Jaunākie stāsti
-
No dzīves
Tas notika šī gada vasaras sākumā, ļiti neieslīgšu detaļās un ķeršos pie lietas.
bija vakars un ļoti sagribējās nolaist tvaiku meklēju interneta sludinājumos kura varētu man nosūkāt, pet piedodiet es par minetu negrasos maksāt simts eiro, tā nu atradu profilu bez bildēm un kura gatava nosūkāt pa trīsdesmit eiro, tā nu sarunājām tikšanos pa piebraucu norādītā adresē un tad sākās interesantākais, iekāpa sieviete ap 30 gadiem bet tik briesmīgu nebiju dzīvē saticis un viņai saku ka diemžēl nebūs un par laiku izņemu piecpacmit eiro un dodu viņai un laipni saku ka tas par tavu atsaucību, bet viņa saka ka gribot drusku vēl bijusi rēķinājusies ar trīsdesmit eiro, un viņa esot ar mieru darīt visu ko gribot. Ilgi visādies mēģināju atrunāt teicu ka gribu visādas neķītrības un tā tālāk, es pat devu otrus piecpacmit eiro bet viņa bez maksas naudu neņemot, beigās tomēr devāmies uz mežu, un nodomoju nu tad ja visu tad visu, liku viņai noģērbties un notupties uz ceļiem( noģērbjoties skats pavērās kā skatoties uz dēli ne dibena ne pupu) viņa notupās un es izvilku no biksēm savējo un piegāju klāt un viņa gribēja jau ņemt mutē es tik noteicu vēl nē un sāku uz viņas urinēt mīzu normāli pāri viņas ķermenim un sejas viņe nepretojās pilnībā, beidzis mīst es viņai liku piecelties un noliegties pie koka tikmēr uzvilku prezi un strauji iegāju viņas dibenā, viņa iekliedzās bet palika tur pat un nekur nerāvās, es sāku drāst dibenā bet viņa visu laiku kunkstēja, izņēmu savējo no viņas un atkal noliku uz celīšiem un teicu lai novelk prezi un sāk sūkāt, to viņa arī darīja nobeidzu viņai mutītē, spermu gan viņa izspļāva. Tā nu viņa sāka ģērbties acīs bīja redzamas asaras un es viņai jautāju vai tiešām tas vis tikai trīsdesmit eiro viņa atbildēja jā jo pēc nedēļas viņai vajagot samaksāt īri 250 eiro un tādejādi visādies vajag piepelnīties lai nepaliktu uz ielas, devāmies stpakaļ es piestāju pie bankomāta un izņēmu vēl 220 eiro un atdevu viņai un teicu tas tev par šo pasākumu. Viņa tik pajautāja vai vēlreiz brauksim uz mežu es tik noteicu ka nee un šķīrāmies.
stāsts ir pilnībā patiess un nekas nav pārspīlēts, jāpiebilst ka viņa pirmo reizi esot drāsta dibenā
No tā laika meklēju citas perversības ko realizēt
214
0
5 pirms stundām
Atvertsseksam,
35
Pēdējā vizīte: 1 pirms stundas
-
Karstas dienas Melnkalnē
Melnkalnē ir tāda vietiņa kā Budva. Kūrortpilsēta jūras krastā ar labām viesnīcām un brīnišķīgu miera atmosfēru. Uzturējos šeit viesnīcā 4 dienas, un pirmās divas dienas godīgi nodarbojos ar tūrismu: devos apskatīt vecu pili un izbraucienā ar kuģi. Tomēr otrās dienas vakarā nolēmu papildināt standarta tūristu programmu ar seksu un ieslēdzu Grindr.
Wow! Visi seksa alkstoši tūristi (kā es esmu pats) ir klāt. Pirmais no tiem, kas sazinājās un ieinteresējā, bija 40 gadus vecs francūzis, kurš atsūtīja sava penisa fotogrāfiju. Lielisks, resns franču penis, kuru es labprāt nosukātu. Viņš palika tajā pašā viesnīcā, kur es, bet vakarā bija jau aizņemts un mēs vienojāmies, ka es viņam nosukāšu nākamajā dienā, dienas pirmajā pusē.
Godīgi sakot, uztraucos, ka nākamajā dienā nesaņemšu no viņa ziņu. Bet francūzis mani nepievīla, uzrakstīja pēc brokastīm. Tad es viņam iedevu savu istabas numuru, un mēs vienojāmies, ka durvis būs atvērtas un viņš ienāks bez trokšņa.
Nezinu, kādu iespaidu es uz viņu atstāju, bet viņš noteikti nepievīla: atlētisks, pieredzējis, pašpārliecināts. Mēs abi neesam noskaņoti garām sarunām. Viņš uzreiz novelk šortus līdz ceļiem un tur tas dabas brīnums no fotoattēla! Lielisks loceklis! Es nometos ceļos un sāku sūkāt, bet viņš papriekšu vēlas apsēsties. Labi, nosēdinu viņu krēslā, iekārtojos starp viņa kājām… un pēc pāris minūtēm viņš jau jautā, kur var beigt. Es saku “kā gribi”. Vēl apmēram 30 sek un viņš laiž man mutē pirmo porciju, tad pieceļas no krēsla un pārējo izlaiž uz sejas. (No ārpuses tas droši vien izskatās iespaidīgi.) Labi, ka sagatavoju dvieli. Noslaucos un iedodu viņam. Viņš pateicas, uzvelk šortus un aiziet. Es paskatos pulkstenī: 5 minūtes :)
Vakarā tādā pašā veidā saņēmu vēl vienu viesi (pirmais bija labāks par otro, bet nekas), un nākamajā dienā devos ciemos pie krieva, kuram, kā izrādījās, bija savs dzīvoklis Budvā. Es atceros šo krievu, jo viņam bija “salauzts” dzimumloceklis. Nevis izliekts, kā daudziem, bet tiešām “salauzts”. Mierīgā stāvoklī tas nav redzams, bet, kad viņam stāv, izrādās ļoti liels leņķis. Visu laiku, kamēr es viņam sukāju, viņš turēja vienu roku pie locekļa pamatnes, kas nebija īpaši ērti, jo man patīk deepthroat.
Kopumā Budva ir lieliska vieta nesteidzīgai atpūtai, un Grindr ir lielisks ceļojumu palīgs, kas atvaļinājumam piešķir spilgtas krāsas.
223
0
7 pirms stundām
A_Huli,
50
Pēdējā vizīte: 56 pirms minūtēm -
Man pietrūka pletnes. PonyPlay.
Modinātājs noskan agri, bet es mostos pāris minūtes pirms. Kaut kādā ziņā es vienmēr pamostos pirmā — pat pirms sava ķermeņa. It kā mana zemapziņa nemierīgi būtu sargājusi kādu noslēpumu visu nakti. Mans vīrs Pauls vēl guļ. Viņš izskatās mierīgs. Es pieceļos klusi. Tik klusi, ka viņš pat neieelpo dziļāk. Arī tad, kad man gribas vīrieti. Vannas istabas spogulī es aplūkoju sevi. Gludi mati, šauri pleci, siluets, kuram daudz kas tiek piedots. Es zinu, ka esmu skaista. Tāda, uz kuru vīrieši paskatās otrreiz, kad esmu jau aizgājusi garām. Dušā es palieku ilgāk nekā vajadzētu. Ūdens slīd pār krūtīm, pār gurniem un es pieskaros sev, lai atcerētos, ka esmu dzīva, esmu sieviete. Apakšveļu — izvēlos skaistu. Arī šodien. Kaut arī vīrs to nemana. Vai varbūt... nemāk novērtēt?***Mana darba vieta “Linea Classica” ir tikai piecpadsmit minūtes no mājām. Mierīga iela, neliela izkārtne, bet katra detaļa — perfekta. Es arī cenšos būt perfekta. Kad atveru durvis, mani sagaida mēbeļu smarža. Ne tāda, kā IKEA. Šī ir dārga koka, ādas un putekļu smarža, kas liek domāt par vīriešiem, kas lasa grāmatas ar ādas vākiem. Kolēģes – Inga un Lelde – ir kā skaistas, bet slēgtas vāzes. Inga ir gados, glīta savā ledainajā distancē. Lelde – pārāk jauna, pārāk enerģiska. Mēs netusējam kopā. Mēs eksistējam līdzās tikai darbā.Es esmu tā, kas palīdz klientam “sajust mēbeli”. Es sēžos viņiem blakus, es lieku viņiem iedomāties vakarus, grāmatas, kājas uz pufa. Daži vīrieši runā ar mani pārāk tuvu. Daži izvairās skatīties acīs. Es novēroju viņus visus. Un daļēji – sevi viņos. Es nekad neesmu flirtējusi. Bet dažkārt es noliecos tā, kā nav vajadzības un dažkārt kādam parādu, ka man patīk tas dīvāns tieši tad, kad viņš sēž man pārāk tuvu. Tā ir mana ikdiena. Un kaut kas manī cer, ka tieši šodien ienāks... kāds īpašs klients.***Kārtējais vakars pēc darba. Mums ar vīru tikko bija sekss. Vismaz viņš tā domā. Viņš guļ man blakus, elpo siltu, glāsmainu elpu manā virzienā, kā sunītis, kurš lepns, ka ir atnesis kociņu. Viņš vienmēr čukst kaut ko mīļu, kā:“Tev bija labi, mīļā?” Es atbildu: “Protams…”, bet manā galvā ir klusums. Nepiepildīti tukšs. Manas kājas ir cieši kopā, nevis aizvērtas pēc kaisles, bet... pēc nekā. Es neesmu apmierināta. Ne fiziski, ne garīgi. Tikai noskūpstīta, samīļota, kā bērns. Un es viņu samīļoju atpakaļ. Paulu, manu vīru. Manu… mazo. Viņa galva iegrimst manā klēpī. Viņš sabužina manu vēderu kā plīša segu. Es glāstu viņa matus. Tā kā to dara māte, nevis mīļākā. “Tu biji tik maigs šovakar,” es čukstu. “Man gribas būt maigam ar tevi,” viņš atbild. Un es smaidu. Ārēji. Bet manās domās ir stipri pirksti uz kakla, rūgta vīrieša elpa pie sejas, ciets tvēriens uz gurniem. Kaut kas mežonīgs. Kaut kas… īstāks par šo.Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Spogulī mana seja ir skaista. Pat tagad, pēc nekā. Manas krūtis vēl nedaudz cilājas, bet nekas manī neelpo. Es atveru skapīti un uzvelku to pašu balto naktskreklu, to, kas viņam patīk. Tas slēpj manas iekšējās liesmas tik labi, cik spēj audums, kas nekad nav ticis kaislē saplēsts. Pauls guļ. Jau. Es vēl ne. Man vajadzētu dzēst gaismu, bet es vēl nespēju. Es apsēžos pie tualetes galdiņa un ilgi skatos uz savām lūpām. Viņas ir kā radītas… kam citam. Skūpstam, kurš uzlauž, nevis glāsta. Es nopūšos. Rīt atkal darbs un varbūt… Varbūt rīt ienāks kāds, kurš mani pamanīs. Ne kā glītu konsultanti. Kā sievieti, kura ilgojas ne tikai pēc maiguma, bet pēc īstas, mežonīgas kaisles.***No rīta viss notiek kā parasti. Inga atver pirmā, Lelde kavējas, es – ne pārāk agri, ne pārāk vēlu. Mani mati šodien savilkti ciešā zirgastē. Nedaudz stingrāk nekā ierasts. Varbūt kā protests. Vai – cerība? Es noliecos, lai izkārtotu katalogus uz galda, tad sajūtu, ka kāds ienāk. Es iztaisnojos. Viņš jau ir tur. Viņš neizskatās pēc parasta klienta. Viņš izskatās pēc… ? It kā pats būtu viens no tiem dīvāniem – no ādas, smaržo pēc vīriešu ķermeņa un dūmiem. Viņš ir masīvs. Ap piecdesmitpieci, varbūt vairāk. Īsi, pelēcīgs bārdas rugājs, stingra zoda līnija. Ādas jaka, bet ne lēta. Iespaidīgs gredzens uz īkšķa. Un... viņš skatās. Tieši uz mani. Es pasmaidu. Maigi. Profesionāli. Bet kaut kas manī… saspringst. Nevis aiz bailēm. Aiz sajūtas, ka šis skats var plēst nost vairāk nekā tikai drēbes. “Labdien,” es saku, “vai Jūs meklējat kaut ko konkrētu?” Viņš nenovērš skatienu. “Varbūt.” Viņa balss ir zema. Tāda, kuru atceras. Tā paliek fonā, kā grēks, kuru vēl neesi pastrādājusi. “Meklēju dīvānu. Guļamistabai.” Es noriju siekalas par ātru. Bet palieku mierīga. Profesionāla. “Vai vēlaties, lai es Jums parādu modeļus, kuri šobrīd ir pieejami? Mums ir daži klasiski – āda, ozolkoks, tumši toņi.” “Parādi man, kurā Tu sēdētu… vakarā. Viena.” Viņš runā lēni. It kā viņš zinātu, kaut ko vairāk. Es pagriežos un eju uz stūra ekspozīciju. Tur ir viens no maniem mīļākajiem dīvāniem – bieza šokolādes krāsas āda, elegants, bet brutāls. Es apsēžos. Nedaudz pieturos pie atzveltnes. Viņš pienāk lēni. Apsēžas blakus. Tuva klātbūtne. Viņa ceļgals gandrīz pieskaras manējam. Es jūtu viņa smaržu – āda, cigārs, kaut kas dūmakains un silts. Instinktīvi noliecu skatienu. “Vai jūties ērti?” viņš jautā. “Jā,” es čukstu, “ļoti…” “Tev vajag vietu, kur... pazust, vai ne?” Man mute ir sausa. Es nezinu, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai sajūta, ka esmu atklāta. Viņš pieceļas. Nekā vairāk. Tikai viņa skatiena smagums paliek man līdzās. “Es iešu paskatīties citur. Varbūt Tevi uzmeklēšu vēlreiz.” Un viņš aiziet. Es palieku sēžot. Ar sirdspukstiem, kas sitas kā pēc skrējiena, lai gan neesmu kustējusies.