdienu – pirmo dienu, kad es būšu Jūlija arī ārpus šīm sienām.Es aizvēru acis un ļāvos iztēlei. Es redzēju sevi darbā, starp kolēģiem, kafijas pauzes brīdi. Viņi visi bija tērpušies parastajos apģērbos, šķietami nemanot neko īpašu. Taču es zināju, kas slēpjas zem manām drēbēm. Es zināju, ka man būs uzvilktas smalkas, melnas mežģīņu biksītes, pieskaņoti zeķturi un zeķes, kas apskauj manas kājas līdz augšstilbiem.Domās es sajutu, kā audums pieglaudās manai ādai, katra kustība liktu tam viegli pakustēties, atgādinot par manu noslēpumu. Es iztēlojos, kā stāvu kolēģu priekšā, runājot par ikdienas darbiem, bet manā prātā virpuļo tikai viena doma – „Ja viņi zinātu…”Sirds sāka dauzīties. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi mani izsmietu, vai viņi redzētu, cik ļoti esmu mainījusies? Vai viņi saprastu, ka zem manas ārienes slēpjas Jūlija – pilnīgi cita persona?Un ko Romāns. Es iztēlojos, kā viņš mani vēros. Viņa acis būtu pilnas zināšanu un varas, kura viņam bija pār mani. Viņš zinātu, ka tieši viņa pavēle lika man uzvilkt šo apakšveļu, viņš zinātu, ka esmu pilnībā viņa pakļautībā. Kad es viņam pieietu, viņa skatiens būtu kā plēsējam, kurš vēro savu upuri.„Tu esi mana, Jūlija,” viņš teiktu, viņa balss klusa, bet valdonīga. Es būtu tik tuvu, ka sajustu viņa elpu uz savas ādas. Es iztēlojos, kā es noliecos pie viņa un čukstu: „Romān, Jūsu kafija ir gatava.”Domās es redzēju, kā viņa lūpas izliecas nelielā smīnā. Tikai viņš zinātu, ka zem manām drēbēm slēpjas biksītes un zeķturi. Tikai viņš zinātu, cik ļoti tas mani uzbudina, cik ļoti es vēlos viņa apstiprinājumu, viņa varu pār mani.Šīs domas pārņēma manu ķermeni ar spēcīgām sajūtām – kaunu, uzbudinājumu, bailēm un prieku vienlaikus. Es atvēru acis un mans skatiens aizslīdēja uz tālruni. Es paņēmu to rokās un uzrakstīju atbildi:„Es darīšu, kā tu saki. Es būšu Jūlija arī darbā.”Atbilde atnāca gandrīz uzreiz:„Labi, Jūlija. Es gaidu. Atceries, ka es esmu vienīgais, kas zina, kas tu patiesībā esi. Es vērošu.”Šī vienkāršā ziņa mani satricināja. Es zināju, ka rītdiena nebūs parasta diena. Es būšu Jūlija ne tikai savās domās un mājās, bet arī pasaulē, kurā mani ikdienas kolēģi nemaz nenojautīs, kas notiek. Es biju satraukta, uzbudināta un pilnībā viņa varā. *** Pirmdienas rīts sākās ar intensīvu sajūtu vilni, kas mani pilnībā pārņēma. Katrs solis, ko spēru, šķita piepildīts ar smagumu un kauna sajūtu. Zem savām parastajām darba drēbēm es valkāju sievas seksīgāko apakšveļu – melnas mežģīņu biksītes, zeķes un zeķturi, kas cieši piekļāvās manām kājām. Audums glāstīja manu ādu, ar katru kustību liekot man atcerēties, ka šodien es neesmu tikai Pauls. Šodien es biju Jūlija.Es sajutu, kā mani vaigi iesarkst, kad šķērsoju ofisa slieksni. Domās es nevarēju atrauties no sava noslēpuma. Ko viņi teiktu, ja viņi zinātu? Vai viņi smietos? Vai viņi mani izsviestu ārā, saucot par mīksto vai ko vēl sliktāku?Kad beidzot pienāca brīdis, es ar trīcošām rokām paņēmu Romānam domātu kafiju un devos pie viņa. Mans sirds ritms paātrinājās ar katru soli. Es biju viņa pavēļu izpildītāja un šis brīdis bija kā pārbaudījums manai padevībai.Viņš stāvēja, sarunājoties ar citiem kolēģiem, pilnīgi pašpārliecināts. Es piegāju pie viņa, jūtot, kā mana sirds dauzās kā negantas bungas un pastiepu krūzīti pret viņu. „Romān… Jūsu kafija ir gatava,” es izdvesu, mana balss bija tik klusa, ka šķita kā vēja plūsma.Viņš pacēla acis un uz mani paskatījās – tieši un valdonīgi. Viņa seja izteica nelielu smīnu, it kā viņš būtu gaidījis šo mirkli, lai izbaudītu manu pazemojumu. Bet viņš neko neteica. Vienkārši paņēma kafiju no manām rokām, lēnām un ar tādu spēku, ka es nejauši notrīcēju.„Labi,” viņš čukstēja pietiekami klusi, lai citi nedzirdētu, bet es sajustu viņa vārdos valdošo varu. „Ej un dari savu darbu. Un atceries, kas tu esi.”Es paliku stāvot, mēģinot savākt sevi, kamēr viņš turpināja sarunāties ar citiem, it kā nekas nebūtu noticis. Kolēģi smējās un sprieda par darba lietām, bet manā prātā viss griezās ap to, ka viņš mani bija pilnībā ignorējis. Es biju tur, viņa priekšā, tik neaizsargāta un atklāta, bet viņš vienkārši paņēma kafiju un turpināja savu dienu.Un tomēr, šī ignorēšana mani pārsteidza. Vai tā bija kā viņa spēles daļa – pazemot mani tā, lai tikai es saprastu, lai tikai es sajustu, cik ļoti es piederu viņam? Manās krūtīs viļņoja sajūta, kas bija tikpat sāpīga, cik uzbudinoša. Es zināju, ka viņš kontrolē ne tikai šo brīdi, bet visu manu būtību.Katrs solis atpakaļ uz manu darba vietu bija kā norādījums manai vietai šajā spēlē. Mežģīņu biksītes viegli pieskārās manai ādai un zeķturi nedaudz spieda, liekot man atcerēties, ka es neesmu tāds kā citi šeit. Es biju atšķirīgs, es biju Jūlija un tas bija mūsu noslēpums, kas mani turēja viņa varā.Kolēģu skatieni man šķita ilgāki nekā parasti un es nevarēju saprast, vai tas ir tikai mans prāts, kas izspēlē trikus, vai arī viņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Mans ķermenis dega no šīm domām un es sapratu, ka Romānam tas būtu vienaldzīgi. Viņš gribēja, lai es izbaudu šo pazemojumu, lai katra mana kustība liktu man atcerēties, ka es esmu viņa īpašums.Un es to izbaudīju. Kaut arī tas bija savādi un pretrunīgi, es biju pilnībā viņa un šī apziņa mani pilnīgi pārņēma.Dienas laikā es dzirdēju kolēģu sarunas pie kafijas automāta. Tās sākās klusi, bet ātri vien kļuva skaļākas, un es, gribot negribot, sāku tām pievērst uzmanību. Arturs, kā vienmēr, bija stāsta centrā. Viņa lepnumpilnā balss piepildīja noliktavas telpu un visi apkārtējie viņam pievērsa uzmanību.„Es jums saku,” Arturs sāka, viņa balss bija pilna pašpārliecinātības un sajūsmas. „Tāda sieviete reti gadās. Es viņu satiku piektdienas vakarā. Skaistule – slaida, tumši mati, tieši tik formīgas krūtis, kā vajag. Viņa nav tāda, kura uzreiz pakļaujas. Man nācās mazliet pasvīst, bet galu galā, es panācu, ko gribēju.”„Viņa lauzās, ja?” Juris, viens no viņa biežākajiem klausītājiem, iesaucās ar zinātkāru smīnu.Arturs pasmīnēja un uzmeta viņam skatienu, pilnu pārākuma. „Protams, ka lauzās. Tādas sievietes vienmēr sākumā tēlo, ka negrib. Bet, kad es viņu noliku pie vietas, viņa saprata, ko nozīmē īsts vīrietis. Kad mēs sestdien satikāmies un viņa man mašīnā atsūkāja, es sapratu, ka viņa būs pilnībā mana.”Kolēģi uzsprāga smieklos, bet Arturs, ne mirkli nezaudējot pašpārliecinātību, turpināja. „Sestdiena bija tikai sākums. Vakar, pirtī, mēs ar Romku nolikām viņu pie vietas. Viņa bija perfekta – tie gurni, tās lūpas... Un, kad viņa beidzot saprata, ka nekur nevar sprukt padevās, beigās viņa pati gribēja vairāk.”Viņa vārdi mani pārsteidza, bet tajā pašā laikā izsauca savādas sajūtas – kaut ko starp uzbudinājumu un dziļu skaudību. Es stāvēju, cenšoties koncentrēties uz savu darbu, bet Artura balss turpināja dominēt telpā.„Un kā tas beidzās?” viens no citiem krāvējiem jautāja, viņa sejā bija redzama nevaldāma ziņkārība.Arturs pacēla kafijas krūzi un pasmīnēja. „Beigās mēs ar Romku viņu sākām laist pa apli. Viņa visiem deva, lai gan sākumā tēloja pareizo, beigās viņa to pati izbaudīja. Viņas ķermenis runāja pats par sevi, viņa piedzīvoja vairāk orgasmu, nekā spēja saskaitīt.”„Pa apli?!” viens no kolēģiem iesaucās, smejoties. „Jūs nopietni viņu palaidāt pa apli?”„Protams,” Arturs apstiprināja, viņa balss bija pilna izsmējīgas pārliecības. „Tā ir īstā apmācība. Kad viņa bija pilnībā mūsu spermā un joprojām prasīja vēl, es sapratu, ka tā ir mana sieviete. Viņa jau ir mana, tikai viņa vēl pati to līdz galam neapzinās.”„Artur, tu esi traks,” kāds izmeta, bet Arturs tikai smējās, pilnīgi ignorējot viņa vārdus.„Traks vai ne, bet tas darbojas. Un es jau viņai pateicu, ka nākamreiz mēs izmēģināsim fistingu abos caurumos. Viņa sākumā atkal mēģinās tēlot svēto, bet es zinu, ka viņai tas patiks. Viņas ķermenis visu izdod – viņa ir radīta, lai tiktu izmantota.”Kolēģi smējās un jokojās par šo ideju, daži izsmejot Artura pārliecību, bet citi šķita patiesi aizrauti. Man šķita, ka visa noliktava vibrē no viņu balsīm un raupjiem smiekliem.Kolēģi izsprāga skaļos smieklos un Romāns, kurš līdz šim bija klusējis, beidzot pievienojās sarunai. „Arturs tikai nepieminēja, ka viņa pēc tam vēl man lūdza, lai es viņu vēlreiz izpišu. Neviena no padauzām nespētu izturēt viņas līmeni.” Viņa balss bija zema un valdonīga un man šķita, ka tā ir tieši vērsta uz mani.„Tu viņai parādīji, kā tas jādara, vai ne, Romān?” viens no kolēģiem pasmējās.Romāns izsmējīgi pasmaidīja. „Protams. Tādas sievietes ir radītas tam, lai viņas apmācītu. Un viņa mācījās ātri. Tā bija vienreizēja pirts ballīte...”Viņu smiekli piepildīja telpu un es jutu, kā mana seja kļūst karsta. Mani pārņēma dīvaina sajūtu virkne – no apkaunojuma līdz nespējai atrauties no viņu sarunas. Katra viņu frāze mani vilka dziļāk manās domās un es jutu, ka esmu vēl tālāk no viņiem un viņu pasaules, bet vienlaikus – savādi ievelkams tajā.Kamēr viņi turpināja jokot un stāstīt par saviem piedzīvojumiem, manas kājas šķita ieaugušas grīdā. Romāna skatiens īsu brīdi saskārās ar manējo un es jutu, kā mani pārņem satraukums un izsalkums pēc kaut kā, ko es nespēju saprast.Sajūta manī mainījās no vienkāršas greizsirdības uz nevaldāmu dusmu un mulsinošu uzbudinājumu. Kāpēc šīs sarunas mani tik ļoti ietekmēja? Vai es biju greizsirdīga? Vai es vairs nevēlējos dalīt Romānu ar citām? Mana domāšana kļuva haotiska un es atgriezos pie sava galda, lai paslēptos no savām sajūtām. Bet tās mani neatlaida – mans prāts bija pilns ar jautājumiem, uz kuriem man nebija atbilžu. *** Vakars pēc darba dušā bija kārtējais ikdienas rituāls – kolēģu sarunas, smiekli un skaļi joki piepildīja telpu. Es centos turēties malā, izvairīties no acu kontakta un koncentrēties tikai uz to, lai ātri nomazgātos un pazustu no viņu redzesloka. Taču viņu balsis bija skaļas, īpaši šovakar, kad atkal tika apspriesti svētdienas pirts „varoņdarbi”.„Tāda sieviete ir kā sapnis,” viens no viņiem teica, balsī bija jūtama atklāta izsmejoša sajūsma. „Arturam jāpasniedz medaļa par tādu atradumu.”„Es teiktu, ka mums visiem pienākas pa medaļai,” piebilda cits, acīmredzot arī iesaistītais. „Viņa bija tik gatava, ka mēs pat neprasījām neko vairāk. Kad beidzām viens pēc otra, viņa skatījās uz mums un smaidīja. Kā īsta mauka, kas dievina, kad viņu laiž pa apli.”Viņu raupjie smiekli atsitās pret dušas telpas sienām un šķita vibrējam manā ķermenī. „Un viņa lūdza vēl. Nevis vienkārši prasīja, bet lūdza! Kad viņai beigās pienāca Romka no aizmugures, viņa patiesi laimīga smaidīja!”„Un kā tad ar fistingu?” kāds no viņiem jautāja, smiekliem pieklustot, lai dzirdētu atbildi.„Es jums saku – viņa to gribēs. Es to redzēju viņas acīs, jutu viņas ķermenī.” Arturs atcirta, viņa balss bija rupja un pašpārliecināta.Es devos ārā no dušas cerot, ka neviens mani nepamanīs, pārģērbšanās telpā neviena nebija, es uz mirkli paliku viena. Zem savām drēbēm es ātri uzvilku sievas smalko apakšveļu. Romāna pavēle bija vienkārša, bet tās izpilde lika man justies gan satrauktam, gan uzbudinātam.Tad tas notika. Kamēr es stāvēju, vēl vilkdams savu kreklu, es sajutu dedzīgu skatienu. Es pacēlu acis un ieraudzīju viņu – Romānu. Viņa tumšās acis šķita caururbjam katru manu slēpto noslēpumu. Viņa seja nebija pārsteigta – tā izstaroja tīru apmierinājumu.Viņš neko neteica. Neviens vārds nebija nepieciešams. Bet viņa skatiena intensitāte lika man kļūt sarkanam kā bietei. Es steidzīgi uzvilku drēbes, cenšoties noslēpt savu apkaunojumu. Tomēr viņš turpināja mani vērot ar to pašu pārliecināto smaidu, kas teica vairāk nekā jebkurš komentārs.Kad viņš atgriezās pie pārējiem, es dzirdēju viņa balsi, kas atkal kļuva valdonīga: „Jūs visi runājat par Artura mauku, bet es jums saku – man drīz būs savējā. Tā, kas pilnībā pakļausies tikai man.”Es sajutu, kā mana elpa aizraujas. Viņa vārdi bija kā dūre tieši manā apziņā. Es zināju, par kuru viņš runā. Par mani. Bet viņš to pateica tik publiski, tik pašpārliecināti, ka neviens no klātesošajiem neiedomājās, ka viņa „īpašā” stāv tikai pāris metru attālumā aiz sienas.„Un viņa būs īpaša,” Romāns turpināja, viņa balss bija zemāka un piepildīta ar noteiktību. „Viņa jau ir mana. Es parādīšu viņai, ko nozīmē būt pilnībā man pakļautai. Viņa to dievinās.”„Kad tas notiks, neaizmirsti pasaukt arī mūs!” kāds iesaucās un kolēģu smiekli atkal piepildīja telpu.Romāns pasmaidīja, bet viņa balss kļuva skarba un neļāva šaubīties: „Šī nebūs priekš jums. Viņa ir tikai mana. Vismaz sākumā!”Es steidzīgi pabeidzu ģērbties, bet viņa vārdi skanēja manā prātā kā atbalsis. Viņš bija mani jau pilnībā apzīmējis. Kauns un pazemība mani pārņēma, bet tāpat arī dziļš, neizskaidrojams uzbudinājums. Es zināju, ka Romānam bija taisnība. Es jau biju viņa. Es jau biju Jūlija. No autora:Šis stāsts ir intīms sajaukums starp realitāti un manām iekšējām vēlmēm, kas atklājas caur detaļām un tēliem. Daudzas epizodes ir izdzīvotas, citas – iztēlē radītas, bet visas kopā tās veido manu personīgo ceļojumu uz sevis izzināšanu.Ja tev patīk šis stāsts, ja tas rezonē ar tevi vai ja tev ir idejas, kā to papildināt ar savām īpašajām detaļām, es būtu pateicīgs par tavu iesaisti. Raksti man, dalies savās domās, vēlmēs vai ieteikumos – varbūt kopā varam turpināt šo stāstu un padarīt to vēl īpašāku.Gaidu jūsu vēstules, idejas un iedvesmu! 4957 3 6 months ago
