{"linkButtonClass":"stories-filter__top-new-button button button_default","href":"\/en\/add-story","title":"Add story","displayFirstSpan":true,"firstSpanClass":"stories__top-new-button-icon","firstSpanContent":"\n<svg class=\"svg-icon icon-add-button-icon\">\n <use xlink:href=\"\/build\/sprite-29a76cf5105279c2d27465a46f2dd7fa.svg#add-button-icon\"><\/use>\n<\/svg>","displaySecondSpan":true,"secondSpanClass":"stories__top-new-button-text","secondSpanContent":"Add story","checkDeactivatedProfile":true}
-
1 day ago
Pamostos
Pamostos, knapi atveru acis, jūtu sev blakus meiteni, sāku to lēnām glāstīt un dodu tai rīta skūpstus, jūtu es vieglu vēsmu, kas uzpūš un atgādina ka pienācis rīts, es lēnām atsedzu mūsu ķermeņus, kamēr mana sirds dāma vēl klusītēm lidinās sapņu valstībā, guļam mēs cieši sakļāvušies, kā divi embriji, kas tikko no mātes miesām nākuši, es lenām, glāstu tās matus, tās ķermeni, tās kājas, bet viņa miegā vēl dziļā, un pat nemana mani, es pamazām, sāku skūpstīt tās kaklu, sānu, krūtis un kājas, lenām manas lūpas slīd pār tās ķermeni viegli, bet nemostas tā vēl no miega dziļā, domāju es, ka jāmēģina kas stiprāk, lai pamodinātu meiteni šo, ar plati atplestu smaidu, es klusi austiņā tai čukstu, cik stipri to mīlu un cik dzīve bez tās, kļust nederīga, tad lēnām atsāku skūpstīt tās ķermeni, bet nu jau drusciņ stiprāk un ātrāk, skūpstu es to, un sāku slīdēt no kakla uz leju, skūpstu tās krūtis, bet viņa, tikkai guļ, slīdu zemāk līdz vēderiņam, kas tik mīksts un rāms, tā drusciņ pakustas, bet sapņos lido tālos, tad, es saņemosun lēnām slīdu zemāk, sākumā maigi jo maigi es skūpstu tās kājas apkārt tai vietai, un lēnām, lēnām tuvojos tās otrajām lūpām, līdz sastopos ar tām, klusi, jo klusi, maigi jo maigi, turpinu tās lēnām skūpstīt, kamēr ar rokām glāstu tās ķermeni, kad jūtu, kad paliek tās lielākas, atvērtākas un miklākas sāku ar tām spēlèties, ar vien spēcīgāk un ātrāk skūpstu tās un visu tām apkārt līdz sāku slīdēt uz augšu, atkal ejot pār tās ķermeni, vēderu, krūtīm kaklu, un ieraugu paveroties tās acis, un tā sāk rītu ar skūpstu
Pamosties no rīta klusi, atver acis, dusi,
Nesaproti sapnis vai patiesība
Tik klusi klusi, celies uz saules pusi, apēd mandarīnu, dusi, lasi avīzi mulsti,
Ieraugi cilvēku, smaidam, paver acis, plati, plati, dusi
Iedod buču klusi , skūpsti mani, klusi
Atver acis pa jokam, kur sapnis, vaors neredz ieraugi to māju, ieraugi to dārzu, kā vienīgie uz šīs planētas, kur spēlējam mēs ķerenes, kurš kuru , līdz apskatamies debesīs, saule mūsos mājo, tik gaišā dienā pēdīgā mēs dodamies ,uz māju, kur apķēruši lielo lāci smejamies un ķiķinam, ar mīlas pilniem vārdiem, skūpstiem kvēliem, sirdi gaišu biens otru mīlā ieskaujam;)
