Brauciens uz "Zelta vilni" -1

Brauciens uz “Zelta vilni”

Bija pavēsa oktobra novakare. Sēdēju autobusā un nevarēju sagaidīt, kad nokļūšu vienā zināmā pieturā Ulbrokas virzienā. Tālākais ceļš paredzas- uz kādu vienstāvīgu namiņu meža ielokā, kuram bija nosaukums “Klubs Zelta vilnis”. Tur bija divas zāles. Lielākajā – ik pa laikam notika parasti deju vakari, bet mani interesēja tā otrā – mazākā zāle. Tajā risinājās interesanti un pat visai dīvaini pasācieni izredzētai publikai.

Un arī šoreiz – bija vakars “MISS Zelta Vilnis”. Šādi domādams, autobuss jau tuvojās šai pieturai. Apstājās, durvis atvērās, izkāpu. Nekādas norādes uz šo namiņu nebija, taču jau zināju- 300 metri pa kreisi, cauri nelielam biezoknim. Un turpat jau neuzkrītošais, bet tīrais namiņš bija saredzams. Pie durvīm šveicars, kuram parādīju ielūgumu ar kodu. Šveicars sacīja “jums pa labi”.

Jā, pagriezos pa labi un tālāk uz durvīm ar nosaukumu jeb lielo burtu “X”. Pagāju garām lielai zālei, kur skanēja ritmiska mūzika, un dejoja kādi 10 pārīši. Bet pie šīm durvīm bija zvana poga, to nospiedu. Nelielā skaļrunī atskanēja sievietes balss “pasakiet savu kodu”. Pateicu. Atkal- “pagaidiet”. Pagaidīju dažas minūtes, līdz atskanēja tās pašas sievietes balss “jūsu klātbūtne ir apstiprināta, variet ienākt”. Durvīs noklikšķēja slēdzis, tās varēju atvērt...