- Krāpniece 2 Sēdēju mašīnā, saņēmis viņas roku savējā, un skumji skatìjos uz savu krāpjošo sieviņu. Viņa, galvu nodūrusi, kaut ko juceklīgi skaidroja. Asarainām acīm. Biju tikko viņu pieķēris iznākam no mīļākā darba biedra mājas, kur viņi bija, laikam, jau uzreiz pēc darba aizbraukuši. Tipa - darbā ilgāk jāpastrādā, mēneša beigas, atskaites, projekti...."Nu kādēļ tev to vajadzēja?" jautāju. "Ko tu gribēji, kas pietrūka? Viņš tev TIK ļoti patīk, ka tagad mani arī vairs negribēsi?". "Nē, " viņa teica, "mīļais, gribu tevi! Ar tevibir ļoti labi! Man reizēm gribas vairāk..." "Ja? " sarkastiski jautāju. "Tu jau biežāk esi tā, kurai negribas, jo nogurums, nav garastāvokļa, nav īstais brīdis. Kas, nevaram kopā apmierināties? Nodarboties ar seksu seksa dēļ? Man arī ir nogurums bieži, ar ilgo kaislīgo seksu tiešām nespēju. Spēka nav. Bet .... labprāt tev iespraustu biežāk, arī tad, kad nogurums, labprāt apmierinātu tevi, kaut ar roku. Un apmierinātos tevī. Tad vismaz nebūtu kā tagad... Jeb tev ar manu locekli nepietiek?" saņēmos un pateicu tiešā tekstā. "Jā, nepietiek! Man arī gribas, lai mani paņem neko nedomājot!" viņa pacēla balsi " Man gribas savādāk. Nevis labāk, bwt tieši savādāk! Un jā - man vienkārši gribējās pamēģināt, kā ir sekss ar citu. Eamu jau aizmirausi, kā bija pirms laulibām, kad bija arī citi. Gribējās pamēģināt, kāds ir Viņa loceklis un ko viņš ar to dara! Jo, kad braucam no darba uz baseinu, es jau viņu ievēroju. Un viņš mani arī." "Ak tad vienkārši citu locekli? Nu un kā bija? Labāk, kā uz manējā?" Un man par lielu pārsteigumu viņa apskāva mani un asarainā balsī čukatēja: "Nē, ar tevi ir labi, mīļais. Ar viņu bija tikai interesnti, savādāk bija. Bet ne labāk. Un es arī negaidīju, ka būs labāk. Gribēju tikai savādāk, kaut ko citu, jaunus piedzīvojumus un sajūtas.... mīļais, es tevi gribu un gribēšu, es tevi mīlu! "Paslidināju savu roku zem viņas svārkiem yn nesoèmēju - man jau viņu gribējās, jau stìvs palieku :) Hmm, jau vakars. "Labi, braucam. Uz kafejnīcu, izklaidēties". Braucam uz centru. Bet pa ceļam jau pārdomāju, ko darīsim. Uz diennakts seksšopu brauksim. Mājās gan viņu gaida pārsteigums, bet mums kopa arī laikam kaut ko vajag - ja jau savādāk, tad savādāk ... :) Pa ceļam pārdomāju visu ko runājām, citām acīm aplūkoju viņas kājeles, augumu. Uzliku roku uz augšstilba, paglāstīju kājas iekšpusi. Mm, labi, patīkami. Kā senās dienās. Sapratu, ka mīlu viņu, gribu un gribēšu. Un ka tiešām būs savādāk.Noliekam mašīnu un ejam. Viņa jau pirmajā kafenē grib iet iekšā. Bet atrunāju. Ne šeit, pastaigājam lìdz citai.Un esam klāt. Neapstājotie dodos iekšā, viņa apstājas, bet es velku līdzi. "Kas ir? Ko apstājies?" - "Nu ... ko mēs šeit darīsim? Tu te gribi... te tak nav kafejnīca! " " Nu ja ka nav " saku. "Kafejnīca pēc tam. Šeit būs kaut kas savādāks."Beidzot esam iekšā. Pastaigājam, aplūkojam piedāvājumu. Man jau no domām ir neķītrs prāts. Un nu jau esmu pārliecināts, ka jābūt atklātam, lai intereantāk. Beigu galā - eaam seksveikalā un uz ielas jau neatpazīs mūs.Parādās pārdevēja. Padodu labvakaru, viņa arī. Un tagad es esmu pārsteigts. Biju gaidījis, ka atkal būs tā, kas citas reizes - padzīvojusi, diezgan korpulenta sieviete, ar pārspīlētu kosmētiku un piedauzīgiem šortiņiem. Bet šitā ir kaut kas jauns - visa melnā, jaciņa ar iteiktu dekoltē, mini svārcinos, uz kārtīgi augstiem papēžiem. Niteikti stipri vecāka oar mani, taču foooormas .... viss savās vietās gurni wow, arī dekoltē ir ko ielikt. Dupsis, kājas - viss sportisks. Kosmētika atturīga un ikdienišķa, bet tieši tas ir forši - īsta DĀMA. Nodomāju vienīgi, kā viņai te nav bail, pa naktīm ar visādiem gribošiem pircējiem te tā runāties. Viņa viegli pasmaida, laikam jau pamanìja manu reakciju. " Nu, ja vajag palìdzìbu, tepat esmu."Pievēršos savai krāpniecei. " Nu, ko tu gribētu? Ko pamēģināsim?" "Nez ...." viņa apmulsusi atčukst. "Nu apskaties, padomā." Apeju riņķiti gar tērpiem, dildo, buttplugiem, tad vēl paklīstu pa otru zāli, īdz atkal esmu pie savas. Viņa skatās tieši uz vibratoriem. Speciāli demonstratīvi uzšauju viņai pa dupsi un saku:"Nju, kuru tu gribētu? Dabīgu formu vai parstu apaļu? Rekur šis ir foršs pēc skata. Gribētu?" Vņa piesarkst:" Kuš. Nezinu, ko varētu...." Es saku:" Bet kas, tu taču gribēji kaut ko savādāku? Tad izvēlies. Pirksim to, ko tieši TU gribēsi. Priekš TEVIS." Aiz muguras pēkšņi pārdevēja ierunājas:" Labvakar vēlreiz. Palīdzēt? Varu šo to ieteikt...". Pagriežos un atduros ar skatienu viņas sejā, ļoti tuvu man klāt, bet nespēju noturēt skatienu - viņas dekoltē ir īstajā augstumā manā priekšā, lai to labi apskatītu. To arī daru. Šķiet, ka pat pārāk ilgi. "Nu labi, Jūs aizejat aplūkot vēl oʻtro telpu, tur ir īnteresantas lietas ..." viņa saka man. "Un mēs tikmēr aprunāsimies." viņa šķelmīgi saka, pievēršoties manais sieviņai, paņem to pie rokas un abas aiziet atkal pie daiktiem. Nolūkojos pakaļ un domāju - interesanti, kādā pozā tā pārdevēja ņemas .... iztēlojos, kā viņa varētu izskatīties kaila doggy pozā, kā uz muguras guļ ar izplestām kājām un rāda savu skūto ... umm, tas arī labs jautājums vai viņa ir skūta vai nē. Un lūpiņas - lielas vai meitenīgi mazas? Tāel es vēroju, līdz pamanu cauri savām iedomām, kā pārdevēja skaidro manējai pieklusinātā balsī:".... un šitas .... kā dabīgā āda, feinas sajūtas no ... .... Šim izmērs lielāks par vidējo, bet ..... iesaku, esmu mēģinājusi .... Oi, nē nē, man neliekas, ka ar izteiktām rievām būs ..... labāk tad šādu, man patīk ... nu ko tu saki, nu gan jau viņš .... ja? Tiešām? Nu nē, tas taču vīriešiem patīk..., " un pār plecu manai sieviņai paskatās arī uz mani un pasmaida. Nu labi, čukstas jau kā senākās draudzenes .... eju tikmēr uz otru telpu, jo sajūtu, ka mans stāvošais varētu būt redzams arī no ārpuses. Seksīga tā pārdevēja .... pacilāju kādas drēbītes, apskatu vitrīnā saites, roku dzelžus, virves ... mmmm. Manējā taču nezin, ka mājās pārsteigums virvju paskatā :D Pamēģināšu viņu pakļaut .....Līdz beidzot nāk abas draudzenes. Pārdevēja starojoša, krāpniece piesarkusi. "Jā, tad šo visu ņemsim" viņa saka. Nopīkstinu karti un ejam ārā uz mašīnu. Bet man no prāta neiziet pārdevēja ar savu dupsi un kājām. Neviļus salīdzinu ar savu krāpniecīti .... nubir savādāka :) .... mmm, varbūt tomēr kādreiz vajadzēa pie pērkamām sievietēm aiziet izbaudīt kā ir, kad vari izvēlēties kuru gribi, kārtīgi paņemt priekšā, izspēlēties kā gribi un vēl par tevi parūpējas :) Galu galā - piekrāpts esmu. Ko nu vairs.... 3487 3 6 months ago
- Vēlos nopietnas attiecības Bieži aizdomājos, fantazēju par domu ka esmu nopietnās attiecībās kur mana sieviete sarakstītos un tiktos ar citiem seksam. Sūtītu man perversas bildes bet teiktu ka "viņš ir tikai draugs", "es viņu jau pazīstu, tāpēc neskaitās" vai "esmu treniņā" un bāztu man to sejā. Vai tiešām nav nevienas sievietes kura grib tā darīt esot nopietnās attiecībās? 1981 0 6 months ago
- Aktīvs dzīvesveids Agrs rīts dodos ikrīta maratonā skrienu no pulkstens 4 rītā līdz aptuveni 5:30 .Vienmēr viens un tas pats maršruts. Šajā laikā kāds onkulis Dainis izejot rīta apgaitu ar savu suņuku vienmēr mani sagaida pie "finiša". Vecums nenosakāms no 50-65 .Ļoti runātīgs - katru rītu apspriežam jaunumus.. Pēc tā dodos mājup - taisi dušā. Kā ierasts duša + masturbācija . Bet šoreiz masējot pati biju uz pauzes , jo sāku fantazēt par Daini - tolaik man bija tikai 19 !!! Mūsu vecumu atšķirība vienkārši iespaidīga +- 35 gadi ! Nodomāju viss kārtībā tā ir tikai fantāzija lai vienu reizi sasniegtu orgasmu .Bet viss nebija gluži tā , jo katra masturbācija mani noveda pie domām par Daini. Es sevi šaustīju. Esmu jauna glīta meitene ar tvirtu augumu - nav vīrieša kas mani neiekārotu . Rīcības plāns sekojošs - izvēlējos daudz piespīlētākus legingus un topu kas mazāk piesegs manas krūtis un atsakos no krūštura . Pienācis rīts dodos skriet - pēc pirmajiem kilometriem nožēloju ka neuzvilku sporta krušturi - krūtis vienkārši lēkā uz visām pusēm. Un mani nabaga krūšu gali norīvēti un piepampuši. Esmu Finiša taisnē ! Tāds atvieglojums. Dainis mani sagaida .Ak Dievs ! Cik man neerti ! Bet vēlamais panākts Daiņa acis izvairīgi šaudās - Arī viņš nav tajā ērtākajā pozīcijā. Dodos mājup ,šoreiz dušā gan masturbēju 6 reizes ! Daiņa kautrīgums un viņa dabīgā vīrišķā iekāre mani tā uzbudināja. Pienācis jau nākošais rīts Dainis mani sagaidīja bez sava uzticamā kompanjona - jau nobažījos ka kaut kas nav kārtībā. Bet manam uztraukumam nebija pamata - viņiem neesot nācis miegs un apgaitu veicis krietni agrāk un iznācis ārā sagaidīt mani (tik mīļi 🤗🤗🤗) (nodomāju vai tik nav mana vaina ar provakatīvo izskatu). Nolēmu uzaicināt viņu pie sevis ! Ak Dievs ko es daru !? Esam pāri pa slieksni ...ievelku dziļu elpu ...Ja būs tad būs ja nē cerams nesagandēšu draudzību. Nosēdinu Daini pie virtuves galda ar skatu ārā pa logu ...Lieku vārīties tējkanā ūdeni. Un piebilstu ka ieiešu ătri dušā noskaloties. Dodos uz guļamistabu novelku bikses - nopētu sevi pilnā augumā un Speciāli pirms došanās dušā dodos uz virtuvi - bet ne jau ar pliku pēcpusi vienos stringos tas būs par traku ! Uzvelku īsus šortiņus- nebūs tik traki kā iziet stringos, bet vaidziņus gan viņš spēs ievērtēt . Uzleju kafiju un atstāju to ievilkties - dodos uz dušu un speciāli virtuvē uz letes aizmirstu dvieli .Vannasistabas durvis neaislēdzu . Tāds satraukums ! Esmu nomazgājusies 5 minūtes vēl stresā nostāvu līdz saņemos pasaukt Daini.. Lai atnes manu dvieli. Ar vienu roku aizsedzu krūtis ar otru piesedzu kājstarpi un gaidu Daini ienākam ! Paveras durvis parādas izstiepta roka ar dvieli ! (Viņš neienāca ) Bļāviens ! Ne pēc mana plāna . Es mudināju Daini ienākt .Viņš ienāca - esam 1 pret viens .Es noņemu roku no krūtīm tās pilnībā atsedzot viņa skatam lai paņemtu dvieli. Dainis izsaka komplimentus par manu augumu. Es smejot piebilstu tā kā redzēji mani kailu būtu tikai godīgi ja es redzētu arī tevi...mēs abi nedaudz samulsuši smejamies ... Dainis nosaka mani kailu ? Bet tev gan meitiņ liels paldies "īsta Dieva dāvana "! Lai nu cik Dainim gadu un morāles, bet viņa draudziņam biksēs gan kas cits bija sakāms ! Es iskāpu no vannas noliku dvieli nu jau atsegusi gan krūtis gan kājstarpi ... Un informēju Daini ka esmu pamanījusi ka viņa draudziņam biksēs kas cits sakāms . Es maigi pieskaros viņa kājstarpei un prasu Dainim - tev patīk ? Beidzot viņš ir sapratisk , ka esmu gatava viņam atdoties. Viņa rokas slīd pa manu muguru dupsi un atpakaļ uz augšu līdz beidzot viņš sāk spēlēties ar manām krūtīm . Sāk glāstīt manus krūšu galus, Visbeidzot tos aplaiza , zīž tos ne pa jokam - to ierastais izmērs ir izzudis viņi ir uzsūkti gigantiski ! Man pa visu augumu skrien skudriņas - tas bija tik neordināri un super patīkami .Vienkārši neizturami labi ! Es saku Dainim stop !!! Krītu viņa priekšā ceļos ,atsprādzēju jostu , atvelku slēdzēju, izvelku viņa locekli un sāku to masēt tas iegūst savu cietību atrodoties uz pulkstens 12:00 . Saprotu ka ilgi nevaru vilkt garumā ieņemu pozu četrāpus , Dainis akurāti glāsta manus mīlas vārtus ar savu stingro locekļa galviņu ! Esmu tur lejā tik mikla . Dainis ieslīd manī atlaiž roku no locekļa un iestumj vēl dziļāk esot mani pilnībā uzvilcis uz locekļa Dainis pārvieto rokas uz maniem gurniem un palielina tempu līdz intensīvai drāšanai - esmu tik slapja ,ka viņš var atļauties tā darīt. Mans dupsis triecas pret viņu un viņa debesu zvani pret manu pežuku ! Radot skaļus slapjus plaukšķus , viss par ko domāju ņem mani ņem mani ! Un tam seko spēcīgs orgasms . Es visa trīcu viņa loceklis vēl ir manī mana maksts muskulatūra dzīvo savu dzīvi - nekontrolētas spazmas tāda sajūta ka apčurāšos un Daiņa raupjās rokas patīkami masē manu muguru mierinot mani . 1mm turp 1mm atpakaļ mani nobeigs - bet Dainis izlemj izvilkt savu locekli no manis un tajā momentā atvērās geizars .Un tajā momentā tikai sapratu ka viņa loceklis bija kļuvis ļengans un biju pildīta ar viņa spermu ! Iedzēru avārijas kontrocepciju (stāvoklī nepaliku ) Ekstrēma pieredze . Reizi 3 dienās Dainis bija mans slepenais viesis kaislīgam seksam . 4868 5 7 months ago
- Who is the boss now ? Kādu dienu atrodoties darbā tu saņem whatapp ziņu no sievas. >>>Izbaudi Un zem tā ielādējas video ... Tu redzi savu puskailo sievu ar izkārtiem pupiem kleita līdz viduklim nolaista. Viņa atrodas guļamistabā un tur viņa nav viena ! Pēc kameras ieslēgšanas viņa notupjas šī vīrieša priekšā ,ar rokām glāsta viņa bikšupriekšu līdz beidzot svešinieks nolaiž bikses līdz ceļiem pilnībā atkailinot savu locekli . Tas ir noskūts aptuveni17cm garš ar palielu galvu samērā resns ar iespaidīgu dzīslojumu ... Tava sieva sāk aplaizīt locekļa galviņu un tad turpina to stumt dziļāk mutītē kuru no rīta skūpstīji pirms došanās uz darbu... Lai nu kā viņa siekalojas gar to itkā tas būtu labākais kas viņas mutē pabijis... Pēc 2 minūtēm tava sieva noliecas pie uz grīdas novietotās videokameras - Tava sieva atver muti nedaudz izkar mēli un atrāda ar spermu pildīto muti . Tad mute tiek aizvērta spermu viņa norij un atkal parāda muti ar izkarot mēli kā šunelis . Kamera neveikli noslīd un parāda vīrieša seju ! Tas bija tava dēla klasesbiedrs(19gadi) kurš ir par 2 gadiem vecāks nekā tavs dēls ... Tavai sievai gan viņš nepatika ,jo viņš bija sliktais puika,"bandīts" ,kauslis un viens no tiem kas skolā pazemo tavu dēlu ... Tu ar viņu biji runājis par dēla pazemošanu ,bet nesekmīgi . Un nu jau viņš ir ieradies tavās mājās savaldzinājis ,ieguvis kontroli un drāž tavu sievu liekot viņai visu to nofilmēt ... 2930 1 7 months ago