***Kārtējais vienmuļais vakars. Es guļu vīram blakus. Pauls elpo mierīgi. Klusi. Apmierināts. Viņa roka ir uz mana gurna, tā tur ir ieraduma dēļ, ne iekāres. Es aizveru acis. Es... iegrimstu sapnī. Es stāvu kaila. Tā nav istaba. Tikai tumsa un gaismas plankums zem manis – it kā uz teātra skatuves. Es dzirdu soļus, lēnus un nosvērtus. Tie ir smagi. Katrs solis tuvojas kā atbilde jautājumam, kuru neesmu uzdevusi. Un viņš pienāk. Tikai siluets. Masīvs, liels, spēcīgs. Viņa krūtis klātas ar ēnu vilni – tās ir spalvainas. Viņa rokas – lielas, raupjas. Un viņa seja – tā kā pazīstama. Kaut kur redzēta. Varbūt… vakar? “Uz ceļiem.” Es nezinu, vai viņš to saka, vai es to jūtu. Bet es notupjos. Bez jautājuma. Bez kauna. Viņa roka satver manus matus – stingri, mazliet brutāli. Es paceļu galvu un ieelpoju viņa smaržu. Āda. Koks. Tabaka. Vīrietis. “Tu neesi aizmirsta, es Tevi atceros.” Viņa pirksti satver manu zodu. Pirmoreiz kāds nebaidās mani sagrābt. Es drebu, bet ne no aukstuma. Viņa pirksti lēni noslīd gar manu kaklu. Aiz žokļa. Uz pakauša. Uz leju. Līdz manam dibenam. Viņa roka paceļ manu gurnu. Es tieku noliekta četrāpus. Bez vārdiem. Viņš ir jau aiz manis. Viņa loceklis pieskaras man. Tas nav Pauls. Pauls nekad… Un tieši tajā brīdī viņš ieiet manī – kā zibens, kā atbilde. “Tu esi mana. Tu būsi mana. Atceries to!” Es iekliedzos. Es beidzu. Es... pamostos, atveru acis. Pauls joprojām guļ. Esmu mikla. Mana sirds – trako. Bet manas kājas… pavērtas, it kā sapnis nebūtu beidzies. Es lēni pieceļos. Eju uz vannasistabu. Paskatos uz sevi spogulī un čukstu:“Kas Tu esi?”No rīta pieceļoties jūtoties kā nozieguma vietā. Viss manī ir… viegli saspringts. Joprojām dvesa pēcsajūta – kā sēkla, kas iestādīta nakts sapnī un tagad dīgst vēderā, lēni, bet neatgriezeniski.***Es atnācu uz darbu agrāk nekā parasti. Vienkārši… gribējās būt tur. Ja nu viņš atkal ienāk. Ja nu vēlreiz sajūtu to smaržu. Ja nu viņš… Bet viņš nenāca. Diena gāja uz priekšu. Kafija. Klienti. Cenas. Viss kā parasti. Tikai… telpa šķita tukša. Kaut kā tukšāka nekā agrāk. Pat smarža bija pazudusi. Vai var ilgoties pēc smaržas? Kad pusdienlaikā pārlūkoju rēķinus. Tur bija atzīme:“Tumšā ādas gulta – pārdota. Apmaksa veikta. Piegāde: šonedēļ.” Es sastingstu. Gulta – mana gulta. Tā, uz kuras es sēdēju, kad viņš… bija blakus. Kad viņš mani vēroja. Kad mani ieraudzīja. “Lelde,” es ievaicājos, cenšoties runāt mierīgi, “to tumšo gultu – Tu viņu pārdevi?” “Nē,” viņa parausta plecus, “Inga bija pie klausules, viņa laikam nokārtoja visu. Bet es nezinu, kas bija pircējs. Tikai rēķins.” “Vai viņš pats… neatnāca?” “Kurš viņš?” viņa iepleš acis. Tad nosmaida. “Āāā. Tas resnais tēviņš?” “Viņš nopirka gultu,” es klusi saku. “Bet ne no… manis.” Lelde ieķiķinās. “Zane, come on. Viņš varētu būt tavs vectēvs! Ko Tu vispār jukusi… tavs Pauls ir ideāls! Tu pati saki, ka jums viss ir tik labi!” Es tikai pasmaidu. “Jā… tā ir.” “Zane, Tu pat nezini, cik daudzas sievietes Tevi apskauž,” Lelde turpina. “Tu esi skaista, slaida, vīrs Tevi dievina, dzīve sakārtota. Tev ir viss.” Jā. Viss. Tikai… ne viņš, es nodomāju.***Vakarā, guļamistabas gaisma bija izslēgta. Tikai lampas siltais oreols spīdēja uz kumodes virsmas. Pulkstenis rādīja pēc vienpadsmitiem. Es biju gultā jau kādu laiku, skatījos griestos, līdz Pauls – klusi, kā vienmēr – piekļāvās man klāt. Viņa skūpsti vienmēr bija vienādi. Maigi. Mīļi. Bez steigas. Viņš sāk glāstīt mani. Lēni. Uzmanīgi. It kā es būtu porcelāna trauks, kuram viņš vienmēr pieskaras vienā vietā, jo nezina citas. Un tad viņš slīd zem segas. Viņa galva starp manām kājām. Viņš sāk apmierināt mani… ar mēli. Viņam tas patīk un padodas. Es aizveru acis. Un tur viņš ir. Viņš – ne Pauls. Tas kungs. Tas siluets sapnī. Ar plaukstu manos matos. Ar rīkojumu balsī. Viņš mani rupji satvertu, ne laizītu. Viņš mani alkatīgi iegūtu, ne mīlinātos. Viņš necenstos būt labs. Viņš būtu īsts. Paula mēle maigi kustas. Es jau esmu mitra. Viņš domā, ka tas ir viņa nopelns. Es klusi vaidu – tikai tik, lai Pauls domātu, ka viņš sagādā man baudu. Bet patiesībā… es biju tukša. Kā istaba pēc izvākšanās. Mana mitruma iemesls nebija viņš. Tā bija ilgošanās. Nepiepildīta vēlme. Atmiņa. Fantāzija. “Zane… Tev patīk?” viņš čukst, ar lepnu siltumu. “Mmm-hmm…” es mīksti izdvešu, jo es viņu mīlu, bet tajā mirklī… man ir skumji. Skumji, ka viņš mani nesaprot. Viņš domā, ka mani apmierina. Kad Pauls beidz, viņš piespiežas man klāt, apskauj mani kā meiteni, kuru viņš aizsargā. “Es gribu, lai Tu vienmēr esi laimīga, mīļā,” viņš saka. Es uzsmaidu tumsā. “Mmm… es arī, mīļais.” Bet iekšā man bija aukstums. Un tik kluss. Tik kluss.***Durvju zvaniņš noskand. Es paceļu acis no dokumentiem un tur – viņš. Tajā pašā, smagajā ādā. Nesteidzīgs… klātesošs. Tā, kā viņam tas piederas. Viņa soļi skan unikāli. Grīda zem viņa smaguma elpo. “Sveika,” viņš saka mierīgi. Mana balss uz mirkli iestrēgst kaklā. Es piespiežu sevi pasmaidīt. “Sveiki. Atkal sveiki.” “Jūsu salons… atstāja iespaidu.” Viņš uzlūko mani. Ne mēbeles. Ne telpu. Mani. “Pateicos,” es izdvešu, pieskaroties kaklarotai – kustība, ko neapzināti izdaru, kad jūtos vērtēta. “Šoreiz es meklēju krēslu. Vienkāršu. Bet ar stāstu. Priekš sava veikala,” viņš turpina. “Un jūsu veikals…?” Es noprasu, cenšoties būt profesionāla. Bet manas acis viņā grimst. “Antikvariāts. Netālu. Nedaudz nomaļus. Lēns bizness, bet ar savu dvēseli,” viņš smaida. “Es tur galvenokārt... vācu lietas, kurām ir ko stāstīt.” “Ko tās saka?” es jautāju, pati nesaprotot, kāpēc. Viņš pienāk tuvāk, apsēžas. Viņa augums šķiet vēl masīvāks sēdus. Viņš pieskaras koka virsmai, it kā klausītos. “Tās saka to, ko cilvēki baidās teikt. Par ilgām, gaidām. Baudu. Vēlmēm. Tu būtu pārsteigta, cik daudz stāstu slēpjas šajās lietās.” “Es nezinu, vai es dzirdētu,” es klusā balsī saku. Viņš paceļ acis. “Tu dzirdētu, ja ieklausītos sevī.” Tajā brīdī viņš pieceļas. “Ja atradīsi ko piemērotu – es uzticos Tev.” Un, pasniedzot mazu kartīti ar veikala nosaukumu, piebilst: “Ja kādreiz būs brīvs brīdis… iegriezies manā pasaulē. Nevis kā pārdevēja. Kā sieviete, kura vēlas dzirdēt, ko runā lietas, kad telpā ir klusums.” Un viņš aiziet.Pēc tam, kad viņš bija aizgājis, telpā iestājās dīvaina sajūta – it kā kāds būtu atstājis nevis smaržu, bet enerģiju, kas vēl karājās gaisā. Es nejauši pieskāros vietai, kur viņš bija balstījis plaukstu. Tā vēl bija silta. Lelde pienāca klāt ar tējas krūzi, apsēdās uz stūra un klusi nočukstēja: “Zini... viņā ir kaut kas... trauksmains. Tāds... mežonīgs.” Inga pievienojās: “Man viņš nepatīk. Ne tā kā ‘riebjas’, bet... tā kā, zini – negribas skatīties pārāk ilgi. Tā sajūta, ka viņš tevi redz cauri, līdz pat ādai... un zina, ko Tu nevienam citam nestāsti.” “Viņa rokas,” Lelde nopūšas. “Tās ir smagas. Es viņas iedomājos sev uz kakla un... ne tādā labā nozīmē.” “BDSM tipāžs,” Inga noteic sausā balsī. “Paskaties uz viņa jaku. Uz zābakiem. Uz to skatienu. Viņš noteikti kādu ir piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Es klusēju. Skatījos logā. Ārā putni, mierīga diena. Bet man galvā skanēja Ingas teiktais: “piesējis pie gultas. Vai pie sienas. Un ne vienreiz vien.” Lelde joko tālāk:“Zane, cerams, Tu viņam neiedosi savus kontaktus. Tu esi mūsu dārgums. Nevajag, lai Tevi kāds aptetovē.” Es pasmejos. “Es taču esmu precēta.” “Tieši tā. Ar Paulu. Ar pašu laipnības iemiesojumu. Tu esi drošībā,” Inga nosaka ar tādu pašapmierinātu pārliecību, ka man gandrīz gribas kaut ko sadragāt. Jā. Es esmu drošībā. Bet es neesmu dzīva.***Mēs sēdējām pie brokastu galda kā parasti – Pauls ar savu sviestmaizi, es ar savu kafiju. Televizorā runāja par laikapstākļiem un logā lija tik mierīgi, ka šķita – visa pasaule ir tikai fons mūsu klusajai, ērtajai, nekaitīgajai dzīvei. Pauls smaidīja. Viņa roka pieskārās manai plaukstai. “Tu šodien tik skaista. Man žēl, ka jāskrien.” “Es palikšu mājās,” es atteicu, it kā būtu izlēmusi jau vakar. “Jūtos mazliet… tukša.” Pauls pieceļas, noskūpsta mani uz pieres – kā meitenīti, kā māsu, kā mūķeni – un aiziet. Durvis aizveras. Un es ieelpoju. Piezvanu uz darbu. Atprasos, sliktās pašsajūtas dēļ.***“Es šodien VIŅU atradīšu,” es nodomāju ar kafijas krūzi rokā. “Es zinu, ka viņš mani gaida.” Es stāvēju skapja priekšā, meklējot atbildi. Mana roka pati slīdēja pie tās kleitas. Gaiša. Īsa. Tā nekad nav bijusi domāta darbam. Tā bija pārāk sievišķīga, pārāk atklāta, pārāk… seksīga? Es uzvilku to. Bez zeķubiksēm. Jo vīriešiem patīk manas kājas. Un viņš – es zināju – viņš tās novērtēs. Uzvilku augstpapēžu kurpes, tās liek manai gaitai kļūt – lēnākai, izaicinošākai. Es vēroju sevi spogulī. Kleitas mala pieskārās augšstilbiem. Apakšā – tikai stringi. Un krūšturis? Šoreiz nē. Es pasmaidīju. Nerātnule. “Ja viņš man pieskarsies, viņš sajutīs, cik esmu… kaila.” Lūpās tikai tonēts balzams. Acīs – apzināta izvēle. Tad es paņēmu viņa zīmīti. “Antikvariāts.” Manas augstpapēžu kurpes klabēja kā izaicinājums pret trotuāru. Un es gāju viņa virzienā. Klik. Klak. Klik. Klak. Kurpju papēži atsitās pret bruģi kā sitieni pret laiku. Jo katrs solis bija tuvāk kaut kam, par ko vēl nesen būtu kaunējusies pat domāt. Es atrados pilsētas nomalē. Te nebija greznu skatlogu. Tikai veci ķieģeļi, mitras sienas un klusums. Tikai pa kādai durvju ailei, aiz kuras dzīve turpinājās citā ritmā – lēnākā, dziļākā, tumšākā. Un tad es ieraudzīju. Antikvariātu. Neliela, izkārtne. Melns koks ar iegrebtiem burtiem, kas knapi salasāmi: “Pie Georga. Senlietas. Stāsti.” Es uzreiz sajutu, ka tur ir viņš. Un es zināju, ka šeit es esmu gaidīta. Esmu aicināta. Durvis – smagas, melnas, ar dzelzs rokturi. Misiņa zvaniņš klusumā gaidīja pieskārienu. Bet es nezvanīju. Es neklauvēju. Es tikai pagriezu rokturi. Un stūmu durvis vaļā. Iekšā bija tumsnēji zeltains apgaismojums – kā sveču gaisma, lai gan lampas bija elektriskas. Smarža: koks, āda, silti putekļi un smalks tabakas mājiens. Plaukti – no grīdas līdz griestiem, bet neviena prece nebija bezmērķīga. Katrā priekšmetā – it kā kāds stāsts, kāds noslēpums, kāda atmiņa. Bija tur arī kas cits: maskas, krēsli ar siksnām, zamša apkakles, stikla burciņas ar nesaprotamu saturu. Un klusums. Bet tas nebija tukšs. Es sajutu viņu. Viņa skatienu. Kaut kur no telpas dziļuma, neredzamu, bet sildošu kā roka uz muguras. Manas krūtis nošūpojās ieelpā. Kleita viegli pieskārās