Atplauskt ziemas gars, māju logos, iedegas svecītes, viss apkārt mutuļo ziemassvētku smarža, vien kādam zēnam, kas klaiņo pa piesnigušajām ielām, nav atradies miers, tas domās klejo, tas meklē, meklē tas atbildes, un meklē tas mieru, iet tas garām baznīcai,kuras zvani sit stundu, un dodas tālāk uz laukuma pusi, zēns ir ļoti ieslīdzis pārsomās, taču tas cer, redz un jūt , ka viss sakārtosies, viņš dodas un dodas, raugoties kupenās, alpledojušajās ielās un cilvēkos, viņš, dodas pa šīm ielām
Pamostos, atveru acis, esmu apmīļojis savu mīļoto, paskatos uz viņu, izlaižu lēnām roku caur tās gleznainajiem matiem, noskūpstu tās kaklu, viegli jo viegli un iečukstu tai austiņā, labu rītu, tad, viegli paceļos, pārlieku roku pār tās vidukli piespiežos tai spēcīgāk, mīlu tevi, es saku un kā divi embriji cieši jo cieši vēl snaužam, tad, viņa paver acis, paskatās ar smaidu manā sejā, iedod man kvēlu skūpstu, atbildot ar to pašu, uzraujos viņai virsū, rokas piespiežot pie gultas, lēnām skūpstu to, tās lūpas un krūtis, novelku tai šortiņus, lēnām slidinot roku ap tās klitoru, un pamazām ieslidinot tajā savus pirkstiņus, turpinot skūpstīt tās lūpas un kaklu ,tad es no viņas nokāpju un viņa man apguļas virsū, ar muguru pret mani, kamēr mani pirkstiņi ir viņā, roka spēlējas ar krūtīm un lūpas to skūpsta, es paņemu prezervatīvu uzmaucu to uz sava drauga, un lēnām ieslidinu savu nobriedušo locekli viņas miklajā, siltajā, vagīnā, es, lēni, lēni paceļu viņu uz augšu un leju, mainot ātrumu dziļumu un drusciņ pozu kamēr manas rokas, viens vēl spēlējas ar tās vagīnas, klitora priekšiņu, bet otra ar krūtīm un joprojām to skūpstu, tad, no lēniem, maigiem grūdieniem, tie sāk kļūt ātrāki un spēcīgāki līdz tie kļūst strauji un nevaldāmi, tad, atkal atgriežoties pie lēniem un mierīgiem, tad es izvelku savu daiktu no viņas, noskūpstu tās lūpas, jo saprotu, ka jau esmu beidzis, paņemu otru prezervatīvu lēnām atpūšoties skūpstot viņu līdz uzvelku to mēs izkāpjam no gultas, samīļojušies, aizejam uz vannas istabu, ieslēdzam dušā ūdeni, abi iekāpjam viens otru glāstot, tad, lēnām, kaili tecinam pār viens otra ķermeņiem ūdeni skūpstoties, un spēlējoties, viņa paņem manu daiktu un sāk to masēt kamēr pār mums tek ūdens, tad es paceļu viņu un piespiežu ar muguru pret sienu un ieslidinu viņā savu locekli, mēs sākam kaislīgi drāzties kamēr ūdens aptek mūs, mēs abi nododamies šajā eiforijā, līdz viņa beidz un no viņas izšļācas šķidruma straume un viņš izvrlk no viņas locekli, novelk prezervatīvu, taču kamēr viņi vēl lēnām maigi ar ziepēm viens otru mazgā, viņa paņem tā daiktu un sāk to laizīt un sūkāt dažādos ātrumos, līdz viņš ir jau gandrīz beidzis viņš pabeidz uz viņas krūtīm un lēnām to noskalo ūdens un putas, tad viņi noslaukas, saģērbjas, kamēr tā taisas skolai viņš pagatavo tiem brokastis, ar kafiju un svaigi spiestu apelsīnu sulu,;)
Pamostos no rīta, atveru acis, atrodos lielā divguļamā gultā,
Uzsniga pirmais sniedziņš, pārslas, lēnām vizuļojot saules staros krita, tās lēnām gleznaini , viena pret otru sitoties, un viena ar otru rotaļājoties pārklāja zemi, tad, kā negaidot, blūkšķisss,
Pacēlās visi sniegi no zemes virpulī lielā, vētra, kas pārtraucās pār zemi.