- Krāpniece Ka mana sieva manj krāpj, uzzināju no viņas darba kolēģa. Un krāpj ar citu darba kolēģi. Tad pienāca meiteņu vakars. Tikai atsevišķi darba kolēģi, pasēdēšot kafejnīcā. Bet man jau pateica, ka tā nu gluži nebūs... un es sarosījos pats noskaidrot visu - izspiegot savu neķītro sieviņu.Tā nu viņa ģērbās un pucējās spoguļa priekšā. Kā parasti- sevišķi nekautrēdamās no manis, man arī patīk vērot. Bieži tas mums beidzas ar atkārtotu ģērbšanos :) Balta blūzīte, tumšas zeķubikses, viņas feinie svārki mazliet virs celīša. Kopumā ņemot - viss kā parasti. Apjautājos , cikos būs atpakaļ. "Nu, ap kādiem trijiem, droši vien, beigsim. Atbrauksi pakaļ?" "Aizbraukšu." apsolīju.Pēc tam kaislīgs skūpsts kā parasti un noskatījos, kā viņa aiziet, kājeles augstpapēdenēs zibinādama. Pie mājas tiešām viņu sagaida darba kolēģe.Vēl agrs, līdz pusnaktij vēl vairākas stundas.... Tuvojas noteiktā pusnakts, kad draudzenēm esot paredzēts manu neķītreli palaist brīvsolī un piesegt viņas apaļo dupsīti, ja gadījumā es interesējos kur viņa palikusi. Paņemu nomas Boltu un braucu uz kafejnīcu izlūkos. Esmunuznvietas stipri pirms noteiktā laika, lai nenokavētu. Sēžu, noparkojies izdevīga vietā, kur var redzēt ieeju un gaidu kā partizāns :) Brīžiem jau liekas, ka nafig vajag, brīžiem - ka vajag noteikti. Ik pa brīdim kāds iznāk uzpīpēt, ari pāris kolēģes no viņas kompānijas. Citādi nekā interesanta. Līdz kādos pusvienos iznāk manējā, uz ietves apstājas un gaida. Pavisam drīz piebrauc mašīna, viņa iekāpj. Kamēr iekšā spīd gaisma, atpazīstu, ka tiešām viņas vīriešu kolēģis. Cauri mašīnai uz apgaismotā skatloga fona redzu, ka apskaujas, pamīlinās, pāris skūpsti un aizbrauc. Īsti nesaprotu tagad, vai pareizi daru spiegojot. Vai pareizi darīšu nešķiroties. Bet pēc kādām 15 minūtēm, lai nav uzreiz pēc iekāpšanas, aizsūtu sms, apjautājos kā klājas un vai paliek spēkā, kanar draudzenēm paliks līdz tiem 3jiem. Saņemu - jā, paliek kā runājām, ar draudzenēm sēžam te, viss ok.Nja, nu tad jau skaidrs, ka tiešām taisnība. Pa ceļam sāku domāt, ko un kā viņa tagad tur dara. Pabraukāju vēl pa pilsētu, aplūkoju ballētājus, kas šur un tur parādās. Sāku domāt, kā varētu atšķirt - kura naktstauriņš, kura kārtīga mātes meita, kura krāpjoša... kā manējā.... Mājās tomēr atkrītu gultā, paskatosbtv.... Pēc pāris stundu snaudas sadzirdu, ka pienāk sms. Un gandrīz tūlit jau zvana modinātājs - ir īsi pirms trijiem, jābrauc .... jā, sms arī ziņa, ka esot viņas visas kafejnīcā, gaidot mani. Nu neko, braucu ....Pie kafejnīcas piegāžas pilna mašīna ar sapucētām, iereibušām sievietēm. Smaržo pēc smaržām, vīna, čaukst svārki un zeķes .... mmm, sexy. Jau sāku domāt, ko mājās darīsim mēs ar manu nerātneli. Nezinu ko viņa domā, bet es noteikti viņu kārtīgi izdrāzīšu.Izvadāju iereibušās spindzeles pa mājām un klusēdami braucam mēs arī uz māju. Jau koridorā, kad ieejam abi dzīvoklī, jau saprotu, ka gribu viņu skarbinizdrāzt. Tieši tāpēc, ka bijusi ar citu un melojusi par to, kur atrodas. Vēl prātoju, vai tiešām ļāvusi sevi tam tur izdrāzt vai tomēr ar vīnu un skūpstiem viņi aprobežojušies.Bet tikmēr jau izģērbju viņu neprasot vai grib un neskūpstot - turpat koridora nokrīt blūze, krūsturis arī. Norauju viņai svārkus, biksītes .... un redzu, ka viņai nav zeķubikses, bet gan zeķes..... mežģīņu maliņa mani, kā vienmēr, uzvelk. Taču nu jau skaidri zinu, ka pārģērbusies. Un, laikam aizmirsusi uzvilkt atpakaļ zeķubikses. Vai arī tās jau netīras - viņas pašas suliņa, apspermotas vai kas cits ..... Nu jau diezgan dominējoši saņemu viņas rokas aiz muguras un vedu uz gultu. Pa ceļam viņai no reibuma ceļi ļogās, īsti nevar taisni noiet. Sasmejamies abi - viņa rotaļīgi, es nopietni ... iegrūžu gultā, manas bikses arī pazūd ātri .... Viņa, gultā guļot, mēģina koķetēt:"Nu kas tagad būs, ko darīsi ...." saņemu viņas kājeles aiz potītēm, kārtīgi paplešu un iespraužu savu stāvošo locekli. Viņas kājas turu augsti un labi plati, kā tādai izmantojamai rotaļlietai. Mannvienmēr ir patikušas viņas kājas zeķēs, viņas pēdiņas .... tagad vēroju tās sev priekšā. Arī viņas krūtis, kas šūpojas manu grūdienu ritmā, ir uzbudinošas. Viņas bauda ieplestās acis. Tā drāžu viņu arvien spēcīgāk, līdz beidzu viņā iekšā. Uff, tas ir feini. Vēl nodomāju:"Vai tas mīļākais arī beidza iekšā? Kā drāza...kādās pozās...." un tad saprotu, ka vienalga. Esmu izlādējies, vēlāk atkal varēšu. Jo viņa mana sieva. Un viņai būs jākļūst pakļāvīgai :) 4159 4 7 months ago
- Spēle ar lielmeistaru. Stāsta Juris.Pēc diviem laulības gadiem es iepazīstināju sievu ar jaunu spēli. Mēs katru mēnesi devāmies uz randiņu, bet pa ceļam uz mājām sarīkojām ko īpašu. Spēle bija dabisks turpinājums tipiskai vīriešu fantāzijai - vērot, kā sieva flirtē un izturas seksīgi citu vīriešu klātbūtnē. Gada laikā mēs pāris reižu spēlējām manu jauno spēli un mums abiem tā šķita aizraujoša.Mēs devāmies uz kārtējo randiņu. Pēc vakariņām mēs braucām garām lielai viesnīcai, kas atradās tikai pāris kilometru attālumā no mūsu mājas. Es izlaidu sievu pie ieejas vestibilā un braucu novietot mašīnu autostāvvietā.Mēs izvēlējāmies šo viesnīcu, jo tā bija bieža biznesa ceļotāju pieturvieta un ap desmitiem vakarā jebkurā dienā viesnīcas bārā noteikti atradās daži garlaikoti biznesmeņi. Viņu vakari kļuva daudz interesantāki, kad pēkšņi ienāca mana sieva.Mana sieva ir ļoti jauka 37 gadus veca sieviete ar smalku, stingru un izskatīgu augumu. Viņai ir skaisti, gaiši mati. Liene vienmēr skaisti saģērbās un uzkrāsojās mūsu vakariem un viņa patiešām izskatītījās ļoti seksīgi.Pirmo reizi, kad mēs spēlējām manu jauno spēli, es pusstundu pēc tam, kad biju viņu atvedis, vēroju Lieni viesnīcas bārā. Bārs atrodas pret autostāvvietu un visa ārsiena ir stiklota. Es sēdēju mašīnā un vēroju, kā Liene ienāk. Bārā sēdēja seši vai septiņi vīrieši, kas skatījās vakara futbolu un malkoja alu. Kad viņa ienāca telpā, viņi visi pagrieza galvas, lai viņu vērotu.Liene piegāja pie bāra, nedaudz šūpojot gurnus. Visas acis bija pievērstas viņas stingrajam dibentiņam. Viņa apsēdās un gaidīja, kad pienāks bārmenis. Kad viņš pienāca, es redzēju, kā viņa ar viņu sarunājas. Bārmenis paskatījās uz vīrieti, kas sēdēja bāra galā. Es varēju nojaust, ka šis vīrietis piedāvāja manai sievai nopirkt dzērienu. Kad bārmenis pagriezās, lai piepildītu glāzi, vīrietis nokāpa no sava krēsla un piegāja klāt Lienei.Vīrietis izskatījās apmēram manā vecumā, varbūt trīsdesmit pieci. Viņš izskatījās diezgan spēcīgs un viņam noteikti netrūka pārliecības, jo viņš piedāvāja nopirkt dzērienu manai sievai minūtes laikā pēc tam, kad viņa ienāca pa durvīm. Vīrietis sarunājās ar Lieni, neapšaubāmi flirtējot. Viņa bija tērpusies vienkāršā melnā kleitā ar dziļu izgriezumu priekšpusē un viņš saprātīgi kontrolēja savu skatienu. Viņa acis tikai ik pa laikam apstājās uz viņas krūtīm.Es paskatījos pulkstenī, pārsteigts, ka ir pagājis tik daudz laika. Sakārtoju savu cieto locekli biksēs un izkāpu no mašīnas.Spēlētājs, kā es viņu iedomājos, bija cieši klāt un runāja ar Lieni. Pārējie vīrieši telpā bija atmetuši cerības, redzot Spēlētāja gājienu un pārmaiņus skatījās futbola spēli un vēroja manu sievu. Domāju, ka visi bija pārsteigti, kad es iegāju bārā un aizgāju taisnā ceļā līdz vietai, kur sēdēja Liene. Spēlētājs atradās viņai pa labi un es aizņēmu bāra krēslu tieši viņai pa kreisi.Bārmenis paskatījās uz mani ar jautājumu un es pasūtīju alu. Es paskatījos uz Lieni un pajautāju, ko viņa dzer. Viņas dzēriens bija gandrīz tukšs un es pasūtīju viņai jaunu. Kad es uzliku divdesmitnieku uz bāra letes, es pamanīju Spēlētāju, kurš skatījās uz manis naidīgām acīm.Mēs ar sievu mazliet parunājāmies un viņa man pastāstīja savu izdomāto stāstu par to, ka viņa ir ceļojoša biznesa sieviete, kas apmetusies viesnīcā. Es spēlēju līdzi, izlikdamies, ka arī es esmu no citas pilsētas un viņu nepazīstu. Visbeidzot es noliecos un pietiekami skaļi, lai Spēlētājs dzirdētu, pateicu viņai, ka esmu apmeties viesnīcā un pajautāju, vai viņa vēlas doties uz manu numuriņu. Viņa piekrītoši pamāja ar galvu un es palīdzēju viņai nokāpt no krēsla un pavadīju viņu ārā. Mēs atstājām Spēlētāju sēdēt un brīnīties, kā viņa deguna priekšā tika nocelta seksīga sieviete.Es mūs aizvedu mājās un pēc desmit minūtēm mēs jau plēsām viens no otra drēbes. Lienes mincīte bija slapja. Es iemetu viņas kailo ķermeni gultā un ar vienu grūdienu iegāju viņā. Viņas uzbudinājums man atklāja, cik ļoti viņai patika šī spēle. Tas, ka visi vīrieši bārā viņu vēroja, bija glaimojoši un vienlaikus uzbudinoši. Es nodomāju, vai viņa bija fantazējusi par došanos uz sava pielūdzēja istabu, kamēr viņa sēdēja un sarunājās ar viņu.Nākamā gada laikā mēs šo spēli atkārtojām vēl pāris reizes. Es jutos mazliet slikti par to, kā mēs uzmācāmies šiem neko nenojaušošajiem ceļotājiem, bet patiesībā viss, ko viņi bija maksājuši, bija dzēriena cena un viņi pretī saņēma nelielu sarunu ar ļoti skaistu sievieti. Es arī nesaredzēju lielas briesmas, jo mēs ar Lieni bijām tie, kas dalīja kārtis, tāpēc mēs stingri kontrolējām spēli. Es turpināju tā domāt līdz brīdim, kad mēs kaut kādā veidā iedalījām sev džokeru no kāršu komplekta.Kādu trešdienas vakaru mēs devāmies uz agrām vakariņām. Nedēļas sākumā restorāni nav īsti aizņemti. Es jutu, ka Liene jutās nedaudz uzbudināta, jo kad mēs iegājām restorānā, viņa man pa laikam pieskārās un neuzkrītoši glaudās man klāt. Viņa turēja manu roku pāri galdam, kamēr mēs sarunājāmies pie dzērieniem un es sajutu uzbudinājuma trīsas. Es jau gribēju viņu izbaudīt un mēs vēl pat nebijām sākuši ēst savus salātus.Pēc vakariņām mēs noskatījāmies filmu kinoteātrī. Kad mēs izgājām, es mūs vedu mājās. Pēkšņi bez jebkādām diskusijām es iegriezos pie viesnīcas Sapnis. Liene paskatījās uz mani ar vilinošu, zinošu smaidu un es zināju, ka viņa piekrīt. Viņa bija uzbudināta un šis vakars bija lieliski piemērots, lai izspēlētu manu spēli. Es viņu izsēdināju un iegriezos autostāvvietā. Iebraucot stāvvietā, es laikus paskatījos, lai ieraudzītu Lieni, ieejot bārā.Viņa ienāca un devās virzienā uz bāru telpas vidū. Es redzēju, ka viņa pēkšņi apstājās un pagriezās pret bāra galu, prom no logiem. Kas notiek? Pēc dažām sekundēm Liene devās tālāk, izzūdot man no redzesloka. Es nespēju iedomāties, ko viņa darīja, es vēl desmit minūtes nervozi sēdēju mašīnā un mēģināju izlemt, ko darīt tālāk. Beidzot nolēmu, ka labāk iešu iekšā.Es izkāpu no mašīnas un devos uz viesnīcas vestibilu. Es iegāju iekšā, pagriezos pa labi un aizgāju vēl desmit metrus līdz bāra durvīm. Es ieskatījos, bet nekur telpā nevarēju pamanīt savu sievu. Dodoties pie bāra, es beidzot ieraudzīju Lieni. Mani pārņēma atvieglojums, kam sekoja izbrīns. Liene sēdēja tumšā stūrī pie bāra aizmugurējās sienas. Viņa sēdēja tik tuvu savam kompanjonam, ka viņu gurni bija saskārušies. Brīdi vērojot, es dzirdēju viņas smieklus.Es apsēdos pie bāra, lai varētu viņus pētīt. Es nespēju saprast, ko Liene darīja. Stāsta Liene.Kad mans vīrs pirmo reizi ieteica savu “spēli” - aizvest mani uz viesnīcas bāru, lai mani iekārotu sveši vīrieši, es domāju, ka viņš ir zaudējis prātu. Protams, man likās, ka sapratu, viņu tas uzbudina. Viņš var vērot, kā visi šie vīrieši sarunājas ar viņa sievu. Tad viņš pēdējā brīdī ienāk, noceļ sievieti un atstāj pārējos vīriešus stāvēt apkārt kā muļķus.Bet man bija arī daudz šaubu. Es nejutos gluži pareizi, spēlējoties ar šiem vīriešiem, kuri pat nezināja, ka spēlē šo spēli. Es arī mazliet uztraucos, ka varētu notikt kautiņš. Taču Juris bija tik ieinteresēts izmēģināt šo spēli, ka es beidzot piekāpos un piekritu vienreiz to izmēģināt.Pirmajā reizē, kad mēs spēlējām, es tik tikko biju pievērsusi bārmeņa uzmanību, kad kāds vīrietis no bāra gala piesteidzās un pasūtīja man dzērienu. Viņa vārds bija Renārs un viņš bija darba darīšanās. Viņš bija aptuveni manā vecumā un bija ļoti izskatīgs. Viņš bija sirsnīgs un jautrs un man patiešām patika viņa kompānija. Man bija grūti saglabāt raksturu.Mums sarunājoties, es pat ļāvu domām aizklīst, kā būtu, ja šī nebūtu spēle. Jāatzīst, ka tad, kad esi precējusies, tu ne pārāk bieži domā par sevi. Man šķita ļoti glaimojoši, ka tāds izskatīgs puisis kā Renārs uzreiz izrādīja interesi par mani. Renārs diezgan skaidri izteica savus nodomus un es iedomājos, kā atļaujos viņam aizvest mani uz savu istabu un mīlēties ar mani visu nakti. Kopš mēs bijām precējušies, es nekad nebiju domājusi par seksu ar kādu citu, izņemot Juri, tāpēc šī doma man bija kā jauna un dīvaina lieta. Es sajutu uzbudinājuma uzplūdus, kad mani pārņēma šī nerātnā doma.Pēc tam, kad Juris iejaucās un izlikās, ka mani noceļ, mēs devāmies uz mašīnu. Mani bija pārņēmis uzbudinājums un es sajutu mitrumu savā kājstarpē, kamēr Juris veda mūs mājās. Es nevarēju vien sagaidīt, kad sajutīšu viņu sevī. Mēnešu laikā mēs šo spēli spēlējām vēl dažas reizes. Kādu vakaru, kad devāmies uz vakariņām, es jau domāju, vai mēs apstāsimies viesnīcā. Tajā rītā es jau pamodos, jūtoties uzbudināta un man īsti nevajadzēja pārbaudīt kalendāru, lai saprastu, ka man jābūt tuvu sava cikla kulminācijai. Vakariņu laikā es sarunājos ar Juri, bet jau domāju par to, kad mēs atgriezīsimies mājās.Mēs noskatījāmies filmu un tad devāmies mājup. Patiesībā es gribēju spēlēt spēli, bet nolēmu sēdēt mierīgi un skatīties, ko darīs mans vīrs. Bija tā, it kā Juris lasītu manas domas. Pat neprasot, viņš iegriezās pie viesnīcas. Spēle bija sākusies.Es jutos ļoti seksīga, ejot pāri viesnīcas vestibilam uz bāru. Biju tērpusies savā iecienītākajā kleitā, pavisam vienkāršā melnā kleitā ar nelielu izgriezumu. Kleita bija cieši pieguļoša ap augšstilbiem un nesniedzās pat līdz ceļiem. Es jutos pārliecinātāka nekā iepriekšējās reizēs, tad atvēru durvis un iegāju iekšā. Es paguvu spert desmit soļus, kad kāda balss man uzsauca."Atvainojiet, lēdija?"Mani ne pārāk bieži dēvē par “lēdiju”, tāpēc es apstājos un pagriezos. Vīrietis sēdēja pie bāra aizmugurējās sienas un ar cerībām lūkojās uz manis. Es gaidīju, lai redzētu, ko viņš vēlas."Vai jūs varētu uz brīdi atnākt pie manis?" viņš jautāja man patīkamā tonī. Es piegāju klāt. "Kāpēc jums nepasēdēt ar mani pāris minūtes?" Viņš jautāja tā, it kā tas būtu pilnīgi normāli.Es nervozi aplaizīju lūpas, aplūkojot viņu. Tas nebija iekļauts scenārijā un es nebiju pārliecināta, ko darīt. Īsu brīdi apsvēru iespēju vienkārši pagriezties un doties uz bāru, kā biju iecerējusi, taču tas būtu nepieklājīgi.Vīrietis bija nedaudz vecāks par mani, varbūt pat četrdesmit gadu vecumā. Tomēr viņš droši vien regulāri vingroja, jo izskatījās ļoti labā formā. Viņa mati bija nevainojami kopti un viņš bija tērpies perfekti piegrieztā tumši zilā uzvalkā. Viņš patiešām bija diezgan pārsteidzošs. Pretēji savām saprātīgajām domām es apsēdos līdzās viņam. “Es esmu Boriss,” viņš man teica, ”un jūs?” Es pateicu viņam savu vārdu."