augšstilbiem. Es sajutu sevi kā nekad agrāk – uz robežas starp iebrucēju un upuri, starp godīgu sievu un krāpnieci. “Zane,” viņš teica. No ēnas. Dziļā balsī. It kā mani jau gaidītu. “Tu taču zini, ka šeit neatnāci skatīties. Tu atnāci… sadzirdēt.” Viņš, Georgs stāvēja ar rāmu pārliecību, kamēr es jutos kā ieklīdusi svešiniece. Šajā telpā mana gaišā kleitiņa un augstie papēži šķita neiederīgi, kā balts audums, kas nejauši nokļuvis starp tumšiem zamša pārvalkiem. Georgs atvēra vecu vitrīnu un uzmanīgi izņēma senlaicīgu ādas apkakli ar nelielu misiņa gredzenu priekšpusē. “Šī nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. No privātas kolekcijas Vīnē. Reta,” viņš paskaidroja, skatīdamies uz to, it kā lasītu vēstuli, kuru es neredzēju. Es klusēju, tikai pamāju, ka saprotu. Viņš atvēra nākamo skapi, kurā stāvēja seni, nepārprotami BDSM stilā veidoti priekšmeti – pītas pletnes, delikāti darinātas siksnas un smalki izstrādātas metāla važiņas. “Tā laika cilvēkiem bija interesanta pieeja attiecībām un baudai,” viņš mierīgi sacīja, “ne viss tika publiski atzīts, taču daudz kas tika saglabāts priekš tiem, kuri saprot.” Viņš paskatījās uz mani, vērojot manu reakciju. Es nodūru skatienu, vērojot priekšmetus, taču sajutu viņa acis, kas mani lasīja kā atvērtu lapu. “Tev ir vīrs,” viņš sacīja mierīgā, gandrīz neitrālā tonī, turpinot pārvietoties pa telpu un piekārtot priekšmetus, “Cik sen esat precējušies?” “Divus gadus,” es atbildēju klusi. “Un kopā ilgāk?” viņš jautāja, uzmanīgi izņemot senu grāmatu ar tumšiem ādas vākiem no plaukta. “Piecus.” Viņš pamāja neuzbāzīgi. Likās, ka viņš vienkārši mēģina saprast, nevis vērtēt. “Un Tev patīk tas, kā ir tagad?” viņš turpināja mierīgi, ar interesi, bet bez spiediena. Es mazliet samulsu. “Jā, protams… viss ir labi.” Georgs viegli pamāja, it kā pieņemot atbildi, bet viņa acīs bija kaut kas savāds. Viņš pietuvojās vēl vienai vitrīnai, kur bija izliktas lietas, kas nepārprotami bija saistītas ar petplay – delikāti darinātas ādas pavadiņas, maskas, suņu apkaklītes ar smalkām ķēdēm. “Arī šis nav jaunums,” viņš piezīmēja, bez izbrīna vai sensācijas balsī, “cilvēki vienmēr meklējuši veidus, kā atbrīvoties. Kā būt brīviem savā būtībā.” Georgs pievērsās man, nepārkāpjot nevienu robežu, taču viņa vārdi lika manām domām kļūt dziļākām un nedaudz nemierīgām. “Vai kādreiz ir bijusi interese par vēsturi un tās… erotisko pusi?” Es viegli sarāvos, bet tad sapratu – viņš nejautāja par mani tieši. Viņš ļāva man pašai izlemt, cik tālu atklāties. “Mani interesē,” es atbildēju uzmanīgi, klusi. Viņš viegli pasmaidīja, it kā būtu saņēmis tieši to, ko gaidīja. Bet neko neteica. Georgs turpināja lēnām, nesteidzīgi virzīties pa antikvariātu, ik pa brīdim uzmanīgi vērojot mani. Katrs viņa solis bija kā kluss jautājums, katra mana elpa – atbilde. Viņš apstājās pie vitrīnas, kurā bija izlikti dažādi senlaicīgi priekšmeti – eleganti, bet acīmredzami saistīti ar sodīšanu un pēršanu. Viņš izņēma smalku, bet izturīgu pletnīti, no pītas ādas, melni lakotu rokturi. “Šī ir britu,” viņš mierīgi paskaidroja, it kā runātu par tējas krūzi. “Izgatavota ļoti sen. Sākotnēji domāta kā sodīšanas rīks augstākās sabiedrības dāmām. Skaists, elegants dizains, vai ne?” Viņš negaidīja manu atbildi, taču uzmanīgi vēroja mani, kamēr mana seja kļuva sārta, lai gan centos to apslēpt. “Vai Tu kādreiz esi interesējusies par šādu lietu vēsturi?” viņš jautāja, it kā pavirši, bet skaidri zinot, ko prasa. “Mazliet,” es meloju, cenšoties skanēt profesionāli un mierīgi. Viņš uzmanīgi nolika pletnīti atpakaļ un pievērsās citai vitrīnai. Tur atradās priekšmeti, kas skaidri bija saistīti ar pakļaušanu – ādas aproces, delikātas ķēdes un siksnas, ko acīmredzot izmantoja roku un kāju fiksēšanai. “Šie nāk no senas vācu muižas kolekcijas. Izmantoti ļoti privāti un uzmanīgi glabāti paaudžu paaudzēs. Daudzi to uztver kā… specifisku vēsturi, bet patiesībā tie atspoguļo ļoti dabiskas un senas vēlmes,” viņš paskaidroja mierīgi, nesteidzoties. Es nespēju atraut skatienu. Manas plaukstas nedaudz svīda, bet seja bija ļoti karsta. Viņa mierīgā balss lika man justies droši, bet priekšmeti izraisīja dziļas, negaidītas ilgas. Viņš turpināja:“Daži uzskata, ka sodīšana un pakļaušana sievietēm varēja sniegt savādu brīvību. Protams, tā ir jutīga tēma. Bet interesanta.” Georgs pagriezās pret nākamo vitrīnu. Tur bija vēl specifiskākas lietas – ādas apkaklītes ar zvaniņiem, zamša ausis, kas nepārprotami atgādināja kucēnu, smalkas zirglietas, ar metāla detaļām. “Šīs lietas ir saistītas ar ļoti senu tradīciju, mūsdienās sauktas par – ponyplay un puppyplay. Daudzi cilvēki to uzskata par ļoti ekscentrisku, taču tas ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki centās un joprojām cenšas izpētīt robežas. Protams, ļoti personīgi un privāti,” viņš atkal netieši pievērsās manai reakcijai. Es noriju siekalas, nezinot, ko teikt. Viņš redzēja manu reakciju, bet nekomentēja. “Vai Tev ir bijusi kāda saskarsme ar šādām tēmām iepriekš?” Georgs pajautāja, atkal neitrāli, gandrīz profesionāli. “Ne… ne īsti,” es klusi atzinu. Viņš viegli pamāja, atvieglojot manu apmulsumu:“Tas ir saprotams. Ne visiem vajag šīs lietas, bet interesanti, ka cilvēki vienmēr atgriežas pie tām.” Viņš apstājās, ļaujot klusumam uz mirkli pārņemt telpu. Tad paskatījās uz mani. “Es ceru, ka nepārkāpju robežu. Antikvariāti ir vietas, kur pagātne mēdz runāt skaļāk par cilvēkiem,” viņš teica mierīgi. Es piecēlu galvu un sastapos ar viņa skatienu. “Viss ir kārtībā,” es atbildēju, kaut arī jutos iekšēji kaila. Georgs pasmaidīja – mierīgi, maigi, it kā zinot daudz vairāk, nekā es pati biju teikusi. Viņš mani aizveda līdz grāmatu plauktam, kas bija nošķirts no pārējām lietām. Atvēra stiklotas durtiņas, kuru eņģes viegli iečīkstējās un uzmanīgi izņēma biezu grāmatu ar melniem, rupjiem ādas vākiem. Viņa kustības bija tik lēnas un piesardzīgas, it kā šī grāmata varētu sabirt putekļos no viena neuzmanīga pieskāriena. Viņš pagriezās pret mani un maigi nolika grāmatu uz tumši zaļā samta, kas klāja nelielu galdiņu. "Šis ir īpašs darbs. Veidots tikai dažos eksemplāros, paredzēts īpašiem lasītājiem," viņš teica klusi, mierīgi un nopietni. Viņa balss mani apņēma kā silta sega, reizē nomierinot un provocējot. Es paskatījos uz vāka. Virsraksts – zeltīts, bet mazliet padzisis:“Transformatio”. Georgs atvēra grāmatu uzmanīgi, lēni šķirstot senās, biezās pergamenta lapas. Man acu priekšā atklājās smalki, detalizēti zīmējumi. Pirmajā ilustrācijā – sieviete, smalka un maiga, kaila līdz viduklim, atradās četrāpus, viņas ķermenis apskauts ar smalkām ādas siksnām, sejā maska, kurai pievienots iemauktiņš. Viņas rokas un kājas apvilktas elegantās ādas siksnās, kuru galos – mazītiņi, spoži pakaviņi. Es aizturēju elpu, jūtot kā sirdspuksti paātrinās. "Tas, ko tu redzi, ir process," viņš teica mierīgi. "Sievietes, kas tiek pārvērstas par ķēvītēm – paklausīgām, elegantām, bet pilnībā pakļautām." Es klusēju, nespēdama atraut skatienu no ilustrācijām. Katrs zīmējums bija mazliet intensīvāks, smalkāks un jutekliskāks par iepriekšējo. Sievietes attēlotas dažādās stadijās: dažas jau pilnībā pārvērstas ķēvītēs, mugurās elegantas ādas zirglietas, sejas paslēptas aiz greznām maskām, bet ķermeņi – pārklāti ar smalkiem, izrotātiem iejūgiem. "Viņas tika disciplinētas, iejātas un trenētas ļoti rūpīgi. Šī māksla prasīja laiku un pacietību," viņš paskaidroja, vērojot manu seju. Viņa balss nemainīgi mierīga, bet es jutu – viņš vēro manu reakciju. Grāmatā bija arī ainas ar sodīšanu: sievietes, piesietas pie īpašiem soliņiem, pletnes pieskārieni uz kailajiem, jutīgajiem dibenu vaidziņiem. Viss attēlots ar juteklisku, stingru kontroli, kas lika manas sejas ādai vairāk sakarst. Klusums, kas sekoja, šķita bezgalīgs. Georgs uz brīdi pārtrauca šķirstīt, atstājot grāmatu atvērtu pie ilustrācijas, kur sieviete – jau pilnībā pārveidota par elegantas ķēvītes tēlu, kājās īpaši darināti zābaciņi ar pakaviem – paklausīgi gaidīja, lai viņu vestu tālāk. Viņš paskatījās uz mani. "Es ceru, ka tas nav par daudz?" viņš mierīgi jautāja. Viņš bija neitrāls, bet es zināju – viņš redzēja, ka tas nav par daudz. Es dziļi ieelpoju. Mana balss bija gandrīz čuksts:"Nē. Tas ir... ļoti interesanti." Viņš lēni aizvēra grāmatu. "Šo grāmatu es nevienam neesmu devis. Bet tev – tev es varētu aizdot. Ja tu gribi. Lai apskatītu tuvāk, privāti," viņš sacīja, vērojot mani. Mana mute izžuva. "Es... es to labprāt paņemtu," es teicu. Es dzirdēju savu balsi kā no attāluma. Viņš viegli pamāja ar galvu, pasniedzot man grāmatu:"Esi uzmanīga. Tā mēdz mainīt to, kas tai pieskaras." Es piespiedu grāmatu pie krūtīm. Tā bija smaga. Kā apņemšanās. Viņš klusējot pienāca tuvāk. Smagā āda sildīja manas plaukstas. Tā nebija vienkārša lieta. Tā bija kā… spriedze, kas elpoja. Es sajutu, kā viņš mani vēro, ne ar vīrieša alkām, bet ar sapratni, kas dur dziļāk. "Kad sieviete pieskaras šādai grāmatai," viņš teica, balss mierīga kā vakara dūmaka, "viņa reti to dara tikai ziņkārības pēc." Es skatījos grīdā. Mana balss bija sausa, knapi izdvesta. "Un ja… ja es tikai vēlos saprast?" Viņa klusums bija skaļāks par atbildi. Viņš nostājās tā, ka es jutu viņa tuvumu – ne pieskārienu, bet klātbūtni. Kaut ko smagāku par loģiku. "Saprast var tikai tās, kuras ļaujas," viņš sacīja. "Pārējās vienkārši lapo un aizmirst." Viņa skatiens viegli slīdēja pār manu augumu – kleitu, kājām. Es jutu, kā man elpa kļūst sekla. Viņš skatījās nevis kā vīrietis, kurš novērtē, bet kāds, kurš redz to, ko es vēl slēpju pati no sevis. "Šajā pasaulē nav neviena, kas liek," viņš piebilda. "Ir tikai tie, kuri gaida, kad Tu pati iesi tālāk." Es pamirkšķināju. Acis sausas. Man gribējās pateikt kaut ko, jautāt – ko nozīmē tālāk? Bet es klusēju. Manas rokas savilkās ap grāmatu ciešāk. "Un ja es iešu…" Es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi. “… vai tas mainīs mani?” Viņš piegāja vēl tuvāk. Tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu. Viņa smaržu, īstu vīrišķību – ādu, smalku tabaku, koku. "Tas tikai atklās to, kas jau sen mostas," viņš atbildēja. Georgs iebīdīja starp lapām mazu, salocītu zīmīti. “Lasi vienatnē,” viņš sacīja. “Un ja vēlēsies – es būšu šeit.” Viņš atgriezās pie plaukta, mierīgi, klusi. Es stāvēju ar grāmatu rokās, plaukstas mitras, seja sakarsusi. Gribēju vēl ko pateikt… bet nebija vārdu. Es pagriezos, kāpjot