Restorāna atmosfēra bija klusa un eleganta — zema apgaismojuma siltums, klusināta mūzika, smalks vīna aromāts gaisā. Es sēdēju viens, vērojot vakaru, kad pie blakus galdiņa ievēroju divas sievietes. Viņas bija ļoti atšķirīgas, bet vienlīdz pievilcīgas — viena ar dziļi melniem matiem, otra gaiša kā rīts. Viņu sarunas izskatījās vieglas un rotaļīgas, taču skatieni — dziļāki. Zem galda bija kustība, ko no malas varēja uztvert tikai tas, kurš vēro ar uzmanību. Viņu rokas nemanāmi pieskārās — plauksta uz augšstilba, lēns pirkstu vilciens gar auduma kroku. Gaisā virmoja noslēpums un viegla kaisles spriedze. Tad pēkšņi tumšmate pagrieza galvu un satikās ar manu skatienu. Viņa pasmaidīja — nevis vienkārši pieklājīgi, bet izaicinoši un rotaļīgi. Gaišmate sekoja viņas skatienam, un pēc acu apmaiņas starp viņām, viena no viņām pavisam dabiski pamāja man pievienoties. Es piecēlos un apsēdos pie viņām. Sākumā bija tikai saruna — viegla, saskaņota, viņas apzināti radīja sajūtu, ka esmu uzaicināts ne tikai pie galda, bet arī viņu noslēpumainajā pasaulē. Viņu skatieni kļuva tuvāki, balss tembrs — klusāks. Tad tumšmate viegli pieskārās manam plaukstas locītavai, sakot: “Mēs ne vienmēr šādi rīkojamies... bet šovakar ir īpašs vakars.” Es sapratu, ka piedalos spēlē, kas notiek bez steigas — kur sajūtas un tuvība veidojas kā glāze vīna, lēnām, pakāpeniski un ar baudu. Un tajā mirklī viss šķita iespējams.
Pavakariņojuši mēs visi trīs kopā devāmies ārā — nakts bija silta, pilsēta vēl murdoja, bet mūsu starpā valdīja pavisam cita noskaņa. Viņa izsauca taksometru – busiņu, ar tonētiem logiem, kā radītu brīdim, kas nav domāts svešiem skatieniem. Iesēdāmies pašā aizmugurē, blakus viens otram, elpošana kļuva klusāka, taču sajūtas — daudz skaļākas. Tumšmate, bez vārdiem, pārliecinoši un rotaļīgi uzsēdās man virsū, kā dabiska turpinājuma mirklis tam, kas bija sākts pie galda. Viņas rokas slīdēja gar maniem pleciem, viņas acis meklēja manējās, un viss šis tuvums bija nevis steidzīgs, bet vilinoši nesteidzīgs. Katra kustība bija kā jautājums un atbilde vienlaikus — vai esmu gatavs ļauties? Gaišmate, sēžot mums līdzās, ar pirkstiem pieskārās tumšmates mugurai, kā uzmundrinot, kā iededzot dzirksti. Es jutu, kā mūsu elpas sajaucas, kā viņas gurni piespiežas tuvāk, kā smarža un siltums apvieno mūs vienā kaisles ritmā. Tajā brīdī telpa ap mums izzuda. Pilsēta palika aiz loga. Viss, kas eksistēja, bija šis pieskāriens, šī tuvība un nepārtrauktā vēlme iepazīt vienam otru dziļāk — ne tikai ar vārdiem, bet ar visu ķermeni, skatienu, klātbūtni. Busiņš ripoja pa pilsētas ielām, bet mūsu ceļojums bija sācies pavisam citā virzienā. Logi bija nedaudz norasojuši, it kā arī tie būtu piedzīvojuši visu, kas notika aizmugurē. Pilsētas gaismas atspīdēja uz stikla kā miglains kino kadrs.
Kad piebraucām pie gaišmates mājas — klusā, zaļā Pierīgas stūrītī —, es, vēl apmulsis no tikko notikušā, centos atrast savas drēbes puskrēslainajā busiņa salonā. Krekls bija kaut kur zem sēdekļa, jaka noslīdējusi uz grīdas, un viss šķita kā no sapņa, kurā loģika atkāpjas kaisles priekšā. Māja bija silta, mierīga, bet spriegums starp mums nemazinājās. Guļamistabā gaisma bija klusināta, palagi — mīksti, un tur mēs turpinājām to, kas bija iesākts ceļā. Viņas abas bija tik saskanīgas, tik atvērtas un vienlaikus spēcīgas savā sievišķībā, ka es vienkārši ļāvos — bez domām, tikai sajūtās. Skūpsti, pieskārieni, ķermeņu siltums... Viss saplūda vienā vienīgā brīdī, kas šķita bezgalīgs.
Rītā pamodos starp viņām — saguris, apmierināts un vēl vienu reizi izslāpis. Mēs atkārtojām mūsu nakts valodu bez vārdiem, klusi, ar smaidu, vienkārši turpinot baudīt šo neticamo tuvību. Kad beidzot pienāca laiks doties prom, es jutos kā iztukšots, bet līdzsvarots — it kā viss, kas bija uzkrājies dziļi, būtu atbrīvots. Atvadoties, skatieni bija mierīgi, saprotoši — mēs neapsolījām neko, bet abi zinājām: šī nakts paliks atmiņā ilgi. Es devos mājās, klusēdams smaidīdams, ar sajūtu, ka esmu bijis tur, kur gribēju būt — ne tikai ķermenī, bet arī sevī pašā.
Комментарии