Ļaujiet, es jums pasūtīšu dzērienu," viņš teica pēc tam, kad bijām iepazinušies. Viņš pamāja bārmenim un es ieraudzīju apstiprinošu mājienu. "Es daudz ko zinu," Boriss turpināja, kamēr es neizpratnē skatījos uz viņu. “Lūk, pirmā lieta.” Viņš teica, kad man blakus parādījās viesmīlis. "Es paņemšu vēl vienu dzērienu un dāmai sidekaru," viņš teica bārmenim.Es patiešām nedaudz sakustējos pie tā. Sidekars nav īsti ierasts dzēriens, kas patīk sievietēm un bija neparasti, ka šis svešinieks zināja, ka tas ir mans mīļākais. Tad es viņam nedaudz pasmaidīju un teicu: " Ļoti labi. Kādas citas “lietas” jūs zināt?”“Kā jau teicu, es zinu daudzas lietas,” viņš atbildēja. "Vai jūs kaut kam piekritīsiet?"Tas bija traki – piekrist kaut kam, pat nezinot, kas notiek, bet es tomēr pamāju ar galvu šim pievilcīgajam svešiniekam. Viesmīlis atnesa dzērienus un aizgāja."Es turpināšu tev stāstīt lietas," viņš teica pārejot uz “tu”, "un katru reizi, kad man būs taisnība, tu piekritīsi spēlēt tālāk un gaidīt nākamo soli."Es atkal pamāju, it kā tas būtu pilnīgi loģiski. "Es zinu, ka tavs vīrs sēž automašīnā un iespējams brīnās, kāpēc viņš tevi tagad neredz," Boriss teica. Es nosarku. Man uz brīdi ienāca prātā doma piecelties un aizskriet uz mūsu auto, bet tad es atcerējos savu vienošanos ar svešinieku.Boriss redzēja, ka es jūtos neērti. "Neuztraucies, Liene," viņš teica, "es lieliski saprotu jūsu spēli. Un tā kā man bija taisnība, es tev stāstīšu tālāk."Es gaidpilni skatījos uz Borisu. Tas solījās būt interesanti."Tavam vīram patīk šī spēle, jo viņš vēlas redzēt, kā tu flirtē. Tas liek viņam justies vīrišķīgākam ar tik iekārojamu sievu. Lai viņam būtu vēl interesantāk, flirtē ar mani." Boriss apvija roku ap mani un pievilka mani tuvāk sev. Tagad mēs sēdējām tik cieši, ka mūsu gurni pieskārās viens otram. Es sajutu blakus sēdošā vīrieša bagātīgo aromātu, viņa smaržas un viskiju. Es jutu viņa roku, kas mani pievilka pie viņa un viņa plaukstu, kas stingri atspiedās uz mana kreisā augšstilba."Tavs vīrs parasti gaida tur diezgan ilgi, vai ne?" Boriss jautāja. Es pamāju. "Bet šovakar viņš negaidīs, jo tu esi pazudusi. Tavs vīrs ienāks šeit pēc trīs minūtēm," viņš teica, parādīdams man savu pulksteni. Mēs sēdējām kopā, vērojot sekundes rādītāju virzāmies pa ciparnīcu. Gandrīz tieši pēc trim minūtēm Juris ienāca bārā, izskatīdamies nedaudz nervozs. Es nevarēju atturēties no smiekliem. Tas bija kā sēdēt blakus burvim. Juris beidzot apsēdās pie bāra un pasūtīja dzērienu. Viņš vēroja mani un droši vien brīnījās, kāpēc es šeit sēžu. Es mēģināju ignorēt scenārija maiņu. Boriss bija interesants sarunu biedrs un es viņam stāstīju vairāk, nekā parasti to darītu ar svešinieku. Es arī sāku apzināties, cik cieši biju piespiedusies Borisam.Es paskatījos uz juri, lai novērtētu viņa reakciju. Viņš tagad smaidīja, dzerot savu alu un es redzēju aizrautību viņa acīs. Viņam noteikti nebija ne jausmas, kā viņš mani izvilks no šīs situācijas, vērojot, kā es flirtēju ar Borisu, viņam tas patika. Arī es pati sāku justies uzbudināta. Manas lūpiņas bija pietūkušas no iekāres un es sāku just, kā mitrums sūcas manās biksītēs.“Tātad, es domāju, ka man bija taisnība par tām trim minūtēm,” paziņoja Boriss. “Un tagad vēlos, lai tu izdarītu ko citu. Pieliecies tuvāk pie manis un pieglaudies pie mana auss, it kā mēs kļūtu ļoti intīmi.”Es mazliet vilcinājos, jo nākamais solis mani darīja mazliet nervozu.“Neuztraucies, Liene” Boriss mani mierināja. “Tavs vīrs ļoti uzbudinās. Bet tas nav tikai tāpēc, ka viņam patīk vērot citus vīriešus, kas mēģina ar tevi flirtēt. Viņam patīk tas nelielais kontroles zaudējums, redzot, kā tu flirtē ar mani.” Nevaru to izskaidrot, bet Borisa secīgā “pareizo lietu” kārtība lika man viņam uzticēties. Es arī jutu sava veida pienākumu ievērot mūsu neformālo vienošanos, ka turpināšu spēli, tik ilgi, kamēr viņam būs taisnība.Tāpēc es pieglaudos viņa auss ļipiņai. Es redzēju, ka viņam tas patika, jo viņš nedaudz nodrebēja. Man patika viņam sagādāt baudu. Mēs apskāvāmies kā mīļākie. Mans uzbudinājums pieauga un biksīšu audums starp manām kājām kļuva no mitra līdz patiesi slapjam. Mani pārņēma vēlme kaislīgi noskūpstīt Borisu un piespiest savas mitrās biksītes pie viņa, bet zināju, ka vēlos pēc tam doties prom un doties mājās ar Juri, lai izbaudītu viņu.Es paskatījos uz Juri. Viņa acis bija lielas un viņš neizskatījās dusmīgs. Viņš izskatījās vairāk uzbudināts nekā jebkad agrāk. Borisam atkal bija taisnība.“Es domāju, ka tev tas patika un ne tikai tāpēc, ka tas uzbudināja tavu vīru,” teica Boriss. Es varēju tikai pamāt ar galvu. Atkal taisnība.Boriss izņēma pildspalvu un papīra gabalu no žaketes kabatas. Viņš uzrakstīja kaut ko un salocīja papīru uz pusēm. Tad viņš izņēma savu elektronisko istabas atslēgu no kabatas un ievietoja zīmīti mazā papīra aploksnē. “Paņem šo, bet nelasi,” viņš teica, pasniedzot to man.“Cik reizes es līdz šim man ir bijusi taisnība?” viņš man jautāja. Es pakratīju galvu, nezinot. “Es domāju, ka tās bija sešas reizes. Mans laimīgais skaitlis ir septiņi.”Šis bija visneparastākais un viskaislīgākais vakars, ko jebkad biju piedzīvojusi."Tātad, es tev teikšu pēdējo, manu laimīgo septīto lietu," teica Boriss. "Šī ir svarīga."Atkal pamāju ar galvu. Joprojām biju mūsu vienošanās varā."Šobrīd tavas biksītes ir tik slapjas no uzbudinājuma un tajās kļūst neērti," viņš man teica. Es nosarku, bet viņš pat negaidīja apstiprinājumu, ka viņam taisnība."Paņem šo istabas atslēgu un dodies uz dāmu istabu. Nelasi zīmīti. Novelc savas biksītes. Tad ej pie sava vīra, iedod viņam biksītes un atslēgu, pirms atgriezies šeit pie manis. Nesaki viņam neko."Es vilcinājos, biju apjukusi. Dodot biksītes Jurim, liktu viņam domāt, ka es grasos doties prom kopā ar Borisu un pavadīt nakti ar viņu. Man šķita, ka Boriss zināja, ka tas pamatīgi uzbudinās Juri, bet es baidījos, ka tas varētu viņu arī pārāk šokēt. Un kāds bija istabas atslēgas nolūks? Vai Boriss piedāvāja savu istabu Jurim un man? Vai viņš cerēja mūs vērot savā istabā? Tas viss kļuva arvien dīvaināk.Domājot par notikušo, man vēl tagad ir grūti noticēt, ka turpināju piedalīties šajā spēlē. Tomēr, es piecēlos un devos uz dāmu istabu, kā Boriss bija lūdzis. Man bija liels kārdinājums izlasīt zīmīti, bet nedarīju to. Man bija gandrīz atvieglojums novilkt biksītes. To audums bija burtiski slapjš no mana uzbudinājuma un es varēju iedomāties, ka Juris sajutīs manu uzbudinājumu uz tām.Dāmu istabā gandrīz pārdomāju. Vienīgais, kas mani motivēja turpināt, bija tas, ka zināju, ka es visu kontrolēju. Jebkurā brīdī varēju vienkārši atgriezties pie Jura un teikt: "Laiks doties mājās." Mēs abi tikai pasmietos par dīvaino "burvi" viesnīcas bārā.Izgāju no dāmu istabas un devos pie Jura. Viņš pasmaidīja, droši vien domādams, ka tagad mēs dosimies prom. Kad nonācu līdz viņam, satvēru viņa labo roku un tad ieliku visu viņam plaukstā. Es redzēju viņa apjukumu, kad pagāju viņam garām un atgriezos pie Borisa.Kad nonācu līdz Borisam, viņš jau bija piecēlies, satvēra manu roku un veda mani no bāra ārā. Mēs pāris soļus nogājām pa foajē līdz viesnīcas mazumtirdzniecības veikalam. Jutu vēsa gaisa plūsmu uz savas atkailinātās mincītes, taču nekas nespēja dzesēt manu uzbudinājuma liesmu.Kad mēs nonācām pie mazā veikala, Boriss man pasniedza desmitnieku un teica, lai es ieeju un nopērku prezervatīvu iepakojumu. Mani pārsteidza viņa pieprasījums un mans žoklis uz mirkli nolaidās, līdz ātri to aizvēru. Iegāju veikalā un darīju, kā man bija teikts. Kamēr pārdevējs izsita čeku, mans prāts virpuļoja – es neplānoju gulēt ar Borisu un man to vajadzēja viņam nekavējoties paskaidrot.Kad iznācu no veikala, Boriss satvēra manu roku un veda mani uz liftu. Mirkli klusēju, jo pa foajē gāja vecāka kundze. Lifta durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Vecā kundze pievienojās mums un mēs klusumā uzbraucām līdz devītajam stāvam.Kad izkāpām Borisa stāvā, viņš īsu gabalu pagāja līdz savai istabai, bet es apstājos."Boris, klausies. Tas viss ir, nu, ļoti aizraujoši, bet es nevaru iet tālāk," es viņam teicu. "Es neplānoju gulēt ar tevi."Boriss piegāja pie manis un satvēra manas rokas. "Es zinu," viņš klusi teica. "Es iedevu tavam vīram otru savas istabas atslēgu. Viņš drīz atnāks uz šejieni.""Ko mēs darām?" es jautāju."Es pacēlu tava vīra spēli nākamajā līmenī," teica Boriss. "Es tev parādīju, kā viņu var uzbudināt. Tagad uzticies manam pēdējam solim, tu nenožēlosi."Tas bija riskanti. Es nepazinu Borisu un ļaut viņam palikt ar mani vienatnē viesnīcas istabā nebija laba ideja. Kā arī joprojām īsti nesapratu, kādu spēli viņš spēlē. Es pat nezinu, kāpēc ļāvu viņam mani aizvest pie numuriņa durvīm. Viņš ielika atslēgu un atvēra durvis. Tad es iegāju iekšā kopā ar viņu. Stāsta Juris.Es kādu laiku vēroju Lieni bārā, īsti nesaprazdams, ko darīt. Viņa sēdēja līdzās kādam vīrietim, kurš, šķiet, bija nedaudz vecāks par mums. Skatoties uz viņu, sapratu, ka viņš izskatījās labi. Viņi abi sēdēja ļoti cieši kopā, kā... nu, kā mīļākie, kas čukstas tumšajā bārā. Nolēmu atslābināties un kādu brīdi malkot savu alu, lai redzētu, kas notiks tālāk.Pat ļāvu domām mazliet aizklīst uz TV virs bāra, bet, kad atkal paskatījos uz viņiem, mani pārsteidza tas, ko redzēju – mana sieva cieši apskāva svešinieku un pieglaudās viņa kaklam. Kad paskatījos zemāk, redzēju viņa lielo roku, kas stingri spiedās uz viņas augšstilba. Sākumā tas nešķita nekas pārlieku intensīvs, bet, laikam ritot, man sāka šķist, ka starp viņiem kļūst intīmāk.Nesaprotu, kāpēc, bet man nevajadzēja būt tik mierīgam – man bija jābūt dusmīgam, bet es nebiju. Tā vietā biju neticami uzbudināts. Mans loceklis bija tik ciets, ka tas burtiski pulsēja biksēs. Es jutu, kā auksti sviedri izsitās uz manām rokām, vērojot, kā Liene apmīļo šo svešinieku. Man vajadzēja piecelties un iet pie viņiem, bet es neko nedarīju. Vienkārši turpināju sēdēt un vērot, ļaujot acīm uzsūkt katru detaļu.Pēc dažām minūtēm viņi pārtrauca apskāvienu un turpināja sarunu. Vīrietis izvilka pildspalvu, kaut ko uzrakstīja un pasniedza to Lienei. “Beidzot,” es nodomāju. “Viņš dod viņai savu telefona numuru un mēs varēsim doties.” Liene devās uz tualeti. Izvilku banknoti, lai samaksātu par savu alu un gatavojos doties mājup. Es nevarēju sagaidīt, kad varēšu ievilkt Lieni gultā. Laikam nekad iepriekš nebiju juties tik uzbudināts.Liene iznāca no tualetes un devās tieši pie manis. Es piecēlos. Pēdējā brīdī pamanīju, ka viņai bija dīvains satraukums sejā. Viņa pēkšņi satvēra manu roku un ielika man tajā kaut ko, pirms devās atpakaļ pie sava jaunā drauga. Kas pie velna?Viņa un svešinieks izgāja no bāra, sadevušies rokās. Paskatījos, ko Liene bija ielikusi manā rokā un biju pārsteigts – tās bija viņas plānās melnās biksītes. Kad tās pagrozīju rokās, jutu, ka tās bija pilnīgi izmirkušas. Pārliecinājos, vai neviens uz mani neskatās un tad pacēlu tās pie sejas. Lienes iekārojamā ķermeņa smaržas piepildīja manas nāsis.Es steidzos pie bāra durvīm, lai redzētu, kur viņi dodas. Es ieraudzīju, kā Liene iegāja viesnīcas veikalā. Redzēju, ka viņa kaut ko iegādājās. Kad pārdevējs gribēja ievietot viņas pirkumu papīra maisiņā, man šķita, ka redzu prezervatīvu iepakojumu.Mana sieva man bija pasniegusi savas slapjās biksītes un pēc tam devusies prom kopā ar svešinieku, lai nopirktu prezervatīvus. Ziņa bija sāpīgi skaidra, bet tik negaidīta, ka man bija grūti to saprast. Mana spēle ar nevainīgu flirtēšanu bija pilnībā apgriezta kājām gaisā. Liene grasījās doties uz šī vīrieša istabu un pārgulēt ar viņu.Tad sapratu, ka manā rokā ir vairāk nekā tikai slapjās biksītes. Tur bija arī istabas elektroniskā atslēga, ko viņa man bija pasniegusi un kad to izvilku no papīra aploksnes, no tās izkrita zīmīte. Pacēlu to un izlasīju. Liene vēlas doties uz manu istabu ar mani. Pagaidi desmit minūtes un seko līdzi, jo viņa vēlas, lai tu vērotu. – Boriss Manā prātā sāka veidoties ainas ar manu sievu, kas atslīgusi uz gultas, kamēr viņu bez apstājas bauda šis vīrietis no