pāri slieksnim. Tad apstājos. Skatiens atpakaļ, uz Georgu. Viņš bija aizgriezies, bet es jutu – viņš zināja, ka es skatos. Man vajadzēja jautāt. Kaut ko. Jebko. Bet es tikai noriju siekalas, pagriezos un izgāju. Tiklīdz smagās durvis aizvērās aiz muguras, mani apskāva vēss, nemierīgs vējš. Tas bija viegls, taču pietiekams, lai atdzīvinātu mani, izslaukot domu miglu un liekot man uzreiz apjaust to, ko līdz šim biju centusies ignorēt. Es apstājos uz ielas, neviļus ievelkot dziļāku elpu. Kleita viegli uzpūtās un vējš ielauzās starp manām kailajām kājām, vēsi un bezkaunīgi glāstot mani tur, kur es biju tik ļoti karsta, tik neērti mitra. "Ak, Dievs..." es nodomāju. "Es esmu pilnīgi uzbudināta." Seja acumirklī kļuva sārta. Es sajutu, kā vaigi piepildās ar karstumu, kamēr domas skrēja kā aptrakotas. Vai viņš bija to pamanījis? Vai viņš redzēja cauri visam manam mieram, manai izliekšanās spēlei? Es instinktīvi paskatījos lejup. Tur, zem kleitas vieglā auduma, mani krūšu galiņi bija sāpīgi piebrieduši, stingri un acīmredzami izspiedušies cauri audumam. Es biju tik uzbudināta, ka mans ķermenis mani bija nodevis – atsedzis pilnīgi un nepiedodami. "Viņš to redzēja," mans prāts kliedza. "Viņš noteikti redzēja." Manas kājas sastinga uz mirkli. Es gribēju apgriezties, atgriezties atpakaļ, kaut ko paskaidrot, attaisnoties… bet nē. Es nevarēju. Vēl viena vēja brāzma spēji ieskrēja man starp kājām, atgādinot par savu kailumu zem kleitas. Mitrums starp kājām lika man nosarkt vēl spēcīgāk, vēl nepiedienīgāk. Es piespiedu grāmatu ciešāk sev pie krūtīm, it kā cenšoties noslēpties. "Ej mājās, Zane," es teicu sev. "Vienkārši ej." Un es devos. Ātrā solī, papēži klabēja pa bruģi kā vainas atzīšana. Es jutos tik atklāta, tik viegli ievainojama, ka manas rokas nedaudz drebēja. Katrs solis lika audumam pieskarties jutīgajām kājām, atgādinot, cik ļoti es biju padevusies. Es jutu smagās grāmatas svaru, kas atgādināja, ka šī sajūta nav nejauša. Es pati to biju izvēlējusies. Un viņš to zināja. Viņš bija redzējis visu, ko es vēl slēpu no sevis pašas.***Mājās bija kluss. Pauls jau gulēja. Viņa elpa bija viegla, ritmiska, kā bērnam. Es to klausījos un jutos... vainīga. Viņš bija mēģinājis man pieskarties, kad mēs atlaidāmies gultā. Rokas glāsts pār manu gurnu, viņa skūpsts uz kakla. Bet es biju atgriezusies no cita pasaules stūra un tas, ko viņš man šovakar varēja dot, šķita kā ūdens glāze pēc vīna sapņa. “Esmu nogurusi,” es čukstēju. “Rīt, mīļais.” Viņš neko neteica, tikai noglaudīja manu muguru un apgriezās uz otru pusi. Manas domas vēl sāpīgi atcerējās vēju. Starp kājām smeldza smagums, kuru Pauls nekad nebija spējis atbrīvot. Kad viņš sāka viegli elpot sapņos, es piesardzīgi izslīdēju no gultas. Es atvēru naktsgaldiņa atvilktni, kur biju paslēpusi grāmatu. “Transformatio.” Es to noliku sev klēpī pie rakstāmgalda, kur gaisma bija klusa un silta. Atvēru to tajā vietā, kur biju apstājusies – pie sievietes ar iemauktiem un pakaviem. Ilustrācija bija skaista un graujoša. Pārvēršanās nebija sods. Tā bija atklāsme. Manas plaukstas pieskārās lapām, it kā es glāstītu ko dzīvu. Un tad starp lapām atklājās zīmīte. Viņa rokraksts. Precīzs. Stings. Vīrišķīgs. “Es ilgi domāju, vai MANA ķēvīte vispār eksistē. Tagad es domāju – cik ilgi viņa vēl slēpsies. Manas Naktsstaļļu Muižas vārti ir vaļā. Iemaukti – nospodrināti. Ērzelis – nepacietīgs. Tu zini, ko tas nozīmē.” Es sajutu kājās vājumu. Mana ķermeņa atbilde bija skaidra – es nodrebēju. Viss manī sāpīgi pulsēja un gaidīja. Gaidīja viņu, Georgu. Kad atšķīru pēdējo lappusi, tās apakšā – kā pavēle – bija ierakstīts viens fragments. “Īsta ķēvīte savu gatavību nekad neizsaka vārdos. Viņa to parāda. Viņa uzdāvina pātadziņu savam Ērzelim – ar savu izvēlēto ķēvītes vārdu. Tikai tad viņš zina, ka viņa ir gatava tikt iejūgta.” Es sajutu, kā mana mute atveras klusam elpas vilcienam. Manā priekšā vairs nebija tikai spēle. Šī bija valoda, šis bija rituāls. Un šis... bija uzaicinājums. Es glāstīju Georga zīmīti ar pirkstu galu, it kā tā būtu viņa āda. "MANA ķēvīte..." Es to atkārtoju sev galvā un man likās, ka mans ķermenis pats atbildēja ar vieglu, nemanāmu trīsas vilni manos augšstilbos.***Darbs ritēja, bet es tajā nebiju. Acis slīdēja pāri klientiem, kolēģēm, mēbelēm, bet neko neredzēja. Manā galvā vēl dzīvoja Georga balss, viņa skatiens, viņa veikals, viņa priekšmeti. It kā manā miesā būtu iestrādāts magnēts, kas rāva atpakaļ – uz viņa antikvariātu. Kad veikals uz brīdi iztukšojās, es iegrimu elegantajā, zeltainā krēslā, ko pati biju izvēlējusies ekspozīcijai. Acis pašas aizvērās. Tikai uz mirkli. Piecām minūtēm. Un es sapņoju. Skanēja pakavu klaudzēšana, bet tā nāca nevis no kaut kurienes, bet no manis. Es aulekšoju, zem manis bija akmens ceļš, virs manis – āda un smagums. Iemaukti savilkās gar lūpām, manā mutē bija bieza ādas siksna. Nebija sāpju, tikai uzbudinājums un apziņa – viņš mani vada. Es klupu. Deguns zemē, dibentiņš pacelts. Klusums. Un tad — pātadziņas svilpiens. Es jutu to viscaur. Kauns. Uzbudinājums. Kauns. Vēl. Un tad viņa balss. Zema. Pie auss. Kā pavēle, kā vārds, kuru dzirdu pirmo reizi, bet zinu jau mūžību:“Spurgava.”Es pamodos. Piecēlos uzreiz, it kā būtu pieķerta. Krūšu gali sacietējuši, kājas... ļogās. Es nosarku. Kolēģe kaut ko man jautāja, bet es nespēju atbildēt. Tikai māju ar galvu. Man bija jāsavāc sevi, bet iekšēji kaut kas bija ielūzis. Tagad es zināju. Es būšu Spurgava.Diena vilkās. Es biju darbā, bet dvēseles kodols vēl joprojām klīda ap viņa skatienu, viņa balsi, viņa veikala smaržu – tabakas, ādas un pakļautības. Un tad es to ieraudzīju. Jauns krēsls, kas tikko atvests no noliktavas – vēl iepakojumā. Es lēnām atsedzu aizsargplēvi un manā priekšā parādījās tumši pelēka metāla karkass, dziļa zaļas ādas apdare un elegantas, izliektas līnijas. Tā muguras daļa – mazliet augstāka, kā tronim. Dizains starp mūsdienu minimālismu un vecmeistaru darbiem. Tas pavisam noteikti iederētos viņa antikvariātā – ne kā artefakts, bet kā vieta, kur sēž Kungs. Vai viņa klients. Vai viņa... ķēvīte. "Šis būs man labs iegansts," es nodomāju. Bet starp kājām – es kļuvu mitra. Šis bija mans atgriešanās iemesls. Vēlāk, kad biju viena, atvēru datoru. Meklēju: discipline crop, engraved handle. Un tur tā bija. Pātadziņa – tumši brūna, stingra, ar smalki pītu rokturi. Pieejama apdruka. Es ievadīju:SPURGAVA un iegādājos. Piegāde: pāris darba dienas. Es ilgi skatījos uz ekrānu, pēc pasūtījuma apstiprinājuma. It kā gribētos vēl ko piebilst. Bet nebija ko. Viss jau tika pateikts. Laiks ritēja smagi, pātadziņas pasūtījums bija apstiprināts un es ik pa laikam pārbaudīju elektronisko pastkastīti, it kā ar skatienu varētu piegādi pievilināt ātrāk. Krēsls stāvēja savā vietā – nekustīgs, gaidošs, gluži kā es. Vēl tikai pāris dienas, tikai pāris soļi... Bet tad ienāca kāds klients, izskatījās pēc kāda arhitekta vai dizainera. Viņš apstājās pie manis izvēlētā krēsla. “Šis gan ir citā līmenī,” viņš nopētīja. “Kur ražots? Ir pieejams vēl kāds?” Viņš jau sāka meklēt cenu zīmi. Es strauju pielēcu kājās. “Šis... nav pieejams,” es pārtraucu viņu, balss pārāk asa, pārāk steidzīga. “Tas ir rezervēts.” Viņš sarauca uzacis, bet pamāja ar galvu un devās tālāk. Es atviegloti izelpoju, bet kolēģes jau bija pamanījušas. “Tu to krēslu tā kā savu godu sargā,” Ilze iesmējās. Es pasmaidīju. Bet sirdī satraukums sitās kā iemaukta ķēvīte. Šī bija zīme — es nedrīkstu kavēties. Tas ir domāts viņam. Tāpat kā es.***Rīts atnāca ar sajūtu krūtīs – šodien es vairs nevaru vilkt garumā. Kad atvēru durvis un paņēmu nelielo sūtījumu, rokas nodrebēja. Kastīte bija neliela, bet tā svēra kā liktenis. Apsēdos, attaisīju un tur tā bija. Pātadziņa. Rokturis tumši brūns, smags, stingrs. Uz tā – perfekti iegravēts vārds:SPURGAVAEs aizvēru acis. Sajutu, kā manī kaut kas noslēdzās. Krēsls — mans attaisnojums, mans oficiālais iegansts — es noformēju pirkumu. Kolēģes bija pārsteigtas. “Ko tu ar to iesāksi? Tik smags, stilīgs, dārgs...” “Tas nav priekš manis,” es noteicu bez paskaidrojuma. Vēlāk, kad kolēģes neredzēja uz krēsla novietoju trīs lietas: Grāmatu, kura bija sākusi manu iekšējo transformāciju. Pātadziņu, vēl nepasniegtu, bet jau liktenīgi saistītu ar mani. Nelielu, elegantu aploksni, kurā mana vizītkarte. Un teksts: no Zanes. Krēslu rūpīgi iesaiņoju. Es pati noformēju piegādi. Tajā brīdī mana sirds auļoja kā mežonīga ķēvīte. Kā lūgšana. Kā piederība. "Es vairs neesmu tā pati sieviete."***Es gaidīju. Nedēļa vilkās, bet nekādas atbildes no Georga nebija. Katrs rīts sākās ar cerību, katrs vakars beidzās ar šaubām. Varbūt es viņu pārpratu? Varbūt es tikai… fantazēju to, ko nevajadzēja. Uzbūvēju no skatieniem veselu pasauli, kuras patiesībā nav?Ceturtdiena. Pusdienlaiks. Esmu darbā. Rokas pār papīriem, bet prāts — tukšs. Un tad. Īsziņa. Teksts — tāds, kādu tikai Georgs varētu rakstīt. “Krēsls iederas. Ja, pātadziņa ir simbols, par kuru es domāju, tad spēles ir beigušās! Šonakt! Pusnaktī! Antikvariātā! Būsi manā rīcībā trīs diennaktis. Apģērbs nav svarīgs! Ja pārdomāji – paliec zem segas un visu aizmirsti!” Es sajutu, kā sirdī ieplūst karstums, vēders savelkas, kājas kļūst vājas. Viņš mani saprata. Viņš mani uzrunāja. Viņš mani grib. Nebija laika vilcināties. Es piecēlos no galda un klusi devos pie veikala vadītājas. Balss bija mierīga, bet acis dega:“Man paliek arvien sliktāk, laikam temperatūra. Es labāk paņemšu pārējo dienas daļu brīvu… arī rītdienu. Lai atkoptos.” Viņa tikai pamāja saprotoši. Man vēl paveicās, ka bija jau nedēļas beigas.
Atgriezusies pie galda, es uzrakstīju ziņu Paulam:-Mīļais, es šodien atprasījos no darba. Man viss kārtībā, bet pēdējās dienās jūtos pārāk nogurusi, mazliet arī emocionāli iztukšota. Gribu pabūt prom no visa un visiem. Trīs dienas. Pie mammas laukos.-Ak… Vai viss ir kārtībā? Kāpēc tu neko neteici vakar? Es jūtos slikti, ja neesmu Tev blakus.-Nē, nē, mīļais… Tev nav jāuztraucas. Es vienkārši… nezinu. Gribas pabūt klusumā. Tikai es un daba. Man vajag nedaudz paelpot svaigu lauku gaisu.-Tu mani mulsini. Bet labi, ja tas palīdzēs. Tu rakstīsi man? -Diemžēl tur ir šausmīga zona, Tu taču zini. Visticamāk nevarēšu. Māsa jau smējās, ka mamma dzīvo kā citā pasaulē bez signāla.-Es saprotu… vienkārši zini, ka es mīlu Tevi. Tik ļoti, ļoti.-Es zinu. Un tieši tāpēc Tu esi man blakus. Pat tad, kad esmu prom. Mēģināšu dot ziņu, ja varēšu.
