Lietus kā smalkas bultas sistās pret kokiem, sitās pret mājas logiem, un vējš radīja savdabīgu simfoniju, kas liecināja — neviens neizkļūs no šīs nakts nemieriem. Es gāju pa dubļaino taku, katrs solis iegrimstot mīkstajā zemē, bet domas bija tālu prom — pie mājas, kas stāvēja kā drošības sala tumšajā mežā.
Pietuvojoties durvīm, sajutu nelielu satraukumu, ko nezināju kā īsti izskaidrot. Vai viņa būs tur? Vai viņa gaidīs? Pieskāriens nezināmam likās kā solījums — vai solījums var būt tik viegls un tik smags vienlaikus?
Durvis atvērās, un viņa stāvēja tur — plūstoša lina kleita, mati nepaklausīgi krita pāri pleciem, un acīs mirdzēja nezināmas domas. Viņas smaidā bija maigums, kas nemanāmi šķērsoja neskaidrību.
— Lietus stiprs… Nāc iekšā, — viņa teica klusi, viņas balss skanēja droši, bet tai pašā laikā tajā bija sadzirdāmas satraukuma notis.
Iekšā bija silti. Kamīna liesmu atblāzmas spēlējās uz viņas sejas, radot spēcīgu kontrastu ar vētras graujošo skaņu ārā. Es novilku mēteli, un viņas rokas uz mirkli pieskārās manam pleciem, radot nemanāmu siltumu, kas apņēma mūs abus.
— Es ceru, ka nebija par grūtu te nokļūt, — viņa teica, piepildot telpu ar maigu rūpību.
Es pasmaidīju, jūtot, ka šeit patiešām ir kaut kas īpašs. — Šis ceļš… tā ir kā deja starp kokiem un lietu, — atbildēju, pievērsdamies logam, kurā redzēju vētras naktī nevaldāmo spēku. Mūsu saruna aizsākās kā viegla straume, kas lēnām piepildījās ar dziļumu. Viņa stāstīja par klusumu, kas reizēm bija biedējošs, bet reizēm — kā mīļš draugs. Es atklāju viņai savas raizes, kas slēpās aiz ikdienas smaidiem un sarunām.
Katrs vārds bija kā vēl viens solis tuvāk — mēs jutām to spēku, kas radās jau iepriekš, sazinoties e-pstos un portālā, sazvanoties, bet tagad tas auga ar katru mirkli un kļuva nevaldāms. Mūsu skatieni mijās, reizēm aizkavējoties tik ilgi, ka caur augumu izskrēja strāvojums, kas lika sirdij joņot kā trakai.
Kad apsēdāmies pie kamīna, viņa maigi pasniedza tēju. Mūsu pirksti saskārās, un abi sajutāmies tā, it kā pieskāriens būtu ilga deja, kas beidzot ir sākusies.
— Tu neizskaties pārbijusies no vētras, — čukstēju, skatoties viņas acīs.
— Varbūt tāpēc, ka šeit es neesmu viena, — viņa atbildēja, un viņas balss bija smalka kā vilnas pavedieni, kas maigi apskauj ādu.
Mūsu rokas satikās vēlreiz, šoreiz ciešāk, un es sajuta viņas ādas siltumu, kas lika atslēgties no ārējās pasaules. Viņa paskatījās uz logu, tad uz mani, it kā meklējot apstiprinājumu.
Es lēnām pievilka viņu sev klāt, un viņas elpa saskārās ar manu vaigu. Pirmais skūpsts bija maigs, kluss, kā svaiga rīta rasa, kas nosedz zāli. Tad skūpsti kļuva drošāki, dziļāki — tie parāva mūs baudas virpulī. Maigie glāsti lēnām pārtapa par nekaunīgiem un bezgalīgi kaislīgiem.
Viņas kleita... manas drābes - viss pārtapa no tā, kas silda vienā lielā traucēklī un nonāca kaut kur uz grīdas, lidojot mezināmā virzienā, līdz mūsu pavisam kailie ķermeņi saplūda vienā veselumā.
Straujā elpa, baudas vaidi, reizēm pat kliedzieni piepildīja telpu un strīdējās ar kamīna malkas sprakšķēšanu
Vētra aiz loga vēl tricināja pasauli, bet mūsu mazā pasaule - miera un kaisles saliņa — bija pavisam cita. Katrs pieskāriens lika laikam apstāties, un mūsu ķermeņi dejoja lēnu, delikātu deju, kurā katrs mirklis bija svēts un neaizmirstāmas baudas piepildīts.
Kad rīts beidzot atnāca ar pirmajiem saules stariem, vētra bija rimusi, taču mūsu siltums vēl aizvien pildīja istabu. Mēs bija vairs ne tie svešinieki, kas sastapušies vētras naktī, bet divi cilvēki, kuru stāsts bija tikko sācies.
Comments