bāra. Mani sāka pārņemt panika. Ko viņa izdomāja? Mēs nekad iepriekš nebijām pat apsprieduši kaut ko tādu. Vai tiešām viņa gribēja pārgulēt ar viņu? Tas šķita pārāk traki.Es paskatījos uz pulksteni. Bija pagājušas piecas minūtes, kopš viņi pazuda. Es nervozi staigāju pa viesnīcas foajē dažas minūtes, nezinot, ko darīt. Beidzot sasniedzu savu robežu. Man bija jādodas uz numuriņu, lai redzētu, kas notiek. Es devos tieši pie lifta.Uz papīra bija rakstīts "907", tāpēc devos uz devīto stāvu. Likās, ka tur nokļūt prasa veselu mūžību. Izgāju no lifta un gāju līdz istabas durvīm. Apstājos, lai paklausītos, bet iekšā nesadzirdēju nevienu skaņu. Sirds nevaldāmi dauzījās krūtīs, izvilku atslēgu un ievietoju to slēdzenē. Iedegās zaļa lampiņa un es atvēru durvis. Stāsta Liene. Boriss novilka mēteli un pakarināja to. Viņš noņēma kaklasaiti un atpogāja krekla apkakli, tad pieveda mani pie lielās gultas malas un paņēma no manis brūno papīra maisiņu. Viņš izņēma prezervatīvu iepakojumu un nolika to uz naktsgaldiņa, pēc tam apsēdās uz gultas."Nāci šurp," viņš teica, norādot, lai es pievienojos viņam uz gultas."Es taču teicu, ka negulēšu ar tevi," sacīju ar zināmu aizkaitinājumu."Es joprojām esmu apģērbies. Vienkārši uzticies man."Boriss bārā bija šķitis šarmants, pievilcīgs un seksīgs, bet tagad viņš lika man justies neērti. Es gribēju aiziet un es domāju, ka būtu to darījusi, ja ne tas, ko biju redzējusi jura sejā agrāk. Kad Boriss mani pārliecināja viņu noskūpstīt, biju droša, ka Juris sadusmosies. Bet tā vietā, kā Boriss bija paredzējis, Juris šķita vēl vairāk uzbudinājies. Varbūt Borisam bija taisnība, kad Juris mūs atradīs viesnīcas istabā, viņš būs vēl vairāk uzbudināts. Man šķita, ka Borisam bija lielāka izpratne par šo spēli nekā man vai Jurim.Tas bija neprāts. Es varēju to izskaidrot tikai ar savu uzbudinājumu un dīvaino pienākuma sajūtu pret mūsu vienošanos ar Borisu, kas ļāva viņam mani pievilkt vēl tuvāk. Kad Juris ieradīsies, es to pārtraukšu, apsolīju sev. Es piecelšos un došos prom kopā ar savu vīru. Boriss atlaidās uz gultas un es lēnām apgūlos, lai noliektos pār viņu. Mana kailā mincīte bija tikai pāris centimetrus virs viņa gurniem."Tas ir slikts lēmums," es čukstēju."Vienkārši uzticies man," Boriss atbildēja.Man bija nedaudz neērti, tāpēc lēnām nolaidos līdz atbalstījos uz viņa. Es nodomāju, ka viņa bikses, iespējams, tiks notraipītas ar manu mitrumu. Tad viņš mazliet pakustējās un es sajutu viņa biksēs iespīlēto cieto locekli, kas berzējās pret manu mincīti. Borisam bija ļoti ciets un šķita arī diezgan liels. Es noelsos no viņa vēl neatklātā locekļa berzes pret manām lūpiņām. Tas bija neprāts. Es vēlējos seksu un gribēju doties mājās ar Juri, lai mēs beidzot atdotos viens otram.Kad nolaidos zemāk, mana ciešā kleita bija uzslīdējusi augšup pār gurniem. Ja Boriss paskatītos, viņš bez šaubām redzētu manu kailo mincīti ēnā zem kleitas apakšmalas. Ja kāds ienāktu pa durvīm, tas noteikti varētu redzēt manu kailumu."Juris mūs abus varētu nogalināt, kad ienāks," es teicu Borisam.Tieši tad es izdzirdēju kā durvis atslēdzas. Stāsta Juris. Es atvēru viesnīcas istabas durvis un acumirklī uztvēru visu ainu. Boriss bija novilcis mēteli un atlaidies gultā. Liene bija uz viņa, rokas atbalstītas uz Borisa krūtīm. Viņas kleita bija uzslīdējusi augšup un es skaidri redzēju viņas kailā dibentiņa iekārojamās formas. Viņas pežiņa bija pavisam kaila, atsegta un piespiesta Borisa gurniem. Prezervatīvu iepakojums stāvēja uz naktsgaldiņa, ērti pieejams, kad viņi būs gatavi turpināt savu piedzīvojumu.Mani pārņēma šoks, bloķējot jebkādu vēlmi rīkoties. Liene acīmredzot bija izlēmusi spēlei piešķirt pavisam jaunu dimensiju. Apdullis, es iegāju istabā un nespējot nostāvēt, nokritu uz krēsla stūrī. Manas domas bija piesātinātas ar spēcīgām emocijām. Jutos viegli noreibis no bailēm un greizsirdības sajaukuma, taču degu no uzbudinājuma un vēlmes.Ielūkojos Lienes acīs. Viņa mani uzmanīgi vēroja. Es nespēju nolasīt viņas izteiksmi, es gaidīju, lai redzētu, ko viņa darīs tālāk. Stāsta Liene. Kad Juris ienāca istabā, viņš kādas desmit sekundes šķita visu novērtējam. Es gaidīju kāda būs viņa reakcija. Taču viņš mani pārsteidza, jo… neko neizrādīja. Viņš vienkārši šķērsoja istabu un apsēdās uz krēsla, it kā būtu tikai vērotājs. Viņš pieņēma situāciju un mani tas pilnīgi apstulbināja.Es vēroju viņu, mēģinot izprast viņa rīcību. Vai tiešām? Juris gribēja vērot, kā es ar Borisu eju tālāk? Tas mani nostādīja dilemmas priekšā.Es jau biju teikusi Borisam, ka netaisos ar viņu gulēt un to biju domājusi pavisam nopietni. Bet tagad, kad biju šeit, uz viņa un jutu Jura mudinošo skatienu, cik tālu es biju gatava iet? Uz šo jautājumu es nezināju atbildi. Man likās, ka varētu nedaudz paberzēties pa Borisu, varbūt ar to pietiks.Es viegli šūpoju gurnus uz priekšu un atpakaļ. Borisa locekļa berze pret manu kailo mincīti caur biksēm uz brīdi jutās patīkama, bet drīz kļuva pārāk raupja un pārāk sausa pret manām lūpiņām.Es skatījos uz Juri. Viņa skatiens bija intensīvs un viņa izteiksme liecināja par milzīgu uzbudinājumu. Vai man vajadzētu ieklausīties Jura vēlmēs un atbrīvot Borisa locekli? Skatoties uz viņu, es lēnām atsprādzēju Borisa jostu, atpogāju bikses un izvilku viņa locekli. Biju nolēmusi, ka vienkārši mazliet paslidināšos pa viņu un ar to arī pietiks.Kad viņa loceklis bija atbrīvots, es to aplūkoju tuvāk. Tas bija gluds un silts manā plaukstā. Borisam bija ļoti resns un garš un tas bija ciets kā akmens. Es maigi pārslidināju plaukstu pa visu tā garumu, jūtot smago, izteikto formu, kas vijās no pamatnes līdz spožajai galviņai. Es to palaidu vaļā un slīdēju ar gurniem uz priekšu, pieliekot savu mincīti virs viņa.Es sajutu, kā viņa cietais loceklis pašķir manas lūpiņas un es slīdēju ar gurniem uz priekšu un atpakaļ, slidinot savu mincīti pa viņa milzeni. Biju tik slapja, ka viņa loceklis kļuva mitrs. Sajūtas bija dievīgas. Nespēju atturēties un netīšām ievaidējos.Turpinot mans uzbudinājums nekontrolējami auga. Es tik ļoti vēlējos, lai viņš mani piepilda, ka atteikšanās no šīs vēlmes kļuva gandrīz sāpīga. Ar katru gurnu kustību es gāju mazliet tālāk un Borisa locekļa gals tuvojās manas mincītes atverei. Zināju, ja es pavirzītos vēl puscentimetru un noliektu gurnus nedaudz leņķī, viņš ieietu manī. Man bija jābūt ļoti uzmanīgai. Stāsta Juris. Liene mani vēroja ilgu laiku, bet es pamanīju, ka viņa arī viegli berzējās pret Borisu. Nespēju noticēt, ka viņa bija tik ļoti uzbudināta un neķītra. Pēc brīža es redzēju, kā viņa atsprādzē viņa jostu un atpogā viņa bikses. Viņa izvilka viņa locekli.Borisa loceklis bija ļoti liels un izskatījās vēl lielāks, kad Liene to turēja savā mazajā rociņā. Es sajutu īsu baiļu sajūtas mirkli, kad ieraudzīju savu sievu, turot viņa milzīgo locekli. Viņa kustējās virs viņa, kleita uzslīdēja pilnībā pāri gurniem. Es varēju redzēt, ka loceklis atrodas starp viņas kaunuma lūpiņām.Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, slīdot ar savu pilnīgi mitro mincīti pa viņa locekli. Pēc kāda laika viņa sāka viegli elsot un vaidēt. Man nav ne jausmas, cik ilgi tas turpinājās, bet ar laiku es redzēju, kā viņas kustības kļūst arvien garākas. Borisa locekļa gals katras kustības beigās sāka pazust starp viņas kaunuma lūpiņām, meklējot ieeju.Un tad vienā brīdī viņa noslīdēja uz leju un viņa loceklis vairs nebija redzams. Liene pēkšņi skaļi ievaidējās, lēnām spiežoties atpakaļ. Mani pārņēma intensīvs baiļu un ekstāzes sajaukums, kad sapratu, ka Borisa milzīgais loceklis slīd iekšā manas sievas pežiņā un es to vēroju. Mana sieva tika pista manā acu priekšā un vienīgais, ko es darīju, es sēdēju un jutu kā dauzās mana sirds.Borisa loceklis pilnībā bija Lienē. Viņa aizvēra acis un lēni papurināja galvu vai nu viņa centās noliegt to, ko darīja, vai arī vienkārši mēģināja pierast pie viņa masīvā locekļa – es nebiju drošs.Pēc īsa pauzes Liene sāka uz viņa intensīvi jāt. Viņa slīdēja ar gurniem uz augšu un leju, paceļoties gandrīz līdz tam, ka pilnībā izlaida locekli no sevis, tad atkal slīdēja lejup, piepildot savu mincīti. Pēc dažām minūtēm viņas kustības mainījās uz tām, kuras atpazinu, tā viņa parasti jāja uz manis.Viņa piespiedās cieši pie viņa gurniem un vienkārši šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Borisa loceklis kustējās dziļi viņā, kamēr viņa nepārtraukti berzēja savu klitoru un kaunuma lūpas pret viņa kaunuma kaulu. Mana sieva sāka trīcēt no orgasma uz Borisa locekļa.Liene izskatījās skaisti, kad viņa atkal un atkal sasniedza kulmināciju. Ar katru orgasmu viņas gurni raustījās un viņa dziļi vaidēja, izbaudot to. Starp orgasmiem viņa nogurusi sēdēja uz ceļiem, elsojot, atgūstoties pēc intensīva seksa, izsmelta un izstaipīta no resnā locekļa, kas viņai sniedza tik daudz baudas. Es pamanīju, ka uz viņas krūtīm sāk veidoties viegls sviedru slānis.Pēc neskaitāmiem orgasmiem, man šķita, ka Boriss saprata, ka viņa sāk pagurt. Viņš satvēra viņas ķermeni savās rokās un apguldīja viņu uz muguras. Viņš nostājās pie gultas malas un pievilka viņu tuvāk sev. Tajā brīdī viņš izkāpa no biksēm. Viņš satvēra savu milzeni un ievadīja to atpakaļ manā sievā, tad atpogāja kreklu un novilka to.Boriss stāvēja starp manas sievas kājām un mierīgi pisa viņu, man tas likās, ka mūžiba. Es pat piecēlos no sava krēsla un devos aiz viņa, lai varētu labāk redzēt. Lienes kaunuma lūpas bija plaši atvērtas ap viņa resno locekli, kad tas pazuda viņā. Es vēroju, kā viņš ritmiski un dziļi pisa viņu. No šīm dziļajām kustībām Liene vēl pāris reizes beidza un es sāku brīnīties par viņa izturību.Boriss atkal izvilka locekli no viņas. Uz brīdi es varēju redzēt visu viņas mincīti. Viņas kaunuma lūpas bija pilnībā uzbriedušas no uzbudinājuma un viņas sulas bija izsmērētas pa visu kaunuma zonu un iekšējiem augšstilbiem. Viņas mincīte palika pavērta.Boriss lika viņai nostāties pie gultas malas. Liene atspiedās uz elkoņiem, pavēršot viņam savu pievilcīgo dibentiņu. Šis skats man likās neticami uzbudinošs.Boriss piegāja un atkal satvēra savu locekli un nevilcinoties iegrūda to Lienes mincītē. Viņš sāka viņu ļoti spēcīgi pist. Es vēroju, kā viņš cieši satvēra manas sievas gurnus, lai atkal un atkal pavilktu viņas ķermeni pret sevi. Borisa smagie sēklinieki sitās pret Lienes ķermeni, viņš sāka smagi elsot, tuvojoties finišam.Pēkšņi Boriss skaļi ievaidējās un spēcīgi viņu pievilka sev klāt. Borisa kustības norima, kad viņu staricināja orgasms. Es pēkšņi iedomājos par neizpakoto prezervatīvu kastīti uz naktsskapīša, bet bija jau par vēlu. Viņš turpināja rupji stenēt un mazliet trīcēt. Liene atkal ievaidējās, sajūtot, kā Borisa loceklis pulsēja dziļi viņas ķermenī. Es iedomājos, kā viņa sperma piepilda Lieni, kamēr es to vēroju.Beigu beigās, pilnībā izsmelts, Boriss izvilka locekli no manas sievas un atkāpās. Viņa loceklis bija daļēji atslābis un nedaudz spermas vēl pilēja no tā. Liene apgūlās uz sāniem. Pirmo reizi kopš brīža, kad Boriss viņu bija ieguvis viņa paskatījās uz mani un es redzēju izbailes viņas sejā.Es viņu maigi mierināju ar savu skatienu, nezinu kā, bet mans loceklis man bija rokā un es mežonīgi beidzu skatoties savas sieviņas acīs. Mans loceklis pulsēja ļoti spēcīgi un es ejakulēju ar mežonīgu spēku. Es iztukšoju sevi pilnībā.Pēc tam es noliecos, lai viņu noskūpstītu. Mans loceklis, sāka atslābt. Pēc skūpsta abi jutāmies mazliet neveikli. Boriss bija apsēdies uz krēsla, no kura es biju piecēlies un vēroja mūs ar neatšifrējamu izteiksmi. Es aiztaisīju bikses, Liene sakārtoja savu apģērbu un mēs bez jebkādām sarunām izgājām no istabas.Mēs devāmies uz leju līdz foajē un klusējot gājām uz auto. Kad nonācām līdz auto, es atvēru viņai durvis un pievilku pie sevis īsam apskāvienam un skūpstam. Pēc mirkļa Liene pārtrauca skūpstu un palūdza man paņemt salvešu kasti no viduskonsoles.Es iekāpu viņas vietā, kamēr viņa stāvēja pie auto, bet tā vietā, lai darītu, kā viņa lūdza, es uzliku rokas uz viņas augšstilbiem pie kleitas apakšmalas. Es pacēlu viņas kleitu, atklājot viņas mincīti sev un kailo dibentiņu tukšajam autostāvvietas laukumam.Mans minējums izrādījās patiess, Borisa lielā spermas deva lēnām tecēja no manas sievas mincītes lejup pa viņas kājiņām. Skats mani pilnībā apbūra un es to vēroju dažas sekundes."Es neticēju, ka tu tiešām gribēji, lai es to daru!" viņa beidzot noteica."Es? Es tikai piedalījos," atbildēju. "Tā bija tava izvēle."Liene nolaida kleitu atpakaļ un mēs skatījāmies viens uz otru, dziļi iegrimuši domās. Domāju, ka abi vienlaikus sapratām. Boriss bija spēlējies ar mums. Liene pasmaidīja un es piecēlos, lai viņu noskūpstītu."Brauksim mājās," es viņai teicu. "Jau ir diezgan vēls."Joprojām nezinu, ko domāt par Borisu. Nezinu, vai bijām viņa neapzinātie līdzdalībnieki vai veiksmīgie mācekļi. Viņš noteikti pierādīja sevi kā īstu spēles lielmeistaru. Ja, Jums patika vai nepatika rakstiet komentārus.Var rakstīt arī privāti. Ja ir vēlme varu izveidot kādu īpašu stāstu arī kādam no Jums! 4376 8 8 months ago