Sirdi grauza vaina... bet ne par to, ka meloju. Par to, ka jutos atvieglota. Es biju pieņēmusi lēmumu. Un nu man atlika tikai viens – pakļauties liktenim, kuru pati biju izvēlējusies. Es steidzos mājās kā medījums, kas jūt, ka tuvojas nāves brīdis – bet tā nebūs nāve, tā būs mana piedzimšana no jauna.***Pauls vēl nav mājās. Man ir maz, pārāk maz laika. Ienākusi mājās, es uzreiz dodos vannas istabā. Krāns skan, putas ceļas. Epilācijas losjons smaržo savādi. Es to uzklāju lēni, maigi, pārdomāti. Katra kustība kā rituāls. Noskaloju visu. Pēc tam ieziešu ķermeni ar losjonu. Apakšveļa. Melna. Izsmalcināta. Pa virsu es nevilku neko uzkrītošu. Tikai viegla, īsa vasaras kleita un augsti papēži. Kustības manī kļūst citādākas. Kleita apskauj mani kā apmetnis, kas slēpj – bet reizē izrāda mani. Tad – spogulis. Manā sejā ir vaibsti, kurus vēl vakar nepazītu. Tas nav ne miers, ne bauda. Tā ir – apzināta padevība. Un kaisle. Es būšu viņa ķēvīte. Pauls vēl nebija pārnācis, kad es izgāju ārā, aizvēru durvis tik klusi, it kā slēgtu aiz sevis veselu dzīvi.Es negribēju gaidīt kādā kafejnīcā. Es gribēju just pilsētu, bet no augšas. No malas. Jumts. Vecās daudzdzīvokļu mājas jumts bija vieta, kur reiz gāju elpot, kad jutu, ka pasaule mani smacē. Tagad es turp gāju kā sieviete, kura pati vēlas tikt smacēta — kaislē, pavēlēs. Vējš iešalcās zem manas kleitas. Tas skāra manus krūšu galiņus, kuri jau sen bija saspringuši no satraukuma. Tas spēlējās starp manām kājām, saprotot, ka esmu mikla no vēlmes tikt izmantota. Pilsēta klusi dūca zem manis, bet manī bija tikai viens vārds: Pusnakts. Es paliku tur līdz brīdim, kamēr debesis kļuva dziļi tumšas. Un tad, ar vienu ieelpu, ar vienu klikšķi no papēžiem pret jumta betonu, es devos. Pie viņa. ***Es stāvu pie antikvariāta durvīm. Ir dažas minūtes pirms pusnakts. Tumsa ap mani sabiezē gluži kā priekšnojauta – zīme, ka atpakaļceļa vairs nav. Roka trīc, kad pieskaros rokturim, bet es to nospiežu. Durvis atveras pašas, no sākuma tikai tukšums... līdz ieraugu viņu. Georgs. Viņš stāv turpat netālu, it kā mani būtu gaidījis. Tumšs ādas tērps cieši apvelk viņa lielo, drukno augumu. Zilganos atspulgos spīd metāla sprādzes uz ādas virsmas. Viņš nesaka neko – tikai skatās manī, vērtē. Rokā – mana pātadziņa. Tā, kuru pati izvēlējos, kura nes manas slepenās domas un apņemšanos. “Vai esi gatava, Zane?” viņa balss ir dziļa, nepielūdzama. “Tu vēl vari aiziet.” Es nenovēršu skatienu. Ieelpoju un tikai pamāju. Viņš pagriežas un rāda man uz masīvām durvīm dziļāk antikvariātā. Es eju. Seko soļu skaņa man aiz muguras. Telpa kļūst vēsāka, es atveru norādītās durvis. Aiz durvīm — telpa ar augstiem griestiem, klusu kā baznīcā. Un tur — viņi. Divi vīrieši. Lieli. Muskuļoti. Viņi mani gaidīja. Viņu skatieni mani apēd, bet tajā nav nicinājuma – tikai kāra, dzīvnieciska vēlme un... ziņkāre. Tie nav svešinieki viņa pasaulē – tie ir staļļupuiši. Palīgi. Georgs nostājas man aiz muguras. Viņa balss atkal iegriežas ausī:“Izģērbies. Kaila!”
Mana sirds dauzās. Iespēja aizbēgt vēl pastāv, bet manas rokas jau sāk kustēties. Es novelku kurpes, tad poga pēc pogas, audums slīd lejup. Kleita uz grīdas. Krūšturis. Biksītes. Es stāvu viņu priekšā kaila kā ķēvīte vēl pirms iejūgšanas. Es sajutu sevi kā izstādē. Kā ērzelim domātu guvumu. Viņu skatieni ir atklāti. Vērtējoši. Un Georgs... viņš vienkārši smaida. Lepns. Kluss. Valdonīgs. “Šī varētu būt tā īstā, Georg...,” viens no palīgiem murmina, skatoties uz manām gurnu līnijām, krūtīm, sejā. Otrs pamāj ar galvu, viņa acis seko maniem augšstilbiem, plaukstām, manai trīcēšanai. “Lieliski gurni.” Un tajā mirklī es vairs neesmu Zane, esmu kaut kas vairāk. Vai mazāk. Atkarīgs no tā, kā skatās. Mans skatiens nolaists un tomēr viss ķermenis liesmo no sajūtas, ka šis ir mirklis, kurā mana pagātne tiks noslaucīta kā sviedri no miesas. Viens no staļļapuišiem atver lielu, melnu koka lādi. Tajā tērps. Melnā āda, metāla detaļas, stingrība un elegance. Tik pazemojošs un vienlaikus cēls. Georgs pieiet man pavisam klāt. Viņa plauksta apskauj manu žokli, paceļ galvu. “Tu to gribēji. Tu pati izvēlējies. Klausies. Un pieņem.” Viņš pamāj ar galvu staļļupuišiem. ***Viens no viņiem pienāca ar metāla trauku, tajā bija smēre – aromāts atgādināja saldu eļļu ar dūmakainu noti. Viņš pavērsa skatu manā virzienā, tad pamāja otram — “Sākam.” Mana roka tika saņemta stingrā tvērienā. Cimdi bija melni, gludi, bet tik cieši, ka kailai ādai tos neuzvilkt bez sagatavošanas. Viņš ar diviem pirkstiem uzlika smēres pikuci uz mana delnas. Tā bija silta. Viņš sāka to ierīvēt. Lēni. No pirkstu galiem līdz elkonim. Es jutu, kā āda kļūst slidena, kā muskuļi neviļus saspringst. Viss bija pārāk intīmi. Pārāk… skarbi. Viņš pacēla pirmo lateksa cimdu. Sāka to vilkt man uz rokas. Tas bija ciešs. Tas spēcīgi piekļāvās pie ādas. Kad viņš beidzot aizvilka to līdz elkonim un pārbaudīja, vai viss ir perfekti izlīdzināts, es jau drebinājos no sajūtu intensitātes. Mani rokas pirksti savilkušies dūrē, vairāk tur tiem vietas nebija. No ārpuses zem tiem iemirdzējās pakavs. Otra roka. Vēl viens smēres pieskāriens. Šoreiz viņš nedaudz ilgāk pamasēja man plaukstu. Es notrīcēju. Es jutu, kā viņš skatās – un Georgs arī. Viņa elpa bija tuvumā, viņš neko neteica, bet es zināju – viņš izbaudīja, kā mani pakāpeniski iesaiņo savā lomā. Kad rokas bija gatavas, viņi ķērās pie manām kājām. Smēri uzklāja uz augšstilba iekšpuses – tieši tur, kur āda vissmalkākā, visjūtīgākā. Es nevilšus ieelpoju skaļāk. Viņa pirksti nenobijās. Viņš izsmērēja līdz ceļgaliem un uz leju. Ponyboots. Zābaks bija kā no cita laikmeta. Viņi to uzvilka ar spēku, bet rūpību. Es jutu, kā mana pēda tiek iekapsulēta, kā tā zaudē līdzsvara brīvību. Zābaks stingri spieda pēdas loku, atstājot mani balstāmies uz pirkstu galiem. Ar katru kājas kustību metāla pakavs pie zoles atsitās pret zemi – es jutu tā atsitienu arī sevī. Otrs zābaks – un nu es stāvēju. Augstāk. Savādāk.Tad nāca iejūgs. Viņi pacēla ādas siksnu tīklojumu. Tas bija ar krūšu siksnām. Pirmā pieskārās tieši zem maniem krūšu galiņiem, bet drīz viena cita siksna apvijās virs tiem, atstājot tos kailus. Mani krūšu galiņi bija jau piebrieduši – un kad ar ciešiem klipšiem uz tiem piekāra zvaniņus, katra mana kustība kļuva par mūziku.Apkakle. Tā noslēdzās uz kakla ar klikšķi. Viens no vīriešiem to pievilka. Ne pārāk. Bet pietiekami, lai es sajustu ierobežojumu katrā kakla kustībā. Viņi lēni piestiprināja roku aproces. Tās piespieda manas rokas cieši gar sāniem. Es sajutos bezpalīdzīga.Viens no viņiem pietupās aiz manis. Otrs pavēra manus dibena vaidziņus. Un tad – silts pieskāriens. Viņš ar pirkstiem lēni, metodiski sāka ieziest man anālo atveri. Es sastingu. Es biju ledaina un karsta vienlaicīgi. Viņa roka kustējās profesionāli, bet ļoti... jūtīgi. Kad viņš bija beidzis darboties ar smēri, viņš atvēra kastīti. Tajā bija aste – spīdīga, melna, ar smalku matu šķipsnām, kuru manī turēs anālais korķis. Viņš pieskārās man vēlreiz, tad ar vienu spiedienu ievietoja to manī. Es ievaidējos. Astes smagums un piepildījuma sajūta mani neprātīgi uzbudināja.Galva mazliet reiba no astes ievietošanas, no dīvainās, pārsteidzošās piepildījuma sajūtas, kura elpoja manī kā pulsējošs mezgls. Bet tagad viņi pacēla nākamo priekšmetu – galvas iemauktus ar mutes klapi. Un viss manī sastinga. Siksnas bija melnas, ar smalkām sprādzēm. Pirmā siksna apvijās man ap zodu. Tā iegrima ādā ar ciešu, nežēlīgu tvērienu. Tad vēl viena – gar vaigiem uz augšu, līdz pat deniņiem. Manas acis sastapās ar viņu skatieniem – mierīgiem, neizdibināmiem. Kā meistariem, kuri zina, ko no māla var izveidot. Viņi vilka sprādzes ciet. Ar katru klikšķi mans žoklis kļuva mazāk brīvs. Un tad viņi paņēma mutes klapi. Tā bija bieza, gluda, ar noapaļotiem galiem, es sapratu, ka tā nav vienkārša rotaļa. To virzīja man pret lūpām, es nedaudz pavēru tās, paklausībā. Instinktīvi. Jutos kā dzīvnieks, kas atveras iemauktiem. Tā ieslīdēja mutē, piepildot to lēni, stingri. Un tad – pēdējā sprādze. Zem pakauša. Kad tā tika savilkta, mana galva kļuva par daļu no mehānisma. Ne brīvu kustību, ne iespējas parunāt. Es mēģināju ko teikt, bet izlauzās tikai... skaņa. Dzīvnieciska. Klusa, instinktīva. Skaņa, kas nāca no manas pakļautības. Manas acis pievērās. Elpa smagi ieplūda degunā. Viss ķermenis apzinājās – tagad es vairs nerunāšu. Man vairs nav balsstiesību. Es izdošu tikai skaņas. Es būšu izmantota, vadīta. Un... jā, es to vēlējos.Viens no vīriešiem nometās tupus. Viņa rokās bija smalka ādas ķēde, kuras gali bija savienoti ar metāliskām siksnām, pietiekami garām, lai ļautu man spert soli... bet ne pārāk plašu. Viņš paskatījās augšup manās acīs — kā pārbaudot, vai es jau nojaušu, kas notiks. Viņš pietupās ciešāk un lēni apvija siksnas ap maniem augšstilbiem, tieši virs ceļgaliem. Viņa pieskāriens bija tik smalks, bet jēga – nežēlīgi precīza. Kad siksnas tika savilktas, es sajutu ierobežojumu – ne sāpīgu, bet noteiktu. Pēdējais – blinderi. Klapes, kas pieguļ manām acīm. Viņi vēl atstāja spraugu – es redzēju visu priekšā, bet vairs ne to, kas pa malām. Kontrole pazuda. Palika tikai virziens. Viņi atkāpās. Es stāvēju pilnībā ietērpta, uz pakaviem, ar asti, kura kustējās no katra mana elpas ievilciena. Es biju gatava.***Georgs mani aplūko. Tad pamāj ar pirkstu:“Pagriezies. Lēni.” Es paklausu. Griežos. Katra kustība smaržo pēc ādas. Zvaniņi skand. Aste kņud. Ceļgalu siksna ierobežo kāju kustības. Soļi kļūst ne tikai lēni, bet piesātināti ar kaut ko citu – pazemību, lepnību, piederību. Georgs novicina pātadziņu. “Gatava.” Georga roka aizsniedzas pie manas apkakles un pavada – stingra, melna ādas lente – tiek piesieta pie tās priekšējā gredzena. Viņš paņem pavadu rokā, pavisam viegli parausta. Es saprotu – jāsāk kustība. Pirmie soļi ir neveikli. Ciešie lateksa zābaki ar pakaviem liek man celt ceļgalus augstāk, soļot ritmiski, bet vēl neesmu pieradusi. Mani soļi šķiet kleberīgi, drusku izmisīgi, it kā ķermenis vēl pretojas jaunajai formai, kurā tas tikko ticis ietērpts. Kad mēģinu iztaisnoties, noturēt stāju kā sieviete, nevis ķēvīte, es gandrīz paklūpu. Sajūtu gaisa plūsmu. Nošalc pātadziņa un tā trāpa tieši pa manu kailo dibentiņu. Ass, bet precīzs sitiens. Elpa aizraujas. Ķermenis notrīc. Sāpēs. Uzbudinājumā. No manis izlaužas nedabīga elsa, kā zviedziens. Tā nav fiziska reakcija – tas ir klikšķis manā dvēselē. Un tad viņa balss. Spēcīga, tumša, pavēloša:"Mierā, Spurgava!" Tas skan kā kristības. Kā vārds, kurš man vienmēr piederējis, tikai līdz šim neticis nosaukts. Es norimstu. Pavada nostiepjas un tad atslābst. Georgs mani vēro. Palīgi klusē, bet es jūtu – viņi ir redzējuši, kas bija jāredz. "Šī būs īstā," viens no viņiem murmina un Georgs smaida – kā kungs, kurš nu beidzot ir iezīmējis savu ķēvīti. Es stāvu, lepni, ar siltu karstumu zem ādas un mitrumu starp kājām. Un jūtos laimīga.Durvis iečīkstas. Staļļupuiši atver tālākās, masīvās vērtnes, kuras līdz šim bija slēpušās ēnā. Tās ved ārā – uz pagalmu. Vēsais nakts gaiss strauji apņem manu gandīz kailo ķermeni, liekot ādai sacelties zosādā, bet tas tikai pastiprina sajūtu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu ķēvīte. Spurgava.Pagalms ir izgaismots ar zemu, dzeltenīgu gaismu – viss šķiet kluss, bet ļoti organizēts. Tur stāv tumša, automašīna ar zirgu pārvadāšanas piekabi, kuras metāla malas mirguļo gaismā. Tā domāta man. “Dosimies uz manu muižu, Spurgava,” Georga balss atskan aiz manis. “Stallis jau tevi gaida.”Man neļauj šaubīties. Palīgi mani ieved piekabē. Tās iekšpuse smaržo pēc ādas un viegla siena aromāta. Grīda klāta ar biezu, mīkstu siena kārtu – it kā maigi, bet pazemojoši. Kā dzīvniekam. Mani nofiksē stāvus, mugura pret metāla rāmi, kurš iebūvēts pa vidu. Savelk siksnas stingri nostiprinot pie rāmja – ap krūtīm, ap vidukli, ap potītēm. Pavada tiek piefiksēta pie metāla cilpas virs manis. Nav iespējams pakrist. Nav iespējams atkāpties. Tikai būt. Būt pakļautai. Piekabes durvis aizveras. Es palieku viena. Pāris vāji lukturi piekabes griestos met pelēcīgas ēnas uz manas ādas. Elpošana kļūst lēnāka. Es jūtu savu trīcošo miesu, jūtu kā zvaniņi pie krūšu galiņiem kustas, ik pa laikam maigi iešķindoties. Es biju iejūgta. Sagatavota.