Kaut kur tālu, pakalnē, mājiņā, to sadzirdēja divi cilvēki, viņi dzīvoja namiņā, diezgan jaunā, nevis veclaicīgā, atgādināja guļbaļķu ēku, bet, tomēr nebija, iekšā, bija ādas dīvāni balti skaisti galdi un gultas, kā arī televizors, dators internets viss, ko viņiem vajadzēja saziņai ar ārpasauli,
Izdzirdējuši par vētru, tie satraucās, uhhh, ko mēs tagad darīsim, vai mūsu namiņš izturēs, meitene, šokā teica,:" es negribu, man bail, kas tagad notiks?!!?"
Puisis, domīgs, mierīgi atgūlās dīvānā un teica:"mīļā, nāc, samīļo mani, kamēr mēs būsim kopā, viss būs labi" meitene neticīgi atteica,: " bet tas nepasargās mūs no vētras, ko mēs darīsim? " puisis klusi, čukstus glāstot tās matus iečukstēja tai ausī, mīļā, atceries, kamēr mēs esam viens otram, tikmēr neviens mums nenodarīs pāri, mēs esam zem sava sapņu, un mīlestības apmetņa, pasargāti no visa ļaunā, no visa sliktā, ja kādreiz jāšķiras būtu, apmetnidalītu un vēlētu viens otram labu,
Meitene paskatījās pa logu, saprata, ka vētra tuvojas, viņi abi aizbultēja mājai visas durvis logus, garāžu, pārbaudīja vai nekas nekur netiek iekšā, un, kā sacīts, tā darīts, viņi pilnīgā uzticībā viens otram, zem sava apmetņa aizvēra acis, un sakļāvās cieši jo cieši un ieslīdēja miegā, vien kamīns tos sildīja, kurā ogles vēl kvēloja, naktī, kad pienāca vētratā nopostīja visu pilvētu, visu mežu, visu kas bija, izņemot namiņu pakājē, vēji skrēja un plosījās,bet namiņš palika neskarts, kad abi pamodās, paskatījās pa logu, saprata, ka namiņš, vesels, tāpatās kā paši, bet viss apkārt tikkai gruveši un asaras, tie teica, mūsu mīla stiprāka par visu, ka pasargāja tā mūs, no vētras, tad, viņi abi apmainījās ar skūpstu, un steigšus steidzās uz ciematu, palīdzēt draugiem, un līdz cilvēkiem, jo viņi zināja, ka ja nebūtu mīlējuši viens otru, tas notiktu arī ar viņiem, un pateicīgi bija, ka neskarti palika, tāpēc ar skūpstu lielu, beidzas šis stāsts, tik maza piebilde, ka mīl tie viens otru vēl šobaltdien:)
Pamosties no rīta, vēl aizvērtām acīm,
Grozies un domā, celties vai nē,
Sapņos pēdējos vēl klejo viegli,
Negribi atrauties no sapņa pēdējā,
Sadzirdi drusciņ skaņu, drusciņ vēsmu,
Paver aci, redzi dāvanu, nodomā, no kurienes tā?
Lēnām, centies atvērt otru, bet saproti, ka miegs tik vilinošs,
Saņemies un atver acis, lēni pastiep roku,
Paņem dāvanu, hmm, no kurienes tā?
Bet smaids atplaukst kā bērnam, redzot zīmīti, manai mīļotajai,
Paver dāvanu, tur zīmīte, domā :"kas gan tā par dīvainu dāvanu, kastītē tik lielā, lapiņa tik maza"
Atver lapiņu...