- Ķēvītes un Ērzeļi. Es tikai nesen biju sapratis, ka man ir tieksme arī pēc vīriešiem un biju uzsācis iepazīt geju saunu pasauli, lai vairāk socializētos, relaksētos un iepazītu jaunus draugus. Kādu reizi es saunā satiku puisi, kurš jautāja, vai nākamnedēļ apmeklēšu ikgadējo geju saunas zirgu izstādi. Es atzinos, ka par tādu nekad nebiju dzirdējis un viņš man smalki izstāstīja, kas tajās notiek un ka man tur noteikti patikšot.Mani pārņēma ziņkārība par zirgu izstādi, tāpēc nolēmu piedalīties. Pēc nedēļas ierados saunā un biju šokēts, redzot rindu pie reģistrācijas. Tā kā es pārāk nereklamēju savas homoseksuālās tieksmes, es centos ātri nokļūt iekšā, lai mani nejauši neievērotu kāds pazīstams. Jāatzīst, ka doma par pasākumu mani tik ļoti satrauca, ka apvienojumā ar gaidīšanu sāku nekontrolējami trīcēt. Galu galā pienāca mana rinda."Ķēvīte vai ērzelis?" man jautāja."Ķēvīte," es kautrīgi atbildēju."Šeit būs tava biļete. Ej iekšā un dodies uz bāru, tur pēc piecām minūtēm sāksies instrukcijas."Es steidzos augšā pa kāpnēm uz bāru un biju pārsteigts, redzot, ka tur ir tikai piecas "ķēvītes". Kāds vīrietis gados apskāva mani un jautāja, vai esmu jauniņais. Kad apstiprināju, viņš iepazīstināja sevi kā Ēriku un teica, ka šonakt būs mans staļļmeistars un rūpēsies par mani.Iegājuši stallī mēs visi sekojām viņam uz ģērbtuvi, kur mums lika izģērbties. Pēc tam kaili mēs atgriezāmies bārā, es jutu satraukumu un bailes."Noteikumi ir vienkārši," skaidroja staļļmeistars. "Mēs piedāvājam sarkanu kapuci, ja vēlies bez prezervatīva un baltu, ja esi par drošību. Mēs sasienam jūsu rokas ar saiti un vedam jūs uz ringu, kur jūs novietos stallī. Staļļmeistars, tas ir es, izvēlēsies, kur katrs tiks piesiets, atkarībā no jūsu pieredzes līmeņa."Staļļmeistars paskatījās uz mani, turpinot: "Kad ērzeļi ienāk, viņi tiek iepazīstināti ar ķēvītēm un, kad kāds no viņiem jūs izvēlas, jums viņam jāseko un jāveido saikne ar ērzeli. Ja atsakaties, jūs izņems no procesa un atgriezīs naudu."Noteikumi bija ļoti skaidri un mēs, sešas ķēvītes, tos uzklausījām ar lielu uzmanību."Kapuces nedrīkst noņemt un, ja kāds to izdarīs, tad atstās pasākumu. Ja kādam ir nepieciešama pauze, vienkārši sauciet savu staļļmeistaru, kurš jums atnesīs lubrikantu, prezervatīvus, ūdeni vai pavadīs uz vietu, kur varat atpūsties. Bet ne ilgi!"Viena no ķēvītēm pajautāja, cik daudz ērzeļu piedalīsies."Mums jau ir pārdotas 32 biļetes, tas nozīmē nedaudz vairāk par pieciem katrai ķēvei. Varbūt būs arī vairāk. Tātad – rēķinaties, ka vaislošanās būs nopietna!"Mums vēlreiz tika pavaicāts, vai kāds vēlas atsaukt savu dalību, bet visi palika savās vietās. Es biju tik uztraukts kā vēl nekad.Staļļmeistars Ēriks bija lielisks un ļoti iedvesmojošs. Viņš solīja pievērst man īpašu uzmanību, ņemot vērā, ka man esot "labākais ķermenis starp visām ķēvītēm un dupsis kā persiks", viņš brīdināja, ka es saņemšu daudz uzmanības."Bez prezervatīva vai ar prezervatīvu?" vaicāja Ēriks."Ar prezervatīvu," atbildēju. "Vai tas nozīmē, ka man būs mazāk uzmanības?" es jautāju."Ne vienmēr. Es tevi vēl nestādīšu pie šūpuļ stenda, jo tas ir viskarstākais punkts. Sākumā tev jāsaprot, kā jutīsies. Bet, ja kļūsi pārliecinātāks vai arī neviens tevi neizvēlēsies, es tevi pacelšu šūpuļ stendā – un, tici man, tad noteikti saņemsi savu devu."Ēriks uzlika man uz galvas kokvilnas kapuci, kura sniedzās tieši līdz mutītei. Ap kaklu man tika piesieta aukla ar piekarinātu lubrikanta tūbiņu. Tad uz rokām – plastmasas saite. "Ja vēlies," teica Ēriks, "varu pārgriezt saiti pēc tam, kad ērzeļi būs izvēlējušies." Viņš savilka saiti diezgan cieši."Labi, laiks doties pie ērzeļiem," noteica Staļļmeistars.Ēriks norādīja, lai uzlieku sasietās rokas uz viņa pleca un viņš mani aizveda uz spēļu zonu, kas bija pazīstama kā īpašnieku loks. Apkārtējais klusums bija pārsteidzošs. Tad Ēriks piesēja citu saiti pie tās, kas apvija manas plaukstas un nostiprināja mani pie vertikālas kolonnas."Tu izskaties lieliski," Ēriks mani uzmundrināja. "Šī nakts tev patiks."Es stāvēju un gaidīju, dzirdot, kā Ēriks atkāpjas. Nebija īpaši auksti, bet gaidīšana lika man nodrebēt. Durvis atvērās un skaļš gongs lika man satrūkties.Staļļmeistars ar dūri uzsita pa metāla sienas paneli, lai paziņotu par ērzeļu ierašanos. Es dzirdēju nervozu smieklu un balsu murdoņu, jo ērzeļi sāka sapulcēties ap ķēvītēm. Drīz sajutu rokas, kas pieskaras maniem krūšu galiem. Mani pagrieza un ar spēku paplēta vaļā manus dibenvaidziņus. Muļķīgi, bet es mazliet pretojos. Tad dzirdēju dziļu balsi, "Šī nu gan ir ugunīga. Vēlos to 'iejāt'?"Ēriks piegāja tuvu man un pačukstēja: "Viņš būs nedaudz skarbāks. Ja tas tev ir pieņemami, tad ļaušu viņam rīkoties, bet, ja būs par skarbu, vienkārši kliedz "Ērik"." Es piekritu.Pēc īsa mirkļa sajutu spēcīgu pļauku pa dibentiņu un vienu no maniem krūtsgaliem nežēlīgi saspieda. Tas ļoti sāpēja, bet man patika un uzbudināja šīs sāpes. Pēc nākamās pļaukas pa dibentiņu es nodrebēju, pēc tam sekoja vēl vairāki. Tie bija patiesi spēcīgi un pēc piektā vai sestā sitiena es iekliedzos. Dzirdēju, kā Ēriks saka, ka ķēvīte ir savaldīta un ērzelis atkal plati paplēta manus dibena vaigus. Sajutu viņa elpu pie savas anālās atveres. Viņš mani intīmi pārbaudīja. "Skaists caurumiņš. Izskatās ļoti ciešs," teica ērzelis. "Es šo vēlos izjāt."Ēriks pārgrieza saiti, kas mani bija saistījusi pie kolonnas. Ērzelis satvēra saiti, kas saistīja manas rokas un aizveda mani uz ķēvītes boksu. Es atkal sāku drebēt. Ērzeļa rokas stingi satvēra manus plecus un nospieda mani uz ceļiem un uzreiz es sajutu viņa locekli, kas piespiedās man pie lūpām. Man zem deguna bija patīkama, vīrišķības smarža. Es atvēru muti un man pat nevajadzēja sākt sūkāt, jo ērzelis ar varu iedzina savu locekli man mutītē. Viņa ceļi spiedās man pret pleciem un stipri piespieda mani pie sienas, kamēr mana mutīte tika rupji drāzta. Apkārt es dzirdēju kaislīgus kliedzienus un dažus pļauku sitienus, tur citas ķēvītes tika "savaldītas". Ērzelis piepacēla mani uz augšu un ar muguru noguldīja uz kaut kāda veida galda. Manas sajūtas bija pārslogotas. Viņš mani piespieda galdam un es nodrebēju, sajūtot auksto metāla virsmu. Viņš turēja mani, kamēr pieradu pie aukstuma. Tad viņš pacēla manas kājas uz augšu un izplēta tās.Ar maigu pirkstu kustību Ēriks uzmanīgi ieeļļoja manu anālo atveri. Mazliet prātoju, vai nevajadzētu lūgt atteikumu, bet kaut kas nezināms mani virzīja uz priekšu. Tad viņš negaidīti un rupji spieda to manī. Ērzeļa loceklis bija trīs pirkstu platumā un sajūta, kad viņš mēģināja uzlauzt mani, bija ekstrēma. Kapuces tumsā visas maņas kļūst vēl asākas. Es sajutu kā ērzeļa rokas glāsta mani un viņa locekļa uzstājība radīja manī īstu sajūtu orgasmu. No galvas puses pievienojās arī otrs ērzelis un viņš satvēra manas kājas un piespieda pie manām krūtīm, vienlaicīgi piepildot manu mutīti ar savu locekli. Jutu, kā mans caurumiņš stiepās aizvien plašāks, kad pirmais ērzelis izspiedās cauri manam otrajam sfinkterim. Mans caurumiņš nevēlejās padoties un neatslāba, bet loceklis vienkārši izlauzās cauri savilktajai atverei un spiedās tālāk uz priekšu. Es pretojos, kad mans sfinkteris tika pakļauts intensīvam spiedienam. Mans prāts man teica, lai atslābinos un ļaujos, bet ķermenis saspringa un nevēlējās atvērties. Sekoja dziļi grūdieni un barjera tika pārvarēta. Pirmā ērzeļa loceklis iealuzās pilnībā manī. Viņa kustības bija ātras un dziļas. Citā situācijā, es varbūt būtu lūdzis viņam samazināt tempu vai pat pārtraukt, bet es pieņēmu ķēvītes lomu un padevos. Tieši šī bezpalīdzības un gandrīz piespiedu pakļāvības sajūta plosījās manā prātā.Lai samazinātu sāpes, es stiprāk iesūcu otrā ērzeļa locekli, līdz sāku mazliet rīstīties. Mani drāza bez sirdsapziņas pārmetumiem un temps nemazinājās. Tad, kad es domāju, ka vairs nevarēšu izturēt, es dzirdēju kā pirmais ērzelis rupji noelsās. Jutu, kā ar siltumu piepildās viņa prezervatīvs, viņa kustības palēninājās un kļuva seklas. Viņš izvilka, atstājot manu caurumiņu mazliet paplēstu un sāpošu. Taču atelpas nebija.Otrais ērzelis ieņēma pirmā vietu un drāziens turpinājās. Viņa loceklis bija tievāks, bet garāks. Šķita, ka tas ļoti viegli ieslīdēja manī, bet pēc tam sasniedza dziļumu, kuru nebiju gaidījis, liekot man elsot un vaidēt pie katra grūdiena. Katru reizi, kad tas ietriecās manī līdz galam, es piepacēlos no aukstā tērauda galda un šīs sajūtas man patika. Es kaislē sāku vaidēt un tas veicināja dziļākus grūdienus.Šajā brīdī es izdzirdēju ērzeļa balsi pa kreisi. “Šī ir savvaļas ķēvīte, viņu vēl jāsavalda un jāpakļauj.”Es nezināju, ar ko viņš runā, bet dažu sekunžu laikā atskanēja spalga pļauka pa manu diebena vaidziņu. Pēc tam vēl trīs. Es jutu, kā mana savaldītāja loceklis sitās pret manām lūpām. Viņš vairākkārt sita pa manām lūpiņām ar sava piebriedušā locekļa galviņu. Mana mutīte palika ciet. Tad sekoja ļoti spēcīga pļauka pa manu dibentiņu.Trešais ērzelis ar pirkstiem pašķīra manas lūpiņas. Tad ielika starp tām savu locekli. Es to nesūkāju. Viņš rupji nolamājās. "Sasodītā ķēve", viņš turpināja, "es izdrāzīšu tavu muti, līdz tu lūgsi piedošanu." Un sāka mani drāzt mutītē. Tajā brīdī otraiz ērzelis uzkrita man virsū, mans caurumiņš saspiedās un viņa grūdieni kļuva strauji un sekli.Trešais ērzelis ātri izvilka savu locekli man no mutes un es jutu, kā viņš nošļāca manu vaigu un lūpiņas ar savu spermu. Gandrīz vienlaicīgi arī otrais ērzelis vēl ciešāk piespiedās man un beidza.Es gulēju izsmelts, kājas trīcēja,tad Ēriks pielika man pie mutes ūdens pudeli. Es padzēros un pārdomāju šo savādi uzbudinošo pieredzi. Es biju vienkārši ķēve, kura bija domāta tikai ērzeļu priekam.Ēriks piecēla mani no galda un aizveda atpakaļ uz manu boksu stallī, kur atkal piesēja. Manas kājas trīcēja un tas noteikti piesaistīja ērzeļu uzmanību. Daži noglāstīja manu dibentiņu, bet neviens mani neņēma. Mana dzirde saspringa, lai saprastu, kas notiek apkārt.Man nebija ne jausmas, ka apkārt man bija vesels ērzeļu bars, kuri vēroja un apmierināja sevi, redzot, kā manas kājas un dibentiņš trīc. Tad es atkal izdzirdēju savu pirmo ērzeli: “Šūpoļbokss,” viņš teica. Mani atsēja un aizveda kādu gabaliņu tālāk.Šūpoļboksā Ēriks pārgrieza manas saites un palīdzēja ērzeļiem mani iecelt šūpoļu ādas stiprinājumos. Es atgāzos un atslābinājos. Katra no manām kājām tika pacelta un nostiprināta kāpslīšos. Es turējos pie ķēdēm, kamēr mani lēnām šūpoja turp un atpakaļ, apzinoties, cik ļoti mans caurumiņš ir atklāts.Tad atskanēja jauna balss, ceturtais ērzelis: “Cik fantastiska ķēve un kāda jauka pežiņa!”“Tā ir,” noteica Ēriks, “un viņa ir labi jāiejāj!”Ceturtais ērzelis ievadīja divus pirkstus manā nu jau pežiņā, lai kārtīgi visu iesmērētu ar lubrikantu. Es ar rokām apķēru savu dibentiņu un sajutu lipīgas spermas klātbūtni. Viņš pagrūda mani atpakaļ un es noslīdēju no viņa pirkstiem, bet kad šūpoles atgriezās atpakaļ es atkal uztriecos uz tiem un pirksti viegli ieslīdēja manī.Ērzelis mēģināja paraustīt manu locekli, bet neskatoties uz to, ka es biju ļoti uzbudināts, tas tikai ļengani karājās. Tā reizēm notiek, ja tevi intensīvi drāž.Gar manu šķirbiņu tika berzēts loceklius un tad tas ielauzās manī. Mana caurumiņa gredzentiņš labprātīgi padevās un mans ānusiņš pilnīgi kā iestrādāta vagīna apķēra un apglauda ievadīto locekli. Mani drāza kādas desmit minūtes pirms ceturtais ērzelis paātrināja ritmu. “Jā, drāz viņu skarbāk,” iesaucās mans pirmais Ērzelis.Katrs grūdiens manī izraisīja maigu vaidu un mans loceklītis ļengani kratījās, kamēr mani drāza.Brīdī, kad domāju, ka tas tūlīt beigsies ērzelis kļuva nežēlīgāks. Viņš uzlika pirkstu uz sava locekļa un reizē ar locekli to iegrūda manī. “Nē, nē, nē!” Es protestēju.Ēriks iejautājās, “Ķēvīte vēlas pārtraukt?” Es neatbildēju. Ērzeļa pirkstam pievienojās otrs. Es jutu kā mana pežiņa izstiepās, es sapratu, ka tā vairs nebūs tāda, kā iepriekš.Ērzelis turpināja mani drāzt. Es nespēju atbrīvoties, tas man bija sāpīgi. Es jau grasījos atteikties, kad ērzelis beidza un atbrīvoja manu caurumiņu. Mans pārbaudījums bija galā. Ēriks juta, ka man pietiks. Viņš palīdzēja man izkļūt no šūpolēm un pavadīja atpakaļ uz pārģērbšanās vietu. Ejot aiz Ērika es dzirdēju pirmā ērzeļa balsi, “Savvaļas ķēvīte tika savaldīta, tagad viņa pieņems savu lomu dzīvē.”Ģērbtuvē Ēriks pacēla manu kapuci. Es biju izsmelts. No pļaukām bija palikuši zilumi un mans caurumiņš joprojām nebija pilnībā aizvēries. Ēriks mani viegli noskūpstīja. “Tev nav pārāk labi, vai ne?” viņš jautāja. Es pakratīju galvu. Man acīs parādījās asaras un es turpināju trīcēt. Ēriks apsēdās man blakus un apskāva mani. Es kādu laiku pavadīju viņa rokās, kamēr atguvos.Kad es pacēlu galvu, Ēriks paņēma mani pie zoda un dāvāja man uz lūpām dziļu skūpstu. Es ievadīju savu mēlīti viņa mutē un mēs dažas minūtes kaislīgi skūpstījāmies. Ēriks no biksēm izvilka savu locekli un es nometos ceļos starp viņa kājām. Es viņu tik ļoti vēlējos un ar mīlestību paņēmu viņu mutītē, maigi masēju viņa locekļa kātu, iespiedu savu mēles galiņu viņa urīnkanālā. Tā turpinājās kādu brīdi mana galva kustējās lejup un augšup. Ēriks vairākas reizes noraustījās. Viņam patīk, es nodomāju, tāpēc es turpināju viņam sūkāt.“Āaaahhhh….”, Ēriks ievaidējās un no viņa locekļa izlauzās sperma strūkla, kuru es kā kārtīga ķēvīte visu noriju. Pēc tam mēs kādu laiku skūpstījāmies un man par izbrīnu Ēriks palūdza manu mobilo numuriņu, es ar prieku acīs atbildēju, “28 27 21 95, bet pirms raksti, jo man ir sieva”.“Protams, jo man arī tā pat!” Tad Ēriks devās atpakaļ, jo viņam bija pienākumi.Es sēdēju uz sola un pārdomāju pašu neparastāko, bet seksuālāko un noteikti fantastiskāko piedzīvojumu savā dzīvē. Es ar mēlīti pārbraucu savām lūpām un sajutu Ērika jau mazliet apžuvušo, sāļo spermas garšu. Vai man vēlreiz izdosies to izbaudīt kaut kad, es prātoju. Ja, Jums patika vai nepatika rakstiet komentārus.Var rakstīt arī privāti. Ja ir vēlme varu izveidot kādu īpašu stāstu arī kādam no Jums! 3390 8 8 months ago