Ārpusē dzirdu soļus. Vīrieši kāpj automašīnā. Motors ierūcas. Visa piekabe nodreb un sāk kustēties. Es kratos līdz ar piekabi. Šis nav brauciens, kurā mīļākais magi izvizina savu dāmu. Šī ir ķēvītes pārvadāšana. Mani pārved uz Georga muižu. Piekabe grab un šūpojas, katrs pagrieziens liek manam ķermenim nedaudz sasvērties, bet stingrās siksnas mani notur vietā. Zem manis siens, kas sākumā šķita silts un mīksts, pamazām kļūst kairinošs – tā putekļi ielien spraugās starp ādas jostām un degunā, es sprauslāju. Zināms diskomforts, jā, bet... tas man netraucē. Tas man patīk. Tādai ir jābūt īstai ķēvītei. Un tad manas domas sāk plūst.Ja kāds zinātu… Ja kāds no tiem, kuri šobrīd mierīgi guļ savās gultās, redzētu šo piekabi, vai viņi nojaustu, ko tajā ved? Nevis... nevis zirgu. Sievieti. Nē. Ķēvīti. Mani. Ja kāds atvērtu durvis un ieraudzītu mani, piesietu, gandrīz kailu, ar zvaniņiem pie krūtīm, asti starp kājām un pavadu pie kakla... Kas notiktu? Un kolēģes...Ja viņas zinātu, kur es esmu? Ka esmu aizgājusi no darba, lai atdotu sevi vīrietim, kurš mani nevis glāsta, bet pārvadā, sit, pazemo un grasās padarīt par savu? Viņas būtu šokā. Vai smietos? Vai sauktu mani par traku? “Tu taču esi precējusies!” “Tev ir jauks vīrs!” “Tu viņam dari pāri!” Lai viņas runā. Viņas nesaprot, ka es nedaru pāri nevienam. Es beidzot esmu atradusi, kuram piederēt. Beidzot kļūstu par sevi. Zem pakaviem trieciena vilnis. Piekabe uzbrauc uz cita seguma, iespējams – grants ceļa. Pakavi sāk klabēt skaļāk. Zvaniņi šķind. Es jau zinu – būs zilumi. Augšstilbos. Uz gurniem. Visticamāk arī uz krūtīm, kurās zvaniņi jau ierīvējuši savus riņķus. Bet mani tas nesatrauc. Es smaidu. Jo tas ir mans ceļš. Vēl viena sašūpošanās, šoreiz straujāka. Motora rēciens pamazām rimstas. Mēs tuvojamies. Mašīna samazināja ātrumu. Dzirdēju, kā riteņi sāk dārdēt – mēs braucām pāri koka tiltiņam. Katrs rats, katrs metāla pakavs, šķita dziedam savā valodā – svešā, bet pazīstamā. It kā pati zeme gavilētu, zinot, kas tiek vesta pāri šim tiltam. Pāreja. Šis vārds pēkšņi iešāvās prātā. Šis nebija tikai ceļš – šis bija slieksnis, robeža, kuru neviens atpakaļ nepārkāpj. Tilts beidzās. Mašīna atkal uzņēma ātrumu, bet ne ilgi – vēl pēc mirkļa tā atkal lēnām piebremzēja. Dzirdu. Kaut kas priekšā. Metāliskas ķēdes… Tad — smagi dzelzs vārti atveras. Lēni, šķindēdami. Dzinējs apklust pavisam. Piekabes durvis čīkstēdamas atveras. Sajūtu, kā vēss nakts vējš iekļūst piekabē. Tas apķēra manus kailos gurnus, skāra pakļautību, kas vijās ap manu ķermeni. Tas skāra mani kā pļaukas priekšnojauta.***Nakts. Vējš svilpo pāri muižas laukakmens pagalmam. Gaisma no pagalma lukturiem ieplūst manā slēgtajā telpā. Viens no staļļupuišiem lēni paņem pavadu. Otrs atbrīvo siksnas, kuras mani saturēja pie rāmja. Smaržo pēc sviedriem, ādas un siena — es jūtos kā īsta, īsta ķēvīte. Viņi mani izved. Soļi neveikli – pakavi klab. Es gandrīz paklūpu, bet puiši notur, smejas. Viens saka:“Šī gan būs jāapmāca no nulles. Bet gurni gan labi, izredzēti...” Es neiebilstu. Es vairs neesmu sieviete. Pagalma vidū ir apaļš, liels laukakmens, tajā iegravētas senu simbolu līnijas. Mani ved un nostāda uz tā. Georgs lēni tuvojas. Rokā viņam pātadziņa. Seja nopietna. Viņš apsēžas uz soliņa man pretī un sāk mani aplūkot. Tad pieceļas un sāk soļot ap mani trīs reizes. Pirmajā aplī viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai apkaklei. “Pakļāvība.” Otrajā aplī – pie maniem gurniem, ar nedaudz stiprāku piesitienu. “Auglība.” Staļļupuiši saviļņoti ieņurdas. Viens no viņiem čukst:“Tā kā radīta mūsu Ērzelim.” Trešajā aplī Georgs lēni, nesteidzīgi apstājas aiz manis, viņš ar pātadziņas galu pieskaras manai astītei – kura šūpojas starp maniem dibenvaigiem. “Piederība.” Viņš nonāk man priekšā, raugās man tieši sejā. Manā mutē – zirglieta, es neko nevaru pateikt. “Vai Tu esi Spurgava?” – viņa balss smaga kā dūres trieciens. Es pamāju. Ar kājas pakavu sāku sist pa akmeni. Tas ir mans zvērests. Pātadziņas cirtiens, stiprs, noteikts – uz mana dibentiņa. Georgs iekliedzas:“Mierā, Spurgava!” Staļļupuiši smejas. “Šī viņam derēs. Viņa ir īstā.” Georgs paceļ pātadziņu augstu virs galvas. “No šī brīža – Tavs rumpis, Tavas domas, Tavs mitrums – viss pieder tikai man.”Tad viņš pieaicina puišus. Viņi mani savelk, iemaukti tiek nostiprināti ciešāk un es tieku vesta uz stalli, kur jau gaida mans stūris... mana vieta, mana nakts. Georgs atvēra staļļa vārtus. Iekšā valdīja dīvains miers – ne dzīvnieku smakas, ne putekļu. Gaiss bija tīrs, bet piesātināts ar ādas, balzama un koka aromātu. Gaismas bija siltas un sienas rotāja veci, ornamentāli dzelzs rāmji, pakavi, siksnas... viss bija kā no sapņa. Tas bija sadalīts boksos. Viens notiem bija citāds – ar īpašu rūpību sakārtots. “Šis būs tavējais,” Georgs noteica un nedaudz paraustīja pavadu. Es paklausīgi sekoju, pakavi viegli atsitās pret akmens grīdu, kamēr mani ieveda “Ķēvītes boksā” – vietā, kas šķita – perfekta.Siens, svaigs un mīksts bija salikts zemā gultas formas kaudzē. Uz tā ādas pārvalks. Pie koka sienas atradās fiksatori, mani varēja nostiprināt dažādās pozās. Turpat bija arī neliels spogulis ar metāla rāmīti, kurā es nedaudz redzēju sevi – un to, kas es esmu kļuvusi.Pavada vēl bija Georga rokās, bet viņš tai ļāva atslābt. “Šeit tu gulēsi. Šeit tu atpūtīsies. Un šeit tu sapratīsi, kas esi,” viņš noteica. Manas acis pievērās. Ne tāpēc, ka biju nogurusi, bet tāpēc, ka viss iekšā bija piepildīts. Es biju tur, kur man bija jābūt. Tur, kur Spurgava iederējās.***No rīta mani pamodināja nevis troksnis, bet klusums. Dīvaini mierīgs. Tik mierīgs, ka kļuva skaļš. Es sajutu savu ķermeni – katru saspringumu, katru vietu, katru siksnu. Viņi ienāca stallī. Trīs staļļupuiši. Bez liekām ceremonijām. "Cel ķēvīti," viens pavēlēja. Bokss atvērās, man palīdzēja nostāties. Mani pārveda citā boksā. Viens no viņiem pienāca priekšā un norādīja ar roku uz trim simboliskiem zīmējumiem, kas bija atdalīti viens no otra. "Šī," viņš rādīja uz to, kas pa kreisi, kurā bija redzami vilkmes iejūgi, siksnas, piekabes stienis. "Šī ir darba ķēvītes izvēle. Tā vilks, stums, strādās. Bez jēgas par izskatu – tikai izturība. Šī ķēvīte velk, kamēr nespēj paiet." "Šī," viņš norādīja uz vidējo zīmējumu, kurā bija attēloti dekoratīvi zvaniņi, ādas tērps ar mežģīnēm, izgreznotas astes. "Šī ir parādes ķēvītes izvēle. Viņas pienākums – būt skaistai, tikt izrādītai, likt siekaloties. Ēzeļi viņu grib, bet viņai neviens nekad netiek klāt. Viņa ir izstādei." Un tad viņš uzmeta skatienu zīmējumam pa labi. Tur bija attēlots savāds stends, kura nozīmi vēl nezināju. "Un šī..." viņa balss kļuva mazliet savādāka. "Šī ir vaislas ķēvītes izvēle. Viņa ir domāta vaislai. Viņas uzdevums – pieņemt, iznēsāt un dzemdēt. Viņa tiak sagatavota, viņa tiek iemācīta, viņa kļūst pieejama." "Tu vari izvēlēties," viņš teica, sperot soli atpakaļ. "Bet tikai vienreiz." Es klusēju. Skatījos uz tām trim izvēlēm. Manī drebēja viss. Es varēju izvēlēties vilkt, stiept, būt noderīga. Vai es varēju izvēlēties, saņemt skatienus un apbrīnu. Bet es zināju. Es jutu, kurp mani vilka. Kurp aicināja katrs solis, ko līdz šim biju spērusi. Es tuvojos. Lēni. Sirds klauvēja kā sirēna. Bet kājas mani veda. Ar rokas pakavu es piesitu uz savas izvēles. Staļļupuiši nosmējās. "Nu protams, protams..." viens no viņiem noteica. "Tie gurni... viņi sauc pēc kumeļiem." Georgs nostājās aiz manis. Viņš nenoliedzami visu bija redzējis jau no paša sākuma. Viņš pienāca, piepacēla manu zodu ar diviem pirkstiem. "Spurgava..." viņa balss dunēja. "Man dzemdēs kumeļus." Es pamāju. Tikai ar galvu. Klusi, stingri. Jo es to biju izvēlējusies. Un viņi to visi redzēja. Viņi mani kādu brīdi vienkārši vēroja. Kā trofeju, kuru tikko ieguvuši, bet vēl nav izsaiņojuši. "Apkopt un apmācīt vaislai," Georgs noteica un staļļupuiši ķērās pie darba. Es aiz pavadas tiku izvadīta ārā no šī boksa, pakļāvīgi, ar lēniem soļiem, mācoties noturēt balansu, mugura liecās – ne gribas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija mana jaunā ķermeņa pozīcija. Mani ieveda labierīcību boksā un maigi izvilka asti. Kad biju gatava turpināt, viņi mani pārveda uz mazgāšanas boksu. Te nebija siltas vannas vai relaksējošas dušas – tas bija funkcionalitātes un attīrīšanas templis. No sienas līdz sienai – ūdens notekas, ādas jostas, pakaramie. Siltais ūdens tika šļākts no šļūtenes. Vispirms – mugura, kājas. Tad rokas, kakls. Visbeidzot – starpenes apvidus. Viņi izmazgāja arī manu anālo atveri ar šļūteni. Viņi rīkojās profesionāli, bet ar baudu. Pēc tam viņi nomainīja dažas tērpa detaļas. Krūšu iejūgs tika pārbaudīts, savilkts ciešāk – zvaniņi tika nomainīti pret mazākiem, bet ar asākiem klipšiem, tie vairāk kairināja. Apkaklei pievienoja papildu metāla plāksnīti ar iegravētu vārdu: "Vaisla". Aste tika nomainīta – tagad tā bija garāka, smagāka, melni bieza ar nelielu sarkanu galu, kas simbolizēja auglību. Ponyboots savilkti ciešāk – mana stāja kļuva vēl izaicinošāka. Un tad viņi sāka mani ieziest – vispirms ar uzsildītu, smaržīgu ziedi – gurni, vēders, krūtis, mugura. Viņi masēja mani kā īstu ķēvīti. "Spurgava būs laba," viens no viņiem noteica. "Izskatās auglīga." Kad viss bija pabeigts mani pārveda uz citu boksu. "Spurgava ir vaislai," ierunājās viens no puišiem, piesienot pavadu pie metāla cilpas. "un ķēvei ir jāzina, kā pieņemt savu Ērzeli. Bez bailēm. Bez pretošanās. Ar pateicību." Viņš paņēma nelielu plakātu ar senām ilustrācijām – tur bija attēlotas līdzīgas ķēvītes, dažādās pozās, ar piepaceltiem gurniem, izliektām mugurām, galvas noliektas. Es sapratu – tas bija rituāls.Viņi parādīja pozīciju, ko sauca par "Dāvanu". Uz visiem četriem pakaviem, rokas