Un pēkšņi, viss ko tu redzi, divi cilvēki, kas stāv tavā priekšā
Domā, no kurienes, kur es esmu,
Saproti, neesmu vairs mājās
Tad, tu ieskaties, saproti, ka meitene un puisis - tu un es ,
Ieraugi kā viņi spēlējas, ķiķina, smejas,
Ieraugi kā tie aptver viens otru ciešā mīlā,
Paskaties pa labi, tur bulvāris, pa kuru viņi dodas nezināmā virzienā,
Viss apkārt tikkai debesskrāpji, viss apkārt tikkai klišejiskas mājas, kas no filmām izlēkušas,
Viņi pieiet pie mazas maiznīcas,
Kur pārdevējs viņus uzrunā skaļi, jo apkārt pilsētas troksnis klejo,
Viņi palūdz kafiju un maizītes, kas tiem kā brokastis kalpo,
Tālāk dodas tie pa ceļu līkumainu,
Līdz apsēžas uz soliņa, padzer kafiju ar maizītēm, palasa ziņas, un domā:" ja tie sūrie vīri kristu, nez kas notiktu ar mums? "
Drusciņ bailes pajund gaisā, bet, viens kvēls skūpsts - viss tās bijušas, un izbijušas
Viņa skatās, kā tie pieceļas, apmīļo viens otu cieši un dodas tālāk pa taku,
Takas galā parks, liels, un krāšns ,
Ieiet tie parkā, pastaigā, pieiet pie dīķa, kur pīlītes rotaļīgi plunčinas,
Paņem maizes kukulīti, ko paķēruši līdzi, apsēžas zālītē, un baro pīles, viens otram acīs skatīdamies,tad, viņš viņai ko iečukst auzī, sāk ķiķināt, viņa pasmejas un atbild ar buču,
Nesaka ne vārda, tas gatavojas ko padarīt, tad, kad spēkus viņš saņēmis, tas sāk: "Mīļā, tu atceries kā mēs, vēl kā jaunieši, ieskatījāmies viens otrā, kā gājām pastaigās, uz kino un kafeinīcām, kā meklējām sarunu tematus un domājām, kas būs?
Lai atgādinātu laikus šos, es tev teikšu, gadi daudzi pagājuši, bez strīda un dusmām, ja neskaita par zeķēm, kas tevi tā tracina ka nesakārtoju,
Tad nu es tev saku, :"mīļā, mana sirds, tu mana roze sarkanā, tu mana mīla, vienmēr lolotā,
Klausies
Mēs divi vien, tu un es,
Kas klusi glabā otra sirdi
Kas atminas tik prieku
Kas bijuši par balstu
Kas turējuši solījumus,
Kas tik maigi un krāsaini
Mēs ziemas dienā, pastaigājamies pa mežu,
Apskatam kokus klajos kas lapas jau aizmetuši
Skatamies sniegā, ceļam sniegavīru, burkānu aizstājam ar zariņu, aci melnas kā pogas, jo no ugunskura, kas silda mūs, paņemam pa pārim, tad, nu mēs šosniegavīru, par savu draugu pieņemam, noliekam to blakus, sildamies termosā paņemto tēju malkojam, klusi ķiķinam , pa laikam vien prātojam, kut lai dabū malku,
Atguļamies uz mugurām, enģeļos baltumā krāsojam,
Ar smaidu uz lūpām, priecīgu prātu,
Mēs skūpstus dodam un sirdis sildam, tad, kā lavīna, pār mums pārnāk debesu jums, kas pilns spīguļu, jeb zvaigznāju,
Skatamies šajā burvībā, dzerot karstu tēju, kas termosā glabājas un apskāvuši viens otru prieku raisam, domājam, kas tur rakstīts, kas attēlots, meklējam zvaigznes, kas tu un es, kas mēs kopā mūžam...."
Tu paraugies uz mani, pīles jau pabarotas, dodamies mēs tālāk, uz vietējo veikalu, paķeram mēs produktus dažus, un lēni sadevušies rokās dodamies uz māju pusi.
Pēkšņi, viņa atver acis, dāvanas vairs nav, bet viņa atminas visu, ko redzējusi, tik īsti, tik spilgti, paskatās tā pulkstenī :"drīz jau jāceļas," izkāpj no gultas, pieiet pie loga, skatās, kā saule vizuļo sniegā ko zeme pārklājusi ,
Tad smaidīga tā izstaipās, noiet lejā pa kāpnēm, uztaisa kafiju, un saprot, es sapņoju, vai arī es sapņoju tagad, tad ar domu šādu, tā klusi apsēžas, un mierīgi nosaka, ak, kā es gribētu to sapni padarīt īstu...
Skatos, es, ar acu kaktiņu,
Redzu, es ,tavu smaidiņu,
Jūtu, es, tavas lūpaa,
Akk, šīs lūpas!
Kaa tik maigas kā zīds,
93
0
1 week ago
-
1 day ago
Я её хочу
Надеюсь что моя Любимая Супруга зайдёт сюда снова и поймёт что я больше не буду шарить у неё за спиной без неё! Я тебя хочу и скучаю
П. С я вообще то ещё не до конца отбросил мечту о сексе в троем
473
0
3 months ago