- Es mekleju BBW Lady ar skaistas pedas Man lotion patik BBW visas vecuma are skaistas pedas masašai un varbut vairak. Rakdtit und redzet. 😉 2195 0 8 months ago
- Valdis (67g.) 3.daļa Santehniķis Dairis. Ir Svētdienas rīts - Tava sieva bija dušā . Viņa visa slapja un nedaudz putās. Viņa tevi pasauc uz vannasistabu - nav karstā ūdens tikai aukstais . Tavs pieņēmums - vajadzētu izsaukt santehniķi ,bet ir svētdiena ! Tava sieva piebilst -Varētu pasaukt kaimiņu Valdi,bet pēc zvana noskaidrojās kā par nelaimi Valdis bija izbraukumā. Bet viņš pateikšot lai profesionāls santehniķis piebrauc - esot viņa draugs (Dairis 65gadi)😏😏😏 Zvans pie durvīm - tu momentāli viņu atpazīsti ! Tas ir pusmūža vecis ar milzīgo daiktu kurš liek tavas sievas kājām trīcēt no baudas un ir BDSM piekritējs . Tava sieva ir vienās čībiņās un ietinusies dvielī jo nepaspēja nomazgāties ... Sieva nelielā panikā piesteidzas un piebilst "Es parādīšu kas par problēmu" Jūs visi dodaties uz vannasistabu ... "tev apnīk vērot kā viņš tur ķimerējās ." Tava sieva viegli uzelpo ,jo Dairis turēja muti aizbāztu . Nu viņi ir divi vien vannasistabā . Tava sieva nenojauš, ka speciāli atstāji viņus divus vien. Ilgi nebija jāgaida līdz Dairis sāka palaist rokas - Nedaudz noglāsta kāju ,pačamda dupsi un gar dvieļa maliņu ieslidina roku pie pežas . Tava sieva čukstus "mans vīrs ir mājās " Bet kad daira pirksti sāk rotaļāties gar viņas klitoru un lūpiņām , viņa tikai aizver acis Ar roku atspiežas pret izlietni .Nejauši iestenas un nobīstās ...Izgrūž daira roku no dvieļapakšas un pagriežas lai pārbaudītu vai neesi tuvumā ... Dairis rāda tavai sievai gļotainos pirkstus kas nākuši no viņas pežuka ... Ķircina viņas 😋😋😋 Tu ierodies lai pārbaudītu kā Dairim sokās - Dairis piebilst vēl kāda stunda un viss būs gatavs . Tu paņem sievu pie rokas un aizved uz guļamistabu ... Paziņo viņai ka vēlies uzkurināt seksuālo dzīvi - tev patika ka viņa svešinieka klātbūtnē atradās vienā dvielī . Tu piekārto viņas dvieli tā lai pežuks redzams un sūti viņas atpakaļ ... Viņa skatās ar kvēlojošām acīm un prasa Tu nopietni ? Tu piekrītoši pamāj un sūti viņas atpakaļ pie santehniķa . Tu gribi panākt lai viņa lēnām pieņem to ka patiesībā vēlies redzēt un būt klāt kad viņas drāž svešinieks. Nu jau atkal Dairis masē viņas pežu ... Un šoreiz tu nevēro no attāluma un neizliecies ka nemani ... Tu dodies vannasistabā un pieķer viņas ! Piemiedz dairim ar aci lai viņš turpina masēt ... Pietuvojoes sievai no mugurpuses atšķetini dvielīti un tas nokrīt uz grīdas (viņa nodomăja ka Dairis norauj dvieli) Bet tad tu viņas noskūpsti uz kakla ,Iečuksti sieviņai ausī "tev patīk vai ne ?" Dairis ir uz ceļiem - divi pirksti pežā un laiza klitoru .Tu tikmēr no mugurpuses skūpsti kaklu un masē viņas krūtis .... Tu viņai iečuksti ausī ka vēlies redzēt kā Dairis viņas izdrāž .Tava sieva Ko? Stop !stop! Tu pacel viņas aiznes uz gūltu ...tu iesēdies gulttā viņa tev klēpī , tu paplet un turi viņas kājas ... Un aicini Dairi viņas izpist ...Dairis jau rīvējas gar viņas vāveri ...Tava sieva piebilst Stop!viņam nav prezervatīva .Tava vienīgā atbilde ( kas bezmaz vai lika sasniegt viņai orgasmu uz līdzenas vietas ) Mums arī nav tik lielu prezervatīvu būs jāiztiek bez tā -Un daira milzīgais vecais loceklis ietriecas tavas sievas pežā!!!Uz viņas plakanā vēderiņa pat vari novērot kā izspiežas viņa loceklis kas tiek iestumts dziļi iekšā ... Dairis veic grandiozu nobeigumu tavas sievas pežā , Viņas vāvere izskatās vienkārši izdemolēta un pēc locekļa izvilkšanas sperma gāzās ārā kā no apgāztas medus burkas Dairis uzvilka bikses un devās prom ... un tā jūs ar sievu palikāt divi vien ...Tavi vārdi kas izraisīja tavas sievas smaidu - Mums šis ir jāatkārto ! 5687 4 8 months ago
- Motivācija Mārtiņš, nedaudz vairāk par trīsdesmit gadu vecs, vairs neatpazina sevi spogulī. Pārmērīgs svars, hronisks nogurums un zems testosterona līmenis bija pārņēmis viņa ķermeni un garu. Agrāk viņš bija pārliecināts, enerģisks vīrietis, taču tagad viņš izmisīgi centās atgūt sevi. Problēmas ar erekciju un apātija sāka graut arī viņa attiecības ar draudzeni Elīnu, kura arvien biežāk izvairījās no tuvības. Elīna, kura bija daudz aktīvāka un rūpējās par savu fizisko formu, bija pamanījusi viņa neapmierinātību un garīgo izsīkumu. Viņa nejuta, ka viņi ir savienoti kā agrāk, un tas sāka atstāt iespaidu arī uz viņas pašu pašvērtību. Galu galā, lai gan viņa rūpējās par Mārtiņu, viņa arī vēlējās partneri, kurš spētu uzņemties iniciatīvu un būtu pašpārliecināts. Viņa izlēma, ka pienācis laiks rīkoties. Kad viņa atrada Lauru – fitnesa treneri, kura specializējās motivēšanā caur stingrību un kontroli –, viņa sazinājās ar viņu, izstāstot visu par Mārtiņa problēmām. "Viņam vajag vairāk nekā tikai fizisku palīdzību," Elīna teica. "Viņš ir zaudējis ne tikai savu ķermeni, bet arī garīgo spēku. Un tas grauj mūs abus." Laura saprata situāciju un izstrādāja īpašu plānu, kurā būtu apvienota ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī *BDSM* elementi, lai pārveidotu viņa iekšējo pasauli. Kad Mārtiņš sāka treniņus ar Lauru, viņš nezināja, ka Elīna bija iesaistījusies aizkulisēs. Sākotnēji viņš uztvēra Lauras pieeju kā stingru, bet taisnīgu – viņa netolerēja vājības. Viņa bija izstrādājusi režīmu, kurā katra vingrinājumu neveiksme tika "atzīmēta" ar *spank* sodu. Šī disciplinārā metode pārsteidza Mārtiņu, taču viņa ķermenis ātri pielāgojās, un šie sodi kļuva par viņa ikdienas daļu, kas viņu motivēja nevis izvairīties no treniņiem, bet vēl vairāk tiekties pēc uzvaras pār sevi. Laura pakāpeniski iesaistīja arī citus elementus. Viņš tika turēts *chastity* (celibātā) – viņa seksuālās vēlmes tika stingri kontrolētas. Katru reizi, kad viņš mēģināja izrādīt intimitāti vai meklēja apmierinājumu, Laura viņam atgādināja, ka viņš vēl nav pelnījis šo privilēģiju. "Tev jāstrādā vairāk," viņa teica. "Tu vari būt kaislīgs tikai tad, kad esi izturīgs. Kad tu pierādīsi savu apņēmību, tu varēsi atkal izbaudīt." Katru reizi, kad viņa viņu atstāja uz *tease denial* robežas, Mārtiņš jutās vēl vairāk kontrolēts, bet tajā pašā laikā motivēts sasniegt vairāk. Elīna, lai arī klusējot, sekoja līdzi progresam. Viņa regulāri sazinājās ar Lauru, kas viņu informēja par to, kā Mārtiņš progresē. Viņai patīk spēlēt savā ziņā slēptu lomu – viņa bija kā tālvadības režīmā, vērojot, kā viņas draugs tiek pārveidots gan fiziski, gan garīgi, nedomājot, ka viņš to apzinās. "Vai viņš sāk saprast, ka viņam ir jābūt kontrolētam, lai varētu justies brīvi?" Elīna jautāja Laurai. "Viņš tuvojas," Laura atbildēja. "Bet ir vēl darbs priekšā. Viņam vēl ir jāiztur vairāk, jāsaprot savas robežas." Treniņi kļuva arvien intensīvāki. Laura spēlēja ar *edging* tehniku, liekot Mārtiņam justies uz uzvaras sliekšņa, bet nekad neļaujot viņam pilnībā sasniegt mērķi. "Tu vēl neesi pelnījis pilnīgu uzvaru," viņa sacīja, kad viņš lūdza atpūtu vai atbrīvošanu no celibāta ierobežojumiem. Tas viņu dzina vēl vairāk uz priekšu, līdz viņš sāka saprast, ka kontrole pār savām vēlmēm un emocijām ir galvenais ceļš uz pārmaiņām. *Eksponēšanās* sesijas kļuva par neatņemamu daļu no viņa progresēšanas. Laura lika viņam vingrot minimālā apģērbā, stāvot spoguļa priekšā. Viņš nevarēja izvairīties no sava ķermeņa, nevarēja aizslēpties aiz drēbēm vai atrunām. "Šeit nav vietas, kur slēpties," Laura teica, piespiežot viņu skatīties uz savu atspulgu. "Vai tu esi apmierināts ar šo skatu? Ja nē, tad tu zini, kas tev jādara." Elīna reizēm parādījās zālē, it kā nejauši, vērojot Mārtiņa treniņus no attāluma. Viņa redzēja viņa progresu un sāka atkal justies piesaistīta viņa pārliecībai, kura atgriezās ar katru izpildītu vingrinājumu un katru pārvarēto robežu. Mārtiņš juta, ka kaut kas mainās viņu attiecībās, bet viņš vēl nezināja, cik dziļi viņa bija iesaistīta šajā transformācijā. Vienā no noslēdzošajiem treniņiem Laura, pēc intensīvas *edging* sesijas, paziņoja: "Šodien tu esi pelnījis." Tā bija pirmā reize, kad viņa atļāva viņam izbaudīt pilnu atbrīvošanos – gan fiziski, gan garīgi. Šis brīdis bija vairāk nekā tikai seksuāls; tas bija kā simbols viņa uzvarai pār paša nespēku. Pēc tam, kad treniņi bija beigušies, Elīna gaidīja viņu mājās. Viņa apskatīja viņu ar jaunu apbrīnu. "Es vienmēr ticēju, ka tu to vari," viņa teica. Mārtiņš, nedaudz pārsteigts, jautāja: "Tu zināji visu šo laiku, vai ne?" Elīna pasmaidīja. "Es ne tikai zināju, bet arī palīdzēju. Es vēlējos tevi redzēt stiprāku. Tagad mēs abi esam ieguvēji." 3954 1 9 months ago
- Pieķerts draudzenes māsas zeķubiksēs Kad man tikko apritēja 20 gadi, es draudzējos ar meiteni, kurai bija 18 gadus veca māsa Laura. Vienkārša un glīta meitene, kas dzīvoja vienā istabā ar manu draudzeni. Reizēm arī es paliku tur pa nakti, tāpēc visiem bija jāsaguļ vienā istabā – es, protams, vienā gultā ar draudzeni, bet māsa savā gultā istabas galā. Tieši tāpēc manām acīm neizpalika visas meitenīgās lietas – krāsošanās, ģērbšanās un tā tālāk. Man jau kopš bērnības saistīja meiteņu apģērbs – īpaši plānās zeķubikses, tāpēc ar vislielāko patiku vēroju draudzenes māsas skaistās kājas un pēdiņas zeķubiksēs. Viņa tās valkāja gandrīz katru dienu. Kādā agrā rītā, kamēr es vēl snauduļoju, bet draudzene jau bija piecēlusies brokastot, es dzirdēju, kā viņas māsa velk zeķubikses. To skaņu ar neko citu nevar sajaukti. Paslepšus paskatījies, es redzēju, kā, apsēdusies uz gultas malas, Laura savas kājiņas ietērpj plānās, 20, varbūt 15 den miesaskrāsas zeķubiksēs. Zem zeķubiksēm viņai bija baltas mežģīņu biksītes, bet pāri tām – īsi džinsu svārciņi. Kādu brīdi viņa staigāja pa istabu, līdz uzvilka melnas laiviņas bez papēža un devās uz skolu. Man tikmēr loceklis apakšbiksēs bija kļuvis akmensciets, tomēr beigt palagos es nedrīkstēju, būtu pārāk liela ķeza. Nācās paciesties, līdz beidzot nokļuvu mājās. Tur es ilgi masturbēju, sapņodams par Lauras kājām zeķubiksēs. Es gribēju masēt un laizīt viņas mazās pēdiņas caur zīdainajām un plānajām zeķubiksēm, vēlējos starp tām ielikt savu cieto locekli un izdrāzt tās. Vēlējos nošļākt viņas kapronā tērptos pirkstiņus ar karstu spermu. Vakarā es atkal devos pie draudzenes. Priekšā jau bija Laura joprojām tajās pašās zeķubiksēs, kuras bija no rīta uzvilkusi. Viņa sēdēja dīvānā, kājas uzcēlusi uz krēsla sev priekšā. Es apsēdos dīvāna galā un izlikos, ka skatos televizoru, kaut arī manas acis bija kā pielīmētas Lauras zīdainajām, mirdzošajām pēdiņām. Es redzēju, ka zeķubikses nedaudz virs potītes bija ieplīsušas, tomēr salīmētas ar rozā nagu laku, lai neirst tālāk. Laura gluži vai kā speciāli mani kārdinādama, berzēja vienu pēdiņu pret otru, radīdama to brīnišķīgo skaņu, zeķubikšu materiālām savā starpā berzējoties. Slepeni ielicis roku kabatā, es caur to uzmanīgi berzēju sava piebriedušā locekļa galviņu, vērojot Lauras pēdiņas un sapņojot kā ar mēli pieploku tām. Nespēdams valdīties, es tikko manāmi noraustījos orgasma konvulsijās un beidzu biksēs. Lai arī centos beigt nemanāmi, tomēr man šķita, ka Laura pašķielē uz manu pusi un nedaudz pasmaida. Vēlāk sakopies vannasistabā, es kā ierasts devos gulēt kopā ar draudzeni. Laura jau gulēja. Nākamajā dienā man bija brīvdiena, tāpēc draudzene atstāja man atslēgas, ļaujot izgulēties. Pamodos ap deviņiem, kad visi jau bija devušies savās gaitās. Biju dzīvoklī pilnīgi viens. Pamodos ļoti uzbudināts, nespēdams no prāta izmest iepriekšējā vakarā notikušo dīvānā. Zināju, ka nav smuki, tomēr nespēju noturēties un atvēru Lauras zeķubikšu atvilktni. Ļoti labi biju iegaumējis, kura tā ir, jo Laura to virināja ļoti bieži. Tomēr nekad nebija izdevība tajā ielūkoties pašam. Nu tāda izdevība man bija radusies. Kad lēnām atbīdīju atvilktni, manām acīm atklājās debešķīga aina – vismaz 30 pāri zeķubikšu, visi juku jukām murskulī un kādas sešas neatvērtas zeķubikšu un zeķīšu paciņas. Dominēja plānās miesaskrāsas zeķubikses, tomēr bija arī vairākas melnās. Starp zeķubiksēm bija arī vairāki pāri plāno brūno kaprona zeķīšu. Pārcilājis zeķubikses es teju vai nebeidzu biksēs atkal. Mans mērķis bija atrast tās zeķubikses, kuras Laurai bija kājās iepriekšējā vakarā. Tur ja tās bija. Es tās atpazinu pēc rozā nagu lakas pleķīša uz sairušās vietas. Piespiedis tās sejai, es dziļi ieelpoju. Zeķubikses smaržoja pēc Lauras. Tā kā pie Lauras zeķubikšu atvilktnes biju devies pa taisno no savas gultas, biju tikai apakšbiksēs. Novilcis tās, uz cietā locekļa uzvilku vienu zeķubikšu kāju un kādu brīdi masturbēju. Nespēdams vairs valdīties, es nolēmu uzvilkt Lauras zeķubikses sev kājās. Pēc miesasbūves es esmu diezgan smalks, tāpēc zināju, ka zeķubikses man derēs. Zeķubikses nevilku pirmo reizi, tāpēc labi zināju savu izmēr – ceturtais. Laurai, spriežot pēc paciņām, bija trešais izmērs, tāpēc zināju, ka stipri par mazu nebūs. Es alku sajust Lauras zeķubikses uz savas miesas. Apsēdies uz Lauras gultas malas gluži kā viņa pati, lēnām uzvilku zeķubikses. Tad piecēlos kājās un pārvilku tās arī pāri kailajam, cietajam loceklim un dibenam. Sajūtas bija debešķīgas. Zeķubikses bija kvalitatīvas ar likru un saulē, kas iespīdēja istabā, nedaudz mirdzēja. Zeķubiksēm nebija sabiezinājuma pirkstu un biksīšu daļā. Mans loceklis spiedās cauri plānajam audumam un es sāku to berzēt caur zeķubiksēm. Apgūlies Lauras gultā uz muguras, es masturbēju, berzēdams