izstieptas, kājas nedaudz paplēstas, gurni uz augšu, galva noliekta. Aste – pacelta uz muguras. Puišu skatieni uz manu ķermeni bija kā izaicinājums. Un man likās, ka viņi runāja nevis ar mani, bet ar manu miesu. "Ja tu šādi pasniegsi sevi, Spurgava," puisis pieklusa, tad noglāstīja man muguru, "Ērzelis to nepārpratīs, bet pirmā reize būs citādāka." Un viņš norādīja uz speciālu rāmi telpā pa vidu. Viss ar ādas cilpām, ieliekumiem, dzelzs skavām. Vēdera augstumā – atbalsta dēlis, kājām – šķērsbaļķi, lai tās atplēstu. Uz augšu paceļams karkass – galvai. Viss radīts ķermenim kā mans. “Vaislas rāmis,” viens no viņiem nopietni noteica. “Lai izzinātu Tavu potenciālu. Mēs Tevi tikai iepazīstināsim un pārbaudīsim.”Mani novietoja uz rāmja. Metodiski piesaistīja pie mehānisma – potītes, ceļi, gurni, rokas. Galva – kā ķēvei – tika nofiksēta stingri, lai neredzu, kas notiek aiz muguras. Sajūta – pazemojoša, bet... pareiza. Sākās pārbaude. Pirmā bija mana vēdera mīkstuma un iegurņa spriegojuma testēšana. Rokas, ar stingru pieskārienu, spieda, bakstīja, vērtēja mani kā īstu ķēvi. Komentāri bija klusi, profesionāli, bet es jutu – viņi ir sajūsmā. “Paskaties uz gurniem,” dzirdēju vienu murminām. Tad sekoja – maksts kontrole. Divi pirksti ielauzās manī, tad trīs, uzkavējas, vērtē, masē iekšpusi. Es elpojot sēcu caur iemuti, zvaniņi uz krūtīm dreb no manas spriedzes. Kāda roka noglāsta manu vēderu – “Vērojiet, kā viņas ķermenis reaģē. Tas ir instinkts.” Mans skatiens izplūda, dzirde peldēja dūmakā. Pēdēja bija dzemdes kakla stāvokļa pārbaude. Es nezinu, kā viņi to veica, bet kad tas notika, viss mans ķermenis sarāvās un no manis izlauzās dzīvniecisks zviedziens. Viņi klusēja, bet sajūsmu nevarēja noslēpt. “Viņa ir... gatava,” viens noteica. Tad man pienesa seklu spaini ar savādu dzērienu. Mani atbrīvoja tikai tik daudz, lai es noliektu galvu pār spaini. Dzēriens bija tumšs, silts, ar rūgteni saldenu aromātu. “Auglības tēja. Dzersi katru dienu.” Un es paklausīgi dzēru, deguns pieskārās metālam, bet es dzēru – dziļi, cītīgi. Tā bija pavēle, tā bija mana jaunā barība. Kad biju padzērusies mana galva atkal tika nofiksēta, viņi atkāpās. “Tā nu būs,” kāds noteica. “Spurgava ir gatava... nu jau gandrīz.” Un es. Es biju lepna. Apkaunota. Apmierināta. Uzbudināta un izslāpusi pēc nākamā soļa. Vakarā mani pārveda atpakaļ uz manu boksu un piesēja.***Rīts atnāca ar klusu čaukstēšanu aiz durvīm. Mani atsien bez steigas, bez vārdiem. Staļļupuiši ved mani uz labierīcību, tad apkopes boksiem, viss notiek, kā vakar. Bet šoreiz nav raupjuma. Viņu rokas ir rūpīgas. Viņi mani mazgā kā vērtīgu radību – katru vietu, katru ieloku, katru locījumu. Tiek noskalota nakts, siena putekļi. Mani mati tiek izsukāti, ķermenis iemasēts ar eļļu, kas smaržo pēc kāda sveša zieda. Īpaši rūpīgi viņi ieziež mani tur, ap to vietu, kur drīz sāksies īstā kalpošana. Man patīk viņu klusēšana. Tā liecina par cieņu. Pēc sagatavošanas mani ieved citā boksā. Viens no vīriešiem ienāk ar nelielu kastīti rokās. No tās viņš izceļ kaut ko, ko jau nojautu. Zīmogs – metāla instruments ar izliektu rokturi. Un uz zīmoggalvas – lielais gotiskais "G". Viņš nostājas manā priekšā. Otrs pienāk pie manis no sāniem, viegli uzliek plaukstu uz mana pleca. “Spurgava,” viņš runā lēni, svinīgi. “Tavs ķermenis ir sagatavots. Tava izvēle jau zināma. Bet, lai tu kļūtu par patiesu vaislas ķēvīti, tev ir jāpieņem Ērzeļa zīme. G – kā Georgs. Viņa zīme būs uz tava kreisā dibena vaidziņa. Tas būs tavs piederības nospiedums. Mūžīgs. Redzams. Dzīvs.” Viņš pieliecas tuvāk un ar plaukstu maigi pieskaras vietai, kur tas tiks iededzināts. “Ja Tu piekritīsi šai iezīmēšanai, mēs tevi uzreiz gatavosim pirmajai vaislai. Ja ne... tad neko nav iespējams pagriezt atpakaļ, bet arī uz priekšu netiksim.” Telpā iestājas klusums. Viņi gaida. Mana elpa kļūst seklāka, bet manā vēderā jau mutuļo kaut kas karsts, pazīstams – tās nav tikai bailes. Tas ir sajūsmas un padevības kokteilis. Lēni, bet bez šaubām es noliecu galvu, pēc tam lēnām – piekrītoši pamāju. Staļļupuiši uzmet īsu, gandarītu skatienu viens otram. Viens no viņiem pieiet pie sienas, kur sakārti instrumenti – izņem mīkstu siksnu, ar ko mani saturēt. Otrs sāk karsēt zīmi metāla traukā, kura liesmas es redzu atspulgā. Un es zinu – šis būs mirklis, pēc kura Spurgava vairs nekad nebūs tikai vārds. Man būs zīme uz manas ādas. Un dvēseles. Uguns svelme bija īsa, bet asa. Tā ielauzās manā ādā kā asa elpa, kā kliedziens bez skaņas. Es sarāvos – negribot, refleksīvi. Taču viņu rokas mani saturēja. “Mierā, Spurgava… jau viss,” viens no viņiem noteica ar pārsteidzošu maigumu, glāstot manu muguru, it kā mierinot niknu ķēvi pēc pirmā seglošanas akta. Siltums no zīmes vēl dedzināja, bet citādi… es jutu lepnumu. Dīvainu, rūgtsalduma pilnu. Es esmu iezīmēta. Es piederu. ***Viņi uzzieda ziedi uz dedzinošās brūces, tad atbrīvoja mani no siksnām. Viens no viņiem klusi pateica:“Tagad tu esi gatava nākamajam posmam.” Es paskatījos uz viņiem. Abi pasmaidīja savā starpā un viens piebilda:“Šoreiz vaisla notiks īpašā vietā. Jo tu esi īpaša. Muižkungs tā ir izlēmis. Ne stallī.” Es tikai ieelpoju. Vai mani vedīs kur citur? Kur? Tad viens iečukstēja man ausī:“Tas notiks muižas Kalvē. Tur viss tiek kalts uz mūžu.” Vārdi kā dūres – spēcīgi, neatgriezeniski. Es jutu, kā miklums atgriežas starp manām kājām, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Kalve... Viņi sāka mani sagatavot – jauna ieziešana, jauni aksesuāri… viss tika darīts ar pārsteidzošu rūpību. Es jutu, ka tas nav tikai fizisks rituāls. Tas bija ievads kaut kam neaptveramam. Un manī vairs nebija šaubu. Es biju Spurgava. Ērzeļa īpašums. Un Kalvē manī iekals.***Kalve. Tā smaržoja pēc metāla, ādas un eļļas, pēc brutalitātes — pēc rituāla. Sienās iestiprinātās sveces gaismu izkaisīja kā caur dūmaku. Gaiss silts un smags, stieptin stiepjas ap mani. Staļļupuiši mani lēni un precīzi novieto uz paaugstinājuma platformas – ar augstāku, mīkstinātu ādas centrālo daļu un stingrām piesiešanas cilpām. Viņi nogulda mani četrrāpus, kā ķēvīti parādē. Manas rokas tiek ievietotas rokas balstos, kur tās izstieptas uz priekšu. Ap elkoņiem – ādas aproces, kas tur manas rokas nekustīgas. Ceļus piestiprina ar siksnām, kas atstāj tikai vienu iespējamo pozu. Galva nolaista, bet mugura izliecas, gurni paceļas augšup kā piedāvājumā. Aste tiek pacelta un piesieta uz muguras. Iemaukti mutē jau sen bija kļuvuši par daļu no manis. Es esmu piesieta, iepozicionēta. Klusa. Satriekta un lepna vienlaikus. Un tad viņš ienāk. Georgs. Ērzelis. Viņa soļi smagi un nepielūdzami, pakavu skaņa sitas pret kalves grīdu kā bungas. Viņš tuvojas man, bet mani vēl neskar. Viņa klātbūtne vien mani neprātīgi uzbudina. Katrs solis drebināja telpu, atbalsojoties manās krūtīs. Georgs nebija kā cilvēks. Viņš bija kā Ērzelis. Tēls no mitoloģijas. Savvaļas spēks. Viņa ķermenis ieeļļots — spīdēja uguns gaismā. Pleci kā cirsti no granīta. Mugura plaša un mataina, kā vilkam ziemas biezumā. Vēders atsegts, apkārt gurniem — metāla siksnu rāmis, spīdīgs, smags, izgreznots ar iekausētiem ornamentiem. Starp kājām... viņa lepnums. Pilnīgi atklāts, nosiets pie pamatnes, piebriedis, satriecoši milzīgs loceklis. Ieeļļots. Neiedomājams. Uz viņa rokām – ādas uzmavas ar iebūvētiem pakaviem. Viņa kustības bija plūstošas, kā plēsējam, kurš jau zina, ka viņa laupījums nepretosies. Uz kājām — īpaši ērzeļu zābaki, ar milzīgiem pakaviem. Klap, klap, klap… ritms, ko dzird tikai pakļautie. Garas, savvaļas Ērzeļa krēpes viņam pār plecu, uz sejas zīmējums kas saplūda ar viņa vaibstiem. Un viņa skatiens… tas mani aprija. Viņš pieņēma mani ar vienu skatienu. Kā īpašumu. Kā ķēvīti, kura beidzot nonākusi starp viņa pakaviem. Viens no staļļupuišiem viņa priekšā nolika lielu, stikla pakavu. Ērzelis uzmeta tam skatienu un… satrieca to ar savu kājas pakavu. Tas saplīsa piecās daļās. Visi noelsās. Izskanēja izsaucieni. Piecus! — viens izkliedza. Piecus kumeļus! Šie gurni to spēs, Ērzeli! Tie ir dzimuši iznēsāšanai! — Mūsu Spurgava… viņa būs dižākais vaislas dārgums!Ērzelis mani aplūko. Es jūtu viņa skatienu – tas velkas pāri mugurai, gurniem, dibenam, kur sarkani rotājas iededzinātā zīme. — Spurgava…, — viņš norēc. Un tad viņš pietuvojas vēl vairāk. Maniem gurniem tagad bija dots mērķis. Viņš būs tas, kas to piepildīs. Viņš jau stāv aiz manis, viņa roku pakavi ietriecas uz maniem pleciem, Ērzelis velk tos man pār muguru plosot manu miesu – atstājot pēdas kā piederības zīmes. Es elpoju asi, gandrīz vaidu, bet nesūdzos. Mani tas uzbudina vēk vairāk. Es tās nēsāšu ar lepnumu.Un tad viņš ienāk manī. Ielaužas bez maiguma. Bez romantikas. Ir tikai spēks. Nežēlīgs. Sākumā lēns, bet neapstādināms. Es vēlos, lai viņš mani uzlauž, atver līdz maksimumam. Jo es esmu ķēvīte. Viņa ķēvīte. Mans ķermenis nepretojas – tas aicina. Atdodas. Pieņem. Tā ir ekstāze. Tā ir patiesība. Un kad viņš iezviedzas, kā dzīvnieks, viņa sēkla piepilda mani un es jūtu – mana misija ir sākusies. Es vēl knapi biju atguvusi elpu, kad apkārtējais troksnis sāka attālināties kā sapnī – skatieni, sveicieni, goda aplis – viss kļuva izplūdis. Bet tad… Viņa siluets atkal nostājās aiz manis. Es jutu – klātbūtni, smaržu, to dziļo spēku. Es zināju – viņš nebija vēl pabeidzis. Ķēvīte bija jāiegūst atkārtoti. Jāatslēdz durvis, kuras vairs nekad neaizvērsies. Es sajutu, kā mana elpa saīsinās, kļūst karsti. Skatītāji aizturējuši elpu – viņi redzēja vairāk nekā miesu. Viņi redzēja tapšanu. Pāreju. No sievietes – uz viņa. Uz viņa ķēvīti, viņa izvēli. Viņa Spurgavu. Brīdī, kad Ērzelis mani vēlreiz piepildīja ar sēklu... mēs eksplodējām kopā. Tā bija kā zīme. Un tikai tad, viņš – mans Ērzelis – pakāpeniski atkāpās. Kā karavadonis, kurš ir izcīnījis savu zemes pleķi un tagad to svēti apsargās. Es lēni ieelpoju. Joprojām nespēju pakustēties. No manis plūda viņa siltums, viņa sēkla. Manī tās bija ļoti daudz.***Es pamodos nevis no skaņas, bet no sava ķermeņa smaguma. No tā, cik dziļi viss bija iegūlies manī – gan viņš, gan nakts, gan es pati. Acis vēl neatvērās, bet es jau zināju – es vēl esmu tur pat. Manas rokas joprojām bija saistītas, kājas ierobežotas, ķermenis atstāts pozā, kādā biju palikusi. Neviens mani nebija atbrīvojis. Nebija arī vajadzības. Es nepiederēju sev. Sienas klusēja. Tikai blāvs rīta gaismas atspīdums filtrējās caur koka dēļiem. Uz ādas bija viņa skrāpējumu siltais kairinājums, uz augšstilbiem – viņa sēklas atlikums. No manis joprojām lēnām plūda viņa klātbūtne, atgādinot, ka tas nebija sapnis. Es jutu, cik ļoti esmu mitra. No ārpuses. No iekšpuses. No visa. Starp kājām – pēcsajūta no dziļas kustības. It kā manī vēl kāds būtu. Zīme... Es zināju, ka tā tur ir. Viņa "G", ko neviens vairs neizdzēsīs. Iededzināta uz mana dibena. To man nevajadzēja redzēt – es to sajutu. Kā daļu no elpas. No manis. Soļi. Lēni, smagi. Kāds nāca. Es nebaidījos. Tikai gaidīju. Un gaidas manī bija kā lūgšana – lai viss turpinās.
742
0
2 pirms dienām
OnTheKnees,
43
Pēdējā vizīte: 49 pirms minūtēm
-
Pa erotiskās masāžas viļņiem
Pēc iepriekšējā stāsta publikācijas šeit, saņēmu vairākas atsauksmes par to, ka lasāmviela esot ok, bet saturs ne īpaši ticams. Nestrīdos, ainiņa uzburta (izfantazēta) manā prātā, taču pašam likās, ka personāžs tiešām varētu satikt iekārojamu meiteni sarkanā kleitā un viņiem pie abpusējas simpātijas varētu būt vētrains sekss teātra tualetē. Kļūdījos. Bet kam negadās, mēģinot!
Guvis mācību nolēmu padalīties un nodot jūsu recenzēšanai savām emocijām par pavisam svaigiem notikumiem. Jo vairāk, emocijas par šo vēl nav norimušas un pat atceroties par to, ēdergalā kut, bet draudziņš biksēs paliek nemierīgs.
Un tā, pie lietas!
Stāsts par to, ka jau labu laiciņu tirdīja iekšējais nemiers - gribējās piepildīt sapni un nodoties masāžas baudai. Nē, ne parastās masāžas, bet gan tās, ko lielā klāstā piedāvā šeit, portālā gribu.lv daudzas jo daudzas meitenes - runa iet par erotisko masāžu salikumā ar lingam masāžas elementiem. Es nepaskaidrošu kas tas ir tiem, kuri to nezin, jo mamma Google to populāri paskaidros katram, kurš interesēsies un meklētājā ierakstīs šo maģisko vārdu - lingam!
Un tā es piesēdos pie meklēšanas starp daidziem jo daudziem sludinājumiem, pētot meiteņu gana atklātās bildes, kārdinošos stāstus un lasot apmeklētāju atsauksmes. Teikšu kā ir - viegli tas nenācās! Viena meitene skaistāka par otru, katra sola debešķīgu baudu. Piebildīšu: vakarējs neesmu un skaidri apzinos, ka visam apakšā ir mārketings, jo visam dzinulis ļoti prozaisks - nauda! Neba meitenes alkst kārumniekiem gādāt to debešķīgo baudu! Gluži vienkārši viņām arī gribās ēst un reizēm ne pliku maizīti, bet gan arī reizēm uzsmērēt sviestiņu un uzlikt vēl virsū kādas desas pabiezāku šķēli.
Un tā, pēc ilgas un nogurdinošas šķirošanas un svārstīšanās es tomēr apstājos pie vienas konkrētas meitenes ar kolosālu seksīgu augumu bildēs un sazinājos ar viņu, lai norezervētu konkrētu laiku un izrunātu pakalpojuma detaļas, jo jā, esmu šai lietā galīgi nepieredzējis, īsāk sakot, čaiņiks. Pēc sarunas man tapa skaidrs, ka meitene masēs pilnīgi kaila, ka procedūras laikā viņai drīkst pieskārties pilnīgi visur un ka jā, orgasms man ir garantēts, pie kam ne tāds, kā parasti, pie tradicionālā seksa ar sievieti, bet gan vairākkārt stiprāks, ar kolosālām izjūtām un arī tika piesolīts tas, ka mana potence pēc procedūras manāmi uzlabosies. Es gan nebiju par to sūdzējies, bet meitene, laikam sdzirdot cik man ir gadi, pati nolēma, ka nu jau šīs problēmas varētu mani piemeklēt.
Kā lai tas nebūtu, laiks ir norunāts, adrese zināma, telefona numurs WhatsApp saziņai piefiksēts un es ar nepacietību skatoties pulkstenī, ne bez iekšējā uztraukuma gaidu stundu X! Kā jau parasti, gaidot laiks velkās ievainota bruņurupuča ātrumā, bet tomēr laimīgā stunda klāt! Sēžos savā zirgā un jāju nosauktās adreses virzienā. Pie norunātās adreses esmu laicīgi, kādas 15 minūtes pirms un rakstu meistarei ziņu, ka esmu klāt, ja var, tad esmu gatavs nākt uz viņas svētnīcu baudas saņemšanai. Atbildes nav! Nodomāju, ka esmu par agru, tamdēļ. Pacietīgi sagaidu precīzu laiku un rakstu vēlreiz. Bet... Atbildes nav! Nogaidīju 15 minūtes, uzrakstīju ar jautājumu, vai viņa ir uz vietas un vai nav par mani aizmirsusi? ... Uzminēsiet? Atbildes nav! Iā es pavadīju gandrīz stundu, sēžot un gaidot, bet iznākums viens. Atbildes nav! Sapratu, ka vairāk gaidīt jēgas nav, smagi nopūtos un grasījos dot komandu zirgam, lai ved mājās, bet... Ideja! Ja jau esmu nobriedis šim un izbrīvējis pasākumam laiku, kamdēl gan lai neizmantoju kādas citas meitenes piedāvājumu! Veru vaļā šī portāla sludinājumu sadaļu un, nolēmis uzrunāt pirmo, kas daudz-maz pieņemams pagadīsies pa rokai, sāku šķirstīt. Atvēru vaļē vienu no tādiem sludinājumiem. It kā ir ok. Zvanu. Jā, viss gandrīz tas pats, bet kur? Bolderājā! Jopcik! Nu slinkums tur sperties! Skatos vēl... Ā, re! Simpātiska meitene, krievu valodā sludinājums (gan jau ukrainiete, nodomāju, jo no valodām minētas RU, ENG), zem 30 gadiem. Rakstu viņai ziņu un momentāli saņemu atbildi - copy-paste sastādītu tekstu ar pakalpojuma aprakstu, no kā secinu, ka esot Kijevā mācījusies masāžu, 8 gadu pieredze masāžā, pastāvīgi paaugstina kvalifikāciju kursos utt... Esot brīva šobrīd, varot braukt un atrodas 4 minūšu brauciena attālumā. Pie sevis pats sevi salielīju, ka nedevos mājup un pēc dažiem pedāļa uzspiedieniem esmu klāt, par ko arī paziņoju manai no jauna atrastai baudas burvei. Momentāli saņemu uzaicinājumu ienākt, ko naski arī daru, kamēr nedod Dievs kaut kas nav nobrucis atkal!
Kad biju parezā st'va kāpņu laukumā, durvis ar īsto numuru pavērās un es tiku iekšā telpā ar pieslāpētu apgaismojumu un neuzbāzīgu mūziku fonā - cita pasaule! Pievēršos namamātei un konstatēju, ka manā priekšā ir neliela auguma pasmalka meitene ar kolosāli izteiktām figūras formām, sompātisku sejiņu, lielām tumši brūnām acīm un... tikai un vienīgi smukā apakšveļā! Nedaudz pat elpu aizsita! Sasveicinājos, izveidojot uz sejas kaut ko līdzīgu smaidam un pajautāju vai ir iespēja ieiet dušā pirms sākam. Pretī saņēmu svaigu dvieli un norādi uz vannasistabas durvīm. Kamēr dušojos, galvā grozījās domas par to, ka ja jau tika solīta arī body to body masāža, ir cerība, ka vismaz no krūštura procedūras laikā varēs tikt vaļā un redzēt, kāds skaistums zem tā slēpjas. Rūpīgi samazgājies un noslaucījies nāku ārā no vannasistabas un...
Man priekšā stāv pilnīgi kaila smaidoša meitene un jautā, vai esmu gatavs baudīt viņas sniegumu! Man pat balss aizsmaka un kaut ko līdzīgu PROTAMS izdvesis no sevis, ielaidos plašā gultā, kā arī tika noteikts - uz vēdera ar pliko dibenu augšup. Tā kā seju nebija kur likt, kā masieru kušetē, pagriezu galvu sānis un ieraudzīju, ka blakus gultai ir milzonīga izmēra spogulis, kurā var redzēt visu, kas notiek istabā, nerunājot par to, kas notiek gultā! Gan sevi (tas gan mani maz interesēja), gan arī skaisto meiteni varu redzēt pilnībā un varu baudīt viņas kolosālo augumu, slaido gurnu līniju un ļoti formīgas krūtis ar izteiktiem galiņiem, kuri konsekventi skatās augšup!
Nav tā, ka es neesmu bijis uz klasisko masāžu, tamdēļ tās sajūtas ir gana labi pašistamas. Taču tas, ko veidoja viņa ar manām kājām, dibenu, muguru, rokām, kaklu, bija kaut kas noteikti neaprakstāms. Nu vismaz es nerisķēšu šeit aprakstīt sajūtas, taču varu teikt, ka masāžā ļoti aktīvi piedalījās viss viņas augums bez izņēmuma! Viņa pat tupot uz manis uz celīšiem, slidinājās pa manu bagātīgi saeļļoto muguru. Un ja pieliek klāt to, ka es varēju spogulī to visu vērot, .... Man trūkst vārdu ! Un jā! Par ko izbrīnījos pats: baudot šo visu un piedīvojot nenormālu iekšējo uzbudinājumu, pats priekš sevis ar izbrīnu konstatēju, ka mans draudziņš vispār bez reakcijas - nespiežas gultā un pat nedomā sacelties. Es pat par šo faktu nedaudz satraucos - kā tā???
Baudot to visu, pa galvu grozījās domas, kā lai izmanto atļauju bez ierobežojuma pieskārties, glāstīt viņu? Guļot uz vēdera tas ir nu pagalam neērti, taču nenoturējos - pamēģināju. Rezultātā pārreiz izdevās noglāstīt stingro cisku, pat paslidinot plaukstu līdz dupsim... bet nekas vairāk nesanāca. Kad skanēja viņas lūgums apgriezties, ko neslēpšu, ar nepacietību gaidīju!
Skatoties tieši, bez spoguļa starpniecības, viņas augums bija vēl skaistāks, vēl seksīgāks! Pilnīgi noteikti bija redzams tas, ka tajās burvīgajās formās ir ieguldīts milzīgs darbs, lai tās ne tikai izskatītos, bet arī sajustos stingras, ar tik skaistiem izliekumiem un apaļumiem. un jā! Beidzot varēju ļaut vaļu rokām un pieskārties šai dailei! Ne tikai pieskārties, bet arī glāstīt, slīdot pa viņas ne mazāk par manu ieeļļoto augumu! Pleci, rokas, krūtis (nu vienkārši fantastiskas!) puncītis, gurni, dupsītis (tik stingrs un kārdinoši apaļiem vaidziņiem!)!!! Un te jau protams! Mans draudziņš nu bija augšā kā zaldātiņš goda sardzē!
Brīdī, kad viņa masēja man kājas, pagriezdama man savu dupšuku pavisam tuvu, radās neizsakāma vēlme ne tikai ar roku un pirkstiem glāstīt viņas vāverīti, klitoriņu, bet arī skūpstīt viņai tur. Laizīt viņas miklumiņu strp kaunuma lūpiņām. Uzbudinājums sita augstu vilni! Vēlme iegūt, paņemt šo Sievieti lika skaidrajam saprātam paslēpties kaut kur ļoti tālu! Skaidri zināju, un tas tika norunāts pirms tam - seksu nepiedāvā! Nekādu! Bet mēģināts nav zaudēts - teicu: "gribu Tevi skūpstīt tur!" Protams, ka skanēja ļoti korekts, bet nepārprotams aizliegums! Bet es to pamēģināju,
Un tad viņas glāsti lēnām tuvojās tam manam nemiera cēlājam, kurš tik nepārprotami man stāstīja, ka ir laiks un vajag ieiet iekš viņas! Nebūt nebija tā, ka viņa pa prasto pieķērās daiktam un vienkārši nomasēja, lai beidzu! NĒ! Tā bija vesela procedūra, kas uzdzina vispirms uzbudinājuma virsotnē, bet pēc tam nāca neaprakstāmi spēcīgs orgasms. Es salutēju tik spēcīgi, kā nu jau sen nebiju to darījis! bauda bija tāda, kuru man atkal trūkst spēju aprakstīt... "Vai Tev patika?" - ar mīļu smaidu acīs un uz lūpām krieviski jautāja meitene, apsēžoties blakus un skatoties man acīs. Es atbildēt vienkārši nespēju, bet bez šaubām viss bija skaidri redzams manā sejas izteiksmē (pieļauju, ka izskatījos gana muļķīgi, bet mani tas nemaz neuztrauca). "Vari lēnām celties un iet pamazām noskaloties" - viņa teica. Taču tam nebija spēka. Viņa nesteidzināja, neizrādīja nekādu nepacietību un mums izdevās vēl krietnu laiku parunāties. Par visu. Pavisam viegli, bez saspīlējuma, kā veci labi paziņas.
Tā stunda pie viņas gultā palidoja kā viens mirklis, kuru nu jau gribās atkal atkārtot!
Nobeigumā gribās vēl piebilst, ka pat negribās runāt par naudisko ekvivalentu šim pasākumam. Meitene īstajā vietā un atdodas pilnībā procesam, lai sagādātu klientam patīkamas sajūtas. Es pat sākumā viņai apjautājos, kamdēļ viņai izskatās noraizējusies sejas izteiksme, uz ko saņēmu vienkāršu atbildi: "Man viss kārtībā! Es vienkārši koncentrējos!"
Kā noskaidroju sarunas laikā, meitene tiešām mācījās un turpina pilnveidot meistarību, lai tādiem kā es, kā mēs, kas nāk pie viņas, sagādātu tādu baudu, kādu bija laime saņemt man! Un jā, visiem mums zināmu apstākļu dēļ, viņa nav savās mājās, viņa spiesta dzīvot tālu prom pie mums! Bet es viņas vārdos nojasīju, ka viņa par Rīgu nu jau runā kā par savām mājām.
1124
1
4 pirms dienām
Alex,
56
Pēdējā vizīte: 22 pirms stundām
Esi daļa no mūsu kopienas
Pievienojieties Sexdraugiem
- Bezmaksas reģistrācija
- Privāts seksa čats
- Reāli profili