zeķubiksēs tērptās kājas vienu gar otru un masēdams caur tām locekli. Vaidēdams ar aizvērtām acīm, es biju baudas pārņemts, tāpēc nedzirdēju, kā atvērušās istabas durvis un tajās kāds stāv. “Ko tu dari!?” iesaucās Laura, izraujot mani no pirmsorgasma baudas stāvokļa. Es pamatīgi satrūkos un ar šausmām secināju, ka manā priekšā stāv Laura, bet es, uzvilcis viņas zeķubikses masturbēju viņas gultā. “Tās ir manas zeķubikses!? Es zināju, ka tev kaut kas ir ar tām zeķubiksēm. Domā es neredzu, kā tu blenz, kad man tās ir kājās?” Laura kliedza, tomēr viņas dusmas šķita pietēlotas. Es tikmēr ar rokām aizsedzis joprojām cieto locekli zeķubiksēs, stāvēju viņas priekšā sarkans un nobijies, tomēr pat tad nespēdams atraut acis no Lauras kājām, kas šoreiz bija ietērptas plānās melnajās zeķubiksēs. “Piedod, es nezinu, kas man uznāca. Man vienkārši patīk zeķubikses, un tev to tik daudz...” es murmulēju, nespēdams atrast pareizos vārdus, lai paskaidrotu savu rīcību. “Labi, ka vismaz esi paņēmis saplēstās,” Laura teica jau mierīgākā balsī, “noņem rokas, parādi, kas tev tur zeķubiksēs.” Es neticēju savām ausīm. Laura nebija dusmīga vai pretīguma pārņemta. Vai šis nebija sapnis? Es noņēmu rokas no locekļa, kas zeķubiksēs bija cietāks kā jebkad. “Vispār tev piestāv. Kājas tev ir ļoti meitenīgas, kā radītas zeķubiksēm. Un tas tur cietais rīks... Turpini darīt, ko darīji iepriekš. Es jau kādu brītiņu skatījos. Tev tiešām tās zeķubikses ļoti patīk. Interesanti...” Laura noteica un pienāca man tuvāk. “Turpini glāstīt sevi caur zeķubiksēm. Apsēdies gultā. Vari skatīties uz manām kājām. Melnās tev arī patīk? Šīs ir 15 denīgās. Masturbē un stāsti, kas tev patīk,” Laura čukstēja, kamēr es ar vienu roku glāstīju savu locekli caur zeķubiksēm, stāstīdams viņai, cik skaistas ir viņas kājas un pēdiņas zeķubiksēs. Tad pēkšņi viņa pacēla vienu kāju un pēdiņu uzlika uz mana locekļa, sākdama to berzēt uz augšu un leju. “Patīk, ja?” Laura čukstēja, “tagad palaizi manas pēdas, princesīt.” Laura apsēdās uz gultas malas un lika man notupties uz ceļiem viņas priekšā. “Laizi!” Viņa pavēlēja un es pieplaku ar mēli viņas zeķubiksēs tērptajiem pirkstiņiem. “Es vakar redzēju kā tu blenzi uz manām pēdām zeķubiksēs. Un domā es neredzēju, kā tu sev berzēji? Zināju, ka tu šodien kaut ko pasāksi. Nebiju gan iedomājusies, ka ieraudzīšu tevi manās zeķubiksēs,” Laura teica, kamēr es laizīju viņas pēdas. “Tagad piecelies un masē sev caur zeķubiksēm. Gribu redzēt, kā tu beidz. Ceru, ka būs daudz spermas. Nu, dročī, zeķubikšu puika,” Laura pavēlēja, savu roku palikdama sev zem svārkiem. Satvēris savu locekli caur zeķubiksēm, es sāku to masēt, skatīdamies kā sev klitoriņu caur zeķubiksēm berzē Laura. Viņas acis bija kā pielīmētas manam loceklim un rokas kustībām. Viņa sāka elsot straujāk, ievaidējos arī es. Biju gatavs beigt. Laura mudināja piešļākt zeķubikses ar spermu, kamēr viņas vaidi liecināja par orgasma tuvošanos. Es ievaidējos un pirmā spermas šalts izšļācās cauri zeķubiksēm gaisā. Laura ievaidējās orgasmā un sajūsmā. Es raustījos krampjos, bet sperma aumaļām tecēja pa zeķubiksēm gar manām kājām. Tas bija neticami spēcīgs orgasms. Beidzoties konvulsijām, es jutos iztukšots, tomēr laimīgs. Laura gulēja gultā un elsoja. “Tiešām tev daudz spermas. Bija jautri, bet tagad tinies. Zeķubikses vari paturēt. Nākamreiz, kad gribēsi ložņāt pa manām drēbju atvilktnēm, padod ziņu. Piemeklēsim tev pie zeķubiksēm arī kādus svārciņus, lai tu būtu kārtīga meitene. Uztver to kā sodu,” Laura smīnēdama teica. Nokaunējies es devos sakopties uz vannasistabu. Novilku slapjās zeķubikses un iegāju dušā, prātodams par to, kas tikko notika un ko nozīmēja Lauras draudi. To gan es uzzināju jau pēc nedēļas. 4503 7 10 months ago
- Latvieši webcam tiešraidēs Sāku kaut kad interesēties par webcam modelēm, modeļiem, pāriem. Lielisks veids kā izklaidēties un interesantāk nolaist tvaiku. Intereses pēc sāku meklēt cik tad latvieši ir šādos saitos. Atbilde - daudz. Izrādās esam viena no top Eiropas valstīm, kas pelna maizīti sex webcam saitos. Protams, vienmēr var norādīt citu valsti, vietu. Taču, ir cilvēki, kas no tā nekautrējas. Tā uzbudinājos no šī visas, protams, arī patērējot savu naudu kungiem, dāmām un pāriem, ka nolēmu pats izmēgināt un ik pa laikam tiešraidēs izklaidējos un izklaidēju, nopelnot kādu monētiņu ko pēctam iztērēju citur. Cik cilvēki šādi izklaidējas un nolaiž tvaiku? Cik mēs patiesībā daudzi tur visur ārā esam ? Esam tiešām seksuāli varena tauta, tikai jāpiestrādā ne tikai pie krāniņu celšanas, bet arī pie populācijas. 3506 4 10 months ago
- Tava sieva un kaimiņš Tu ar savu jauno sievu esat izlēmuši uzsākt kopdzīvi citā vietā.Atrodat vietiņu ārpus sava Rajona Tu atrodi darbu , bet viņai tas tik raiti nepadodas ..Kompânijās kurās viņa labprāt strādātu - viņa tiek atraidīta .Bet tā nav problēma , jo jums ir pietiekoši naudas lai viņa varētu palikt mājās cik vien viņa vēlas.Un tev pat patīk doma ka viņa būs mājsaimnieces lomā. Jūsu māja atrodas klusā vietā ar jaukiem laipniem kaimiņiem.Vairums no viņiem bija cilvēki gados ļoti pieklājīgi un adekvāti.Tāpēc tu nebaidies savu sieviņu vienu atstāt mājās . No sākta gala tavs darbs ir gan fiziski, gan mentāli smags - bet tas tevi neattur uzturēt normālu seksuālo dzīvi.Lai gan esi pasācis sava locekļa vietā vairāk izmantot pirkstus lai apmierinātu sievu. Kādu dienu pārrodoties mājās sastopi savu jauniņo sievu virtuvē nepazīstama vīrieša kompānijā.Kā izrādījās tas bija gados vecais (67gadi) apaļīgais ar lielu ķermeņa apmatojumu klātais - kaimiņš Valdis Viņa bērni un mazbērni ir tālu prom kā arī viņa sieva ir pametusi šo sauli .Viņš ir vientuļšs .Un kā izrādās ir biežš viesis- palīdz sievai ar sīkumu remontēšanu vai nopļauj zāli, vai vienkārši parunājās.Tu neredzi tajā neko sliktu . Vai tev vajadzētu jusies skaudīgam pret 67 gadus vecu vīrieti ?Viņam tikai nav ar ko aprunăties ...Viņš ir vientuļš! Ir jau pagājuši vairāki mēneši.Visu šo laiku tava sieva ir bijusi mājsaimniece.Viņas neapmierināja neviena pieejamā vakance.Un tu jau pierodi ka viņa ir mājās. Kādu dienu pārrodoties mājās laicīgāk..Tu pieķer viņas intensīvi masturbējot pežuku.Tu apmulsti jo nekad neesi redzējis viņas masturbējam vienatnē .Tevi tas uzbudina. Viņa tā arī tevi nepieķēra vērojam.Tagad tu periodiski părrodies mājās lai paspiegotu kā viņa sevi masē.Tu esi tik saviļņots un uztraucies - tas liekas kā aizliegtais auglis un kaut kā nepareizi ...Bet tu to turpini darīt . Pēc orgasma sasniegšanas viņa devās uz dušu sevi sakopt un apmazgāt.Viņa bija uz gultas atstājusi savu telefonu nenobloķētu !Saprotami jābūt ākstam lai rakātos pa telefonu...Bet tevi moka ziņkāre - viņas meklēšanas vēsture - video ko viņa skatās.Tu dodies viņas interneta vēsturē !... Nobeigums pežā , aizņemtas sievietes sekss, sekss neizsargājoties .Viss saistīts ar spermu un tās daudzumu ... Tu par to biji pārsteigts ! Tu esi beidzis uz viņas pežas bet ne iekšā tikai drošajās dienās un lielakoties tiek izmantots prezervatīvs .Kāpēc viņa neteica ka vēlas būt piepildīta ...Tu turpini tīt uz leju lai noskaidrotu vairāk... Sievas piespermošana, Vīrietis gados drāž jaunāku sievieti , krūtis pildītas ar pienu , slaukšana , grūtnieces vēders , tikt izmantotai sasietai ,pakļaušanās...Jo vairāk tin uz leju jo vairāk apjēdz cik šī kautrīgā meitene patiesībā ir perversa.Bet tev tas patīk, visiem patīk nedaudz atraisītas sievietes . Pagăja vēl păris nedēļas . Tu viņas pieķēri masturbējam kā parasti, bet nedaudz savādāk - Viņa neizmantoja dildo viņas kājas viegli trīsēja - pežuks viegli sārts un nedaudz uzpampis . Kopš tās dienas viņa ir kļuvusi vairāk aktīva - apskaušanās glāsti , skùpsti un nedaudz skaļāka.Protams,tev tas patīk - bet nesaproti kas ir mainījies - Uz jautājumu kas ir noticis viņa atbild - vienkārši labs noskaņojums. Pēc trīs dienām atkal viņas pieķēri. Tu biji šokā ! Viņas peža bija pilna līdz malām ar biezu baltu gļotainu spermai līdzīgu šķidrumu.It kā viņa dažas minūtes atpakaļ vairākkārtīgi izdrāsta.Viņas vaigi bija pietvīkuši un viņa ar diviem pirkstiem spēlējās ar šo lipīgo "spermu" stumjot to sevī iekšā un aplaiza pirkstus.Tu esi satriekts, bet šis skats tev izraisa erekciju dusmu vietā. Un tad tu ieraugi caur logu - caur dārzu măjās ejot Valdi.Jūsu skatieni satiekas viņš piemiedz ar aci.Tu momentāli saproti kas ir noticis !!! Valdis novērš skatienu un dodas mājup,Tu neuzdrošinies sievai pateikt par savām aizdomām un redzēto. Varbūt viņa izdarīja kļūdu un pateiks par to kad būs gatava! Nākoşajā dienā saproti ka kļūdījies ! Jā viņa atkal bija pildīta ar viņa spermu viņas dupsī bija anālais korķis peža sārta un piepampusi no brutāla drāziena. Tu nespēj sevi kontrolēt izjūti spēcīgu erekciju un ātru ejekulāciju savos bokseršortos. Lieki teikt, bet viņa tika arī izdrāsta nākošajā dienā... Tu nespēj saprast kāpēc viņa pakļaujas Valdim , drāžas ar viņu un tiek piepildīta ar spermu ! Vai tu ar viņas runāsi vai atstāsi pašplūsmā ? Katru reizi domājot par to kā viņa tiek drāzta un piepildīta tu nespēj valdīt savu erekciju! Valdis tavu sievu reāli ir padarījis par savu kuci!Valdis saprotot ka zini aizsūta video kurā redzi kā tava gados jaunā sieva slīd uz viņa 67 gadus vecā ar spermu klātā daikta bez prezervatīva. Un novēl tev labu darbadienu kamēr viņš ir mājās ar tavu sievu. Tu skaties video atkal un atkal sēžot tualetē onanējot. Kārtējā diena kad pārrodies mājās un vīrietis gados ir izdrāzis tavu sievu.Viss ir pilnīgā kārtībā - sieva nezina ka tu zini par notiekošo.Tu nespēj pārtraukt domāt par to kā viņa tik labi to slēpj.Un kas notiks tālāk ja turpināsi izlikties , ka nezini ???? 4861 5 10 months ago
- Vai viņš tiešām ir tavs draugs ? Tu esi devies uz veikalu un tavs draugs ir ieradies ciemos daudz agrāk kā plānots.Tu saki sievai lai viņa ielaiž tavu draugu dzīvoklī.Draugs tiek nosēdināts viesu istabā uz dīvāna pie TV (viņš ir nedaudz kautrīgs)Jo tava sieva ir vienkārši bomba - viņas skaistums jebkuram krutajam džekam liks raustīt valodu.Tavai sievai viņš likas mīļš ... un tu apsolīji būt atpakaļ tikai pēc stundas.Viņai iešaujas prātā ideja viņu paķircināt !Viņa aizslēdz dzīvokļa durvis ja nu ierodies mājās ātrāk .Viņa pati kļūst nedaudz nervoza.Viņai rodas ideja - viņa dodas uz guļamistabu novelk džinsu bikses un uzvelk tos mazos piespīlētos šortus kurus tu tā ienīsti ,jo visi var iečekot un siekaloties gar viņas glīto dupsīti.Viņa ir tik satraukta un pati nespēj noticēt ko grasās darīt...Viņa jau sāk fantazēt par to kā sūkās viņa locekli.Ja tu pārradīsies mājās ātrāk viņa dzirdēs kā tiek atslēgtas durvis un būs pietiekoši laika lai aizskrietu uz guļamistabu.Viņa dodas istabā kur ir tavs draugs un dodas taisni pie spoguļa ,lai redzētu vai tavs draugs skatās uz viņas dupsi.Viņa nodomā - lieliski viņš uz to neatlaidīgi skatās un kož sev lūpā.Viņapaņem žurnālu un dodas pie tava drauga un apsēžas blakus .Tā tik bija situăcija ...viņš ir nopratis ko vēlas tava sieva.Viņš noliek savu telefonu un nedaudz pieskaras ar roku pie viņas ceļa -gluži kā glāsti.Te nav ceļu atpakaļ viņa nodomā ...Tava sieva nedaudz papleš kājas un piespiežas pie viņa plaukstas .Tas bija signāls kuru viņš gaidīja.Viņš pieceļas no dīvāna Tava sieva nokrīt ceļos viņa priekšā un veikli atver jostu un velk nost viņa bikses .Tava sieva joprojām nespēj noticēt ka to darīs.Kad viņa izvilka tava drauga locekli no biksēm viņa nespēja noticēt cik stipri viņš bija uzbudinăts - loceklis pilnīgā erekcijas stāvoklī.Tas bija tik resns ka knapi iederējās viņas mutē.Viņa sniedz tavam draugam labāko slapjāko minetu viņa dzīvē.Pēc neilga laika viņš piegāž tavas sievas muti ar spermu.Viņa dzird ka durvis tiek slēgtas vaļā - lai kā viņai negaršotu sperma viņa ir spiesta momentāli to norīt un metās bēgt uz istabu lai uzvilktu bikses piespīlēto šortu vietā.Pēc tā viņa tevi sagaida tā itkā nekas nebūtu noticis. 2896 2 10 months ago
- Sapņu realitāte. Man jau kopš bērnības irbijis sapnis redzēt gados vecākas sievietes čurājam. Esmu centies dažādās vietās slepus kaut ko saskatīt. Gadiem ejot redzēt pārauga izgaršot vēlmē. Tā nu nesen uz manu izmisīgo sludinājumu atsaucās super dāma tā uz gadiem 68. Nelielā sarakstē es viņai izstāstiju par savu sapni uz ko viņa reaģēja kā pats par sevi normālupiedzīvojumu. Sarunājām tikšanos. Dodoties uz norunāto vietu iekšā dīdijās stress kā nu tas tagatviss notiks jo dāma ir par mani vecāka 20 gadus. Satikāmies viņa iekāpa manā mašīnā un mēs devāmies kaut kur uz klusāku vietu. Jā dāma tiešām izskatīga ar lalielām krūtīm smaidīga,bet arī mazliet sakautrējusies. Iebraucāmmežā izkāpām it kā pavērot dabu bet man jau biksēs nemierīgais daigts sāk briest. Es piegāju viņai no mugurpuses unnoglāstiju muguru sajutu kā viņa vieglinodreb. Tad iekāpām atpakaļ mašīnā un bez vilcināšnās sākām izģērbties. Viņa bija seksīga ar apaļumiem visās vajadzīgajās vietās. Viņa atgūlās aizmugures sēdeklī un papleta kājas manam skatam pavērās burvīgā aliņa kas bija jau mikla. Līdz ko es tai pieplaku ar savu mēli viņa saņēma manu galvu un cieši iespieda savā kājstarpē. Un tad es sajutu ka viņa sāk čurāt tieši man mutē. Mmmm jā tas bija dievīgi uzbudinoši un gardi. Es izdzēru visu lai netiktu uz sēdekli ne piles. Arī viņa drīz no tā sasniedza orgasmu un palūdza lai es viņu izpisu ar nobeigumu pežukā. Tā arī izdariju. Mēs veikli saģērbāmies un devāmies mājās. Ceru ka vēlreiz ko tādu piedzīvošu 2318 3 11 months ago